Par iespringšanu un ASV noskaņām
Ir divas lietas, par kurām cilvēkiem ASV nav pilnīgi nekādas intereses: Pasaules čempionāts hokejā un Eiropas parlamenta vēlēšanas. Vienīgi mūsu dārznieks Darvins bija informēts par globālajām hokeja aktivitātēm, un arī tikai tāpēc, ka ir no Kanādas, un kanādieši kaut kādā dīvainā kārtā ir vairāk vērsti uz ārējo pasauli, nekā pašpietiekamie amerikāņi. Eiropas parlamenta vēlēšanas, pēc maniem novērojumiem, neizpelnījās vispār nekādu uzmanību ASV publiskajā telpā – vecais kontinents ir tālu, tāds nesaprotams, un šeit visiem daudz interesantāk ir lasīt Trampa tvītus, spriest par Millera ziņojumu vai vismaz sekot līdzi Stenlija kausa finālam, kurā, kā zināms, sacenšas Bostonas un Sentluisas komandas. Vairums līdzjutēju ir pret Bostonu, jo tās komandas tāpat jau uzvarot pārāk daudzos sporta veidos, un vispār, bostonieši esot uzpūtīgi pūšļi.
Latvijā samērā viegli var pateikt, vai sarunu biedrs būs Ušakova atbalstītājs vai nē – ja krievvalodīgais, tad visticamāk, ka balso par Saskaņu, ja latvietis, tad par kādu no simts mazpartijām. ASV ar šādu kalibrēšanu ir grūtāk – no skata vien nevar pateikt, vai sarunu biedrs ir par Trampu vai demokrātiem. Tāpēc ikdienā cilvēki vairās pieminēt politiku un atklāt savus uzskatus. Nesen sēdēju ar kompāniju pie alus glāzēm un kaut kā neviļus izraisīju politisku diskusiju, liekas, notēloju stulbo ārzemnieku, kurš no ASV politikas neko nejēdz, un sarunu biedri tad ķērās mani apgaismot un paši kārtīgi sastrīdējās, jo viens izrādījās par Trampu, bet otrs par demokrātiem, kuri, protams, arī šobrīd ir kārtīgi sašķelti, jo no viņu saimes uz prezidentiem pieteikušies kādi 20 ļoti atšķirīgu kandidātu, tai skaitā viens no Denveras – bijušais gubernators Hikenlūpers.
Uzskatu atšķirības starp demokrātiem un republikāņiem dažbrīd ir mulsinošas. Kārtīgs republikānis būs par pilnīgu brīvību pirkt un darboties ar šaujamieročiem – tas pieder pie indivīda brīvības gara, bet tai pat laikā būs kaislīgs abortu pretinieks, jo dzīvība ir svēta. Republikāņi, Trampa atbalstītāji, būs arī pret imigrāciju, īpaši krāsaino, un vismaz pēdējā laikā par to, ka importa preces jāapliek ar ievedmuitām un viss pēc iespējas ir jāražo uz vietas. Tipisks Trampa atbalstītājs nāk no mazpilsētas vai laukiem, brauc ar mašīnu, kurai ir kravas kaste, un nav pārāk augstās skolās gājis. Kaut kur izlasīju, ka aptuveni 50% no visām ASV automašīnām ir ar tām kravas kastēm, un nākošais jautājums rakstā bija – cik cilvēkiem tavā paziņu lokā pieder šādas mašīnas? Manā paziņu lokā droši vien 90% brauc ar parastiem sedaniem vai parketa džipiem – tātad esmu tālu atrauts no normālajiem amerikāņiem, un manējais burbulis ir izteikti demokrātisks. Var jau šausmināties par Trampa tvītiem un izteiksmes stilu, bet ekonomika un dzīves līmenis pēdējos gados ir uzlabojušies, tātad viņa tarifi, nodokļu samazināšanas un vietējo ražotāju atbalstīšana vismaz īstermiņā nes pozitīvu rezultātu. Kosmopolītiskajiem demokrātiem par prezidenta krēslu nāksies pamatīgi pacīnīties. Protams, ja vien gada laikā amerikāņu dzīvē nenotiks kas tāds, kas tautu sadusmos un liks no Trampa novērsties. Bet balstiņas, kas pareģo drīzu nepatikšanu atnākšanu, kļūst arvien skaļākas – ekonomisti pēta parādzīmju cenas, biržas svārstības, inflāciju un drūmi dudina, ka labi nebūs. Jaukums šādai pareģošanai ir, ka nākotni neviens droši paredzēt nevar un, lai kāda tā arī būs, vienmēr atradīsies kāds, kura pareģojums piepildījies, un tas tad tiks celts godā un saukts par orākulu, lai gan, visticamāk, viņam būs vienkārši palaimējies ar uzminēšanu.
Mani demokrātiskie kaimiņi sludina, ka amerikāņiem būtu vairāk jāapceļo pasaule, tad viņi dvēseliski bagātinātos un labāk izprastu citas tautas. Realitāte gan ir tāda, ka vairums amerikāņu, īpaši tie, ar kravas kastēm aprīkotos auto braucošie, nekad ārpus ASV nav bijuši. Gan atvaļinājumi īsi, gan arī cilvēkiem brīvas naudas maz. Kaut kur lasīju, ka vairumam amerikāņu neplānoti četrsimts dolāru izdevumi jau sagādātu lielas problēmas un liktu līst kredītkaršu parādos. Pie tam: kamdēļ gan braukt uz ārzemēm, ja tepat ASV viss ir pa ķērienam?
Tā arī es pielāgojos amerikāņu garam un pagājušajās brīvdienās, kad ASV bija brīva arī “Memorial Day” pirmdiena, nolēmu aizceļot ar motociklu uz Rushmore park, kas no Denveras ir kādu sešu stundu brauciena attālumā. Tā ir tā slavenā vieta, kur Hičkoka filmā “North by Northwest” galvenie varoņi skraidīja pa klintīs izcirstajām prezidentu galvām. Divdesmitā gadsimta sākumā Dienviddakota bija dieva aizmirsts nostūris, bet situācija mainījās, pateicoties auto, mobilitātei un augošiem ienākumiem. Vietējais politikānis izdomāja, ka vajag kaut ko lielu un dižu tūristu pievilināšanai. Un tā tapa ideja, ka skaistās, melnās klintis varētu mazliet paspridzināt un tajās izkalt četru prezidentu galvas – kā pieminekli demokrātijai, ASV varenībai un lai cilvēkiem būtu interesanti atbraukt un paskatīties. Piezīmēšu, ka “Black Hills” melnās klintis jau pašas par sevi ir ļoti skaistas, un prezidentu galvu parkā ieeja ir par baltu velti, tāpēc tūristu pūļi plūst nepārtraukti.
Izbraucām ar moci no Kolorādo cauri Vaiomingas štatam un pēc apmēram 7 stundu brauciena finišējām Rašmoras parka kempingā. Ceļš vijās cauri bezgalīgām prērijām, un vietām, īpaši Vaiomingā, vējš pūta tik stipri, ka brīžiem likās, mūs aizpūtīs ar visu moci uz burvja Oza zemi. Bet citādi skats bija gluži jauks un meditatīvs. Ceļojuma galamērķī nokļuvām jau pavēlu vakarā, un internetā rezervētā telts vieta izrādījās dziļi parkā, palielā augstumā. Nav brīnums, ka šeit bija brīvas vietas, jo telts bija jāceļ kādu pēdu dziļā sniegā. Bet vakarā vairs citas naktsmājas meklēt negribējās un nolēmām izmēģināt mūsu kalnu telts un guļammaisu kvalitāti un to spēju saglabāt siltumu.
Interesanti, ka pavisam netālu no “oficiālā” prezidentu galvu parka atrodas arī “Crazy Horse” jeb “Trakā Zirga” memoriāls, kur privātā zemē indiāņi veido vēl grandiozāku pieminekli vienam no saviem virsaišiem. To uzņēmās izspridzināt un izkalt poļu izcelsmes amerikāņu tēlnieks Korczak Ziolkowski (Korčaks Žolkovskis). Vīrs savu misiju uzsāka piecdesmitajos gados, un no tā brīža viņš, sieva un viņu desmit bērni izveidojuši virsaiša galvu, un stafeti nu jau ir pārņēmuši arī mazbērni. Acīmredzama vismaz trīs paaudžu gatavība veltīt savu dzīvi šī plāna realizācijai. Turklāt nav nekādu struktūrfondu un budžeta līdzekļu, kurus “sazāģēt” – viss notiek paralēli, gan darbs, gan arī līdzekļu meklēšana. Spriežot pēc pieminekļa ģipša modeļa un jau klintī izveidotā rezulāta, līdz tā pabeigšanai varētu paiet vēl kādi gadi divsimt vai trīssimt, bet kas gan ir pāris simti gadu pret mūžību? Turklāt parks jau tagad sekmīgi darbojas, tajā ir liels muzejs, indiāņu universitāte un kultūras centrs, un regulāri notiek dažādi kulturāli un spirituāli sarīkojumi, kuri ir allaž labi apmeklēti.
Neviļus galvā sasienas doma, ka Latvijas “Trakā zirga” līdzinieks ir Likteņdārzs, kuru vēl neesmu paguvis apskatīt, bet kurš tagad, pēc šī ceļojuma, ir nokļuvis manu apskatāmo vietu saraksta augšgalā. Cilvēkiem ir nepieciešami simboli – iespaidīgi un ar iespringumu un upuriem nākuši. Jā, kāpēc gan tie ir vajadzīgi? Varbūt, lai ļautu apjaust, ka esam daļa no kaut kā lielāka un varenāka, un tas savukārt piešķir visiem pūliņiem un cīņām jēgu. Jo citādi – kāda gan vispār jebkam ir jēga?
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Šādi izskatījās mūsu telts ceļojuma pirmajā vakarā.
Klintī ir izkaltas Džordža Vašingtona, Tomasa Džefersona, Abrahama Linkolna un Teodora Ruzvelta galvas.
Šis ir Trakā Zirga parks – modelis un tālumā redzams, cik no plāna septiņdesmit gadu laikā ir paveikts.
bergsblogo 
Iecirst klintī respektējamus senčus ir viens, bet samaksāt ziedojumu un par to dabūt sienā iefrēzētu savu vārdu, un nosaukt to par likteņdārzu, liekas pavisam kas cits un absurds.
PatīkPatīk