Par kapkeikiem un assholiem

Uz kruīza kuģa “Independence of the Seas” pavadītā nedēļa ir paskrējusi vēja spārniem. Aizbraucām no Fortlauderdāles garām Kubai līdz Haiti, Jamaikai un atpakaļ. Kuģis ar trīsarpus tūkstošiem pasažieru un mazliet virs tūkstoša apkalpojošā personāla pēc izmēra ir kā Latvijas vidēja izmēra pilsētiņa. Ar daudziem veikaliem, ēstuvēm, visplašākajām izklaides un sporta iespējām visām gaumēm. Protams, dzīve uz šāda kuģa ir stipri līdzīga dzīvei kādā Lasvegasas stripa viesnīcā. Ir gan kazino, gan teātri, bāri un diskotēkas. Sporta laukumi, klinšu kāpšanas sienas, mākslīgie sērfa viļņi, viss bērniem, veselīga dzīves veida cienītājiem, dzērājiem, tusētājiem, mākslas un parupju izpriecu cienītājiem un vienkārši rīmām. Ko var labi vērot daudzu pasažieru ķermeņa apveidos un manierēs. Viss uz kuģa tāds kā mākslīgs, bet arī labi izdomāts un pasniegts. Kuģis nestāv mierā ne mirkli. Piestāj, iepriekšējie pasažieri prom, un jaunā maiņa klāt. Pirms mums uz kuģa bija smagā metāla fanu festivāls. Kas izpaudās tā, ka atiešana aizkavējās, jo daudzi bija jānones no kuģa un šis tas bija arī izdemolēts. Piemēram, ienākot mūsu kajītē, konstatējām, ka grīda nez kāpēc ir slapja, un gandrīz uzskrējām virsū lielam industriālajam sildītājam, bet puvuma smaka izgaisa tikai pašās ceļojuma beigās. Uz lūgumu samainīt kajītes saņēmām atbildi, ka viss kuģis ir “fully booked”. Toties vienu vakaru mums atstiepa šampanieti, nākošajā vakarā zemenes šokolādē, bet vēl nākošajā divus spainīšus ar ledu. Tas laikam, lai baudu izstieptu trīs dienu garumā.

Amerikā liels kārums skaitās kapkeiki. Tiem nav nekāda sakara ar kapiem, tie ir tādi keksiņi, kuri ir apsmērēti un izdekorēti ar milzīgu daudzumu salda krēma. Parasti aicinoši ķīmiskās krāsās. Spilgti zilās, zaļās un rozā. Tā kā piektdien manam brālim bija dzimšanas diena, dodamies svētku kūkas meklējumos un iemaldāmies kapkeiku veikaliņā. Pēc neilgas sarunas ar pārdevēju noskaidrojam, ka viņa ir gatava pagatavot gigantisku kapkeiku ar apsveikuma uzrakstiem. Vēl pēc brīža dodos apsteidzošā uzbrukumā un prasu, no kurienes viņa ir un kā viņu sauc. Izrādās, ka Tamāra ir no Ukrainas. Darbs viņiem ir sešus mēnešus no vietas, bez brīvdienām. Tad divi mēneši atvaļinājums un atkal pusgadu jūrā. Maksājot jau labi, bet briesmīgi arī nogurstot un viņa nespējot vien sagaidīt, kad varēšot braukt mājās atvilkt elpu. Kuģa komanda atgādina Bābeles torni. Kapteinis un visi kapteiņa palīgi ir horvāti, šovbiznesa sadaļā pārsvarā amerikāņi. Virtuvē poļi, rumāņi, malaizieši. Apsardzē daudz indiešu. Droši vien Trampam būtu ko teikt par imigrantiem un darba atņemšanu amerikāņiem, bet uz kuģa likās, ka visi sadzīvo draudzīgi un saprotas labi. Tamāra saka, ka esot arī viens latvietis, strādājot kazino. Tā kā ar azartspēlēm neaizraujos, tad aizgāju uz kazino tikai vienu reizi, bet latvieti diemžēl nesatiku.

Ar Tamāru sākam apspriest kapkeika dizainu. Saku, ka vajadzētu ar torni un antenu, jo tas atbilst mūsu radio biznesa specifikai. Nu labi, tad taisīsim zilu kā zemeslodi un liksim zaļu saliņu. Es saku, ka uz saliņas tad liksim arī palmu. Un Tamāra aizraujas un sāk fantazēt, ko vēl varētu uztupināt viņas kūkai. Sarunas beigās aicina pieteikties viņas kapkeiku kursos, grupas esot pilnas jau vairākas dienas uz priekšu. Tā nu salīgstam, un nākošajā dienā gigantiskais kapkeiks ir gatavs un pat pārspēj mūsu cerības.

Izstādēm un konferencēm šāda kruīzkuģa vide ir ļoti piemērota. Neraugoties uz augstajām izmaksām, klienti jau brauciena vidū taujāja, vai nākamgad šāds pasākums atkal tiks rīkots un kad uz to varēs pieteikties. Visi grib izrauties no rutīnas un ikdienas un mazliet palutināt sevi un savus darba kolēģus. It kā Amerikā valda kapitālisms, bet tajā pašā laikā var redzēt arī ļoti sirsnīgas un ģimeniskas attiecības. Viens no mūsu labākajiem izplatītājiem ir vidēja izmēra ģimenes uzņēmums, kur visi darbinieki divas reizes nedēļā pusdienlaikā spēlē basketbolu un frīsbiju. Un viņu apgrozījums bez pārgudrām menedžmenta metodēm aug 20% gadā. Un darbinieki ir lojāli un lepni par savu uzņēmumu. Bet firmas prezidents pats būvē izstādes konstrukcijas un velk vadus, savukārt viņa sieva reģistrē dalībniekus un dara dažādus marketinga darbiņus. Un to, ka viņi spēlē to basketbolu, var tūlīt redzēt cilvēku sejās, savstarpējās attiecībās un valdošajā gaisotnē. Un kultūrā, kas saka: “We try to avoid assholes.”

Kuģis ir tāda interesanta padarīšana. Neitrālajos ūdeņos kapteinis uz kuģa ir kā dievs. Var laulāt, spriest tiesu, un visiem viņš ir jāklausa. Skatoties uz šo Latvijas pilsētas izmēra peldošo Bābeles torni, uzdodu sev jautājumu. Kas sanāktu, ja kuģa pasažieri kapteini un pārējo menedžmentu ievēlētu tiešās vēlēšanās? Vai šāds kuģis spētu darboties? Un vai ievēlētu prasmīgāko komandu vai arī to, kas solītu brīvpusdienas un kapkeikus katru dienu? Vai nav tā, ka Latvijā vēlētāji vispār neuzdod jautājumu, vai cilvēki, ko viņi ievēl, ir kompetenti un var izdarīt lietas, kuras jāizdara valsts funkcionēšanai. Mēs taču negribam, lai kuģi vai lidmašīnu, kurā esam, vada kāds, kurš to neprot darīt? Bet varbūt arī, ka nedēļa uz kruīza kuģa ir piesārņojusi mani ar kaitīgām vielām, un ir pienācis laiks kārtīgai detoksifikācijas tūrei.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kuģis2017-02-08 08.32.52.jpg

KapkeiksDSC00224.JPG

2 domas par “Par kapkeikiem un assholiem

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s