Par to, kas ir bagāts

Pēc septiņu mēnešu prombūtnes atkal esmu atpakaļ Latvijā. Šoreiz uz nedaudz ilgāku laiku – ASV atgriezīšos tikai septembra vidū.

IT sistēmas, e-pasts un video konferenču tehnoloģijas diezgan labi ļauj strādāt kaut vai no meža vidus. Latvijā, salīdzinot ar lielāko daļu pasaules, dzīves kvalitāte ir augsta. Drošība, ar cilvēkiem nepieblīvēta vide, kvalitatīva infrastruktūra, pakalpojumu un dzīves ne pārāk augstā dārdzība padara Latviju par pievilcīgu valsti attālinātam darbam. Domāju, ka Latviju kā superīgu vietu dzīvošanai aizvien vairāk novērtēs “digitālie nomadi”, interesantais jautājums ir – kādai būtu jābūt valsts nodokļu politikai attiecībā uz personām, kuras gūst ienākumus un maksā  nodokļus citās valstīs, bet lielu daļu sava laika izvēlas pavadīt Latvijā?  Bet var būt arī, ka tā nav nekāda problēma, un šādi cilvēki būtu jāuztver kā ilgstoši tūristi, kuri šeit  tērē naudu  un veicina preču un pakalpojumu noietu.

Jūlija vidū nedēļu pavadīju Ohaijo štata administratīvajā galvaspilsētā Kolumbusā. Piedalījos lielākajā ASV siltumnīcu izstādē Cultivate 2019. Ja nestrādātu SAF Tehnikā, visticamāk, nekad dzīvē uz tādu Kolumbusu neaizkultos, bet SAF darbi mani aizved uz visdīvainākajiem ASV nostūriem. Ohaijo štats ir slavens ar lauksaimniecību – tur izaug liela daļa no ASV sojas pupām un kukurūzas. Vārdu sakot, meklējot analoģiju ar PSRS – Ohaijo ir ASV Ukraina. Interesanti, ka tieši šajā pavalstī ir dzimuši septiņi ASV prezidenti, ieskaitot manu iecienīto ASV pilsoņu kara uzvarētāju un astoņpadsmito prezidentu Ulisu Grāntu. Šī vīra dzīvesstāsts ir tiešām satriecošs, iesaku ar to iepazīties.

Par izstādes piedzīvojumiem un šādām tādām noderīgām metodēm, kā uzlabot atdevi no dalībām aizjūru izstādēs, varēsiet lasīt nākošajā IR Nauda žurnālā, kam jāiznāk 6. augustā. Kādā brīdī šo rakstu pārpublicēšu arī bloga platformā.

Mājupceļš no ASV uz Latviju man nebija rozēm kaisīts. Bija plānots lidojums no Kolumbusas 17. jūlijā uz Ņujorku, pēc tam uz Madridi, un pēc Madridē pavadītas nedēļas nogales – uz Rīgu. Ar lidojumiem ir tāpat kā ar darba dienas sapulcēm – ja vienā sāc kavēt, tad augsta varbūtība, ka viss kavēsies un pārcelsies visas dienas garumā. Tā notika arī šoreiz – Ņujorkā vētra un lietus, un tā rezultātā diennakti netiku laukā no Kolumbusas; nīkšana lidostās, atcelti reisi, negulēšana ir vienas no nepatīkamākajām blaknēm, ar kādām jārēķinās, bieži ceļojot ar lidmašīnām. Turklāt aviokompāniju “Premier” klientu servisi labi darbojas tikai tad, kad tie ir vismazāk nepieciešami. Manā gadījumā United klientu apkalpošanas telefona līnijā ap diviem naktī nācās karāties kādas divas stundas, kamēr izdzirdēju dzīva cilvēka balsi. Bail pat iedomāties, kas notiktu ar jebkādiem publiskajiem servisiem pilsētās lielāku katastrofu gadījumos. Bet ir arī skaidrs, ka šādos gadījumos vislabāk klāsies tiem, kuri dzīvo dziļos laukos un bauda naturālās saimniecības jaukumus. Ticiet man, naudai un statusam ekstrēmos brīžos būs ļoti maza vērtība.

Cultivate izstādes stenda apmeklētības veicināšanai biju aicinājis palīdzēt Amerikas latvieti Maiju. Viņa vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi vadošā puķupodu un citādu plastmasas izstrādājumu ražošanas uzņēmumā, kura klienti ir daudzi lielie siltumnīcu īpašnieki un vairumtirgotāji, kuri apgādā hortikultūras uzņēmumus ASV. Maija ir pensijā, un arī SAF Tehnika nav milzīgi bagāts uzņēmums, tādēļ vienojāmies par nelielu, bet motivējošu atlīdzību. Uzsākot sadarbību, vaicāju, kā viņa ar savu pensiju iztiek, un saņēmu atbildi, kura man ļoti iekrita prātā. “Bagāts ir tas, kurš tērē mazāk, nekā saņem”, teica Maija. Man liekas, ka šajos vārdos ir baigā patiesība.

Atceros, ļoti agrā jaunībā, deviņdesmito gadu sākumā, māju, kurā atradās mana drauga ģimenes dzīvoklis, bija nopircis Armands Stendzenieks, ne reklāmists, bet viņa skandalozais pusbrālis. Latvijā plašu slavu viņš vēlāk ieguva kā viens no galvenajiem personāžiem Ventspils Naftas vekseļu lietā. Bija tāda afēra deviņdesmito gadu sākumā. Man tieši iegadījās ciemoties tajā drauga dzīvoklī, kad mājas jaunais saimnieks, uzcirties lepnā mētelī, aplūkoja jauniegūto īpašumu. Stendzenieka motto tajā laikā bija: “Nav svarīgi cik tu pelni, svarīgi ir, cik tu tērē”, un arī no viena otra paputējuša biznesmeņa esmu dzirdējis atziņas, ka pirms lielās 2008. gada finanšu krīzes vajadzēja “ņemt” krutāku auto, jo tāpat beigu beigās banka visu atņēma.

Mēs visi redzam, kur vairums šādu uzskatu piekritēju ātrāk vai vēlāk nonāk. Tāpēc es aicinu visus pieturēties pie Maijas tēvu tēvu gudrības – tērē mazāk, nekā tu nopelni, un būsi bagāts. Tas attiecas vienlīdz gan uz katru privāti, gan arī uzņēmumiem un valsti kopumā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Tāds bija mūsu stendiņš ar trijkājī iekārto zemeņu puķu podu, kurā saspraudījām visus savus augsnes, CO2 un tamlīdzīgos sensorsu.2019-07-14 09.10.11

ASV burvība ir, ka vienā vietā un laikā var sastapt pasaules vismodernākās tehnoloģijas un cilvēkus, kuri izskatās kā no laika mašīnas iznākuši.2019-07-15 14.19.48

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: