State Farm un mežonīgās kalnu sēnes
Posted on 5. septembra, 2021. Komentējiet
Kopš pagājušā ieraksta pagājusi vien nieka nedēļa, bet jauni iespaidi gāžas pāri tik spēcīgā straumē, ka jāpieraksta, lai būtu kur aizķerties. Jau rakstīju, ka farmers markets un visādi āra pasākumi parkos ir šī laika raksturīgā iezīme Denverā. Tā pagājušās nedēļas nogalē aizklīdām uz netālo tirdziņu, kurš darbojās visu dienu un vēl līdz kādiem astoņiem vai deviņiem vakarā. Uzmanību piesaistīja divi puiši, kuri tirgojās ar uzmanību piesaistošām sēnēm. Nē, tās nebija īpašās sēnes, par kurām daudz zināja stāstīt Dons Huans Karlosa Kastaņedas grāmatās, lai arī puiši izskatījās pēc tādiem, kuri varētu kaut ko zināt arī par tām. Bet mūsu saruna ievirzījās par pārdošanā izliktajām dažādu krāsu austersēnēm. Mazliet papētot, atklājas, ka austersēņu audzētāji Kolorādo štatā ir saauguši kā sēnes pēc lietus. To audzēšanai tiek izmantotas “vertical farming” tehnoloģijas. Nereti audzētavas tiek būvētas, izmantojot modulārus konteinerus, kuros cita virs citas ir sakrāmētas statnes ar augiem, kuri tiek audzēti nevis zemē, bet speciālā barojošā šķidrumā.
Par vertikālo fermu tehnoloģijām varētu runāt un rakstīt ļoti daudz, bet ne šeit tam ir īstā vieta. Piebildīšu tikai, ka šī ir sfēra, kura patreiz attīstās īpaši strauji – gan tādēļ, ka ir efektīva un nodrošina svaigu un kvalitatīvu produkciju, gan arī tādēļ, ka modernās sensoru un klimata kontroles tehnoloģijas ļauj attīstīt arvien efektīvākas pārtikas audzēšanas metodes. Esmu pārliecināts, ka, ja Īlonam Maskam reiz izdosies īstenot savu misiju un nodibināt pastāvīgu Marsa koloniju, tad ļaudis tur pārtiku iegūs tieši vertikālajās fermās. Vēl arī piebildīšu, ka mūsu Aranet sensoru produkti tiek plaši izmantoti arī siltumīcās un pārtikas tehnoloģijā, tā ka mana interese par sēņu audzētājiem bija gan gastronomiska, gan arī profesionāla.
Vaicāju, vai Kolorādo kalnos var atrast arī ēdamas sēnes. Protams, ka var, skanēja atbilde. Vērtīgākās esot baravikas, un tās varot atrast 10400 pēdu augstumā. Vēl mūsu jauniegūtie draugi pieminēja pāris vietu, kur šajā augstumā būtu ērti piebraukt un atstāt mašīnu, bet to es jums nestāstīšu, jo neviens kārtīgs latvietis ar savām sēņu vietām visai pasaulei neplātās.
“Iesakām šovakar sacept mūsu sēnes, attaisīt vīna pudeli un noskatīties Netflix filmu “Fantastic Fungi.” Šo labo padomu tajā vakarā īstenojām ar uzviju un vēl mazliet pilnveidojot. Jāsaka, ka sēnes un vīns bija garšīgs, bet filma visa iepriekšējā iespaidā likās tāda izplūdusi un pārlieku poētiska, lai arī vizuāli ārkārtīgi skaista.
Nākošajā rītā piecēlāmies agri un vēl ar pūkainu galvu devāmies aplasīt Kolorādo baravikas. Jāsaka, ka no stāvvietas līdz maģiskajam sēņu augšanas augstumam bija jārāpjas 1000 pēdas, kas ir gandrīz 300 metru vertikālā kāpuma. Mežiņš bija stāvs un akmeņains, bet, tuvojoties mērķim, celiņš pārvērtās tikko samanāmā taciņā un brīžiem uzvēdīja zvēra smaka. Grūti bija nedomāt par kalnu lauvām, lāčiem un citiem zvēriņiem, ar kuriem vietējie mežziņi neiesaka sastapties. Visā ceļa garumā redzējām dažādas pakaltušas sēnes – priežu bekas, bērzlapes un arī dažas neredzētas un nepazīstamas sēnes. Izdevās arī atrast vienu lielu un tārpu neskartu baraviku, tā ka, droši vien, ja sēņošanai veltītu vairāk laika un pameklētu “īstās” vietas, varētu dodies uz to pašu tirdziņu un konkurēt ar vertikālo austersēņu audzētājiem, tikai ar īstu mantu.
Ceļš lejā šādā stāvumā pagāja divreiz ātrāk, bet fiziski tāpat bija diezgan izaicinošs. Kad līdz automašīnu stāvvietai atlicis pavisam nedaudz, ceļmalā pamanām smaidīgu vīru ar knišļu sakostām kājām. Laipni sveicināmies. Vai jūs esat skrējējs, pieklājīgi vaicāju. Nē, mani varētu nosaukt par Trail Marshal – jeb takas uzraugu. Tencinu par jaunapgūto vārdu, jo papildināt angļu valodas zināšanas nekad nav par skādi, un jau grasos čāpot tālāk, kad atskan jautājumi. Kur dzīvojat? Vai jūsu īpašums ir apdrošināts? Es jums tūlīt pat varētu sagatavot bezmaksas kvotu un, lūdzu – ņemiet par piemiņu vērtīgo pildspalvu ar manas kompānijas State Farm logo. – Palieciet vien labāk par takas maršalu, jo apdrošināt māju man šodien nenesas prāts. – Izdzirdot atteikumu, smaids no vīra sejas nenozūd, savukārt es nodomāju, ka tikai Amerikā, sēņojot, meža vidū, nav glābiņa no apdrošināšanas polišu tirgoņiem.
Tikmēr nepilnas nedēļas laikā pa pastu ir atceļojusi mana atjaunotā “Drivers License” un atkal varu sajusties kā īsts un leģitīms ASV iedzīvotājs. Jo bez mazās plastikāta kartītes kabatā īsti tu šeit nekas arī neesi, katrā ziņā tā palīdz izvairīties no daudziem nevajadzīgiem jautājumiem.
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Back in the U.S.A.
Posted on 29. augusta, 2021. Komentējiet
Pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas, kopš abi ar Vinetu esam atgriezušies Denverā un, kā jau tas ierasts pēdējos sešus gadus, – katru reizi, kad esmu ASV, mani pārņem iedvesma. Zināms, ka šajos sērgas laikos no Eiropas uz ASV aizdoties nav nemaz tik viegli. Ceļotājam ir divas iespējas – vai nu aizbraukt uz kādu valsti, kura nav “ASV melnajā Covid sarakstā”, piemēram, Meksiku, nosēdēt tur divas nedēļas, veikt Covid testu un tad ieceļot ASV; vai arī doties uz ASV vēstniecību Latvijā un lūgt piešķirt “National Interest Exception” – kas ir apliecinājums, ka lūdzēja ceļošanas iemesls ir pietiekami svarīgs, lai tam ļautu ieceļot ASV no Covid pārņemtās Eiropas Savienības.
Divas nedēļas sēdēt Meksikā, saprotams, negribēju, tādēļ izvēlējos otro ceļu un jau stipri laicīgi – jūnija sākumā – aizsūtīju vēstniecībai lūgumrakstu. Kārtējo reizi arī pārliecinājos, ka attiecībās ar ASV imigrācijas un konsulārajām iestādēm ir jābūt ārkārtīgi burtiskam un precīzam. Uz, manuprāt, veselā saprāta pilnu vēstuli, kurā skaidroju, ka ASV man ir pamatdarbs, īpašums un klienti, mani palūdza precizēt – kas ir mainījies, ja jau veselu gadu varēju strādāt no Latvijas, bet tagad ir jābūt Amerikā. Nācās vien rūpīgi pētīt oficiālās vadlīnijas NIE piešķiršanai un rakstīt garu un detalizētu pātarojumu ar atsaucēm uz tām. Kad to izlasīju, nobrīnījos, cik ASV ekonomikā esmu nozīmīga persona. Lai arī blogā iepriekš biju rakstījis, ka ierēdņi Amerikā vairāk balstās uz veselo saprātu nekā Latvijas iestādēs, tomēr atkal un atkal pārliecinos, ka viņi mēdz būt arī pārmērīgi “burta kalpi”. Piebildīšu gan, ka pēc NIE saņemšanas ceļojums uz ASV bija garlaicīgs – lidostas patukšas, bet ASV robežu es vēl nekad neesmu šķērsojis tik ātri un patīkami. Denverā imigrācijas formalitātes aizņēma ne vairāk kā 15 minūtes, ko es varu izskaidrot tikai ar to, ka imigrācijas oficierim datorā rādījās atzīme, ka esam jau pārbaudīti un mūs nevajag pratināt.
Pirmie iespaidi Denverā – ir silts, saulains un nedaudz dūmakains. Jau pierasts, ka katru vasaru ASV rietumos daudz deg meži un tas piesārņo gaisu tūkstošiem kilometru attālumā. Pa gadu apkārtne liekas sakoptāka – redzams, ka pilsēta nav taupījusi naudu ielu remontiem un arī daudzi iesāktie celtniecības projekti ir strauji gājuši uz priekšu.
Māju sajūta pēc gada prombūtnes atgriežas apmēram nedēļas laikā. Šis tas jānopērk, šis tas jāpiekārto. Mocim, protams, beigusies reģistrācija – jāsamaksā $100 sods un vēl $150 par pašu reģistrāciju, un es varu tikt pie papīriņa, kurš jāuzlīmē uz numura, tad līdz septembra beigām varu rādīties uz ielas. Pēc tam šis vingrinājums būs jāatkārto par jaunu, lai iegūtu uzlīmīti, kas ļaus braukt līdz 2022. gada septembrim. Protams, visi transporta līdzekļi jāapdrošina, un tas ASV nav lēts prieks. Pa šo gadu beidzies arī ASV vadītāja apliecības derīguma termiņš, bet vizīte uz viņu CSDD, kuru ASV dēvē par DMV, līdz šim bijusi viena no pretīgākajām pieredzēm. Tomēr arī te Covid ir parūpējies par lietu sakārtošanu – uz apmeklējumu tagad var pieteikties internetā. Saņemu papīru ar svītrkodu, kurš būs jānoskenē pie ieejas. Ierodos DMV, pie durvīm uz ķeblīša sēž smaidīga meitene un prasa papīrīti. Paņem to, atver kladīti, atrod manu uzvārdu un ar krāsainu marķieri atzīmē, ka esmu atnācis, un aicina mani tālāk. “Es esmu skeneris”, darbiniece lepni paziņo un rāda tālāko ceļu. Turpmākā vadītāja apliecības atjaunošanas procedūra aizņēma vien minūtes desmit – tiku nobildēts, dokumenti pārbaudīti, acu gaišums notestēts, $50 iekasēti, pagaidu tiesības izdrukātas un paziņots, ka īstā apliecība atceļošot pa pastu divu nedēļu laikā. Tiešām neierasti jauks serviss, par ko nekavējos paslavēt strādīgos un laipnos DMV darbiniekus.
Piektdienas vakars – ierastais mūsu mazās ieliņas iemītnieku saiets. Kāds pie mājas izlicis aliņus un sēžamos, un ļaudis sanāk – ar bērniem, suņiem un dzīvesbiedriem. Visi iedzer un pļāpā. Bērni paaugušies, dažiem jauni suņi, bet divām no alejas divdesmit mājām nomainījušies saimnieki. Bet citādi ir sajūta, ka nemaz neesam bijuši prom – noskaņa tāda pati, vienīgi, kad aizbraucām, kaimiņi staigāja maskās un distancējās, bet tagad visi ir sapotējušies un par kovidu pārāk nesatraucas. Latvijā savā ielā dzīvoju 30 gadus, bet visu šo gadu laikā neesmu tik daudz tusējis ar kaimiņiem kā Denverā nieka divu gadu laikā. Vēl viena pamanāma pārmaiņa Denverā – kā sēnes pēc lietus ir saaugušas apkaimju biedrības un dažādi tirdziņi – cilvēkiem gribas vairāk pulcēties un biedroties.
Vispār noskaņa Denverā ir gaišāka nekā pirms gada, kad aizbraucām. Cilvēki iet savās gaitās, veikali un restorāni atvērti, maskās staigā varbūt kāda puse no visiem apmeklētājiem, nosacījumi gan ir paša biznesa ziņā – vieni pieprasa maskas visiem, citi raksta, ka maskas ir jāvelk tikai nevakcinētajiem. Pēc Pfizer vakcīnas apstiprināšanas ASV daudzas lielās kompānijas – skolas, aviosabiedrības, bankas pieprasa darbiniekiem vakcinēties, tie, kuri to nedarīs, nevarēs turpināt darbu. Arī mūsu jomā atsākušās izstādes, pagājušajā nedēļā vien SAF Tehnika piedalījās divās izstādēs. Apmeklētība ir samazinājusies par kādiem 40%, bet klientu kvalitāte ir uzlabojusies, uz izstādēm vairs nenāk ierastie bukletu un pildspalvu putekļsūcēji – klienti ir īsti un sarunas daudz sirsnīgākas. Lielākā televīzijas tehnoloģiju izstāde “NAB Show” tikko paziņoja, ka izstādē ielaidīs tikai vakcinētus apmeklētājus un dalībniekus, tā ka no čipošanas arī šeit nevarēs izvairīties.
Pirms dažām dienām citā vietējā tusiņā runājām ar divām medicīnas jomas pārstāvēm. Vienai nozares darbiniecei brālis strādā slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā Kalifornijā, bet otra mūsu draudzene ieradās ballītes beigās pēc diennakts dežūras Auroras slimnīcas Covid intensīvās terapijas nodaļā. “Visa slimnīca ir pārpildīta, cilvēki tiek vesti arī no citiem štatiem, jo slimnīcas visur ir pārpildītas. Gandrīz visi nopietnie slimnieki nav vakcinējušies, un viņu ciešanas ir briesmīgas. Es par to pat negribu runāt, man nekavējoties jāiedzer,” viņa stāsta.
Tikmēr dzīve Denverā rit savu gaitu, cilvēki steidzīgi rosās, visur tiek meklēti darbinieki, kuru trūkst gandrīz visās jomās. Uz automaģistrāles i70 gandrīz uzskrienam virsū no priekšā braucošā Ford truck kravas kastes izkritušām celtnieku trepēm, bet no ceļmalas “billborda” uz mums smaidīgs noraugās slavenais Denveras satiksmes negadījumu advokāts Frank Azar – The Strong Arm, kurš aicina: “Ja esi cietis negadījumā – zvani, un mēs Tev palīdzēsim tikt pie naudas kaudzes.”
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par vienradžiem
Posted on 6. augusta, 2021. Komentējiet
Ir Nauda augusta numura tēma ir vienradži — jaunuzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz vienu miljardu eiro. Šis, protams, Latvijai ir priecīgs un piemērots brīdis, kad runāt par vienradžiem, jo beidzot tāds ir arī pie mums. No sirds apsveicu Printful un kopā ar viņiem priecājos! Katrs jauns tehnoloģiju miljonārs ir potenciāls investors un ceļvedis nākamajai uzņēmēju paaudzei. Kā zināms, vislielākais skaits vienradžu Baltijā mitinās mūsu kaimiņzemē Igaunijā — līdz šim brīdim tur ir bijuši septiņi šādi uzņēmumi: Skype, Playtech, Wise, Pipdrive, ID.me, Bolt un Zego. Pirmie, protams, bija Skype, un tieši tā dibinātāji ir devuši ļoti daudz visas Baltijas jaunuzņēmumu kopienas attīstībai.
Jau pirms desmit gadiem Igaunijā izveidojās, piemēram, jaunuzņēmumu kustība Garāža 48 (Garage48.org), kas realizēja tam laikam ļoti svaigu un pat radikālu ideju — kopā sanāk nejauši cilvēki un cits citam prezentē savas idejas. Turpat uz vietas izveido komandas un dažas labākās idejas nākamo 48 stundu laikā noved līdz rādāmam prototipam. To, ka šī iecere «aizlidoja», apstiprina gan fakts, ka Garage48 aizsācēju vidū ir Pipedrive un Bolt dibinātāji Ragnārs Sass (Ragnar Sass) un Martins Viligs (Martin Villig), gan tas, ka Garage48 joprojām aktīvi rīko hakatonus jeb tehnoloģiju maratonus daudzviet pasaulē.
Pirmsākumos arī es piedalījos vairākos Garage48 hakatonos mentora statusā. Tolaik Bolt un Pipedrive vēl bija nelieli jaunuzņēmumi, kas aktīvi meklēja sēklas investorus. 100 000 eiro investīcija tajos 2012. gadā būtu desmitu vai simtu miljonu vērta šodien, un man bija pilnīgi reāla iespēja ieguldīt. Taču es no tās apzināti atteicos. Pagājušajā Ir Nauda numurā spriedu par kļūdām uzņēmējdarbībā un kā no tām izvairīties. Tagad, kārtīgāk šo tēmu apdomājot, secinu, ka nemaz nevajag mēģināt vairītie no kļūdāms, jo kļūdīšanās ir gandrīz vienīgā iespēja, kā cilvēks var mācīties un kļūt stiprāks un gudrāks.
Ir visai maza jēga bēdāties par pagātnē gar degunu palaistajām iespējām. Šāda refleksija būtu noderīga tikai tad, ja manā rīcībā būtu laika mašīna, kas ļautu atgriezties un izmainīt kļūmīgos lēmumus. Labāk izmēģināt kādu «domu eksperimentu» — vai ar šodienas sajēgu es dotu 100 000 eiro 19 gadus vecam censonim, kurš grib izkonkurēt Uber? Tik un tā nedotu. Taču biznesā ir cilvēki ar dažādām vēlmēm riskēt, un investoriem ir atšķirīga motivācija.
Manuprāt, galvenie investēšanas kritēriji, ko esmu sarindojis pēc svarīguma, ir šādi: gatavība ieguldīto naudu ar lielu varbūtību zaudēt, milzīga patika pret dibinātāju komandu un sajūsma par konkrēto biznesa ideju. Tikai tad, ja piepildās visi šie nosacījumi, ir vērts atdarīt maku.
Vai Latvijā piedzims vēl kāds vienradzītis, un kurā virzienā pēc tā lūkoties? Esmu drošs, ka piedzims. Līdz šim visi šādi uzņēmumi ir bijuši saistīti ar IT tehnoloģijām un orientēti uz tā sauktā network effects izmantošanu, t. i., jo vairāk lietotāju izmanto uzņēmumu, jo lielāka ir tā vērtība un jo grūtāk jauniem konkurentiem šādu pakalpojumu vai produktu ir nokopēt. Tāpēc, protams, uz vienradža novērtējumu var pretendēt tikai pilnībā uz eksportu orientēti uzņēmumi, kuru biznesa modelis ļauj ātri uzraut gaisā lietotāju skaitu.
Liekas, no visiem Baltijas vienradžiem Printful ir vienīgie, kuri veido savas rūpnīcas un ražo fiziskas preces. Turklāt tās, lai cik paradoksāli tas liktos, ir krekliņu un tamlīdzīgu tehnoloģiski pavisam vienkāršu lietu apdrukas ražotnes. Visi pārējie pēc būtības ir starpnieki, kuri, pateicoties veiksmīgai informācijas tehnoloģiju pielietošanai, spēj patērētājiem tādu vai citādu problēmu risināšanu padarīt ērtāku un vienkāršāku.
Tāpēc, meklējot potenciālos vienradžus, vērts skatīties uz nozarēm, kuras tradicionāli ir neefektīvas un kuru klienti nav laimīgi. Ne velti pēdējos gados plaukst un zeļ vesela plejāde finanšu nozares tehnoloģiju uzņēmumu, no kuriem zināmākais ir Revolut, kā arī nelāgu slavu iemantojušie ātro kredītu uzņēmumi. To uzplaukuma iemesls ir cilvēku neapmierinātība ar tradicionālo universālo banku iesūnojušajiem pakalpojumiem (tām par attaisnojumu varu tikai teikt, ka tām sev līdzi jāvelk gana smaga vēsturiska un arī regulatoru uzlikta bagāža).
Bet par citiem cilvēces šī brīža izaicinājumiem mēs visi labi zinām — neizcepties un nenosmakt, un turpināt apdzīvot šo planētu iespējami komfortablā veidā. Turklāt cenšoties izvairīties no lipīgām slimībām.
Taču ļoti pamanāma pēdējā laika tendence ir arī kvalitatīvu nišas pakalpojumu attīstība. Piemēram, Zoom. Lai gan Microsoft jau gadiem piedāvāja Skype, turklāt nesen tam pievienojās arī platforma Teams, tomēr tieši Zoom ir videokonferenču tirgus uzvarētājs. Gluži vienkārši patērētāji mēdz atteikties no kompānijām, «kurām ir viss», un dod priekšroku specializētākiem, ērtākiem nišas piedāvātājiem.
Tā ir laba ziņu mūsu uzņēmējiem — eksportējiet, taisiet īstus, labus produktus, risiniet reālas cilvēku problēmas, un jums iespēju netrūks.
Par eksporta aktualitātēm un aģentiem. 2. daļa
Posted on 11. maija, 2021. Komentējiet
Iepriekšējā Ir Nauda numurā sāku rakstīt par aģentiem jeb tirdzniecības pārstāvjiem un sapratu, ka vienā slejā visu izstāstīt nevaru. Turklāt man pašam visus piecus gadus, kopš tirgojos pa plašo pasauli, šī tēma vienmēr ir bijusi ļoti aktuāla. Tādēļ lūdzu pieņemiet un novērtējiet raksta turpinājumu!
Dažkārt man liekas, ka būtu jāuzraksta romāns par to, kā es iepazinos ar Riku, kurš mani izvazāja pa Sprint, T-Mobile un Federal Communications Comission vadības gaiteņiem. Ar viņu kopā mēs ķērām zivis Havaju salās un ložņājām pa telekomunikāciju torņiem Arizonas tuksnešos un Sietlas pielijušajos pakalnos. Mūsu sadarbība noslēdzās ar to, ka Riks mani pierunāja investēt viņa dibinātā jaunuzņēmumā, no kura pats pēc gada notinās uz labi apmaksātu korporatīvu darbu. Jaunuzņēmums šo gadu gaitā ir apmetis pāris kūleņus, bet pārsteidzošā kārtā savas saistības pret mani turpina pildīt, un tikai miglā tītā nākotne rādīs šīs investīcijas patieso vērtību.
Varētu rakstīt arī par Sāru, ar kuru apstaigājām Kanādas mobilo sakaru operatorus Toronto debesskrāpjos un braucām uz Ņūbransviku, kas ir gluži mazapdzīvota un skaista province Kanādas ziemeļaustrumos. Sāra bija strādājusi par tehnisko direktori trešajā lielākajā Kanādas mobilajā operatorā, bet sadarbība ar mani viņai aizpildīja «caurumu», kas bija radies profesionālajā dzīvē pēc šī darba zaudēšanas. Tagad viņa vada lielu telekomunikāciju kompāniju kādā Āzijas valstī. Uzdrošinos domāt, ka īsais kopā pavadītais laiks viņas karjerai nāca tikai par labu.
Gan Rika, gan Sāras stāstus vieno fakts, ka viņi atrada mani, nevis es viņus. Vienā gadījumā tas notika izstādē, kurā SAF Tehnika piedalījās ar stendu, bet otrā aģents mani sameklēja LinkedIn un uzrakstīja atraktīvu iepazīšanās ziņu. Abus gadījumus vieno arī tas, ka sadarbības rezultātā es šķīros no visai ievērojamām naudas summām apmaiņā pret vērtīgām zināšanām, bet ļoti niecīgiem pārdošanas rezultātiem. Toties abi aģenti samērā labi mani izklaidēja un iepazīstināja ar iespaidīgu daudzumu savu draugu un paziņu.
Šī pieredze ir mani mācījusi, ka sākt sadarbību ar cilvēkiem, kuri paši aktīvi piedāvā savus pakalpojumus izstādēs vai sociālajos tīklos, nav pārāk laba ideja. Visticamāk, šādi cilvēki aktīvi meklē ienākumus, un sadarbība ar viņiem turpināsies līdz brīdim, kamēr šā pakalpojuma sniedzējs atradīs vai nu pastāvīgu darbu, vai labāk maksājošu klientu.
Izņēmums ir situācija, kad kopējais bizness aiziet tik labi, ka aģents ir «labi paēdis» no jūsu sadarbības. Pieņemsim — tu salīgsti ar pārstāvi ASV, ka maksāsi viņam 10% komisiju no «atnestā» biznesa. ASV cilvēki jūtas labi, ja viņu ieņēmumi pārsniedz 100 000 dolāru gadā. Tāpēc viegli izrēķināt, ka aģents priecāsies ar tevi strādāt, ja gada apgrozījums būs viens miljons vai vairāk. Tikai tavā ziņā ir parēķināt, cik reāls ir šāds scenārijs un vai tavs uzņēmums vispār spēj šādus apjomus saražot un piegādāt. Cita būtiska nianse, slēdzot līgumus ar aģentiem, ir paredzēt, cik ilgi par «atnestu» klientu tam tiks maksāta komisija un kādi ir līguma pārtraukšanas nosacījumi. Ja par šīm lietām nepadomā laikus, var iznākt maksāt 10% no apgrozījuma kādā valstī neatkarīgi no tā, vai aģents kaut ko dara, vai jau sauļojas pie okeāna. Domāju, ka konsultantu pakalpojumus vispār var izmantot tikai īstermiņa projektiem, piemēram, lai sniegtu juridiskus pakalpojums, sertificētu produktu, veiktu tirgus izpēti, sagatavotu kādas rekomendācijas importa, eksporta operāciju veikšanai vai ko tamlīdzīgu.
Šāda veida konsultantus internetā labāk nemeklēt, bet gan paļauties uz dzīvu un īstu cilvēku ieteikumiem. Tāpat kā pieņemot darbā darbiniekus. Ļoti riskanti algot cilvēku, iepriekš nepārbaudot atsauksmes no viņa iepriekšējām darbavietām un sadarbības partneriem. Tavs īstais partneris vai konsultants nereti ir kluss un nemanāms kā akmens iežos paslēpies zelta tīrradnis. Par viņu var uzzināt tikai no citu apmierinātu klientu ieteikumiem.
Saskaroties ar eksportēt gribošiem Latvijas uzņēmējiem, bieži nākas dzirdēt jautājumus par kontaktiem konkrētās kompānijās. Apmēram tā — mūs interesē kāds noteikts industriāls uzņēmums vai veikalu tīkls. Lūdzu, iepazīstiniet ar tā augsta ranga pārstāvi, mēs viņam parādīsim savu produktu, gan jau viņam tas iepatiksies, un sadarbība aizies. Iespējams, vienā gadījumā no miljona tā arī notiek. Bet parasti tomēr uzņēmēji gadiem neatlaidīgi strādā pie sava produkta, cenšas atrast to maģisko formulu, «kā risināt kāda problēmu», un tikai pamazām, soli pa solim, izprotot klientus, tirgu, izveidojot reputāciju, izdodas uzbūvēt biznesu. Latvijas uzņēmēju priekšstats par «iepazīšanos un sarunāšanu» ASV gluži vienkārši nestrādā. Tāpat kā ideja, ka kāds bez maksas dos vērtīgus padomus vai strādās tavā vietā. Skopais vienmēr maksā divreiz, un par velti ir tikai siers peļu slazdā.
Par eksporta aktualitātēm un aģentiem
Posted on 11. maija, 2021. Komentējiet
Pēdējos gados Latvijā ir savairojušies atpazīstami jaunuzņēmumi, piemēram, Sonarworks un Giraffe360, kas izteikti orientēti uz tehnoloģijām un eksportu. To pastāvēšanai kritiski ir ik pāris gadus atrast jaunus investorus, kuri notic uzņēmuma vīzijai un spējai nākotnē kļūt par izdevīgu ieguldījumu. Tāpēc par šiem uzņēmumiem zinām vairāk. Tie attīstās, izmantojot riska kapitāla fondu finansējumu, tādēļ ir ieinteresēti par sevi stāstīt.
To, ka šis modelis ir perspektīvs, pierāda kaut vai Igaunijas un Izraēlas «vienradžu» veiksmes stāsti. Paskaidrošu, ka par «vienradzi» sauc jaunuzņēmumu, kura vērtība pārsniedz vienu miljardu eiro. Tādi ir, piemēram, igauņu izcelsmes uzņēmumi Bolt, Transferwise un Pipedrive. Fakts, ka no nulles izdodas izveidot vairāk nekā miljardu vērtu uzņēmumu, kalpo par iedvesmas avotu citiem censoņiem. Pārdodot šos uzņēmumus, tirgū rodas jauni, bagāti investori — iepriekšējo «vienradžu» akcionāri, kuri metas investēt citos jaunuzņēmumos. Tā izveidojas pozitīva atpakaļsaite — veiksme rada jaunu veiksmi, un kopējais labums aug. Veidojas pilnīgi pretēja dinamika oligarhu mentalitātei, kura ved uz maksimālu resursu un varas koncentrāciju atsevišķu indivīdu vai sabiedrības grupu rokās un kopējā labuma mazināšanos.
Bet ne jau tikai tehnoloģiju jaunuzņēmumi orientējas uz eksportu. Par «tradicionālajiem» eksportētājiem, ar to saprotot uzņēmumus, starp kuru akcionāriem nav riska kapitāla investoru, sabiedrība uzzina mazāk. Tiem nav nepieciešams «pārdot» sevi investoriem. Daudzi ir kautrīgi, vēl citi uzskata, ka «nauda mīl klusumu». Tomēr arvien vairāk arī šādi uzņēmumi eksportē. Vēl pirms dažiem gadiem ievērojamākais produkts, ko no Latvijas eksportēja uz ASV, bija Latvijas Balzamā ražotais degvīns Stoli. Šobrīd, pieņemu, to ir apsteidzis Mikrotik ar saviem datu pārraides maršrutētājiem un citiem elektroniskajiem «gadžetiem». No Latvijas eksportē gan patronu, gan makšķerēšanas piederumu un ugunsdzēšanas aparātu ražotāji, nemaz nerunājot par pārtikas produktu, mēbeļu un sporta inventāra ražotājiem. Sortiments ir plašs.
Pēdējā pusgada laikā esmu sācis darboties Latvijas Eksportētāju asociācijā Red Jackets, kas apvieno visdažādāko nozaru eksportējošos uzņēmumus. Mūsu biedrus un aktualitātes varat aplūkot vietnē Theredjackets.lv. Asociācijai ir laba sadarbība ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). Bet viena no mūsu ikmēneša aktivitātēm ir vebināra sarīkošana kādam eksportējošam Latvijas uzņēmumam, dodot iespēju pastāstīt par savu biznesu ar mērķi atrast noderīgus kontaktus Amerikā. Šos pasākumus reklamē arī LACC — Latvian-American Chamber of Commerce, kas ļauj uzrunāt plašāku ASV dzīvojošo latviešu profesionāļu kopienu. Vebināra klausītāji ir ASV un Kanādas latviešu diasporas pārstāvji un viņu uzaicinātie attiecīgās nozares profesionāļi. Šādas struktūras rada platformu, kurā cilvēki var dalīties savās problēmās un pieredzē, vairot zināšanas un palielināt kontaktu loku.
Gandrīz visiem eksportētājiem, ar kuriem man ir iznācis kontaktēties, aktuāls ir arī aģentu jautājums. Ja gribi kādā tirgū operēt, ir vajadzīgs kāds vietējais «zinātājs» jeb pārstāvis. Darbojoties SAF Tehnika, šo gadu gaitā esmu saskāries ar visdažādākajiem aģentiem, ir sakrājušās atziņas, ar kurām labprāt padalīšos.
Pats galvenais, ko iesaku aģentu meklētājiem, ir vispirms ļoti skaidri sev formulēt, ko konkrētajā brīdī gribi. Visticamāk, sākumā tā būs nopietnāka vai mazāk nopietna tirgus izpēte. Cik tas ir liels, kādi ir spēlētāji, kāda ir dinamika, kādas barjeras un iespējas? Tirgu var pētīt pats, var algot tirgus izpētes firmas vai arī iesaistīt biznesa skolu studentus. Viss atkarīgs no laika, budžeta un riska apetītes. Var, protams, arī uzskatīt, ka vislabākais veids, kā noskaidrot ūdens temperatūru un to, kādi zvēri tajā dzīvo, ir ielēkt un mēģināt izpeldēt. Gadās, ka paveicas, bet gadās arī, ka haizivs apēd…
Izplatīts aģentu veids ir dažādi «praktisko» jautājumu risināšanas profesionāļi. Viņiem tiek lūgts padoms, kā dibināt uzņēmumu, kā kārtot importa un eksporta lietas, kā slēgt kādus līgumus ar izplatītājiem. Šajos gadījumos nešaubīgi iesaku atrast vietējos profesionāļus ar labām rekomendācijām un uzticēt konkrētos darbus viņiem. Un kā gan labāk atrast šādu profesionāli, ja ne paprasot rekomendācijas sev līdzīgiem ļaudīm, kuri ar šādu problēmu ir saskārušies jau iepriekš?
Kad tirgus ir kaut cik izpētīts un lēmums par startēšanu tajā pieņemts, sākas plašā un aizraujošā tirdzniecības pārstāvju jeb aģentu rekrutēšana. Pieņemt jaunu, bet lētu, vai arī ar ordeņiem un tituliem apveltītu industrijas veterānu? Vai labāk pārvilināt kādu no konkurentiem, vai tomēr pieņemt darbā studentu un pievērst sava uzņēmuma ticībai? Iespēju ir tik daudz un dažādas, ka mēģināšu izveidot sistēmu un turpināšu šo tēmu apcerēt arī savā nākamajā Ir Nauda slejā.
Saruna par dzīvi un vērtībām
Posted on 19. aprīļa, 2021. Komentējiet
Pājušajā nedēļā aprunājos par dzīvi un vērtībām ar Raivis Struncens, poulārā zīmola LATVIETIS® https://www.facebook.com/LatvietisunLatviete aizsācēju.
Saruna ap 30 min gara un man pašam patika 
! Ja ir pacietība un interese – paklausieties!
Karātavas nodevējiem
Posted on 11. janvāris, 2021. 4 komentāri
Es iesāku rakstīt blogu 2015. gada vasarā, kad uz nenoteiktu laiku pārvācos dzīvot un strādāt uz ASV. Pārskatot bloga arhīvu, redzu, ka it īpaši 2016. gadā esmu visai daudz pieminējis Donaldu Trampu – varu pat izsekot savu sajūtu gammai, sākot no neticības, vērojot viņa nominēšanu par Republikāņu prezidenta kandidātu, un beidzot ar izmisumu, kāds bija pārņēmis manu sirdi pēc 2016. gada vēlēšanu rezultātu izziņošanas. Attiecīgais ieraksts ir šeit: https://bergsblogo.com/2016/11/14/par-magisko-gaismu/, un redzams, ka bēdas svinēju Albukerkē, lieliskā Rufusa Vainraita koncertā.
Vēlēšanas beidzās, un bizness un dzīve ASV turpināja savu gaitu, tomēr pagājusī nedēļa lieku reizi demonstrēja patiesību, kuru aptvēru pavisam drīz pēc pārcelšanās uz ASV – tas, ko viņi rāda savās filmās, nepavisam nav pārspīlēts. Dzīvē viss notiek tā un vēl daudz trakāk. Tātad notiek vēlēšanas, kurās Tramps zaudē. Viņš apgalvo, ka ir uzvarējis un vēlēšanu rezultāti ir falsificēti. ASV tiesas gandrīz visus viņa atbalstītāju iesniegumus noraida. Tramps un viņa atbalstītāji nerimstas apgalvot, ka vēlēšanas ir falsificētas un, lai apturētu rezultātu apstiprināšanu, organizē demonstrāciju un aicina demonstrantus iet un vardabīgi ieņemt parlamentu un apturēt rezultātu sertifikāciju. Pūlis tam arī paklausa, un neticamā kārtā demonstrantiem izdodas ieņemt Kapitoliju un pārtraukt tajā notiekošo konstitucionālo procesu. Nekārtību laikā iet bojā cilvēki, pūlis demolē “ASV demokrātijas sirdi”, bet pārbaidītie parlamentārieši pa pazemes ejām tomēr paspēj pamest ieņemto ēku un izglābties no linča tiesas. Vēlāk gan ierodas armija, visu iztīra, parlamentārieši atgriežas sēžu zālē un ar nelielu adrenalīna devu asinīs saka skaistas runas, un pabeidz vēlēšanu sertifikācijas procesu, par jaunievēloto prezidentu apstiprinot Džo Baidenu.
Visu šo, – gan Trampa mītiņu, gan arī paralēli tam notiekošo rezultātu sertifikāciju apvienotajā Kongresa un Senāta sanāksmē gluži ērti varēja vērot tiešraidēs. Liekas, ka tik daudz Fox un CNN ziņu kanālus kā pagājušajā nedēļā es neesmu skatījies pēdējos 5 gadus. Un supergrāvējfilma “Tenet” ir pēdējais s$%$ds, salīdzinot ar lielisko realitātes šovu, par kuru parūpējās Tramps ar saviem aizrautīgajiem atbalstītājiem. Man nez kāpēc raisījās asociācijas ar Krimas un Austrumukrainas “spontānajiem” notikumiem, pietrūka tikai zaļo cilvēciņu. Vērojot šo izrādi, pārliecinājos par vienu – visi ASV senatori ir izcili oratori, mūsējiem deputātiem tur ir ko mācīties un mācīties.
Kad šo rakstu, Tramps vēl ir prezidents un nevaru būt pilnīgi drošs, ka 20. janvārī tiesiski un mierīgi par prezidentu kļūs Baidens. Var notikt visādi – taisnība nereti izrādās tam, kuram klausa zaldāti, lielgabali un raķetes. Vēl arī ASV ir unikālas ar to, ka tauta ir bruņota. Starp citu, mani amerikāņu draugi bieži prasa, ko nozīmē SAF, tad jokojoties atbildu: “Second Amendment Fondation.” Zinātāji sapratīs, ko tas nozīmē.
Tomēr pagājušās nedēļas notikumi pārkāpa ļoti būtisku robežšķirtni. Demokrātija var pastāvēt tikai tad, ja politiskā procesa dalībnieki spēlē pēc noteikumiem, no kuriem galvenais paredz, ka vēlēšanu zaudētājs atzīst vēlēšanu rezultātus, respektē tiesu lēmumus un labprātīgi, bez vardarbības nodod varu vēlēšanu uzvarētājam. Attieksmi var paust pulcējoties un demonstrējot, bet nedrīkst sliet karātavas un draudēt ar fizisku izrēķināšanos. Nedrīkst zvanīt amatpersonām un pavēlēt “atrast trūkstošās balsis”, kā darīja Tramps vēl nedēļas sākumā, zvanot Džordžijas štata vēlēšanu amatpersonām.
Turpmākajos gados turpināsim piedzīvot interesantus procesus. Būs daudz runu par vārda brīvību un likuma varu. Kā novilkt robežu, kad politiskā retorika pārvēršas melos, kūdīšanā un sazvērestības teoriju izplatīšanā? Domāju, ka notiks lielas pārmaiņas sociālo tīklu regulējumos. Galu galā – bez tvitera tāds Tramps vispār nebūtu iespējams. Tagad visi lielie sociālie tīkli viņu ir izbanojuši. Tam skaidrojums ir vienkāršs – viņi ir sapratuši, ka labāk to izdarīt pašiem, nevis gaidīt, kad atnāks Demokrātu kontrolēts Kongress, Senāts un Demokrātu prezidents un viņu biznesu sazāģēs gabalos, ko viņi, visticamāk, tāpat izdarīs. 1987. gadā prezidents Reigans atcēla tā saucamo “Fairness Doctrine”, kas plašsaziņas līdzekļiem uzlika par pienākumu objektīvi atspoguļot visu notikumos iesaistīto pušu viedoļus. Tas pavēra durvis tādiem polarizētiem ziņu kanāliem kā Fox News un CNN un veicināja sabiedrības šķelšanos un informatīvo burbuļu veidošanos vēl ilgi pirms sociālo tīklu rašanās.
Bet ar Trampa izbanošanu jau nekas nebeidzas – pasaule ir pilna ar minitrampiem. Mūsu pašu Gobzems bez sociālo tīklu sniegtajām iespējām nevarētu darīt to, ko viņš pēdējos gadus gluži sekmīgi dara. Facebook sākās kā koledžas studentu programma, kurā tie varēja apskatīt savu studiju biedru foto, un izauga par monstru, kurš ieceļ un gāž valstu vadītājus, liek cilvēkiem atteikties no vakcīnām vai ticēt, ka ASV vada pedofilu–sātanistu sekta.
Tajā pašā laikā biznesa vidē ASV valda spēcīga konkurence, tā ir godīga un maz diskriminējoša attiecībā pret ārzemju piegādātājiem. Un tirgus ASV ir lielākais un bagātākais pasaulē. Tādēļ varu tikai aicināt Latvijas eksportējošos uzņēmumus turpināt strādāt ar ASV tirgu, jo tikai tā mēs varam celt labklājību Latvijā un risināt savas un valsts ekonomiskās problēmas.
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par nākotni, kuru zināt nav lemts
Posted on 29. decembr, 2020. 1 komentārs
Viena no uzņēmējdarbības pamatpatiesībām — ja vēlies ilgstoši nodarboties ar biznesu un saglabāt veselību un veselo saprātu, tad iemācies sadzīvot ar lielu nenoteiktību.
Ja esi algots darbinieks, parasti vadītājs tev dod darba uzdevumu, izvērtē paveikto, un tev ir lielāka vai mazāka, bet parasti stabila un garantēta alga. Uzņēmējam viss ir citādi — nekas nav garantēts, un neviens arī nesaka, ko darīt. Līdz ar to nepieciešams kāds iekšējais dzinulis, kas liek celties, iet un darīt pat tad, ja liekas, ka visa pasaule ir sazvērējusies un nekad nekas un nemūžam neizdosies. Visticamāk, jaunam uzņēmējam nākas izdzirdēt simtiem «nē» un «tev nekas neiznāks», kamēr viņš jau ar saviem darbiem un rezultātiem pārvar vispārējo skepsi un vienaldzību.
Katram šobrīd slavenam uzņēmumam ir savs dzimšanas stāsts — kā Mikrotik čaļi mēģināja no veciem kompjiem uzbūvēt savus pirmos tīklu maršrutētājus vai kā SAF Tehnika Didzis Liepkalns būvēja pirmo radio telefona pagarinātāju, lai varētu pieslēgties pie drauga telefona līnijas Daugavas pretējā pusē. Daudzos uzņēmējdarbības stāstos nozīmīgu lomu spēlē veiksme. Patrāpīties īstajā laikā un īstajā vietā. Saķert darījumu kā aklai vistai graudu. Tā bieži gadās, dažkārt ne vienu reizi vien.
Šīs dzīves patiesības ir bijušas aktuālas vienmēr, bet jo īpaši spilgti tas ir izgaismojies 2020. gadā. Ja kāds vēl šī gada janvārī man teiktu, ka gada otro pusi pavadīšu Latvijas laukos un kādu cilvēku ārpus sava vistuvāko loka satikšu tikai retu reizi, es domātu, ka tās nu gan ir galīgas aplamības. Pandēmija daudzus biznesa plānus ir sagriezusi kājām gaisā un vēl jo spilgtāk izgaismojusi nepieciešamību būt gataviem nenoteiktībai un negaidītiem biznesa pavērsieniem. Ja esi ēdināšanas biznesā — neraudi, ka viss ir ciet, bet domā par pusfabrikātu ražošanu un piegādi cilvēkiem uz mājām. Ja tev ir veikals — domā ar steigu par to, kā apkalpot un iepriecināt mājās sēdošos klientus. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt gataviem stradāt citādi, jo šis ir pārmaiņu un pārdales laiks.
Minēšu piemēru no SAF Tehnika virtuves. Pirms vairākiem gadiem sākām attīstīt savu bezvadu sensoru produktu līniju Aranet. Viens no produktiem šajā līnijā ir CO2 koncentrācijas mērītājs Aranet4. Domāju, ka vairums lasītāju ir pamanījuši, kā mans brālis Normunds sociālajos tīklos un dažādos televīzijas pasākumos praktizē partizānu mārketingu, uzskatāmi demonstrējot attiecīgo vietu gaisa kvalitāti. Aranet4 būtībā sākās kā publicitātes projekts — uztaisījām kaut ko, ko var viegli demonstrēt, izmantot publicitātei un dāvināt potenciāliem klientiem un sadarbības partneriem. Tā teikt, mazs mārketinga projektiņš. Bet tad atnāca Covid-19. Kopš vasaras uzmanība no pilnīgas norišu slēgšanas pārslēdzās uz to, kā daudzmaz drošā veidā turpināt funkcionēt, jo neviena valsts nevar pieļaut pilnīgu ekonomikas apstāšanos. Mediķi un zinātnieki izpētīja, ka zema CO2 koncentrācija gaisā (800 ppm vai zemāk) liecina par labu ventilāciju, un laba ventilācija telpās daudzkārt samazina inficēšanās riskus. Taču ventilācija ārkārtīgi daudzās iekštelpās ir slikta, bet to ir grūti pārbaudīt. Un piepeši bez īpašas reklāmas pieprasījums pēc mūsu produkta pieauga vārāk nekā simt reižu. Laikā, kad rakstu šo rakstu, Aranet4 gaisa kvalitātes sensori veido absolūti lielāko daļu no mūsu Aranet biznesa, un viss ir izrādījies pavisam citādi, nekā gada sākumā tika plānots.
Šis ir gadījums, kad esam patrāpījušies īstajā laikā un īstajā vietā. Tādu uzņēmēju ir ļoti daudz. Ja pietiekami ilgi metīsi makaronus pret sienu, kāds noteikti pielips. Tad nākamais ir jautājums, kā nepalikt par one trick pony*, bet sākotnējo biznesa veiksmi padarīt par ilgtspējīgu un augošu biznesu? Jo pilnīgi iespējams, ka šajā un nākamajā gadā klienti pirks šādus gaisa mērītājus, bet tad pandēmija beigsies un nevienam tie vairs nebūs vajadzīgi. Bet var būt arī tā, ka šī tendence rūpēties par gaisa kvalitāti un higiēnu izrādīsies ilgstošāka un mēs atradīsim veidu, kā turpināt būt nozīmīgi saviem klientiem arī nākotnē — spēsim no šīs tendences uzbūvēt varenu, augošu un ļoti vērtīgu biznesu.
Es uzskatu, ka biznesa attīstība sastāv no spējas saskatīt kādu ilgtermiņa vajadzību tirgū, pēc tam, pamatojoties uz šo vajadzību, uztaisīt labu produktu vai pakalpojumu, kuru nemitīgi uzlabot un pilnveidot, un visa šī pasākuma laikā censties izprast konkrēto sfēru arvien dziļāk — attiecīgi arī pilnveidot uzņēmumu, tā biznesa modeli un procesus. Tas ir līdzīgi kā iemācīties braukt ar velosipēdu un tad, jau braucot ar velosipēdu, to nemitīgi uzlabot uz pilnveidot.
Līdz ar to atslēgas vārdi ir: būvēt, mācīties, eksperimentēt, bet arī plānot un ļoti rūpīgi vērot apkārtējo vidi. Un vēl — būt pietiekami pacietīgiem, lai sākotnējo veiksmi uzbūvētu par stabilu ilgtermiņa biznesu.
Maskas krīt
Posted on 20. oktobr, 2020. 2 komentāri
Kopš jūlija vidus esmu atpakaļ Latvijā. Vasaras vidū skaidri sapratu, ka Covid-19 ASV ir uz ilgu palikšanu, un manu produktivitāti neietekmē tas, vai strādāju no mājām Denverā vai arī no mājām Latvijā, jo viss bizness tāpat notiek attālināti. Liekas, ka Latvijā pat izdaru vairāk, jo rīta cēlienā kārtoju šeit darāmos darbus, bet no kādiem 16 – 20 aktīvi runāju ar ASV kolēģiem un klientiem. Darba stundas izvēršas garākas, taču psiholoģiskā pašsajūta Latvijā ir labāka. ASV jau kopš marta viss ap Covid-19 bija slikti un grūti. Ierobežojumi, spriedze un stress. Nemieri ielās un pilnīgi trakā vēlēšanu kampaņa, kas progresē arvien nejēdzīgākās un bezgaumīgākās pārmērībās. Un šis nav stāsts par konservatīvām vai liberālām politikām, bet gan par milzīgo sabiedrības šķelšanu un kūdīšanu un to, cik labprāt cilvēki notic, ka pie viņu nelaimēm ir vainīgi kādi citi. Vai tie būtu rotšīldi un morgani, vai “deep state” vai “kosmopolīti” vai ķīnieši. Kaut kas tāds jau ir bijis vienmēr, bet šim laikam raksturīgas īpaši jutīgas un dzirdīgas ausis, un man patiešām ir bail no jauna pilsoņu kara ASV. Zeme deg gan burtiskā, gan arī pārnestā nozīmē, un apkārt ugunij ar benzīna kannām rokās skraida ne pārāk gudri un ne pārāk godīgi, taču milzīgi apņēmīgi un enerģiski ļaudis, kuru darbiem ceļu paver sociālo tīklu radītās iespējas un būtībā jau pats to biznesa modelis. Jo tīklu ienākumi ir atkarīgi no tajos pavadītā laika. Un kā piespiest cilvēku ilgi sēdēt tīklā? Pareizi, rādot tiem kaut ko traku, šokējošu un uzbudinošu, ar ko gribas dalīties un kopīgi ar līdzīgi domājošiem kārtīgi uzcepties.
Pirms nedēļas mūsu Denveras ielas čata grupā kaimiņi plānoja kopīgu Halloween svinēšanu. Tad pilsēta ieviesa jaunus ierobežojumus – atkal nedrīkst pulcēties lielākās grupās par pieciem cilvēkiem, un visa mošķu svētku kopīgā svinēšana pajuka, jo amerikāņi ir vēl likumpaklausīgāki par latviešiem. Vasarā, kad braucu prom no Denveras, Kolorādo štatā bija ap 400 jaunu saslimšanas gadījumu dienā. Rudentiņš, bagāts vīrs, un nu šis skaitlis ir uzbraucis līdz aptuveni 1200 gadījumiem dienā. Un tas pie visiem stingrajiem ierobežojumiem, distancēšanās un masku valkāšanas kopš marta. Vienkārši, ja labi distancējas, valkā maskas un mazgā rokas – izplatība notiek, bet nepieaug pārāk strauji. Ja neievēro gandrīz neko – pietiek slimību ievazāt un tad tā izplatās strauji. Apmēram tā, kā tagad var vērot Latvijā.
Bet par Latviju. Dzīvoju laukos, šajā laikā Rīga mani nevilina. Aizejam ar draugiem pie ciema mājražotājas pēc produktiem. Saimniece stāsta, ka maskas valkāt nevajag, jo kāds bērns, to valkājot, jau esot nosmacis. Un testu rezultātiem ticēt nevarot, jo esot gadījumi, kad cilvēkam bijis viens tests pozitīvs, bet nākamais pēc dienas jau negatīvs, tāpēc visi tie testi cilvēku mānīšana vien esot. Un tādā garā – lasa noteikta burbuļa postus un diezgan kārtīgi tos arī pārstāsta. Aizbraucu uz Rīgu, nevienam Bolt šoferim maskas nav. Bet taksī gaisa maz, un cilvēki sēž tuvu. Principā jau taksists pats sevi pakļauj vislielākajam riskam. Vaicāju taksistam – vai tad bail viņam nav. Visi kādreiz nomirsim, filosofiski atsaka taksists, un mūsu tālākā saruna iegūst pavisam transcendentālu un pat sakrālu nokrāsu.
Varu aptuveni iztēloties tālākos notikumus Latvijā. Laiks tagad paliek aukstāks, cilvēki vairāk uzturas iekštelpās, un vīruss jau tāpat diezgan brīvi klejo apkārt. Tāpēc cilvēki slimos daudz vairāk. Slimnīcas pamazām piepildīsies. Kādā brīdī visiem vietas vairs nepietiks. Tad mediķiem būs jāpieņem lēmumi – kurus uzņemt un ārstēt, un kurus atstāt mājās un ļaut ķepuroties pašiem. Esmu dzirdējis, ka neārstēšot tos, kuri vecāki par 75 gadiem. Bet kas notiks, ja vietu nepietiks arī tad? Pazeminās vecuma cenzu? Vai ārstēs tos, kuriem būs nauda? Bet varbūt tos, kuri nav smagāki par 90 kg. Šādus kritērijus var izdomāt daudz un dažādus, bet nebūtu nemaz slikti, ja tie būtu skaidri pateikti un visiem zināmi, jo tad vismaz cilvēks labāk apzinātos savus individuālos riskus.
Tikmēr daudzi cilvēki pamatoti dusmosies, un es arī dusmojos, man arī gribas uz restorāniem, bāriem, ekskursijās un galu galā atgriezties ASV, uz ceļa, iet, atklāt, izzināt un iekarot. Nepacietīgākie un dusmīgākie ies demonstrācijās un protestēs pret maskām un ierobežojumiem. Bet varbūt arī neies, jo ļaudis Latvijā, kā zināms, ir pacietīgāki un paklausīgāki nekā citur.
Arī Denverā maijā notika demonstrācijas un protesti pret ierobežojumiem un maskām. Tad tas kaut kā beidzās, jo cilvēks jau ir bravūrīgs tikai līdz zināmam brīdim. Un kādā mirklī atnāk sapratne, ka viss ir pa īstam un nopietni. Esmu dzirdējis, ka arī, sākoties karam, cilvēki ar degsmi metas notiekošajā, bet pietiek ieraudzīt pirmos kritušos cīņu biedrus, un noskaņa paliek pavisam cita.
Esmu dzirdējis, ka esot valstis, kurās sabiedrība uzliktos ierobežojums uztverot samērā racionāli, runā, ka, piemēram, Jaunzēlande esot labs piemērs – sabiedrība tic valdībai, populisti nav cieņā un valsts kopumā veiksmīgi kontrolē epidēmiju, tādējādi varētu teikt, ka karš tur nav tik smags, kā piemēram, ASV vai Brazīlijā. Bet varbūt arī sabiedrība tic vai netic savai valdībai atkarībā no tā, cik veiksmīgi valdība cilvēki prot ar saviem pilsoņiem sarunāties. Vai saruna ir augstprātīga, uzsvars tiek likts uz sodiem, pavēlēm un apsaukāšanos, vai arī ar pacietīgāku izskaidrošanu un personīgo piemēru rādīšanu. Un šeit nevaru nepieminēt savu iepriekšējo rakstu: https://bergsblogo.com/2020/10/13/dots-devejam-atdodas/ , tikai šajā gadījumā tas klients ir mūsu valsts pilsonis, pret kuru politiķiem ir jāizturas kā pret pašu vērtīgāko un lojālāko klientu. Jo, ja tā nav, tad notiek tas, ko redzam ASV un daudzās citās zemēs.
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Dots devējam atdodas
Posted on 13. oktobr, 2020. 2 komentāri
Pēdējos gados savā slejā esmu daudz apcerējis jautājumus par pārdošanas darba organizāciju un pārdevēju motivēšanu. Tomēr ir vēl kāds aspekts, kurš ir ļoti svarīgs, ja uzņēmuma stratēģija sāk darboties un pārdošanas apjomi strauji aug. Tā ir Customer First jeb «klientam vienmēr taisnība» pieeja.
Deviņdesmito sākumā, kad tikko bija kritis dzelzs priekškars, man iznāca daudz laika pavadīt ar kolorītu somu vārdā Olli Heinonens, kurš atbildēja par kompānijas Hewlett Packard biznesu Baltijā. Tolaik es strādāju Fortek, lielākajā HP partnerī Latvijā. «Mēs pārdodam sapņus, bet viņi labo murgus,» — tā viņš man mācīja, ar «viņiem» domājot tehniskā atbalsta speciālistus. Un tiešām, kad saldais uzvaras mirklis ir piedzīvots — pārdevējs ir saņēmis klienta pasūtījumu —, sākas skaudrā realitāte. Ja uzņēmums ir labi organizēts, tad 90—95% pasūtījumu iziet cauri labi ieeļļotai mašinērijai un bez lielas pretestības pārvēršas naudā. Tomēr kādi 5—10% pasūtījumu prasa papildu rūpes, un tad arī parādās nepieciešamība pēc Customer First mentalitātes.
Kādos gadījumos mēs kontaktējamies ar klientu jau pēc pasūtījuma saņemšanas? Tipiski tas būs par preces saturu — vai nopirkts tas, ko klientam vajadzēja? Vai piegādātais darbojas? Vai klients prot ar preci apieties? Ja klientam prece nestrādā — ko darīt, kā nomainīt? Vai klients ir samaksājis? Sistemātiski apkopojot visu, kas biznesā var noiet greizi un tāpēc var iznākt runāt ar klientu, man iznāca tik garš saraksts, ka šim rakstam atvēlētā vieta būtu aizņemta tikai ar sarakstu. Uzsvēršu — jo agrākā darījuma fāzē kļūda tiek izķerta, jo lētāk izmaksā tās novēršana. Tāpēc vienmēr labāk katru pasūtījumu pārbaudīt divreiz, nekā secināt, ka piegādāta nepareiza prece miljonu vērtībā.
Ar laiku uzņēmumi izstrādā dažādus noteikumus: klientu līgumu šablonus, pārdošanas un garantijas noteikumus, dažādas iekšējas instrukcijas darbiniekiem. Varu apzvērēt, ka arī SAF Tehnika Terms of Sales dokumentā katram vārdam ir sava jēga. Šādu dokumentu nolūks ir pasargāt uzņēmumu no potenciāliem lieliem finansiāliem riskiem, palīdzēt izšķirt domstarpības un darbiniekiem pieņemt lēmumus.
Tad notiek neizbēgamais — klientam ir sāpe, un viņš nāk pie uzņēmuma. Ja pasūtījumu skaits aug eksponenciāli, tad «sāpināto» klientu skaits augs dubulti eksponenciāli, jo būs ne tikai dabiskās kļūdas, bet papildu nestabilitāti ieviesīs pa visām vīlēm plīstošās uzņēmuma ražošanas, loģistikas un pārējās struktūrvienības, kuras nespēs turēt līdzi augošajiem apjomiem. Tas nozīmē, ka visiem darbiniekiem nāksies piedzīvot jautru karuseli. Esmu drošs, ka viens otrs no maniem lasītājiem to ir pieredzējis.
Bet klients nāk un prasa. Un vai mēs gribam klientam teikt, lai viņš izlasa maziem burtiņiem uzrakstītos garantijas noteikumus? Pēc manas pieredzes, procedūras un līgumi palīdz tikt galā ar kādiem 70—80% klientu apkalpošanas gadījumu. Jautājums ir — vai mums jāuzskata savas procedūras par negrozāmiem noteikumiem un savi darbinieki par paklausīgiem burta kalpiem, vai arī jāatstāj kāda vieta situācijas izvērtējumam, darbinieka atbildībai un pienākumam darīt mūsu klientu laimīgu? Vai mūsu iekšējās procedūras ir palīgs un uzlabojama lieta, vai no Sīnāja kalna atsūtīti baušļi?
Es zinu uzņēmumus, kuri vērtē klientu atbalsta speciālistus pēc empātijas un vēlmes palīdzēt cilvēkiem. Un vēl ir uzņēmumi, kuri savos klientu atbalsta speciālistos vērtē punktualitāti, stingru mugurkaulu un noteikumu bezierunu ievērošanu.
Pie kāda klientu atbalsta speciālista mēs paši gribētu nonākt, ja nedarbotos tikko iegādātais dārgais piezīmjdators, bet pēc sīkiem burtiņiem uzrakstītā līguma iznāktu, ka par konsultāciju vien ir jāmaksā simt dolāru stundā?
Uzskatu, ka empātija un vēlme saprast klienta problēmu ir pirmā un pati galvenā klientu servisa darbinieka īpašība. Nākamās — profesionalitāte, pieklājība. Nekad nestrīdēties un nemēģināt pierādīt savu taisnību vai to, ka klientam kaut ko būtu vajadzējis zināt. Ja klientu pamācīt, tad ļoti taktiskā un saudzējošā veidā. Runāt ar klientu saprotamā manierē un valodā — viņš tāpat jau ir uztraucies. Tā, lai klients saprastu, ka viņš tik tiešām šajā saskarsmē ir pirmajā vietā, viņa problēmu saprot un viņam mēģina palīdzēt.
Ko iegūst uzņēmums, ja dod saviem darbiniekiem tiesības «nākt pretī»? Labākajā gadījumā apmierināts klients stāstīs par šādu servisu saviem draugiem, un uzņēmumam tā būs daudz lētāka reklāma, nekā varētu nopirkt par naudu atsevišķā kampaņā. Gadās, protams, arī «grūtie» klienti, kad it kā klientam nav taisnība, bet varbūt labāk ir «čīkstošo riteni» ieeļļot, nevis tērēt laiku un nervus, izrādot principialitāti nejaukam, piekasīgam pircējam.
Un visbeidzot — katram uzņēmumam kādreiz nākas piedzīvot brīdi, kad tas patiešām masveidā kaut ko ir salaidis grīstē, kad ir jāatsauc brāķu partija vai kas tamlīdzīgs. Un tad neizbēgams ir jautājums — vai klienti, kurus būsim čakarējuši par sīkumiem, gribēs būt saprotoši un empātiski, vai arī paņems mūs priekšā pēc pilnas programmas?
Noslēgumā piebildīšu, ka visi lielākie un lojālākie klienti, ar kuriem man iznācis strādāt, par tādiem ir kļuvuši tieši situācijās, kad esam iedziļinājušies viņu problēmās, pagājuši dažus soļus pretī un nepretojušies pastrādāt brīvdienās un vēlos vakaros. Dots devējam atdodas.
bergsblogo 
Jaunākie komentāri