Amerikāņiem patīk maziņi
Šonedēļ ASV publiskajā telpā jaukas Republikāņu debates. Marko Rubio stāsta, ka Trampam esot mazas rociņas un tas liecinot, ka kaut kas cits viņam arī esot niecīgs, savukārt Tramps atcērt, ka viņam tur viss ir kārtībā un sīkais Rubio esot nosvīdis slapjš zaķapastala, kurš tikai plakšķina ar savām lielajām ausīm.
Aptuveni ar šādām debatēm ASV mediji mūs aplaimo no rīta līdz vakaram. Kolorado Demokrātu saimē priekšvēlēšanu uzvaras laurus plūca Bārnijs Sanders, kandidāts, kurš atgādina liberālu augstskolas profesoru, kas runā par nevienlīdzības mazināšanu, nodokļu celšanu un lielo banku sadalīšanu daudzās mazās. Viņa runas ir iedvesmojošas, un daudziem intelektuāļiem Bārnijs ļoti patīk. Vienīgā nelaime, ka sociālisms spēj pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr nebeidzas “other people’s money”. Neraugoties uz Bārnija popularitāti, liekas, ka Klintone tomēr izplēsīs Demokrātu nomināciju, un visticamāk, finālā sacentīsies Klintone un Tramps. Būs jautri.
Amerikā no politikas šobrīd nav iespējams aizbēgt nekur – visi to apspriež, mediji pilni ar debatēm, kuras diemžēl ir zem jostas vietas līmeņa. Obama joprojām ir populārs, daudzi saka, ka viņš ieies vēsturē kā viens no izcilākajiem ASV prezidentiem. Cilvēki uzskata, ka viņa lielākais trūkums ir, ka Amerika ir palikusi vāja, un viņš ļauj par daudz sev kāpt uz galvas. Tādēļ, lai ko arī ievēlēs, nākamais prezidents būs kareivīgāks par Obamu. Vienīgais miermīlīgais kandidāts ir Bārnijs, bet kā jau rakstīju, viņa izredzes tikt ievēlētam ir maziņas.
Es savukārt šonedēļ vingrinos nelielā korporatīvā pasākumu organizēšanā klientiem un piegādātājiem. Esam noīrējuši viesnīcu kalnu kūrortā Brekenridžā. Tas ir jauks ciematiņš pusotras stundas brauciena attālumā no Denveras, ar visām iedomājamajām atrakcijām gan ziemas, gan arī vasaras atpūtai. Ja iznāk būt šajā pusē, varat droši izvēlēties Brekenridžu: http://www.breckenridge.com. Varu teikt tikai to labāko gan par kalnu, gan arī par servisa kvalitāti.
Amerika ir liela, cilvēki savu laiku plāno. Nauda ir ļoti svarīga, un laiks, kā zināms, ir nauda. Tāpēc ir prātīgi korporatīvos pasākumus plānot vismaz gadu uz priekšu. Es gan uzsāku darboties pirms 4 mēnešiem. Vajadzēja viesnīcu, dāvanas, transportu no lidostas uz miestu, semināru telpu, pārtiku, vakara izklaides un, protams, sakarīgu saturu semināriem, kā arī atbilstošus dalībniekus, lai no visas ņemšanās un izdevumiem būtu arī kāda paliekoša jēga.
Norēķināšanās notiek ar kredītkartēm, līdz ar to kompānijas kredītkarte ar palielu limitu ir ļoti noderīga. Mana organzēšanas secība bija tāda, ka vispirms atradu viesnīcu, kurā bija pietiekami daudz istabu un normāla semināru telpa. Novembra sākumā dažas dienas slēpoju Brekenridžā, un tad arī sapratu, ka šī būs laba vieta nelielam, ap 20 cilvēku pasākumam. Sāku runāties reģistratūrā ar Terēzi un viņa pastāstīja, ka regulāri rīkojot gan korporatīvos, gan vienkārši izklaides pasākumus grupām. Tie esot vai nu uzņēmumu pasākumi, vai “weddings” un “family re-unions”. Terēze man šķita uzticama un iepatikās, tāpēc arī izlēmu laimi tālāk nemeklēt un palikt pie viņas. Norezervēju vajadzīgo skaitu viesnīcas numuru un tālāk jau gāju pa Terēzes izlikto diedziņu. Barotājs – Bils strādā Brekenridžā jau 20 gadus un esot klājis galdus Terēzes kāzās. Alternatīva – Endrjū, kurš arī ir labs barotājs. Tādā garā arī aizpildīju visu savu programmu – pēc Terēzes ieteikumiem un pēc iespējas izskatot divas alternatīvas. Sarunāšana notiek tikai pa telefonu, un rezervācija un apmaksa, nosaucot kredītkartes numuru. Vēlāk jau pa e-pastu viņi atsūta rēķinus un kādus nebūt dokumenus, bet tas notiek tikai pēc telefona sarunas. Tā arī, paļaujoties uz vietējo rekomendācijām, es sakomplektēju visu pasākumu. Un viss izdevās teicami. Neviens nepiečakarēja, serviss visur bija lielisks. Mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti rūpējas, lai klients būtu laimīgs. Par barošanu atbildīgais Bils pats arī atveda visu sagatavoto pārtiku un vakarā bārā rūpējās, lai mūsu viesiem glāzes būtu pilnas. Jo tikai tā var savilkt galus – pats esi saimnieks un pats arī darbinieks, lielākā daļa mazo biznesu darbojas tā, ka īpašnieks arī ir vissmagāk strādājošais uzņēmuma darbinieks, nevis kaut kāds birojā sēdošs kundziņš, kurš nolīdzis baru ar darbiniekiem.
Ceturtdien no rīta viss notiek kā parasti. Semināra dalībnieki ir pabrokastojuši un sanākuši klausīties runas. Tiek ieslēgts mūsu Denveras “Craigs listā” par 250 dolāriem pirktais Hitachi projektors. Esmu lepns par taupīgo pirkumu, jo īrēt ir dārgi un arī jauns maksātu stipri dārgāk. Vērtīgais aparāts kādas trīs minūtes padarbojas, tad iedegas sarkanā lampiņa, kas siganlizē par pārkaršanu, un viss šovs izbeidzas. Laime, ka amerikāņi ir servisa orientēti. Par nieka 350 dolāriem izdodas atrast kompāniju, kura uz vienu dienu ir gatava izīrēt citu projektoru un atgādāt to uz viesnīcu 10 minūšu laikā. “Mazi” neplānoti izdevumi, un šovs var turpināties.
Sapulcināt vajadzīgos cilvēkus slēgtā pasākumā uz 3-4 dienām nav joka lieta. Neraugoties uz “Amazonu” uzvaras gājienu, bizness tomēr ir par rokas spiedieniem un skatīšanos acīs. Tā arī šajā reizē uzzinu, ka mūsu lielākais izplatītājs reizi gadā saviem klientiem un piegādātājiem rīko pasākumu uz kruīza kuģa. Tur tad arī varot satikt visus vajadzīgos cilvēkus un sarunāt interesējošās lietas.
Mēs Amerikā pagaidām esam maziņi, bet vairāki klienti man ir teikuši, ka tieši tāpēc viņi mūs izvēlējušies. Tāpat arī Denverā, sarunājot tikšanās vietu, man ir teikuši: “Labāk tiekamies tādā un tādā vietējā kafejnīcā. Starbakam tāpat dolāru pietiek.”
Mūsu nelielajā Denveras birojā viesojas SAF Tehnika valdes priekšēdētājs Normunds Bergs. Drīz dosimies uz klientu pasākumu.
bergsblogo 
Arī man pirms 5 gadiem New Hampshire štatā bāzētās kompānijas Eiropas pārstāvniecība deva iespēju būt par produktu pārstāvi Latvijā. Nebija ne naudas ne pieredzes. Iedeva gan kredītlīniju, gan apmācības. Esmu apmierināts ar amerikāņu darba stilu, Lean metadaloģijas visās struktūrās. Esot vizītēs ASV struktūrvienībās, kompānijas prezidents vienmēr atrod laiku tikties uz 30min.. Vienīgi dažreiz, tā monotomā kārtība, sāk kretinēt. Bet tas tikai nozīmē, ka esmu kļuvis par slinku.
PatīkPatīk
Paldies par rakstīto ! Pastāsti par Ameriku ir svaigāki par Latvijas vietējo politiķu kopējumiem un tas priecē. Tā nu sanācis ,ka es lasu arī latviešu pāra iepazīto Ķīnā – Šnahajā ,”rožkalnikina . weebly.com” ,iesaku iepazīties un uzņemt sakarus .Iepriekšējos blogos man patika izklāsts par grāmatvedības dokumentu uzkrāšanu telefonā un citi knifi ,kuri Latvijā nav izplatīti. Šīs detaļas vēlams padziļināt.Un pārsteidzoši ,ka jūs par ASV un Ķīnu rakstiet tik līdzīgi !!! P.S. Krievu 2003.g. tulkojumā par Klusā okeāna flotes virspavēlnieku ,beigās 5 zvaigžņu admirāli Nimitcu , ir interesanta vieta par viņa ģimenes dzīvi 1933./35.gados,franču koncesijā Šanhajā (tāds apzīmējums lietots tulkojumā) , Sanfrancisko ,Sant-Djiego . Šanhajā viņa viena meita gāja vietējā amerikāņu skolā ,bet mazāko uzraudzīja ķīniešu auklīte.Toreiz kapteinis Nimitcs komandēja kreiseri “Ogasta” kurš atradās kursējumos no Japānas līdz Filipīnām. Visbeidzot finanšu noslēpuma jautājums ,cik plaši izdodas tirgot Latvijas preci ?
PatīkPatīk
Khmm, Jauks raksts, bet Bārnijs ir violets dinozaurs bērnu programmā. Prezidenta kandidātu tomēr sauc par Bērniju 🙂
PatīkPatīk
Projektoru tik pat labi varējāt nopirkt un pēcāk atgriezt, tad atkristu konkrētā problēma. Pašam ir bijis, ka nepieciešams izīrēt kādu lietu, kuru piedāvā izīrēt par piusi cenas. Tādēļ nopērku un pēc dažām dienām ideālā stāvoklī atgriežu atpakaļ (jo viņi ņemtu arī ja nebūtu ideālā, piemēram, noskrāpēts, bet tad tas tā nesmuki iznāk, vai pareizāk nesmukāk.
PatīkPatīk
Netjū, this is so funny! Mr. Bergs writes how impressed he is on that all the organisation went so smooth and about the trust between honest people; basically he is excited about the experience. Then comes some Netjū – “praktiskais latvietis” (Latvian the practical) and gives a “great” idea – a projector can be “borrowed” from a store. That is, by abusing return policy, obviously. Seems the author of the advice has even a kind of pride about such a bright idea. You know what? It’s an astonishing trick! How come nobody in the US did not mind it earlier? But the sad question is: is it normal for Latvians to “apčakarēt” (swindle) in each other situation? The article’s emphasis on being not “apčakarēts” makes me think.
PatīkPatīk