Par cukurotajiem amerikāņu komplimentiem

Pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām atkal esmu ceļā uz ASV un visticamāk, ka līdz Ziemassvētkiem šajā pusē vairs neparādīšos. TV ziņās rāda milzu plūdus Teksasā, desmitiem tūkstoši cilvēki ir palikuši bez pajumtes un vairāki arī aizgājuši bojā. Uz šīs katastrofas fona plūdi Latgalē izskatās kā neliels pēcpusdienas lietutiņš.

Bet Denverā plūdu nav un, pēc laika prognozēm spriežot, tur kā parasti cilvēkus iepriecina jauks un saulains laiks. Mani sagaida “Another Beautiful Day in Colorado”. Iepriekš ciemojoties Latvijā, man bija sajūta, ka nekur jau es projām neesmu aizbraucis. Viss ir turpat un kā bijis pirms divarpus gadiem. Tagad, pirmo reizi mani pārņēma sajūta, ka esmu bijis projām ilgu laiku – kaut kas pārvilcies ar zirnekļu tīku, kaut kur jau saaugušas sūnas, bet dzīve Latvijā tikmēr ir aizgājusi uz priekšu. Nezinu, vai tas tāpēc, ka parādījušies restorāni, par kuriem es neesmu dzirdējis, kamēr vietējie saka, ka tā jau veca vieta. Vai arī, ka mani vairs īpaši neinteresē vietējā IT tirgus klačas un kaislības, bet notiekošais Amerikā man izliekas kaut kas sataustāmāks un reālāks.

Veids kā cilvēki komunicē ASV ir stipri atšķirīgs no Latvijā pierastā. Piemēram, gandrīz katrs e-pasts iesākas ar apvaicāšanos, kā Tev klājas un cerību izteikšanu, ka klājas labi, kurš var būt arī papildināts ar kādiem konkrētākiem laba vēlējumiem, piemēram, ka nesenais atvaļinājums tur un tur bija lielisks un tikšanās ar ģimenes locekļiem raisīja prieku un gandarījumu. Vai kaut kas tādā garā. Sēžot lidmašīnā blakus ierindas amerikānim, ir nepieciešamas maksimums desmit minūtas, lai viņš jau vilktu laukā savu mobilo telefonu un rādītu savas meitas izlaiduma foto, vai moci, vai laivu, vai lauku māju. Vairāki cilvēki Latvijā man jautāja, vai tiešām Amerikā ir pieņemts visu laiku runāt tās saldās runas, izskaistināt patiesību, bārstīt uzslavas vai vajag, vai nevajag un cik vispār var ticēt tam, ko saka amerikāņi. Īpaši jau svarīgi to saprast biznesā. Tāpēc arī pievienoju šim blogam grafikus, kuri rāda, kā apmēram vienu un to pašu realitāti interpretē amerikāņi un, piemēram, austrumeiropieši. Amerikā nav nekas neparasts, ja brauc liftā un Tev līdzbraucējs saka, ka viņam ļoti patīk Tavas kurpes, kur tās nopirki, vai jūsmo par pulksteni, vai akcentu, vai arī pilnīgi par jebko. Pēc neilga laika pierodu un tad Latvijā liekas, ka ko gan tie mūsu tautieši raksta tādus strupus un nepieklājīgus e-pastus, vai arī kapēc uz tās šaurās taciņas satiktie sveicinās visai negribīgi un rāda tik dusmīgas sejas un nemaz nedomā uzslavēt manas skaistās kurpītes.

Arī biznesā ASV cilvēki labprāt jūsmos par Tavu produktu, solīs ļoti drīz atbraukt ciemos, vai noteikti rūpīgi izpētīt Tevis atsūtītos materiālus. Viss viņiem būs “awesome”, “fantastic” vai kā minimums “wonderful”.

LinkedIn ir tāds produkts “Point Drive”, kurš ļauj sekot, kuri cilvēki ir atvēruši un apskatījušies tiem nosūtītos materiālus – sistēma parāda gan cilvēku vārdus, gan arī laiku, ko viņi ir pavadījuši lasot sūtījumus. Ja adresāts ir skatījies pats un vēl pārsūtījis materiālu trim saviem kolēģiem, tad tā ir laba zīme. Ja runājot pa telefonu bārstījis uzslavas, bet nav pat atvēris nosūtīto failu, tad secinājumus variet izdarīt paši. Jo kļūdīties ir tik viegli – tas, ko amerikānis uzskatīs par vienkārši neko nenozīmējošu pieklājību, to lētticīgais latvietis uztvers kā neviltotu sajūsmu un gandrīz drošu apsolījumu par lielisko biznesu nākotnē. Realitātē, protams, vienīgais, kas rāda nodomu patiesumu ir no kabatas izvilktā nauda, vai arī Tev veltītais laiks. Kas ASV ir apmēram viens un tas pats. Bet krāšņas runas parasti nenozīmē galīgi neko.

Domāju, šī cukurotā pieklājība nāk no vēsturiskā fakta, ka milzīgajā un sākumā mazapdzīvotajā zemē ilgu laiku ir klejojuši visdažādākie svešinieki. Ja ierodies svešā mežonīgo rietumu pilsētiņā, tad drošāk ir būt ļoti laipnam un pieklājīgam un nevienam neko sliktu neteikt, labāk jau visu slavēt un censties atrast jaunus draugus. Jo nekad nevar zināt, kam kabatā ir ierocis vai no kā var norauties pa muti, bet kura simpātijas un aizstāvība var izglābt dzīvību.

Man laimējies strādāt vietās, kur viens no principiem ir bijis Brutally frank, ko varētu tulkot kā nežēlīgā godīguma principu. Šis princips prasa teikt, ko domā, pat ja patiesība ir nepatīkama. Tas prasa lielu drosmi un arī uzticēšanos, izkāpšanu no komforta zonas. Jo vienkāršāk jau ir pateikt kaut ko jauku un patīkamu, nevis kritisku. Tajā pašā laikā jēga kritizēt ir tikai tad, ja nodoms ir palīdzēt uzlaboties un izdarīt kaut ko labāk. Tā nu jābalansē uz tās šaurās laipiņas starp būt pieklājīgiem un jaukiem, bet tajā pašā laikā saukt lietas īstajos vārdos, bet arī nenogalināt cilvēkos vēlmi censties.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-08-26 01.38.47

Par darba intervijām

Amerikā šī nedēļa bija visai nemierīga. Gan Tramps un Ziemeļkorejas vadonis viens otram izjusti un krāšņi padraudēja, gan arī Virdžīnijā (ASV Dienvidu štatā) izcēlās nemieri. Tur valdīšana taisās novākt Pilsoņu kara laika Konfederātu pieminekli un vietējie “white supremacists” sarīkoja grautiņus un nemierus, pretī iznāca “black lives matter” un citi antirasisti, un rezultātā daudzi cilvēki ievainoti, viens nogalināts, pilsētā izsludināts ārkārtas stāvoklis un ziņu kanāliem ir ko raidīt un ziņot.

Man pēdējās divas nedēļas ir pagājušas, nodarbojoties ar rekrutēšanu. Domāju, ka esmu sasniedzis līmeni, kad spēju visai veikli sameklēt darbinieku pārdošanā vai dažādās atbalsta profesijās. Rekrūteri par darbiņu ņem savus 25% no atrastā darbinieka gada algas, sanāk, ka darbinieka atrašana izmaksā 15 – 20 tūkstošus dolāru. Tajā pašā laikā viens darba sludinājums Craigslist maksā ap piecdesmit dolāriem. Lēti, un strādā ļoti efektīvi. Tiklīdz darba sludinājumā norādīsi algu, kas ir mazliet dāsnāka par tirgus vidējo, no strādāt gribētājiem nevarēsi ne atkauties. Craigslist ir Latvijā slavenā ss.lv ASV analogs. Viņu gada apgrozījums ir gandrīz 700 miljoni dolāru un peļņas marža ir 80%, tā ka pat ar salīdzinoši zemajām sludinājumu cenām viņi ir vispelnošākā “classified ads” kompānija pasaulē. Pamēģināju arī Ziprecruiter, tādu populāru darbinieku meklēšanas sistēmu, kas mazliet arī automatizē atlases procesu. Piemēram, rāda visus pieteikumus vienā sarakstā. Ļauj izdarīt piezīmes, atķeksēt statusus un pielikt pie kandidātiem īkšķi augšā vai īkšķi lejā. Ja pieliec īkšķi lejā, tad kandidāts no saraksta pazūd. Ar šo smalko tehnoloģiju Ziprecruiter noslauca no manis kādus dolārus piecsimt, bet kandidātu tur bija stipri mazāk nekā Craigslist, turklāt ar izcilību neizcēlās.

Atlasi veicu pēc visai vienkāršas sistēmas. Vispirms apskatos CV. Ja cilvēkam ir kaut vai attāli līdzīga pieredze kā man nepieciešams, tad piezvanu. Sarunai man ir mazs špikerītis, kuram cenšos iziet cauri. Piemēram, pajautāju, vai kandidāts ir izlasījis darba sludinājumu. Ieskatījies mūsu mājas lapā. Diezgan pārsteidzoši, cik daudz cilvēku vienkārši visur izmētā savus CV, bet pat nepapūlas paskatīties, ko darba devējs īsti meklē. Ja cilvēks spēj sakarīgi pārstāstīt manu darba sludinājuma saturu un arī aprunāties par SAF Tehnikas biznesu, tad pirmo testu viņš jau ir izturējis. Tālāk taujāju par iepriekšējo darba pieredzi. Ja pēdējos trīs četros darbos cilvēks ir pavadījis gadu katrā, tad arī parasti sarunu neturpinu, jo man ir vajadzīgi stabili kadri, nevis kaut kādi laimes meklētāji vai neveiksminieki. Ja telefona saruna ir bijusi kaut cik sakarīga un pretendents spējis izraisīt interesi, tad aicinu viņu uz biroju, uz interviju klātienē. Desmit dienu laikā es runāju pa telefonu ar kādiem trīsdesmit pretendentiem, no kuriem astoņus uzaicināju uz biroju. Atšķirībā no latviešiem amerikāņi prot skaisti runāt un rakstīt. Viņu CV ir pilni ar tādiem epitetiem kā: “Relationship building skills”, “Personal integrity with strong business ethics”, “Creative with the ability to think outside the box”. Daži CV ir sakarīgi, bet daži ir tādi, kurus varētu izmantot “bullshit bingo” spēlē. Tāpēc darba intervija ir visai reglamentēta. Visiem palūdzu piereģistrēties SAF Tehnika mājas lapā, izvēlēties kādu produktu un sagatavot par to prezentāciju, kas būtu adresēta kādam potenciālajam distributoram. Tas ir, būtu jāpastāsta par produktu un jāpārliecina, ka to būtu labi tirgot. Kad aicinu cilvēku uz biroju, visai sīki izstāstu gan par mājas darbu, gan to, ka intervijas laikā tiks doti testi un vaicāju, vai tas ir pieņemami. Uzdevumiem un testiem piekrīt visi, bet triks ir tāds, ka es jau redzu, vai cilvēks ir piereģistrējies mājas lapā, vai nav. Un visai pārsteidzoši, ka apmēram puse tā arī mājas lapā nepiereģistrējas, bet uz interviju tomēr atnāk. Intervijas laikā neko daudz cilvēkam par sevi runāt neļauju, bet cenšos noskaidrot, ko tieši viņš iepriekš ir darījis, kas viņam ir paticis un kas ne. Kas ir bijis labākais viņa iepriekšējais darbs un kāpēc. Un tad vienkārši palūdzu noprezentēt mājas darbu, dodu uzdevumus, kas prasa koncentrēties, loģiski domāt un mazliet padarboties ar Excell. Beigās palūdzu, lai nosauc kādus trīs cilvēkus, kuri varētu kaut ko par viņu pastāstīt. References ir ļoti svarīgas, esmu dažkārt iekritis, noslinkodams piezvanīt un aprunāties ar kandidāta iepriekšējiem priekšniekiem vai kolēģiem, un tad kandidāts ir izrādījies ne visai atbildīgs vai profesionāls. Tieši rakstura īpašības – pacietība, strādīgums un godīgums, ir īpašības, kuras meklējam savos darbiniekos, jo visu citu ir iespējams iemācīties.

Secinājumi visai skumīgi – ar uzdevumu risināšanu amerikāņiem veicas švaki. Tikai daži spēja nodemonstrēt kaut cik sakarīgu loģisko domāšanu, bet pilnīgi pareizi uztaisīt tāmi, sastāvošu no trīs rindiņām ekselī, spēja tikai viens no uzaicinātajiem kandidātiem, kurš cita starpā bija profesors un senos laikos strādājis par kriptogrāfu Nacionālajā drošības aģentūrā.

Cilvēki, kas piesakās darbā, iedalās divās vecuma grupās. Jaunuļi vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Tie parasti ir entuziastiski, enerģiski, interesējas par straujām karjeras iespējām, bet nav pārāk pieredzējuši. Otra kategorija ir “večuki”, virs četrdesmit pieciem gadiem. Tos parasti dzīve ir apdauzījusi, viņiem nav nekādu īpašu ilūziju, viņi ir pieredzējušāki, vairāk zina, saprot un vienkārši meklē dzīvē stabilitāti. Bieži šie vecie ir strādājuši labos darbos, bijuši priekšnieki vai speciālisti jomās, kuras vairs nav pieprasītas. Citiem vārdiem sakot, viņi ir “overqualified”. Un man veidojas dilemma – izvēlēties jaunuli, kuru es apmācīšu, un tad viņš gribēs stipri lielāku algu vai arī aizskries, kur maksās vairāk, vai izvēlēties večuku, kurš nekur īpaši neskries, bet nebūs arī milzu enerģisks un, iespējams, viņam galvā jau būs saviesušies tarakāni un nekādus jaunus trikus viņam iemācīt nevarēs.

Saka, ka Denverā bezdarbs esot ļoti zems un ASV šobrīd piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Skatoties uz maniem darba kandidātiem, es nekādi to neredzu. Cilvēki ir noguruši no daudziem pagaidu darbiem bez sociālajām garantijām. Ja arī darbs ir pieejams, tad, lai cik arī smagi tu strādātu, šobrīd vairs nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, varētu atļauties savu māju un vidusšķiras cienīgu dzīvi. Un tuvākā nākotnē vēl daudzi darbi izzudīs, jo tos paņems roboti. Man ir sajūta, ka mēs esam kaut kādu ļoti pamatīgu, neatgriezenisku pārmaiņu vidū un grūti pat iedomāties, kā izskatīsies pasaule pēc nieka pieciem gadiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

 

Par Aleksandru Hamiltonu

How does a bastard, orphan, son of a whore
And a Scotsman, dropped in the middle of a forgotten spot in the Caribbean by providence impoverished,
In squalor, grow up to be a hero and a scholar?

Kā bastards, bārenis, maukas
Un skota dēls, iesviests aizmirstā Karību pakšķī,
Likteņa apdalīts un nabags,
Visā tajā draņķībā, izauga par varoni un zinību vīru?

Apmēram tā tulkojas pašreiz populārā Brodveja mūzikla “Hamiltons” tituldziesmas pirmais pantiņš. Rakstu, klausoties Spotify ritmiskās, melodiskās, hip-hop stilā saraksītās, biogrāfiskās un politiskās mūzikla dziesmas. Izrādi rāda jau divus gadus, bet viena biļete joprojām maksā ap tūkstots dolāriem, un visas ir izpārdotas kādu pusgadu uz priekšu. Redzot šādu fenomenu, vienmēr ir interesanti mazliet parakties ciparos un papētīt pasākumu no biznesa puses. Tātad tikai Ņujorkā, kur mūziklu rāda Richard Rodgers teātrī, nedēļas ieņēmumi par biļetēm ir ap trīs miljoniem dolāru. Divu gadu laikā ieņēmumi ir sasnieguši divsimt trīsdesmit trīs miljonus, prese to sauc par pēdējo desmit gadu veiksmīgāko teātra uzvedumu un paredz, ka tā ieņēmumi pārsniegs miljardu. 2016. gadā Hamilton saņēma Grammy balvu kā gada labākais albums mūziklu kategorijā, bet tā radītāji un investori tagad ir bagāti cilvēki un nodrošinājuši materiālu neatkarību un pārticību visai dzīvei. Izrāde tika veidota sešus gadus un izmaksāja, kā tagad šķiet, salīdzinoši nelielu naudu – 12,5 miljonus dolāru. Amerikāņu sapnis – dzīvē vari sisties kā nabags, bet vari arī diezgan ātri kļūt pasakaini bagāts.

Un kurš gan Latvijā ir ko dzirdējis par tādu Hamiltonu? Bet izrādās, ka tieši viņš ir atbildīgs, ka Ņujorka ir pasaules finanšu centrs, ka ASV ir visai centralizēta, rūpnieciska, dinamiska, demokrātiska un beigu galā, ka tāda valsts vispār pastāv. Ja uzvarētu alternatīvās vīzijas – lauksaimniecība, fermeri, vāja centrālā vara un “dienvidu dzīvesziņa”, tad droši vien, ka ASV būtu līdzīgākas Brazīlijai, Argentīnai vai Venecuēlai, ja jums tā labāk tīk.

Diezgan ieintriģēts izgrauzos cauri vairāk nekā 800 lappušu biezajai Roja Černova dzīvi un krāsaini sarakstītajai Hamiltona biogrāfijai un nejutos vīlies. Gan paliku drusku gudrāks par ASV vēsturi, gan arī sapratu vairāk par šejienes politikas saknēm un no kurienes nāk tās nebeidzamās diskusijas par lielu valdību/mazu valdību, lieliem nodokļiem/maziem nodokļiem un ikviena tiesībām nēsāt ieročus un brīvajā laikā doties laukā pašaudīt prērijsuņus. Un sapratu arī to, ka neviens nav tikai melns vai balts un arī astoņpadsmitajā gadsimtā notika skaļi seksa skandāli, un bija pilns ar “fake news”. Sapratu, ka cilvēki jāvērtē tikai un vienīgi pēc viņu spējām un krampja, jo visu nosaka viņu iekšējie kompasi, pārliecība un spēja atšķirt labu no ļauna.

Man vienmēr ir likusies dīvaina un nereāla situācija pēc ASV revolūcijas, kad 13 kolonijas atdalījās un pasludināja neatkarību, kā viņi spēja salipināt kopā vienotu valsti – ASV. Jo katram štatam bija savas intereses, sava ekonomiskā situācija. Viena lieta bija uzrakstīt jauno konstitūciju, bet kas cits bija to ratificēt visos štatos. Un process bija intrigu un karstu emociju pilns. Mans lielais atklājums ir, ka visi tā laika politiķi rakstīja esejas, kurās aizstāvēja savu viedokli, pamatoja savu pozīciju un bieži vien arī nolika savus pretiniekus. Dažreiz viņi rakstīja ar īsto vārdu, bet daudz biežāk ar dažādiem pseidonīmiem. Hamiltona lielais veikums ir tā saucamie Federālistu papīri, kuros 85 rakstos tika izskaidrota un aizstāvēta jaunā konstitūcija un bez kuriem, ļoti ticams, ASV konstitūcija pieņemta netiktu. Vispār Hamiltons bija liels rakstītājs, un viņa vara un autoritāte balstījās uz tūkstošiem lapu sarakstītām un publicētām esejām. Mazliet skumīgi, ka mūsdienu politiķi ir mēmi! Viss aprobežojas tikai ar smukām bildēm vai tukšvārdīgu vervelēšanu, bet ko viņi patiesībā domā, ja vispār domā, mēs tā arī neuzzinām, jo viņi jau par īstiem jautājumiem neizsakās. Vēl, pabeidzot par Hamiltonu – visa cita starpā viņš bija arī ASV pirmais finanšu ministrs, kurš ieviesa centrālās valdības nodokļus, muitu un krasta apsardzi. Un pats ģeniālākais – arī pārņēma uz centrālo valdību visu štatu parādus un izveidoja centrālo banku, kas padarīja ASV par daudz grūtāk izjaucamu veidojumu. Kaut kas šajā stāstā arī ir tāds, ko pamācīties Eiropas Savienību atbalstošajiem politiķiem.

Tikmēr skatos, ka no 27. februāra līdz 5. martam ar divām izrādēm dienā Hamiltons viesosies arī pie mums Denveras Buell teātrī. Biļetes ir nopērkamas par $747 gabalā. Tādi ir tie amerikāņi – māk lieliski samaisīt asarainu patosu, visgaišākos ideālus un, to visu darot, arī nopelnīt kārtīgu piķi. Un Hamiltons bija tas, kurš to visu iesāka.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

hamilton-bill-resized1

Kas Latvijai līdzīgs ar ASV

Nu jau drusku vairāk par nedēļu esmu atpakaļ Denverā. Lai arī ASV ir ļoti atšķirīgas no Latvijas, tomēr ir lietas, kas mums līdzīgas. Piemēram, visu šo laiku, kopš dzīvoju ASV, nepārejoša tēma ir bēdīgais stāvoklis ar veselības aprūpi un cīniņi par vispareizākā veselības apdrošināšanas modeļa ieviešanu. Visi piekrīt, ka medicīna ASV ir pārlieku dārga, bet receptes situācijas labošanai ir radikāli atšķirīgas. Ja Sandersa demokrāti uzskata, ka vajadzīga visiem pieejama valsts apmaksāta veselības sistēma, “Universal Healthacare”, un ASV esot vienīgā attīstītā valsts pasaulē, kur šādas sistēmas neesot, tad konservatīvajiem republikāņiem jebkāda valsts lomas palielināšana ir pretrunā ar viņu pamata ideoloģiskajām nostādnēm un tāpēc nepieņemama.

Vārds Obamacare ASV tiek viļāts kā karsts kartupelis. Tiem, kas nezina, pateikšu, Obamacare ir valsts subsidēta medicīnas apdrošināšana, kas nodrošina medicīnas aprūpes minimumu mazturīgiem iedzīvotājiem. To pieņēma 2010. gadā un tā tika finansēta caur papildu nodokļiem. Republikāņi šo sistēmu uzskata par sociālistisku, pretrunā ar brīvā tirgus principiem un pārlieku dārgu. Bet, lai arī patreiz republikāņiem ir vairākums gan Kongresā, gan Senātā, gan arī savs prezidents, tomēr viņi nespēj vienoties un nākt klajā ar kādu labāku veselības aprūpes likumu. Jo vieni grib likumu tikai nedaudz pielabot, atceļot kādas visnepopulārākās normas, bet citi atkal grib to atcelt pavisam. Un tā izrādās, ka republikāņu partija arī nemaz tik monolīta nav. Visu pagājušo nedēļu ziņu kanāli vārījās par to, ka Senāts tūlīt balsos un atcels to likumu, bet kārtējo reizi čiks vien sanāca, pietrūka kādas trīs balsis. Domāju, ka beigu galā viņi kompromisu atradīs un izmaiņas tiks pieņemtas, taču uz šī fona Latvijas nodokļu reforma izskatās tāda diezgan kompakta, labi sagatavota un raiti novadīta.

Samudžinātās nodokļu sistēmas reforma bija viens no Trampa galvenajiem priekšvēlēšanu solījumiem, tāpēc noteikti sekos mēģinājumi to mainīt. Izskatās gan, ka mainīt nodokļu sistēmu būs vēl grūtāk nekā atcelt Obamacare. Jo, tiklīdz sāc kaut kur samazināt nodokļus, tā parādās budžeta deficīts, vai arī jāmeklē, kur samazināt izdevumus. Bet izdevumu samazināšana, kā mēs to redzam Latvijā, normālos apstākļos gandrīz nav iespējama. Ir jānotiek kādai globālai kataklizmai, lai šādus nepopulārus lēmumus varētu pieņemt. Tā nu nabaga amerikāņu politiķi mokās, gluži tāpat kā viņu kolēģi Latvijā. Vienīgais, viņi nerunā par “jauniem politiskiem spēkiem”, visa ņemšanās notiek labi ieeļļotās divu partiju sistēmas ietvaros. Katrai partijai sava nacionāla infrastruktūra, atbalsta punkti, sponsori, un jaunpienācējiem izredžu tur nav nekādu. Vienīgais, kas varētu mainīt šo sistēmu, būtu Republikāņu vai Demokrātu šķelšanās, bet šķeltniekus attur tas, ka, ja otra partija saglabās vienotību, tad sašķeltajiem būs ļoti grūti kaut kur uzvarēt. Pēc šādas loģikas īsti neko labu es neredzu jauno pirmsvēlēšanu politisko spēku plejādē Latvijā. Jo “Saskaņa” jau nesašķelsies, un tātad diezgan ticams, ka viņu pozīcijas tikai nostiprināsies.

Esmu no dažiem amerikāņiem dzirdējis viedokļus, ka Eiropā daudzpartiju sistēma esot demokrātiskāka, jo izvēle ir lielāka un koalīcijā sanākušās partijas katra kaut kādā mērā varot ietekmēt valsts kursu un bīdīt savas prioritātes. Amerikāņiem ir tikai divas izvēles, un katrā partijā ir kaut kas labs un arī kaut kas galīgi nepieņemams, tāpēc cilvēkiem nākas balsot nevis par to, kam viņi tic, bet gan par mazāko ļaunumu. Protams, situāciju mazliet atvieglo diezgan lielā iekšējā konkurence un demokrātiskais veids, kā tiek izvirzīti kandidāti. Piemēram, Tramps galīgi nebija Republikāņu partijas nomenklatūras kandidāts, tāpat kā Obama tāds nebija Demokrātu partijai. Tomār viņi bija tik populāri, ka paši spēja izkarot līdera vietu. Latvijā laikam gan būtu grūti kādam jaunajam un populārajam ātri tikt lielā amatā.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kas kļūst par uzņēmējiem

Iepriekšējā blogā rakstīju par laba darba atrašanas paņēmieniem. Taču ir cilvēki, kuriem negribas būt darbiniekiem un tādēļ viņi kļūst par uzņēmējiem. Parasti visizplatītākais motīvs ir vēlme labi dzīvot, bet mēdz gadīties arī, ka cilvēki kļūst par uzņēmējiem, jo paliek bez darba, vai gluži vienkārši grib realizēt savas idejas vai pierādīt sevi.

Pēc grāmatu definīcijas uzņēmējs ir tas, kurš uzņemas risku. Senos laikos bija tādi ceļojošie tirgotāji, kuri sapirka preci, piekrāmēja ratus ar mantām un devās tās iztirgot. Ja izdevās pārdot, tad dzīvoja labi, bet, ja ne, tad izputēja, varbūt pat nonāca parādu cietumā. No šejienes ir nācis termins “Entrepreneur.”

Nereti cilvēki uzsāk kādu savu mazo rūpaliņu. Vai nu sāk nodarboties ar mājražošanu, vai paši sniedz kādus pakalpojumus, vai pat atver veikaliņu vai ko tamlīdzīgu. Šādus cilvēkus sauc par dzīvesstila uzņēmējiem, viņi biznesu veido, lai savilku galus kopā vai piepildītu savas vēlmes. Parasti šādos gadījumos viņiem nav ambīciju, iespēju vai zināšanu, lai uzaudzētu savu uzņēmumu lielu, nodarbinātu daudz darbinieku un kādreiz to pārdotu, turklāt uzņēmums dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tā īpašniekam labpatīk tajā strādāt.

Bieži cilvēki uzņēmējus apskauž un domā, ka dzīve tiem ir ļoti salda. Varu teikt droši, ka nekas nevarētu būt tālāk no realitātes. Ja esi uzņēmējs, tas nozīmē, ka naudu vari saņemt tikai tad, ja tā ir tava uzņēmuma kontā, bet sākumā tās nekad nav. No vienas puses tevi spiež klienti un kreditori. No otras puses – darbinieki, kuri vienmēr grib algu, un vēl arī piegādātāji un valsts, kas ļoti grib kaut ko iekasēt. Uzņēmēja dzīve paiet kā vāveres ritenī – nemitīga skriešana pēc naudas (turklāt naudas devēji vienmēr domā, ka uzņēmējs prasa pārāk daudz) un nemitīga daudzo atplesto mušu pabarošana (pie tam atplestās mutes vienmēr ir pārliecinātas, ka viņas apčakarē, jo naudas taču ir ļoti daudz, tikai tas skopulis nedalās).

Tāpēc, pat nesākot diskutēt, kas ir labs bizness un kas nav, – vai tagad jāiegulda lauksaimniecībā, jātaisa kādas mobilās lietotnes vai arī jācep eklēri, apgalvošu, ka jebkuram, kurš grib bāzt galvu uzņēmējdarbībā, ir jāspēj tikt galā ar četrām pašām svarīgākajām lietām.

Pirmā ir spēja izturēt spiedienu un stresu. Arī strādājot algotu darbu, stresa mēdz būt daudz. Piemēram, es noteikti nevarētu strādāt par skolotāju, jo bērni ir tik palaidnīgi un viņus sargājošie likumi tagad ir stingri. Tomēr uzņēmēja stress ir īpašs ar savu daudzveidību. Var gan šausmīgs klients gadīties, gan neaizstājams darbinieks atlūgumu uzrakstīt, gan VID pārbaudīte uzrasties vai Konkurences padome apciemot. Tāpēc uzņēmēja ikdiena ir kā pastaiga pa mīnu lauku. Atceros, pirms gadiem četriem man gadījās tāds smagais klients, ka vienīgais veids, kā nesajukt prātā, bija kādu pusgadu divas reizes nedēļā iet uz sporta zāli un ilgi un izjusti sist un spārdīt boksa maisu, jo līgums bija noslēgts un no klienta vairs atteikties bez miljona zaudēšanas nevarēja.

Otrā ir mācēt izskaitīt naudu. Tas ir apbrīnojami, cik naivi naudas lietās ir daudzi cilvēki. Var jau viskautko safantazēt, bet ļoti bieži bankrotē tieši uzņēmumi, kuriem ir augošs apgrozījums, bet vai nu nav padomāts par kādām rezervēm, vai arī augšana notikusi pārāk strauji, nauda aptrūkstas, un bankas, kā zināms, naudu dod tikai tad, kad tev to nevajag.

Trešā īpašība ir spēja pašam izdomāt, ko darīt, un vēl pielikt citus pie darba. Es to saucu par virpuļa iegriešanu. Ja tu esi darbā, tad parasti priekšnieks pasaka, ko darīt, vai arī ir sarakstītas procedūras un priekšraksti. Ja esi uzņēmējs, tad neviens neko priekšā neteiks. Turklāt, ja tev piemīt tieksme veidot neizpildāmus plānus, tad nobeigsies gan pats, gan arī tavi darbinieki. Pareizāk sakot, notiks tā, ka visi būs pārstrādājušies, naudu nesaņēmuši un dusmīgi.

Visbeidzot, uzņēmējam ir jāspēj pārliecināt cilvēkus darīt to, ko viņš ir izdomājis. Tas attiecas gan uz klientiem, gan uz darbiniekiem. Jo tikai tad, ja viņam ticēs, lietas ies uz priekšu. Šī laikam ir galvenā īpašība, bet vienlaikus arī bīstama, jo tādi tipi, kuri ir ļoti pārliecinoši, bet ne visu līdz galam izdomājuši, var nodarīt daudz posta.

Šīs uzskaitītās spējas kaut kādā mērā ir pretrunīgas. Ja cilvēks ir labs virpuļa griezējs, tad visticamāk, ka slikti skaita naudu, vai vāji pārcieš stresu. Šeit nu atliek tikai strādāt pie sevis un mācīties, vai arī uzaicināt komandā kādu, kurš   vājās vietas var kompensēt.

