Par Porziņģi Denverā

Pagājušajā reportāžā ziņoju par ASV valdības slēgšanu. Pirmdienā politiķi tomēr vienojās, un federālā valdība tika atgriezta pie dzīvības. Tiesa, vien uz trim nedēļām, tā ka priekšā liela tirgošanās par Meksikas sienu un nelegālo imigrantu likteņiem.

Tikmēr ASV kontinentālajā daļā spēkā pieņemas gripas epidēmija. Ziņās iedzīvotāji tiek aicināti valkāt maskas, izvairīties no cilvēku pūļiem un dzert daudz ūdens. Pēdējā laikā ar šo nelāgo slimību nokrituši gandrīz visi cilvēki manā tuvākajā apkārtnē, ieskaitot arī mani pašu. Augsta temperatūra, drudzis, un viss sāp, pat mati uz galvas. Ārsti ASV gripu diagnosticē ar vienkāršu testu: iebāž degunā tamponu, iegūto materiālu ieliek aparātiņā un pēc sekundēm trīsdesmit pasaka, ir gripa vai nav. Manā gadījumā, saprotams, ka bija. Savukārt visiem paziņām, kuri bija potējušies pret gripu, tā gāja secen, lielisks pierādījums tam, ka potes strādā.

ASV mani ārkārtīgi pārsteidz vienkārši fenomenālās atšķirības zāļu cenās, salīdzinot ar mūsu pašu Latviju. Piemēram, 10 tablešu anti-virālo gripas zāļu ASV maksāja 125 dolārus, bet Latvijā tas pats medikaments maksā ap 20 eiro. Un tā vēl ir neliela atšķirība, esmu pieredzējis arī, ka zāles, kuras Latvijā maksā 5 eiro, ASV maksā 500 dolārus. Tramps visu laiku sola mazināt birokrātiju, dažādas regulācijas un susināt purvu. Liekas, ka medicīnā un īpaši jau zāļu cenās ASV tas būtu jādara pirmām kārtām.

Gripas epidēmija nekādi nepatraucēja šo ceturtdien Denverā ierasties Ņujorkas “Knicks” kopā ar pašu Porziņģi. Liels notikums mūsu mazajā pilsētiņā, un visa Denveras latviešu kopiena aktīvi rīkojās. Tika iepirktas biļetes vairumā un kopienas locekļi tika instruēti  pienācīgi apģērbties, paņemt latviskos atribūtus un kolektīvi doties atbalstīt slaveno tautieti. Jāsaka arī, ka tribīnēs sanāca visai prāvs un skaļš atbalstītāju pulks. Daudziem bija “Knicks” krekli ar Porziņģa vārdu, citiem Latvijas hokeja izlases krekliņi, vēl citiem  krekli ar uzrakstiem “Latvija 100 gadi” un tamlīdzīga atribūtika. Es laikam “Knicks” komandai laimi nenesu, jo viņi zaudē vienmēr, kad spēles skatos klātienē. Arī šī reize nebija izņēmums, un mūsu Denveras “Nuggets” “Knickus” kārtīgi nomizoja. Nelīdzēja ne latviešu skaļais un aizrautīgais atbalsts, ne arī  kārtīgi izraudzītie atribūti. Tik vien kā izpelnījāmies Denveras kluba fanu nosodošos skatienus un purpināšanu.

Spēles beigās izplatījās baumas, ka visiem jāiet uz 130. sektoru, jo tur Porziņģis tikšoties ar saviem latviešu faniem. Protams, visi ar entuziasmu uz turieni metās, lai arī spēle zaudēta, tomēr elku apskatīt un varbūt pat roku paspiest un pašiņu uzņemt gribēja visi. Pēc kādu 20 minūšu nepacietīgas gaidīšanas sektorā sanāca norūpējušies apsardzes vīri un sāka apspriesties “what to do with the Latvians”, tad paziņoja, ka šis sektors esot tikai tiem sporta entuziastiem, kuri ir nopirkuši speciālu pass, tāpēc visi latviešu fani esot laipni aicināti doties pa šo eju tālāk un atbrīvot telpas godīgi samaksājušajiem skatītājiem. Tā nu visa mūsu delegācija drusku saīgušām sejām devās norādītajā virzienā, kas, protams, veda nevis pie Porziņģa, bet gan ārā uz ielas. Pat nezinu, vai ir kāds veids, kā latviešu basketbola fani var norunāt tikšanos ar zvaigzni, varbūt tas būtu tviteris, kurā mūsdienās pat Tramps sazinās ar saviem kolēģiem un atbalstītājiem, bet katrā ziņā Porziņģis dara labu darbu latviešu pašapziņas celšanā un cilvēku apvienošanā. Spēlē redzēju diezgan daudzus Denveras latviešus, kurus nekur citur iepriekš saticis nebiju.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-01-26-PHOTO-00005323

Par mušu uz sienas

Mūsu pusē lielākie jaunumi ir saistīti ar ASV federālās valdības “shut down”, kas šīs svētdienas rītā ilgst jau vienu dienu un vienpadsmit stundas. CNN mājas lapā ielikts ērti pamanāms skaitītājs, kurš vispirms sarkaniem cipariem parādīja, cik laika ir palicis līdz “izslēgšanai”, un tagad parocīgi parāda, cik ilgs laiks pagājis, kopš valdība ir ciet. “Shut down” ir tāds ASV likumdošanas fenomens, kas nosaka, ka, ja Kongress un Senāts noteiktos termiņos nevienojas par jaunu budžeta likumu vai par kādiem pagaidu finansēšanas mēriem, tad valdība vismaz daļēji ir jāklapē ciet. ASV federālā valdība nodarbina aptuveni 2 miljonus civilo darbinieku, neskaitot armiju. Ja līdz pirmdienai politiķi nevienosies, tad no šiem diviem miljoniem aptuveni puse uz darbu neies, līdz valdība atkal atvērsies, jo naudas viņu algām nebūs. Labā ziņa tautiešiem Latvijā – vīzas un pases joprojām tiks dalītas, jo šīs aktivitātes tiek apmaksātas no dokumentu izsniegšanas nodevām. Arī iebraukt un izbraukt no ASV varēšot normāli – robežsargi un muitnieki, cik iespējams, turpināšot funkcionēt, lai arī drusku samazinātā apjomā, tā ka var gatavoties uz garākām rindām iebraucot. Arī civilās aviācijas darbinieki strādāšot, jo pretējā gadījumā apstātos visa ASV gaisa satiksme, kas valstī radītu pilnīgu haosu, un uz to pagaidām “The game of chicken” spēlējošie politiķi vēl nav gatavi.

ASV politika lielā mērā ir pārvākusies uz tviteri – prezidents savas domas un plānus pasludina tieši šajā sistēmā, pat tik tālu, ka viņa ārlietu ministrs Reks Tillersons, kurš, nabadziņš, tviteri nelieto, par jaunām prezidenta idejām uzzina no padotajiem, kuri tās atrāda bosam izdrukātas lieliem burtiem. Tikmēr visi sevi cienoši ASV politiķi, žurnālisti, biznesa un izklaides darbinieki arī ir pārvākušies uz tviteri, un laimīgā tauta budžeta sarunām var sekot līdzi reālā laikā. Demokrāti patreizējo ligu dēvē par #TrumpShutdown  un visā vaino republikāņus, savukārt republikāņi apgalvo, ka pie visa vainīgi demokrāti un savos tvītos lieto heštagu #ShumerShutdown. Šumers ir Demokrātu Senāta mazākuma līderis, un tieši no viņa ir atkarīgs, vai savāksies balsis, lai valdība varētu atsākt darbu.

