Vēstule no Rīgas
Sveicieni visiem no Rīgas – esmu šeit jau veselu nedēļu un vēl pilnu nedēļu plānoju šeit būt. Pazudušās somas atbrauca kādas divas dienas vēlāk par mums. Pazudis nekas nebija, vienīgi atradām lapiņas ar atzīmi, ka somas ir pārbaudītas.
Pēc pusgada prombūtnes sāk parādīties tāda kā “skats no malas” sajūta. Diez – cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai pilnībā izkristu no aprites un nonāktu kategorijā, kad neesi vairs “vajadzīgs” cilvēks? Lielos vilcienos jau Latvijā nekas īpaši mainījies nav – tā pati valdība, tie, kas dzīvoja labi, turpina to darīt. Eiropas naudas, projektu gatavošana, grūstīšanās ap projektu sarakstiem… Dažbrīd nevaru saprast, vai šī Eiropas naudu esamība nāk par labu vai arī pavisam otrādi – ir lāsts, kas mūs čakarē un rada kaut kādas pavisam greizas motivācijas.
Pirmajās dienās divas lietas Latvijā liekas ļoti uzkrītošas. Ielas Rīgā ir ļoti bedrainas un draņķīgā stāvoklī, sajūta gandrīz kā braucot pa grantētu ceļu. Otrs novērojums – taksisti un oficianti ir ārkārtīgi nelaipni. Īpaši taksisti. Amerikā tāda attieksme pret klientiem būtu pilnīgi neiedomājama. Nezinu, vai tas tāpēc, ka Amerikā visur jādod dzeramnaudas, un tāpēc apkalpojošais personāls ir motivēts būt labiņš, vai tā ir vienkārši kultūra. Vispār – sveši cilvēki Amerikā ir daudz, daudz laipnāki. Tas attiecas arī uz “small talku”, piemēram, braucot liftā vai gaidot rindā, vai iepērkoties veikalā. Ilgāku laiku uzturoties Amerikā, tas pielīp un tad Rīgā sajūta ir “hmm, kas gan tiem cilvēkiem vainas, kādēļ tādas raižpilnas un īgnas sejas?”. Varbūt Latvijā derētu kāda sociāla kampaņa – “Esi laipns, pasmaidi, un dzīve visiem kļūs jaukāka?”
Beidzot sapratu, kādēļ mani tik ļoti nokaitināja, pat nobiedēja tikumības sargu ņemšanās un tie “skandāli” ar dzeju un filmām Latvijas skolās. Pirmkārt – esmu principā pret cenzūru. Uzskatu, ka valstī katram ir jābūt brīvībai izteikties, neatkarīgi no teiktā satura, ja vien netiek pausti aicinājumi uz vardarbību vai citu cilvēku tiesību apspiešanu. Otrkārt – uzskatu, ka tas, kādus dzejoļus vai filmas skolā izmantot, ir konkrētā skolotāja atbildība un piekasīties kādam vienam no konteksta izrautam, stundā izmantotam darbam, ir ārkārtīgi stulbi. Tad jau drīzāk būtu jācīnās, lai skolās strādātu labi, motivēti skolotāji un lai izglītības līmenis pie mums būtu augsts. To nekādā ziņā nenodrošinās “Izglītības Standartu” pastiprināšana. Savukārt no kāda dzejoļa vai filmas aizliegšanas līdz grāmatu sārtiem pilsētas laukumos un bungu rībināšanai un maršēšanai, diemžēl, ir diezgan īss ceļš ejams. Tāpēc ierosinu, lai visās skolās skolniekiem tiktu rādītas filmas “The Wall” (http://www.imdb.com/title/tt0084503/?ref_=fn_al_tt_1) , “1984” (http://www.imdb.com/title/tt0087803/?ref_=nv_sr_1) un lasītas “Dzīvnieku ferma”, “Skārda bungas” un tamlīdzīgi darbi. Nevaru solīt, ka tajos nav rupjību, bet esmu drošs, ka šo darbu lasīšana un skatīšanās palīdzēs Latvijai kļūt labākai.
Pagājušajā nedēļā SAF Tehnikā sabrauca pārdevēji un aģenti no visas pasaules. Četri amerikāņi, puisis no Bogotas, bariņš no Eiropas un Latvijas. Trīs dienas no rīta līdz vakaram tika runāts par produktiem, klientiem un, kā labāk un vairāk pārdot. Projekti Indijā, Sešeļu salās, Amerikā un Āfrikā. Strādājot SAF Tehnikā, gribot negribot iznāk daudz labāk apgūt ģeogrāfiju. Latvijā ir labi inženieri un programmētāji. Mēs spējam taisīt pasaules klases lietas. Ceļš uz priekšu ir kustēties, domāt, ražot, organizēt un pārdot lietas visai pasaulei. Soli pa solim. Izdarīt vienu lietu, paskatīties. Ja sanāk- iet tālāk. Ja nesanāk – censties vairāk. Uz to arī aicinu jūs visus koncentrēties.
bergsblogo 
Sveiks Jāni! Ar atgriešanos!
Lasīt Tavus blogus man jau ir kļuvis par paradumu. Ļoti interesants Tavs skatījums – cilvēks mūsējais, bet skatījums it kā no distances. Bieži vien jau neredzam, kas notiek deguna galā – valstī, sadzīvē, darbā. Vērtīgi!
PatīkPatīk
Labdien, Jāni! Jūsu vēstījums ir ļoti noderīgs Latvijai, jo paskatīties uz sevi no malas ir veselīgi. Tas palīdz secināt un domāt, ko darīt un kā rīkoties tālak, lai uzlabotu sevi [Latviju]. Bloga nosaukumu var droši pārfrāzet – ASV uzņēmēja piedzīvojumi Latvijā, bet rakstu – Vēstules Rīgai 🙂
Esmu viens no Ideju kauss 2014 nesadzirdētiem autoriem – kopā ar partneri, kurš tagad strādā Anglijā lielā korporacijā par programmētāju, tālāk par 2 kārtu netikām, jo mūsu ideju nosauca par parāk ambiciozu 🙂 Spriežot pēc uzvarējušu ideju no gada uz gadu tālākas attīstības, cieņā ir ne ambiciozas, mērogojamas un maštabējamas idejas, bet pilnīgi pretēji, tām tiek nogriezti “spārni”… Labi, ja autoriem ir dzīves skola un tie nepadodas turpinot ceļu, bet vairākumā – autori redzot idejas, kas tika atbalstītas, jūtas vīlušies un izmet “papīrgrozā” savas perspektīvās idejas, jo deklaratīvais atbalsts galina ticību..
Iespēju robežās joprojām turpinām strādāt pie mūsu IT produkta / pakalpojuma. Domāju, ka būs ļoti (ne)jautri, kad pabeigsim prototipu un reiz kļūsim par vienu no Latvijas veiksmes stāstiem. (Ne)jautri tādēļ, ka Latvijā atbalsta vietā tiek panākts pretējs efekts. Ar to apliecinām sevi [Latviju], kā greizo spoguļu valstība.
Par ES fondu naudu Jums pilnīga taisnība – netiek domāts ko jaunu radīt un atbalstīt ambiciozos Latvijā un Latvijai, bet kā pēc iespējas ātrāk tikt klāt šai naudai un to “aprīt” (piestūķēt kabatas un notrallināt). Domājot par atbildīgām personām valstiskos amatos, neviļus prātā nāk teiciens – smakot zivis sāk no galvas. Un ja uzņēmēji tādus “labdarus” aizstāv un cildina – spļāviens nonāk akā, no kuras pašiem vēlāk vien jādzer.
Ar cieņu, Sergejs
PatīkPatīk
Labdien, Jāni! Manu komentāru izlasiet, bet varat to nepublicēt. Labāk, lai cilvēkos mājo cerība, nevis nolemtības sajūta… 😉
PatīkPatīk
Labdien, Jāni! Profesionāļa skats no malas “viesa acīm” ir ļoti svarīgs, pamācošs un noderīgs. Paldies par valodas vienkāršību, runājot par nopietniem jautājumiem! Liela veiksme dzīvē atrast sevi savā sapņu darbā. Trāpīgs teiciiens: ja strādājot darīsi to, kas patīk visvairāk, tev nekad nebūs jāiet uz darbu… 🙂 Veiksmi darbos un prieku atpūtā!
PatīkPatīk