Ļoti trāpīgi un arī vizuāli skaisti šīs lietas izstāstītas seriālā par sešdesmito gadu Ņujorkas reklāmistiem “Mad Men”. Ja esat uzņēmējs, un ir pacietība skatīties septiņas sezonas, tad iesaku.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kā atrast labu darbu

Pagājušās nedēļas blogā dalījos ar savu bēdīgo investēšanas pieredzi dažādos investīciju fondos. Spriežot pēc ievāktās statistikas, šī tēma interesēja daudzus, bet saņēmu arī dažus skarbus pārmetumus par bezkaunīgu reklāmas rakstu rakstīšanu. Varu atklāt, ka ne no viena es naudu par šī bloga rakstīšanu neņemu un rakstu tikai to, kam pats ticu. Indexo gadījumā es esmu investors un arī pats savu pensiju iekrājumu uz turieni pārvietoju, tā ka esmu vienā laivā ar visiem šī projekta klientiem. Arī blogā neslēpju, ka esmu šajā pasākumā iesaistīts, par to katrs var pārliecināties pats: Bloga ieraksts.

Liekas, ka visus naudas pakāšanas gadījumus vieno tas, ka parasti šī nelaime atgadās, ja tu iesaisties lietās, par kurām tev maza sajēga. Kā vecajā anekdotē par milzu bedri, kurā iekrita stirna, un pēc brīža arī vilks. Un vilks, plēsīgs radījums būdams, saka stirnai, ka ēdīšot to nost. Stirna, galu apjauzdama, lūdz vilkam, lai izpilda viņas pēdējo vēlēšanos. “Paskaties, vilks, man uz dibena ir vēlējums uzrakstīts, vienmēr esmu gribējusi zināt, kas tur rakstīts.” Kā vilks skatās, tā stirna ar pakaļkājām šim pa galvu un izlec laukā no bedres. Pēc brīža vilks attopas un sērīgi novelk: “Kur gan es muļķis līdu, es taču pat lasīt neprotu.”

Līdzīgi ir arī ar to naudas pakāšanu – ja lasīt neproti, tad, visticamāk, tev arī pa pieri sados.

Man liekas, ka cita tēma, kura ir pelnījusi apceri, ir: kā nopelnīt naudu. Lielākā daļa cilvēku gan Latvijā, gan arī pārējā pasaulē izvēlas strādāt algotu darbu. Algota darba priekšrocība ir tā, ka ienākumi ir diezgan prognozējami un parasti darba laiks ir limitēts. Trūkumi ir tādi, ka alga vienmēr ir par mazu un jāklausa dažādiem nejaukiem priekšniekiem. Vēl pie trūkumiem būtu pieskaitāmas nemitīgās bailes darbu pazaudēt, jo uzņēmumi, kā zināms, restrukturizējas, un reizēm tā darba vieta vairs nav vajadzīga. Vai, nedod dievs, priekšniekam ir sievas brālis, kurš pats tavu vietu ir noskatījis. Pats esmu Amerikā atskatījies uz neskaitāmiem darba meklētājiem, kuri izkrituši no savas darba vides un izmisīgi meklē jebkādu darbu. Pat doktori ir nākuši dabūt gluži vienkāršu darbiņu. Savā pieredzē esmu redzējis trīs ceļus, kā tikt pie labi apmaksāta darba.

Pirmais ir saistīts ar tavu sociālo tīklu. Jo tajos labajos darbos jau parasti ņem pēc rekomendācijām, tā cilvēki ir uzbūvēti. Tādēļ, ja gribi atrast labu darbu, vienalga, Latvijā, vai Amerikā, tad parūpējies par to, lai kāds tevi ieteiktu. Jo vairāk būs ieteicēju un potenciālo darba vietu, jo lielāka iespēja, ka tevi paņems. Parasti ieteikšana ir saistīta ar studijām labā augstskolā un tur izveidoto tīklu, tādēļ, ja gribat, lai bērniem ir labs darbs vai bizness ārzemēs, sūtiet savus bērnus uz turieni mācīties. Cita vieta, no kurienes var dabūt rekomendācijas, ir dažādi brīvprātīgo darbi, iesaistīšanās sabiedriskajos projektos. Amerikā, piemēram, gandrīz katrs savā CV raksta, ko viņš labu darījis ārpus pamata darba. Dažiem tā ir baznīca, dažiem bērnu mācīšana burāt vai vilcieniņu modeļu būvēšana garāžā. Nu, un beidzot, tu vari uzticīgi kalpot kādam varenam cilvēkam un viņš par to tev iedalīs kādu vietiņu. Ļaunākās šī principa izpausmes ir šoferu dēlu fenomens, kas gan nav raksturīgs tikai Latvijā. Jāsaka, ka šis pirmais princips ir universāls un attīstāms, vienalga, vai to pastiprināsi ar kādām konkrētām iemaņām, vai paliksi jauka plānā galdiņa urbēja līmenī.

Otrais veids ir saistīts ar to, ka esi speciālists un proti kaut ko noderīgu cilvēkiem izdarīt. Parasti šis ir arī pats drošākais veids, kā nodrošināt pārtikušu dzīvi. Neesmu dzirdējis, ka badu ciestu labi celtnieki, zobārsti vai  programmētāji. Protams, ir profesijas, kur šie speciālisti saņem vairāk un arī skaita ziņā ir pieprasītāki, tādēļ vērts sekot darba tirgus tendenēm, labi arī zināt vairākas valodas, jo, strādājot tikai Latvijas iekšzemes tirgū, tālu netiksi. Galu galā, arī oficiantiem mūsdienās papildu latviešu valodai ir jāzin vismaz angļu un krievu.

Trešais veids, kā tikt pie pārtikuša darba, ir saistīts ar riska uzņemšanos. Piemēram, pārdevējiem tagad maksā mazas algas un komisijas, kuras atkarīgas no saskrietajiem rezultātiem. Reizēm ir labi pieņemt šādu izaicinājumu, bet tas darbojas labi tikai tad, ja tirgus, kur pārdot, ir liels. Amerikāņiem ir laimējies, viņiem ir pasaulē lielākais tirgus. Tāpēc arī tur var satikt pārdevējus, kuri pelna kādus trīssimts tūkstošus gadā vai vairāk. Ja mēs Latvijā iemācīsimies pārdot šādiem tirgiem, arī pelnīsim tikpat, ja paliksim pie mazā stūra veikaliņa, nekad vairāk kā 500 eiro pa melno arī neredzēsim.

Nereti, intervējot darba meklētājus, es jautāju, kādēļ viņi ir tik bieži mainījuši darbus. Uz ko parasti seko atbilde, ka tās darba vietas bija draņķīgas. Tad es parasti nodomāju, ka darba vieta, ko cilvēks izvēlas, arī daudz ko liecina par pašu cilvēku, viņa spriestspēju. Saprātīgs cilvēks labāk ies par mazāku algu strādāt labākā uzņēmumā, nekā par lielu naudu izvēlēsies kaut ko toksisku.

Viens mans draugs, kurš dzīvo Rietumeiropā, stāstīja, ka vislielākās algas tur maksājot krievi vai ukraiņi, jo viņi esot vistoksiskākie, nākošie ir starptautiskās kompānijas, bet vismazāk maksājot vietējie uzņēmumi. Liekas, ka šādas tendences vērojamas gandrīz jebkurā pasaules valstī, droši vien arī Latvijā.

Amerikā, atšķirībā no Latvijas, praktiski jebkurš savu darbu dara ar cieņpilnu attieksmi un lepnumu. Vienalga, vai tu esi oficiants, vai mazgā grīdu, vai kāds super-menedžeris, bet visus vieno pašcieņa un pozitīva attieksme pret darbu. Tā teikt, katrs darbiņš ir cienījams. Cilvēkiem, kuri tur ir izkrituši no darba tirgus, parasti nākas ņemt kaut ko no tā saucamās “Gig Economy”, un citi saka, ka jau tuvajā 2020. gadā gandrīz 40% no ASV darbaspēka būšot neatkarīgi kontraktori. Vai nu Uber šoferi, vai kādi dzīvokļu izīrētāji, vai meistari, kurus pasauc, kad vajag. Šī ir interesanta tendence, es zinu tepat Latvijā pietiekami daudz IT speciālistu, kuri šādā veidā pelna ļoti pieklājīgu iztiku, samaksu, protams, saņemot no Amerikas.