Kā tas izskatās praktiski? Uz ielām un iestādēs mēs pagaidām nekādus negatīvus efektus no valdības apstāšanās neredzam, bet, protams, vēl ir brīvdienas un pagājusi tikai diennakts. Jaunā gada pašā sākumā liela sensācija ASV bija grāmatas “Fire and Fury” iznākšana. To sarakstījis žurnālists Michael Wolff.  Uzreiz pēc Trampa uzvaras vēlēšanās viņš kaut kā prata iekarot ienākošās administrācijas uzticību, tā ka viņam atļāva uzturēties Baltajā namā, intervēt darbiniekus un apmeklētājus. Grāmatā Volfs raksta, ka ar laiku viņš esot sajuties kā muša uz sienas – viņu vairs neievēro un nepievērš uzmanību, kamēr rakstnieks visu redz, dzird un pieraksta. Lai vai kā, bet opusa iznākšana izraisīja nelielu atombumbas sprādziena efektu. Tādu, par kādu mūsu pašmāju līdzīga žanra literatūras autors Lato Lapsa varētu tikai sapņot. Kopš grāmatas iznākšanas tā stabili turas visu “non fiction” pārdotāko grāmatu topos. Tā rezultātā viens no Trampa tuvākajiem padomdevējiem un draugiem Stīvs Bannons pazaudēja Breitbart ziņu organizācijas vadītāja posteni, jo grāmatā ir citēts viņa izteikums, ka Trampa komandas kontakti ar krieviem vēlēšanu laikā “bija nodevīgi.” Vārdu sakot, tik daudz privātu faktu, netīrās veļas un “kā viss notika patiesībā”, ka cilvēki nemitīgi pērk un lasa grāmatu, un Volfa kontā bez apstājas šķind dolāri. Vikilīks, kas aktivizējas vienmēr, kad jānopludina kompromāts vai jāsabīda kādas šmucīgas intrigas, parasti jau to pašu krievu interesēs, vienkārši izlika visu grāmatas tekstu savos saitos – sak, lai tas Volfs, kroplis tāds, pārlieku daudz nenopelna. Tikmēr “atbildīgā prese” reaģē  aizdomīgi greizsirdīgi. Tā kā grāmatā Tramps un viņa apkārtne  ir portretēti kā debili un bezatbildīgi personāži, tad par to viņi aplaudē, bet, tā kā arī pats Volfs vai vismaz viņa nodomi pārāk lielu uzticību neraisa, grāmata saņem arī stipri daudz kritisku recenziju, īpaši par to, ka tajā daudzi fakti vienkārši nav patiesi, daudz kas ir safleitēts un sadzejots, tā ka ej nu saproti, kam vispār tur var ticēt.

Mans “take away” pēc grāmatas izlasīšanas – piesekoju tviterī veselam baram jaunu personāžu – gan no Trampa aprindām, gan arī no pretējās nometnes. Tā teikt, lai viena puse smadzeņu dzīvotu vienā burbulī, bet otra pretējā. Sapratu arī, cik ļoti galvenie televīzijas šovi, slavenie žurnālisti tiek izmantoti, lai ietekmētu politiķus, tā, ka tautas masām vairāk ir atvēlētas tikai statistu lomas, kamēr lielās ziņu organizācijas rada savus produktus, lai ietekmētu tos vai citus politiķus un sasniegtus kādus ne tik visiem skaidrus mērķus.

Tikmēr visās ASV lielajās pilsētās sestdien notika  grandiozi sieviešu marši, kas solās kļūt par vērā ņemamu politisko kustību ASV 2018. gadā. Viss mutuļo un kūsā, un gribas tikai cerēt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

fly on the wall

Latvija priekam un ASV strādāšanai

Trīs nedēļas Latvijā ir aizlidojušas vēja spārniem, un atkal sēžu līdz mielēm pazīstamajā IcelandAir lidmašīnā un dūcu Reikjavīkas virzienā. Ceļojot uz Rīgu, visu laimi samaitāja mehāniķu streiks Reikjavīkā, kas nokļūšanu mājās aizkavēja par stundām 15 un sadārdzināja par kādiem 600 eiro, jo, raugi, cienījamā aviokompānija piedāvāja galīgi nejēdzīgu un mokošu variantu, kā pārvarēt pašu mehāniķu radītās jukas, savukārt par tiešo reisu uz Rīgu ar Wizzair maksāt negribēja, jo viņiem “neesot līguma.” Atgriešanās dienu Denverā bijām izvēlējušies pagalam nejēdzīgu – Jaunā gada pirmo svētdienu, kad darbos atgriežas gan plašā latviešu ārzemju viesstrādnieku saime, gan arī Pareizticīgo Ziemassvētkus nosvinējušo uzturēšanās atļauju turētāju pulks. Pirmo reizi Rīgas lidostā redzēju tādus pūļus kā 7. janvāra rītā, un redzētais rāda, ka, lai nu ko, bet aviotransporta biznesu Latvijā gaida spoža nākotne. Prieku par drīzo atgriešanos Denveras saulē un kalnu skaistumā vēl pamaitāja Air Baltic, kurš atteicās reģistrēt lidojumam divas nododamās bagāžas vienības uz pasažieri, lai arī ar to pašu savienoto biļeti, kas tika pirkta IcelandAir, lidojot uz Rīgu no Denveras mums pienācās un arī tika pieņemtas katram divas somas. Arguments, ka gadījumā, ja somu nodošana notiekot IcelandAir reģistrācijas vietā, tad somas pienākoties divas, bet braucot atpakaļ ar Air Baltic, tikai viena, man, maigi sakot, izklausījās dīvains. Par strīdīgajām divām somām, protams, samaksāju, bet nelāga apčakarētības sajūta saglabājās. Domāju, ka būtu liela piekrišana ērtam juridiskam servisam, kur sarūgtinātie klienti varētu pieteikt aviokompāniju nodarītās pārestības.

Kā jau minēju, trīs jaukās nedēļas Latvijā aizlidoja fantastiskā ātrumā. Satiktie draugi un paziņas šķita mazliet apaļākiem vaidziņiem; sajūta, ka Latvijā gan ekonomika attīstās, gan arī cilvēki uz dzīvi raugās arvien priecīgāk. Biju patīkami pārsteigts par lielo interesi par manu pieticīgo pieredzi par biznesa bīdīšanu ASV; tas dod spēku turpināt rakstīt gan blogu, gan arī organizēt dažādas izglītojošas lekcijas un priekšlasījumus. Domāju, ka tikai iegūsim, ja sadarbosimies, tīklosimies un  biedrosimies labklājības un kultūras līmeņa celšanai. Tā kā Latvija ir maza, tad vienīgā iespēja, kā kaut ko lielu izveidot, ir  ražot vai izgudrot uz vietas, bet pārdot tur, kur apgrozās daudz naudas un klientu. Vienīgi sarūgtina, ka, tā vietā, lai radītu, daudzi no pārtikušajiem cilvēkiem savu laiku iznieko, cenšoties piekļūt Eiropas naudas āderēm, vai tā būtu kādas lielas infrastruktūras, e-pārvaldes vai arī  ES finansētu investīciju fondu pārvaldība. Ļoti lielā mērā šāda kārtība degradē un mazina mūsu konkurētspēju. Lai līdzsvarotu šīs nedaudz skumīgās pārdomas, žigli pasūtīju finansista un bestselleru autora Nasima Nikolasa Taleba jauno grāmatu “Skin in the Game”, kas pārdošanā nonāks februārī. Grāmatā autors kā reizi pierāda, ka vajadzētu aizliegt pieņemt lēmumus cilvēkiem, kas ar savu ādu neatbild par to sekām, un izsaka domu, ka arī laba izglītība un statuss sabiedrībā nepasargā no lielu muļķību sastrādāšanas. Cerams, arī līdz Latvijas vadošajiem politiķiem un augstākajiem ierēdņiem šīs domas aizskanēs.

Lidmašīnā lasīju jauno Kluba numuru un atradu tajā daudz intriģējoša. Piemēram, intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Interesants cilvēks, oriģinālas domas. Raksturīgi, ka jautājums par čekas maisu atvēršanu vienmēr kļūst aktuāls tieši pirms vēlēšanām. Domāju, ja kāds pamēģinātu uzzīmēt uz laika ass grafiku ar vārdu salikuma “čekas maisi” pieminēšanas biežumu presē, internetā un televīzijā, tad tieši priekšvēlēšanu gados būtu redzami izteikti pīķi. Papildus interesi uzkurina dažādas interesantas grāmatas, kurās ar sagrozītiem vārdiem tiek radītas asociācijas par it kā īstiem politiskiem un ekonomiskiem personāžiem un notikumiem. Vārdu sakot, šobrīd ir ļoti darbīgs laiks dažādiem ūdens duļķotājiem un provokatoriem, kuru nolūki nemaz nav skaidri, skaidrs ir tikai tas, ka tie ir slēpti un tāpēc aizdomīgi.  Viena no mūsu sabiedrības lielākajām bēdām ir patoloģiska melošana gan sev, gan arī citiem. Tādēļ arī mūsu spēja sadarboties ir tik vāja. Jo, lai sadarbotos, vajag uzticēties. Bet kā lai uzticas, ja visi melo? No šāda viedokļa čekas maisu publicēšana varētu veicināt uzticēšanos. No otras puses, maisu satura atklāšana mūsu jau tā ķildīgo tautu sanaidos. Nešaubīgi, ka tajos figurē daudzi pazīstami un cienīti vārdi, lielākā daļa PSRS laika darboņu tur arī ir. Ja tos atklās, tad tiem, kas vēl nav paspējuši pensionēties un pazust no sabiedriskās dzīves, būs jāaiziet. Vācija un pārējās Baltijas valstis savus maisus atvēra un kaut kā ar šo mantojumu tika galā, tā ka varbūt arī, ka vienīgā iespēja, kā ar šo pagātnes rēgu tikt galā, ir tos atvērt.

Šādas pārdomas maisās pa galvu pēc trīs nedēļu jaukas un piesātinātas ciemošanās Latvijā, kurā it kā vēl jūtos iekšā, bet arī jau nedaudz no malas. Latvija ir vieta atpūtai, draugiem un dzīves baudīšanai, bet ASV nešaubīgi ir vieta, kur kārtīgi un produktīvi strādāt.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

No Rīgas lidostas šī gada pirmajā svētdienā mēģināja aizlidot neparasti liels cilvēku pulks.2018-01-07 11.12.41

Rīga no mums atvadījās ar saulīti un skaistu sniedziņu.2018-01-07 12.22.26

Ja esi maziņš, tava vienīgā priekšrocība ir ātrums

Rakstu, sēžot pie geita Denveras lidostā, pēc īsa brīža Icelandair mūs vizinās mājās, un, cerams, ka pēc stundām piecpadsmit jau būsim savā Rīgas migā. Latvijā būšu līdz 7. janvārim, un šis ir pēdējais bloga raksts  šajā gadā, jo, uzturoties Rīgā, mūzas mani parasti pamet.

Šīs nedēļas sākumā iznāca tāds interesants roudrips – četrās dienās nobraucu ar auto no Bostonas līdz Filadelfijai. Bostonā partneris mani savāca ar savu auto un aizvizināja līdz Ņujorkai, un Ņujorkā pats noīrēju auto un aizbraucu līdz Filadelfijai. Šis ir ASV nostūris, “kur viss sākās”. Bostona slavena ar to, ka šeit aizsākās revolūcija, notika t. s. “tējas nemieri”, kad  dumpinieki sagāza jūrā kuģos atvesto tēju un paziņoja, ka nodokļus nemaksās, jo nav pārstāvēti Anglijas parlamentā. Un Filadelfija ir pilsēta, kur tika pasludināta ASV neatkarība un vēl pēc neilga laika tajā arī tika izstrādāta un parakstīta ASV konstitūcija. Vizuāli šis ASV gals ārkārtīgi atšķiras no Denveras kalniem un plašumiem. Braucot ar auto, noteicošais iespaids ir nepārtrauktie korķi, kā arī ļoti industriālā ainava visapkārt. Skursteņi kūp, ražotnes ražo un reti var manīt kādu koku vai zaļumu, kur aizķerties acij. No Bostonas līdz Ņujorkai ir jābrauc aptuveni četras stundas, vienīgi iebraukšana Manhetenā caur Linkolna tuneli sastrēgumu dēļ var aizņemt vēl stundu vai vairāk. Tādēļ mūsu partneris, vienlaicīgi arī  šoferis mūs izmet pirms tuneļa, un Manhetenā iebraucam ar prāmi, kas ir apmēram piecpadsmit minūtes ilgs ceļojums.

Ap divtūkstošo gadu darba pienākumu vadīts es gandrīz katru nedēļu braucu vai nu uz Viļņu vai Tallinu. Laika ziņā tas ir apmēram tas pats, kas aizbraukt no Bostonas līdz Ņujorkai. Jau tad atklāju, ka ļoti labs paņēmiens, kā risināt kādu problēmu vai labāk iepazīt kādu cilvēku, ir paņemt viņu līdzi roudtripā. Arī  šoreiz mēs ceļojām trijatā, no partnera mītnes vietas Bostonā līdz klientam Ņujorkas pievārtē, kas apkalpo lielos mobilos operatorus. Četras stundas ceļā ļauj uzzināt gan partnera dzīves ceļu, gan arī to, kā darbojas šie mobilie operatori, kādi ir to investīciju plāni un kā  mazam ražotājam no Latvijas tur kaut ko pārdot. Liekas, ka tikai šo četru stundu brauciena dēļ bija vērts pacelt pēcpusi Denverā un noziedot četras dienas, maisoties pa Austrumkrastu. Jā, daudz kas tiek lemts uz golfa laukuma, jā – cits operators ir kā noslēgts klubs, kamēr tevi neuzņems, tikmēr neko tur nepārdosi. Cits atkal aizraujas ar mazāksolīšanu rīkošanu un tā piegādātāji nereti bankrotē, jo neapdomīgi pārdod par zemākām cenām, nekā var atļauties. Pārdot lēti ir ļoti bīstams ieradums, kam jāturas pretī visiem spēkiem.

Nonākam Ņujorkā pie klienta, kurš tikko no mums ir nopircis vienu linku. Serviss esot labs, viņam paticis mūsu darbinieks, kurš palīdzēja to uzstādīt. Nu jā, iespējams, ka pirkšot, iedošot prognozi janvāra sākumā visam gadam. Parunājam mazliet par konkurentiem – nu pērkot to un šito. Firma x – tie gan esot pilnīgi mēsli. Nopircis vienu linku, serviss nekāds, neesot spējis sadabūt nevienu, kurš uz sitienu ar viņu gribējis runāt. Vairāk nekad neko tādu nepirkšot. Atvieglojumā nopūšos, jo tieši pirms dažām dienām aizsūtījām produktu uz Kanādu un dažādu sīku gļuku dēļ noņēmāmies pāris nedēļas, kamēr to dabūjām pie dzīvības. Skaidrs, ka mūsu operatoru klients būtu mūs ielicis sūdu kastītē un mēs varētu uz gadiem pieciem no šī klienta atslābt. Šī ņemšanās attina atpakaļ nesen lasītu atziņu, kurai varu piekrist par visiem simts procentiem. Un tā ir, ka ja esi neliela kompānija, tad tava vienīgā priekšrocība ir ātrums un elastība. Jo lielās firmas var uztaisīt pilnīgi visu, un gan jau pat labāk. Bet lielās firmās ir arī liela birokrātija. Menedžmenta slāņi, cilvēki, kuri runā ar klientiem parasti ir atrauti no tiem, kuri pieņem lēmumus. Lielās hierarhijās, ja sēdi augstu, uz leju skatoties, redzi daudz smaidīgu seju. Ja skaties uz augšu, tad pats saproti, ko tur redzi. Tāpēc lielās firmas ieskrienas lēni un arī stopkrānu tām noraut grūtāk. Turklāt, lieliska izdevība man, piemēram,  ir niša, kur varu pārdot par kādiem trīs miljoniem gadā, kamēr tādām kompānijām kā Cisco vai IBM tas nav īsti pat vienas priekšnieku sanāksmes vērts jautājums. Un šeit parādās mana iespēja. Turklāt lielajiem spēlētājiem ir savas slaucamās govis un iekšējās politikas, kas viņiem neļauj pieņemt lēmumus taisīt kaut ko jaunu, kas nokaus viņu esošās govis. Lieliska lasāmviela par šo tēmu ir Clayton M. Christensen brīnišķīgā grāmata “The Innovator’s Dilemma.” Tā būtu jāizlasa katram rūķītim, kurš sapņo izdrāzt Goliātu.

No Ņujorkas līdz Filadelfijai jau ir nieka pusotras stundas brauciens. Klients Denverā to komentēja apmēram šādi. Ak, biji komandējumā Filadelfijā, nu jā, no laba prāta jau neviens uz turieni nebrauc. Es gan šim spriedumam nepiekrītu. Lai arī pilsēta ir pilna ar skursteņiem un industriāliem veidojumiem, tomēr tieši šeit viss sākās. Mājiņa, kurā parakstīja Neatkarības deklarāciju un Konstitūciju drusku atgādina palielu lauku kultūras namu ar čīkstošām trepēm. Bet tajā laikā tā bija pati lielākā māja visās Amerikas kolonijās. Un šodien tā ir smuki atjaunota un ieeja, kā jau Amerikā, tiek sargāta ar lidostas cienīgām drošības sistēmām. Un, lai arī es nepratu novērtēt Filadelfijas leģendāros steika sendvičus, tomēr pilsētā bija kaut kas no īstas, vecas pilsētas gara. Filadelfijā mēs palikām pa nakti ne viesnīcā, bet “Racquet Club of Philadelphia”. Kā Denveras līdzīga kluba biedriem, mums pienākas laipna uzņemšana un lētas naktsmājas pils cienīgā struktūrā pašā pilsētas centrā. Austrumkrasts esot mazliet snobisks. Piemēram, minētā kluba kortā drīkst parādīties tikai baltās biksēs un baltā kreklā. Tāpēc mūsu Denveras bauru melnās sporta bikses un raibi krekli tika uzlūkoti ar izbrīnu, bet daži jaunuļi liftā pat atļāvās nepieklājīgi sačukstēties un bakstīt viens otram sānā.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi mūsu klients trenē savus torņos kāpējus.2017-12-12 14.47.11

Bet šī ir uzņemšanas telpa Filadelfijas rakešu klubā, kur kortā laiž tikai baltās biksēs.2017-12-14 04.56.53

Kāpēc viņi man neatbild?

Aizgājusī nedēļa bija visai nemierīga gan Latvijā ar vairāku pazīstamu cilvēku aiziešanu mūžības laukos, gan arī pasaulē – ar cepšanos par Jeruzālemi, ar vienkārši neiedomājamiem ugunsgrēkiem Kalifornijā un nebeidzamiem seksa skandāliem, kuru dēļ kongresmeņi un senatori, nemaz nerunājot par aktieriem, krīt kā dihlofosa appūstas mušas. Vienu brīdi gribējās jautāt, kādēļ gan Latvija neseko pasaules modei, bet tad atcerējos, ka mums jau bija savs pedofilu skandāls, tā ka šajā jomā varbūt pat esam apsteiguši amerikāņus. ASV politikas lielākā aktualitāte ir otrdien gaidāmās senatora vēlēšanas Alabamā, kur republikāņu kandidāts Rojs Mūrs ir apsūdzēts par uzmākšanos mazgadīgām meitenēm. Tramps, to neņemot galvā, viņu ir “endorsējis”, liberāļi un demokrāti,  protams, kviec kā aizkauti sivēni, un politikas vērotāji aizturētu elpu gaida, kas nu tur būs. Alabama ir tāds štats, kur 2008. gadā par Obamu balsoja tikai 15% vēlētāju, t. i., normālos apstākļos demokrātiem tur vispār nav ko darīt. Seksa skandālu virtene un pikantie faktiņi par Mūru ir kārtīgi samaisījuši kārtis. Pirms šī vēlēšanu stāsta par Alabamu zināju vien Foresta Gampa filmā redzēto, ka tur ķer garneles, taču vēlēšanas štata atpazīstamību ir cēlušas.

Visā apsūdzību un politkorektuma kakofonijā man visvairāk žēl par talantīgā aktiera Kevina Speisija aiziešanu pa kauna taku, un kopumā nepamet sajūta, ka plašas un varenas “spindoktoru” armijas nenogurušas meklē tēmas, kuras var pavirzīt svaru bultiņas par milimetra daļām vienā vai otrā virzienā. ASV seksa skandālu analogs Latvijā ir čekas maisi. Uz to, protams, var atbildēt, ka tāds jau ir marketologu un sabiedrisko attiecību speciālistu darbs – meklēt un aktualizēt sabiedrībai svarīgas tēmas. Galu galā, kamēr cīņa notiek ziņu pārraidēs un interneta portālos, tikmēr taču demokrātija strādā, jo lēmumu pieņem vēlētājs, vai ne?

Viena no raksturīgākajām iezīmēm biznesā ASV, pie kuras grūti pierast, ir tā, ka uz tavām e-pastu vēstulēm vai zvaniem neatbild. Un parasti neatbild, ja tu atrodies pārdevēja čībās. Ja gribi kaut ko nopirkt, atbildi saņem zibenīgi, un tev zvana un followapo un lien vai no ādas laukā, lai tu būtu apčubināts un laimīgs.

Rīt dodos uz Austrumkrastu apraudzīt turienes klientus un partnerus. Rakstu palielam klientam Ņujorkā, ka gribu viņu satikt. Atbildes vietā klusums, bet pēc kādas ceturtās aizsūtītās e-pasta vēstules atnāk apmēram šāda atbilde: “Jā, jā drīz jau sūtīsim to plānoto pasūtījumu, bet tikties mums vienalga nav laika.” Latvijā neatbildēšana skaitās nepieklājīga, un mēs esam sliecīgi apvainoties, iedomāties nezin ko – ka mūs nemīl vai neciena. Amerikā šāda neatbildēšana nenozīmē pilnīgi neko. Visticamāk, cilvēks ir aizņemts ar savām lietām un tavu vēstuli vai zvanu ir palaidis garām kā nesteidzamu un nesvarīgu. Lietas pagriežas par 180 grādiem mirklī, kad tavam klientam kaut ko vajag no tevis. Vai nu ātrāku piegādi, vai kaut kas ir nosprādzis vai saputrots. Tajā mirklī ieslēdzas kauceklis un parasti inertais un uz e-pastu vēstulēm neatbildošais cilvēks kļūst hiperaktīvs, sūta pa desmit vēstulēm dienā, zvana, kliedz, lamājas un ir gatavs grauzt sliedes. Tu iespringsti, centies darīt to labāko, bet, vienalga, ir liela varbūtība, ka jau nākamajā vai aiznākamajā dienā uz tavām vēstulēm vairs atbildēts netiks, jo amerikānim ir iestājusies nākamā prioritāte un tu kā darba uzdevums esi aizmirsts. Formula ir dzelžaina – ja es zvanu grāmatvedim, juristam vai apdrošinātājam, viņš man atbildēs, jo esmu viņa klients. Ja es zvanu esošam klientam, viņš man atbildēs varbūt 30% no visām reizēm, ja zvanu tikai potenciālam klientam, tad atbildi saņemšu varbūt 3% no visiem kontakta mēģinājumiem, un vienīgā iespēja, kā šo procentu paaugstināt, ir atrast kādu, kurš var tevi ieteikt vai arī meklēt iespēju satikt interesējošo klientu vaigu vaigā. Protams, lielāka iespēja uzsākt sarunu ar nepazīstamu klientu ir tad, ja ar viņu kontaktējas amerikānis, vai arī tevi pie klienta aiz rociņas aizved kāds, kurš viņam raisa uzticību. Tāpēc iebraucējiem no Latvijas šeit kaut ko pārdot ir divtik grūti, un, ja rocība atļauj, pārdošanas darbiem labāk algot amerikāņus.

Kamēr rakstu šo blogu, esmu saņēmis kādus trīs piedāvājumus izgatavot spiestās plates vai pirkt lētas elektroniskās komponentes, kā arī pāris piedāvājumu no marketologiem izdevīgi reklamēties un pavisam lēti nopirkt dažādas “decison maker” datu bāzes. Nu ko tie mērkaķi piesārņo manu pasta kasti un uzbāžas ar saviem mēsliem, kamēr man svarīgākas lietas, ko darīt? Tādiem es neatbildu nekad.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi skati šobrīd ir ikdiena Kalifornijā (ROBYN BECK/AFP/GETTY IMAGES)afp-s204w

Par to, ka ziloņi ar odiem nepārojas

Pateicības dienas ēšanas trakums ir pagājis, un mūsu ASV biznesā ir iestājies pieklusuma laiks, kurš turpināsies līdz jaunajam gadam. Pieklusums  tāpēc, ka cilvēki  ir aizņemti ar brīvdienām, ciemošanos un dāvanām,  turklāt ASV ziemeļu daļā ir iestājies aukstāks laiks, kas  nav piemērots kāpšanai torņos un tamlīdzīgiem āra darbiem.

Atgādināšu, ka SAF Tehnika “izdomā” un ražo radio linkus – tās ir datu pārraides iekārtas, bez kurām pasaulē daudz kur nebūtu ne interneta, ne televīzijas, ne arī telefona sakaru.  Radio linki pārraida un uztver signālu, izmantojot apaļas antenas, kuras atgādina bļodas vai lidojošos šķīvīšus. Noteikti esat redzējuši tās ceļmalās uz sakaru torņiem un pilsētās uz māju jumtiem. Ziemā šīs antenas parasti neuzstāda, jo ir auksti un pa apledojušiem torņiem rāpties ir bīstami. Piebildīšu, ka ASV šādus torņos kāpējus sauc par “Tower Monkeys” – torņu mērkaķiem. Interesanti, ka lielo telekomunikāciju operatoru darbiniekiem nav atļauts kāpt augstāk par 3 metriem virs zemes, visu bīstamo kāpšanu veic  apakšuzņēmēji, jo operatori nevēlas riskēt ar dārgiem tiesu darbiem, ja kāds darbinieks nokritīs no liela augstuma un gūs traumu.

Latvijā septiņus gadus vadīju IT Klasteri – uzņēmumu apvienību, kuras misija ir veicināt Latvijas IT uzņēmumu eksportu. Pagājušajā nedēļā Klasteris svinēja desmit gadu jubileju, un izskatās, ka kolēģi turpina aktīvi darboties arī tagad. Klastera laikos vienmēr priecājāmies, ja izdevās sarunāt tikšanos ar kādiem pasaulē pazīstamiem uzņēmumiem – Boing, Telia vai ko tamlīdzīgu. Daudzi kolēģi kļuva gluži uzbudināti par iespēju kaut ko programmēt un piegādāt Boingam vai kādam tamlīdzīgam zilonim. Parasti šie stāsti iesākās rožaini optimistiski un tad pēc kāda pusgada vai gada izčākstēja bezgalīgās e-pastu vēstulēs. Arī ASV vieni no pirmajiem cerīgajiem projektiem mums bija ar kompānijām ar skaļu vārdu. Pieteicās aģenti, kuri solīja, ka par pavisam pieticīgām konsultāciju maksām viņi gauži vienkārši mani aizvedīs pie īstajiem cilvēkiem, un nepaies ne daži mēneši, kad mēs visi būsim bagāti un laimīgi. Atzīšos, ka ir ļoti grūti turēties pretī kārdinājumam, kad nosauc Fortune 500 kompānijas vārdu un uzglezno daudzu miljonu biznesu, kas atnāks, ja vien samaksāsi konsultantam kādus pārdesmit tūkstošus un mazliet pavingrosi. Tā es iesaistījos pāris šādās spēlēs. Diemžēl ar lielajām kompānijām ir tā, ka viņiem pārdot mēģina ļoti daudzi. Turklāt viņi nepavisam nav muļķi un lieliski prot nopirkt tiem nepieciešamās lietas lēti. Gandrīz visi mūsu konkurenti, kuri tirgo savas mantas lielajiem, elš un pūš un apgalvo, ka peļņa uz šiem darījumiem ir tuva nullei. Pats esmu redzējis divas konkurentu kompānijas, kuras pārdeva radio ASV mobilajiem operatoriem, kuras gluži prozaiski nobankrotēja šajā laikā. ASV bankrots notiek zibenīgi ātri – daži mēneši, un neveiksminieks ir sadalīts sastāvdaļās, izsolīts, izūtrupēts, un dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu bijis. Par tādām maksātnespējas shēmām un aizdomīgiem tiesnešiem kā Latvijā es ASV  neko neesmu dzirdējis. Tas laikam arī pierāda apgalvojumu, ka ASV ir likuma vara un uzņēmēji daudz var nebaidīties, līgumi tiek pildīti, un privātīpašums ir svēts.

Bet atgriežos pie ziloņu medībām. Ir pagājuši divi gadi, neskaitāmas reizes esmu braucis vizītēs pie ziloņa. Veicis kādus piecus aparatūras izmēģinājumus un iztērējis daudzus desmitus tūkstošus konsultanta barošanā. Cilvēki mainās, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonis reorganizējas, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonim uznāk “investment freeze” – jāpagaida kādi seši mēneši un viss stāsts jāsāk no gala. Tā var pavadīt daudzus gadus, medījot ziloni, un kļūt par lielu ekspertu tā uzvedības un paradumu pētniecībā. Viens no pazemojošākajiem brīžiem man bija Dalasā, kad kāds lielā ziloņa darbinieks atšāva lūpu un pavaicāja – “Un cik tūkstoši darbinieku tad jums ir ASV?” “Ak, divpadsmit un strauji augat, nu, nu…” ASV mazā uzņēmumā strādā līdz 100 darbinieku. Vidēji mazā – no simts līdz piecsimt, un liels jau skaitās tāds, kurā strādā daudzi tūkstoši darbinieku. SAF Tehnikas izmēra uzņēmuma pareizais klients ir aptuveni tāda paša izmēra kantoris, t.i., ar darbinieku skaitu no 20 līdz 500. Ar šādiem mums ir viegli – mēs viņiem esam interesanti, jo ar mums viņiem strādāt vieglāk, nekā pirkt no citiem ziloņiem. Viņi novērtē, ka var runāt ar vadītāju, saņemt personīgu attieksmi, un to  vēlmes un vajadzības tiek uzklausītas un izpildītas. Arī man ir stipri vieglāk strādāt ar klientiem, kuru vadītāju un īpašnieku telefonu numuri man ir pieejami, un es zinu, ka viņi atbildēs un runās par lietu.

Es nesaku, ka ziloņus medīt ir nepareizi vai kaitīgi. Ziloņi ir jāmedī, un, ja laiku pa laikam paveicas, tu iekļūsti nākošajā spēles līmenī. Atceros, kā deviņdesmitajos gados Fortek bija mazs uzņēmums, bet mēs piedalījāmies dažādos lielos konkursos, kuri nebija mums rakstīti un kur mūs neviens negaidīja. Un vienu reizi gadījās tā, ka konkursa favorīts kļūdījās – aizmirsa piedāvājumā ielikt dažus papīrīšus. Bet klientam vairs nebija laika konkursu anulēt, un viņš bija spiests paņemt no mums. Un mēs tikām nākošajā līmenī un zilonis bija mūsu, un pagāja pavisam neilgs laiks, un arī mēs paši kļuvām par Latvijas mēroga ziloni.

Tāpat arī ASV – var pazaudēt gadus un daudz naudas, tvarstot ziloni. Lai izdzīvotu, tam nevajadzētu tērēt vairāk par 20% no laika un resursiem. Jo parasti ziloņi ar odiem nepārojas, bet dažreiz gadās situācijas, kad nākas, un tad jau odam ir iespējas pašam paaugties lielākam.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: IR Darbnīca

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Tā izskatās mūsu klientu infrastruktūra. Šī bilde uzņemta apmeklējuma laikā Havaju salās.2016-05-19 14.27.11

Par pateicību

ASV novembris ir viens no aizņemtākajiem mēnešiem, jo jāpaspēj nosvinēt gan Latvijas dzimšanas diena, gan arī amerikāņu Pateicības diena. Pateicības diena ir gada lielākās svinības, un vairums cilvēku cenšas šo dienu atzīmēt ar kārtīgu izēšanos ģimenes un draugu lokā. Šajā ceturtdienā Denverā jau ap četriem pēcpusdienā visas ielas bija tukšas kā izslaucītas, un pat tie veikali, kuri parasti strādā visu diennakti, jau vērās ciet.

Mēs Pateicības dienu svinējām kolēģa Pētera mājās. Pēteris ir dzimis Filadelfijā, mamma no Latvijas, tētis no Itālijas, latviski runā perfekti, bet vieglāk izteikties viņam ir angliski, kā jau valodā, kurā izglītojies un runājis skolā un darbā. ASV esmu sastapis daudzus ievērojamus latviešus, par kuriem Latvijā zina retais. Piemēram, viens no Pētera draugiem, Gunārs, ilgus gadus ir strādājis NASA un bijis viens no galvenajiem Mēness misijas cilvēkiem, kurš pieņēmis lēmumu par to, ka viss ir gatavs, lai sūtītu ASV astronautus ekspedīcijā uz Mēnesi. Vai arī Mineapolē dzīvo ārsts Visvaldis Nagobads, kurš bija tās leģendārās ASV hokeja izlases galvenais ārsts, kurā spēlēja studenti – amatieri, un kas uzvarēja Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, sakaujot par neuzvaramu uzskatīto PSRS izlasi. Būtu interesanti apkopot šādus dzīves stāstus, jo ASV ir daudz ievērojamu latviešu, ar kuru veikumu mēs varam lepoties un no kuriem iedvesmoties. Apbrīnojami, cik maz Latvijā zina par izciliem ārzemju latviešiem un arī otrādi, man ir sajūta, ka daļa ASV latviešu nemaz nezina Latvijas prezidentu vai izcilākos sportistus un māksliniekus. Nu labi, Porziņģi zina visi, bet brīžiem tomēr ir sajūta, ka Latvijas un ASV latviešu kopienas dzīvo katra savu dzīvi. Es nezinu, kādi pasākumi ir paredzēti Latvijas re-emigrācijas programmās, bet redzu skaidri, ka būtu jāpalīdz organizēties dažādām ārzemju latviešu biedrībām un jāveicina dzīvošana vienotā informatīvā telpā.

Pateicības dienas pusdienās visi ēd tītaru un skaita pie galda pateicības lūgšanu. Kopā ar tītaru nāk arī daudz citu ēdienu, piemēram, dzērvenes ar riekstiem un visādām vēl garšīgām piedevām – noteikti vērts šādu kombināciju ieviest Latvijā; kukurūzas maize un dažādi salāti, uzkodas un deserti. Tītars ir izpelnījies galvenā cienasta godu, jo bijis brīvā dabā noķerams putns un bagātīgi apveltīts ar mīkstu, garšīgu gaļu. Vietējie apgalvo, ka tītara gaļa esot arī veselīga, jo tam nevarot sabarot visādu draņķu barību, tad tas nobeidzoties. Līdz ar to, ēdot tītaru, esot liela iespēja, ka gaļa ir kvalitatīva. Vispār Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tā, ka eiropiešu ieceļotāji ASV izdzīvoja pirmo ziemu un nolēma to pienācīgi atzīmēt. Un viņiem esot palīdzējuši indiāņi, mācījuši, ko var ēst, bet no kā jāturas pa gabalu. Viņi arī esot ierādījuši baltajiem ķert un ēst tītarus. Kā tas iet kopā, ka pēc tam eiropieši indiāņus masveidā izkāva, par to runāts netiek. Bet nepateicība jau ir pasaules alga, un varbūt, ka tie bija citi baltie cilvēki un arī citi indiāņi. Katrā ziņā doma, ka reizi gadā ir jāpasaka paldies, par to, ka tu un tavi tuvie ir dzīvi un paēduši, man šķiet vērā ņemama, un pasaule droši vien no tā kļūst mazliet labāka. Varbūt arī Latvijā nenāktu par sliktu uzsākt šādu Pateicības dienas tradīciju? Pateikties par to, ka esi paēdis, ka ir pajumte, ir sava valsts, vari ceļot, kur gribi un virināt knābi – runāt, ko gribi, un par to nekas nav. Pavisam labi atceros, kā mani vecāki visus padomju gadus svinēja Ziemassvētkus. Šķiet, kādā otrajā vai trešajā klasē skolā lepni izpļāpājos, ka mūsu mājās eglīte ir jau uz Ziemassvētkiem un ģimenes lokā vienmēr tos svinam. Sekoja bargs skolotājas zvans vecākiem ar norādi, lai taču iemācot bērnam, ko drīkst skolā runāt un ko ne, un lai neplātoties ar ģimenes pretpadomiskajām tradīcijām.

Bet nākamo dienu pēc Pateicības dienas praktiskie amerikāņi ir nosaukuši par “Black Friday” – ar milzu atlaidēm esot jāiepērkas un tā jākompensē vainas sajūta par pastrādātajām gastronomiskajām un alkoholiskajām pārmērībām. Šogad esot bijuši rekordlieli pirkumi internetā – dienas pasūtījumi pārsnieguši piecus miljardus dolāru. Arī mēs ļāvāmies vispārējai sajūsmai un nopirkām labas tējas un sporta aprīkojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-23 17.04.46

Par labdarīgo skvoša spēli

Pirms daudziem gadiem es biju jauns un ambiciozs menedžeris, kurš strādāja 14 stundas dienā, un darbs un panākumi man bija kā narkotikas. Neslēpšu, ka kaut kas no tā ir saglabājies vēl šodien, vienīgi četrpadsmit stundu darba dienu saīsina pa šo laiku uzkrātā pieredze. Tas viss notika divtūkstošo gadu sākumā, kad es biju ievārījis visai lielu putru un virpuli, pārdodoties igauņu Microlink. Pēc trīs gadu nepārtrauktas maukšanas es paskatījos spogulī un pilnīgi fiziski sajutu, ka, vēl dažus gadus šādi turpinot, vienkārši būšu miris. Bet dzīvot gribējās un gribas vēl tagad. Nerunājot par fiziski slikto pašsajūtu, lieko svaru, arī sociālā puse bija visai skumīga. Ja tu visu laiku strādā un vakaros esi arvien pārgurušāks, tad nav ne laika, ne arī vēlēšanās pavadīt laiku ar draugiem, jo, lai draudzētos, arī vajag laiku, enerģiju un kādas kopīgas intereses. Tajā laikā mani no pilnīga posta paglāba mocis, kurš vēl tagad stāv Rīgas garāžā, diemžēl ar to varu izbraukt tikai retu reizi, kad esmu Latvijā. Bet ne jau dzelzsgabals mani izglāba, tie bija cilvēki, kuri pēkšņi parādījās manā apritē, kuriem neko no manis nevajadzēja, kā tikai brīvdienās izlaist kādu līkumu vai saplānot kādu tālāku braucienu. Tajā laikā arī sadraudzējos ar Anglijas latvieti Rolandu, kurš ir aktīvs moču braucējs un ļoti sabiedrisks un jautrs kompānijas cilvēks. Plānojām kādu braucienu, un Rolands saka, ko to vajadzētu taisīt kā labdarības braucienu. Ko nozīmē labdarības brauciens, prasīju. Nu tas ir tā, ka cilvēki samet naudu labdarībai, bet mēs braucam, mani mācīja Rolands. Tajā laikā nodomāju, ka Rolis īsti nesaprot, ko runā, un šī tēma tika nolikta malā. Kāpēc lai kāds dotu naudu par to, ka mēs izklaidējamies un braucam ar močiem? Bet Amerikā es arvien vairāk pārliecinos, ka šāds modelis var strādāt pavisam labi.

Viens no maniem hobijiem šeit ir skvošs. Kad dzīvoju Latvijā, skvošu spēlēju, bet ne visai bieži un ne pārāk labi. Nu tā – ļoti pat viduvēji. Denveras downtown atrodas viena no pilsētas solīdākajām institūcijām – Denver Athletic club. Dibināts 1889. gadā un joprojām apdzīvo tajā laikā celto māju. Bez sportiem klubā mājo arī Denver Petrolium club, restorāns, bārs ar neiztrūkstošiem viskijiem un cigāru telpu, biljards un dažādu korporatīvu vai privātu mītiņu telpas. Bez visa pieminētā arī kādi seši skvoša korti un ļoti dzīva skvoša spēlētāju kopiena.

Skvošs ir spēle, kurā ne tikai var kārtīgi izskrieties un izlādēt enerģiju, bet ir arī jādomā ar galvu un jākombinē uz priekšu. Kādā brīdī galvā noskan klikšķis, un tu sāc paredzēt, kur lidos bumba un kur skries pretinieks. Visa būtība ir likt pretiniekam skriet uz grūti aizsniedzamiem stūriem, bet pašam visu laiku vērot pretinieku un jau laicīgi atrasties vietā, no kuras viegli paņemt atsisto bumbiņu. Paralēle ar biznesu un visādu citu lietu kruķīšanu ir nepārprotama, jo uzvarētāji ir tie, kuri spēj paredzēt nākotni vai, vēl labāk – to ietekmēt un nekādā gadījumā neļaut gaisā esošajām bumbām nokrist zemē. Lielākie zināmie virtuozi tā balansē vienlaicīgi ar daudzām, daudzām bumbām.

Pirms pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja afiša pie kluba ieejas, kas reklamēja, ka labdarības projekts “Impact 360” organizē skvoša paraugspēles un aicina kluba dalībniekus pirkt biļetes par 125 dolāriem gabalā, no kuriem 75 dolāri aiziešot labdarībai. Tajā mirklī paskatījos uz afišu, nodomāju, ka 125 dolāri ir dārgi un divas biļetes jau ir divreiz vairāk, un, vispār, ko tur ar naudu svaidīties. Bet, datumam nākot tuvāk, sāku nemierīgi knosīties. Vispirms jau mani skvoša pretinieki runāja par pasākumu, jūsmoja, cik lielisks esot tas basketbola zālē uzslietais caurspīdīgais korts, un cik viss būšot forši. Tā nu pagājušās sestdienas vakarā nolēmām, ka jāaizstaigā līdz klubam un jāpaošņājas. Laime, ka ienācām kādu stundu pirms sākuma, jo visas četrsimts biļetes jau bija izpārdotas, bet organizatori bija tik jauki, ka atrada mums iespēju vēl iespraukties pilnajā zālē. Tajā vakarā četri spēlētāji izspēlēja sešas spēles. Viens bija seškārtējs ASV čempions, un pārējie līdzīga līmeņa džeki. Zāle piebāzta ar smalki saposušamies cilvēkiem, kuriem deva vīnu un uzkodas. Atpazinu gandrīz visus savus ierastos pretiniekus, tikai neierasti bija viņus redzēt uzvalkos, ne sasvīdušos kreklos. Paralēli tādam aizrautīgam burziņam tika rīkotas dažādas labdarības izsoles. Piemēram, par 3200 dolāriem tika nosolītas vakariņas 12 personām ar patreizējo Kolorado gubernatoru Hikenlūperu un visādas tamlīdzīgas trofejas.

Pats projekts “Impact 360” ir par trūcīgu ģimeņu bērnu izglītošanu un viņu sociālu iesaistīšanu. Sanāk, ka projekta paspārnē paņemtais bērns būs pirmais no savas ģimenes, kurš ies koledžā. Bet projekts ir ne tikai par naudas savākšanu, lai mācītos koledžā, bet arī par sociālu iesaisti. Tajos pašos skvoša kortos var redzēt daudz dažādu rasu bērnus, kuriem treneri un kluba biedri māca spēlēt un pavada ar viņiem kopā laiku. ASV labdarība ir cilvēku goda lieta, un viņu elite labi saprot, ka nedrīkst sutināties savā sulā – ir jāielaiž jaunas asinis, un galu galā arī padalīties ir gan cienījami, gan arī rada foršu sajūtu. Un to visu var noorganizēt kā ļoti interesantu un visiem bagātinošu piedzīvojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-04 19.50.54

Par nodokļiem, un kādēļ laiks Amerikā skrien ātrāk

Kad biju maziņš, mani vecāki mēdza ceļot un atstāt mani pie vecmāmiņas. Tādās reizēs es ļoti gaidīju viņu atgriešanos un dienas vadīju, skatoties uz pulksteni, lai nenokavētu viņu atgriešanās laiku. Atceros kā vakar, cik neizturami lēni man toreiz vilkās laiks. Savukārt, kad paaugos un atradu interesantākas nodarbes, laiks lidoja vēja spārniem. Vienīgi vecāki ar manām interesantajām nodarbēm pārāk apmierināti nebija.

Esmu ievērojis, ka Amerikā laiks traucas vismaz četrreiz ātrāk nekā Latvijā. Piemēram, pirms nedēļas rakstīju par Latvijas uzņēmēju konferenci Čikāgā “Spotlight Latvia.” Kalendārā redzu, ka ir pagājusi tikai nedēļa, bet sajūta, ka pasākums būtu noticis vismaz pirms mēneša. Pa vienu nedēļu terorists paspēja Ņujorkā sabraukt astoņus cilvēkus, turklāt tur, kur vēl pirms mēneša es rāmi pastaigājos un baudīju jauki sakārtoto promenādi. Denveras Walmartā kāds idiots paspēja nošaut pāris cilvēkus, viņš, liekas, bija vietējais, bet šorīt ziņas atkal vēsta, ka Teksasā baznīcā kārtējā šaudīšanās, un esot vismaz divdesmit upuri.

Šī zeme ir tik liela, ka, salīdzinot ar Latviju, dažādi vietējie notikumi gāžas pār mūsu galvām kā grēku plūdi. Vēl nesen automašīnā klausījos CNN radio, bet tagad esmu sasniedzis stadiju, ka CNN nespēju ne paskatīties, ne arī paklausīties. Nemitīga histērija, dažādi “Breaking News” un runājošas galvas bez apstājas dzied vaimanu korus. Atklāju, ka manai mentālajai veselībai daudz piemērotāks ziņu avots ir “Bloomberg Radio”, kur ļaudis ar jauku britu, austrāļu vai amerikāņu akcentu saprātīgi, mierīgi izstāsta, kas jauns ir noticis, kā tas varētu ietekmēt akciju tirgu un kur, pēc inteliģento žurnālistu domām, varētu labi nopelnīt. Piemēram, ziņa – jā, Apple ir izlaidis jauno iPhone X, to pērk daudzi. Taču šī notikuma ietekme uz ASV ekonomiku būs niecīga. Jo jaunais iPhone modelis nekādi cilvēku produktivitāti nepalielināšot, vienīgi laimīgie īpašnieki mazliet labāk jutīšoties un varēšot vēl labāk izklaidēties. Tā kā iPhone tiek ražots Ķīnā, ietekme uz bezdarba mazināšanu ASV nav nekāda, viss darbs tiek ķīniešiem. Savukārt peļņu Apple jau gadiem akumulē ārpus ASV, jo uzņēmumu ienākuma nodoklis te ir pārāk augsts. Apple gan ir amerikāņu kompānija, taču daudz tās labuma tiek ķīniešiem.

Šī brīža lielākā ASV ekonomiskā aktualitāte ir nodokļu reforma. Trampa galvenie solījumi saviem vēlētājiem bija uzcelt sienu, atcelt Obamacare un samazināt nodokļus. Šie soļi vedīšot pie labklājības uzplaukuma uz bezdarba samazināšanās rēķina. Galvenās nodokļu reformas ieceres ir samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli no 35% uz 20% un radīt tādu likumdošanu, kas ASV uzņēmumiem apgrūtinātu peļņas “noparkošanu” ārvalstīs. Savukārt peļņa, kas investēta attīstībā, ar nodokļiem aplikta netikšot. Gluži kā Latvijā.

Ir plānotas arī privātpersonu ienākuma nodokļa izmaiņas, galvenokārt vienkāršošanas virzienā, kā reveranss Trampa “Rust belt” depresīvajiem vēlētājiem – nodokļu samazināšana mazo ienākumu saņēmējiem. Mazie ienākumu saņēmēji ASV gadā nopelna līdz četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru. Vienkārši rēķinot, ASV ir jāpelna četras reizes vairāk nekā Latvijā, lai dzīvotu apmēram tādā pašā labklājības līmenī, t.i., ar četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru gadā ASV diez cik labi dzīvot nevar, lai arī Latvijā tā būtu gauži cienīga nauda.

Kā jau parasti, domas par Trampa nodokļu reformas lietderību un gaidāmajiem tās efektiem dalās. Nodokļu samazināšana ievērojami palielinās budžeta deficītu, un, vai ekonomiskā aktivitāte pieaugs pietiekami, lai to kompensētu, neviens nezina. Tiesa, Blumberga radio apmierināti murrā par akciju tirgus kāpumu un apgalvo, ka tas kāps vēl vairāk, jo investori vēl neesot aptvēruši, kā uzlabosies uzņēmumu peļņas rādītāji, ja UIN nobrauks uz 20%. Tiesa, vēl jau arī šī nodokļu reforma ir jāizvelk cauri Kongresam, kas noteikti nebūs viegls uzdevums. Ņemot vērā visas šīs ekonomiku veicinošās izmaiņas, ASV būtu jākļūst par pievilcīgāku investīciju vietu, to iesaku likt aiz auss arī Latvijas uzņēmumiem. Nāciet, biedri, uz Ameriku – šeit ekonomika aug, klientiem ir daudz naudas, turklāt izskatās, ka arī ar uzņēmumu nodokļiem paliks labāk. Man liekas, ka Amerika ir vienīgā valsts pasaulē, kur nabadzīgiem, neizglītotiem vēlētājiem var iebarot ideju, ka jāsamazina nodokļi uzņēmumu peļņai un jāatceļ veselības apdrošināšana, ka tad viņiem paliks labāk. Pamēģiniet kaut ko tādu pastāstīt Latvijas vai Francijas vēlētājiem.

Tikmēr es esmu pasūtījis jauno iPhone X, uz kuru jāpagaida kāds mēnesis, jo ķīnieši nespējot saražot tik daudz, lai apmierinātu fenomenālo pieprasījumu. Ja arī nekļūšu produktīvāks, vismaz uz īsu brītiņu sajutīšos mazliet laimīgāks.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-01-19 14.56.45

Par Karali Kongu un Latvijas uzņēmēju cerību pilno garu

Divtūkstošo gadu sākumā es bieži mēroju ceļu starp Tallinu, Rīgu un Viļņu. Tolaik ceļošana visbiežāk notika ar automašīnu vai satiksmes autobusu, jo nacionālā aviokompānija vēl nebija pārlieku attīstīta un lidojumi uz kaimiņu valstu galvaspilsētām bija reti un dārgi. Atceros, ka viens no maniem regulārajiem braucieniem notika laikā, kad kinoteātros sāka rādīt filmu “Kings-Kongs”. Braucot cauri Tallinai, mani uzrunāja filmas plakāti ar vārdiem “King-Kong”, iebraucot Rīgā, filmas nosaukums pārveidojās uz “Kings-Kongs”, bet, sasniedzot Viļņu, tā pati filma jau saucās “Kingas-Kongas”. Nezinu kādēļ, bet šis pastāsts, varbūt pat kaut kur dzirdēta leģenda, uzplaiksnīja manā galvā Čikāgas glaunās viesnīcas Waldorf Astoria piebāztajā mītiņu zālē, kad kāds no konferences “Spotlight Latvia” vadītājiem jautāja, vai zālē ir kāds, kurš nesaprot latviešu valodu. No aptuveni simts klātesošajiem kautrīgi pacēlās divas vai trīs rokas. Tika konstatēts, ka visiem pārējiem vīriešu dzimuma dalībniekiem, kuri zālē bija absolūtā pārsvarā, gan vārds, gan arī uzvārds beidzas ar “s”, gluži tāpat kā latviskotajam milzu mērkaķa vārdam sākumā pieminētajā filmā.

Lai arī Amerika atrodas puspasaules attālumā no Latvijas, tomēr pagājušajā nedēļā Čikāgā notikusī konference “Spotlight Latvia” parāda, ka interese par ASV tirgu ir ļoti liela. Pārpildītajā zālē bija savākusies visai eklektiska kompānija – Latvijas lielo uzņēmumu pārstāvji, bariņš Latvijas uzņēmumu, kuri jau ir kaut cik sekmīgi ASV tirgū, kā, piemēram, jūsu padevīgā kalpa pārstāvētās “SAF Tehnika”; kādi desmit lielu plānu pilni jaunuzņēmumu pārstāvji, vēstnieks, ekonomikas ministrs, LIAA direktors, viņus pavadošās svītas un visai liels skaits ASV dzīvojošu tautiešu. Konference galvenokārt izpaudās kā izraudzīto runātāju stāsti par viņu pārstāvētajiem uzņēmumiem, kas kopumā bija interesanti, jo ļāva runātājiem trenēt savu uzstāšanās mākslu angļu valodā, bet klausītājiem uzzināt šo to jaunu par Latvijas uzņēmumiem un dzirdēto izmantot kafijas paužu un kokteiļa laikā, lai iepazītos. Tā jau tāda sen zināma patiesība, ka ārzemju braucienu lielākā pievienotā vērtība ir iespēja braucienu dalībniekiem ciešāk sapazīties un sadraudzēties, kamēr pašas mērķa valsts apmeklējums bieži vien paliek otršķirīgs. Konference, piemēram, kādam Latvijas startupam varētu būt gandrīz vienīgā iespēja, kā iepazīties ar svarīgu Latvijas Dzelzceļa vai Latvijas Finiera amatpersonu, vai līdzīgu personu no šīs pašas kategorijas. Un lielie uzņēmumi startupiem var palīdzēt diezgan daudz – dažu desmitu tūkstošu sēklas investīcija, pasūtījums vai citas “lielā” uzņēmuma radītās iespējas jaunuzņēmuma izdzīvošanai un pašapziņai nozīmē ārkārtīgi daudz. Tiesa, tas, kurš Latvijā izskatās liels un cienījams flagmanis, ASV ir vairāk kā apjucis bērns konfekšu veikalā, jo ārpus Latvijas jau visi kļūst daudz piezemētāki un līdzīgāki iesācējuzņēmumiem.

Dažas nedēļas pirms konferences man zvanīja draugs “M” un teica, ka sūtot uz pasākumu savus darbiniekus, lai es pasveicinot un palīdzot sameklēt kādu investoru. Uz šo lūgumu atbildēju, ka pasākumā pilnīgi noteikti neviens investors nebūs, tajā siros sirmi advokāti, kuri smaidīs amerikāņu smaidus un piedāvās palīdzību gan uzņēmumu dibināšanā, gan dažādu pārstāvības un starpniecības lietu kārtošanā. Un tā jau arī bija – nekad nebūtu domājis, ka Čikāgā ir tik daudz latviešu izcelsmes “attorneys”. Bet nav jau arī ko gausties, jo viss ir tikai un vienīgi pašu rokās – laipnais advokāts var iedot aukliņas galu, bet, cik tālu būs jāiet un vai pietiks spēka un pacietības, tas jau ir veiksmes un pašu apņēmības ziņā.

Ceru, ka šādi ASV tirgus iekarošanas pasākumi kļūs par labu tradīciju. Tiesa, daudz lielāks uzsvars būtu jāliek tieši uz savstarpējās pieredzes apmaiņu, kā arī uz praktiskas atbalsta infrastruktūras izveidošanu. Kā risināt darba vīzu jautājumu? Kur dzīvot? Kā paņemt uz līzingu automašīnu? Kur atvērt biroju? Ir daudzas bedres, kuras varam palīdzēt saviem cilvēkiem apiet. Gribētu novēlēt Latvijas valdībai, īpaši jau Ekonomikas ministrijai, izšķirties par prioritātēm. Atceros, ka Somija pirms jau gadiem piecpadsmit pasludināja, ka Ķīna ir viņu ārējās ekonomiskās politikas prioritāte. Tas sevī ietvēra gan Helsinku lidostas pārvēršanu par tranzīta mezglu uz Āziju, gan Somijas uzņēmumu vilināšanu uz Ķīnu, gan arī dažādu divpusēju ekonomiskās sadarbības projektu organizēšanu. Šajā sakarā gribas vaicāt, kādas ir Latvijas ārējās ekonomiskās politikas prioritātes? Konference “Spotlight Latvia” ASV ir labs sākums, bet, lai gūtu panākumus, visiem zobratiņiem ilgi un pacietīgi jāgriežas ciešā sazobē.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

king kong

%d bloggers like this: