Par uzņēmumu pārvaldību

Žurnāla IR Nauda februāra numurā apcerēju jautājumu, kādēļ ārzemēs pastrādājuši cilvēki nereti Latvijas uzņēmumus apsaukā par «čmošņiku»* kantoriem. Šeit saite uz minēto rakstu: https://bergsblogo.com/2019/03/06/par-cmosnijiem-kantoriem/

Analizēju, ka šādu kantoru galvenās iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā».

Pēc raksta publicēšanas saņēmu veselu lērumu komentāru, kritisku piezīmju un ieteikumu analīzes uzlabošanai. Vispirms jau mani vecie cīņubiedri «labdien» vietā sāka teikt: «Mēs esam no tipiska «čmošņiku» kantora,» un man nācās vien atzīt, ka arī pats neesmu labāks. Bijušie darbinieki sāka publiski uzdot jautājumus par kontroversiāliem lēmumiem, kādus savās darba gaitās tiku pieņēmis. Arī mani pašu sāka mocīt domas, ka ne visu līdz galam par šo jautājumu esmu pateicis. Tādēļ vēlos pasludināt, ka tipiskos «čmošņiku» kantoros vadībai nekad nav humora izjūtas un paškritikas — tiem, kuriem šīs īpašības piemīt, šis apzīmējums tiek nekavējoties noņemts!

Vēl būtisks faktors ir uzņēmuma vadītāja godīgums un nodomi. Menedžmentam allaž ir jāprot atrast līdzsvaru starp akcionāru, darbinieku un plašākas sabiedrības interesēm. Ja kantorī tiek uz nebēdu shēmots un mahinēts, tad tas nešaubīgi ir «čmošņiku» kantoris neatkarīgi no visām pārējām pazīmēm — procesu dokumentēšanas vai dziļi stratēģiski pieņemtiem lēmumiem. Esmu pamanījis sakarību — jo lielāks kantoris, jo vairāk vadībai gribas tērēt naudu stratēģiju gatavošanai un apspriešanai. Tas rada ieaijājošu sajūtu, ka tiek strādāts, un lieliski aizstāj nepieciešamību uzņemties risku un pieņemt lēmumus.

Domāju, ka gandrīz katra jaunuzņēmuma sākumā tā vadītājs vai īpašnieks ir kārtīgs diktators un oportūnists lēmumu pieņemšanā. Tas ir normāli un bieži vien pat labi. Lēmumi tiek pieņemti ātri, un iespējas garām laistas netiek. Uzņēmējs pēc definīcijas ir cilvēks, kurš uzņemas risku.

Tipisks «čmošņiku» kantoris vienmēr blēdīsies ar nodokļiem, īpaši tas izpaudīsies, maksājot melnās algas, allaž aizbildinoties, ka visi tā dara un, godīgi strādājot, izdzīvot nemaz nav iespējams. Pačukstēšu, ka tās ir blēņas — daudzi uzņēmumi nodokļus maksā godīgi, tomēr dzīvo un attīstās. Vēlme krāpties un mahinēt drīzāk ir mentāla problēma, nevis dzīves uzspiesta nepieciešamība.

Četrus gadus es dzīvoju un strādāju ASV, un vienmēr gribas mazliet salīdzināt. Gan jau arī šeit pa pilnam ir «čmošņiku» kantoru, tomēr procentuāli tādu, šķiet, ir daudz mazāk. Piemēram, šo četru gadu laikā es nekad neesmu bijis situācijā, kad kāds prasītu vai piedāvātu kukuli. Neesmu arī ne no viena dzirdējis ieteikumus, kā nošmaukt kādu nodokli. Dažādu nodokļu konsultantu gan šeit ir papilnam, bet tas viss tiek darīts, stingri ievērojot likumus un piemērojot konsultanta zināšanas un juridiski likumīgas konstrukcijas, nevis prastu krāpšanos.

Darbinieku un uzņēmumu attiecības ir daudz racionālākas un mazāk emocionālas. Piemēram, gandrīz katrs kādā savas dzīves posmā ir ticis atlaists no darba. Štatu samazināšana tiek uzskatīta par normālu parādību — apmēram kā krusa vai sausums. Cilvēki saka: manu uzņēmumu nopirka cits, lielāks, un skaidrs, ka pusi no mūsējiem atlaida. Piebildīšu, ka ASV cilvēku var atlaist no darba bez kāda pamatojuma un nekavējoties, izmaksājot varbūt pabalstu vienas nedēļas darba algas apjomā. Uzņēmumi īpaši nekautrējoties liek darba līgumos dažādus nekonkurēšanas nosacījumus un citas prasības, kādas Eiropas sociālismā dzīvojošajiem liktos gluži neiedomājamas. Vēl tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka darbiniekam ir jāklausa priekšnieks, savukārt priekšniekam ir jāparūpējas, lai cilvēki savu darbu varētu kvalitatīvi padarīt. Esmu novērojis, ka kopumā gan darbinieku disciplīna, gan arī darbu plānošana un organizācija ir stipri augstākā līmenī nekā pie mums.

Darbinieki arī ir visai pragmatiski un racionāli — ja citā vietā maksās vairāk, tad bez īpašas nožēlas tie savu darba devēju pametīs, lai arī mazos, ģimenes tipa uzņēmumos cilvēki parasti strādā gadu desmitus, kamēr pie industrijas titāniem, piemēram, Oracle, Microsoft, Amazon, Uber cilvēki vidēji nostrādā mazāk nekā divus gadus.

Martā ASV izcēlās liels skandāls, kad atklājās, ka turīgi cilvēki maksājuši «konsultantiem», lai to atvases iekļūtu prestižās koledžās. Tikuši viltoti jauniešu testu rezultāti un sportisko kvalitāšu novērtējumi. Klientu vidū bija arī pazīstamu kompāniju augsta ranga darbinieki un vadītāji. Latvijā šādās situācijās žurnāls Ir, visticamāk, mazliet paņaudētu, un viss turpinātu savu gaitu. ASV tā nav — visi skandālā iesaistītie priekšnieki vai puspriekšnieki nekavējoties vai nu paši atkāpās no amatiem, vai tika izlidināti uz ielas. Nešaubos, ka paies kāds pusgads un cilvēki dabūs sēdēt būros uz gariem gadiem. Reputācija un uzticība ASV vēl arvien ir ārkārtīgi svarīgas lietas, neraugoties uz to, ka pašreizējā valdība Vašingtonā arvien vairāk atgādina kaut ko tādu, par ko runāju šī raksta sākumā.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada aprīļa  numurā.

6 Comments on “Par uzņēmumu pārvaldību

  1. Tīri ziņkārības pēc (un mazliet offtopic): kā ASV iet kopā šie divi punkti: “Uzņēmumi īpaši nekautrējoties liek darba līgumos dažādus nekonkurēšanas nosacījumus” un “Darbinieki arī ir visai pragmatiski un racionāli — ja citā vietā maksās vairāk, tad bez īpašas nožēlas tie savu darba devēju pametīs”. Pēc manas saprašanas sanāk diezgan pretrunīgi. 🙂

    Like

      • Nu, bet ja Tu esi, teiksim, santehniķis, tad kā Tu vari iet strādāt citā uzņēmumā nekonkurējot ar eksistējošo? Sanāk reāli manīt profesiju. Grāmatvežiem un sekretārēm varbūt ir labāk, lai arī – no viena grāmatvedības kantora uz otru arī neaiziesi. Un ja esi gana šauri specializējies, piemēram, uz datorspēļu programmēšanu vai datorspēļu mākslas veidošanu, tad arī reāli nekonkurējot nevar nomainīt darbu.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: