Jaunas mantiņas jaunā smilšu kastē

Pagājušā nedēļa paskrēja kā trakā karuselī – SAF Denveras birojā sāka strādāt jauni darbinieki, ciemos brauca biznesa partneri, un arī man bija jādodas pie klienta uz kaimiņu štatu Vaiomingu. Sajūta, kā piedaloties slaloma sacensībās – ātrums liels, vārti nāk cits pēc cita, un jādara viss, lai tos izbrauktu, bet tas prasa tādu koncentrēšanos un piepūli, ka nedēļas beigās gribas tikai gulēt, iztīrīt galvu un atgūt spēkus.

Pirms gadiem septiņiem kādu laiku spēlēju galda tenisu pie trenera Žeņas. Lielākajai daļai treneru ir grūti iztikt tikai ar pamatnodarbošanos, darbs ir sirdslieta. Lai savilktu galus, vajadzīgi blakus biznesi. Atmiņā aizķēries Žeņas stāsts jeb līdzība par jaunu biznesa uzsākšanu. Liekas, ka toreiz viņš tirgoja kaut kādas slimnīcu gultas vai automātiskos vārtus, bet tas nav arī tik būtiski.

Iedomājies, ka mēģini uzsākt jaunu lietu, vienalga, vai tā būtu jauna nozare, kurā esi nodomājis darboties, vai arī sveša valsts, kā manā gadījumā tā  ir ASV. Tas ir tāpat kā bērnam pārcelties dzīvot uz jaunu vietu. Viņš iziet spēlēties jaunajā pagalmā. Un tur ir priekšā citi bērni. Viņi rotaļājas savās smilšu kastēs ar savām mantiņām. Un tad atnāk tas jauniņais. Sākumā viņu neviens negaida – aizdzen no smilšu kastes, atņem vai salauž rotaļlietas un, iespējams, arī iekausta vai izņirgā. Tas ir normāli, bērni tā dara un, tāpat kā pieaugušie, necieš svešos. Tu pārvari bailes, ej laukā spēlēties katru dienu, un pamazām tevi pieņem. Iespējams, tu sadraudzējies ar stiprāko pagalma puiku, un viņš kļūst par draugu un aizstāvi. Varbūt tu atnes kādu neredzētu mantiņu vai arī noorganizē kopīgu ābolu zagšanu no kaimiņu dārza. Lai nu kā, iespējams, ar laiku tu iedzīvojies, un pagalms tevi pieņem, kļūst par tavējo. Bet var arī būt, ka visi turpina tev darīt pāri, un vecākiem jāmeklē jauna dzīves vieta.

Lūk, biznesā ir precīzi tāpat – vai nu ar dūrēm, neredzētām mantiņām vai neatvairāmu smaidu, bet kaut kā ir jāizkaro vieta zem saules. Vai arī jāpako koferi un jādodas jauna pagalma meklējumos. Vai jāsamierinās, ka nekad nebūsi barvedis, un jāatrod kāds satrupējis celms, kurā paslēpties. Jāsamierinās, ka tevi izsmej un apbižo. Vai jākļūst par pagalma ākstu. Jāpienes lielajiem puikām ūdens. Vai beigu galā jāpiekauj pagalma barvedis un pašam jāpārņem vadība.

Rosoties biznesos, esmu dzirdējis daudz dažādu stāstu, bet nezin kāpēc man ir aizķērusies tieši Žeņas analoģija par jauna biznesa uzsākšanu un vietas atrašanu jaunā smilšu kastē, un es par to bieži domāju. Nezinu, kā šobrīd klājas galda tenisa trenerim Žeņam, bet, ja satieciet, noteikti viņu pasveiciniet.

Brauciens no Denveras uz Vaiomingas štata (https://en.wikipedia.org/wiki/Wyoming) pilsētu Džiletu (https://en.wikipedia.org/wiki/Gillette,_Wyoming) ilgst apmēram 6 stundas. Šis ir Amerikas visretāk apdzīvotais štats, kurā ir daudz ogļraktuvju un bizonu fermu. Tur atrodas arī slavenais Jeloustounas nacionālais parks.

Izbraucam no Denveras pievakarē un ap 11vakarā esam galā. Brauciens paiet kā meditatīvs sapnis. Denvera ir liela pilsēta, ceļš plats, mašīnu daudz. Pamazām ceļš paliek šaurāks, un arī mašīnas pazūd. Braucam pa līkumainu, pašauru ceļu, vienīgais, ko manām, ir tālumā esošo raktuvju gaismas un uz ceļa sašķaidīti mazāki vai lielāki dzīvnieciņi. Braucam, bet piepeši ceļa vidū guļ paliels lops, šķiet, kaza vai stirna. Laime, ka pagūstu paraut stūri, un ceļojums var turpināties.

Mans ceļa biedrs, viens no mūsu partneriem – pārdevējiem, stāsta, ka bērnībā kopā ar vecākiem aizbēdzis no Laosas (tur bijušas koncentrācijas nometnes un citas “jaukas lietas”). Nu ir ļoti veiksmīgi asimilējies Asian American. Pēc šī brauciena saprotu, ka nav īpašu atšķirību starp rasēm un tautībām. Viņš man atgādina pazīstamu puisi no Latvijas, vārdā Jānis – protams, ne pēc izskata.

Dodamies apraudzīt klientu, kurš savulaik daudz pircis, tad aizskrējis pie konkurenta un nu tā kā domā pie mums atgriezties. Jau Microlink laikos atklāju, ka kopīgi gari braucieni ir varen vērtīga lieta. Piecas stundas mašīnas šaurībā satuvina, un laiks ir pietiekams, lai sakaltu dažādus plānus, ja vien ir vēlme un galva strādā.

Klientu apciemojumi, vismaz mūsu industrijā, ir visai tipiski. Ja ej uz biroju no rīta, paņem līdzi bulciņas vai virtuļus (“America runs on Dunkins”). Mazajā sapulču istabiņā klients būs savācis bariņu darbinieku – ir atbraucis ražotājs, jāizrāda cieņa. Puses padarbosies ar PowerPoint, ēdīs virtuļus un stāstīs stāstus. Klients apgalvos, ka vajadzētu labāku cenu, stāstīs par iecerēm (parasti visai optimistiskām). Pēc tam parādīs torni vai aparatūras telpu. Tad pienāks lunch laiks, un visi dosies uz labāko vietējo ēstuvi, parasti tie ir 6-7 klienta darbinieki, un klients sagaida, ka ražotājs maltīti izmaksās. Satiekot klientu otro vai trešo reizi, vari jau uzskatīt, ka esat kļuvuši par labiem čomiem un pieņemt, ka spēlējaties vienā smilšu kastē.

Šis ir stāsts par mazajiem interneta servisu nodrošinātājiem, kuru firmās strādā 10 – 70 darbinieku, un pats saimnieks sēž pie pusdienu galda un pieņem lēmumus, no kā un ko pirkt. Savukārt, ja mēģināsi ko pārdot lielajām korporācijām – ar komitejām, struktūrām, iepirkumu procedūrām un t.m.l., – stāsts būs pavisam cits. Strādājam arī šajā virzienā, bet tas prasa citu pieeju un daudz lielāku pacietību.

Viss šī bloga arhīvs ir atrodams www.bergsblogo.com . Ja tev patika šis ieraksts, padalies ar draugiem!

Šajā tornī karājas 10 SAF radio, kuri nodrošina sakarus lielai daļai Vajomingas biznesa un valdības iestādēm.2016-02-18 11.20.32

Skats braucot mājās – bezgalīgi plašumi, bizonu bari un ik pa brīdim ogļu raktuvju melnumi.2016-02-18 14.12.12

2 domas par “Jaunas mantiņas jaunā smilšu kastē

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s