Velbeks un Kanāda.

Pagājušajā nedēļā izlasīju Velbeka jauno romānu “Pakļaušanās.” Pēdējās trīs nedēļas mājās sanāca būt labākajā gadījumā 4 dienas, un lidojot laiks jāīsina. Grāmata ir par tuvu nākotni, kad Francijā par prezidentu ievēlēts musulmanis, Sorbonas universitāte pārdēvēta par “Islamisko” un franču intelektuāļi (kā pats Velbeks) steidz pieņemt islamticību un apņemt 15-gadīgas sievas. Sieviešu izglītošana un nodarbinātība ir stingri ierobežota, kas nācis par labu bezdarba mazināšanai, un arī dzimstības rādītāji strauji uzlabojas. Vienu vārdu sakot – aktuāla nākotne, zinot, ka Imants Kalniņš katru dienu 4 stundas mācās arābu valodu, mūsu līderi izsaka viedokļus, kurus vēl pirms 5 gadiem varētu uzskatīt par odioziem. Kopš Renesanses pasaule ir strauji attīstījusies, balstoties uz cilvēku ticību zinātnei, progresam un ekonomikas izaugsmei. Šķiet, ka šobrīd notiek pavērsiens, kad centrāla kļūst cīņa par dzīvesdziņu un tikumību.

Lai piedod mans labais draugs N., kurš ir liels Velbeka cienītājs, bet man šī grāmata, tāpat kā visa pārējā Velbeka daiļrade, izraisa riebumu, laikam šis ir precīzākais manu sajūtu raksturojums. Galvenokārt jau tādēļ, ka ir tik bezcerīgi pesimistiska un depresīva. No otras puses, tā rosina domāt un raisa diskusijas, tātad ir pietiekami vērtīga, lai to izlasītu.

Šajā nedēļā biznesa darīšanas man lika doties uz Kanādu. “Kanāda nav ASV, Kanāda ir maza valsts – tikai 35 miljoni, tāpēc neceri, ka mēs tur daudz pārdosim,” daudzināja mans partneris. Klausoties partnera stāstu, iekodu mēlē un nepateicu, no cik lielas valsts nāku es pats, un ka pat tādā mazā valstī kā Latvija, čakli rosoties, iztiku var nopelnīt pavisam labi.

Šis ir mans otrais Kanādas apciemojums, iepriekšējo reizi tur biju 1989. gadā, tā bija pirmā reize, kad vispār tiku ārpus PSRS. Kanādā visus pēckara gadus dzīvoja mans vectēvs Boris Bergs. Pirmo reizi apmeklējot rietumu valsti, iespaidi bija visspilgtākie, tas bija kā svaiga gaisa malks, kas ietekmēja manus uzskatus par sabiedrību, toleranci un vienkārši labi organizētu valsti. Protams, arī šeit netrūkst savas problēmas, jo nekas jau uz šīs pasaules nav pilnīgs.

Iebraucot Kanādā, ievēroju vairākas lietas. Vispirms jau robežkontrole ir patīkami līdzīga Eiropas valstu robežkontrolei. Dokumentu pārbaude notiek ātri un kulturāli. Kontrastam – ASV parasti ir jāstāv garās rindās, robežas šķērsošana ir stresaina un nepatīkama procedūra. Ja lidojiet no Toronto uz ASV, tad atcerieties, ka ASV robežas kontrole notiek Toronto pusē un, ņemot vērā milzīgās rindas, lidostā vēlams ierasties kādas 3 stundas pirms izlidošanas, vai arī, ja nonākiet tur tranzītā, drošāk izvēlēties lidojumus ar vismaz 3 stundu atstarpi.

Bet atpakaļ pie Kanādas. Sajūta te ir daudz mierīgāka, dzīve plūst lēnāk, cilvēki pieklājīgāki. Amerikāņi joko, ka kanādieti var atšķirt pēc tā, cik reizes sarunā viņš pasaka sorry un please. Kanādieši atbild, ka amerikāņiem neesot ko lekties, ka 1812. gadā viņi esot uzvarējuši ASV karā, nodedzinājuši Balto namu, un kopš tā laika jeņķi pie viņiem vairs nelienot. Tāpat kā latvieši stāsta anekdotes par igauņiem, līdzīgi ir arī ar amerikāņiem un kanādiešiem. Vēl – Kanādā viss ir dārgāks. Jo tā taču ir maza valsts un kaut kā man likās, ka sajutu izteiktu protekcionisma smaciņu. Tādu kā – “Aizsargāsim savu tirgu, ASV korporācijas iekšā nelaidīsim.” Vai arī, runājot par kādu veiksmīgu uzņēmumu: “Viņu peļņa ir tik liela, pateicoties gudrajai stratēģijai. Viņi ārkārtīgi veiksmīgi prot izmantot valsts finansējumu un uzturēt labas attiecības ar politiķiem.” Kaut kur dzirdētas notis, vai ne?

Vienā no apciemotajiem kantoriem 19 no 20 darbiniekiem bija arābi. Sākotnēji šī uzņēmuma īpašnieki bijuši no Ēģiptes. Kopš tā laika saimieki ir nomainījušies 2 reizes, bet arābi ir palikuši. Biznesiem ir tieksme grupēties pēc tautības, jo tā cilvēkiem vieglāk komunicēt, saprast citam citu un jauni darbinieki arī parasti tiek atrasti ar esošo darbinieku rekomendāciju palīdzību.

Vēl vērts pieminēt patreizējo premjeru Džastinu Trudo (https://en.wikipedia.org/wiki/Justin_Trudeau ). Pēc izskata viņš atgādina filmu zvaigzni un nepārtraukti gozējas vietējo ziņu kanālos. Cilvēku viedoklis gan ir pretrunīgs – vieni jūsmo par viņa ideālistiskajām idejām un labo izskatu, citi saka, ka būs interesanti redzēt, kas no visa sasolītā arī materializēsies reālos rezultātos.

Lai arī ASV ekonomika ir desmit reizes lielāka, ar Kanādu noteikti ir vērts strādāt, jo tās attīstības līmenis ir ļoti augsts, cenas arī ir augstas un konkurences līmenis tirgū zemāks, līdz ar to latviešiem visplašākās iespējas izpausties.

Nolaižoties Toronto var labi redzēt pilsētas centrālo daļu.2016-05-24 15.21.52

New Brunswick province Kanādas pašos ziemeļaustrumos. Atlantijas okeāns, garšīgas zivis un maz cilvēki. 2016-05-25 19.29.232016-05-25 19.30.32

Par Havaju salām, psihologiem un trakajiem.

Denveras lidostā ievēroju vīru ar makšķeri. “Vai uz Havajām?” jautāju. “Nē, uz Aļasku,” atbild raibajā aizsargtērpā ģērbies onka. Lielākā daļa amerikāņu nekad nav bijuši ārpus savas valsts, ja ir, tad varbūt vienīgi Meksikā. Nav jau arī viņiem īpašas vajadzības triekties uz ārzemēm – savā zemē viņi var izbaudīt visas iespējamās klimata zonas un vislielāko dabas dažādību. Iekšzemes lidojumi ASV ir stipri lētāki nekā starptautiskie, bet serviss, kā minēju iepriekšējā blogā, ir vislabākais.

Aloha! Dzīvojot Latvijā, brauciens uz Klusā okeāna eksotiskajām salām šķita pārāk tāls un dārgs. Amerikāņiem Havaju salas ir 50. štats un tikai nieka 5 stundu lidojuma attālumā no Losandželosas. Šo iemeslu dēļ nepavisam nebēdājos par to, ka noslēdzošais izmēģinājuma projekta posms ar lielo klientu notiek Honolulu. Varu pat atzīties, ka labprāt to pagarinātu par kādām 2-3 nedēļām. Diemžēl salās uzkavējos tikai 3 dienas un šīs rindas rakstu lidmašīnā, jau lidojot atpakaļ uz Denveru.

Par Havaju salām varētu rakstīt garus un krāšņus aprakstus, ko šī bloga formāts īsti nepieļauj. Tādēļ uzrakstīšu tikai dažus atslēgas vārdus. Tātad – sērfošana, makšķerēšana, dzīvajā izpildītas smeldzīgas dziesmas, niršana, lielie bruņurupuči, vaļi, svaigi eksotiskie augļi, daudzas aziātu kāzas, labs seafood, mūžīgā ballīte, Pearl Harbour un amerikāņu serviss. Jau pirmajā dienā klienta birojā mūs pārņēma tāda kā sapņaina sajūta, un visi lietišķie nodomi kaut kur pagaisa sarunās par sērfošanu, vietējiem aliem un citām jaukām lietām, bet nogurdinošie izmēģinājumi tika saīsināti un ietaupītais laiks tika lietderīgi izmantots vietējā “Brewerie Pub”.

Ceļā uz Havaju salām man atgadījās neliels piedzīvojums, kurš izkristalizēja jau sen gruzdošu atdziņu, ka gada laikā Amerikā esmu sastapis vairāk trakos nekā desmit gados Latvijā. Trakums šeit ir daudzveidīgs un izsmalcināts, un tālāk minētais ir tikai viens neliels piemērs. Es pat varētu rakstīt atsevišķu blogu “Par trakumu”, vienīgais, kas mani no tā attur, ir ierobežotais laiks un tēmas delikātums.

Tātad sēžu lidmašīnā no Denveras uz Honolulu. Īsi pirms pacelšanās pie manis pienāk stjuarte un aicina pārsēsties uz biznesa klases sēdvietu. Esmu ļoti taupīgs un par SAF akcionāru naudu lidoju tikai ekonomiskajā klasē. Bet gada laikā esmu sakrājis pietiekami daudz bonusa punktu, kuri dod dažas patīkamas priekšrocības. Piemēram, visai biežus “upgreidus” uz biznesa klasi. Priecīgs dodos uz mazo paradīzi, kur lielo ādas krēslu var izlaist gandrīz pilnīgi guļus un kur alkohols tiek liets bez ierobežojumiem. Kā jau Amerikā pieņemts, sāku sarunu ar blakussēdētāju, kura rādās patīkama kundze labākajos gados. Noklausos gan par viņas nodarbošanos, gan par to, ka viņai pieder divas mājas Havaju salās, apskatu viņas telefonā gan māju, gan baseinu un pat vīra fotogrāfijas. Lidmašīna pa tam jau labu laiku kā lido, esam gardi paēduši, tiekam apčubināti visjaukākajā veidā un tukšojam jau kādu trešo džinu ar toniku. Pēkšņi mana jaukā blakus sēdētāja izķeksē MacBook datoru un sāk kaut ko drudžaini rakstīt. Lidmašīnā grūti neiemest aci blakus sēdētāja datora ekrānā. Par lielu pārsteigumu pamanu, ka tiek rakstīta sūdzība United kompānijas prezidentam. Sūdzība ir par seksismu apkalpojošā personāla uzvedībā, jo mani stjuarte esot apkalpojusi daudz labāk, pievērsusi vairāk uzmanības, vairāk smaidījusi un izturējusies daudz jaukāk. Varbūt esmu biezādains, varbūt vienkārši neaptēsts, bet nekādu seksismu apkalpošanā nemanīju. Vairāku stundu garumā tapušais darbs aizņem 4 lapaspuses, tajās visos sīkumos aprakstīts lidojums, atsauce uz kādu jau 2012. gadā aviokompānijai rakstītu sūdzību, uz kuru viņa esot saņēmusi pienācīgu atbildi un cerot uz tūlītēju rīcību un atbildi arī šajā gadījumā. Sūdzībā pieminēts, ka pēc aizrādījuma izteikšanas stjuarte esot sarunājusies ar pārējiem aviokompānijas darbiniekiem un tā zīmīgi uz viņu skatījusies. Tuvojoties lidojuma noslēgumam, mana kaimiņiene tika aplēkāta no visām pusēm un viņai pat tika atnesta apsveikuma kartiņa ar smukiem lācīšiem, kuru bija parakstījuši visi kabīnes stjuarti. Par ko viņa manāmi atmaiga, aizvēra savu datoru un sāka ar mani runāties, it kā nekādas četru lapu sūdzības vispār nebūtu bijis un it kā viņa pat nenojaustu, ka, sēžot blakus, ir grūti neredzēt visu šo scēnu.

Izkāpjot no lidmašīnas, es piegāju pie nabaga stjuartes, iedevu savu vizītkarti un teicu, ka, ja par viņu sūdzēsies, esmu gatavs liecināt, ka pēc 3 džiniem ar toniku veselais saprāts manu kaimiņieni bija pametis, bet varbūt, ka tāds viņai nekad arī nav bijis. Varētu jau šķist, ka šāds notikums ir tīrais sīkums, bet sūdzībnieces nodarbošanās bija “Forensic psychologist”, viņa man stātīja, ka bieži tiekot pieaicināta armijas personāla tiesās, kas saistītas ar izvarošanām un dažādiem citiem noziegumiem. Armijnieki jau ir diezgan orientēti iekulties dažādās nepatikšanās. Uz viņas ekspertīzes pamata tiesas pieņem lēmumus par cilvēku vainu vai nevainību. Protams, vai tā tiešām bija viņas nodarbošanās vai tikai fantāzijas auglis, es arī īsti drošs būt nevaru, jo gadās jau, ka cilvēki sastāsta vistīrākos pekstiņus.

Nevaru pateikt kādu vienu konkrētu šī stāsta morāli, bet pārdomas ir vairākas. Gan par to, ka būtu labs pētījums par cilvēkiem, kuri regulāri lido biznesa klasē. Vai par to, cik normāli un morāli noturīgi ir psihologi, tiesneši, skolotāji, ārsti – cilvēki, kuri zina, kā ir pareizi un māk autoritatīvi pamācīt, nosvērt un novērtēt mūs, parastos mirstīgos.

2016-05-19 16.49.432016-05-20 17.57.062016-05-21 14.38.05

Par servisu Amerikā.

Kamēr Latvijā bango nevaldāms prieks par boksera Maira panākumiem, mūsu hokejistu izmocīto uzvaru pār kazahiem un pat Ukrainas uzvaru Eirovīzijā, Amerikā par šiem notikumiem nerunā. Nu labi, Eirovīziju vēl pārspriež, bet ne boksa maču vai pasaules čempionātu hokejā. Pilnīgs klusums. Tāpēc aprakstīt, kā Amerika uztver šos priecīgos notikumus, es nevaru un atliek pievērsties citām tēmām.

Iepriekšējā blogā rakstīju, ka līdz jūnija sākumam, lai apciemotu lielā klienta iecirkņus, gandrīz visu laiku pavadīšu ceļā. Pagājušajā nedēļā izskrēju caur Sandjego un Fīniksai. Tik vien paguvu ievērot, ka pirmajā bija vēss, ūdens okeānā pavisam auksts, pašā okeāna krastā saceltas biezas villas, bet otrajā gandrīz +40° karstums, sausums un trīsmetrīgi kaktusi.

ASV ir pasaulē lielākais patērētāju tirgus, un konkurence tajā ir visai skarba. Tāpēc tiek uzskatīts, ka Amerikā kompānijas nodrošina pasaulē labāko klientu servisu. Nodzīvojis šeit gadu, varu tam tikai piekrist. Ērti ir, ka gandrīz visu var nokārtot internetā vai pa telefonu. Gribi piereģistrēt jaunu auto, samaksāt nodokļus un saņemt auto numuru? Nebrauc uz kantori, nestāvi rindā. Piezvani, samaksā ar kredītkarti un numuru tev atsūtīs pa pastu. Tikko sapirku mēbeles jaunajam dzīvoklim. Negāju uz Ikea, jo gandrīz par to pašu cenu var nopirkt labas mēbeles veikalā Scandinavian Design. Tikai nav jāgrūstās, nav pašam jāiet uz noliktavu, utt. Arī kvalitāte šķita labāka. Staigājam pa viņu milzīgo, trīsstāvīgo veikalu. Pārdevēja jauka, staigā līdz un visu pieraksta, iesaka. Kad mantas izvēlētas, vienojamies par piegādes un uzstādīšanas datumu. Maksājot izrādās, ka kredītkartes dienas limits neļauj visu pirkumu apmaksāt. Nav problēmu – paņemsim šodien maksimālo limitu un atlikumu noņemsim nākošajā dienā. Viena no ASV klientu servisa ērtībām slēpjas faktā, ka samaksa ar kredītkartēm notiek daudz vieglāk – visur pa telefonu var nosaukt kredītkartes numuru, un ar to pietiek, lai samaksātu. Amerikāņi uzskata, ka samaksas ērtība ir būtiskāka par krāpniecības risku. Eiropā visur ieviestas papildu aizsardzības metodes, kodu kalkulatori, PIN kodi. Amerikā pietiek pavicināt gaisā karti, un viss notiek. Tikai Lasvegasā visur pie maksāšanas prasa parādīt arī ID. Acīmredzot tur ir pārāk daudz zagtu kredītkaršu. Apģērba tīrīšana – es sametu savus kreklus maisā, kuram ir birka ar manu adresi un klienta numuru. Maisu iemetu savas īres mājas pirmā stāva šim nolūkam paredzētā “caurumā”. Pēc trīs dienām saņemu kreklus atpakaļ izgludinātus un uz pakaramajiem. Nav nekur jāiet, nekas nav jāspaida vai kādam jāstāsta. Pie apģērbu tīrītāja ir konts un tam piesaistīta kredītkarte. Viņš pats visu saskaita un paņem naudiņu. Ēdiens – varu pasūtīt ēdienu no kādiem 100 tuvējiem restorāniem, visu pasūtīto līdz dzīvokļa durvīm nogādās kādās 40 minūtēs. Tas pats attiecas uz jebkādiem pirkumiem. Principā Amerikā var visu nopirkt un nokārtot, neizejot pa dzīvokļa durvīm. Tikai vajadzīgs tāds nieks kā pietiekams konta atlikums. Bet kontam jābūt ASV bankā un arī kredītkartei jābūt izdotai Amerikā. Vispār jau pietiek arī ar debetkarti. Debetkarti dabūt ir vienkārši, kredītkarti ne tik vienkārši, kāds laiks ir jānodzīvo, jābūt kredītvēsturei, utt.

Pašlaik mani vecāki apceļo Ameriku – tāds neliels trīs nedēļu road trip ar nomas auto. Trešajā dienā pēc starta no Denveras viņi apmetušies pilsētelē Flagstafa, Arizonā, netālu no Lielā Kanjona. Naudu taupot, nakšņo motelī Wonderland. Pavēlu vakarā kāds brašulis, acīmredzot sarijies ugunsūdeni, nolemj mazliet pabraukāties pa stāvvietu. Un nones manu vecāku nomas mašīnai aizmugurējo daļu. Un aizbēg. Varētu domāt, ka ceļojums ar to arī būs galā. Jo ar mašīnu tālāk braukt nav iespējams. Mani vecāki Amerikā ir pirmo reizi, un viņu angļu valodas zināšanas ir pieticīgas. Bet nē – nākošajā dienā Hertz atsūta transportētāju, sadauzītā mašīna kopā ar vecākiem tiek nogādāta Fīniksā, tur viņiem tiek izsniegta jauna mašīna, un ceļojums var turpināties. Piebildīšu, ka mans tēvs brauc ar rokas vadību un arī tas Hertzam pārāk liekas problēmas nesagādā. Turklāt viss augstāk minētais notika svētdienā.

Cita lieta ir tāda, ka amerikāņi visu dara ātri un pavirši. Sagatavotie dokumenti ir jāpārlasa, jo vismaz 30% gadījumu tajos ir kļūdas. Piemēram, banka mierīgi ieraksta nepareizu adresi. Vai auto pārdevējs noformē mašīnu nevis uz kompāniju, bet uz klientu kā privātpersonu. Vai apdrošināšanas aģents norāda gan nepareizu objekta adresi, gan apdrošināto vārdus. Tas ir normāli, tā notiek visu laiku, un visbiežāk arī šādu kļūdu labošana īpašas problēmas nesagādā.

Serviss Amerikā ir labs tik ilgi, kamēr viss notiek pēc precīzi izdomātā skripta, ja notiek kāda atkāpe no scenārija, tad iestājas problēmas. Un čakarēties ar klienta problēmām Amerikā reti kurš grib. Jo laiks ir nauda, un naudu šeit pielūdz.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Sandjēgo bija vēsi, bet okeāna piekrastes mazpilsētas atgādināja Jūrmalu.2016-05-12 15.03.47

Fīniksa – mazliet jāiepēta, kā izskatās radio viļņu spektrs šādu torņu pakājē. 2016-05-13 14.37.49

Bez torņiem un radio sakariem mūsdienās neiztiek neviena pilsēta.2016-05-13 14.45.11

Par normālo un atšķirīgo

Nedēļa paskrējusi tā, ka neesmu pat paspējis nošķaudīties. Bet pa šo laiku daudz kas noticis. Republikāņu pusē prezidenta kandidātos palicis viens pats Tramps, abu konkurentu kampaņas pēc sagrāves Indianopolisē sagāzās kā kāršu namiņi. Tramps ir vienīgais no ASV vadošajiem politiķiem, kurš ir publiski atbalstījis Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.

Tajā pat laikā par Londonas mēru tikko ievēlētēs musulmanis, Pakistānas imigranta, autobusu šofera dēls Sadiq Khan. Viņa konkurents bija miljardiera dēls, aristokrātisku asiņu konservatīvais. Ej nu saproti, uz kurieni tā pasaule iet. Sen atpakaļ liels notikums bija arī, kad sievietēm atļāva balsot, vai vēl agrāk, kad atcēla verdzību, vai kad melnajiem atļāva iet vienās skolās ar baltajiem.

Kas ir normāli un pareizi, ir stipri relatīvi jēdzieni – mūsu vecvecāki savas dzīves laikā ir piedzīvojuši Latvijas brīvvalsti, Hitlera Vāciju, Padomju Savienību un mūsdienu Latvijas valsti. Katrā no šīm iekārtām uzskati par labo un pareizo bija stipri atšķirīgi. Bet apjukušiem cilvēkiem pie kaut kā pieturēties jau gribas un te arī ir divas iespējas – vai nu ienīst visu citādāko vai arī pieķerties reliģijai. Latvija, cik zinu, nav tā pati reliģiozākā valsts un Latvijas reliģiskie vadītāji arī izceļas ar maigi sakot konservatīviem uzskatiem.

Pēc ziņas saņemšanas par jauno Londonas mēru katram gadījumam nopirku Amazonā jauno Velbeka grāmatu “Pakļaušana”: Submission in Amazon

Grāmata ir par iedomātu nākotni, kad par Francijas prezidentu ir ievēlēts musulmanis un kā tad viss tur notiekās. Dzirdēju, ka šī grāmata esot iztulkota arī latviski, bet nezinu, vai ir jau izdota. Amazon manu ziņkārību par aktuālo jautājumu apmierināja, nogādājot to uz manu i Padu apmēram 30 sekunžu laikā. Tā kā tuvākajās nedēļās daudz laika plānoju pavadīt lidmašīnās, tad būs arī laba iespēja šo grāmatu izlasīt.

Jūniju pavadīšu Latvijā, tāpēc līdz aizbraukšanai jāpadara daži darbiņi. Liela ASV kompānija ir uzsākusi izmēģināt SAF produktus, kas praktiski izpaužas tā, ka esam aizsūtījuši savas mantas uz piecām dažādām ASV pilsētām, kur viņiem ir, teiksim, “iecirkņi”. Tas nozīmē, ka visi šie iecirkņi ir jāapskraida, atbildīgajiem darbiniekiem ir jāpatur rociņas, viss jāpaskaidro un galvenais – jāparāda uzmanība, citādi nevar cerēt uz pozitīvu iznākumu. Atlikušajās trīs nedēļās man plānā apciemot 6 pilsētas visdažādākajos ASV un Kanādas nostūros, kas nozīmē, ka lielāko daļu laika pavadīšu ceļā. Mazliet sirdi silda vien tas, ka viens no gala mērķiem ir arī Havaju salas, bet vienmēr jau laika ir pārāk maz, lai paspētu apskatīt ko vairāk par lidostu, viesnīcu un klienta kantori.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com