Par produktivitāti
Cik pasaulē ir valstu? Izrādās, uz šo elementāro jautājumu nav vienas atbildes. ANO ir 193 dalībvalstis un divas «novērotājas». Tajā pašā laikā 204 valstis pašas sevi uzskata par neatkarīgām. Savukārt FIFA ir 211 dalībvalstu.
Līdzīgi ir ar produktivitāti. Kādam tā ir līdzvērtīga uzņēmuma peļņai, citam — cik pīrādziņu stundā izcep darbinieks, vēl citam — cik vārdu dienā uzraksta rakstnieks, bet vēl citam — cik daudz šī rakstnieka sarakstīto grāmatu izdodas pārdot. Valstu salīdzināšanai parasti izmanto IKP uz iedzīvotāju.
Tomēr, lai kuru rādītāju skatītos, Latvija ir aptuveni 3—4 reizes trūcīgāka vai mazāk produktīva, salīdzinot ar ASV. Protams, arī šeit ir plašas iespējas interpretācijām, un kāds varētu vēl piebilst, ka nauda nav vienīgais, pēc kā mērīt labklājību un produktivitāti. Mans draugs Mārtiņš, kurš ar moci apceļoja pasauli, vispriecīgākos un atvērtākos cilvēkus sastapa tieši pašos tālākajos un trūcīgākajos pasaules nostūros. Bet par to citreiz.
Es produktivitāti definēju tā — kad cilvēkam vai organizācijai konsekventi izdodas sasniegt iecerēto rezultātu, turklāt ar mērķtiecīgu darbu laika gaitā to izdodas sasniegt, ieguldot arvien mazāk resursu. Resursi ir cilvēku laiks, materiāli, kapitāls. Produktivitāte var būt personīgā, kas jāattīsta katram pašam, un organizāciju — te jau runa ir par menedžmentu. Viena no labākajām personīgās produktivitātes attīstības grāmatām ir Seven Habits of Highly Effective People. Jau gadus divdesmit pārlasu to ik pa laikam un vienmēr atrodu ko jaunu.
Dzīvojot ASV, man ir radies priekšstats, ka amerikāņi ir produktīvāka tauta par latviešiem. Gan mājas uzbliež «lētāk», bet žiglāk. Ledusskapjus un veļasmašīnas pirmie palaida masās, nemaz jau nerunājot par Forda Model T autiņiem. Visādu veidu progress un dzīves ērtības saistās ar amerikāņiem.
Daži elementāri sadzīviski novērojumi. Pie friziera ASV nekad matu nogriešana nav aizņēmusi vairāk par 20 minūtēm. Par to jāsamaksā 50 dolāru. Latvijā tā ir stunda un 25 dolāri. Tātad amerikāņu friziera produktivitāte ir 150 dolāru stundā, bet latviešu friziera — 25 dolāri. Starpība sešas reizes, kas lielos vilcienos atbilst OECD oficiālajai statistikai. Turklāt ASV frizētava atsūtīs trīs atgādinājumus un gadījumā, ja apmeklējums pajuks, operatīvi meklēs citu klientu brīvajā logā. Tas pats attiecas uz ārstu apmeklējumu, sporta nodarbībām un jebkuriem citiem pakalpojumiem. Viņi centīsies visu izdarīt maksimāli ātri un bez dīkstāves.
Latvijā parasti spēlēju skvošu Joker klubā. Tur divi korti, un jāzvana, lai rezervētu laiku. Visi laiki ap sešiem vakarā parasti ir aizņemti jau nedēļas uz priekšu, bet patiesībā bieži korts stāv tukšs, jo cilvēki neatnāk. Partneris ir jāatrod pašam, klubs te nepalīdz. Denverā kortu rezervē interneta kalendārā. Vari ierakstīt pretinieku pats, vari paprasīt klubam, lai piemeklē. Turklāt rezervēt var ne vairāk kā septiņas dienas uz priekšu — lai kādi gudrinieki neaizsitu kortu uz gadu. Ja pretinieks netiek plānotajā laikā, ātri atrodas aizvietotājs. Rezultātā visiem sešiem kortiem ir praktiski 100% noslodze, jo cilvēku klubā ir daudz un viņi tiešām rūpējas, lai viss ir ērti un patīkami. Tā nu es spēlēju vismaz trīs reizes nedēļā. Labi man, labi klubam. Atbraucot uz Latviju, vienmēr nobrīnos par tukšajiem restorāniem un sporta klubiem — vai tiešām viņiem nevajag naudu? Daļa problēmas, protams, ir cilvēku daudzumā un pirktspējā, bet liela daļa ir atkarīga no attieksmes, laba servisa un saimnieka saprašanas, kā noslogot infrastruktūru un panākt, lai klienti ir laimīgi un nāk vēl.
Lai tā notiktu, vadītājiem ir jābūt ieinteresētiem savā lietā un jākustina rociņas, kājiņas un mazā pelēkā viela galvā. Starp citu, produktivitātes uzlabošanai ļoti būtiski ir vērot dažādu parametru izmaiņas laikā. Katram biznesam tas būs kas savs, ko vērot un censties optimizēt — tas ir menedžeru zināšanu, pieredzes un ieinteresētības jautājums.
Liela nozīme produktivitātes celšanā ir darba organizācijai un kultūrai. ASV parasti viss notiek tieši tā, kā sarunāts, — ja kaut ko apsola, tad izdara. Ja nevar izdarīt, tad nesola. Svarīgāka par visu ir vienmērīga noslodze un precīza darbu dalīšana. Labos ASV restorānos galdiņš vienmēr ir jārezervē uz priekšu, vai arī jārēķinās, ka būs kāda stunda jāpagaida rindā. Pašā ēstuvē vienmēr darbi ir smalki sadalīti — kas sagaida klientus, kas lej tikai ūdeni, kas izstāsta par ēdienkarti un pieņem pasūtījumus, kas novāc traukus utt. Kad paēdīsi, piecu minūšu laikā atnesīs rēķinu un mazliet liekulīgi smaidot sacīs: «Take your time guys, no pressure»*, bet ziņa ir saprotama — samaksā un dodies, jo nākamais jau gaida.
Amerikāņi ar mātes pienu ir iesūkuši, ka laiks ir nauda, darbs ir jāpadara ātri, kārtīgi un profesionāli. Ka jābūt fokusētiem — nedrīkst svaidīties no tēmas uz tēmu, labāk kārtīgi iemācīties darīt vienu darbu, nevis katru reizi izmēģināt ko jaunu. Arī es sevī cenšos apkarot vēlmi katru dienu skriet pakaļ kādām jaunām maldugunīm. Produktīvāk ir darīt to, ko proti. Bet vienmēr jau gribas pamēģināt ko jaunu. Tāpat kā svešā pilsētā paiet vēl uz priekšu, jo šis taču nav tas īstais restorāns, pareizais būs pēc kvartāla vai diviem. Bet varbūt tomēr vienkāršāk ir atvērt TripAdvisor, paskatīties tuvāko restorānu reitingus, cenas un atsauksmes un, netērējot laiku, izdarīt izvēli? Un pēc apmeklējuma atstāt savu vērtējumu, lai nākamajiem vieglāk izdarīt izvēli. Vismaz man šāda pieeja darbojas gluži labi.
* Nav nekādas steigas, bez stresa! — angļu val.
Šis raksts sākotnēji ir publicēts žurnāla “IR Nauda” 2018. gada jūnija numurā.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
bergsblogo 
Kāpēc es šajā rakstā jūtu, ka autors kārtējo reizi jautā – “Kādēļ jūs, latvieši tur Latvijā nevarat darīt tāpat, kā amerikāņi tur ASV?”
Es kā tikai Latvijā dzīvojoša persona atbildētu vienkārši – tādēļ, ka lielākā daļa brīvās Latvijas (pēdējie 30 gadi) aktīvo un vadības statusā esošu (menedžments), kā arī viņu padoto cilvēku mērķis ir saņemt algu, bet NEDARĪT DARBU. Kā to var izdarīt? TIKAI paņemot to, kas nav tavs (neteikšu priekšā, kā šo darbībiu sauc tautas valodā).
Tad te arī ir atbilde. Protams, produktivitāte ir zemāka un tam ir pamatoti iemesli, bet pats galvenais iemesls, kādēļ LV ir tur, kur ir – tāpēc, ka MĒRĶIS ir pavisam cits. Ja minētajiem cilvēkiem mērķis būtu pelnīt, STRĀDĀJOT, valsts būtu pavisam citā pozīcijā.
Vēl viena lieta, ko bieži dzird no latviešu darba devējiem – “latvieši ir neproduktīvāki, kā ārvalstu darbinieki, tādēļ saņem mazāk”. Es šeit vēlētos piebilst sulīgu salīdzinājumu: latvietim un somam uzdod izcirst hektāru meža. Soms paņem meža kaķi un nogāž dienas laikā, bet latvietis kapā mēnesi ar cirvi. Tad atnāk darba devējs un samaksā somam n reizes vairāk kā latvietim ar piebildi, ka latvietis nav pietiekami efektīvi strādājis.
SAPRATĀT IDEJU?
Tad jautājums, kurš ir efektivitātes noteicējs valsts līmenī un ilgtermiņā – uzņēmums vai darbinieks? Ir ļoti daudz latviešu, kas strādā smagu darbu, izdarot to kārtīgi (tik labi, cik ar doto aprīkojumu to var paveikt) un saņem par to kapeikas. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki nav spējīgi strādāt efektīvi, tas nozīmē tikai to, ka uzņēmums NEVĒLAS celt efektivitāti, jo tam ir svarīga tikai īstermiņa peļņa un ir pilnīgi vienalga, ka darbinieks ir CILVĒKS un vēlas saņemt pienācīgu algu. Tad lūk, valsts ir tur, kur tā ir pelnījusi būt!
PatīkPatīk
Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #162 (21.01.-27.01.) – BALTAIS RUNCIS
Tieši tā.
Diemžēl tas notiek ļoti bieži. Tu ej pie vadības un saki, ka nopērkot “labāku dzelzi”, darbs tiks padarīts X reizes ātrāk. Bet vadībai pohuj, galvenais peļņa savā kabatā, te arī atbilde, kur paliek produktivitāte.
PatīkPatīk
Es atceros, ka savulaik lasīju kādu stāstu par Amerikas prezidentu Franklinu Rūzveltu. Kādu reizi, viņš esot braucis garām strādniekiem, kuri būvējuši ceļu, viņš esot prasījis darbu vadītājam, kādēļ visi cilvēki strādājot tikai ar lāpstām, nevis ar mašīnām. Uz to, darbu vadītājs esot atbildējis, ka valstij svarīgi ir nodarbinātība, uz ko Rūzvelts ironiski esot atteicis – varbūt iedodiet strādniekiem uzpirksteņus!!
Un tāda līdz šim ir bijusi mūsu valdības prioritāte – nodarbinātība. Nodokļi netieši ietekmē arī inovāciju. Ja es savus zaudējumus, kuri rodas no investīcijām produktivitātē varu amortizēt tikai 5 gadu laikā, tad man nav nekādas motivācijas veikt radikālas investīcijas produktivitētes paaugstināšanā. Es kā darba devējs gribu audzēt produktivitāti un darbinieku apmierinātību, bet nodokļu dēl tas man maksā pārāk dārgi, līdz ar to es nevaru konkurēt pat ar netālajiem Igauņu kaimiņiem.
PatīkPatīk
īsti nepiekrītu rakstītajam. Ja mēs visi esam tik neporduktīvi, tad te varētu ienākt kompānijas, kas prot ātrāk strādāt un visi vietējie varētu vērties ciet, jo viņi tak ir neproduktīvi.
Tas pats frizieris – man LV apgriež matus 1 h laikā gan man, gan 2 sīčiem. Sanāk 3 galvas 1 h. Produktivitāte ir tieši tāda pati. Atšķiras tikai izmaksas.
Tātad produktivitāte ir darba apjoms, ko var paveikt laika vienībā. Alga tur ir lielāka, bet izdevumi attiecīgi arī ir lielāki.
Ir gan lietas, kuras mēs varam mācīties no jeņķiem – pārdošana, klientu apkalpošana un tas pats menedžments, lai resurss tiktu maksimāli noslogots.
PatīkPatīk