Par to, kāda ir tava vērtība

Eju gar lepna restorāna spožajiem logiem un vēroju, kā vieni saposušies bauda dārgus vīnus un cepešus, kamēr citi tiem iztapīgi lej ūdeni, pienes ēdienus, jokojas un cenšas nolasīt katru vēlmi no patronu acīm. Pēdējā laikā mani fascinē jautājums, kāpēc dažiem viss ir pāri pārēm, kamēr lielākajai daļai ir jāskrien tajā trakajā “rat race”, lai kaut cik savilktu galus kopā. Lai arī tehnoloģijas kļūst arvien jaudīgākas, tomēr liekas, ka cilvēku nevienlīdzība turpina pieaugt. No visām attīstītākajām pasaules valstīm ASV šī nevienlīdzība ir visizteiktākā. Lielā masa šeit rukā, galvu nepacēlusi, un daudziem ir nepieciešami vismaz divi darbi, lai izdzīvotu. Ja strādā veikalā vai par pastnieku, visticamāk, ka saņemsi likumā noteikto minimālo algas likmi, kas Kolorado štatā ir 10,2 dolāri stundā. Ar to labi nepadzīvosi. Dažādām  profesijām, protams, atalgojums būs atšķirīgs.  Vienmēr var iegūglēt un dabūt “tirgus” ciparu – cik saņem programmētājs, cik grāmatvedis un cik jurists. Apmēram tāpat kā tomāti, kartupeļi vai gurķi veikalā. Cenas regulē tirgus – piedāvājums un pieprasījums.

Un ir arī tādi pilsoņi, kas piepeši sāk saņemt vairāk, dažreiz pat nepiedienīgi daudz. Piemēram, mans amerikāņu draugs nesen sāka strādāt par viceprezidentu gigantiskā, miljardus pelnošā korporācijā. Un piepeši viņa “net worth” uzskrēja debesīs, viņš saka, ka tādus ciparus viņam iepriekš nekad mūžā neviens nav maksājis. Kā viņš tika pie šī darba, tas ir gandrīz vai mazas grāmatiņas apjoma vērts stāsts, un par to citā reizē.

Ir vērts pameditēt par dažiem jautājumiem, lai saprastu, cik tu esi potenciāli vērts, un uz ko vari šajā dzīvē cerēt. Pirmais, gluži praktiskais ir: “Ko tu patiešām labi proti?”  Stāsta, ka Īlons Masks darba intervijās taujājot, ko kandidāts mājās, šķunītī dara un labrāt ņemot tādus, kuri būvē savus robotus vai ko tamlīdzīgu. Mūsdienās diemžēl pasaule ir pilna ar jaukiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri tā īsti neko paši izdarīt neprot, un tas arī ir iemesls izglītības un zinātnes prestiža norietam. Pārāk daudz tukšas muldēšanas. Piemēram, ja tu proti labi salabot sarautas ceļa krusteniskās saites vai uzprogrammēt mobilo aplikāciju, izmantojot šobrīd populāru izstrādes platformu, tad, visticamāk, tev dzīvē trūkums jācieš nebūs, bet ārsta vai IT speciālista diploms pats par sevi nekādu pārticību  negarantē.

Otrais jautājums ir par attiecībām ar risku un spēju maizes devējus no tā norobežot. Nav noslēpums, ka pasaule ir briesmu pilna. Jo apkārt nemierīgāks, jo vairāk cilvēki gatavi maksāt par drošību. Pietiek tikai paskatīties uz naudu, ko slimnieki gatavi maksāt par dzīvību glābjošām zālēm vai līdzekļiem, kādus Lembergs tērē Latvijas juristu saimes barošanai. Ja es algoju grāmatvedi, tad noteikti vairāk maksāšu tādam, kurš mani spēs aizsargāt no VID ķetnām, atkrustīties no pārbaudēm un vienmēr zinās, kā jāapietas ar kases aparātu, lai man nesanāktu kādas nepatikšanas. Jurists, kurš pratīs glābt no Konkurences Padomes daudzu miljonu sodiem, noteikti pelnīs desmitiem un varbūt pat simtiem reižu vairāk nekā viņa amata brālis valsts iestādē, kura ražo kārtējos nevienu neinteresējošos saistošos noteikums. Likums ir vienkāršs – ja atrodi kādu risku un iemācies no tā pasargāt, tad noteikti dzīvosi labāk nekā līdzīga darba darītājs, un arī nomainīt tevi ar citu, lētāku, būs grūtāk – risks tomēr.

Saka, ka cilvēka turība samērojama ar piecu viņa tuvāko sociālo kontaktu vidējo līmeni. Ja apgrozies turīgu un ietekmīgu cilvēku kompānijā, tad arī pats, visdrīzāk, tuvosies viņu līmenim. Šo likumu labi ilustrē Latvijā tik pazīstamais “šoferu dēlu” fenomens. Kādēļ lielo korporāciju prezidentiem maksā desmitus, simtus miljonus dolāru gada algu? Kādēļ Juris Gulbis ir vispelnošākais Latvijas menedžeris? Vai viņu DNA ar kaut ko atšķiras no mikroautobusa šofera ģenētikas vai intelekta līmeņa? Visticamāk, atšķirība ir diezgan neliela. Tomēr alga atšķiras simtiem reižu. Un viens no galvenajiem iemesliem ir, kādi vārdi un telefona numuri atrodas katra šī indivīda telefonu grāmatā. Ja es varu piezvanīt Bilam Geitsam, un viņš atbildēs, runās ar mani un, balstoties uz manu padomu, vēl pieņems tādu vai citu lēmumu, tad mana vērtība uzskries debesīs. Ja es varu piezvanīt tikai Jurčikam no Purvciema, tad mana vērtība būs apmēram tāda kā viņam. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ļaudis tiecas mācīties prestižās skolās, ir ne tik daudz tur iegūto zināšanu, cik tur satikto cilvēku un izveidoto kontaktu dēļ. Šī iemesla dēļ tikai  laba izglītība vien nelīdzēs nevienlīdzības mazināšanā. Pat ja esmu ļoti gudrs, man tomēr ir jāprot atrast ceļš pie bagāto, vareno un ietekmīgo prātiem un ausīm.

Visbeidzot, visdrošāk celt savu vērtību var, ja izdodas tikt pie sava zīmola. Porziņģis jau labu laiku vairs nav tikai labs basketbolists, viņš jau ir sporta brends. Bet Maikls Džeksons, lai arī sen jau miris, tomēr ir viena no pelnošākajām pasaules rokzvaigznēm. Bet kāpēc labi klājas arī Porziņģa brālim, to var izlasīt šajā rakstā dažas rindkopas uz augšu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-02-01 14.51.26

Par Hamiltonu un Superbolu

Lidoju mājās no brīnišķīgi pavadītas nedēļas nogales Ņujorkā. Pilsētā, kurā bieži gribas staigāt atgāztu galvu un kura stipri vien atšķiras no pārējās ASV gan ar tempu, gan arī visu vienlaicīgo notikumu, pasākumu un iespēju daudzumu. Ja esiet Soho, aizejiet uz brīnišķīgu Jaunzēlandiešu restorānu “The Musket Room” – padārgi, bet brīnišķīgs ēdiens, atmosfēra un arī šautene pie sienas. Atbraukt uz šejieni uz kādu nedēļu vai divām ir forši, bet dzīvot visu laiku šajā skudru pūznī ar kņadu un daudzajiem uzmanības zagļiem es negribētu. Tad jau labāk pāķiskā Denvera, kurā sajūtas nemaz tik ļoti atšķirīgas no Latvijas nav, vienīgi  cilvēki tērpjas botās, treniņbiksēs un hūdijos.

Ņujorkā beidzot noskatījos slaveno Brodveja mūziklu Hamiltons, uz kuru biļetes nopirku jau vasarā, izlasītās Hamiltona biogrāfijas iedvesmots, un par ko tajā laikā arī rakstīju blogā Par Aleksandru Hamiltonu. Pats mūzikls drīz ceļos arī uz Denveru, lieki piebilst, ka visas biļetes jau sen ir izpārdotas, bet no rokas tās var nopirkt par summām, kas tuvojas piecsimt dolāriem par vienu biļeti. Bet Hamiltons, protams, ir jāskatās Ņujorkā, jo tā ir viņa pilsēta, kuru viņš ar saviem darbiem un nedarbiem ir palīdzējis uzcelt. Izrādes mūziku katrs var noklausīties Spotify, pati izrāde saņēmusi 11 Tony balvas, 2016. gadā  saņēmusi Grammy balvu kā  gada labākais mūzikla albums un vēl daudz un dažādus apbalvojumus. Uzvedumā repa  stilā spēcīgi izdziedāti Hamiltona dzīves galvenie notikumi tā, kā tie izstāstīti un interpretēti Rona Černova 2004. gadā  iznākušajā Hamiltona biogrāfijā, kura joprojām atrodas grāmatu dižpārdokļu sarakstu augšgalos.

Hamiltonu rāda Rodžers teātrī Ņujorkas Brodvejā. Pārsteidza, ka tā ir visai neliela vieta, varbūt pat krietni mazāka par  Dailes teātri. Un tur nav, ne kur normāli mēteļus pakārt, ne arī kaut cik pieklājīgas kafejnīcas. Vispār operas un teātru ēkas Latvijā ir nesalīdzināmi ērtākas nekā lielākajā daļā ārzemēs. Oslo opera un dažas citas jaunbūvētas ēkas ir patīkami izņēmumi. Rodžers teātra izmērs, iespējams, arī izskaidro augstās biļešu cenas un to, ka uz dižpārdokli biļetes no paša teātra jāpērk bezmaz vai gadu iepriekš. Interesanti, ka spekulantus ASV neviens neapkaro, un uz to pašu Hamiltonu uz nākošo nedēļu mierīgi var dabūt biļeti no interneta tirgotājiem par nieka $600. Otrs mans pārsteigums bija, ka izrāde kaut kādā ziņā bija “piezemēta”, bez krāšņām dekorācijām vai specefektiem. Gandrīz visi izrādes aktieri bija afroamerikāņi, neparasti vērot tumšas ādas krāsas ģenerāli Vašingtonu un tādu pašu Hamiltonu kā tādus repojošus pašpuikas. Daudzi bija paņēmuši līdzi bērnus un izrādes laikā bieži vētraini aplaudēja, cēlās kājās un visādi atbalstīja patriotisko noskaņu, kura pārņēma visu zāli. Domāju, ka Latvijā vai citur Eiropā Hamiltonam  īpašu panākumu nebūtu, jo, lai to visu novērtētu, ir jāiet ASV skolā un jau no agras bērnības jāpateicas karavīriem “Thank You For Your Service”, un jāmāk dziedāt “The Star-Spangled Banner.”

Cits ārpus ASV neizprotams trakums ir gatavošanās šajā svētdienā paredzētajam Suberbolam, kas ir amerikāņu futbola profesionālās līgas fināls, kurā sacentīsies Filadelfijas “Eagles” ar  Jaunanglijas “Patriots”. Patrioti arī pagājušajā gadā uzvarēja Superbolu, un tagad viņiem ir visas iespējas šo panākumu atkārtot. Šis ir gada vissociālākais notikums, kad amerikāņi ciemojas, ēd un dzer vairāk, nekā Jaunā gada svinībās vai Pateicības dienā. Arī mēs plānojam iesaistīties Superbola vērošanā, protams, ar visiem tam paredzētajiem atribūtiem – vistu spārniņiem, hamburgeriem, alu un vīnu. Vietējās zāļu firmas jau pāris dienas TV un tviterī reklamē savus paģiru atvieglotājus un pareģo, ka cik tur miljonu amerikāņu pirmdien uz darbu neiešot, jo raugi, būšot “slimi”. Ņemot vērā  amerikāņu futbola popularitāti, prezidenta demokrātiskās vēlēšanas varētu mierīgi aizstāt ar prezidentālu futbola finālu, kurā uzvarējusī komanda varētu pateikt, kāds aktieris vai TV zvaigzne nākošos četrus gadus valdīs Baltajā namā. Galu galā, īpašas starpības jau nebūtu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-02-03 13.47.06

Par Porziņģi Denverā

Pagājušajā reportāžā ziņoju par ASV valdības slēgšanu. Pirmdienā politiķi tomēr vienojās, un federālā valdība tika atgriezta pie dzīvības. Tiesa, vien uz trim nedēļām, tā ka priekšā liela tirgošanās par Meksikas sienu un nelegālo imigrantu likteņiem.

Tikmēr ASV kontinentālajā daļā spēkā pieņemas gripas epidēmija. Ziņās iedzīvotāji tiek aicināti valkāt maskas, izvairīties no cilvēku pūļiem un dzert daudz ūdens. Pēdējā laikā ar šo nelāgo slimību nokrituši gandrīz visi cilvēki manā tuvākajā apkārtnē, ieskaitot arī mani pašu. Augsta temperatūra, drudzis, un viss sāp, pat mati uz galvas. Ārsti ASV gripu diagnosticē ar vienkāršu testu: iebāž degunā tamponu, iegūto materiālu ieliek aparātiņā un pēc sekundēm trīsdesmit pasaka, ir gripa vai nav. Manā gadījumā, saprotams, ka bija. Savukārt visiem paziņām, kuri bija potējušies pret gripu, tā gāja secen, lielisks pierādījums tam, ka potes strādā.

ASV mani ārkārtīgi pārsteidz vienkārši fenomenālās atšķirības zāļu cenās, salīdzinot ar mūsu pašu Latviju. Piemēram, 10 tablešu anti-virālo gripas zāļu ASV maksāja 125 dolārus, bet Latvijā tas pats medikaments maksā ap 20 eiro. Un tā vēl ir neliela atšķirība, esmu pieredzējis arī, ka zāles, kuras Latvijā maksā 5 eiro, ASV maksā 500 dolārus. Tramps visu laiku sola mazināt birokrātiju, dažādas regulācijas un susināt purvu. Liekas, ka medicīnā un īpaši jau zāļu cenās ASV tas būtu jādara pirmām kārtām.

Gripas epidēmija nekādi nepatraucēja šo ceturtdien Denverā ierasties Ņujorkas “Knicks” kopā ar pašu Porziņģi. Liels notikums mūsu mazajā pilsētiņā, un visa Denveras latviešu kopiena aktīvi rīkojās. Tika iepirktas biļetes vairumā un kopienas locekļi tika instruēti  pienācīgi apģērbties, paņemt latviskos atribūtus un kolektīvi doties atbalstīt slaveno tautieti. Jāsaka arī, ka tribīnēs sanāca visai prāvs un skaļš atbalstītāju pulks. Daudziem bija “Knicks” krekli ar Porziņģa vārdu, citiem Latvijas hokeja izlases krekliņi, vēl citiem  krekli ar uzrakstiem “Latvija 100 gadi” un tamlīdzīga atribūtika. Es laikam “Knicks” komandai laimi nenesu, jo viņi zaudē vienmēr, kad spēles skatos klātienē. Arī šī reize nebija izņēmums, un mūsu Denveras “Nuggets” “Knickus” kārtīgi nomizoja. Nelīdzēja ne latviešu skaļais un aizrautīgais atbalsts, ne arī  kārtīgi izraudzītie atribūti. Tik vien kā izpelnījāmies Denveras kluba fanu nosodošos skatienus un purpināšanu.

Spēles beigās izplatījās baumas, ka visiem jāiet uz 130. sektoru, jo tur Porziņģis tikšoties ar saviem latviešu faniem. Protams, visi ar entuziasmu uz turieni metās, lai arī spēle zaudēta, tomēr elku apskatīt un varbūt pat roku paspiest un pašiņu uzņemt gribēja visi. Pēc kādu 20 minūšu nepacietīgas gaidīšanas sektorā sanāca norūpējušies apsardzes vīri un sāka apspriesties “what to do with the Latvians”, tad paziņoja, ka šis sektors esot tikai tiem sporta entuziastiem, kuri ir nopirkuši speciālu pass, tāpēc visi latviešu fani esot laipni aicināti doties pa šo eju tālāk un atbrīvot telpas godīgi samaksājušajiem skatītājiem. Tā nu visa mūsu delegācija drusku saīgušām sejām devās norādītajā virzienā, kas, protams, veda nevis pie Porziņģa, bet gan ārā uz ielas. Pat nezinu, vai ir kāds veids, kā latviešu basketbola fani var norunāt tikšanos ar zvaigzni, varbūt tas būtu tviteris, kurā mūsdienās pat Tramps sazinās ar saviem kolēģiem un atbalstītājiem, bet katrā ziņā Porziņģis dara labu darbu latviešu pašapziņas celšanā un cilvēku apvienošanā. Spēlē redzēju diezgan daudzus Denveras latviešus, kurus nekur citur iepriekš saticis nebiju.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-01-26-PHOTO-00005323

Par mušu uz sienas

Mūsu pusē lielākie jaunumi ir saistīti ar ASV federālās valdības “shut down”, kas šīs svētdienas rītā ilgst jau vienu dienu un vienpadsmit stundas. CNN mājas lapā ielikts ērti pamanāms skaitītājs, kurš vispirms sarkaniem cipariem parādīja, cik laika ir palicis līdz “izslēgšanai”, un tagad parocīgi parāda, cik ilgs laiks pagājis, kopš valdība ir ciet. “Shut down” ir tāds ASV likumdošanas fenomens, kas nosaka, ka, ja Kongress un Senāts noteiktos termiņos nevienojas par jaunu budžeta likumu vai par kādiem pagaidu finansēšanas mēriem, tad valdība vismaz daļēji ir jāklapē ciet. ASV federālā valdība nodarbina aptuveni 2 miljonus civilo darbinieku, neskaitot armiju. Ja līdz pirmdienai politiķi nevienosies, tad no šiem diviem miljoniem aptuveni puse uz darbu neies, līdz valdība atkal atvērsies, jo naudas viņu algām nebūs. Labā ziņa tautiešiem Latvijā – vīzas un pases joprojām tiks dalītas, jo šīs aktivitātes tiek apmaksātas no dokumentu izsniegšanas nodevām. Arī iebraukt un izbraukt no ASV varēšot normāli – robežsargi un muitnieki, cik iespējams, turpināšot funkcionēt, lai arī drusku samazinātā apjomā, tā ka var gatavoties uz garākām rindām iebraucot. Arī civilās aviācijas darbinieki strādāšot, jo pretējā gadījumā apstātos visa ASV gaisa satiksme, kas valstī radītu pilnīgu haosu, un uz to pagaidām “The game of chicken” spēlējošie politiķi vēl nav gatavi.

ASV politika lielā mērā ir pārvākusies uz tviteri – prezidents savas domas un plānus pasludina tieši šajā sistēmā, pat tik tālu, ka viņa ārlietu ministrs Reks Tillersons, kurš, nabadziņš, tviteri nelieto, par jaunām prezidenta idejām uzzina no padotajiem, kuri tās atrāda bosam izdrukātas lieliem burtiem. Tikmēr visi sevi cienoši ASV politiķi, žurnālisti, biznesa un izklaides darbinieki arī ir pārvākušies uz tviteri, un laimīgā tauta budžeta sarunām var sekot līdzi reālā laikā. Demokrāti patreizējo ligu dēvē par #TrumpShutdown  un visā vaino republikāņus, savukārt republikāņi apgalvo, ka pie visa vainīgi demokrāti un savos tvītos lieto heštagu #ShumerShutdown. Šumers ir Demokrātu Senāta mazākuma līderis, un tieši no viņa ir atkarīgs, vai savāksies balsis, lai valdība varētu atsākt darbu.

Kā tas izskatās praktiski? Uz ielām un iestādēs mēs pagaidām nekādus negatīvus efektus no valdības apstāšanās neredzam, bet, protams, vēl ir brīvdienas un pagājusi tikai diennakts. Jaunā gada pašā sākumā liela sensācija ASV bija grāmatas “Fire and Fury” iznākšana. To sarakstījis žurnālists Michael Wolff.  Uzreiz pēc Trampa uzvaras vēlēšanās viņš kaut kā prata iekarot ienākošās administrācijas uzticību, tā ka viņam atļāva uzturēties Baltajā namā, intervēt darbiniekus un apmeklētājus. Grāmatā Volfs raksta, ka ar laiku viņš esot sajuties kā muša uz sienas – viņu vairs neievēro un nepievērš uzmanību, kamēr rakstnieks visu redz, dzird un pieraksta. Lai vai kā, bet opusa iznākšana izraisīja nelielu atombumbas sprādziena efektu. Tādu, par kādu mūsu pašmāju līdzīga žanra literatūras autors Lato Lapsa varētu tikai sapņot. Kopš grāmatas iznākšanas tā stabili turas visu “non fiction” pārdotāko grāmatu topos. Tā rezultātā viens no Trampa tuvākajiem padomdevējiem un draugiem Stīvs Bannons pazaudēja Breitbart ziņu organizācijas vadītāja posteni, jo grāmatā ir citēts viņa izteikums, ka Trampa komandas kontakti ar krieviem vēlēšanu laikā “bija nodevīgi.” Vārdu sakot, tik daudz privātu faktu, netīrās veļas un “kā viss notika patiesībā”, ka cilvēki nemitīgi pērk un lasa grāmatu, un Volfa kontā bez apstājas šķind dolāri. Vikilīks, kas aktivizējas vienmēr, kad jānopludina kompromāts vai jāsabīda kādas šmucīgas intrigas, parasti jau to pašu krievu interesēs, vienkārši izlika visu grāmatas tekstu savos saitos – sak, lai tas Volfs, kroplis tāds, pārlieku daudz nenopelna. Tikmēr “atbildīgā prese” reaģē  aizdomīgi greizsirdīgi. Tā kā grāmatā Tramps un viņa apkārtne  ir portretēti kā debili un bezatbildīgi personāži, tad par to viņi aplaudē, bet, tā kā arī pats Volfs vai vismaz viņa nodomi pārāk lielu uzticību neraisa, grāmata saņem arī stipri daudz kritisku recenziju, īpaši par to, ka tajā daudzi fakti vienkārši nav patiesi, daudz kas ir safleitēts un sadzejots, tā ka ej nu saproti, kam vispār tur var ticēt.

Mans “take away” pēc grāmatas izlasīšanas – piesekoju tviterī veselam baram jaunu personāžu – gan no Trampa aprindām, gan arī no pretējās nometnes. Tā teikt, lai viena puse smadzeņu dzīvotu vienā burbulī, bet otra pretējā. Sapratu arī, cik ļoti galvenie televīzijas šovi, slavenie žurnālisti tiek izmantoti, lai ietekmētu politiķus, tā, ka tautas masām vairāk ir atvēlētas tikai statistu lomas, kamēr lielās ziņu organizācijas rada savus produktus, lai ietekmētu tos vai citus politiķus un sasniegtus kādus ne tik visiem skaidrus mērķus.

Tikmēr visās ASV lielajās pilsētās sestdien notika  grandiozi sieviešu marši, kas solās kļūt par vērā ņemamu politisko kustību ASV 2018. gadā. Viss mutuļo un kūsā, un gribas tikai cerēt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

fly on the wall

Latvija priekam un ASV strādāšanai

Trīs nedēļas Latvijā ir aizlidojušas vēja spārniem, un atkal sēžu līdz mielēm pazīstamajā IcelandAir lidmašīnā un dūcu Reikjavīkas virzienā. Ceļojot uz Rīgu, visu laimi samaitāja mehāniķu streiks Reikjavīkā, kas nokļūšanu mājās aizkavēja par stundām 15 un sadārdzināja par kādiem 600 eiro, jo, raugi, cienījamā aviokompānija piedāvāja galīgi nejēdzīgu un mokošu variantu, kā pārvarēt pašu mehāniķu radītās jukas, savukārt par tiešo reisu uz Rīgu ar Wizzair maksāt negribēja, jo viņiem “neesot līguma.” Atgriešanās dienu Denverā bijām izvēlējušies pagalam nejēdzīgu – Jaunā gada pirmo svētdienu, kad darbos atgriežas gan plašā latviešu ārzemju viesstrādnieku saime, gan arī Pareizticīgo Ziemassvētkus nosvinējušo uzturēšanās atļauju turētāju pulks. Pirmo reizi Rīgas lidostā redzēju tādus pūļus kā 7. janvāra rītā, un redzētais rāda, ka, lai nu ko, bet aviotransporta biznesu Latvijā gaida spoža nākotne. Prieku par drīzo atgriešanos Denveras saulē un kalnu skaistumā vēl pamaitāja Air Baltic, kurš atteicās reģistrēt lidojumam divas nododamās bagāžas vienības uz pasažieri, lai arī ar to pašu savienoto biļeti, kas tika pirkta IcelandAir, lidojot uz Rīgu no Denveras mums pienācās un arī tika pieņemtas katram divas somas. Arguments, ka gadījumā, ja somu nodošana notiekot IcelandAir reģistrācijas vietā, tad somas pienākoties divas, bet braucot atpakaļ ar Air Baltic, tikai viena, man, maigi sakot, izklausījās dīvains. Par strīdīgajām divām somām, protams, samaksāju, bet nelāga apčakarētības sajūta saglabājās. Domāju, ka būtu liela piekrišana ērtam juridiskam servisam, kur sarūgtinātie klienti varētu pieteikt aviokompāniju nodarītās pārestības.

Kā jau minēju, trīs jaukās nedēļas Latvijā aizlidoja fantastiskā ātrumā. Satiktie draugi un paziņas šķita mazliet apaļākiem vaidziņiem; sajūta, ka Latvijā gan ekonomika attīstās, gan arī cilvēki uz dzīvi raugās arvien priecīgāk. Biju patīkami pārsteigts par lielo interesi par manu pieticīgo pieredzi par biznesa bīdīšanu ASV; tas dod spēku turpināt rakstīt gan blogu, gan arī organizēt dažādas izglītojošas lekcijas un priekšlasījumus. Domāju, ka tikai iegūsim, ja sadarbosimies, tīklosimies un  biedrosimies labklājības un kultūras līmeņa celšanai. Tā kā Latvija ir maza, tad vienīgā iespēja, kā kaut ko lielu izveidot, ir  ražot vai izgudrot uz vietas, bet pārdot tur, kur apgrozās daudz naudas un klientu. Vienīgi sarūgtina, ka, tā vietā, lai radītu, daudzi no pārtikušajiem cilvēkiem savu laiku iznieko, cenšoties piekļūt Eiropas naudas āderēm, vai tā būtu kādas lielas infrastruktūras, e-pārvaldes vai arī  ES finansētu investīciju fondu pārvaldība. Ļoti lielā mērā šāda kārtība degradē un mazina mūsu konkurētspēju. Lai līdzsvarotu šīs nedaudz skumīgās pārdomas, žigli pasūtīju finansista un bestselleru autora Nasima Nikolasa Taleba jauno grāmatu “Skin in the Game”, kas pārdošanā nonāks februārī. Grāmatā autors kā reizi pierāda, ka vajadzētu aizliegt pieņemt lēmumus cilvēkiem, kas ar savu ādu neatbild par to sekām, un izsaka domu, ka arī laba izglītība un statuss sabiedrībā nepasargā no lielu muļķību sastrādāšanas. Cerams, arī līdz Latvijas vadošajiem politiķiem un augstākajiem ierēdņiem šīs domas aizskanēs.

Lidmašīnā lasīju jauno Kluba numuru un atradu tajā daudz intriģējoša. Piemēram, intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Interesants cilvēks, oriģinālas domas. Raksturīgi, ka jautājums par čekas maisu atvēršanu vienmēr kļūst aktuāls tieši pirms vēlēšanām. Domāju, ja kāds pamēģinātu uzzīmēt uz laika ass grafiku ar vārdu salikuma “čekas maisi” pieminēšanas biežumu presē, internetā un televīzijā, tad tieši priekšvēlēšanu gados būtu redzami izteikti pīķi. Papildus interesi uzkurina dažādas interesantas grāmatas, kurās ar sagrozītiem vārdiem tiek radītas asociācijas par it kā īstiem politiskiem un ekonomiskiem personāžiem un notikumiem. Vārdu sakot, šobrīd ir ļoti darbīgs laiks dažādiem ūdens duļķotājiem un provokatoriem, kuru nolūki nemaz nav skaidri, skaidrs ir tikai tas, ka tie ir slēpti un tāpēc aizdomīgi.  Viena no mūsu sabiedrības lielākajām bēdām ir patoloģiska melošana gan sev, gan arī citiem. Tādēļ arī mūsu spēja sadarboties ir tik vāja. Jo, lai sadarbotos, vajag uzticēties. Bet kā lai uzticas, ja visi melo? No šāda viedokļa čekas maisu publicēšana varētu veicināt uzticēšanos. No otras puses, maisu satura atklāšana mūsu jau tā ķildīgo tautu sanaidos. Nešaubīgi, ka tajos figurē daudzi pazīstami un cienīti vārdi, lielākā daļa PSRS laika darboņu tur arī ir. Ja tos atklās, tad tiem, kas vēl nav paspējuši pensionēties un pazust no sabiedriskās dzīves, būs jāaiziet. Vācija un pārējās Baltijas valstis savus maisus atvēra un kaut kā ar šo mantojumu tika galā, tā ka varbūt arī, ka vienīgā iespēja, kā ar šo pagātnes rēgu tikt galā, ir tos atvērt.

Šādas pārdomas maisās pa galvu pēc trīs nedēļu jaukas un piesātinātas ciemošanās Latvijā, kurā it kā vēl jūtos iekšā, bet arī jau nedaudz no malas. Latvija ir vieta atpūtai, draugiem un dzīves baudīšanai, bet ASV nešaubīgi ir vieta, kur kārtīgi un produktīvi strādāt.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

No Rīgas lidostas šī gada pirmajā svētdienā mēģināja aizlidot neparasti liels cilvēku pulks.2018-01-07 11.12.41

Rīga no mums atvadījās ar saulīti un skaistu sniedziņu.2018-01-07 12.22.26

Ja esi maziņš, tava vienīgā priekšrocība ir ātrums

Rakstu, sēžot pie geita Denveras lidostā, pēc īsa brīža Icelandair mūs vizinās mājās, un, cerams, ka pēc stundām piecpadsmit jau būsim savā Rīgas migā. Latvijā būšu līdz 7. janvārim, un šis ir pēdējais bloga raksts  šajā gadā, jo, uzturoties Rīgā, mūzas mani parasti pamet.

Šīs nedēļas sākumā iznāca tāds interesants roudrips – četrās dienās nobraucu ar auto no Bostonas līdz Filadelfijai. Bostonā partneris mani savāca ar savu auto un aizvizināja līdz Ņujorkai, un Ņujorkā pats noīrēju auto un aizbraucu līdz Filadelfijai. Šis ir ASV nostūris, “kur viss sākās”. Bostona slavena ar to, ka šeit aizsākās revolūcija, notika t. s. “tējas nemieri”, kad  dumpinieki sagāza jūrā kuģos atvesto tēju un paziņoja, ka nodokļus nemaksās, jo nav pārstāvēti Anglijas parlamentā. Un Filadelfija ir pilsēta, kur tika pasludināta ASV neatkarība un vēl pēc neilga laika tajā arī tika izstrādāta un parakstīta ASV konstitūcija. Vizuāli šis ASV gals ārkārtīgi atšķiras no Denveras kalniem un plašumiem. Braucot ar auto, noteicošais iespaids ir nepārtrauktie korķi, kā arī ļoti industriālā ainava visapkārt. Skursteņi kūp, ražotnes ražo un reti var manīt kādu koku vai zaļumu, kur aizķerties acij. No Bostonas līdz Ņujorkai ir jābrauc aptuveni četras stundas, vienīgi iebraukšana Manhetenā caur Linkolna tuneli sastrēgumu dēļ var aizņemt vēl stundu vai vairāk. Tādēļ mūsu partneris, vienlaicīgi arī  šoferis mūs izmet pirms tuneļa, un Manhetenā iebraucam ar prāmi, kas ir apmēram piecpadsmit minūtes ilgs ceļojums.

Ap divtūkstošo gadu darba pienākumu vadīts es gandrīz katru nedēļu braucu vai nu uz Viļņu vai Tallinu. Laika ziņā tas ir apmēram tas pats, kas aizbraukt no Bostonas līdz Ņujorkai. Jau tad atklāju, ka ļoti labs paņēmiens, kā risināt kādu problēmu vai labāk iepazīt kādu cilvēku, ir paņemt viņu līdzi roudtripā. Arī  šoreiz mēs ceļojām trijatā, no partnera mītnes vietas Bostonā līdz klientam Ņujorkas pievārtē, kas apkalpo lielos mobilos operatorus. Četras stundas ceļā ļauj uzzināt gan partnera dzīves ceļu, gan arī to, kā darbojas šie mobilie operatori, kādi ir to investīciju plāni un kā  mazam ražotājam no Latvijas tur kaut ko pārdot. Liekas, ka tikai šo četru stundu brauciena dēļ bija vērts pacelt pēcpusi Denverā un noziedot četras dienas, maisoties pa Austrumkrastu. Jā, daudz kas tiek lemts uz golfa laukuma, jā – cits operators ir kā noslēgts klubs, kamēr tevi neuzņems, tikmēr neko tur nepārdosi. Cits atkal aizraujas ar mazāksolīšanu rīkošanu un tā piegādātāji nereti bankrotē, jo neapdomīgi pārdod par zemākām cenām, nekā var atļauties. Pārdot lēti ir ļoti bīstams ieradums, kam jāturas pretī visiem spēkiem.

Nonākam Ņujorkā pie klienta, kurš tikko no mums ir nopircis vienu linku. Serviss esot labs, viņam paticis mūsu darbinieks, kurš palīdzēja to uzstādīt. Nu jā, iespējams, ka pirkšot, iedošot prognozi janvāra sākumā visam gadam. Parunājam mazliet par konkurentiem – nu pērkot to un šito. Firma x – tie gan esot pilnīgi mēsli. Nopircis vienu linku, serviss nekāds, neesot spējis sadabūt nevienu, kurš uz sitienu ar viņu gribējis runāt. Vairāk nekad neko tādu nepirkšot. Atvieglojumā nopūšos, jo tieši pirms dažām dienām aizsūtījām produktu uz Kanādu un dažādu sīku gļuku dēļ noņēmāmies pāris nedēļas, kamēr to dabūjām pie dzīvības. Skaidrs, ka mūsu operatoru klients būtu mūs ielicis sūdu kastītē un mēs varētu uz gadiem pieciem no šī klienta atslābt. Šī ņemšanās attina atpakaļ nesen lasītu atziņu, kurai varu piekrist par visiem simts procentiem. Un tā ir, ka ja esi neliela kompānija, tad tava vienīgā priekšrocība ir ātrums un elastība. Jo lielās firmas var uztaisīt pilnīgi visu, un gan jau pat labāk. Bet lielās firmās ir arī liela birokrātija. Menedžmenta slāņi, cilvēki, kuri runā ar klientiem parasti ir atrauti no tiem, kuri pieņem lēmumus. Lielās hierarhijās, ja sēdi augstu, uz leju skatoties, redzi daudz smaidīgu seju. Ja skaties uz augšu, tad pats saproti, ko tur redzi. Tāpēc lielās firmas ieskrienas lēni un arī stopkrānu tām noraut grūtāk. Turklāt, lieliska izdevība man, piemēram,  ir niša, kur varu pārdot par kādiem trīs miljoniem gadā, kamēr tādām kompānijām kā Cisco vai IBM tas nav īsti pat vienas priekšnieku sanāksmes vērts jautājums. Un šeit parādās mana iespēja. Turklāt lielajiem spēlētājiem ir savas slaucamās govis un iekšējās politikas, kas viņiem neļauj pieņemt lēmumus taisīt kaut ko jaunu, kas nokaus viņu esošās govis. Lieliska lasāmviela par šo tēmu ir Clayton M. Christensen brīnišķīgā grāmata “The Innovator’s Dilemma.” Tā būtu jāizlasa katram rūķītim, kurš sapņo izdrāzt Goliātu.

No Ņujorkas līdz Filadelfijai jau ir nieka pusotras stundas brauciens. Klients Denverā to komentēja apmēram šādi. Ak, biji komandējumā Filadelfijā, nu jā, no laba prāta jau neviens uz turieni nebrauc. Es gan šim spriedumam nepiekrītu. Lai arī pilsēta ir pilna ar skursteņiem un industriāliem veidojumiem, tomēr tieši šeit viss sākās. Mājiņa, kurā parakstīja Neatkarības deklarāciju un Konstitūciju drusku atgādina palielu lauku kultūras namu ar čīkstošām trepēm. Bet tajā laikā tā bija pati lielākā māja visās Amerikas kolonijās. Un šodien tā ir smuki atjaunota un ieeja, kā jau Amerikā, tiek sargāta ar lidostas cienīgām drošības sistēmām. Un, lai arī es nepratu novērtēt Filadelfijas leģendāros steika sendvičus, tomēr pilsētā bija kaut kas no īstas, vecas pilsētas gara. Filadelfijā mēs palikām pa nakti ne viesnīcā, bet “Racquet Club of Philadelphia”. Kā Denveras līdzīga kluba biedriem, mums pienākas laipna uzņemšana un lētas naktsmājas pils cienīgā struktūrā pašā pilsētas centrā. Austrumkrasts esot mazliet snobisks. Piemēram, minētā kluba kortā drīkst parādīties tikai baltās biksēs un baltā kreklā. Tāpēc mūsu Denveras bauru melnās sporta bikses un raibi krekli tika uzlūkoti ar izbrīnu, bet daži jaunuļi liftā pat atļāvās nepieklājīgi sačukstēties un bakstīt viens otram sānā.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi mūsu klients trenē savus torņos kāpējus.2017-12-12 14.47.11

Bet šī ir uzņemšanas telpa Filadelfijas rakešu klubā, kur kortā laiž tikai baltās biksēs.2017-12-14 04.56.53

Kāpēc viņi man neatbild?

Aizgājusī nedēļa bija visai nemierīga gan Latvijā ar vairāku pazīstamu cilvēku aiziešanu mūžības laukos, gan arī pasaulē – ar cepšanos par Jeruzālemi, ar vienkārši neiedomājamiem ugunsgrēkiem Kalifornijā un nebeidzamiem seksa skandāliem, kuru dēļ kongresmeņi un senatori, nemaz nerunājot par aktieriem, krīt kā dihlofosa appūstas mušas. Vienu brīdi gribējās jautāt, kādēļ gan Latvija neseko pasaules modei, bet tad atcerējos, ka mums jau bija savs pedofilu skandāls, tā ka šajā jomā varbūt pat esam apsteiguši amerikāņus. ASV politikas lielākā aktualitāte ir otrdien gaidāmās senatora vēlēšanas Alabamā, kur republikāņu kandidāts Rojs Mūrs ir apsūdzēts par uzmākšanos mazgadīgām meitenēm. Tramps, to neņemot galvā, viņu ir “endorsējis”, liberāļi un demokrāti,  protams, kviec kā aizkauti sivēni, un politikas vērotāji aizturētu elpu gaida, kas nu tur būs. Alabama ir tāds štats, kur 2008. gadā par Obamu balsoja tikai 15% vēlētāju, t. i., normālos apstākļos demokrātiem tur vispār nav ko darīt. Seksa skandālu virtene un pikantie faktiņi par Mūru ir kārtīgi samaisījuši kārtis. Pirms šī vēlēšanu stāsta par Alabamu zināju vien Foresta Gampa filmā redzēto, ka tur ķer garneles, taču vēlēšanas štata atpazīstamību ir cēlušas.

Visā apsūdzību un politkorektuma kakofonijā man visvairāk žēl par talantīgā aktiera Kevina Speisija aiziešanu pa kauna taku, un kopumā nepamet sajūta, ka plašas un varenas “spindoktoru” armijas nenogurušas meklē tēmas, kuras var pavirzīt svaru bultiņas par milimetra daļām vienā vai otrā virzienā. ASV seksa skandālu analogs Latvijā ir čekas maisi. Uz to, protams, var atbildēt, ka tāds jau ir marketologu un sabiedrisko attiecību speciālistu darbs – meklēt un aktualizēt sabiedrībai svarīgas tēmas. Galu galā, kamēr cīņa notiek ziņu pārraidēs un interneta portālos, tikmēr taču demokrātija strādā, jo lēmumu pieņem vēlētājs, vai ne?

Viena no raksturīgākajām iezīmēm biznesā ASV, pie kuras grūti pierast, ir tā, ka uz tavām e-pastu vēstulēm vai zvaniem neatbild. Un parasti neatbild, ja tu atrodies pārdevēja čībās. Ja gribi kaut ko nopirkt, atbildi saņem zibenīgi, un tev zvana un followapo un lien vai no ādas laukā, lai tu būtu apčubināts un laimīgs.

Rīt dodos uz Austrumkrastu apraudzīt turienes klientus un partnerus. Rakstu palielam klientam Ņujorkā, ka gribu viņu satikt. Atbildes vietā klusums, bet pēc kādas ceturtās aizsūtītās e-pasta vēstules atnāk apmēram šāda atbilde: “Jā, jā drīz jau sūtīsim to plānoto pasūtījumu, bet tikties mums vienalga nav laika.” Latvijā neatbildēšana skaitās nepieklājīga, un mēs esam sliecīgi apvainoties, iedomāties nezin ko – ka mūs nemīl vai neciena. Amerikā šāda neatbildēšana nenozīmē pilnīgi neko. Visticamāk, cilvēks ir aizņemts ar savām lietām un tavu vēstuli vai zvanu ir palaidis garām kā nesteidzamu un nesvarīgu. Lietas pagriežas par 180 grādiem mirklī, kad tavam klientam kaut ko vajag no tevis. Vai nu ātrāku piegādi, vai kaut kas ir nosprādzis vai saputrots. Tajā mirklī ieslēdzas kauceklis un parasti inertais un uz e-pastu vēstulēm neatbildošais cilvēks kļūst hiperaktīvs, sūta pa desmit vēstulēm dienā, zvana, kliedz, lamājas un ir gatavs grauzt sliedes. Tu iespringsti, centies darīt to labāko, bet, vienalga, ir liela varbūtība, ka jau nākamajā vai aiznākamajā dienā uz tavām vēstulēm vairs atbildēts netiks, jo amerikānim ir iestājusies nākamā prioritāte un tu kā darba uzdevums esi aizmirsts. Formula ir dzelžaina – ja es zvanu grāmatvedim, juristam vai apdrošinātājam, viņš man atbildēs, jo esmu viņa klients. Ja es zvanu esošam klientam, viņš man atbildēs varbūt 30% no visām reizēm, ja zvanu tikai potenciālam klientam, tad atbildi saņemšu varbūt 3% no visiem kontakta mēģinājumiem, un vienīgā iespēja, kā šo procentu paaugstināt, ir atrast kādu, kurš var tevi ieteikt vai arī meklēt iespēju satikt interesējošo klientu vaigu vaigā. Protams, lielāka iespēja uzsākt sarunu ar nepazīstamu klientu ir tad, ja ar viņu kontaktējas amerikānis, vai arī tevi pie klienta aiz rociņas aizved kāds, kurš viņam raisa uzticību. Tāpēc iebraucējiem no Latvijas šeit kaut ko pārdot ir divtik grūti, un, ja rocība atļauj, pārdošanas darbiem labāk algot amerikāņus.

Kamēr rakstu šo blogu, esmu saņēmis kādus trīs piedāvājumus izgatavot spiestās plates vai pirkt lētas elektroniskās komponentes, kā arī pāris piedāvājumu no marketologiem izdevīgi reklamēties un pavisam lēti nopirkt dažādas “decison maker” datu bāzes. Nu ko tie mērkaķi piesārņo manu pasta kasti un uzbāžas ar saviem mēsliem, kamēr man svarīgākas lietas, ko darīt? Tādiem es neatbildu nekad.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi skati šobrīd ir ikdiena Kalifornijā (ROBYN BECK/AFP/GETTY IMAGES)afp-s204w

Par to, ka ziloņi ar odiem nepārojas

Pateicības dienas ēšanas trakums ir pagājis, un mūsu ASV biznesā ir iestājies pieklusuma laiks, kurš turpināsies līdz jaunajam gadam. Pieklusums  tāpēc, ka cilvēki  ir aizņemti ar brīvdienām, ciemošanos un dāvanām,  turklāt ASV ziemeļu daļā ir iestājies aukstāks laiks, kas  nav piemērots kāpšanai torņos un tamlīdzīgiem āra darbiem.

Atgādināšu, ka SAF Tehnika “izdomā” un ražo radio linkus – tās ir datu pārraides iekārtas, bez kurām pasaulē daudz kur nebūtu ne interneta, ne televīzijas, ne arī telefona sakaru.  Radio linki pārraida un uztver signālu, izmantojot apaļas antenas, kuras atgādina bļodas vai lidojošos šķīvīšus. Noteikti esat redzējuši tās ceļmalās uz sakaru torņiem un pilsētās uz māju jumtiem. Ziemā šīs antenas parasti neuzstāda, jo ir auksti un pa apledojušiem torņiem rāpties ir bīstami. Piebildīšu, ka ASV šādus torņos kāpējus sauc par “Tower Monkeys” – torņu mērkaķiem. Interesanti, ka lielo telekomunikāciju operatoru darbiniekiem nav atļauts kāpt augstāk par 3 metriem virs zemes, visu bīstamo kāpšanu veic  apakšuzņēmēji, jo operatori nevēlas riskēt ar dārgiem tiesu darbiem, ja kāds darbinieks nokritīs no liela augstuma un gūs traumu.

Latvijā septiņus gadus vadīju IT Klasteri – uzņēmumu apvienību, kuras misija ir veicināt Latvijas IT uzņēmumu eksportu. Pagājušajā nedēļā Klasteris svinēja desmit gadu jubileju, un izskatās, ka kolēģi turpina aktīvi darboties arī tagad. Klastera laikos vienmēr priecājāmies, ja izdevās sarunāt tikšanos ar kādiem pasaulē pazīstamiem uzņēmumiem – Boing, Telia vai ko tamlīdzīgu. Daudzi kolēģi kļuva gluži uzbudināti par iespēju kaut ko programmēt un piegādāt Boingam vai kādam tamlīdzīgam zilonim. Parasti šie stāsti iesākās rožaini optimistiski un tad pēc kāda pusgada vai gada izčākstēja bezgalīgās e-pastu vēstulēs. Arī ASV vieni no pirmajiem cerīgajiem projektiem mums bija ar kompānijām ar skaļu vārdu. Pieteicās aģenti, kuri solīja, ka par pavisam pieticīgām konsultāciju maksām viņi gauži vienkārši mani aizvedīs pie īstajiem cilvēkiem, un nepaies ne daži mēneši, kad mēs visi būsim bagāti un laimīgi. Atzīšos, ka ir ļoti grūti turēties pretī kārdinājumam, kad nosauc Fortune 500 kompānijas vārdu un uzglezno daudzu miljonu biznesu, kas atnāks, ja vien samaksāsi konsultantam kādus pārdesmit tūkstošus un mazliet pavingrosi. Tā es iesaistījos pāris šādās spēlēs. Diemžēl ar lielajām kompānijām ir tā, ka viņiem pārdot mēģina ļoti daudzi. Turklāt viņi nepavisam nav muļķi un lieliski prot nopirkt tiem nepieciešamās lietas lēti. Gandrīz visi mūsu konkurenti, kuri tirgo savas mantas lielajiem, elš un pūš un apgalvo, ka peļņa uz šiem darījumiem ir tuva nullei. Pats esmu redzējis divas konkurentu kompānijas, kuras pārdeva radio ASV mobilajiem operatoriem, kuras gluži prozaiski nobankrotēja šajā laikā. ASV bankrots notiek zibenīgi ātri – daži mēneši, un neveiksminieks ir sadalīts sastāvdaļās, izsolīts, izūtrupēts, un dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu bijis. Par tādām maksātnespējas shēmām un aizdomīgiem tiesnešiem kā Latvijā es ASV  neko neesmu dzirdējis. Tas laikam arī pierāda apgalvojumu, ka ASV ir likuma vara un uzņēmēji daudz var nebaidīties, līgumi tiek pildīti, un privātīpašums ir svēts.

Bet atgriežos pie ziloņu medībām. Ir pagājuši divi gadi, neskaitāmas reizes esmu braucis vizītēs pie ziloņa. Veicis kādus piecus aparatūras izmēģinājumus un iztērējis daudzus desmitus tūkstošus konsultanta barošanā. Cilvēki mainās, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonis reorganizējas, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonim uznāk “investment freeze” – jāpagaida kādi seši mēneši un viss stāsts jāsāk no gala. Tā var pavadīt daudzus gadus, medījot ziloni, un kļūt par lielu ekspertu tā uzvedības un paradumu pētniecībā. Viens no pazemojošākajiem brīžiem man bija Dalasā, kad kāds lielā ziloņa darbinieks atšāva lūpu un pavaicāja – “Un cik tūkstoši darbinieku tad jums ir ASV?” “Ak, divpadsmit un strauji augat, nu, nu…” ASV mazā uzņēmumā strādā līdz 100 darbinieku. Vidēji mazā – no simts līdz piecsimt, un liels jau skaitās tāds, kurā strādā daudzi tūkstoši darbinieku. SAF Tehnikas izmēra uzņēmuma pareizais klients ir aptuveni tāda paša izmēra kantoris, t.i., ar darbinieku skaitu no 20 līdz 500. Ar šādiem mums ir viegli – mēs viņiem esam interesanti, jo ar mums viņiem strādāt vieglāk, nekā pirkt no citiem ziloņiem. Viņi novērtē, ka var runāt ar vadītāju, saņemt personīgu attieksmi, un to  vēlmes un vajadzības tiek uzklausītas un izpildītas. Arī man ir stipri vieglāk strādāt ar klientiem, kuru vadītāju un īpašnieku telefonu numuri man ir pieejami, un es zinu, ka viņi atbildēs un runās par lietu.

Es nesaku, ka ziloņus medīt ir nepareizi vai kaitīgi. Ziloņi ir jāmedī, un, ja laiku pa laikam paveicas, tu iekļūsti nākošajā spēles līmenī. Atceros, kā deviņdesmitajos gados Fortek bija mazs uzņēmums, bet mēs piedalījāmies dažādos lielos konkursos, kuri nebija mums rakstīti un kur mūs neviens negaidīja. Un vienu reizi gadījās tā, ka konkursa favorīts kļūdījās – aizmirsa piedāvājumā ielikt dažus papīrīšus. Bet klientam vairs nebija laika konkursu anulēt, un viņš bija spiests paņemt no mums. Un mēs tikām nākošajā līmenī un zilonis bija mūsu, un pagāja pavisam neilgs laiks, un arī mēs paši kļuvām par Latvijas mēroga ziloni.

Tāpat arī ASV – var pazaudēt gadus un daudz naudas, tvarstot ziloni. Lai izdzīvotu, tam nevajadzētu tērēt vairāk par 20% no laika un resursiem. Jo parasti ziloņi ar odiem nepārojas, bet dažreiz gadās situācijas, kad nākas, un tad jau odam ir iespējas pašam paaugties lielākam.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: IR Darbnīca

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Tā izskatās mūsu klientu infrastruktūra. Šī bilde uzņemta apmeklējuma laikā Havaju salās.2016-05-19 14.27.11

Par pateicību

ASV novembris ir viens no aizņemtākajiem mēnešiem, jo jāpaspēj nosvinēt gan Latvijas dzimšanas diena, gan arī amerikāņu Pateicības diena. Pateicības diena ir gada lielākās svinības, un vairums cilvēku cenšas šo dienu atzīmēt ar kārtīgu izēšanos ģimenes un draugu lokā. Šajā ceturtdienā Denverā jau ap četriem pēcpusdienā visas ielas bija tukšas kā izslaucītas, un pat tie veikali, kuri parasti strādā visu diennakti, jau vērās ciet.

Mēs Pateicības dienu svinējām kolēģa Pētera mājās. Pēteris ir dzimis Filadelfijā, mamma no Latvijas, tētis no Itālijas, latviski runā perfekti, bet vieglāk izteikties viņam ir angliski, kā jau valodā, kurā izglītojies un runājis skolā un darbā. ASV esmu sastapis daudzus ievērojamus latviešus, par kuriem Latvijā zina retais. Piemēram, viens no Pētera draugiem, Gunārs, ilgus gadus ir strādājis NASA un bijis viens no galvenajiem Mēness misijas cilvēkiem, kurš pieņēmis lēmumu par to, ka viss ir gatavs, lai sūtītu ASV astronautus ekspedīcijā uz Mēnesi. Vai arī Mineapolē dzīvo ārsts Visvaldis Nagobads, kurš bija tās leģendārās ASV hokeja izlases galvenais ārsts, kurā spēlēja studenti – amatieri, un kas uzvarēja Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, sakaujot par neuzvaramu uzskatīto PSRS izlasi. Būtu interesanti apkopot šādus dzīves stāstus, jo ASV ir daudz ievērojamu latviešu, ar kuru veikumu mēs varam lepoties un no kuriem iedvesmoties. Apbrīnojami, cik maz Latvijā zina par izciliem ārzemju latviešiem un arī otrādi, man ir sajūta, ka daļa ASV latviešu nemaz nezina Latvijas prezidentu vai izcilākos sportistus un māksliniekus. Nu labi, Porziņģi zina visi, bet brīžiem tomēr ir sajūta, ka Latvijas un ASV latviešu kopienas dzīvo katra savu dzīvi. Es nezinu, kādi pasākumi ir paredzēti Latvijas re-emigrācijas programmās, bet redzu skaidri, ka būtu jāpalīdz organizēties dažādām ārzemju latviešu biedrībām un jāveicina dzīvošana vienotā informatīvā telpā.

Pateicības dienas pusdienās visi ēd tītaru un skaita pie galda pateicības lūgšanu. Kopā ar tītaru nāk arī daudz citu ēdienu, piemēram, dzērvenes ar riekstiem un visādām vēl garšīgām piedevām – noteikti vērts šādu kombināciju ieviest Latvijā; kukurūzas maize un dažādi salāti, uzkodas un deserti. Tītars ir izpelnījies galvenā cienasta godu, jo bijis brīvā dabā noķerams putns un bagātīgi apveltīts ar mīkstu, garšīgu gaļu. Vietējie apgalvo, ka tītara gaļa esot arī veselīga, jo tam nevarot sabarot visādu draņķu barību, tad tas nobeidzoties. Līdz ar to, ēdot tītaru, esot liela iespēja, ka gaļa ir kvalitatīva. Vispār Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tā, ka eiropiešu ieceļotāji ASV izdzīvoja pirmo ziemu un nolēma to pienācīgi atzīmēt. Un viņiem esot palīdzējuši indiāņi, mācījuši, ko var ēst, bet no kā jāturas pa gabalu. Viņi arī esot ierādījuši baltajiem ķert un ēst tītarus. Kā tas iet kopā, ka pēc tam eiropieši indiāņus masveidā izkāva, par to runāts netiek. Bet nepateicība jau ir pasaules alga, un varbūt, ka tie bija citi baltie cilvēki un arī citi indiāņi. Katrā ziņā doma, ka reizi gadā ir jāpasaka paldies, par to, ka tu un tavi tuvie ir dzīvi un paēduši, man šķiet vērā ņemama, un pasaule droši vien no tā kļūst mazliet labāka. Varbūt arī Latvijā nenāktu par sliktu uzsākt šādu Pateicības dienas tradīciju? Pateikties par to, ka esi paēdis, ka ir pajumte, ir sava valsts, vari ceļot, kur gribi un virināt knābi – runāt, ko gribi, un par to nekas nav. Pavisam labi atceros, kā mani vecāki visus padomju gadus svinēja Ziemassvētkus. Šķiet, kādā otrajā vai trešajā klasē skolā lepni izpļāpājos, ka mūsu mājās eglīte ir jau uz Ziemassvētkiem un ģimenes lokā vienmēr tos svinam. Sekoja bargs skolotājas zvans vecākiem ar norādi, lai taču iemācot bērnam, ko drīkst skolā runāt un ko ne, un lai neplātoties ar ģimenes pretpadomiskajām tradīcijām.

Bet nākamo dienu pēc Pateicības dienas praktiskie amerikāņi ir nosaukuši par “Black Friday” – ar milzu atlaidēm esot jāiepērkas un tā jākompensē vainas sajūta par pastrādātajām gastronomiskajām un alkoholiskajām pārmērībām. Šogad esot bijuši rekordlieli pirkumi internetā – dienas pasūtījumi pārsnieguši piecus miljardus dolāru. Arī mēs ļāvāmies vispārējai sajūsmai un nopirkām labas tējas un sporta aprīkojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-23 17.04.46

Par labdarīgo skvoša spēli

Pirms daudziem gadiem es biju jauns un ambiciozs menedžeris, kurš strādāja 14 stundas dienā, un darbs un panākumi man bija kā narkotikas. Neslēpšu, ka kaut kas no tā ir saglabājies vēl šodien, vienīgi četrpadsmit stundu darba dienu saīsina pa šo laiku uzkrātā pieredze. Tas viss notika divtūkstošo gadu sākumā, kad es biju ievārījis visai lielu putru un virpuli, pārdodoties igauņu Microlink. Pēc trīs gadu nepārtrauktas maukšanas es paskatījos spogulī un pilnīgi fiziski sajutu, ka, vēl dažus gadus šādi turpinot, vienkārši būšu miris. Bet dzīvot gribējās un gribas vēl tagad. Nerunājot par fiziski slikto pašsajūtu, lieko svaru, arī sociālā puse bija visai skumīga. Ja tu visu laiku strādā un vakaros esi arvien pārgurušāks, tad nav ne laika, ne arī vēlēšanās pavadīt laiku ar draugiem, jo, lai draudzētos, arī vajag laiku, enerģiju un kādas kopīgas intereses. Tajā laikā mani no pilnīga posta paglāba mocis, kurš vēl tagad stāv Rīgas garāžā, diemžēl ar to varu izbraukt tikai retu reizi, kad esmu Latvijā. Bet ne jau dzelzsgabals mani izglāba, tie bija cilvēki, kuri pēkšņi parādījās manā apritē, kuriem neko no manis nevajadzēja, kā tikai brīvdienās izlaist kādu līkumu vai saplānot kādu tālāku braucienu. Tajā laikā arī sadraudzējos ar Anglijas latvieti Rolandu, kurš ir aktīvs moču braucējs un ļoti sabiedrisks un jautrs kompānijas cilvēks. Plānojām kādu braucienu, un Rolands saka, ko to vajadzētu taisīt kā labdarības braucienu. Ko nozīmē labdarības brauciens, prasīju. Nu tas ir tā, ka cilvēki samet naudu labdarībai, bet mēs braucam, mani mācīja Rolands. Tajā laikā nodomāju, ka Rolis īsti nesaprot, ko runā, un šī tēma tika nolikta malā. Kāpēc lai kāds dotu naudu par to, ka mēs izklaidējamies un braucam ar močiem? Bet Amerikā es arvien vairāk pārliecinos, ka šāds modelis var strādāt pavisam labi.

Viens no maniem hobijiem šeit ir skvošs. Kad dzīvoju Latvijā, skvošu spēlēju, bet ne visai bieži un ne pārāk labi. Nu tā – ļoti pat viduvēji. Denveras downtown atrodas viena no pilsētas solīdākajām institūcijām – Denver Athletic club. Dibināts 1889. gadā un joprojām apdzīvo tajā laikā celto māju. Bez sportiem klubā mājo arī Denver Petrolium club, restorāns, bārs ar neiztrūkstošiem viskijiem un cigāru telpu, biljards un dažādu korporatīvu vai privātu mītiņu telpas. Bez visa pieminētā arī kādi seši skvoša korti un ļoti dzīva skvoša spēlētāju kopiena.

Skvošs ir spēle, kurā ne tikai var kārtīgi izskrieties un izlādēt enerģiju, bet ir arī jādomā ar galvu un jākombinē uz priekšu. Kādā brīdī galvā noskan klikšķis, un tu sāc paredzēt, kur lidos bumba un kur skries pretinieks. Visa būtība ir likt pretiniekam skriet uz grūti aizsniedzamiem stūriem, bet pašam visu laiku vērot pretinieku un jau laicīgi atrasties vietā, no kuras viegli paņemt atsisto bumbiņu. Paralēle ar biznesu un visādu citu lietu kruķīšanu ir nepārprotama, jo uzvarētāji ir tie, kuri spēj paredzēt nākotni vai, vēl labāk – to ietekmēt un nekādā gadījumā neļaut gaisā esošajām bumbām nokrist zemē. Lielākie zināmie virtuozi tā balansē vienlaicīgi ar daudzām, daudzām bumbām.

Pirms pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja afiša pie kluba ieejas, kas reklamēja, ka labdarības projekts “Impact 360” organizē skvoša paraugspēles un aicina kluba dalībniekus pirkt biļetes par 125 dolāriem gabalā, no kuriem 75 dolāri aiziešot labdarībai. Tajā mirklī paskatījos uz afišu, nodomāju, ka 125 dolāri ir dārgi un divas biļetes jau ir divreiz vairāk, un, vispār, ko tur ar naudu svaidīties. Bet, datumam nākot tuvāk, sāku nemierīgi knosīties. Vispirms jau mani skvoša pretinieki runāja par pasākumu, jūsmoja, cik lielisks esot tas basketbola zālē uzslietais caurspīdīgais korts, un cik viss būšot forši. Tā nu pagājušās sestdienas vakarā nolēmām, ka jāaizstaigā līdz klubam un jāpaošņājas. Laime, ka ienācām kādu stundu pirms sākuma, jo visas četrsimts biļetes jau bija izpārdotas, bet organizatori bija tik jauki, ka atrada mums iespēju vēl iespraukties pilnajā zālē. Tajā vakarā četri spēlētāji izspēlēja sešas spēles. Viens bija seškārtējs ASV čempions, un pārējie līdzīga līmeņa džeki. Zāle piebāzta ar smalki saposušamies cilvēkiem, kuriem deva vīnu un uzkodas. Atpazinu gandrīz visus savus ierastos pretiniekus, tikai neierasti bija viņus redzēt uzvalkos, ne sasvīdušos kreklos. Paralēli tādam aizrautīgam burziņam tika rīkotas dažādas labdarības izsoles. Piemēram, par 3200 dolāriem tika nosolītas vakariņas 12 personām ar patreizējo Kolorado gubernatoru Hikenlūperu un visādas tamlīdzīgas trofejas.

Pats projekts “Impact 360” ir par trūcīgu ģimeņu bērnu izglītošanu un viņu sociālu iesaistīšanu. Sanāk, ka projekta paspārnē paņemtais bērns būs pirmais no savas ģimenes, kurš ies koledžā. Bet projekts ir ne tikai par naudas savākšanu, lai mācītos koledžā, bet arī par sociālu iesaisti. Tajos pašos skvoša kortos var redzēt daudz dažādu rasu bērnus, kuriem treneri un kluba biedri māca spēlēt un pavada ar viņiem kopā laiku. ASV labdarība ir cilvēku goda lieta, un viņu elite labi saprot, ka nedrīkst sutināties savā sulā – ir jāielaiž jaunas asinis, un galu galā arī padalīties ir gan cienījami, gan arī rada foršu sajūtu. Un to visu var noorganizēt kā ļoti interesantu un visiem bagātinošu piedzīvojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-04 19.50.54

%d bloggers like this: