Par ASV vēlēšanu iznākumu un kas no tā Latvijai?
Posted on 18. novembrī, 2024. 1 komentārs
Kas pie jums tur Amerikā notiek? Šo jautājumu pēdējās dienās no paziņām Latvijā dzirdu jo bieži! Paradoksāli, bet Kolorādo štatā un Denverā nekas īpašs, vismaz vēlēšanu sakarā, nenotiek. SAF Tehnikas ofiss atrodas Aurorā – Denveras piepilsētā, kuru pieminēja daudzviet pasaulē, jo Trampa kampaņās baumoja, ka tur plosās Venecuēlas mafija un bandas savā varā ir pārņēmušas dzīvojamo māju kompleksus. Var jau būt, ka mafija kaut kur arī plosījās, taču es neko tādu tur neredzēju un arī nepazīstu nevienu, kurš kaut ko tādu būtu redzējis. Arī vietējie ziņu avoti to norakstīja kā pārspīlētu preses pīli. Ieslēdzot ziņas, rodas iespaids, ka Amerikā nemitīgi notiek masu apšaudes vai migranti ēd mierīgo iedzīvotāju mājdzīvniekus, bet realitāte uz zemes ir pavisam citāda – dzīve mierīgi rit savu gaitu un nekas satraucošs un uzmanību piesaistošs te parasti nenotiek.
Daži gudrinieki tagad saka apmēram tā – “es jau pirms četriem gadiem teicu, ka…”, vienīgi šādi pareģi nezin kāpēc uzrodas tieši nākošajā dienā pēc negaidītā notikuma. Tagad tiek racionalizēts – Baidenam vajadzēja izstāties daudz ātrāk, demokrātiem vajadzēja noorganizēt kārtīgu priekšvēlēšanu atlasi, utt. Es vēlēšanu dienas pievakari aizvadīju mājas ballītē, televizoru neieslēdzu un arī interneta ziņu lapās centos neskatīties, bet vienalga – kaut kur ap deviņiem vakarā jau bija skaidrs, ka Harisa, visticamāk, ir zaudējusi. Mūsu amerikāņu ciemiņi bija tik šokēti, ka nespēja valdīt asaras, bet es viņus mierināju, stāstot, ka esmu uzaudzis PSRS un man ir plaša pieredze, kā izdzīvot autoritāros režīmos, un esmu gatavs ar viņiem tajā dalīties. Nelikās gan, ka tas viņus spētu mierināt.
Mans darba kolēģis Niks ir ap 25 gadus jauns puisis, diezgan tipisks “Z paaudzes” pārstāvis. Sāku apspriest ar viņu vēlēšanu iznākumu un vaicāju, par ko viņš balsoja. Viņš atbildēja, ka vispār nav gājis uz vēlēšanām, bet, ja viņu tomēr kāds ar varu piespiestu, tad viņš balsotu par Trampu. “Bet kāpēc tu balsotu par to meli un notiesāto kriminālistu?” es vaicāju. “Bet, protams, par viņu – mana ģimene ir ļoti bagāta. Tramps mums samazinās nodokļus un nečakarēs galvu ar visādiem likumiem un noteikumiem, ko mums darīt. Mēs zinām, ka Tramps ir maita, bet mums pie viņa klāsies labāk.” Šāds bija visādi progresīva un izglītota jaunieša viedoklis par Trampu un vēlēšanu iznākumu, un, šķiet, ka šāds sentiments jauno čaļu starpā arī izšķīra vēlēšanu iznākumu.
Aptaujas vēl neilgi pirms vēlēšanām paredzēja daudz sīvāku cīņu, bet amerikāņu vēlētājs pateica, ka grib Baltajā namā spēcīgu rīcības cilvēku. Harisa neuzvarēja pilnīgi nevienā “zilās sienas” svārstīgajā štatā. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, vienīgā demogrāfiskā grupa, kurā Harisai gāja labāk nekā Baidenam pirms četriem gadiem, bija vēlētāji vecuma grupā virs piecdesmit gadiem, savukārt Tramps pārliecinoši paņēma jaunos vīriešus – vecumā no 18-30 gadiem.
Savu lomu gan jau ka nospēlēja arī izmaiņas mediju pasaulē – Harisa iztērēja reklāmās aptuveni 3 x vairāk nekā Tramps, taču Tramps un viņa “čaļi” JD Vanss un Masks atnāca pie Joe Rogan uz podkāstu nedēļu pirms vēlēšanām, un tos noklausījos pat es, kurš Roganu pirms tam nekad nebija klausījies. Protams, lielu lomu nospēlēja arī Masks ar savu X platformu un visai nekautrīgo balsu pirkšanu.
Aptuveni šādas izjūtas un sentiments pārņem, skatoties uz ASV vēlēšanām “no iekšpuses”. Bet ko šis viss nozīmē Latvijai? Mums no ASV visvairāk ir vajadzīga drošība un pēc tam plecs ekonomikas attīstībā. Skaidrs, ka attīstīt demokrātiju un būvēt pilsonisko sabiedrību Trampa Amerika mums nepalīdzēs, bet gan jau, ka ar to mēs gluži labi tiksim galā paši. Daži latviešu diplomāti ASV man teica, ka ar Trampa administrāciju gandrīz vai esot bijis strādāt vieglāk, nekā vēlāk ar Baidenu. Te gan jāatceras, ka Trampa pirmajā administrācijā vismaz sākumā strādāja gluži normāli republikāņi, kamēr otrais kabinets jau atsevišķos preses izdevumos tiek dēvēts par “Tramp Cabinet of Curiosities”. Domāju, ka neviens Latvijā nevar pateikt, “vai Tramps mūs sargās”, tāpēc vienīgais, ko varam darīt, ir censties veidot attiecības ar Eiropas kaimiņiem, bruņoties paši, attīstīt arī savu militāro ražošanu un tomēr nepamest novārtā arī attiecības ar ASV.
Galvenais, kas mani baida attiecībā uz ekonomiku, ir “Trampa tarifi”. Pagājušo nedēļu pavadīju atvaļinājumā Francijā, niekojoties ar vīnu garšošanu. Bieži no vīnu tirgotājiem dzirdēju ieteikumu: “Jūs dzīvojat ASV? Varam atsūtīt, būs par 20% VAT tiesu lētāk, tik pasteidzieties nopirkt, kamēr Tramps nav uzlicis mūsu vīniem 30% ievedmuitu, kā tas bija iepriekšējā reizē!” Saprotams, ka tas pats var notikt arī ar telekomunikāciju iekārtām un sensoriem, ražotiem Latvijā, un tad SAF Tehnikas bizness ASV varētu palikt pavisam bēdīgs, ja vien neatveram te savu rūpnīciņu. Savukārt, ja Tramps uzliek 30% ievedmuitu visām Ķīnas precēm, bet Latviju atstāj mierā, tad varbūt arī dzīve nebūs nemaz tik slikta un šeit nu mūsu politiķiem vajadzētu sākt enerģiski rosīties un tirgoties.
Šajā sakarā man šķita simpātiskas mūsu ekonomikas ministra Valaiņa ASV vizītes laikā paustās idejas, ka Latvija varētu palīdzēt ASV tehnoloģiju kompānijām apkarot Eiropas pārbirokrātisko “red tape”, un, iespējams, ka no šāda plāna kaut kas arī varētu sanākt, it īpaši, ja izdotos ASV kompānijas piedabūt arī kaut ko atvērt un investēt Latvijā, taču viena lieta ir pateikt un pavisam cita izdarīt, un tad jāsāk būtu ar birokrātijas apkarošanu pašā Latvijā, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi samilzusi problēma, kuru patreizējie politiķi nav spējīgi atrisināt, un šeit nu vairāk kā jebkad ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj “ķert peles” un kustēties ātri.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par robotu kariem un Latviju Amerikā
Posted on 23. oktobrī, 2024. Komentējiet
Rakstu, kā ierasts, lidmašīnā, šoreiz atceļā no Vašingtonas uz Denveru. Vašingtonā tikko noslēgusies gada lielākā militāro tehnoloģiju izstāde “Army USA”, kuras ietvaros manis pārstāvētā Latvijas–Amerikas tirdzniecības kamera organizēja Latvijas–ASV aizsardzības dronu simpoziju. Ar Latvijas vēstniecības Amerikā laipnu atbalstu konference notika vēstniecības mājīgajās telpās. Konferences mērķi bija sapulcināt ASV Latvijas uzņēmumus, kuri nodarbojas ar militārām autonomām ierīcēm, palīdzēt tiem nodibināt vajadzīgos kontaktus un iedrošināt uzsākt darbību ASV, kā arī popularizēt Amerikā Latvijas vadīto un daudzu sabiedroto valstu atbalstīto dronu koalīciju, kuras galvenais nolūks ir apgādāt Ukrainu ar droniem. Pozitīvs ieguvums bija arī dziļāku kontaktu iedibināšana starp Aizsardzības un Ārlietu ministrijas ierēdņiem un Latvijas dronu nozares flagmaņiem.
Maijā, kad uzsāku šī pasākuma rīkošanu, teicu sev – ja uz ASV atbrauks 5 uzņēmumi no Latvijas un Latvijas vēstniecībā mēs sapulcināsim kādus 20 dalībniekus, tad uzskatīšu, ka saiets ir savu mērķi sasniedzis. Kad pienāca pasākuma diena, reģistrējušies bija pāri par astoņdesmit dalībniekiem, bet no Latvijas uz ASV atbrauca un konferencē piedalījās trīspadsmit uzņēmumi.
Arī milzīgajā “Army USA” izstādē bija vērojams uzkrītošs autonomo iekārtu ražotāju skaita pieaugums. Teju trešdaļā stendu varēja apskatīt lidojošas, braucošas un peldošas uzpariktes, kuras spēj izspiegot vai iznīcināt, kalpojot frontes karavīriem par palīgiem vai autonomi pārvarot lielus attālumus. Visa spēle šeit ir gan iegūtās informācijas precizitātē, gan arī misiju mērogā, operativitātē un izmaksās. Notiekošais Ukrainā rāda, ka mūsdienu karos uzsvars pārvirzās uz robotu armijām, tādēļ valstis, kuras būs attīstījušas savas industrijas un spēs šādas iekārtas ražot un darbināt, atradīsies drošākā situācijā nekā tās, kurām būs jāpaļaujas uz ārējiem piegādātājiem. Šie apsvērumi arī bija galvenais iemesls, kādēļ ASV galvaspilsētā rīkojām šo lielisko Latvijas uzņēmumu saietu.
Oktobris Latvijas biznesiem kopumā pagājis ASV zīmē, jo vēl tikai pirms dažām nedēļām notika arī Valsts prezidenta un ekonomikas ministra vizītes vairākās ASV pilsētās, kuras pavadīja visai ievērojamas Latvijas uzņēmēju delegācijas. Mūsdienu sociālo tīklu piedāvājums gluži labi ļāva sekot līdzi vizīšu interesantākajiem notikumiem.
Desmit gadu laikā, kopš dzīvoju Denverā, šī bija lielākā Latvijas delegācija – uz vairākām dienām atbrauca gan ekonomikas ministrs, gan arī kādu divdesmit uzņēmēju grupa. Man bija iespēja visus interesentus uzņemt “SAF Tehnikas” Denveras birojā un izstāstīt savu “Amerikas iekarošanas” stāstu, bet mūsu Latvijas–Amerikas tirdzniecības kamera kopā ar Denveras Pasaules tirdzniecības centru sarīkoja gluži pieklājīgi apmeklētu Latvijas biznesa forumu. Latvijas uzņēmēju ārvalstu tūrēs ierasta ir “vārīšanās savā sulā”, jo ir grūti organizēt jēgpilnas tikšanās ar apmeklējamās valsts uzņēmējiem. Lai sarīkotu šādu tikšanos, pirmkārt, pašam biznesmenim ir jāzina, ar ko tas vēlas tikties un kādu rezultātu panākt, bet, lai pie šādas saprašanas nonāktu, iepriekš jāveic pamatīgs izpētes darbs – ja tev ir padomā kāds eksportējams produkts, tad jāsaprot, kādi konkrētajā tirgū ir spēlētāji un spēles noteikumi un kā attiecīgais tirgus funkcionē, un tikai tad, ja šāda apjauta ir, var sākt meklēt savu vietu un domāt par partneriem un darījumiem. Nereti reizēs, kad ārzemju braucienos ierodas liela uzņēmēju grupa, šādi braucieni atgādina t.s. “fishing expedition”: dalībnieki ne visai labi pārzina savas laivas un makšķeres, nemaz nerunājot par zivīm, kuras tie atbraukuši ķert, uz attiecīgo upi, tādēļ arī vizītēs vislielākā iespēja ir satikties ar konsultantiem, grāmatvežiem vai juristiem, jo tiem vismaz ir skaidrs, ka jebkurš ārzemnieks ir viņu potenciālais klients. Latviešu vizīšu rīkošanu arī apgrūtina fakts, ka Latvija ASV ir mazpazīstama – “vidējais” Amerikas uzņēmējs par Latviju neko nav dzirdējis. Lai situāciju uzlabotu, nepietiek strādāt “uz diasporu”, ir jāveicina Latvijas atpazīstamība “mērķa tirgū”. Par Korejas ceļu no Dieva aizmirstas “čuhņas” uz “Korean Cool” jau rakstīju šajā bloga ierakstā: https://bergsblogo.com/2024/04/02/the-birth-of-latvian-cool/. Lai sekmētos eksportā, Latvijai ir jāsaņemas uz kaut ko līdzīgu. ASV tirgū ir populāri vairāki Latvijas produkti: “Stoli” degvīns, “Mikrotik” datu maršrutizētāji, “Aranet” gaisa kvalitātes mērītāji, “Zabbix” tīklu vadības programmatūra, taču lietotāji tos nesaista ar Latvijas vārdu. Varbūt mūsu valsts tēla veidotājiem ir laiks lielāku uzsvaru likt uz stāstu par mūsdienīgiem produktiem?
Oktobris ir gandrīz jau garām – Latvijas uzņēmēji un politiķi izvagojuši ASV. Bet kas tālāk? Kā mēs zināsim, ka lietas iet uz labo pusi? Mana ASV iekarošanas panākumu mēraukla būtu trīs līdz piecu gadu laikā ASV atvērti vēl kādi divdesmit uzņēmumi kā “SAF Tehnika”. Mūsu gada apgrozījums ASV ir ap divdesmit miljoniem, un šeit nodarbinām mazliet zem divdesmit cilvēkiem. Ticiet man, ja ASV būtu divdesmit šādi uzņēmumi, pretī Latvijā būtu tūkstošiem labu darbvietu un izcili vērtīgs biznesa kontaktu tīkls. Valdībai tad varbūt nevajadzētu celt nodokļus vai “iebraukt” otrā pensijas līmeņa uzkrājumos. Turklāt, ja uzņēmumi savstarpēji sadarbotos, ieguvēji būtu Latvijas iedzīvotāji. Ja viena pati “SAF Tehnika” Denverā ir diezgan būtiski ietekmējusi šejienes diasporas dzīvi un dinamiku, iedomājieties, kāds varens spēks visā ASV būtu divdesmit šādi uzņēmumi! Tieši šī ideja arī iedvesmo mani darboties Latvijas–Amerikas tirdzniecības kamerā, organizēt pasākumus un apvienot ASV puses latviešu uzņēmējus un profesionāļus, jo kopā mēs esam liels spēks un varam izdarīt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi.
Skeptiķi varētu sacīt, ka sapņot jau nevienam nav liegts, bet ko valdība var praktiski izdarīt, lai šādi divdesmit uzņēmumi ASV rastos? Pirmkārt, es domāju, ka jāturpina rīkot uzņēmēju un politiķu vizītes. Jo vairāk pūļu tiks ieguldīts to rīkošanā, piesaistot “vietējos”, jo labāks būs rezultāts. Otrkārt, uzņēmēji ir jāmudina vērt vaļā filiāles. Tūrisms ir laba lieta, bet nekas nedod lielāku stimulu tikt pie pelnoša biznesa kā “foot on the ground” un apmaksājami ikdienas rēķini mērķa valstī. Treškārt, un varbūt tas ir pat svarīgākais, – valdībai ir jānosaka eksports kā prioritāte un ierēdņiem jāatbalsta uzņēmēji eksporta veicināšanā, kā arī lielie valsts uzņēmumi ir jāvirza uz eksportu – katrs TET vai LMT, vai “Latvenergo” aiz sevis uz eksporta tirgu atvilks desmitiem mazāku uzņēmumu, un kopā veidosies spēks. Uzskatu, ka tieši šāda eksporta ētosa radīšana ir mūsu vadošo uzņēmēju un politiķu pienākums, kas ir pat svarīgāks par bezgalīgajām diskusijām par viena vai divu procentu nodokļu pārcelšanu no vienas izmaksu ailītes citā.
Pavisam drīz, 29. oktobrī plkst.18.00 pēc Latvijas laika, ekonomikas ministra Viktora Valaiņa un “Latvenergo” vadītāja Mārtiņa Čakstes Denveras vizītes atziņas tiks pārspriestas “Mini-Spotlight” vebinārā (angļu valodā). Jebkurš interesents par baltu velti var reģistrēties https://latvianchamber.wildapricot.org/event-5905502 un piedalīties sarunā, vēlāk būs pieejams arī pārraides ieraksts. Šādu “Mini-Spotlight” semināru rīkošana pieder pie eksporta un sadarbības ētosa stiprināšanas, tādēļ aicinu pieslēgties visus, kuriem tas rūp!
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par jumtiem un ASV Prezidenta vēlēšanām
Posted on 2. septembrī, 2024. Komentējiet
Būtiska priekšvēlēšanu tēma ASV ir inflācija un pārtikas preču cenas.
Rakstu šo vēstījumu ASV Labor Day nedēļas nogalē, kura iezīmē vasaras beigas un aktīvākās rudens darbu sezonas sākumu, kā arī piešķir iespēju vēl pirmdienā nedaudz palaiskoties, ģimenes un draugu lokā pagrilēt gaļu, iedzert alu un pabaudīt dažādus citus mazos dzīves prieciņus, no kuriem arī veidojas laimīga dzīve.
Visu pagājušo nedēļu mūsu Denveras priekšpilsētas ieliņā klaudzēja āmuri un melnīgsnēji darbarūķi klaigāja spāņu valodā jau no septiņiem rītā līdz pat tumsai un turpināja to darīt arī brīvdienās. Pie mūsu mājas durvīm savukārt vismaz divreiz dienā klauvēja celtnieku aģenti un stāstīja, ka “maijā bijusi briesmīga krusa un viņi par baltu velti varot piedāvāt jumta inspekciju.” Jau paguru skaidrot, ka jumta inspekciju noorganizēju jau maijā, uzreiz pēc tās briesmīgās krusas, un ar jumtu man viss ir tik kārtībā, cik nu vien var būt. Jāpiebilst, ka Kolorādo štatā tiešām maijā un jūnijā mēdz būt tādas krusas, ka no debesīm krīt ledus gabali pingponga bumbiņu lielumā, kas netaupa ne automašīnas, ne arī māju jumtus, un tāpēc arī apdrošināšana mājām un automašīnām šeit ir reizes desmit dārgāka nekā Latvijā, bet iedzīvotāji Denverā vienalga apdrošināšanu pērk nesalīdzināmi aktīvāk nekā Latvijā. Un droši vien pareizi dara, jo kaimiņa jumta nomaiņa izmaksāja tikai nedaudz zem trīsdesmit tūkstošiem dolāru.
Visa šī rosība, kā arī televīzijā nenogurstoši drillētā Andersona logu un durvju firmas reklāma mani pamudināja pievērsties mitekļa uzlabošanai un uzrakstīt e-pastu un palūgt piedāvājumu mājas dārza durvju pārbūvei. Pēc uzrakstītā e-pasta saņemu zvanu jau tajā pašā dienā, un septiņos vakarā pie mūsu mājas durvīm stāv pārdevēja Anna, kura apskata iecerēto darbu plānu un nekavējoties izveido “visu ietverošu” fiksētas cenas piedāvājumu, kurš, saprotams, ir ASV mērogiem atbilstoši sālīts. Tā kā pats vadu pārdošanu, tad man vienmēr patīk iztaujāt citu firmu pārdevējus. “Tu droši vien strādā tikai uz komisijām, fiksētu algu viņi tev nemaksā?”, es saku Annai. “Jā, tā tas ir, bet labos laikos var labi nopelnīt, vienīgi jāprot plānot savas finanses, jo ziemā logus un durvis maina reti, līdz ar to ienākumi vasarā ir daudz lielāki. Es logus tirgoju jau piecus gadus – Andersons ir laba kompānija, daudz ziedo labdarībai un cilvēki ir ļoti labi ”, stāsta Anna. Mani pašu vienmēr aizrauj amerikāņu pārdevēju nepagurstošais optimisms un krampīgā neatlaidība, lai arī lielākajai daļai šādu darbinieku vienīgā samaksa ir kādi 3-5% no sanestajiem darījumiem – pieredzējuši pārdevēji ar klientu bāzi dzīvo labi, bet iesācēji vismaz pāris gadus cieš badu. Saku, ka redzēju viņu reklāmu TV, uz ko Anna atbild, ka tagad viņu reklāmas tik bieži vairs redzēt nevarēšot, jo TV reklāmu cenas gaidāmo ASV prezidenta vēlēšanu dēļ esot uzskrējušas debesīs, un par tām neviens vairs nevarot atļauties maksāt.
2024. gada vēlēšanu gadā gan Tramps, gan arī Harisa iztērēs savās kampaņās virs miljarda dolāru katrs, un šāda izmēra budžeti ļoti ietekmē reklāmas tirgu. Vēl jūnija beigās man pietika spēka paskatīties Trampa un Baidena TV debates vien apmēram 3 minūtes, pēc tam es izslēdzu TV un nodomāju, ka šajā reizē bez kādām šaubām uzvarēs Tramps un atkal kļūs par ASV Prezidentu. Tomēr Holivudas scenāristi pacentās un uzrakstīja šim seriālam tādu turpinājumu, ka nu visas kārtis ir sajauktas un neviens nevar paredzēt vēlēšanu iznākumu. Atkal ir interesanti skatīties TV “runājošās galvas” , sekot partiju konventiem un lasīt analītiskus viedokļu rakstus masu medijos.
Nikija Heilija, republikāņu kandidāte, kura īsu mirkli spēja konkurēt ar Trampu par Republikāņu partijas nomināciju, paziņoja, ka vēlēšanās uzvarēs partija, kura pirmā izvirzīs jaunu kandidātu, jo ASV tauta ir nogurusi izvēlēties starp diviem astoņdesmitgadīgiem večukiem, vairums grib svaigas asinis.
Ja seko šai loģikai, tad lielākas izredzes ir Kamalai, kura ievēlēšanas gadījumā šajā amatā būs pirmā sieviete, turklāt vēl indiešu un afroamerikāņu izcelsmes, ko viņa savā kampaņā un runās uzsvērti neafišē, kā galvenos kritērijus šā amata piemērotībai izceļot savu raksturu, principus un dzīves pieredzi. Piemēram to, ka viņa ir bijusi Kalifornijas ģenerālprokurore un tieši tādus žuļikus kā Tramps likusi aiz restēm.
Ja vēl 2017. gadā man šķita, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā notiks kas briesmīgs un es ļoti pārdzīvoju, ka netika ievēlēta Hilarija Klintone, tad tagad sevi pieķeru pie domas, ka mani šo vēlēšanu iznākums satrauc daudz mazāk. Protams, protams – mēs zinām: par Trampu saka, ka viņš ir klauns un ne visai labs cilvēks, bet tajā pašā laikā viņš arī spēja radīt to “sense of urgency”, kas ļāva izdarīt daudzas lietas un diezgan radikāli mainīt ASV ārpolitiku un ekonomisko politiku, un vairākus Trampa ieviestos principus demokrāti nemaz nesteidz mainīt. Pirms dažām dienām iznāca Trampa nacionālās drošības padomnieka H.R. McMaster grāmata “At War With Ourselves – My Tour Of Duty in the Trump White House”. Iesaku to palasīt visiem, kuriem interesē, kā funkcionē ASV ārpolitikas mašinērija un kā ir bijis strādāt Trampa komandā viņa pirmā termiņa sākumā.
ASV vēlēšanās vienmēr ir aktuāls jautājums, kā dzīvos tauta. Tādēļ nav brīnums, ka abi kandidāti koncentrējas uz ekonomiskiem jautājumiem – kas notiks ar pārtikas un degvielas cenām, kādi būs nodokļi, vai būs darbs, cik maksās zāles un vai dzīve būs droša un pārtikusi. Piedāvātie risinājumi ir visai atšķirīgi – Tramps grib aplikt visu importu ar 10-20% ievedmuitu un samazināt nodokļus, kamēr Kamala uzskata, ka ir jāveicina konkurence, “jāgrauj karteļi” un “jāpalielina nodokļi korporācijām un miljardieriem.” Mums Latvijā, protams, svarīgākais jautājums ir, kurš prezidents mūs labāk aizsargās, un vismaz vārdos Harisa ir pārliecināts “ērglis” un demokrātijas aizstāvis un diktatoru savaldītājs, kamēr Tramps demonstratīvi koķetē ar visai apšaubāmu principu valstu vadoņiem.
Savā prezidentūras laikā Tramps paspēja iecelt amatos daudzus konservatīvos tiesnešus, un tas ir iemesls, kādēļ, neraugoties uz viņa morāli pretrunīgo personību, viņu ļoti atbalsta konservatīvi un reliģiozi noskaņoti vēlētāji, kāda ir arī liela daļa ASV trimdas latviešu sabiedrības. Vēlētāji saprot, ka tieši Prezidents nosaka, kādi būs tiesneši, un tas savukārt ietekmē jautājumus par vārda brīvību, abortiem, ieročiem, imigrāciju un vēlēšanu tiesībām. Jautājumus, kuri nav vienkārši un kas ļoti šķeļ un polarizē sabiedrību.
Šobrīd izskatās, ka tautas noskaņojums virzās par labu Harisai, bet ļoti daudz izšķirs 10. septembrī plānotās kandidātu debates, kuras, esmu pārliecināts, skatīsies rekordliels iedzīvotāju skaits, ieskaitot arī mani.
Tikmēr augošie kampaņu tēriņi palielina televīziju peļņu, bet SAF Tehnikas nozīmīgākie klienti ASV ir tieši televīzijas, kuras šogad labi nopelnīs un modernizēs savu infrastruktūru, neatkarīgi no tā, kurš apmetīsies uz dzīvi Baltajā namā uz vismaz nākošajiem četriem gadiem.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par “Mātes pienu” Denverā jeb amerikāņu manierēm.
Posted on 30. aprīlī, 2024. Komentējiet
Savā iepriekšējā rakstā https://bergsblogo.com/2024/04/02/the-birth-of-latvian-cool/ solīju pastāstīt par filmas “Mātes piens” pirmizrādi Denverā un tagad arī šo solījumu pildu!
Lielākā daļa cilvēku ir piedzīvojuši sajūtu, kad tu esi kāda pasākuma organizators, pasākums milzu tempā tuvojas un kaut kur vēdera augšpusē savelkas tāda bailīga kņudoņa – pasākums izgāzīsies, neviens uz to neatnāks un mēs būsim lūzeri!
Aptuveni šāda izjūtu gamma pārņēma filmas “Mātes piens” Denveras pirmizrādes organizatorus īsu brīdi pēc tam, kad bijām pateikuši, ka šo pasākumu organizēsim. Lai arī formālais organizators bija Latvian – American Chamber, tomēr rīkošanā iesaistījās daudzi cilvēki un organizācijas un vismaz Denverā ir grūti novilkt robežu, kur sākas kamera un beidzas baznīca vai latviešu kultūras centrs, jo realitātē jau tie ir apmēram vieni un tie paši cilvēki, kuri darbojas visur.
Bet atpakaļ pie Ināras Kolmanes filmas, kas uzņemta pēc Noras Ikstenas grāmatas motīviem. Vienkāršākais risinājums filmas izrādīšanai būtu bijis to parādīt Denveras latviešu centra kopējo tusiņu telpā uz TV ekrāna. Izmaksas būtu zemas un gan jau savi 20-30 centra čaklākie apmeklētāji arī atnāktu paburzīties un pie reizes arī noskatītos filmu. Mūsu organizatoriskajos pūliņos Rubikons tika pāriets mirklī, kad izrādījās, ka pateicoties Edijas un viņas bosa Zaka sakariem, varam par nieka $500 dabūt 200 cilvēku ietilpīgu īstu kino zāli un arī foajē uz visu vakaru, pie tam ne šādā tādā nomales ūķī, bet jaunā un pilsētā kinomīļiem zināmā kinoteātrī “Sie Center”, kurš laipni piekrita arī tirgot mūsu speciālā seansa biļetes.
Bet atgriežamies pie stāsta sākuma – esam situācijā, kad no tradicionālajam sponsoriem esam savākuši pietiekamu “sēklas” naudu, lai nofinansētu mākslinieču ierašanos, filmas izrādīšanas tiesības un pašu glauno kinoteātri ar divsimt tukšiem krēsliem. Un sākas nākamie uztraukumi – cik cilvēki vispār tādā Denverā uz šādu pasākumu atnāks? Kā un kur mēs to reklamēsim? Labi, visām mūsu latviešu organizācijām ir savi meilniglisti, bet rets ir pasākums uz kuru atnāk vairāk kā 30-40 cilvēki, lai piepildītu kino zāli, ar latviešiem nepietiks – pasākums jāreklamē arī citās kopienās un vispārīgai amerikāņu publikai.
Viens no veidiem, kā reklamēt pasākumu, ir stratēģiskās vietās izlikt reklāmas plakātus ar biļešu iegādes QR kodiem, kur plakātu izlikšanas process man atgādināja seno padomju laika kino filmas “Pie bagātās kundzes” ainas ar politiskās aģitācijas plakātu slepeno lipināšanu. Procesa laikā iemācījos dažādus jaunus vārdiņus. Piemēram, “Community Board” ir ziņojumu dēlis, kur katrs var izlikt savu plakātiņu bez īpašiem ierobežojumiem. Denveras ikoniskā grāmatnīca “Tattered Cover “ nesaskatīja nekādas problēmas šo afišu izlikšanā, pārdevējs vēl vēlīgi apskatīja plakātus un noteica “good luck with your marketing efforts.” Arī pats kinoteātris ļāva izlikt filmas plakātus, bet tikai pasākuma dienā un arī kino seanss tika nosaukts par “Special event”, lai pasvītrotu to, ka kino nekādu atbildību par notikuma saturu un kvalitāti neuzņemas.
Citu jaunu vārdu es iemācījos Denver Athletic club – tas ir daļēji sporta un lielā mērā sociāls iestādījums, kura biedrs esmu jau deviņus gadus, klubam ir pāri par 3000 biedriem un man, saprotams, šķita, ka šī būtu gana laba vieta, kur pareklamēt arī mūsu filmu. Šeit es arī iemācījos terminu “Member’s Special Interests” un izdzirdēju striktu frāzi “we don’t advertise members special interests”. Kluba dažādās atbildīgās darbinieces mani viļāja kā karstu kartupeli un sūtīja hierarhijas kāpnēs līdz pašam Ģenerālmenedžerim Maikam, kurš iejūtīgi skaidroja, ka kādreiz klubā esot bijis “Community Board”, bet kādi nejauceņi to esot nelietīgi izmantojuši un tāpēc mīļā miera labad viņi nolēmuši, ka labāk, ja šajā prestižajā sociālajā klubā notiktos tikai strikti kontrolētas un moderētas sociālas aktivitātetes, nedod dievs, ja sociālām aktivitātēm būtu kaut mazākā politiskā smaciņa, kāda filmai ar anglisko nosaukumu “Soviet Milk” nešaubīgi piemīt. Sapratu arī, ka, lai izpelnītos tiesības kaut ko noteikt kluba sociālajā dzīvē, man mazliet jāpakāpjas pa hierarhijas kāpnēm – nepietiek tikai regulāri sportot, jāprot sadraudzēties arī ar īstajiem cilvēkiem.
Vēl atsevišķs stāsts bija ar Džeremiju – Denveras Fox televīzijas ziņu “enkuru”. Ar Džeremiju man gluži nejauši iznāca iepazīties mazliet pirms Covid – viņš taisīja sižetu par Baltijas valstīm un bija Linkedin uzodis, ka Denverā ir Latvijas firma SAF Tehnika un nāca mani intervēt. Diemžēl Covids viņa iecerēto Latvijas apmeklējumu izjauca, bet viņa e-pasts bija saglabājies, un to arī liku lietā, cerību spārnots, ka neliels sižets vai jau toreiz plānotā intervija ar Noru Ikstenu viņa ziņu pārraidē mūsu kino zāli piepildītu bez mazākajām problēmām. Liela bija mana sajūsma, kad Džeremijs arī atsaucās un apsolīja interviju noorganizēt un arī ierasties uz pašu kino seansu. Intervijas un televīzijas sižeti gan diemžēl palika tikai solījumos, jo “minor family problems” esot viņam patraucējušas izpildīt solīto. Vai nu tur bija “family problems”, vai atradās kādas interesantākas tēmas, par kurām stāstīt, to es nekad neuzzināšu, bet viens ir skaidrs – reklamējot pasākumu bez reklāmas budžeta vislabāk strādāja draugu, kaimiņu un darba kolēģu uzaicināšana. Tieši šādi cilvēki arī veidoja mūsu auditorijas “amerikāņu” daļu.
Laikā, kad notika “Mātes piena” pirmizrāde Denverā, notika arī vēl cits ievērojams notikums ASV kino industrijā. Savu pēdējo sēriju piedzīvoja gandrīz divdesmit gadus izrādītais TV seriāls “Curb Your Enthusiasm”, tā autors un galvenais varonis ir Losandželosā dzīvojošais komiķis Larry David, viņš arī viens no cita ikoniska seriāla “Seinfeld” līdzautoriem. Šis ir seriāls par Larija dzīvi un par amerikāņu manierēm. Par to, vai stāvot rindā bufetē pēc ēdiena, ejot ar šķīvi otro reizi, jāstājas rindas galā, vai tomēr vienreiz rindu izstāvējušie drīkst doties pa taisno pēc ēdiena. Par suņu kaku savākšanu piemājas zālājā un par to cik briesmīgi ir nokļūt “chain chat” – kādā whatsapp grupā, kur visi kaut ko raksta un kādas atbildes sagaida. Seriāls ir par visu un par neko un “Mātes piena” filmas izrādes organizēšana mani ieveda šajā amerikāņu manieru pasaulē un ļāva uzzināt dažu labu nerakstītu likumu un iemācīties dažus jaunus vārdu savienojumus.
Noslēgumā liekas, ka jāpastāsta, ka kino zāles lielākā daļa tomēr aizpildījās, un, ņemot vērā gan sponsoru ieguldīto, gan arī izpārdotās biļetes, pasākums organizatoriem beidzās pat ar nelielu finansiālu plusu. Lai arī filma tika rādīta latviešu valodā ar angļu subtitriem, tomēr pēc filmas skatītāji nebeidza uzdot jautājumus un nemaz nesteidzās mājās, un gan Nora, gan Ināra bija ļoti harizmātiskas un interesantas stāstnieces. Varu tikai novēlēt Latvijas filmu veidotājiem un finansētājiem domāt ne tikai par filmu uzņemšanu, bet arī par profesionālu reklamēšanu ārzemēs un galvenais jau iedabūšanu populārajās video straumēšanas platformās. Tas raugoties no ASV skatu punkta, sniegtu ļoti būtisku pienesumu Latvijas tēla popularizēšanā.
Foto no labās puses: Vineta Berga, pasākuma vadītāja; Ināra Kolmane, filmas režisore; Nora Ikstena, grāmatas autore; Jānis Bergs, raksta autors
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
The Birth of Latvian Cool
Posted on 2. aprīlī, 2024. 2 komentāri
Dzīvojot ASV, man arvien prātā ir dzimtene un tās tēls plašajā pasaulē. Tādēļ pirms kāda laika pasāku amerikāņiem jautāt: “What pops up in your mind, when you hear name Latvia?” Vairākas reizes saņēmu atbildi: “Basketball, Sabonis…” Daži bija tik zinoši vēsturē un ģeogrāfijā, ka spēja pateikt: “You were part of Russia, but now you are independent.” Bet ar to arī amerikāņu Latvijas zināšanas bija izsmeltas. Esmu saticis vien dažus, kuri zināja par brīnišķajām Baltijas jūras pludmalēm, sēnēm, tīro, zaļo dabu, skaistajiem Dziesmu svētkiem, māksliniekiem, sportistiem vai mūsu industrijām, ievērojamiem uzņēmumiem un to ražotiem populāriem produktiem.
Latvijas atpazīšanas kulminācija nesen iestājās Monreālas lidostā, kur, gaidot reisu, iesēdos kurpju tīrītāja krēslā. Jaunais puisis, kurpes spodrinot, sāka ar mani runāties, un es, kā parasti, viņam pajautāju, ko viņš ir dzirdējis un zina par Latviju. Liels bija mans pārsteigums, kad kurpju pucētājs zināja šo to gan par Rīgu, gan diezgan daudz arī par Latviju. Latvijas karoga krāsas esot “Red Wine, White, Red Wine” un viņam esot interneta draudzene Rīgā, ar kuru viņš aktīvi sarakstoties un, kas zina, varbūt liktenis būšot lēmis uz Rīgu arī uz dzīvi pārcelties, tādēļ puisis ieguldījis savu laiku un izpētījis internetā pieejamo informāciju par Rīgu un Latviju.
Esmu novērojis divus veidus, kā Latvijas uzņēmumi runā par savu izcelšanos ar klientiem un partneriem ASV. Pirmie reģistrē uzņēmumu Anglijā vai, piemēram, Īrijā un klientiem stāsta, ka ir Eiropas uzņēmums, Latviju pat nepieminot. Šīs stratēģijas piekritēji uzskata, ka labāk saistīt savu vārdu ar kādu lielāku, pazīstamāku valsti, un it kā mazliet pat kaunas no Latvijas pieminēšanas.
Otrie savukārt uz saviem produktiem raksta “Made in Latvia” un savu latvisko izcelsmi neslēpj, taču arī īpaši neafišē. SAF Tehnika pieder pie otrās grupas uzņēmumiem. Latviskā izcelsme ASV nerada nekādas priekšrocības, bet runāšana par to postu arī nenodara. Esmu novērojis, ka 99% amerikāņu par Latviju gandrīz neko nezina, un viņiem arī ir vienalga, no kurienes preces vai pakalpojumi nāk, ja vien cena un kvalitāte apmierina, tad viņi pērk. Pēdējā laikā gan arvien vairāk, vismaz atsevišķās nozarēs, tiek diskriminēti ķīniešu produkti, tādēļ fakts, ka tava prece nav ražota Ķīnā, jau ir priekšrocība ASV tirgū.
Šo gadu laikā ir bijušas dažādas organizācijas, kuras ir centušās un joprojām cenšas nodarboties ar Latvijas tēla uzlabošanu. Šobrīd LIAA savos materiālos liek tādu kā mazliet spiegu romānus atgādinošu logo “Mission Latvia”. Latvijas Eksportētāju asociācija “The Red Jackets”, kuras valdē esmu darbojies četrus gadus, savas darbības pirmsākumos popularizēja zīmolu “Born in Latvia”, kurš kādu brīdi uzņēma apgriezienus, bet tad apsīka un panīka, jo valsts naudu tam nepiešķīra un uzradās arī kritiķi un pretinieki, kuru argumentus tagad jau reti kurš vairs atceras. Bet jautājums joprojām ir aktuāls – vai ir kāds labs veids, kā mērķtiecīgi “nest Latvijas vārdu pasaulē”, un vai šādām aktivitātēm vispār ir jātērē laiks un nauda?
Atbilde uz šo jautājumu, kā parasti, ir daudzšķautņaina. Domāju, ka, iztērējot 1, 10 vai kaut vai 50 miljonus kāda “Mission” vai “Born” saukļa radīšanā un pārraidīšanā, mazliet turīgāki paliks projektu realizējošie konsultanti, bet Latvijas tēls no tā īpaši nemainīsies, savukārt strādājot sistemātiski, daudzu gadu garumā, daudzās frontēs un ar skaidru mērķi, situāciju noteikti ir iespējams uzlabot. Laiku pa laikam, agrāk vai vēlāk, bet kāds mūsu uzņēmums, produkts vai mākslinieks patiešām “izšaus”, un tad par šiem pirmrindniekiem nevajadzētu kautrēties stāstīt, bet “izšāvušajiem” čempioniem nevajadzētu būt lepniem un palīdzēt savai valstij un tautas brāļiem arī kļūt mazliet sekmīgākiem un pozitīvi pazīstamākiem.
Nesen kādā amerikāņu podkāstā dzirdēju sarunu par valsts tēla veidošanu. Sarunā tika pieminēta Dienvidkoreja, kā piemērs, kā relatīvi īsā laikā no amerikāņu nicinātas trešās pasaules valsts tā ir pārvērtusies par popkultūras, modes un tehnoloģiju viedokļa līderi. Podkāstā dzirdētā iedvesmots, es nopirku un izlasīju grāmatu “The Birth of Korean Cool”, ar apakšvirsraktu “How One Nation Is Conquering The World Through Pop Culture”. Tā gan ir sarakstīta kaut kur ap 2016. gadu, tomēr kopš tā laika Korejas līderība nosauktajās jomās ir gājusi tikai uz priekšu, tādēļ iesaku to izlasīt visiem, kuriem valsts tēla jautājums ir interesants, īpaši jau mūsu valsts tēla veidošanas profesionāļiem un līdzi jutējiem. Koreju kopēt mums būs grūti, tomēr arī viņiem, tāpat kā mums, nav savu dabas resursu un līdzās ir traks kaimiņš. Turklāt Koreju no 1910. gada līdz 1945. gadam bija okupējuši japāņi, tāpēc kaut kādas līdzības es tomēr ieraudzīt varu.
Šobrīd arī es esmu nedaudz ierauts Latvijas tēla popularizēšanā, jo 16. aprīlī Denverā viesosies rakstniece Nora Ikstena un režisore Ināra Kolmane ar filmu “Mātes piens”, kas amerikāņiem tiek pasniegta ar nosaukumu “Soviet Milk”. Pirmā doma bija – taisām pasākumu Denveras Latviešu baznīcā/centrā, bet tad ideja pamazām progresēja, jo gribam taču, lai mūsu filmu noskatās iespējami lielāks skaits denveriešu, tādēļ sarunājām 200 vietīgu zāli Denveras neatkarīgo filmu kinoteātrī “Sie Center.” Kā mums veiksies vai neveiksies ar zāles aizpildīšanu, es uzrakstīšu pēc 16. aprīļa, bet jautājums, kas nedod man mieru, ir šāds – mēs tērējam visai daudz naudas, lai balstītu latviešu filmu nozari, pēdējos gados iznākušas tiešām interesantas un kvalitatīvas filmas un seriāli, bet parādiet man, kur tās var noskatīties populārajās straumēšanas platformās ārzemēs? Liels paldies LIAA, kas pabalstīja nesen notikušo Bostonas Baltijas filmu festivālu, tomēr tas ir tikai piliens jūrā! Šobrīd vienīgais Netflix atrodamais stāsts par latviešu izcelsmes personu ir dokumentālais seriāls “Bad Vegan”, kurš gan īpašu pienesumu valsts tēlam nerada. Vai tā māksla, ko mēs radām un finansējam Latvijā, ir domāta mūsu pašpatēriņam vai arī to varētu izmantot un arī apzināti veidot, lai izstāstītu mūsu stāstus pasaulei?
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par tankiem, raķetēm un asiņu garšu
Posted on 19. oktobrī, 2023. 1 komentārs
AUSA ir beigusies un tanki brauc mājās!
Savā 1793. gada runā ASV Kongresā Džordžs Vašingtons teica: “Būt gatavam karam ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā saglabāt mieru.” Kopš tiem laikiem ir pagājuši vairāk nekā 200 gadi un ASV militārais budžets 2023.gadā sasniedzis 1.8 triljonus dolāru. Tas ir daudzkārt lielāks nekā jebkurai citai pasaules valstij. ASV militārām vajadzībām gadā iztērē aptuveni 1800 reizes lielāku summu nekā Latvija, tādēļ mēģināt iekļauties šajā sistēmā liekas gluži perspektīva ideja.
Bruņojies ar šādu daudzsološu informāciju, šo rindu autors pagājušajā nedēļā devās uz ASV galvaspilsētu, lai piedalītos izstādē “Army USA.” Tā ir ASV un, iespējams, arī pasaulē lielākā šāda veida izstāde un mēs tajā piedalījāmies trešo reizi. ASV armija ir milzīga un visu cienīta institūcija – lidmašīnās pirmos iekāpt allaž aicina armijas cilvēkus, neviena sporta spēle nesākas bez goda atdošanas armijas varoņiem, un arī ikdienā es ļoti bieži sastopu ar armiju saistītus cilvēkus. Armija ASV ir drošs un pārbaudīts ceļš, kā iegūt izglītību, redzēt pasauli un parādīt sevi. Bijušie armijnieki parasti ir disciplinēti un kompetenti darbinieki, tādēļ uzņēmumi tos labprāt aicina savu darbinieku rindās.
Viens no SAF Tehnika sadarbības partneriem vēl pirms 3-4 gadiem šajā izstādē prezentēja sevi “jaunuzņēmumu un inovatoru” stūrītī. Gandrīz katrā izstādē ir šāds “jauniņo” kaktiņš, kurā organizatori sasēdina perspektīvos jaunpienācējus. Gan ar domu, ka kāds varbūt izaugs par pilnvērtīgu klientu, gan arī, lai pārējiem apmeklētājiem interesantāk. Un, lūk – viens no mūsu senāko laiku jaunuzņēmumu partneriem šogad jau dižojās lielā stendā un stāstīja, ka esot parakstījis 402 miljonu dolāru vērtu līgumu ar ASV Aizsardzības ministriju. Šādas ziņas, protams, iedvesmo turpināt censties.
AUSA izstādē var redzēt visplašāko militāristus apkalpojošo uzņēmumu spektru. Iespaido milzīgie tanki, lidmašīnas, raķetes un visdažādākie autonomie nonāvēšanas roboti. Gan Ukrainā, gan šobrīd Gazas joslā tiek plaši pielietoti droni un tos arī izstādē redz plašā klāstā. Pirmajā izstādes dienā šermuļus uzdzen bezrūpīgie uzraksti, kuri reklamē “letālās precizitātes munīciju” un tamlīdzīgus jaukumus, bet otrajā dienā visi šie stendi liekas pierasti un pašsaprotami. SAF Tehnikas nelielajam, uz bezvadu telekomunikāciju tehnoloģijām orientētajam stendam pretī omulīgi novietojies zeme-gaiss pretraķešu aizsardzības komplekss, pie kura pielikta zīmīte “fotografēt aizliegts”, ko daudzi jo daudzi apmeklētāji cītīgi ignorē un taisa gan pašiņus, gan grupu portretus. Viens tāds auto maksā 15 miljonus dolāru, un stendā strādājošais pārdevējs priecīgi stāstīja, ka nesen esot pārdevis 20 tādus kompleksus.
Strādājot izstādē, iespējams apskatīt visdažādākajos formas tērpos ģērbtus armijas cilvēkus. Apkārt grozās gan pusaugu kadeti, gan ar goda zīmēm rotāti sirmi ģenerāļi un ASV draudzīgo valstu armijnieki, kuri šajā izstādē lielāko tiesu bija ieradušies no Dienvidamerikas un Kanādas. Uz kadetiem sūtot “grūti audzināmos” bērnus, lai armija tos “padarītu par kārtīgiem cilvēkiem.” Domāju, ka šajā reizē mēs bijām vienīgais izstādes dalībnieks no Latvijas, bet mūsu stendā paciemojās kādi 4-5 latvieši, ieskaitot Latvijas vēstnieku ASV un pārstāvjus no trim Latvijas kompānijām, kuri bija atbraukuši uz izstādi kā apmeklētāji. Dalība ASV izstādēs ir ļoti dārga un arī apmeklētāja statusā var gana daudz uzzināt un satikt noderīgus cilvēkus, ja vien pirms izstādes sagatavojies – apciemojamo uzņēmumu saraksts un laicīgi norunātas tikšanās izstādes apmeklējumu padarīs daudzkārt produktīvāku.
Katrā izstādē, un šī nebija izņēmums, satieku kādu ASV latvieti, jo latvieši, kā zināms, ir visur. Šajā reizē sastaptais tautietis nāca no Mičiganas un strādāja kādā uzņēmumā, kurš ražo un piegādā armijai degvielas pumpjus.
Vienmēr ir noderīgi pazīt “industrijas veterānus”, kuri var iepazīstināt ar citiem un pastāstīt, “kā viss notiek.” Arī mums šādi cilvēki gadu gaitā ir iekrājušies. Ar vienu pārspriežam uzaicinājumu uz aparatūras izmēģinājumiem, kuru esam saņēmuši pēc 3 gadu gaidīšanas. “Tas jau ir fantastiski ātri,” priecīgi gurdzina sirmais veterāns. Aizsardzības nozarē gandrīz nekas nenotiek ātrāk kā pēc piecu gadu pūliņiem. Arī budžeti iedalās ļoti lēnām un tiek tikai tādiem, kuri ir autorizēti un iekvalificējušies vajadzīgajos sarakstos un programmās, bet to var panākt, tikai zinot vajadzīgos cilvēkus un neatlaidīgi ar tiem strādājot. Kāds armijas sakaru speciālists stāsta, ka par armijas budžetu nopirktais “pareizais un apstiprinātais” štepselītis maksā 24 dolārus, kamēr tuvējā veikalā viņš tādu pašu var nopirkt par 3 dolāriem. Un tas bez korupcijas. Astoņos ASV pavadītajos gados es neesmu saskāries ar situāciju, kad kāds kaut vai ar mājienu norādītu, ka kādam kaut kas ir jānes. Šis astoņas reizes lielais sadārdzinājums ir maksa par birokrātiju – jo lielu sistēmu apsaimniekošana diemžēl ir fantastiski dārga.
Raugoties no ārpuses, arī Latvija izskatās pārbirokratizējusies. Pārāk daudz talantīgu cilvēku savas dienas vada, rakstot dažādas Eiropas naudu vadlīnijas, projektu pieteikumus, gatavojot atskaites un pēcāk atkal tās atskaites lasot un kontrolējot. Dažbrīd man liekas, ka Eiropa mums ir iedevusi ne tikai sapostas mazpilsētas un ceļus, bet arī pārcentīgu ierēdņu armiju, kura tad nu savu enerģiju tērē ārkārtīgi mazproduktīvā veidā.
Tajā pašā laikā kari vienmēr ir veicinājuši tehnoloģiju attīstību. Silīcija ieleja izveidojās, pateicoties kara laikā uzsāktajiem pusvadītāju un datorzinību pētnieciskajiem projektiem. Arī Izraēlas augsto tehnoloģiju nozare ir izaugusi, pateicoties nepārtrauktajai kara ēnai un lielajiem aizsardzības tēriņiem, kurus gudrā Izraēlas valdība lielā mērā atvēlēja saviem uzņēmumiem.
Domāju, ka kara laikā arī Ukrainas uzņēmumi attīstās nepieredzētā ātrumā un pēc kara beigām varam sagaidīt vērienīgu Ukrainas tehnoloģisko uzrāvienu. Krīzes laikā viss liekais atkrīt un visi koncentrējas uz rezultātu! Būtu vareni, ja šādu pašu uzrāvienu varētu panākt arī miera laikā, bet reti kurai valstij tas ir izdevies.
Kā šī raksta sākumā minēju, Latvijas aizsardzības budžets šogad ir tuvu miljardam eiro. Būtu tikai saprātīgi šos līdzekļus ieguldīt vietējo uzņēmumu spēju un inovatīvu produktu attīstīšanā.
Īlons Masks par ASV šī brīža stāvokli teica: “Šādi civilizācija noriet. Tu pārtrauc riskēt. Un kad pārtrauc riskēt, artērijas apkaļķojas. Ar katru gadu rodas arvien vairāk tiesātāju un mazāk darītāju.” Arī es pēc sevis zinu, ka visvairāk izdaru, ja ir asiņu garša mutē un degoša pakaļa.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par braukšanu ar velosipēdu, hokeju un “Shisa Kanko”
Posted on 5. jūnijā, 2023. 1 komentārs
Pagājis labs brīdis kopš mana iepriekšējā raksta, bet, laimīgā kārtā, pēc pavadītas badošanās nedēļas slavenajā Tartu Loodus BioSPA, izskalojusies visa manī uzkrājusies žults un Pegazs ir draudzīgi piecirtis kāju un atgriezis rakstīšanas prieku.
Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu, tādēļ šoreiz pievērsīšos šai tēmai, bet ne tikai. Kad esmu Rīgā, pārsvarā pārvietojos ar velosipēdu. Vajadzīgajos punktos nokļūstu ātrāk nekā ar auto, nav jāmaksā par stāvvietu un kā papildus bonuss nāk izkustēšanās, galvas izvēdināšana un iespēja vērot apkārtni. Forši ir arī ir redzēt cilvēkus un pilnvērtīgi sajust pilsētas smaržu un gaisotni. No mājām līdz SAF Tehnikas birojam ir aptuveni 24 minūtes, līdz centram 28 minūtes. Velo infrastruktūra Rīgā kļūst arvien labāka, tāpēc par ceļu pieejamību vai vietu, kur pieslēgt transporta līdzekli, nesatraucos. Varbūt vienīgi VEF tilta šķērsošana ir visai izaicinoša, bet arī to var pieciest. Ja vien pats turi acis vaļā un ar prātu izvēlies maršrutu, tad varbūtība bez traumām sasniegt gala mērķi ir visai augsta.
Tāpat kā Rīgā, arī Denverā ceļš līdz darbam ar velo aizņem 24 minūtes. Ar velo uz darbu sāku braukāt pirms gadiem trim četriem. No 15 Denveras darbiniekiem ieceļotāji no Latvijas esam trīs. Nepārsteidz, ka visi trīs bieži vizināmies uz darbu ar velo, kamēr tikai ar auto braucošie amerikāņi droši vien domā, ka priekšnieks ir mazliet ķerts. Bet, neraugoties uz to, izcīnīju, ka ofisa apsaimniekotājs pie mūsu biroja ieejas uzstāda velo novietni. Pārmaiņas nāk lēni, bet nāk.
Lai arī cilvēki uz darbu Denverā ar velo brauc reti, tomēr pilsētā ir attīstīta velo infrastruktūra. Gandrīz uz jebkurieni ved veloceliņi un riteņbraucēju skaits pieaug. Protams, vasarās, kad arā +33°, tas ir nedaudz izaicinoši, un reizēm tomēr gribas patverties auto kondicionētajā gaisā. Denveras un Rīgas riteņbraukšanas kultūra atšķiras ļoti būtiski. Viena no foršākajām Denveras pastaigu, skriešanas un arī riteņbraukšanas trasēm ir Cherry Creek trail. Tā ir aptuveni 30km gara trase, kas iet cauri visai pilsētai un to dala skrējēji, riteņbraucēji un pastaigu cienītāji. Ja esi nolēmis pa to noskriet krosiņu, tad bieži dzirdēsi aiz muguras vai nu zvaniņa šķindoņu vai uzsaucienu “on your left” – “esmu kreisajā pusē”. Tā apdzinējs signalizē apdzenamajam, lai tas uzmanās un tādejādi samazina sadursmes risku. Dzīvojot Denverā, arī man šis paradums pieķērās. Ja braucu ar riteni un kādu apdzenu, tad vai nu uzšķindinu, vai saku “on your left”. Cilvēki tad parasti atskatās, pasmaida, pamāj un es mierīgi braucu tālāk. No paradumiem ir grūti tikt vaļā, un arī Rīgā es šo paradumu piekopju gluži automātiski. Man par pārsteigumu, cilvēki, kuriem uzzvanu vai uzsaucu, nekad neatskatās, tikai, galvu noliekuši, turpina virzīties pa savu trajektoriju. Kad stāstīju par šo novērojumu draugiem, saņēmu komentāru: “Šķindināt un apsaukt cilvēkus taču ir nepieklājīgi, protams, ka viņi uz tevi neatskatās, jo tu esi rupeklis.” Tā nu esmu samulsis – vai signalizēt kājāmgājējiem vai citiem braucējiem ir nepieklājīgi, vai arī tomēr tā ir nepieciešama rīcība, kas uzlabo satiksmes drošību?
Atbildi uz šo jautājumu man viesa nesens ceļojums uz Japānu. SAF Tehnika 2023. gada janvārī Singapūrā atvēra Āzijas filiāli un es apvienoju filiāles apmeklējumu ar tai sekojošu Japānas iepazīšanu. Interesanti, ka no Denveras tiešais reiss uz Tokiju ilgst 10 stundas un uz Frankfurti apmēram tikpat. Tātad no Denveras uz Tokiju es varu aizlidot ātrāk nekā uz Rīgu. Viena no lietām, kas man ļoti patika Japānā, bija dzelzceļš. Ar vilcienu var nokļūt visur, tas ir ātrs un ļoti precīzs. Vispār, Japāna ir slavena ar to, ka tur viss lieliski darbojas un visās vietās vienādi – t.i., ja kādu kārtību apgūsi vienā vietā, tad tā tas darbosies arī citur. Japānas dzelzceļš izmanto kādu paņēmienu, kuram ir sakars ar manu velo zvaniņu šķindināšanu. Japāniski tas saucas “Shisa Kanko” – angliski “pointing and calling”, un latviski es to tulkotu kā “norādīt un informēt”, bet kā jau daudzi termini, tas latviski nav iegājies un tādēļ neskan. Metode ir ārkārtīgi primitīva, bet efektīva un nosaka, ka dzelzceļa (un ne tikai) darbiniekam ar roku ir jānorāda virziens vai objekts un skaļā balsī jāpasaka, ko viņš darīs. Piemēram, vilciena vadītājs pirms kustības uzsākšanas izlieksies pa logu, izbāzīs roku perona virzienā un skaļi paziņos, ka vilciens tūlīt uzsāks kustību. Šādā pašā garā rīkoties ir apmācīti visi dzelzceļa darbinieki. Ir izpētīts, ka šī vienkāršā rīcība samazina negadījumu un kļūdu iestāšanās varbūtību par 85%. Ja vēlaties par šo vienkāršo metodi uzzināt vairāk – iegūglējiet Shisa Kanko, atradīsiet visai daudz informācijas, arī par to, ka darbinieki tiek regulāri apmācīti šādi rīkoties, un to, ka daudzi arī uzskata, ka šādi plātīties un klaigāt ir muļķīgi.
Ja man savu subjektīvo sajūtu līmenī jāraksturo Shisa Kanko līmenis Latvijā, es teiktu, ka, ja Japānā tas ir 100 punktu līmenī, tad ASV varbūt 60, bet Latvijā nekādā gadījumā ne vairāk kā 20. Mūsu kļūdu un pārpratumu īpatsvars ir daudzkārt lielāks, kā sabiedrībās, kuras šo vērtīgo paradumu ir apguvušas, jo Shisa Kanko jau attiecas ne tikai uz dzelzceļu, bet uz mūsu ikdienu. Kā strādājam, kā dzīvojam un kā un vai vispār informējam apkārtējos par saviem nodomiem, un arī vai un vispār citos ieklausāmies. Un šim kultūras trūkumam ir tieša ietekme uz produktivitāti un sekojoši arī uz Latvijas labklājību.
Pavisam svaigs un ļoti uzskatāms piemērs Latvijā ir Parlamenta pieņemtais lēmums par “hokeja bronzas brīvdienu”. Mēs visi priecājāmies par Latvijas hokeja izlases fantastiskajām spēlēm Pasaules čempionātā hokejā un izcīnīto bronzas medaļu, bet lēmums par brīvdienu bija, maigi sakot, ne Shisa Kanko garā. Protams, es saprotu, ka daudzu uzņēmēju dusmas jau tagad ir aizmirsušās, un prieks par medaļām saglabāsies ļoti ilgi un arī pāris desmit miljoni nodokļos neiekasētie eiro (neviens nezina, cik pazaudēja bizness), droši vien kaut kā uzsūksies. Bet tomēr – kamēr neiemācīsimies labāk Shisa Kanko, būsim tur, kur esam.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par spaini, naglām un smaku
Posted on 17. janvārī, 2023. 4 komentāri
Kad novembra sākumā uzrakstīju savu iepriekšējo ziņojumu par mājas remontu Denverā, biju iedomājies, ka nākamais sacerējums par līdzīga apjoma projektu Rīgā sekos pavisam drīz. Tomēr pēc atgriešanās dzimtenē sapratu, ka Latvijā lietas reti kad notiek, kā iecerēts. Šķiet, galvenā atšķirība starp remonta organizēšanu Denverā un Rīgā ir tā, ka Denverā visi darbi sākās un beidzās plānotajos divarpus mēnešos, kamēr Rīgā tie ievilkās vismaz uz mēnešiem sešiem.
Mans brālis Normunds ir slavens ar saviem neatlaidīgajiem aicinājumiem: “Bērni, mācieties fiziku!” Pret šādu uzstādījumu man nekas nav iebilstams – fizikas un matemātikas zināšana patiešām ļoti palīdz audzināt prāta noturību pret dažādiem māņiem un ezotēriskām muļķībām. Turklāt cilvēki ar labu eksakto izglītību vieglāk atrod dāsni apmaksātu darbu gan Latvijā, gan arī ārzemēs un līdz ar to mazāk sūdzas un lamājas, tādejādi uzlabojot kopējo noskaņu valstī.
Rīgas remontu problēmas gan neradās fizikas vai matemātikas nezināšanas dēļ. Mani Denveras Dienvidamerikas izcelsmes meistari, visticamāk, bija saņēmuši daudz pieticīgāku izglītību nekā latviešu darbarūķi. Visuzkrītošākā atšķirība tomēr izpaužas plānošanas un komunikācijas prasmēs. Ja Amerikā celtniecības darbu vadītājs spēj ļoti precīzi pateikt, kas kurā brīdī notiks, un lietas tā arī notiek, tad no latviešiem jebkādi plāni un paskaidrojumi par padarīto ir jāvelk laukā kā ar knaiblēm un tiek uztverti kā aizvainojoša piekasīšanās.
ASV remonta laikā bija dienas, kad mājā strādāja 5–6 darbinieki vienlaicīgi, bet, ja kāds saslima vai strādāja nekvalitatīvi, tā vietā tika žigli atrasts aizvietotājs. Latvijā visu remontu veica 2–3 cilvēki un, ja kāds saslima vai bija aizņemts kur citur, visi darbi apstājās uz nenoteiktu laiku. Tamdēļ arī minētie 6 un vairāk mēnešu darbam, ko ASV padara divarpus mēnešos.
Interesanti, lai arī ASV darba algas ir daudz lielākas nekā Latvijā, abu celtniecības objektu izmaksas izrādījās visai līdzīgas. Domāju, ka Latvijas darba veicēji nopelnīja daudz mazāk nekā amerikāņi – peļņu noēda muļļāšanās un dažādi neplānoti sarežģījumi. Jāpiebilst, ka amerikāņi nekad nekautrējas paprasīt papildu naudu par sākotnējā tāmē neplānotiem darbiem vai kaut kādiem apstākļiem, kuri atklājās darba gaitā. Latvieši ir vāji komunikācijā un arī bez ticības, ka kaut ko vispār šajā sarežģītajā un juku pilnajā pasaulē ir iespējams plānot. Latviešu kautrīgums un vainas sajūta nereti neļauj paprasīt naudu pat situācijās, kur amerikānis to darītu nešauboties.
Es nedomāju, ka minētajām problēmām ir kādi viegli un ātri risinājumi, tās drīzāk var kalpot kā padoms, kā strādāt ar latviešu vai amerikāņu darbiniekiem un piegādātājiem. Latvieši nereti ir vājāki organizatori, bet parasti daudz vispusīgāki un radošāki par amerikāņiem. Pieejamo resursu trūkums ir radījis spēju uztaisīt no veca spaiņa un pāris sarūsējušām naglām kārtīgu radiouztvērēju, ar kuru klausīties ārzemju balsis un to iespaidā lamāt pastāvošo iekārtu, tomēr, kad un vai vispār šādu radioaparātu izdosies uztaisīt, paredzēt nav iespējams.
Mūsu Rīgas mājā pēdējos piecus gadus bija vēl kāda problēma – atsevišķos brīžos un vietās bija jūtama smaka. Saprotams, dažādie meistari apgalvoja – vai nu smakas nemaz nav, vai arī tās esamība nekādi nav viņu vaina. Tad nu šajā reizē, pēc lielas pierunāšanas un cīniņiem, tika izvirzīta hipotēze, ka vaina ir nelielā sūcē, kura varētu būt radusies pirms vairāk nekā desmit gadiem, remontējot vannasistabu citā mājas stāvā. Liels bija meistaru izbrīns, kad, uzlaužot flīzes, atklājās, ka zem tām ir nevis slikti pievienota caurule, bet vienkārši vaļējs kanalizācijas caurules izvads, kurš vispār nekādi nebija aiztaisīts. Piebildīšu, ka toreiz remontu veica ļoti cienījams un sertificēts būvniecības uzņēmums, kuru vēl uzraudzīja atsevišķi līgts būvuzraugs. Daudzi sacīs, ka vajadzēja pašam visu labāk pieskatīt, citi, ka rūpīgāk izraudzīties meistarus, bet man šķiet, ka šī stāsta morāle ir vienkārša – ja jūti smaku, nekavējoties ņem rokās lauzni!
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par to, kas labs ir amerikānim un kas latvietim
Posted on 8. novembrī, 2022. 5 komentāri
Pirms nepilniem diviem mēnešiem savā bloga rakstā “Par lielo melno maisu” aprakstīju savu kārtības un mantu pārvaldīšanas filozofiju un arī apsolīju padalīties pieredzē, vienlaicīgi veicot remontu gan Denverā, gan arī Rīgā. Tagad pienācis laiks šo solījumu pildīt. Raksts būs veltīts tieši manai Denveras remonta pieredzei, jo uz Rīgu es braukšu decembrī un tad arī varēšu iedziļināties Latvijas remonta veiksmēs un neveiksmēs.
Denveras mājas remonta plāns bija sekojošs: jūnija beigās dodamies uz Latviju, mājā ielaižam meistarus un atgriežamies septembra sākumā glītā, izremontētā mājā. Darbu apjoms – visu pārkrāsot, nomainīt paklājus, noslīpēt un pārlakot grīdas, nomainīt vannasistabās flīzes un santehniku, nomainīt lampas, elektrības slēdžus un rozetes, pilnībā izbūvēt pagrabstāvu, uzbūvēt dārzā terasi, pārtaisīt virtuvi. Droši vien šajā uzskaitījumā esmu kaut ko aizmirsis, bet aptuvenu ideju par apjomu šis apraksts sniedz.
Jāuzsver, ka gan Denveras, gan arī Rīgas gadījumā mēs līgām virsuzņēmēju, kam samaksājām par meistaru atrašanu un pieskatīšanu. Materiālus daļēji pirkām paši un daļēji uzticējām virsuzņēmējam.
Vispirms rakstīšu par pozitīvajiem aspektiem.
Vispozitīvākais aspekts visā šajā stāstā ir tas, ka Denveras remonts ir pabeigts un es šo tekstu rakstu savā svaigi izremontētajā mājā, kurā ir nesalīdzināmi foršāk, nekā bija pirms remonta. Septembra sākumā visiem darbiem bija jābūt pabeigtiem, bet realitātē vēl vismaz mēnesi mēs dzīvojām kopā ar meistariem. Kādā trešajā dienā viņi savus lielos un netīros zābakus novilka, ieejot mājā, jau bez īpašas atgādināšanas – kāpēc visi amerikāņu meistari staigā milzīgos, netīros zābakos – nejautājiet, tā vienkārši ir. Otrs pozitīvais aspekts bija tāds, ka mūs negaidīja nekādi neplānoti pārsteigumi – kopumā celtnieki iekļāvās savās sākotnējās tāmēs un remonts mums izmaksāja precīzi tik, par cik bijām salīguši. Arī nekādi brīnumi un pārsteigumi mūs negaidīja – visu, par ko vienojāmies, viņi izdarīja un, ja kas nebija līdz galam saprasts, tad nesaprašanos laboja, īpaši necenšoties no mums izspiest papildu naudu. Visa sadarbība bija vērsta uz galarezultātu – iekļauties termiņā un budžetā.
Tagad daži vārdi par negatīvajiem aspektiem.
Amerikāņu izpratne par skaistumu un kvalitāti ir pavisam citāda nekā Latvijā. Daudzi būs dzirdējuši par “amerikāņu mājiņām no kartona”. Tieši šāda arī ir ASV celtniecības kultūra – maksimāli lēti, standartizēti, daudz plastmasas un līmes. Tā, lai var ātri, lēti un no attāluma izskatās smuki. Viņu meistaram nerodas ne mazākās šaubas par to, ka virtuves skapīša iekšpusē var pa diagonāli novilkt sarkanu vadu (skapīša iekšpuse ir balta) un to pielīmēt ar melnu līmlenti. Veicot vienkāršos celtniecības darbus, viņiem šķiet pilnīgi normāli, ja kādos dziļajos stūros paliek skaidu kaudzes un tukšas kokakolas pudeles. Tā nu es vēl šobrīd brīvdienās lodāju pa mājas slēptākajām pažobelēm un tīru tur pamestās šmuces. Vēl mūsu ASV celtnieki bija ārkārtīgi negatīvi noskaņoti pret nestandarta materiālu izmantošanu. Mīļākie materiāli viņiem bija no “Home Depot”, jo tur ir lēti un tos viņi prot uzstādīt. Nedod Dievs “iestigt” ar kādām smalkākām flīzēm vai paklājiem, kuri prasa labākas prasmes un kuru sabojāšana dārgi maksā.
Vēl ir velti sagaidīt, ka darbu izpildītāji izrādīs kādu iniciatīvu. Tā nepavisam nebūs – viņu darbs ir precīzi izpildīt darba uzdevumu. Pat ja uzdevums ir acīmredzami nepareizs – darbu veicējs gluži vienkārši izpildīs uzdoto un sevi neapgrūtinās ar domāšanu. Viņu darbs nav domāt, bet gan izpildīt. Dažkārt tas rada problēmas, jo ne visu ir iespējams iepriekš izplānot un bieži vien labākie risinājumi atklājas darba procesā. Amerikāņiem nepatīk improvizēt – viņi labāk visu dara pēc standartiem un priekšnieka norādījumiem.
Šīs atšķirības uzskatos es ļoti bieži izjūtu, arī atrodoties pa vidu starp mūsu Latvijas produktu izstrādi un ASV klientiem. “Kāpēc jūsu instrumentiem ir tie jocīgie un nepraktiskie ādas maciņi, dodiet mums sintētisku somiņu ar klipšiem,” brīnās mūsu amerikāņu partneri. “Nu kā tādu sūdu vispār var izdomāt, tur taču jātaisa kārtīgs risinājums no koka,” atbild mūsu estētiski izsmacinātie un kārtīgu mantu mīlošie latviešu inženieri.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par simpātijām šajās vēlēšanās
Posted on 23. septembrī, 2022. 6 komentāri
Pēdējās nedēļas dzīve manā informatīvajā burbulī rit saspringtā pirmsvēlēšanu gaisotnē. Gatavojamies vēlēšanām arī Denverā, mums būs savs iecirknis, un nākošajā dienā pēc vēlēšanām esmu jau ieplānojis nelielas svinības kopā ar tuvākajiem kolēģiem.
Savas politiskās simpātijas nekad neesmu slēpis – kopš divtūkstošo gadu sākuma katrās vēlēšanās esmu balsojis par Jauno Laiku, pēc tam par Vienotību, sekojot šim politiskajam spēkam visās tā metamorfozēs. Pēc uzskatiem esmu liberāls – ļaujiet man dzīvot un es ļaušu jums. Uzskatu, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un labklājība ir jānopelna sūrā darbā, nevis jāizķeksē kaut kur no tumbočkas. Vairāk par visu man politikā riebjas skaļie “viss ir slikti” kliedzēji, kā arī tie, kuri savu popularitāti pelna, šķirojot un naidojot cilvēkus, un savus atbalstītājus cenšas mobilizēt ar maršēšanu un trokšņainu ienaidnieku meklēšanu.
Tāpēc vēl pirms dažām nedēļām biju pilnīgi drošs, ka arī šajās vēlēšanās savu balsi atdošu Vienotībai, bet kādā svētdienas rītā pamodos ar domu: “Man ir jāpalīdz Agnesei Loginai.” Agnese ir mana dēla Kārļa klasesbiedrene un skolas laikā bija regulārs ciemiņš mūsu mājās Rīgā un Bērzciemā. Atceros mūsu utopiskos plānus pie vīna glāzes par Bērzciema kino festivālu, jo bez Kārļa mūs arī vieno patika pret labu kino un labu vīnu. Agnese ir arī ļoti talantīga, lieliski izglītota un strādīga jauniete, kas arī kalpoja par iemeslu šai manai svētdienas rīta idejai.
Agnese Logina balotējas partijas Progresīvie sarakstā, Rīgas vēlēšanu apgabalā. Tā kā ārzemju vēlētāji balsos tieši par Rīgas vēlēšanu apgabalu, arī man Denverā būs iespēja nobalsot par Progresīvajiem un Agnesi Loginu. Prātā jau dzirdu aizkaitinātu murdēšanu un vienu otru svilpienu – šī raksta dēļ droši vien pazaudēšu dažu labu simpatizētāju. Tomēr simpātijas pret Progresīvajiem nav uzpeldējušas pēkšņi un bez iemesla, viņu darbībai es sekoju jau ilgāku laiku. Un manu uzmanību ir piesaistījušas vairākas lietas:
- Progresīvie ir partija, nevis amorfa partiju apvienība kā vairums citu līderos esošo vēlēšanu sarakstu, ieskaitot Vienotību;
- Pārdaugavas Okupekļa demontāža nebūtu notikusi bez Progresīvo atbalsta Rīgas Domē, un dienā, kad tas krita, man acīs bija atvieglojuma asaras, un pārņēma sajūta, it kā smags akmens no sirds novēlies;
- līdzšinējā darbība rāda, ka Progresīvie partiju veido uz drošiem un pārskatāmiem pamatiem, un tas vieš cerību, ka šīs partijas biedriem nebūs viegli nonākt kādu šauru saimniecisko interešu ietekmē;
- Progresīvo vadībā ir jauni un vispusīgi izglītoti cilvēki, kas, izskatās, ir gatavi smagi strādāt, lai Latvija kļūtu par labāku vietu mums un mūsu bērniem.
Protams, jāņem vērā, ka Progresīvie vēl ir salīdzinoši jauns spēks, tādēļ Vienotība, ticamākais, šajās vēlēšanās uzvarēs, varbūt pat ar rekordlielu balsu skaitu. Lielā mērā pateicoties Kariņam, Rinkēvičam, Dombrovskim un daudziem citiem šīs apvienības politiķiem, kurus patiesi cienu un atbalstu.
Manuprāt, lai arī partija joprojām ir uz viļņa, daudzējādā ziņā Vienotība tomēr ir pārvērtusies par konjunktūras spēku, kuru biedriem pašu vara un karjera kļuvusi par pašmērķi līdz pat tādai pakāpei, ka brīžiem vairs nav iespējams atšķirt stabilitāti no stagnācijas. Vai patiešām Latvijā viss jau ir tik labi, ka stabilitātes vārdā progress vairs nav nepieciešams? Lai arī jauka un mīļa, Latvija tomēr joprojām ir viena no mazāk attīstītajām Eiropas Savienības valstīm, turklāt savā attīstībā atpaliekam pat no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm.
Nebrīnīšos un ļoti ceru, ka šajās vēlēšanās Progresīvie pārsteigs – ar minimālu budžetu, toties ar biedru entuziasmu un enerģijas pilnu kampaņu iegūs vairāk balsu, nekā šobrīd prognozē aptaujas. Turklāt man šķiet, ka ir pienācis laiks jaunajiem – Progresīvie ir Latvijas jaunais avangards, new cool.
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Jaunākie komentāri