Kā atrast labu darbu

Pagājušās nedēļas blogā dalījos ar savu bēdīgo investēšanas pieredzi dažādos investīciju fondos. Spriežot pēc ievāktās statistikas, šī tēma interesēja daudzus, bet saņēmu arī dažus skarbus pārmetumus par bezkaunīgu reklāmas rakstu rakstīšanu. Varu atklāt, ka ne no viena es naudu par šī bloga rakstīšanu neņemu un rakstu tikai to, kam pats ticu. Indexo gadījumā es esmu investors un arī pats savu pensiju iekrājumu uz turieni pārvietoju, tā ka esmu vienā laivā ar visiem šī projekta klientiem. Arī blogā neslēpju, ka esmu šajā pasākumā iesaistīts, par to katrs var pārliecināties pats: Bloga ieraksts.

Liekas, ka visus naudas pakāšanas gadījumus vieno tas, ka parasti šī nelaime atgadās, ja tu iesaisties lietās, par kurām tev maza sajēga. Kā vecajā anekdotē par milzu bedri, kurā iekrita stirna, un pēc brīža arī vilks. Un vilks, plēsīgs radījums būdams, saka stirnai, ka ēdīšot to nost. Stirna, galu apjauzdama, lūdz vilkam, lai izpilda viņas pēdējo vēlēšanos. “Paskaties, vilks, man uz dibena ir vēlējums uzrakstīts, vienmēr esmu gribējusi zināt, kas tur rakstīts.” Kā vilks skatās, tā stirna ar pakaļkājām šim pa galvu un izlec laukā no bedres. Pēc brīža vilks attopas un sērīgi novelk: “Kur gan es muļķis līdu, es taču pat lasīt neprotu.”

Līdzīgi ir arī ar to naudas pakāšanu – ja lasīt neproti, tad, visticamāk, tev arī pa pieri sados.

Man liekas, ka cita tēma, kura ir pelnījusi apceri, ir: kā nopelnīt naudu. Lielākā daļa cilvēku gan Latvijā, gan arī pārējā pasaulē izvēlas strādāt algotu darbu. Algota darba priekšrocība ir tā, ka ienākumi ir diezgan prognozējami un parasti darba laiks ir limitēts. Trūkumi ir tādi, ka alga vienmēr ir par mazu un jāklausa dažādiem nejaukiem priekšniekiem. Vēl pie trūkumiem būtu pieskaitāmas nemitīgās bailes darbu pazaudēt, jo uzņēmumi, kā zināms, restrukturizējas, un reizēm tā darba vieta vairs nav vajadzīga. Vai, nedod dievs, priekšniekam ir sievas brālis, kurš pats tavu vietu ir noskatījis. Pats esmu Amerikā atskatījies uz neskaitāmiem darba meklētājiem, kuri izkrituši no savas darba vides un izmisīgi meklē jebkādu darbu. Pat doktori ir nākuši dabūt gluži vienkāršu darbiņu. Savā pieredzē esmu redzējis trīs ceļus, kā tikt pie labi apmaksāta darba.

Pirmais ir saistīts ar tavu sociālo tīklu. Jo tajos labajos darbos jau parasti ņem pēc rekomendācijām, tā cilvēki ir uzbūvēti. Tādēļ, ja gribi atrast labu darbu, vienalga, Latvijā, vai Amerikā, tad parūpējies par to, lai kāds tevi ieteiktu. Jo vairāk būs ieteicēju un potenciālo darba vietu, jo lielāka iespēja, ka tevi paņems. Parasti ieteikšana ir saistīta ar studijām labā augstskolā un tur izveidoto tīklu, tādēļ, ja gribat, lai bērniem ir labs darbs vai bizness ārzemēs, sūtiet savus bērnus uz turieni mācīties. Cita vieta, no kurienes var dabūt rekomendācijas, ir dažādi brīvprātīgo darbi, iesaistīšanās sabiedriskajos projektos. Amerikā, piemēram, gandrīz katrs savā CV raksta, ko viņš labu darījis ārpus pamata darba. Dažiem tā ir baznīca, dažiem bērnu mācīšana burāt vai vilcieniņu modeļu būvēšana garāžā. Nu, un beidzot, tu vari uzticīgi kalpot kādam varenam cilvēkam un viņš par to tev iedalīs kādu vietiņu. Ļaunākās šī principa izpausmes ir šoferu dēlu fenomens, kas gan nav raksturīgs tikai Latvijā. Jāsaka, ka šis pirmais princips ir universāls un attīstāms, vienalga, vai to pastiprināsi ar kādām konkrētām iemaņām, vai paliksi jauka plānā galdiņa urbēja līmenī.

Otrais veids ir saistīts ar to, ka esi speciālists un proti kaut ko noderīgu cilvēkiem izdarīt. Parasti šis ir arī pats drošākais veids, kā nodrošināt pārtikušu dzīvi. Neesmu dzirdējis, ka badu ciestu labi celtnieki, zobārsti vai  programmētāji. Protams, ir profesijas, kur šie speciālisti saņem vairāk un arī skaita ziņā ir pieprasītāki, tādēļ vērts sekot darba tirgus tendenēm, labi arī zināt vairākas valodas, jo, strādājot tikai Latvijas iekšzemes tirgū, tālu netiksi. Galu galā, arī oficiantiem mūsdienās papildu latviešu valodai ir jāzin vismaz angļu un krievu.

Trešais veids, kā tikt pie pārtikuša darba, ir saistīts ar riska uzņemšanos. Piemēram, pārdevējiem tagad maksā mazas algas un komisijas, kuras atkarīgas no saskrietajiem rezultātiem. Reizēm ir labi pieņemt šādu izaicinājumu, bet tas darbojas labi tikai tad, ja tirgus, kur pārdot, ir liels. Amerikāņiem ir laimējies, viņiem ir pasaulē lielākais tirgus. Tāpēc arī tur var satikt pārdevējus, kuri pelna kādus trīssimts tūkstošus gadā vai vairāk. Ja mēs Latvijā iemācīsimies pārdot šādiem tirgiem, arī pelnīsim tikpat, ja paliksim pie mazā stūra veikaliņa, nekad vairāk kā 500 eiro pa melno arī neredzēsim.

Nereti, intervējot darba meklētājus, es jautāju, kādēļ viņi ir tik bieži mainījuši darbus. Uz ko parasti seko atbilde, ka tās darba vietas bija draņķīgas. Tad es parasti nodomāju, ka darba vieta, ko cilvēks izvēlas, arī daudz ko liecina par pašu cilvēku, viņa spriestspēju. Saprātīgs cilvēks labāk ies par mazāku algu strādāt labākā uzņēmumā, nekā par lielu naudu izvēlēsies kaut ko toksisku.

Viens mans draugs, kurš dzīvo Rietumeiropā, stāstīja, ka vislielākās algas tur maksājot krievi vai ukraiņi, jo viņi esot vistoksiskākie, nākošie ir starptautiskās kompānijas, bet vismazāk maksājot vietējie uzņēmumi. Liekas, ka šādas tendences vērojamas gandrīz jebkurā pasaules valstī, droši vien arī Latvijā.

Amerikā, atšķirībā no Latvijas, praktiski jebkurš savu darbu dara ar cieņpilnu attieksmi un lepnumu. Vienalga, vai tu esi oficiants, vai mazgā grīdu, vai kāds super-menedžeris, bet visus vieno pašcieņa un pozitīva attieksme pret darbu. Tā teikt, katrs darbiņš ir cienījams. Cilvēkiem, kuri tur ir izkrituši no darba tirgus, parasti nākas ņemt kaut ko no tā saucamās “Gig Economy”, un citi saka, ka jau tuvajā 2020. gadā gandrīz 40% no ASV darbaspēka būšot neatkarīgi kontraktori. Vai nu Uber šoferi, vai kādi dzīvokļu izīrētāji, vai meistari, kurus pasauc, kad vajag. Šī ir interesanta tendence, es zinu tepat Latvijā pietiekami daudz IT speciālistu, kuri šādā veidā pelna ļoti pieklājīgu iztiku, samaksu, protams, saņemot no Amerikas.

Manī dzīvs ir uzņēmēja gēns, tādēļ lielāko daļu savas karjeras esmu centies iesaistīties jaundibinātos uzņēmumos, investēt, veidot kaut ko jaunu un interesantu. Šajā žanrā var gan daudz nopelnīt, gan arī pazaudēt naudu tūkstoš veidos, un par to es padalīšos kādā no nākošajiem ierakstiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kā pakāst piķi tūkstoš veidos

Pirmā reize, kad manā rīcībā parādījās cik nebūt vērā ņemama naudas summa, bija kaut kad ap 2006. gadu. Līdz tam es darbojos kā algots menedžeris, un naudas parasti bija precīzi tik daudz, lai atļautos dienišķo iztiku un pa kādai luksusa izvirtībai pēc prēmijām, kuras tika maksātas mazas un nejēdzīgi reti. Bet 2006. gadā akcionāri pārdeva Microlink, un manas mazās sviedru daļas pēkšņi izrādījās gana vērtīgas.

Tajā laikā man bija draugi un paziņas Igaunijā, un bija arī tādi, kuri nodarbojās ar privāto ieguldījumu pārvaldīšanu. Visiem zināms, ka igauņi ir daudz gudrāki un godīgāki par latviešiem. Tādēļ izdomāju, ka visu lieko piķi iedoši viņiem pārvaldīt. Profesionāļi galu galā vienmēr zinās, kur izdevīgāk ieguldīt, kamēr tādam slaistam kā man nekad nebūs pacietības sekot globālajiem procesiem un ar vanaga ātrumu un lapsas gudrību pārbīdīt savus iekrājumiņus pašās pelnošākajās nozarēs.

Domāts – darīts. Tā es savu uzkrājumu uzticēju Peteram, un viņš ķērās klāt pie ieguldīšanas drusku riskantajās, bet lielu “upside” sološajās Austrumeiropas akcijās. Pēc pāris gadu intensīvas rosīšanās, kad ieguldījuma vērtība pieauga par saviem procentiem piecpadsmit, uznāca lielā krīze, un viss nogāzās vismaz par 30%. Un mana ieguldījuma vērtība attiecīgi bija zemāka nekā brīdī, kad es visu procesu iesāku.

Neko darīt – visiem labi zināms, ka pagātnes rādītāji nekādi negarantē nākotnes peļņu. Izņēmu naudu ārā.

Pēc pāris gadiem krīze izčābēja, un Peters atkal bija plusos, bet tad jau no vilciena biju nolecis. Mācība nākotnei.

Pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem es pārcēlos uz ASV. Nolēmu kādu gabaliņu ieguldīt tur – tā teikt, lai mazliet diversificētos un visas olas nestāvētu vienā groziņā. Kādā Denveras sporta kluba pasākumā mani nomakšķerēja jauks puisis vārdā Joe. Viņš strādājot Northwestern Mutual, nenormāli labā un izdevīgā ieguldījumu fondā.

Puisis bija tik aktīvs pārdevējs, ka pat piedabūja mani atnākt uz šī kantora smuko 40. stāva biroju Denveras centrā, kur viņa labā uzvalkā un izbalinātā smaidā ģērbtais boss mani apbūra ar tabulām, grafikiem un citiem bezgala respektabliem pierādījumiem, ka gandrīz visa Amerika viņiem dod naudu, un nepaiešot ne divdesmit gadi, kad viņu uzkrājošās apdrošināšanas, nodokļu atvieglotais produkts man nodrošinās laimīgas un pārtikušas vecumdienas. Tik iemaksā gadā kādus simts tūkstošus, un bēdu nezināsi.

Visa tā labumu solīšana manī radīja zināmas aizdomas. Beigu beigās no apdrošinātājiem es aizmuku un nonācu pie savas ASV bankas privāto klientu grupas.

Tur man silti ieteica konservatīvu municipālo obligāciju fondu, kas arī esot brīvs no nodokļiem un likvīdi drošs ieguldījums. Man pat piestiprinājās banķieris, kuram piezvanīt vai pie kura ienākt iedzert kafiju un aprunāties par investīciju klimatu un Trampa ekonomisko politiku.

Tātad pagāja aptuveni divi gadi. Mana ieguldījuma vērtība šajā laika periodā samazinājās par aptuveni 1%. Nav tik traki kā ar igauņu draugu, bet vienalga, ja turētu naudu kontā, būtu par 1% vairāk.

Tad nu sēdēju un prātoju, ko darīt tālāk. Izpētīju, ka, ja būtu nevis lēkājis, bet kopš 2006. gada vienkārši turējis naudu kaut vai lielajā ASV indeksā S&P 500, ar visu krīzi būtu vidēji pelnījis savus astoņus procentus gadā bez vajadzības funktierēt vai ņemties ar gudriem pārvaldniekiem. Būtu ieguldījis tuvāk mājām MSCI Europe indeksā, vidējā peļņa būtu ap 4,5% gadā, arī neslikti. Katrā ziņā stipri labāk, nekā sanāca dzīvē.

Tā sagadījās, ka ap to pašu laiku brālis Normunds mani uzrunāja kā investoru piedalīties INDEXO projektā. Arī INDEXO iegulda pensiju kapitālu tieši tirgus indeksu fondos, ņemot par to uz pusi mazākas komisijas nekā lielās bankas.

Izrādās, manis novērotais neesot vien sakritība, bet praksē pierādīts likums – ilgtermiņā apsteigt tirgus indeksus neizdodoties ne vien tādiem censoņiem kā man, bet pat lielākajai daļai profesionāļu.

Jāsaka kā ir, neesmu finanšu eksperts un arī ekspertiem daudz neuzticos. Varbūt tieši tādēļ mani šī ideja uzrunāja. Nevis kāds sola brīnumainu peļņu, bet paņem nelielu komisiju, ieliek manu naudu indeksos un ļauj tirgum izlemt, kāds tad būs tas ienesīgums. Kad būs krīze, tad būs skaidrs, kāpēc esmu mīnusos. Kad tirgus kāps, pelnīšu kopā ar tirgu.

Katrā ziņā tas šķita labāk, nekā turpināt maksāt lielajām bankām komisijas par pensiju pārvaldīšanu (cik saprotu, pērn tie bija 40 miljoni eiro).

Kopš iesaistījos INDEXO, sāku vairāk sekot finanšu runām arī ikdienā. ASV daudz runā un raksta par investoru Vorenu Bafetu, kuru te dēvē par Omahas orākulu. Izrādās, arī viņš esot nesen paziņojis, ka pēc viņa nāves viņš ieteiktu savu mantojumu vienkārši ieguldīt indeksu fondos un turēt izmaksas pēc iespējas zemas.

Mūsdienās tiek daudz spekulēts, ka banku nozari gaida fundamentālas izmaiņas. Modernās tehnoloģijas var daudz lētāk un ērtāk paveikt darbu, ko pašreiz dara smukajos uzvalkos ietērptie, labi koptie, bet arī dārgie banķieri. Tāpat kā internets līdz nepazīšanai ir pārvērtis mazumtidzniecību un telekomunikāciju nozares, tāpat lielas pārmaiņas ir gaidāmas arī banku sfērā. Šķiet, indeksu ieguldīšanas kustība ir daļa no šīm pārmaiņām.

Cits žanrs naudas pelnīšanā ir saistīts ar asimetrisko informāciju, t.i., kad kāds kādu informāciju uzzina pirmais un paspēj nospekulēt. Par šī žanra investīcijām nesen izlasīju interesantu grāmatiņu “Black Edge” – tas ir detalizēts stāsts par ne visai godīgiem ieguldījumu fondiem un par to, kā ASV darbojas finanšu nozares uzraudzība. Šāda lasāmviela tikai vairo nevēlēšanos uzticēties gudriem finansistiem.

Man personīgi allaž ir bijis tā, ka, ja naudu esmu ieguldījis privātā uzņēmumā, kur visus pazīstu un pats arī piedalos, tad parasti rezultāts ir bijis labs. Visos citos gadījumos pelnījuši ir līdzekļu pārvaldītāji. Tādēļ ideja izgriezt gudro finansistu pa vidu un ieguldīt tirgus indeksos šķiet ļoti simpātiska.

Vairāk par tēmu INDEXO lapā. Pats vēl kādu nedēļu izbaudu Latvijas atspirdzinošo klimatu un tad došos atpakaļ uz saulaino Kolorado. Par savām sekmēm ar investīcijām ziņošu nākamajos ierakstos.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-01-21-11-49-56

Par sarunu festivāliem

Latvijā cilvēki arvien vairāk grib sarunāties, bet varbūt vēl vairāk viņi vēlas klausīties un izteikt viedokļus par citu runāto. To sapratu, gan šajā nedēļas nogalē piedaloties festivālā “Lampa”, gan arī izlasot pēdējo nedēļu žurnālus “IR”.

Uz Lampas skatuves es nokļuvu diezgan nejauši, kopā ar ievērojamiem Latvijas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves dalībniekiem, kas diskutēja par Latvijas nākotni pēc divdesmit pieciem gadiem. Šādā diskusijas formātā ir grūti pateikt kaut ko sakarīgu – vai nu saki līdz apnikumam nodrāztos, noklausītos stereotipus, vai arī atļaujies uzdot kādu provokatīvu jautājumu un tad ar interesi vēro, kādas reakcijas šie jautājumi izraisa publikā. Atrodoties uz skatuves, man galvā uzjundīja divas asociācijas, kuras laika ierobežotības un diskusijas formāta dēļ nevarēju pastāstīt “Lampā”, bet atļaušos izstāstīt šeit.

Reiz mežā dzīvoja pelēkās peles. Visi tām darīja pāri – gan lapsas, gan vanagi ēda pieaugušās peles un netaupīja arī mazos pelēnus. Dzīve kļuva tik skarba, ka peles pat pārstāja vairoties un nākotnē tām draudēja izmiršana. Tad peles sapulcējās, lai spriestu, ko darīt. Un tā viņas sprieda un strīdējās trīs dienas, izveidoja pat darba grupu. Un beigās nosprieda, ka jādodas pie meža gudrākā iemītnieka, pūces, un jālūdz, lai tā izdomā peļu izdzīvošanas stratēģiju. Domāts, darīts. Peļu darba grupa devās uz lielo ozolu, kura dobumā dzīvoja Pūce. Pieklauvēja, izstāstīja savu problēmu un lūdza, lai Pūce atrod risinājumu. Pūce, pie šādiem darbiem pieradusi, nosauca honorāru, noklausījās problēmu un aizgāja domāt. Pagāja noteiktais laiks, un peļu delegācija ieradās pēc risinājuma. Pieklauvēja. Pūce iznāca no dobuma, paņēma naudu un paziņoja: “ Peles, es ilgi un rūpīgi domāju par jūsu problēmu. Un mans padoms jums ir šāds: jums, peles, ir jākļūst līdzīgām ežiem. Jums ir jāizaudzē adatas. Tad ne lapsas, ne arī vanagi jums nevarēs nodarīt pāri un adatas jūs aizsargās arī no citiem ienaidniekiem.” Peļu darba grupa priecīgi cilpoja pie pārējām un aizgūtnēm izstāstīja Pūces padomu. Peles priecājās, līksmoja, līdz viena, skeptiskākā, pajautāja: “Bet kā mēs pie tām adatām tiksim, mums taču adatas neaug?”. Darba grupa uztraucās, bet nolēma, ka gan jau Pūcei ir risinājums. Un atkal viņas klaudzināja pie ozola dobuma, Pūce iznāca, un peles izklāstīja savas bažas par to, kā gan viņas, mazās un vārīgās, tiks pie adatām. Pūce noklausījās un iepīkusi atteica: “Peles, jūs man uzdodat nepareizu jautājumu. Mana specializācija ir stratēģija, bet, kā izaudzēt adatas, jau ir taktisks jautājums, un tas jums jāizdomā pašām.”

Otrs pastāsts ir par Ostapu Benderu, kurš kopā ar kolēģiem apciemoja Vasjuku ciematu Volgas krastā, sapulcināja vietējā šaha kluba aktīvistus un sastāstīja, ka ar nelielu finanšu ieguldījumu viņš varētu ciematu pārvērst par pasaules šaha galvaspilsētu Ņūvasjuki. Un, kad labu gribošie ciema iedzīvotāji sameta naudiņu, tad lielajam kombiatoram bija jābēg, jo šahu viņš nemaz neprata spēlēt, bet ēst gribējās ļoti.

Ap 2003. vai 2004. gadu man daudz laika iznāca pavadīt Lietuvā, jo atbildēju par vairāku Microlink meitas uzņēmumu pieskatīšanu šajā kaimiņu zemē. Atceros, ka tajā laikā par prezidentu Lietuvā bija ievēlēts tāds Pakss un bija iesācies milzu skandāls saistībā ar noklausītām sarunām, šaubīgiem sakariem ar Krievijas struktūrām, vai varbūt pat noziedzīgo pasauli. Un man bija milzīgs kauns un tāds kā žēlums par nabaga lietuviešiem. Jautāju sev, kad vienreiz tas beigsies. Šīs nemitīgās parlamenta izmeklēšanas komisijas, daudzie raksti presē. Likās, ka Lietuva ir paralizēta un apstājusies. Un man patiešām lepnums un sajūta, ka Latvijā nu gan lietas ir daudz labākā kārtībā. Tagad ir 2017. gads, un lasu, ka Lietuva ir apsteigusi Igauniju un sasniegusi 75% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kamēr pie mums Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 65% no ES vidējā. Tātad smagi atpaliekam. Un tagad tās publicētās Rīdzenes sarunas. Vai šis skandāls kaut ko mainīs, sapurinās? Vai jādodas pie gudrās pūces pēc padoma?

Es nedomāju, ka ir kāds jauns politisks spēks, vai kādi marsieši, kuri atbrauks un sakārtos Latviju. Mēs esam tādas pelēkas un raibas peles, kādas esam. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Latvijā runas par varas vertikālēm izsauc drebuļus un politekonomiskā vide izraisa riebumu. Valsts sakārtošanā ir jāsāk piedalīties arī tiem, kuriem ir resursi un ekonomiskā ietekme. Varbūt pienācis laiks jauniem spēles noteikumiem un jaunam sarunu festivālam?

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par digitālo identitāti un sarkanajiem un zaļajiem zīmodziņiem

Pirms padsmit gadiem kāds ar Latvijas galvaspilsētu saistīts uzņēmējs mani mācīja, ka vislabākais ir uztaisīt biznesu, kur par sarkanu un zaļu zīmodziņu uzspiešanu cilvēki maksā naudu, pie tam tā, lai šie zīmodziņi būtu nepieciešami daudziem. Tagad gan minētais pilsonis no pašvaldības biznesa ir projām un, šķiet, sludina Igaunijas priekšrocības, kauninādams latviešus par birokrātiju un atpakaļrāpulību. Gan laiki, gan arī cilvēki mainās, un tas iepriecina.

Daudzi biznesi Latvijā strādā pēc šī vilinošā modeļa. Piemēram, notāru saime dzīvo jauki un labklājīgi, automašīnu reģistrēšanas, uzskaites un tehniskās apskates nozare par bada trūkumu nesūdzas, nemaz nerunājot par maksātnespējas administratoru nozari, kurā gan pēdējā laikā manāmas krīzes pazīmes. Esmu pārliecināts, ka eksistē vēl desmiti un varbūt pat simti profesiju vai licenzētu uzņēmumu, kuru galvenā funkcija ir droši un autoritatīvi apliecināt, ka kaut kas ir balts, pūkains vai īsts, šādā veidā sniedzot sabiedrībai nenovērtējamu labumu un vairojot tajā kārtību un uzticēšanos.

Pēdējās nedēļās Latvijā sastaptie ļaudis man stāstīja, ka tuvojoties vērienīgas Eiropas Savienības personas datu aizsardzības regulas ieviešana Latvijā. Apmācību uzņēmumi jau pilnā sparā pārdod kursus, kā biznesi ar šo regulu varēs sadzīvot, jo pārkāpumu gadījumā sodi var sasniegt pat miljonus eiro, jo tiks rēķināti kā procents no pārkāpjošā uzņēmuma apgrozījuma. Uzņēmumiem vajadzēšot algot personas datu aizsargāšanas speciālistus un ziņot par visām sistēmām, kurās tie uzkrāj personu datus. Vienu vārdu sakot, izskatās pēc daudz un ļoti “produktīva” darba zaļo un sarkano zīmodziņu speciālistiem, bet laimīgie Latvijas pilsoņi varēs gulēt mierīgā pārliecībā, ka neviens par viņiem pilnīgi neko neuzzinās, ja vien viņi paši to negribēs.

Šajā ziņā ASV kontrastē. Es neesmu drošs, vai tādi notāri vispār ir, vismaz man ne ar ko tādu nav iznācis saskarties, lai arī investēju un līgumus tur slēdzu aktīvi. Automašīnām tehniskā apskate it kā esot jāiziet, kad auto tiek pārdots, vismaz tā man stāstīja puisis ar lielāku pieredzi šajos jautājumos, katrā ziņā tāda regulārā tehniskā apskate tur nav. Tiesa, nodoklis, pie tam visai trekns, ir jāsamaksā katru gadu, pretī saņemot uzlīmīti, ko pielipina pie numura zīmes. Par laimi, visu to var nokārtot pa pastu vai tiešsaistē – garās rindās sēdēt nav nepieciešamības. Arī līgumus ASV galvenokārt paraksta, ieskenējot un aizsūtot pdf failu pa e-pastu. Nekādu “drošo” parakstu vai “uzticamo” notāru nav. Toties, ja sanāk domstarpības, tad viens un divi tevi aizstiepj pie tiesneša, un, ja būsi krāpies, visticamāk, uz ilgāku laiku tevi iebāzīs cietumā. Tāpēc krāpjas reti. Ja esi bailīgs, tad papildus drošībai pieejami dažādi maksas pakalpojumi. Piemēram, radio bieži reklamē “digitālās identitātes” sargāšanas pakalpojumu par desmit dolāriem mēnesī, kur pakalpojuma sniedzējs apņemas tevi nodrošināt pret krāpniekiem, kuri tavā vārdā varētu saslēgt dažādus falšus līgumus, izdarīt pirkumus, ņemt kredītus, utt. Vēl jaukāka reklāma bija, kur par taisnīgiem dolāriem mēnesī varēja nopirkt digitālo apsardzību īpašumam. Lai neviens nesāk to atsavināt, ieķīlāt vai kā citādi apskādēt. Liekas, ka ASV valsts nodrošina pakalpojumu minimumu, bet par papildu drošību un ērtībām katram ir jārūpējas pašam, un šādu pakalpojumu nodrošināšana tad ir privātā biznesa ziņā.

Trampu var kritizēt par atteikšanos no ASV morālās līderības pasaulē, draudzēšanos ar diktatoriem, bet zīmodziņu vairošanu viņam pārmest nevar.

Patreizējās administrācijas politika ir vēl vairāk samazināt dažādo normatīvo regulējumu skaitu un arī valsts aparāta izmēru. Kas lielā mērā vieš cerības, ka totalitārisms un diktatūra ASV nedraud, jo parasti jau visi autoritārie valdnieki grib visu nacionalizēt un vairot varas kontroli pār cilvēkiem. Šajā ziņā republikāņi un Tramps iet pretējā virzienā.

Interesanti, vai Latvijā ir kaut viens politisks spēks, kas iestājas par drastisku zīmodziņu izskaušanu un valsts aparāta un izdevumu samazināšanu? Tādam es ļoti labprāt atdotu savu balsi.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par zemajām debesīm un svilstošo pakaļu

Pēc mazliet ilgāka pārtraukuma atkal esmu nokļuvis Rīgā un uzkavēšos šeit gandrīz līdz jūlija beigām. Pagaidām jūtos apdauzīts gan no nepārejošā džetlega – no rītiem ilgi jāguļ, bet vakaros nevar aizmigt, gan arī no tā, ka pat savās mājās es vēl tā īsti nejūtos kā mājās, bet kā mazliet dīvainā, pasvešā vietā.

Lai uzplauktu, man ir nepieciešams “actions”, un šādā režīmā es varu sevi iedzīt tad, kad kārtīgi svilst pakaļa un mutē ir asiņu garša. Piemēram, uzņēmuma kontā nauda ir tik daudz, lai izvilktu vēl kādu nedēļu, un jāskrien pa galvu, pa kaklu, lai no draudzīgiem klientiem izlūgtos priekšapmaksu vai pasūtījumu. Vai arī projekta nodošanas termiņi tuvojas vēja spārniem un visiem ir jāsāk maršēt nāves maršs, lai izmuktu no tuvojošās katastrofas.

Varbūt tāpēc arī es aizbraucu uz Ameriku, lai permanenti justu to asiņu garšu mutē? ASV dzīve izmaksā vismaz 4 reizes vairāk nekā Latvijā, tāpēc, lai turētos līmenī, jāskrien ātri un visu laiku jābaidās izkrist no karuseļa. Iespējas iegriezt pamatīgu virpuli ir lielas, bet arī konkurence milzīga. Tāds motivējošs kāmju trenažieris ir Amerika.

Nesen izlasīju grāmatu “Elon Musk: Tesla, SpaceX, and the Quest for a Fantastic Future.” Lai arī pati grāmata ir uzrakstīta draņķīgi, tomēr tajā aprakstītie fakti ir ārkārtīgi interesanti. Masks bija Paypal lielākais akcionārs. 2002. gadā viņus nopirka eBay, un Masks par to saņēma 165 miljonus dolāru. Tā arī bija pirmā lielā nauda, ko šis Dienvidāfrikā dzimušais un augušais puisis nopelnīja, pirms tam viss viņam bija gandrīz kā kādā mūsdienu Latvijas startapā. Tā vietā, lai nopirktu kādu glītu jahtu un pāris villas, viņš visu šo naudu, un vēl mazliet aizņemoties, iegrūda raķešu iesācējuzņēmumā SpaceX un elektrisko auto uzņēmumā Tesla. Pie tam tajā laikā viņam bija maza sajēga par raķešu vai auto būvi, bet milzīga vēlme uztaisīt nu kaut ko tādu… Un viņi centās visas tehnoloģijas veidot paši, tā, lai izmaksas būtu zemas un viņi nebūtu ne no viena atkarīgi. Nekāds autsorsings, visu paši! Šodien SpaceX vērtība ir 12 miljardi dolāru, bet Teslas 60 miljardi dolāru. Piemēram, Ford maksā tikai 44 miljardus. Bet ko nu es te pārstāstīšu grāmatas saturu, labāk izlasiet to paši. Un izdomājiet, kā mainīsiet pasauli. Un, to darot, paliksiet pasakaini bagāti. Jo bagātība nav nekāds kauns. Piemēram, man viens pazīstams puisis, kurš pēdējos piecos gados nopelnīja divdesmit miljonus, par to stāstot, visu laiku atkārtoja, ka viss esot noticis ar Dieva ziņu, svētību un palīdzību. Bet nu tagad gan viņš gribot no biznesa iziet un nopirkt skaistu rančo Teksasā.

Pagājušās nedēļas “Ir” varējām lasīt tās interesantās sarunas un aplūkot sārtos sivēnus uz žurnāla vāka. Arī Amerikā tādu sivēnu netrūkst, vienīgi sabiedrība ir mazāk pacietīga un tiesu sistēma ir funkcionējoša. Bet mierina tas, ka uz katriem 1000 sivēniem atrodas arī viens trakais, kurš visu naudu iegrūž trakos projektos. Jo nauda nav nekāds pašmērķis, bet tikai līdzeklis, kas ļauj čāpot uz fantastisko nākotni.

“Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.”, teica Kārlis Skalbe savā pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par vēlēšanām un pārmaiņām

Pagājušās pāris nedēļas pagāja drudžainā steigā daudz un dažādos darbos, tā ka rakstīt blogu nebija ne laika, ne arī iedvesmas. Turklāt vēlēšanas, prognozes un rezultāti noskaņojumu mainīja tik strauji, ka tēmas pavediens neturējās prātā ne sitams. Lai arī Latvijas vēlēšanām līdzi sekoju, godīgi sakot, kas ievēlēts par Rīgas mēru, manu dzīvi ASV ietekmē maz. Ja nu kaut ko Latvijas pašvaldību vēlēšanas parādīja, tad to, ka ērtāk ir visus sadalīt krievos un latviešos un īpaši nepiepūlēties ar kādu gudrāku plānu bīdīšanu. Galu galā lielākā daļa pasaules dalās tā vai citādi. Katoļos un protestantos vai šiītos un sunnītos, un liekas, ka mūsu dalījums vēl ir draudzīgs, maigs un pūkains. Esmu pārliecināts, ka, ja tagad Latviju kāds okupētu, tad pēc gadiem četrdesmit cilvēki atcerētos, cik jauki un daudzīgi sadzīvoja pirmskatastrofas laika latvieši un krievi. Gluži kā tagad viens otrs atceras brīnišķos ulmaņa laikus un tās pasaules pavisam citādos krievus.

Arī ASV cilvēki dalās demokrātos un republikāņos, un viņu ticība lielām valdībām un mazām valdībām vai ieroču netraucētai pieejamībai brīžiem liekas pavisam nesaistīta ar veselo saprātu. Šobrīd ASV prezidents un viņa gaitas manu labsajūtu ietekmē krietni vairāk nekā vēlēšanu kaislības Latvijā. Diemžēl, jo tālāk laiks iet, jo bēdīgāk viss izskatās. Ja Trampa prezidentēšanas sākumā bizness aplaudēja, akciju tirgi kāpa un kompānijas raudzījās nākotnē optimistiski, tad tagad to ir nomainījusi sajūta, ka visticamāk nākošie četri gadi paies nemitīgās izmeklēšanas komisijās, arvien pieaugošā kauna sajūtā un realitātes šovos, ko rādīs ziņu kanāli. Savukārt ekonomika vai nu stagnēs vai atnāks kārtīga krīze, jo nekādas radikālas izmaiņas likumdošanā izbīdīt neizdosies.

Daudz mazāk ticams, ka Tramps pats vai piespiests atkāpsies un tad ASV politiķi sadosies rokās, atmodīsies no šī murga un izbīdīs tik nepieciešamās nodokļu reformas, sastimulēs ekonomiku un iestāsies laimes un labklājības nākamie trīsdesmit gadi. Pavisam neticami liekas, ka Tramps pēkšņi paliks “prezidetāls”, pārstās vārīt ziepes un panāks šo solīto ekonomikas uzplaukumu, mieru Tuvajos austrumos, uzcels sienu un izdarīs visu, ko viņa vientiesīgākie atbalstītāji aizturētu elpu vēl gaida.

ASV republikāņiem patīk runāt par “mazu valdību.” Un dažbrīd tā patiešām ir pārsteidzoši maza. Varbūtība, ka pie manis vadītā ASV kantora atnāks vietējā “VID” audits, ir apmēram reizi tūkstots gados. Viņu Elektrosakaru inspekcijas analogā iestādē, ko sauc par FCC, uz astoņiem štatiem strādā viens darbinieks. T.i., pēc analoģijas tad līdzīgā kantorī Latvijā būtu jāstrādā kādam 0.01 darbiniekam. Tas ir pārsteidzoši, ka pie šāda aparāta cilvēki ir daudz godīgāki un krāpjas nesalīdzināmi mazāk nekā Latvijā. Uzskatāms piemērs, ka sociālā uzticēšanās ārkārtīgi efektivizē sistēmu.

Katrā ziņā demokrātija ir laba un veselīga lieta, pat ja vēlēšanu rezultāti mums ne vienmēr ir pa prātam. Tikai nomainoties cilvēkiem, var atnākt pārmaiņas. To derētu atcerēties visu līmeņu vadītājiem, kuri sēž tajā pašā vietā gadus desmit vai vairāk. Veci suņi slikti mācās jaunus trikus. Tāpēc kustieties draugi, jo nekad nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par to, kas veicina pilsētu uzplaukumu un par ko balsot vēlēšanās

Henrija Millera grāmatas “Vēža trops” galvenais varonis ir pusnoplucis žurnālists, kurš savas dienas vada bohēmā un alkohola dvingā 30. gadu Parīzē. Grāmata sarakstīta apziņas plūsmas žanrā, un savā laikā bija tik skandaloza, ka ASV to uzdrošinājās izdot tikai pēc kara, un arī tad grāmatas izdevējs dabūja pasēdēt cietumā par nepieklājīgu tekstu publicēšanu. Šīs grāmatas galvenais varonis Parīzē pārtiek, vakariņojot pie bagātiem cilvēkiem, bet ar laiku top tik izlepis, ka sāk jau izvēlēties, pie kā iet ciemos un kur namatēvs ir garlaicīgs, bet vīns lēts.

Es savā Amerikas iekarošanas procesā esmu nonācis ciklā, kad sāku jau piedalīties tajās pašās izstādēs pa otram lāgam un drīz jau aizies trešais aplis, bet ceļojumu laikā jāsāk izvēlēties, kurā pasākumā piedalīties un kam atteikt.

Patreiz esmu gaisā no Šarlotes, kas ir Ziemeļkarolīnes galvaspilsēta, uz Denveru. Un atkal ir laiks mazliet pameditēt par šajā nedēļā pieredzēto. Turklāt, rakstot laiks paiet ātrāk un domas sakārtojas. Tāda neliela terapija sanāk. Šajā reizē piedalījāmies UTC Telecom and Technology izstādē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cilvēku plūsma bija nedaudz mazāka, bet kopējā sajūta pasākumā daudz pārliecinošāka. Jo pamazām iepazīstam, kādi procesi notiek industrijā, kuri ir svarīgākie viedokļu līderi un kādi projekti tuvāko gadu laikā gaidāmi. Tieši gadu laikā, jo elektriķi nemēdz plānot īstermiņā. Kā saka sirmais industrijas veterāns – tev jāčakarējas kādi pāris gadi, mēģinot iepārdot savu mantu, bet tad viņi sāk pirkt par miljoniem, un cena ir daudz mazāk svarīga par piegādātāja un mantas stabilitāti un drošību. Vispār, šādi klienti grib tevi pāris gadu redzēt savos industrijas pasākumos, lai saprastu, ka esi šeit uz palikšanu un nopietns spēlētājs. Kas jādara, lai tavu preci kāds gribētu izplatīt, konsultanti un projektu kompānijas par tevi interesētos un piedāvātu sadarbību? Mēģini panākt, lai pāris lielie klienti atnāk uz tavu stendu, un palaid runas, ka tas un tas svarīgais naudas maiss bija briesmīgi iespaidots no redzētā, nekaunies un stāsti visiem, ka tas un tas nāca, gribēja mēģināt, viņam patika, utt. Jo konkrētāki vārdi un projektu nosaukumi, jo labāk, un tad no interesentiem un draudzēties gribētājiem nevarēsi atkauties, jo ikviens grib draudzēties ar klases populāro meiteni un baidās palaist garām to superīgo ballīti, uz kuru aicina tikai izredzētos.

Lai arī Šarlotē iepriekš esmu bijis kādas 3-4 reizes, šī ir pirmā, kad paliekam smukā īrētā savrupmājā, kādu 15 minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra, kur arī notiek pieminētā izstāde. Līdz ar to katru dienu ejam ar kājām uz centru, un divus rītus es kādu stundu skrienu un apskatu rajona ieliņas un cilvēkus. Skriešana ir vēl viens meditācijas paveids, kas ļauj iztīrīt galvu un noņemt stresu.

Šarlote ir daudz mazāka pilsēta par Denveru, bet arī viena no strauji augošajām ASV pilsētām. Tas tādēļ, ka pēdējos gados šeit ievācās liela daļa banku industrijas. Par uzplaukumu vizuāli liecina daudzie jaunbūvētie dzīvokļu kompleksi, ceļi, veikali un labi ģērbtie un paēdušie cilvēki. Nekustamā īpašuma nodoklis šeit esot reizes desmit zemāks nekā Čikāgā, un tas ir papildu stimuls attīstībai. Nodokļu ziņā ASV štati ļoti atšķiras, kopīgi ir tikai visiem obligātie federālie nodokļi. Bet laikam jau tas, vai nodokļi augsti, vai zemi, nav tik izšķirīgs pilsētu attīstībai. Jo plaukstošas un arī depresīvas pilsētas ASV ir gan zemu, gan arī augstu nodokļu vietās. Man liekas, ka valsts un arī pilsētas uzplaukums daudz vairāk ir atkarīgs no tā, cik godīga, kompetenta vai sapuvusi un zaglīga ir vietējā vara. Jo uzplaukums jau ir cilvēku galvās. Ja cilvēki tic, ka ir uzplaukums, tad tas arī atnāk. Un gluži pretēji, ja cilvēki domā, ka visi ir zagļi, tad arī paši domā: “Vai tad es kāds muļķis būšu vai, visi zog, un es arī zagšu.” Tas ir no tās pašas klasiskās sērijas par piečurātajām kāpņu telpām un piemēslotajām ielām. Ja apkārt tīrs un visi kopj, tad ir tīrs, bet, ja viss piemēslots, tad piemēslots. Kā nesen tviterī rakstīja kāds gudrs cilvēks – ja pilsētā daudz dārgu mašīnu, tad parasti ir sliktas ielas, un, ja dārgu mašīnu ir maz, tad ielas parasti ir labas.

Latvijā pavisam drīz būs pašvaldību vēlēšanas, tādēļ par šiem jautājumiem ir vērts padomāt. Labāk jau nobalsojiet par godīgākiem un kompetentākiem, nevis “savējiem.” ASV, piemēram, ir pilnīgi normāli, ka politiķi savām kampaņām vāc naudu no tautas. Reklāmas gan interneta lapās, gan televīzijās, gan radio, gan cilvēki ielās. Un tauta samet pa desmit vai divdesmit dolāriem. Kamēr šāda kultūra pie mums neiedibināsies, tikmēr būs švaki. Esošā politisko partiju finansēšanas kārība ir nepareiza, jo mudina krāpties un pārkāpt likumu, būtībā jau zagt, bet institūcijas, kas to izķertu, ir vājas, un tauta paliek apātiska.

Runājot par trakumu un pilsētām – 1. un 2. jūnijā Rīgā notiks interesants pasākums par pilsētu attīstību: http://www.madcity.lv. Tam nebūs nekāda sakara ar politiku vai vēlēšanām, bet tikai un vienīgi ar to, kā būt kompetentiem, ieinteresētiem un mūsdienīgiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šarlotē ir arī Trampa golfa laukums un tā tas izskatās no ezera. Ja laivotāji spēlējot pārāk skaļu mūziku, tad gloferi bliežot ar savām bumbām tiešā tēmējumā. Mums šajā reizē paveicās.2017-05-11 19.33.49.jpg