Manī dzīvs ir uzņēmēja gēns, tādēļ lielāko daļu savas karjeras esmu centies iesaistīties jaundibinātos uzņēmumos, investēt, veidot kaut ko jaunu un interesantu. Šajā žanrā var gan daudz nopelnīt, gan arī pazaudēt naudu tūkstoš veidos, un par to es padalīšos kādā no nākošajiem ierakstiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kā pakāst piķi tūkstoš veidos

Pirmā reize, kad manā rīcībā parādījās cik nebūt vērā ņemama naudas summa, bija kaut kad ap 2006. gadu. Līdz tam es darbojos kā algots menedžeris, un naudas parasti bija precīzi tik daudz, lai atļautos dienišķo iztiku un pa kādai luksusa izvirtībai pēc prēmijām, kuras tika maksātas mazas un nejēdzīgi reti. Bet 2006. gadā akcionāri pārdeva Microlink, un manas mazās sviedru daļas pēkšņi izrādījās gana vērtīgas.

Tajā laikā man bija draugi un paziņas Igaunijā, un bija arī tādi, kuri nodarbojās ar privāto ieguldījumu pārvaldīšanu. Visiem zināms, ka igauņi ir daudz gudrāki un godīgāki par latviešiem. Tādēļ izdomāju, ka visu lieko piķi iedoši viņiem pārvaldīt. Profesionāļi galu galā vienmēr zinās, kur izdevīgāk ieguldīt, kamēr tādam slaistam kā man nekad nebūs pacietības sekot globālajiem procesiem un ar vanaga ātrumu un lapsas gudrību pārbīdīt savus iekrājumiņus pašās pelnošākajās nozarēs.

Domāts – darīts. Tā es savu uzkrājumu uzticēju Peteram, un viņš ķērās klāt pie ieguldīšanas drusku riskantajās, bet lielu “upside” sološajās Austrumeiropas akcijās. Pēc pāris gadu intensīvas rosīšanās, kad ieguldījuma vērtība pieauga par saviem procentiem piecpadsmit, uznāca lielā krīze, un viss nogāzās vismaz par 30%. Un mana ieguldījuma vērtība attiecīgi bija zemāka nekā brīdī, kad es visu procesu iesāku.

Neko darīt – visiem labi zināms, ka pagātnes rādītāji nekādi negarantē nākotnes peļņu. Izņēmu naudu ārā.

Pēc pāris gadiem krīze izčābēja, un Peters atkal bija plusos, bet tad jau no vilciena biju nolecis. Mācība nākotnei.

Pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem es pārcēlos uz ASV. Nolēmu kādu gabaliņu ieguldīt tur – tā teikt, lai mazliet diversificētos un visas olas nestāvētu vienā groziņā. Kādā Denveras sporta kluba pasākumā mani nomakšķerēja jauks puisis vārdā Joe. Viņš strādājot Northwestern Mutual, nenormāli labā un izdevīgā ieguldījumu fondā.

Puisis bija tik aktīvs pārdevējs, ka pat piedabūja mani atnākt uz šī kantora smuko 40. stāva biroju Denveras centrā, kur viņa labā uzvalkā un izbalinātā smaidā ģērbtais boss mani apbūra ar tabulām, grafikiem un citiem bezgala respektabliem pierādījumiem, ka gandrīz visa Amerika viņiem dod naudu, un nepaiešot ne divdesmit gadi, kad viņu uzkrājošās apdrošināšanas, nodokļu atvieglotais produkts man nodrošinās laimīgas un pārtikušas vecumdienas. Tik iemaksā gadā kādus simts tūkstošus, un bēdu nezināsi.

Visa tā labumu solīšana manī radīja zināmas aizdomas. Beigu beigās no apdrošinātājiem es aizmuku un nonācu pie savas ASV bankas privāto klientu grupas.

Tur man silti ieteica konservatīvu municipālo obligāciju fondu, kas arī esot brīvs no nodokļiem un likvīdi drošs ieguldījums. Man pat piestiprinājās banķieris, kuram piezvanīt vai pie kura ienākt iedzert kafiju un aprunāties par investīciju klimatu un Trampa ekonomisko politiku.

Tātad pagāja aptuveni divi gadi. Mana ieguldījuma vērtība šajā laika periodā samazinājās par aptuveni 1%. Nav tik traki kā ar igauņu draugu, bet vienalga, ja turētu naudu kontā, būtu par 1% vairāk.

Tad nu sēdēju un prātoju, ko darīt tālāk. Izpētīju, ka, ja būtu nevis lēkājis, bet kopš 2006. gada vienkārši turējis naudu kaut vai lielajā ASV indeksā S&P 500, ar visu krīzi būtu vidēji pelnījis savus astoņus procentus gadā bez vajadzības funktierēt vai ņemties ar gudriem pārvaldniekiem. Būtu ieguldījis tuvāk mājām MSCI Europe indeksā, vidējā peļņa būtu ap 4,5% gadā, arī neslikti. Katrā ziņā stipri labāk, nekā sanāca dzīvē.

Tā sagadījās, ka ap to pašu laiku brālis Normunds mani uzrunāja kā investoru piedalīties INDEXO projektā. Arī INDEXO iegulda pensiju kapitālu tieši tirgus indeksu fondos, ņemot par to uz pusi mazākas komisijas nekā lielās bankas.

Izrādās, manis novērotais neesot vien sakritība, bet praksē pierādīts likums – ilgtermiņā apsteigt tirgus indeksus neizdodoties ne vien tādiem censoņiem kā man, bet pat lielākajai daļai profesionāļu.

Jāsaka kā ir, neesmu finanšu eksperts un arī ekspertiem daudz neuzticos. Varbūt tieši tādēļ mani šī ideja uzrunāja. Nevis kāds sola brīnumainu peļņu, bet paņem nelielu komisiju, ieliek manu naudu indeksos un ļauj tirgum izlemt, kāds tad būs tas ienesīgums. Kad būs krīze, tad būs skaidrs, kāpēc esmu mīnusos. Kad tirgus kāps, pelnīšu kopā ar tirgu.

Katrā ziņā tas šķita labāk, nekā turpināt maksāt lielajām bankām komisijas par pensiju pārvaldīšanu (cik saprotu, pērn tie bija 40 miljoni eiro).

Kopš iesaistījos INDEXO, sāku vairāk sekot finanšu runām arī ikdienā. ASV daudz runā un raksta par investoru Vorenu Bafetu, kuru te dēvē par Omahas orākulu. Izrādās, arī viņš esot nesen paziņojis, ka pēc viņa nāves viņš ieteiktu savu mantojumu vienkārši ieguldīt indeksu fondos un turēt izmaksas pēc iespējas zemas.

Mūsdienās tiek daudz spekulēts, ka banku nozari gaida fundamentālas izmaiņas. Modernās tehnoloģijas var daudz lētāk un ērtāk paveikt darbu, ko pašreiz dara smukajos uzvalkos ietērptie, labi koptie, bet arī dārgie banķieri. Tāpat kā internets līdz nepazīšanai ir pārvērtis mazumtidzniecību un telekomunikāciju nozares, tāpat lielas pārmaiņas ir gaidāmas arī banku sfērā. Šķiet, indeksu ieguldīšanas kustība ir daļa no šīm pārmaiņām.

Cits žanrs naudas pelnīšanā ir saistīts ar asimetrisko informāciju, t.i., kad kāds kādu informāciju uzzina pirmais un paspēj nospekulēt. Par šī žanra investīcijām nesen izlasīju interesantu grāmatiņu “Black Edge” – tas ir detalizēts stāsts par ne visai godīgiem ieguldījumu fondiem un par to, kā ASV darbojas finanšu nozares uzraudzība. Šāda lasāmviela tikai vairo nevēlēšanos uzticēties gudriem finansistiem.

Man personīgi allaž ir bijis tā, ka, ja naudu esmu ieguldījis privātā uzņēmumā, kur visus pazīstu un pats arī piedalos, tad parasti rezultāts ir bijis labs. Visos citos gadījumos pelnījuši ir līdzekļu pārvaldītāji. Tādēļ ideja izgriezt gudro finansistu pa vidu un ieguldīt tirgus indeksos šķiet ļoti simpātiska.

Vairāk par tēmu INDEXO lapā. Pats vēl kādu nedēļu izbaudu Latvijas atspirdzinošo klimatu un tad došos atpakaļ uz saulaino Kolorado. Par savām sekmēm ar investīcijām ziņošu nākamajos ierakstos.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-01-21-11-49-56

Par sarunu festivāliem

Latvijā cilvēki arvien vairāk grib sarunāties, bet varbūt vēl vairāk viņi vēlas klausīties un izteikt viedokļus par citu runāto. To sapratu, gan šajā nedēļas nogalē piedaloties festivālā “Lampa”, gan arī izlasot pēdējo nedēļu žurnālus “IR”.

Uz Lampas skatuves es nokļuvu diezgan nejauši, kopā ar ievērojamiem Latvijas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves dalībniekiem, kas diskutēja par Latvijas nākotni pēc divdesmit pieciem gadiem. Šādā diskusijas formātā ir grūti pateikt kaut ko sakarīgu – vai nu saki līdz apnikumam nodrāztos, noklausītos stereotipus, vai arī atļaujies uzdot kādu provokatīvu jautājumu un tad ar interesi vēro, kādas reakcijas šie jautājumi izraisa publikā. Atrodoties uz skatuves, man galvā uzjundīja divas asociācijas, kuras laika ierobežotības un diskusijas formāta dēļ nevarēju pastāstīt “Lampā”, bet atļaušos izstāstīt šeit.

Reiz mežā dzīvoja pelēkās peles. Visi tām darīja pāri – gan lapsas, gan vanagi ēda pieaugušās peles un netaupīja arī mazos pelēnus. Dzīve kļuva tik skarba, ka peles pat pārstāja vairoties un nākotnē tām draudēja izmiršana. Tad peles sapulcējās, lai spriestu, ko darīt. Un tā viņas sprieda un strīdējās trīs dienas, izveidoja pat darba grupu. Un beigās nosprieda, ka jādodas pie meža gudrākā iemītnieka, pūces, un jālūdz, lai tā izdomā peļu izdzīvošanas stratēģiju. Domāts, darīts. Peļu darba grupa devās uz lielo ozolu, kura dobumā dzīvoja Pūce. Pieklauvēja, izstāstīja savu problēmu un lūdza, lai Pūce atrod risinājumu. Pūce, pie šādiem darbiem pieradusi, nosauca honorāru, noklausījās problēmu un aizgāja domāt. Pagāja noteiktais laiks, un peļu delegācija ieradās pēc risinājuma. Pieklauvēja. Pūce iznāca no dobuma, paņēma naudu un paziņoja: “ Peles, es ilgi un rūpīgi domāju par jūsu problēmu. Un mans padoms jums ir šāds: jums, peles, ir jākļūst līdzīgām ežiem. Jums ir jāizaudzē adatas. Tad ne lapsas, ne arī vanagi jums nevarēs nodarīt pāri un adatas jūs aizsargās arī no citiem ienaidniekiem.” Peļu darba grupa priecīgi cilpoja pie pārējām un aizgūtnēm izstāstīja Pūces padomu. Peles priecājās, līksmoja, līdz viena, skeptiskākā, pajautāja: “Bet kā mēs pie tām adatām tiksim, mums taču adatas neaug?”. Darba grupa uztraucās, bet nolēma, ka gan jau Pūcei ir risinājums. Un atkal viņas klaudzināja pie ozola dobuma, Pūce iznāca, un peles izklāstīja savas bažas par to, kā gan viņas, mazās un vārīgās, tiks pie adatām. Pūce noklausījās un iepīkusi atteica: “Peles, jūs man uzdodat nepareizu jautājumu. Mana specializācija ir stratēģija, bet, kā izaudzēt adatas, jau ir taktisks jautājums, un tas jums jāizdomā pašām.”

Otrs pastāsts ir par Ostapu Benderu, kurš kopā ar kolēģiem apciemoja Vasjuku ciematu Volgas krastā, sapulcināja vietējā šaha kluba aktīvistus un sastāstīja, ka ar nelielu finanšu ieguldījumu viņš varētu ciematu pārvērst par pasaules šaha galvaspilsētu Ņūvasjuki. Un, kad labu gribošie ciema iedzīvotāji sameta naudiņu, tad lielajam kombiatoram bija jābēg, jo šahu viņš nemaz neprata spēlēt, bet ēst gribējās ļoti.

Ap 2003. vai 2004. gadu man daudz laika iznāca pavadīt Lietuvā, jo atbildēju par vairāku Microlink meitas uzņēmumu pieskatīšanu šajā kaimiņu zemē. Atceros, ka tajā laikā par prezidentu Lietuvā bija ievēlēts tāds Pakss un bija iesācies milzu skandāls saistībā ar noklausītām sarunām, šaubīgiem sakariem ar Krievijas struktūrām, vai varbūt pat noziedzīgo pasauli. Un man bija milzīgs kauns un tāds kā žēlums par nabaga lietuviešiem. Jautāju sev, kad vienreiz tas beigsies. Šīs nemitīgās parlamenta izmeklēšanas komisijas, daudzie raksti presē. Likās, ka Lietuva ir paralizēta un apstājusies. Un man patiešām lepnums un sajūta, ka Latvijā nu gan lietas ir daudz labākā kārtībā. Tagad ir 2017. gads, un lasu, ka Lietuva ir apsteigusi Igauniju un sasniegusi 75% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kamēr pie mums Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 65% no ES vidējā. Tātad smagi atpaliekam. Un tagad tās publicētās Rīdzenes sarunas. Vai šis skandāls kaut ko mainīs, sapurinās? Vai jādodas pie gudrās pūces pēc padoma?

Es nedomāju, ka ir kāds jauns politisks spēks, vai kādi marsieši, kuri atbrauks un sakārtos Latviju. Mēs esam tādas pelēkas un raibas peles, kādas esam. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Latvijā runas par varas vertikālēm izsauc drebuļus un politekonomiskā vide izraisa riebumu. Valsts sakārtošanā ir jāsāk piedalīties arī tiem, kuriem ir resursi un ekonomiskā ietekme. Varbūt pienācis laiks jauniem spēles noteikumiem un jaunam sarunu festivālam?

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par digitālo identitāti un sarkanajiem un zaļajiem zīmodziņiem

Pirms padsmit gadiem kāds ar Latvijas galvaspilsētu saistīts uzņēmējs mani mācīja, ka vislabākais ir uztaisīt biznesu, kur par sarkanu un zaļu zīmodziņu uzspiešanu cilvēki maksā naudu, pie tam tā, lai šie zīmodziņi būtu nepieciešami daudziem. Tagad gan minētais pilsonis no pašvaldības biznesa ir projām un, šķiet, sludina Igaunijas priekšrocības, kauninādams latviešus par birokrātiju un atpakaļrāpulību. Gan laiki, gan arī cilvēki mainās, un tas iepriecina.

Daudzi biznesi Latvijā strādā pēc šī vilinošā modeļa. Piemēram, notāru saime dzīvo jauki un labklājīgi, automašīnu reģistrēšanas, uzskaites un tehniskās apskates nozare par bada trūkumu nesūdzas, nemaz nerunājot par maksātnespējas administratoru nozari, kurā gan pēdējā laikā manāmas krīzes pazīmes. Esmu pārliecināts, ka eksistē vēl desmiti un varbūt pat simti profesiju vai licenzētu uzņēmumu, kuru galvenā funkcija ir droši un autoritatīvi apliecināt, ka kaut kas ir balts, pūkains vai īsts, šādā veidā sniedzot sabiedrībai nenovērtējamu labumu un vairojot tajā kārtību un uzticēšanos.

Pēdējās nedēļās Latvijā sastaptie ļaudis man stāstīja, ka tuvojoties vērienīgas Eiropas Savienības personas datu aizsardzības regulas ieviešana Latvijā. Apmācību uzņēmumi jau pilnā sparā pārdod kursus, kā biznesi ar šo regulu varēs sadzīvot, jo pārkāpumu gadījumā sodi var sasniegt pat miljonus eiro, jo tiks rēķināti kā procents no pārkāpjošā uzņēmuma apgrozījuma. Uzņēmumiem vajadzēšot algot personas datu aizsargāšanas speciālistus un ziņot par visām sistēmām, kurās tie uzkrāj personu datus. Vienu vārdu sakot, izskatās pēc daudz un ļoti “produktīva” darba zaļo un sarkano zīmodziņu speciālistiem, bet laimīgie Latvijas pilsoņi varēs gulēt mierīgā pārliecībā, ka neviens par viņiem pilnīgi neko neuzzinās, ja vien viņi paši to negribēs.

Šajā ziņā ASV kontrastē. Es neesmu drošs, vai tādi notāri vispār ir, vismaz man ne ar ko tādu nav iznācis saskarties, lai arī investēju un līgumus tur slēdzu aktīvi. Automašīnām tehniskā apskate it kā esot jāiziet, kad auto tiek pārdots, vismaz tā man stāstīja puisis ar lielāku pieredzi šajos jautājumos, katrā ziņā tāda regulārā tehniskā apskate tur nav. Tiesa, nodoklis, pie tam visai trekns, ir jāsamaksā katru gadu, pretī saņemot uzlīmīti, ko pielipina pie numura zīmes. Par laimi, visu to var nokārtot pa pastu vai tiešsaistē – garās rindās sēdēt nav nepieciešamības. Arī līgumus ASV galvenokārt paraksta, ieskenējot un aizsūtot pdf failu pa e-pastu. Nekādu “drošo” parakstu vai “uzticamo” notāru nav. Toties, ja sanāk domstarpības, tad viens un divi tevi aizstiepj pie tiesneša, un, ja būsi krāpies, visticamāk, uz ilgāku laiku tevi iebāzīs cietumā. Tāpēc krāpjas reti. Ja esi bailīgs, tad papildus drošībai pieejami dažādi maksas pakalpojumi. Piemēram, radio bieži reklamē “digitālās identitātes” sargāšanas pakalpojumu par desmit dolāriem mēnesī, kur pakalpojuma sniedzējs apņemas tevi nodrošināt pret krāpniekiem, kuri tavā vārdā varētu saslēgt dažādus falšus līgumus, izdarīt pirkumus, ņemt kredītus, utt. Vēl jaukāka reklāma bija, kur par taisnīgiem dolāriem mēnesī varēja nopirkt digitālo apsardzību īpašumam. Lai neviens nesāk to atsavināt, ieķīlāt vai kā citādi apskādēt. Liekas, ka ASV valsts nodrošina pakalpojumu minimumu, bet par papildu drošību un ērtībām katram ir jārūpējas pašam, un šādu pakalpojumu nodrošināšana tad ir privātā biznesa ziņā.

Trampu var kritizēt par atteikšanos no ASV morālās līderības pasaulē, draudzēšanos ar diktatoriem, bet zīmodziņu vairošanu viņam pārmest nevar.

Patreizējās administrācijas politika ir vēl vairāk samazināt dažādo normatīvo regulējumu skaitu un arī valsts aparāta izmēru. Kas lielā mērā vieš cerības, ka totalitārisms un diktatūra ASV nedraud, jo parasti jau visi autoritārie valdnieki grib visu nacionalizēt un vairot varas kontroli pār cilvēkiem. Šajā ziņā republikāņi un Tramps iet pretējā virzienā.

Interesanti, vai Latvijā ir kaut viens politisks spēks, kas iestājas par drastisku zīmodziņu izskaušanu un valsts aparāta un izdevumu samazināšanu? Tādam es ļoti labprāt atdotu savu balsi.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par zemajām debesīm un svilstošo pakaļu

Pēc mazliet ilgāka pārtraukuma atkal esmu nokļuvis Rīgā un uzkavēšos šeit gandrīz līdz jūlija beigām. Pagaidām jūtos apdauzīts gan no nepārejošā džetlega – no rītiem ilgi jāguļ, bet vakaros nevar aizmigt, gan arī no tā, ka pat savās mājās es vēl tā īsti nejūtos kā mājās, bet kā mazliet dīvainā, pasvešā vietā.

Lai uzplauktu, man ir nepieciešams “actions”, un šādā režīmā es varu sevi iedzīt tad, kad kārtīgi svilst pakaļa un mutē ir asiņu garša. Piemēram, uzņēmuma kontā nauda ir tik daudz, lai izvilktu vēl kādu nedēļu, un jāskrien pa galvu, pa kaklu, lai no draudzīgiem klientiem izlūgtos priekšapmaksu vai pasūtījumu. Vai arī projekta nodošanas termiņi tuvojas vēja spārniem un visiem ir jāsāk maršēt nāves maršs, lai izmuktu no tuvojošās katastrofas.

Varbūt tāpēc arī es aizbraucu uz Ameriku, lai permanenti justu to asiņu garšu mutē? ASV dzīve izmaksā vismaz 4 reizes vairāk nekā Latvijā, tāpēc, lai turētos līmenī, jāskrien ātri un visu laiku jābaidās izkrist no karuseļa. Iespējas iegriezt pamatīgu virpuli ir lielas, bet arī konkurence milzīga. Tāds motivējošs kāmju trenažieris ir Amerika.

Nesen izlasīju grāmatu “Elon Musk: Tesla, SpaceX, and the Quest for a Fantastic Future.” Lai arī pati grāmata ir uzrakstīta draņķīgi, tomēr tajā aprakstītie fakti ir ārkārtīgi interesanti. Masks bija Paypal lielākais akcionārs. 2002. gadā viņus nopirka eBay, un Masks par to saņēma 165 miljonus dolāru. Tā arī bija pirmā lielā nauda, ko šis Dienvidāfrikā dzimušais un augušais puisis nopelnīja, pirms tam viss viņam bija gandrīz kā kādā mūsdienu Latvijas startapā. Tā vietā, lai nopirktu kādu glītu jahtu un pāris villas, viņš visu šo naudu, un vēl mazliet aizņemoties, iegrūda raķešu iesācējuzņēmumā SpaceX un elektrisko auto uzņēmumā Tesla. Pie tam tajā laikā viņam bija maza sajēga par raķešu vai auto būvi, bet milzīga vēlme uztaisīt nu kaut ko tādu… Un viņi centās visas tehnoloģijas veidot paši, tā, lai izmaksas būtu zemas un viņi nebūtu ne no viena atkarīgi. Nekāds autsorsings, visu paši! Šodien SpaceX vērtība ir 12 miljardi dolāru, bet Teslas 60 miljardi dolāru. Piemēram, Ford maksā tikai 44 miljardus. Bet ko nu es te pārstāstīšu grāmatas saturu, labāk izlasiet to paši. Un izdomājiet, kā mainīsiet pasauli. Un, to darot, paliksiet pasakaini bagāti. Jo bagātība nav nekāds kauns. Piemēram, man viens pazīstams puisis, kurš pēdējos piecos gados nopelnīja divdesmit miljonus, par to stāstot, visu laiku atkārtoja, ka viss esot noticis ar Dieva ziņu, svētību un palīdzību. Bet nu tagad gan viņš gribot no biznesa iziet un nopirkt skaistu rančo Teksasā.

Pagājušās nedēļas “Ir” varējām lasīt tās interesantās sarunas un aplūkot sārtos sivēnus uz žurnāla vāka. Arī Amerikā tādu sivēnu netrūkst, vienīgi sabiedrība ir mazāk pacietīga un tiesu sistēma ir funkcionējoša. Bet mierina tas, ka uz katriem 1000 sivēniem atrodas arī viens trakais, kurš visu naudu iegrūž trakos projektos. Jo nauda nav nekāds pašmērķis, bet tikai līdzeklis, kas ļauj čāpot uz fantastisko nākotni.

“Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.”, teica Kārlis Skalbe savā pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

%d bloggers like this: