Ja esi maziņš, tava vienīgā priekšrocība ir ātrums

Rakstu, sēžot pie geita Denveras lidostā, pēc īsa brīža Icelandair mūs vizinās mājās, un, cerams, ka pēc stundām piecpadsmit jau būsim savā Rīgas migā. Latvijā būšu līdz 7. janvārim, un šis ir pēdējais bloga raksts  šajā gadā, jo, uzturoties Rīgā, mūzas mani parasti pamet.

Šīs nedēļas sākumā iznāca tāds interesants roudrips – četrās dienās nobraucu ar auto no Bostonas līdz Filadelfijai. Bostonā partneris mani savāca ar savu auto un aizvizināja līdz Ņujorkai, un Ņujorkā pats noīrēju auto un aizbraucu līdz Filadelfijai. Šis ir ASV nostūris, “kur viss sākās”. Bostona slavena ar to, ka šeit aizsākās revolūcija, notika t. s. “tējas nemieri”, kad  dumpinieki sagāza jūrā kuģos atvesto tēju un paziņoja, ka nodokļus nemaksās, jo nav pārstāvēti Anglijas parlamentā. Un Filadelfija ir pilsēta, kur tika pasludināta ASV neatkarība un vēl pēc neilga laika tajā arī tika izstrādāta un parakstīta ASV konstitūcija. Vizuāli šis ASV gals ārkārtīgi atšķiras no Denveras kalniem un plašumiem. Braucot ar auto, noteicošais iespaids ir nepārtrauktie korķi, kā arī ļoti industriālā ainava visapkārt. Skursteņi kūp, ražotnes ražo un reti var manīt kādu koku vai zaļumu, kur aizķerties acij. No Bostonas līdz Ņujorkai ir jābrauc aptuveni četras stundas, vienīgi iebraukšana Manhetenā caur Linkolna tuneli sastrēgumu dēļ var aizņemt vēl stundu vai vairāk. Tādēļ mūsu partneris, vienlaicīgi arī  šoferis mūs izmet pirms tuneļa, un Manhetenā iebraucam ar prāmi, kas ir apmēram piecpadsmit minūtes ilgs ceļojums.

Ap divtūkstošo gadu darba pienākumu vadīts es gandrīz katru nedēļu braucu vai nu uz Viļņu vai Tallinu. Laika ziņā tas ir apmēram tas pats, kas aizbraukt no Bostonas līdz Ņujorkai. Jau tad atklāju, ka ļoti labs paņēmiens, kā risināt kādu problēmu vai labāk iepazīt kādu cilvēku, ir paņemt viņu līdzi roudtripā. Arī  šoreiz mēs ceļojām trijatā, no partnera mītnes vietas Bostonā līdz klientam Ņujorkas pievārtē, kas apkalpo lielos mobilos operatorus. Četras stundas ceļā ļauj uzzināt gan partnera dzīves ceļu, gan arī to, kā darbojas šie mobilie operatori, kādi ir to investīciju plāni un kā  mazam ražotājam no Latvijas tur kaut ko pārdot. Liekas, ka tikai šo četru stundu brauciena dēļ bija vērts pacelt pēcpusi Denverā un noziedot četras dienas, maisoties pa Austrumkrastu. Jā, daudz kas tiek lemts uz golfa laukuma, jā – cits operators ir kā noslēgts klubs, kamēr tevi neuzņems, tikmēr neko tur nepārdosi. Cits atkal aizraujas ar mazāksolīšanu rīkošanu un tā piegādātāji nereti bankrotē, jo neapdomīgi pārdod par zemākām cenām, nekā var atļauties. Pārdot lēti ir ļoti bīstams ieradums, kam jāturas pretī visiem spēkiem.

Nonākam Ņujorkā pie klienta, kurš tikko no mums ir nopircis vienu linku. Serviss esot labs, viņam paticis mūsu darbinieks, kurš palīdzēja to uzstādīt. Nu jā, iespējams, ka pirkšot, iedošot prognozi janvāra sākumā visam gadam. Parunājam mazliet par konkurentiem – nu pērkot to un šito. Firma x – tie gan esot pilnīgi mēsli. Nopircis vienu linku, serviss nekāds, neesot spējis sadabūt nevienu, kurš uz sitienu ar viņu gribējis runāt. Vairāk nekad neko tādu nepirkšot. Atvieglojumā nopūšos, jo tieši pirms dažām dienām aizsūtījām produktu uz Kanādu un dažādu sīku gļuku dēļ noņēmāmies pāris nedēļas, kamēr to dabūjām pie dzīvības. Skaidrs, ka mūsu operatoru klients būtu mūs ielicis sūdu kastītē un mēs varētu uz gadiem pieciem no šī klienta atslābt. Šī ņemšanās attina atpakaļ nesen lasītu atziņu, kurai varu piekrist par visiem simts procentiem. Un tā ir, ka ja esi neliela kompānija, tad tava vienīgā priekšrocība ir ātrums un elastība. Jo lielās firmas var uztaisīt pilnīgi visu, un gan jau pat labāk. Bet lielās firmās ir arī liela birokrātija. Menedžmenta slāņi, cilvēki, kuri runā ar klientiem parasti ir atrauti no tiem, kuri pieņem lēmumus. Lielās hierarhijās, ja sēdi augstu, uz leju skatoties, redzi daudz smaidīgu seju. Ja skaties uz augšu, tad pats saproti, ko tur redzi. Tāpēc lielās firmas ieskrienas lēni un arī stopkrānu tām noraut grūtāk. Turklāt, lieliska izdevība man, piemēram,  ir niša, kur varu pārdot par kādiem trīs miljoniem gadā, kamēr tādām kompānijām kā Cisco vai IBM tas nav īsti pat vienas priekšnieku sanāksmes vērts jautājums. Un šeit parādās mana iespēja. Turklāt lielajiem spēlētājiem ir savas slaucamās govis un iekšējās politikas, kas viņiem neļauj pieņemt lēmumus taisīt kaut ko jaunu, kas nokaus viņu esošās govis. Lieliska lasāmviela par šo tēmu ir Clayton M. Christensen brīnišķīgā grāmata “The Innovator’s Dilemma.” Tā būtu jāizlasa katram rūķītim, kurš sapņo izdrāzt Goliātu.

No Ņujorkas līdz Filadelfijai jau ir nieka pusotras stundas brauciens. Klients Denverā to komentēja apmēram šādi. Ak, biji komandējumā Filadelfijā, nu jā, no laba prāta jau neviens uz turieni nebrauc. Es gan šim spriedumam nepiekrītu. Lai arī pilsēta ir pilna ar skursteņiem un industriāliem veidojumiem, tomēr tieši šeit viss sākās. Mājiņa, kurā parakstīja Neatkarības deklarāciju un Konstitūciju drusku atgādina palielu lauku kultūras namu ar čīkstošām trepēm. Bet tajā laikā tā bija pati lielākā māja visās Amerikas kolonijās. Un šodien tā ir smuki atjaunota un ieeja, kā jau Amerikā, tiek sargāta ar lidostas cienīgām drošības sistēmām. Un, lai arī es nepratu novērtēt Filadelfijas leģendāros steika sendvičus, tomēr pilsētā bija kaut kas no īstas, vecas pilsētas gara. Filadelfijā mēs palikām pa nakti ne viesnīcā, bet “Racquet Club of Philadelphia”. Kā Denveras līdzīga kluba biedriem, mums pienākas laipna uzņemšana un lētas naktsmājas pils cienīgā struktūrā pašā pilsētas centrā. Austrumkrasts esot mazliet snobisks. Piemēram, minētā kluba kortā drīkst parādīties tikai baltās biksēs un baltā kreklā. Tāpēc mūsu Denveras bauru melnās sporta bikses un raibi krekli tika uzlūkoti ar izbrīnu, bet daži jaunuļi liftā pat atļāvās nepieklājīgi sačukstēties un bakstīt viens otram sānā.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi mūsu klients trenē savus torņos kāpējus.2017-12-12 14.47.11

Bet šī ir uzņemšanas telpa Filadelfijas rakešu klubā, kur kortā laiž tikai baltās biksēs.2017-12-14 04.56.53

Kāpēc viņi man neatbild?

Aizgājusī nedēļa bija visai nemierīga gan Latvijā ar vairāku pazīstamu cilvēku aiziešanu mūžības laukos, gan arī pasaulē – ar cepšanos par Jeruzālemi, ar vienkārši neiedomājamiem ugunsgrēkiem Kalifornijā un nebeidzamiem seksa skandāliem, kuru dēļ kongresmeņi un senatori, nemaz nerunājot par aktieriem, krīt kā dihlofosa appūstas mušas. Vienu brīdi gribējās jautāt, kādēļ gan Latvija neseko pasaules modei, bet tad atcerējos, ka mums jau bija savs pedofilu skandāls, tā ka šajā jomā varbūt pat esam apsteiguši amerikāņus. ASV politikas lielākā aktualitāte ir otrdien gaidāmās senatora vēlēšanas Alabamā, kur republikāņu kandidāts Rojs Mūrs ir apsūdzēts par uzmākšanos mazgadīgām meitenēm. Tramps, to neņemot galvā, viņu ir “endorsējis”, liberāļi un demokrāti,  protams, kviec kā aizkauti sivēni, un politikas vērotāji aizturētu elpu gaida, kas nu tur būs. Alabama ir tāds štats, kur 2008. gadā par Obamu balsoja tikai 15% vēlētāju, t. i., normālos apstākļos demokrātiem tur vispār nav ko darīt. Seksa skandālu virtene un pikantie faktiņi par Mūru ir kārtīgi samaisījuši kārtis. Pirms šī vēlēšanu stāsta par Alabamu zināju vien Foresta Gampa filmā redzēto, ka tur ķer garneles, taču vēlēšanas štata atpazīstamību ir cēlušas.

Visā apsūdzību un politkorektuma kakofonijā man visvairāk žēl par talantīgā aktiera Kevina Speisija aiziešanu pa kauna taku, un kopumā nepamet sajūta, ka plašas un varenas “spindoktoru” armijas nenogurušas meklē tēmas, kuras var pavirzīt svaru bultiņas par milimetra daļām vienā vai otrā virzienā. ASV seksa skandālu analogs Latvijā ir čekas maisi. Uz to, protams, var atbildēt, ka tāds jau ir marketologu un sabiedrisko attiecību speciālistu darbs – meklēt un aktualizēt sabiedrībai svarīgas tēmas. Galu galā, kamēr cīņa notiek ziņu pārraidēs un interneta portālos, tikmēr taču demokrātija strādā, jo lēmumu pieņem vēlētājs, vai ne?

Viena no raksturīgākajām iezīmēm biznesā ASV, pie kuras grūti pierast, ir tā, ka uz tavām e-pastu vēstulēm vai zvaniem neatbild. Un parasti neatbild, ja tu atrodies pārdevēja čībās. Ja gribi kaut ko nopirkt, atbildi saņem zibenīgi, un tev zvana un followapo un lien vai no ādas laukā, lai tu būtu apčubināts un laimīgs.

Rīt dodos uz Austrumkrastu apraudzīt turienes klientus un partnerus. Rakstu palielam klientam Ņujorkā, ka gribu viņu satikt. Atbildes vietā klusums, bet pēc kādas ceturtās aizsūtītās e-pasta vēstules atnāk apmēram šāda atbilde: “Jā, jā drīz jau sūtīsim to plānoto pasūtījumu, bet tikties mums vienalga nav laika.” Latvijā neatbildēšana skaitās nepieklājīga, un mēs esam sliecīgi apvainoties, iedomāties nezin ko – ka mūs nemīl vai neciena. Amerikā šāda neatbildēšana nenozīmē pilnīgi neko. Visticamāk, cilvēks ir aizņemts ar savām lietām un tavu vēstuli vai zvanu ir palaidis garām kā nesteidzamu un nesvarīgu. Lietas pagriežas par 180 grādiem mirklī, kad tavam klientam kaut ko vajag no tevis. Vai nu ātrāku piegādi, vai kaut kas ir nosprādzis vai saputrots. Tajā mirklī ieslēdzas kauceklis un parasti inertais un uz e-pastu vēstulēm neatbildošais cilvēks kļūst hiperaktīvs, sūta pa desmit vēstulēm dienā, zvana, kliedz, lamājas un ir gatavs grauzt sliedes. Tu iespringsti, centies darīt to labāko, bet, vienalga, ir liela varbūtība, ka jau nākamajā vai aiznākamajā dienā uz tavām vēstulēm vairs atbildēts netiks, jo amerikānim ir iestājusies nākamā prioritāte un tu kā darba uzdevums esi aizmirsts. Formula ir dzelžaina – ja es zvanu grāmatvedim, juristam vai apdrošinātājam, viņš man atbildēs, jo esmu viņa klients. Ja es zvanu esošam klientam, viņš man atbildēs varbūt 30% no visām reizēm, ja zvanu tikai potenciālam klientam, tad atbildi saņemšu varbūt 3% no visiem kontakta mēģinājumiem, un vienīgā iespēja, kā šo procentu paaugstināt, ir atrast kādu, kurš var tevi ieteikt vai arī meklēt iespēju satikt interesējošo klientu vaigu vaigā. Protams, lielāka iespēja uzsākt sarunu ar nepazīstamu klientu ir tad, ja ar viņu kontaktējas amerikānis, vai arī tevi pie klienta aiz rociņas aizved kāds, kurš viņam raisa uzticību. Tāpēc iebraucējiem no Latvijas šeit kaut ko pārdot ir divtik grūti, un, ja rocība atļauj, pārdošanas darbiem labāk algot amerikāņus.

Kamēr rakstu šo blogu, esmu saņēmis kādus trīs piedāvājumus izgatavot spiestās plates vai pirkt lētas elektroniskās komponentes, kā arī pāris piedāvājumu no marketologiem izdevīgi reklamēties un pavisam lēti nopirkt dažādas “decison maker” datu bāzes. Nu ko tie mērkaķi piesārņo manu pasta kasti un uzbāžas ar saviem mēsliem, kamēr man svarīgākas lietas, ko darīt? Tādiem es neatbildu nekad.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi skati šobrīd ir ikdiena Kalifornijā (ROBYN BECK/AFP/GETTY IMAGES)afp-s204w

Par to, ka ziloņi ar odiem nepārojas

Pateicības dienas ēšanas trakums ir pagājis, un mūsu ASV biznesā ir iestājies pieklusuma laiks, kurš turpināsies līdz jaunajam gadam. Pieklusums  tāpēc, ka cilvēki  ir aizņemti ar brīvdienām, ciemošanos un dāvanām,  turklāt ASV ziemeļu daļā ir iestājies aukstāks laiks, kas  nav piemērots kāpšanai torņos un tamlīdzīgiem āra darbiem.

Atgādināšu, ka SAF Tehnika “izdomā” un ražo radio linkus – tās ir datu pārraides iekārtas, bez kurām pasaulē daudz kur nebūtu ne interneta, ne televīzijas, ne arī telefona sakaru.  Radio linki pārraida un uztver signālu, izmantojot apaļas antenas, kuras atgādina bļodas vai lidojošos šķīvīšus. Noteikti esat redzējuši tās ceļmalās uz sakaru torņiem un pilsētās uz māju jumtiem. Ziemā šīs antenas parasti neuzstāda, jo ir auksti un pa apledojušiem torņiem rāpties ir bīstami. Piebildīšu, ka ASV šādus torņos kāpējus sauc par “Tower Monkeys” – torņu mērkaķiem. Interesanti, ka lielo telekomunikāciju operatoru darbiniekiem nav atļauts kāpt augstāk par 3 metriem virs zemes, visu bīstamo kāpšanu veic  apakšuzņēmēji, jo operatori nevēlas riskēt ar dārgiem tiesu darbiem, ja kāds darbinieks nokritīs no liela augstuma un gūs traumu.

Latvijā septiņus gadus vadīju IT Klasteri – uzņēmumu apvienību, kuras misija ir veicināt Latvijas IT uzņēmumu eksportu. Pagājušajā nedēļā Klasteris svinēja desmit gadu jubileju, un izskatās, ka kolēģi turpina aktīvi darboties arī tagad. Klastera laikos vienmēr priecājāmies, ja izdevās sarunāt tikšanos ar kādiem pasaulē pazīstamiem uzņēmumiem – Boing, Telia vai ko tamlīdzīgu. Daudzi kolēģi kļuva gluži uzbudināti par iespēju kaut ko programmēt un piegādāt Boingam vai kādam tamlīdzīgam zilonim. Parasti šie stāsti iesākās rožaini optimistiski un tad pēc kāda pusgada vai gada izčākstēja bezgalīgās e-pastu vēstulēs. Arī ASV vieni no pirmajiem cerīgajiem projektiem mums bija ar kompānijām ar skaļu vārdu. Pieteicās aģenti, kuri solīja, ka par pavisam pieticīgām konsultāciju maksām viņi gauži vienkārši mani aizvedīs pie īstajiem cilvēkiem, un nepaies ne daži mēneši, kad mēs visi būsim bagāti un laimīgi. Atzīšos, ka ir ļoti grūti turēties pretī kārdinājumam, kad nosauc Fortune 500 kompānijas vārdu un uzglezno daudzu miljonu biznesu, kas atnāks, ja vien samaksāsi konsultantam kādus pārdesmit tūkstošus un mazliet pavingrosi. Tā es iesaistījos pāris šādās spēlēs. Diemžēl ar lielajām kompānijām ir tā, ka viņiem pārdot mēģina ļoti daudzi. Turklāt viņi nepavisam nav muļķi un lieliski prot nopirkt tiem nepieciešamās lietas lēti. Gandrīz visi mūsu konkurenti, kuri tirgo savas mantas lielajiem, elš un pūš un apgalvo, ka peļņa uz šiem darījumiem ir tuva nullei. Pats esmu redzējis divas konkurentu kompānijas, kuras pārdeva radio ASV mobilajiem operatoriem, kuras gluži prozaiski nobankrotēja šajā laikā. ASV bankrots notiek zibenīgi ātri – daži mēneši, un neveiksminieks ir sadalīts sastāvdaļās, izsolīts, izūtrupēts, un dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu bijis. Par tādām maksātnespējas shēmām un aizdomīgiem tiesnešiem kā Latvijā es ASV  neko neesmu dzirdējis. Tas laikam arī pierāda apgalvojumu, ka ASV ir likuma vara un uzņēmēji daudz var nebaidīties, līgumi tiek pildīti, un privātīpašums ir svēts.

Bet atgriežos pie ziloņu medībām. Ir pagājuši divi gadi, neskaitāmas reizes esmu braucis vizītēs pie ziloņa. Veicis kādus piecus aparatūras izmēģinājumus un iztērējis daudzus desmitus tūkstošus konsultanta barošanā. Cilvēki mainās, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonis reorganizējas, viss stāsts jāsāk no gala. Zilonim uznāk “investment freeze” – jāpagaida kādi seši mēneši un viss stāsts jāsāk no gala. Tā var pavadīt daudzus gadus, medījot ziloni, un kļūt par lielu ekspertu tā uzvedības un paradumu pētniecībā. Viens no pazemojošākajiem brīžiem man bija Dalasā, kad kāds lielā ziloņa darbinieks atšāva lūpu un pavaicāja – “Un cik tūkstoši darbinieku tad jums ir ASV?” “Ak, divpadsmit un strauji augat, nu, nu…” ASV mazā uzņēmumā strādā līdz 100 darbinieku. Vidēji mazā – no simts līdz piecsimt, un liels jau skaitās tāds, kurā strādā daudzi tūkstoši darbinieku. SAF Tehnikas izmēra uzņēmuma pareizais klients ir aptuveni tāda paša izmēra kantoris, t.i., ar darbinieku skaitu no 20 līdz 500. Ar šādiem mums ir viegli – mēs viņiem esam interesanti, jo ar mums viņiem strādāt vieglāk, nekā pirkt no citiem ziloņiem. Viņi novērtē, ka var runāt ar vadītāju, saņemt personīgu attieksmi, un to  vēlmes un vajadzības tiek uzklausītas un izpildītas. Arī man ir stipri vieglāk strādāt ar klientiem, kuru vadītāju un īpašnieku telefonu numuri man ir pieejami, un es zinu, ka viņi atbildēs un runās par lietu.

Es nesaku, ka ziloņus medīt ir nepareizi vai kaitīgi. Ziloņi ir jāmedī, un, ja laiku pa laikam paveicas, tu iekļūsti nākošajā spēles līmenī. Atceros, kā deviņdesmitajos gados Fortek bija mazs uzņēmums, bet mēs piedalījāmies dažādos lielos konkursos, kuri nebija mums rakstīti un kur mūs neviens negaidīja. Un vienu reizi gadījās tā, ka konkursa favorīts kļūdījās – aizmirsa piedāvājumā ielikt dažus papīrīšus. Bet klientam vairs nebija laika konkursu anulēt, un viņš bija spiests paņemt no mums. Un mēs tikām nākošajā līmenī un zilonis bija mūsu, un pagāja pavisam neilgs laiks, un arī mēs paši kļuvām par Latvijas mēroga ziloni.

Tāpat arī ASV – var pazaudēt gadus un daudz naudas, tvarstot ziloni. Lai izdzīvotu, tam nevajadzētu tērēt vairāk par 20% no laika un resursiem. Jo parasti ziloņi ar odiem nepārojas, bet dažreiz gadās situācijas, kad nākas, un tad jau odam ir iespējas pašam paaugties lielākam.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: IR Darbnīca

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Tā izskatās mūsu klientu infrastruktūra. Šī bilde uzņemta apmeklējuma laikā Havaju salās.2016-05-19 14.27.11

Par pateicību

ASV novembris ir viens no aizņemtākajiem mēnešiem, jo jāpaspēj nosvinēt gan Latvijas dzimšanas diena, gan arī amerikāņu Pateicības diena. Pateicības diena ir gada lielākās svinības, un vairums cilvēku cenšas šo dienu atzīmēt ar kārtīgu izēšanos ģimenes un draugu lokā. Šajā ceturtdienā Denverā jau ap četriem pēcpusdienā visas ielas bija tukšas kā izslaucītas, un pat tie veikali, kuri parasti strādā visu diennakti, jau vērās ciet.

Mēs Pateicības dienu svinējām kolēģa Pētera mājās. Pēteris ir dzimis Filadelfijā, mamma no Latvijas, tētis no Itālijas, latviski runā perfekti, bet vieglāk izteikties viņam ir angliski, kā jau valodā, kurā izglītojies un runājis skolā un darbā. ASV esmu sastapis daudzus ievērojamus latviešus, par kuriem Latvijā zina retais. Piemēram, viens no Pētera draugiem, Gunārs, ilgus gadus ir strādājis NASA un bijis viens no galvenajiem Mēness misijas cilvēkiem, kurš pieņēmis lēmumu par to, ka viss ir gatavs, lai sūtītu ASV astronautus ekspedīcijā uz Mēnesi. Vai arī Mineapolē dzīvo ārsts Visvaldis Nagobads, kurš bija tās leģendārās ASV hokeja izlases galvenais ārsts, kurā spēlēja studenti – amatieri, un kas uzvarēja Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, sakaujot par neuzvaramu uzskatīto PSRS izlasi. Būtu interesanti apkopot šādus dzīves stāstus, jo ASV ir daudz ievērojamu latviešu, ar kuru veikumu mēs varam lepoties un no kuriem iedvesmoties. Apbrīnojami, cik maz Latvijā zina par izciliem ārzemju latviešiem un arī otrādi, man ir sajūta, ka daļa ASV latviešu nemaz nezina Latvijas prezidentu vai izcilākos sportistus un māksliniekus. Nu labi, Porziņģi zina visi, bet brīžiem tomēr ir sajūta, ka Latvijas un ASV latviešu kopienas dzīvo katra savu dzīvi. Es nezinu, kādi pasākumi ir paredzēti Latvijas re-emigrācijas programmās, bet redzu skaidri, ka būtu jāpalīdz organizēties dažādām ārzemju latviešu biedrībām un jāveicina dzīvošana vienotā informatīvā telpā.

Pateicības dienas pusdienās visi ēd tītaru un skaita pie galda pateicības lūgšanu. Kopā ar tītaru nāk arī daudz citu ēdienu, piemēram, dzērvenes ar riekstiem un visādām vēl garšīgām piedevām – noteikti vērts šādu kombināciju ieviest Latvijā; kukurūzas maize un dažādi salāti, uzkodas un deserti. Tītars ir izpelnījies galvenā cienasta godu, jo bijis brīvā dabā noķerams putns un bagātīgi apveltīts ar mīkstu, garšīgu gaļu. Vietējie apgalvo, ka tītara gaļa esot arī veselīga, jo tam nevarot sabarot visādu draņķu barību, tad tas nobeidzoties. Līdz ar to, ēdot tītaru, esot liela iespēja, ka gaļa ir kvalitatīva. Vispār Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tā, ka eiropiešu ieceļotāji ASV izdzīvoja pirmo ziemu un nolēma to pienācīgi atzīmēt. Un viņiem esot palīdzējuši indiāņi, mācījuši, ko var ēst, bet no kā jāturas pa gabalu. Viņi arī esot ierādījuši baltajiem ķert un ēst tītarus. Kā tas iet kopā, ka pēc tam eiropieši indiāņus masveidā izkāva, par to runāts netiek. Bet nepateicība jau ir pasaules alga, un varbūt, ka tie bija citi baltie cilvēki un arī citi indiāņi. Katrā ziņā doma, ka reizi gadā ir jāpasaka paldies, par to, ka tu un tavi tuvie ir dzīvi un paēduši, man šķiet vērā ņemama, un pasaule droši vien no tā kļūst mazliet labāka. Varbūt arī Latvijā nenāktu par sliktu uzsākt šādu Pateicības dienas tradīciju? Pateikties par to, ka esi paēdis, ka ir pajumte, ir sava valsts, vari ceļot, kur gribi un virināt knābi – runāt, ko gribi, un par to nekas nav. Pavisam labi atceros, kā mani vecāki visus padomju gadus svinēja Ziemassvētkus. Šķiet, kādā otrajā vai trešajā klasē skolā lepni izpļāpājos, ka mūsu mājās eglīte ir jau uz Ziemassvētkiem un ģimenes lokā vienmēr tos svinam. Sekoja bargs skolotājas zvans vecākiem ar norādi, lai taču iemācot bērnam, ko drīkst skolā runāt un ko ne, un lai neplātoties ar ģimenes pretpadomiskajām tradīcijām.

Bet nākamo dienu pēc Pateicības dienas praktiskie amerikāņi ir nosaukuši par “Black Friday” – ar milzu atlaidēm esot jāiepērkas un tā jākompensē vainas sajūta par pastrādātajām gastronomiskajām un alkoholiskajām pārmērībām. Šogad esot bijuši rekordlieli pirkumi internetā – dienas pasūtījumi pārsnieguši piecus miljardus dolāru. Arī mēs ļāvāmies vispārējai sajūsmai un nopirkām labas tējas un sporta aprīkojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-23 17.04.46

Par labdarīgo skvoša spēli

Pirms daudziem gadiem es biju jauns un ambiciozs menedžeris, kurš strādāja 14 stundas dienā, un darbs un panākumi man bija kā narkotikas. Neslēpšu, ka kaut kas no tā ir saglabājies vēl šodien, vienīgi četrpadsmit stundu darba dienu saīsina pa šo laiku uzkrātā pieredze. Tas viss notika divtūkstošo gadu sākumā, kad es biju ievārījis visai lielu putru un virpuli, pārdodoties igauņu Microlink. Pēc trīs gadu nepārtrauktas maukšanas es paskatījos spogulī un pilnīgi fiziski sajutu, ka, vēl dažus gadus šādi turpinot, vienkārši būšu miris. Bet dzīvot gribējās un gribas vēl tagad. Nerunājot par fiziski slikto pašsajūtu, lieko svaru, arī sociālā puse bija visai skumīga. Ja tu visu laiku strādā un vakaros esi arvien pārgurušāks, tad nav ne laika, ne arī vēlēšanās pavadīt laiku ar draugiem, jo, lai draudzētos, arī vajag laiku, enerģiju un kādas kopīgas intereses. Tajā laikā mani no pilnīga posta paglāba mocis, kurš vēl tagad stāv Rīgas garāžā, diemžēl ar to varu izbraukt tikai retu reizi, kad esmu Latvijā. Bet ne jau dzelzsgabals mani izglāba, tie bija cilvēki, kuri pēkšņi parādījās manā apritē, kuriem neko no manis nevajadzēja, kā tikai brīvdienās izlaist kādu līkumu vai saplānot kādu tālāku braucienu. Tajā laikā arī sadraudzējos ar Anglijas latvieti Rolandu, kurš ir aktīvs moču braucējs un ļoti sabiedrisks un jautrs kompānijas cilvēks. Plānojām kādu braucienu, un Rolands saka, ko to vajadzētu taisīt kā labdarības braucienu. Ko nozīmē labdarības brauciens, prasīju. Nu tas ir tā, ka cilvēki samet naudu labdarībai, bet mēs braucam, mani mācīja Rolands. Tajā laikā nodomāju, ka Rolis īsti nesaprot, ko runā, un šī tēma tika nolikta malā. Kāpēc lai kāds dotu naudu par to, ka mēs izklaidējamies un braucam ar močiem? Bet Amerikā es arvien vairāk pārliecinos, ka šāds modelis var strādāt pavisam labi.

Viens no maniem hobijiem šeit ir skvošs. Kad dzīvoju Latvijā, skvošu spēlēju, bet ne visai bieži un ne pārāk labi. Nu tā – ļoti pat viduvēji. Denveras downtown atrodas viena no pilsētas solīdākajām institūcijām – Denver Athletic club. Dibināts 1889. gadā un joprojām apdzīvo tajā laikā celto māju. Bez sportiem klubā mājo arī Denver Petrolium club, restorāns, bārs ar neiztrūkstošiem viskijiem un cigāru telpu, biljards un dažādu korporatīvu vai privātu mītiņu telpas. Bez visa pieminētā arī kādi seši skvoša korti un ļoti dzīva skvoša spēlētāju kopiena.

Skvošs ir spēle, kurā ne tikai var kārtīgi izskrieties un izlādēt enerģiju, bet ir arī jādomā ar galvu un jākombinē uz priekšu. Kādā brīdī galvā noskan klikšķis, un tu sāc paredzēt, kur lidos bumba un kur skries pretinieks. Visa būtība ir likt pretiniekam skriet uz grūti aizsniedzamiem stūriem, bet pašam visu laiku vērot pretinieku un jau laicīgi atrasties vietā, no kuras viegli paņemt atsisto bumbiņu. Paralēle ar biznesu un visādu citu lietu kruķīšanu ir nepārprotama, jo uzvarētāji ir tie, kuri spēj paredzēt nākotni vai, vēl labāk – to ietekmēt un nekādā gadījumā neļaut gaisā esošajām bumbām nokrist zemē. Lielākie zināmie virtuozi tā balansē vienlaicīgi ar daudzām, daudzām bumbām.

Pirms pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja afiša pie kluba ieejas, kas reklamēja, ka labdarības projekts “Impact 360” organizē skvoša paraugspēles un aicina kluba dalībniekus pirkt biļetes par 125 dolāriem gabalā, no kuriem 75 dolāri aiziešot labdarībai. Tajā mirklī paskatījos uz afišu, nodomāju, ka 125 dolāri ir dārgi un divas biļetes jau ir divreiz vairāk, un, vispār, ko tur ar naudu svaidīties. Bet, datumam nākot tuvāk, sāku nemierīgi knosīties. Vispirms jau mani skvoša pretinieki runāja par pasākumu, jūsmoja, cik lielisks esot tas basketbola zālē uzslietais caurspīdīgais korts, un cik viss būšot forši. Tā nu pagājušās sestdienas vakarā nolēmām, ka jāaizstaigā līdz klubam un jāpaošņājas. Laime, ka ienācām kādu stundu pirms sākuma, jo visas četrsimts biļetes jau bija izpārdotas, bet organizatori bija tik jauki, ka atrada mums iespēju vēl iespraukties pilnajā zālē. Tajā vakarā četri spēlētāji izspēlēja sešas spēles. Viens bija seškārtējs ASV čempions, un pārējie līdzīga līmeņa džeki. Zāle piebāzta ar smalki saposušamies cilvēkiem, kuriem deva vīnu un uzkodas. Atpazinu gandrīz visus savus ierastos pretiniekus, tikai neierasti bija viņus redzēt uzvalkos, ne sasvīdušos kreklos. Paralēli tādam aizrautīgam burziņam tika rīkotas dažādas labdarības izsoles. Piemēram, par 3200 dolāriem tika nosolītas vakariņas 12 personām ar patreizējo Kolorado gubernatoru Hikenlūperu un visādas tamlīdzīgas trofejas.

Pats projekts “Impact 360” ir par trūcīgu ģimeņu bērnu izglītošanu un viņu sociālu iesaistīšanu. Sanāk, ka projekta paspārnē paņemtais bērns būs pirmais no savas ģimenes, kurš ies koledžā. Bet projekts ir ne tikai par naudas savākšanu, lai mācītos koledžā, bet arī par sociālu iesaisti. Tajos pašos skvoša kortos var redzēt daudz dažādu rasu bērnus, kuriem treneri un kluba biedri māca spēlēt un pavada ar viņiem kopā laiku. ASV labdarība ir cilvēku goda lieta, un viņu elite labi saprot, ka nedrīkst sutināties savā sulā – ir jāielaiž jaunas asinis, un galu galā arī padalīties ir gan cienījami, gan arī rada foršu sajūtu. Un to visu var noorganizēt kā ļoti interesantu un visiem bagātinošu piedzīvojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-04 19.50.54

Par nodokļiem, un kādēļ laiks Amerikā skrien ātrāk

Kad biju maziņš, mani vecāki mēdza ceļot un atstāt mani pie vecmāmiņas. Tādās reizēs es ļoti gaidīju viņu atgriešanos un dienas vadīju, skatoties uz pulksteni, lai nenokavētu viņu atgriešanās laiku. Atceros kā vakar, cik neizturami lēni man toreiz vilkās laiks. Savukārt, kad paaugos un atradu interesantākas nodarbes, laiks lidoja vēja spārniem. Vienīgi vecāki ar manām interesantajām nodarbēm pārāk apmierināti nebija.

Esmu ievērojis, ka Amerikā laiks traucas vismaz četrreiz ātrāk nekā Latvijā. Piemēram, pirms nedēļas rakstīju par Latvijas uzņēmēju konferenci Čikāgā “Spotlight Latvia.” Kalendārā redzu, ka ir pagājusi tikai nedēļa, bet sajūta, ka pasākums būtu noticis vismaz pirms mēneša. Pa vienu nedēļu terorists paspēja Ņujorkā sabraukt astoņus cilvēkus, turklāt tur, kur vēl pirms mēneša es rāmi pastaigājos un baudīju jauki sakārtoto promenādi. Denveras Walmartā kāds idiots paspēja nošaut pāris cilvēkus, viņš, liekas, bija vietējais, bet šorīt ziņas atkal vēsta, ka Teksasā baznīcā kārtējā šaudīšanās, un esot vismaz divdesmit upuri.

Šī zeme ir tik liela, ka, salīdzinot ar Latviju, dažādi vietējie notikumi gāžas pār mūsu galvām kā grēku plūdi. Vēl nesen automašīnā klausījos CNN radio, bet tagad esmu sasniedzis stadiju, ka CNN nespēju ne paskatīties, ne arī paklausīties. Nemitīga histērija, dažādi “Breaking News” un runājošas galvas bez apstājas dzied vaimanu korus. Atklāju, ka manai mentālajai veselībai daudz piemērotāks ziņu avots ir “Bloomberg Radio”, kur ļaudis ar jauku britu, austrāļu vai amerikāņu akcentu saprātīgi, mierīgi izstāsta, kas jauns ir noticis, kā tas varētu ietekmēt akciju tirgu un kur, pēc inteliģento žurnālistu domām, varētu labi nopelnīt. Piemēram, ziņa – jā, Apple ir izlaidis jauno iPhone X, to pērk daudzi. Taču šī notikuma ietekme uz ASV ekonomiku būs niecīga. Jo jaunais iPhone modelis nekādi cilvēku produktivitāti nepalielināšot, vienīgi laimīgie īpašnieki mazliet labāk jutīšoties un varēšot vēl labāk izklaidēties. Tā kā iPhone tiek ražots Ķīnā, ietekme uz bezdarba mazināšanu ASV nav nekāda, viss darbs tiek ķīniešiem. Savukārt peļņu Apple jau gadiem akumulē ārpus ASV, jo uzņēmumu ienākuma nodoklis te ir pārāk augsts. Apple gan ir amerikāņu kompānija, taču daudz tās labuma tiek ķīniešiem.

Šī brīža lielākā ASV ekonomiskā aktualitāte ir nodokļu reforma. Trampa galvenie solījumi saviem vēlētājiem bija uzcelt sienu, atcelt Obamacare un samazināt nodokļus. Šie soļi vedīšot pie labklājības uzplaukuma uz bezdarba samazināšanās rēķina. Galvenās nodokļu reformas ieceres ir samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli no 35% uz 20% un radīt tādu likumdošanu, kas ASV uzņēmumiem apgrūtinātu peļņas “noparkošanu” ārvalstīs. Savukārt peļņa, kas investēta attīstībā, ar nodokļiem aplikta netikšot. Gluži kā Latvijā.

Ir plānotas arī privātpersonu ienākuma nodokļa izmaiņas, galvenokārt vienkāršošanas virzienā, kā reveranss Trampa “Rust belt” depresīvajiem vēlētājiem – nodokļu samazināšana mazo ienākumu saņēmējiem. Mazie ienākumu saņēmēji ASV gadā nopelna līdz četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru. Vienkārši rēķinot, ASV ir jāpelna četras reizes vairāk nekā Latvijā, lai dzīvotu apmēram tādā pašā labklājības līmenī, t.i., ar četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru gadā ASV diez cik labi dzīvot nevar, lai arī Latvijā tā būtu gauži cienīga nauda.

Kā jau parasti, domas par Trampa nodokļu reformas lietderību un gaidāmajiem tās efektiem dalās. Nodokļu samazināšana ievērojami palielinās budžeta deficītu, un, vai ekonomiskā aktivitāte pieaugs pietiekami, lai to kompensētu, neviens nezina. Tiesa, Blumberga radio apmierināti murrā par akciju tirgus kāpumu un apgalvo, ka tas kāps vēl vairāk, jo investori vēl neesot aptvēruši, kā uzlabosies uzņēmumu peļņas rādītāji, ja UIN nobrauks uz 20%. Tiesa, vēl jau arī šī nodokļu reforma ir jāizvelk cauri Kongresam, kas noteikti nebūs viegls uzdevums. Ņemot vērā visas šīs ekonomiku veicinošās izmaiņas, ASV būtu jākļūst par pievilcīgāku investīciju vietu, to iesaku likt aiz auss arī Latvijas uzņēmumiem. Nāciet, biedri, uz Ameriku – šeit ekonomika aug, klientiem ir daudz naudas, turklāt izskatās, ka arī ar uzņēmumu nodokļiem paliks labāk. Man liekas, ka Amerika ir vienīgā valsts pasaulē, kur nabadzīgiem, neizglītotiem vēlētājiem var iebarot ideju, ka jāsamazina nodokļi uzņēmumu peļņai un jāatceļ veselības apdrošināšana, ka tad viņiem paliks labāk. Pamēģiniet kaut ko tādu pastāstīt Latvijas vai Francijas vēlētājiem.

Tikmēr es esmu pasūtījis jauno iPhone X, uz kuru jāpagaida kāds mēnesis, jo ķīnieši nespējot saražot tik daudz, lai apmierinātu fenomenālo pieprasījumu. Ja arī nekļūšu produktīvāks, vismaz uz īsu brītiņu sajutīšos mazliet laimīgāks.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-01-19 14.56.45

Par Karali Kongu un Latvijas uzņēmēju cerību pilno garu

Divtūkstošo gadu sākumā es bieži mēroju ceļu starp Tallinu, Rīgu un Viļņu. Tolaik ceļošana visbiežāk notika ar automašīnu vai satiksmes autobusu, jo nacionālā aviokompānija vēl nebija pārlieku attīstīta un lidojumi uz kaimiņu valstu galvaspilsētām bija reti un dārgi. Atceros, ka viens no maniem regulārajiem braucieniem notika laikā, kad kinoteātros sāka rādīt filmu “Kings-Kongs”. Braucot cauri Tallinai, mani uzrunāja filmas plakāti ar vārdiem “King-Kong”, iebraucot Rīgā, filmas nosaukums pārveidojās uz “Kings-Kongs”, bet, sasniedzot Viļņu, tā pati filma jau saucās “Kingas-Kongas”. Nezinu kādēļ, bet šis pastāsts, varbūt pat kaut kur dzirdēta leģenda, uzplaiksnīja manā galvā Čikāgas glaunās viesnīcas Waldorf Astoria piebāztajā mītiņu zālē, kad kāds no konferences “Spotlight Latvia” vadītājiem jautāja, vai zālē ir kāds, kurš nesaprot latviešu valodu. No aptuveni simts klātesošajiem kautrīgi pacēlās divas vai trīs rokas. Tika konstatēts, ka visiem pārējiem vīriešu dzimuma dalībniekiem, kuri zālē bija absolūtā pārsvarā, gan vārds, gan arī uzvārds beidzas ar “s”, gluži tāpat kā latviskotajam milzu mērkaķa vārdam sākumā pieminētajā filmā.

Lai arī Amerika atrodas puspasaules attālumā no Latvijas, tomēr pagājušajā nedēļā Čikāgā notikusī konference “Spotlight Latvia” parāda, ka interese par ASV tirgu ir ļoti liela. Pārpildītajā zālē bija savākusies visai eklektiska kompānija – Latvijas lielo uzņēmumu pārstāvji, bariņš Latvijas uzņēmumu, kuri jau ir kaut cik sekmīgi ASV tirgū, kā, piemēram, jūsu padevīgā kalpa pārstāvētās “SAF Tehnika”; kādi desmit lielu plānu pilni jaunuzņēmumu pārstāvji, vēstnieks, ekonomikas ministrs, LIAA direktors, viņus pavadošās svītas un visai liels skaits ASV dzīvojošu tautiešu. Konference galvenokārt izpaudās kā izraudzīto runātāju stāsti par viņu pārstāvētajiem uzņēmumiem, kas kopumā bija interesanti, jo ļāva runātājiem trenēt savu uzstāšanās mākslu angļu valodā, bet klausītājiem uzzināt šo to jaunu par Latvijas uzņēmumiem un dzirdēto izmantot kafijas paužu un kokteiļa laikā, lai iepazītos. Tā jau tāda sen zināma patiesība, ka ārzemju braucienu lielākā pievienotā vērtība ir iespēja braucienu dalībniekiem ciešāk sapazīties un sadraudzēties, kamēr pašas mērķa valsts apmeklējums bieži vien paliek otršķirīgs. Konference, piemēram, kādam Latvijas startupam varētu būt gandrīz vienīgā iespēja, kā iepazīties ar svarīgu Latvijas Dzelzceļa vai Latvijas Finiera amatpersonu, vai līdzīgu personu no šīs pašas kategorijas. Un lielie uzņēmumi startupiem var palīdzēt diezgan daudz – dažu desmitu tūkstošu sēklas investīcija, pasūtījums vai citas “lielā” uzņēmuma radītās iespējas jaunuzņēmuma izdzīvošanai un pašapziņai nozīmē ārkārtīgi daudz. Tiesa, tas, kurš Latvijā izskatās liels un cienījams flagmanis, ASV ir vairāk kā apjucis bērns konfekšu veikalā, jo ārpus Latvijas jau visi kļūst daudz piezemētāki un līdzīgāki iesācējuzņēmumiem.

Dažas nedēļas pirms konferences man zvanīja draugs “M” un teica, ka sūtot uz pasākumu savus darbiniekus, lai es pasveicinot un palīdzot sameklēt kādu investoru. Uz šo lūgumu atbildēju, ka pasākumā pilnīgi noteikti neviens investors nebūs, tajā siros sirmi advokāti, kuri smaidīs amerikāņu smaidus un piedāvās palīdzību gan uzņēmumu dibināšanā, gan dažādu pārstāvības un starpniecības lietu kārtošanā. Un tā jau arī bija – nekad nebūtu domājis, ka Čikāgā ir tik daudz latviešu izcelsmes “attorneys”. Bet nav jau arī ko gausties, jo viss ir tikai un vienīgi pašu rokās – laipnais advokāts var iedot aukliņas galu, bet, cik tālu būs jāiet un vai pietiks spēka un pacietības, tas jau ir veiksmes un pašu apņēmības ziņā.

Ceru, ka šādi ASV tirgus iekarošanas pasākumi kļūs par labu tradīciju. Tiesa, daudz lielāks uzsvars būtu jāliek tieši uz savstarpējās pieredzes apmaiņu, kā arī uz praktiskas atbalsta infrastruktūras izveidošanu. Kā risināt darba vīzu jautājumu? Kur dzīvot? Kā paņemt uz līzingu automašīnu? Kur atvērt biroju? Ir daudzas bedres, kuras varam palīdzēt saviem cilvēkiem apiet. Gribētu novēlēt Latvijas valdībai, īpaši jau Ekonomikas ministrijai, izšķirties par prioritātēm. Atceros, ka Somija pirms jau gadiem piecpadsmit pasludināja, ka Ķīna ir viņu ārējās ekonomiskās politikas prioritāte. Tas sevī ietvēra gan Helsinku lidostas pārvēršanu par tranzīta mezglu uz Āziju, gan Somijas uzņēmumu vilināšanu uz Ķīnu, gan arī dažādu divpusēju ekonomiskās sadarbības projektu organizēšanu. Šajā sakarā gribas vaicāt, kādas ir Latvijas ārējās ekonomiskās politikas prioritātes? Konference “Spotlight Latvia” ASV ir labs sākums, bet, lai gūtu panākumus, visiem zobratiņiem ilgi un pacietīgi jāgriežas ciešā sazobē.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

king kong

Par piecdesmit astoņiem līķiem un “Life must go on”

Pirms neilga laika apmeklēju Lasvegasu, diemžēl ne lai ballētos un izklaidētos, bet lai vairākas dienas stāvētu izstādē, runātos ar esošajiem un potenciālajiem klientiem, uzklausītu viņu vēlmes un idejas, bet vakaros vestu mīļākos klientus uz dārgiem restorāniem un runātos par to, kā ir un kā vajadzētu būt.

Mana ciemošanās Lasvegasā notika neilgi pēc lielās šaušanas, kur aptracis nekustamo īpašumu investors / kaislīgs kazino spēlmanis Stephen Paddock no Mandalay Bay viesnīcas numura loga apšāva piecdesmit astoņus kantrī mūzikas festivāla apmeklētājus. Aptuveni divas nedēļas visi ASV telekanāli un avīzes par to vien runāja – sīki pētīja slepkavnieka dzīves stāstu, intervēja viņa brāli, draudzeni un citus, ar kuriem līdz tam nezināmais un neievērojamais cilvēks bija saskāries. Stefanam bija nodrošināta divu nedēļu slava, un valdīja viedoklis, ka nekas nebija liecinājis, ka viņš gatavotos ko tādu paveikt. Vienkārši pēkšņi mušas galvā saskrēja, un viss. Ne kādas ideoloģijas vai trakuma vēstures, ne naudas problēmu. Gluži otrādi – slepkava bija bagāts un veiksmīgs uzņēmējs. Vienkārši viss apnika, vai arī balstiņa galvā teica, ka tā jādara. Un jāsaka, ka gatavojies arī bija nopietni – ap viesnīcas numuru izlicis novērošanas kameras, sanesis kādas desmit automātiskās šautenes, stāvvietā nolicis ar sprāgstvielām piekrāmētu automašīnu, bet pie rakstāmgalda veicis rūpīgus aprēķinus par attālumiem un trajektorijām, lai iespējami īsā laikā noblieztu pēc iespējas vairāk cilvēku.

Braucot no Lasvegasas lidostas uz centru, skatam paveras zeltainie Mandalay Bay torņi. Viss izskatās kā parasti – zilas debesis, saule un Lasvegasas ierastie tingel-tangeļa skati, vienīgi zelta torņu 32 otrā stāva stūrī rēgojas divi neglīti caurumi. Vaicāju Uber šoferim, ko viņš par šo visu domā. Viņš parausta plecus, saka, ka lieta briesmīga, bet “life must go on.” Tā nu Lasvegasā vien kvartālu no notikuma vietas par šaušanu vairs liecina tikai baneri #VegasStrong, bet kazino un restorāni ir pilni ar cilvēkiem un ballīte turpinās. Viesnīcnieki saka, ka cilvēku pieplūdums nav samazinājies, varbūt pat otrādi – viens otrs atbrauc paskatīties uz caurumiem logos un pakairināt nervus ar domu, ka tepat netālu un nupatās tas viss noticis. Katra šāda šaušana mazliet iekustina bezjēdzīgi politizēto diskusiju par šaujamieroču ierobežošanu. Kā nekā ASV šaujamieroču izraisīti nāves gadījumi ir 25 reizes biežāki nekā citās attīstītajās valstīs un tālu tālu pārsniedz teroristu nodarīto postu. Tikmēr ieroču aizstāvji apgalvo, ka tā ir cena, kas jāmaksā par brīvību, ka konstitūcijas “2nd Amendment” ir svēts un patiesībā visiem labajiem vajadzētu staigāt ar ieročiem un prast laicīgi nošaut jebkuru ļaundari. Nezinu gan, kā tas darbotos gadījumā ar viesnīcas numurā paslēpušos šāvēju. ASV augstu namu un biezi apdzīvotu pilsētu ir daudz, tāpēc diez vai būs līdzēts, ja visi kājāmgājēji staigās ar trieciešautenēm kaklos. Galvenā ieroču lobijorganizācija saucas National Rifle Association (NRA), un ir milzīgi ietekmīgs spēks. Tiesa, pēc Lasvegasas atgadījuma viņi ir kļuvuši mazliet pielaidīgāki un atzīst, ka varbūt arī vajadzētu mazliet ierobežot automātisko šauteņu pieejamību, vismaz tādu, kas ļauj pāris sekundēs nošaut desmitiem cilvēku.

Uz šaušanas problēmu var paskatīties arī no citas puses. Daudziem cilvēkiem šaušana mērķī, pa lidojošiem šķīvīšiem vai skrienošām meža cūkām ir pavisam nevainīgs hobijs. Atzīšos, arī man patīk pašaudīties, bet pirkt ieročus un turēt tos mājās nekad nav kārojies – katrs krāms prasa vietu, laiku un uzmanību, un krāmu man tāpat pietiek. SAF Tehnika nesen palaida tirgū bezvadu sensoru tīklu produktu Aranet. Runājoties ar cilvēkiem ASV, vairākas reizes dzirdēju ieteikumu, ka mums noteikti ir vajadzīgs “šaušanas” sensors. Piemēram, skola uzraksta projekta pieteikumu par telpu monitorēšanu ar šādu sensoru tīklu. Ja projektā ieraksta, ka sistēma visu laiku klausīsies, vai nešauj, un, ja šauj, tad ziņos policijai, šādam projektam ir lielāka varbūtība saņemt finansējumu. Tas pats attiecas uz veikaliem, slimnīcām un lidostām. Tā ka jebkura problēma vienmēr paver virkni interesantu iespēju piedāvāt risinājumus. Izskaust šaujamieroču nāves gadījumus ASV laikam gan es nespēšu, bet piedāvāt inovatīvus risinājumus, kuri pie reizes arī mazliet bagātinās Latviju, varbūt arī varēšu.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

2017-10-11 09.41.18Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par slimībām ASV un kā uztaisīt produktu

Šo nedēļu pavadīju Ņujorkā, kura katru reizi, kad to apciemoju, šķiet arvien sakārtotāka un cienīgāka. Celtniecība nerimst ne mirkli, un šīs reizes atklājumi bija skaisti sakārtotās upmalas promenādes 2 km garais “High Line” piepaceltais gājēju celiņš un “The Whitney Museum of American Art”, kurš caur ASV mākslinieku darbu retrospekciju cenšas pasniegt stāstu, kā šī valsts, būdama tik dažāda, spēj turēties kopā.

Visu nedēļu nodzīvojos tikai pa Soho, pārvietojos kājām un secināju, ka nemaz nevelk uz tūristu piebāzto Taimskvēru vai Centrālparku. Starp citu, Ņujorkā ir arī pavisam labi attīstīti veloceliņi. Tiesa gan, skaista un sakārtota ir tikai Manhetena, gluži cita aina paveras, iebraucot Bruklinas vai citu piepilsētu tālākos nostūros. Gluži kā Rīgā, pametot centru un dodoties nomaļu virzienā.

ASV ir vairākas politizētas problēmas, visi atzīst, ka tās būtu jāsakārto, bet politiskajām partijām ir gluži pretēji redzējumi, līdz ar to gadu desmitiem tās tikai padziļinās. Šīs problēmas ir regulāras masu slepkavības ar šaujamieročiem, ārkārtīgi dārgā un neefektīvā veselības aprūpe un lielais un arvien pieaugošais nelegālo imigrantu skaits. Nesen pats biju liecinieks veselības aprūpes izmaksām – neliels incidents ar ātrās palīdzības izsaukšanu un dažu stundu pavadīšanu slimnīcā, kur tika sniegta neatliekamā palīdzība bez īpaši dārgām zālēm vai sarežģītas diagnostikas, izmaksāja aptuveni desmit tūkstošus dolāru. Visvairāk pārspriestā tēma Amerikā šobrīd, protams, ir Lasvegasā kantrī festivāla laikā notikusī cilvēku apšaušana. Nākošajā nedēļā man jābrauc uz Lasvegasu, tad arī sapratīšu vairāk par šo atgadījumu, kā cilvēki jūtas un uz to reaģē.

Uz Ņujorku mani aizveda kārtējā izstāde. Šoreiz tā bija saistīta ar finanšu nozari un t. s. kvantiem. Patreiz ASV lielāko daļu biržas darījumu veic datori, bez cilvēku iesaistes. Jo attīstījušās gan sakaru tehnoloģijas, gan datorprogrammas. Pats sacensības princips gan nav īpaši mainījies kopš viduslaikiem. Ja es esmu pirmais, kurš uzzina par jaunumiem kādā attālā tirgus placī, tad pirms pārējiem tirgus dalībniekiem varu prognozēt, kādas būs izmaiņas, un uz šo paredzējumu pamata paspēt nopelnīt. Senos laikos šādas ziņas tipiski bija par uzvarētām vai zaudētām kaujām un paredzēšanu, kas notiks ar uzvarējušās vai zaudējušās puses parādzīmēm vai īpašumiem. Tagad viss ir daudz niansētāk – tirgotāji būvē ļoti ātras sakaru līnijas, kas savieno dažādās vietās atrodošās biržas, un sacensība tiek mērīta jau mikrosekundēs. Kurš Čikāgā informāciju par tirgus kustībām Ņujorkas biržās saņem par mikrosekundi ātrāk nekā konkurents, tā datori paspēj izpildīt kādas transakcijas un tas arī nopelna. Šajā specifiskajā nozarē dominē ārkārtīgi labi apmaksāti matemātiķi, fiziķi un komunikāciju speciālisti. Tradicionālos, bezkaunīgos biržas tirgotājus šeit nesastapt, jo tos jau sen aizstājuši datori. Interesanti, ka tehnoloģiju piegādātāji šajā nozarē lielākoties ir ārzemnieki – kompānijas gan no Austrumeiropas, gan Austrālijas, gan Francijas. Stāsti, kā viņi nokļuvuši šajā sfērā, visiem ir līdzīgi: mēs programmējām savus FPGA robotiņus un tad uzradās amerikāņu onkulis, kurš teica: puikas, pamēģiniet uztaisīt šito. Mēs uztaisījām, viņš mazliet samaksāja, un tad mēs sapratām, ka pašiem jābrauc uz izstādēm un jāmeklē klienti Amerikā. Amerikāņi ir kļuvuši slinki kaut ko paši taisīt, bet ļoti labprāt maksā naudu par jaunām lietām šādiem ārzemniekiem. Gandrīz visiem izstādes dalībniekiem attieksme pret produktu pilnveidošanu vai to jaunu izstrādi bija ļoti vienkārša: atrodam klientu, kurš par to samaksās. Mēs uztaisīsim viņam vajadzīgo risinājumu, pēc tam to pārdosim arī citiem, un caur to labi nopelnīsim. Domāju, ka tas ir vislabākais un drošākais veids, kā kaut ko jaunu dabūt gatavu. Tāpēc ar lielu gandarījumu lasīju ziņu, ka Latvijā LMT sadarbosies ar Microtik un kopīgi veidos jaunu risinājumu 5G tīklu izveidē. Tieši tas ir pareizais veids, kā inovācijām ir jāstrādā un, līdzīgi kā LMT, būtu jādarbojas arī citiem lielajiem valsts uzņēmumiem un valsts un pašvaldību iestādēm. Tieši rūpējoties par to, lai piegādātājs, realizējot projektu, spētu izveidot arī tiražējamu produktu. Un tādā veidā tēriņu sadaļa pārvērstos investīciju pozīcijā ar pavisam citu pievienoto vērtību.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-10-05 13.46.36 HDR

Par umami un darbinieku atlaišanu

Viens no nepatīkamiem, bet arī neizbēgamiem katra vadītāja uzdevumiem ir darbinieku atlaišana. Menedžmenta grāmatu autori par šo tēmu īpaši plaši neizsakās. Vienīgi bijušais “General Electric” vadītājs Džeks Velšs savā slavenajā grāmatā “Jack: Straight from the Gut” apgalvo, ka sekmīgam vadītājam katru gadu ir jāatlaiž 10% no saviem darbiniekiem. Viņš apraksta, kā šo sistēmu ir ieviesis un perfektējis ikoniskajā “General Electric”. Velša sistēma darbojās tā, ka katram vadītājam savus padotos bija jānovērtē A, B, C, D kategorijās, kur A un D kategorijās katrā bija jānokļūst aptuveni 10% no kopējā darbinieku kopskaita. “A” bija super labie, kuriem jāpiedāvā paaugstinājums un citi labumi, bet “D” – “vājie”, kuri nekavējoties jāatlaiž no darba. Pirmos trīs gadus vadītājiem esot viegli savējos tā grupēt, jo katrā vietā parasti ir pietiekami daudz vāju darbinieku un vismaz sākumā nav problēmu sameklēt atlaižamos kandidātus. Grūti paliekot trešajā gadā, jo tad visi, kurus acīmredzami vajadzēja atlaist, jau ir atlaisti un jāsāk atvadīties arī no salīdzinoši labiem darbiniekiem. Džeks uzstāj, ka šādu piespiedu atlasi jākultivē sistemātiski, lai rezultātā izveidotos super augstas kvalitātes komandas.

Karjeras laikā cauri manām dzirnām ir izgājuši daudzi simti cilvēku. Piemēram, pirms pāris nedēļām Denverā notika ALA (Amerikas Latviešu Apvienība) rīkots latviešu valodas skolotāju seminārs. Mēs savā mājā izmitinājām divas skolotājas no Mineapoles. Liels bija mans pārsteigums, kad saviesīgajā pasākumā atpazinu divas izbijušas darbinieces, kuras dažādos laikos bija strādājušas VAR un Fortech datorfirmās, bet tagad jau daudzus gadus dzīvo ASV. Pasaule ir maza, un pat Amerikā no saviem bijušajiem darbiniekiem man neizbēgt.

Gandrīz katrs uzņēmums reizi piecos līdz septiņos gados piedzīvo finansiālu krīzi, kad gluži vienkārši “gali neiet kopā.” Tehnoloģiju uzņēmumos 60-80% no visām izmaksām ir darba algas. Mana metode lielās krīzes laikā ir ļoti vienkārša. Paņemu ekseli ar visiem darbiniekiem un sagrupēju to dilstošā secībā – no dārgākā cilvēka līdz lētākajam. Šādā mirklī visbīstamāk ir būt par labi apmaksātu “Biznesa attīstības direktoru”, t.i. par tādu, kurš ir dārgs, bet bez kura var iztikt, savukārt visdrošāk ir būt par praktisku, grūti aizstājamu darba darītāju, no kura ir atkarīgi uzņēmuma patreizējie ienākumi. Krīzes laikā parasti valda panika un domāšana ir orientēta uz izdzīvošanu šodien.

Cita situācija, kad darbinieks jāatlaiž, ir, kad viņš gluži vienkārši neprot darīt to, ko no viņa prasa. Te, protams, var jautāt, kāpēc tad viņš vispār tika ņemts darbā uz konkrēto pozīciju? Vai priekšnieki spēj pastāstīt, kas tad tieši un konkrēti dotajam darbiniekam ir jādara un vai darba organizācija uzņēmumā ir tāda, ka minētais darbinieks savus pienākumus spēj paveikt? Bet, ja nu tu esi pieteicies par kuģa mākslinieku, bet zīmēt neproti – kā Ostaps Benders “12 krēslos”, tad neapvainojies, ka tevi atmasko un izvada no kolektīva ar kāju pa pēcpusi.

Bieži esmu saskāries ar gadījumiem, kad darbinieka viedoklis par viņa vietu un lomu uzņēmumā ļoti atšķiras no tiešā vadītāja uzskatiem šajā jautājumā. Šīs situācijas parasti ir visnelāgākās, jo bojā cilvēku savstarpējās attiecības un līdz ar to arī klimatu kolektīvā. Cilvēks pēc savas dabas ir godkārīgs un ambiciozs radījums. Līdz ar to viņš grib saukties par prezidentu, vismaz viceprezidentu vai attīstības direktoru vai vēl kādā nebūt skanīgā nosaukumā. Viņš līdz sirds dziļumiem grib būt svarīgs, viņa godkāre kliedz un lūdzas pēc tā. Savukārt vadītājs grib, lai viņš dara stipri konkrētas un apnicīgas lietas. Raksta klientiem piedāvājumus, brauc pie tiem, demonstrē produktus un ved mājās treknus pasūtījumus. Vai raksta programmkoda rindas, vai vismaz cep gardus pīrādziņus. Un šeit parasti veidojas nelāgas pretrunas. Man kā vadītājam gribas, lai darbinieks risina manas problēmas, savukārt darbiniekam gribas godu, uzplečus, padotos un nepārtrauktus algu pielikumus, kuri kalpo kā apliecinājums, ka viņš ir novērtēts. Tas ir normāli, kad cilvēki cenšas uzlēkt augstāk par savu pēcpusi, bet ļoti bieži šis lēciens arī ir iemesls, kāpēc no darba nākas atvadīties. Pašos ļaunākajos gadījumos ir tā, ka darbinieks ir pārliecināts, ka viņš visu dara ideāli, savukārt viņa vadītājs ir pilnīgi pretējās domās. Tā, protams, ir vadītāja atbildība, – iespējami atklāti visu izrunāt un atrast pusēm pieņemamu risinājumu. Vai arī, ja risinājums nav atrodams, tad ātri un mazsāpīgi šķirties.

Triviāli, bet bieži izplatīti atlaišanas iemesli ir zagšana, krāpšanās, dienesta stāvokļa izmantošana, kukuļi vai dažādas personīgas atkarības. Lielākā vai mazākā mērā mēs visi esam atkarīgi un sliecīgi izmantot savu stāvokli. Jo caurspīdīgāk uzņēmums ir organizēts, jo vieglāk šādas problēmas var ierobežot, jo pilnīgi ar tām tikt galā nevar nekad. Bet nav citu zāļu, kā skaidri uzrakstīt un regulāri atgādināt noteikumus un laiku pa laikam ļaunākos pārkāpējus izlidināt, jo tikai tā palicēji sapratīs, kur smiltīs ir ievilkta tā robeža. Tā arī ASV nesen no darba nācās atvadīties ASV veselības ministram (Health and Human Services Secretary) Tomam Praisam, jo viņš bija bieži lidinājies ar privātām lidmašīnām, bet rēķinus piestādījis nodokļu maksātājiem. Pat ētiski visai relatīvajai Trampa administrācijai šis pārkāpums likās pārāk nopietns.

Dažreiz cilvēkiem nākas krist par upuri varas spēlēs, vai pie tās pašas kategorijas pieder situācijas, kad darbinieka deguns vienkārši priekšniekam nepatīk. Piemēram, gandrīz vienmēr, mainoties uzņēmuma īpašniekiem, mainās arī iepriekšējā vadības komanda, šīs spēles esmu pieredzējis vismaz četrās sērijās. Runa šeit ir gan par lojalitāti, gan arī par jauno saimnieku vēlmi visiem nodemonstrēt, kurš ir saimnieks un kuram ir jāklausa. Šādas situācijas gadiem vērojam Latvijas valsts uzņēmumu un iestāžu vadībā un ir galvenais iemesls, kāpēc uzskatu, ka vairums valsts uzņēmumu ir jāprivatizē un valsts funkcijas jānodod ārpakalpojumos privātām kompānijām.

Labi vadīti uzņēmumi parasti ir kaut kas vairāk par precīziem darba pienākumu aprakstiem, struktūrām un kompetenču modeļiem. Man liekas, ka vislabākie uzņēmumi ir tādi kā labi pagatavots ēdiens, kura garšu raksturo jēdziens “Umami”. Tas ir tā, kad katra ēdiena sastāvdaļa ir savā vietā un tikai visas sastāvdaļas kopā veido garšas simfoniju. Umami ir grūti uzrakstīt receptē un tikai daži pavāri spēj tādu ēdienu pagatavot, bet rezultāts ir tāds, uz ko mums visiem ir jātiecas.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

%d bloggers like this: