Par Limu, Bogotu un déjà vu sajūtu

Viena no mana brīnišķīgā darba priekšrocībām ir iespēja daudz ceļot. Tā pirms pāris nedēļām es sēdos United lidmašīnā un no Denveras caur Hjūstonu aizlidoju uz Limu, Peru galvaspilsētu. Lima atrodas Klusā okeāna krastā kādu krietnu strēķi uz dienvidiem no ekvatora. “Mūsu zivis ir tik garšīgas, ka pat japāņi brauc baudīt mūsu tunci,” lepojās vietējie peruāņi. Kopumā Lima ir civilizēta un rietumnieciska pilsēta, visur pazīstamie amerikāņu brendi  – stārbuki, makdonaldi, čipoltes u.tml., un var manīt, ka  gringo šeit ir lielā cieņā. Peru varot vazāties apkārt samērā droši, varbūtība, ka tevi nolaupīs vai nožmiegs, nav pārāk liela. Vienīgi auto šoferi šeit brauc tā, kā nekur citur pasaulē es neesmu redzējis. Izdara straujus manevrus starp joslām vai veic pagriezienus, neskatoties, vai kāds cits strauji tuvojas vai ne. Līdz ar to lielākajai daļai autiņu sāni ir apdauzīti un  sabuktēti, bet tas tiek uztverts pašsaprotami. Peruāņi arī nebraukā ar dārgiem auto – lielākoties tās ir kias vai kādi mums nezināmi ķīniešu brendi.

Kā jau šādos braucienos ierasts, lielākā daļa laika paiet, apciemojot dažādu partneru un klientu birojus, runājot par projektiem un kopējo biznesa klimatu valstī. Meldiņš visur apmēram viens – mums ir vajadzīgas ļoti zemas cenas, jo valsts ir nabadzīga un konkurence no ķīniešu ražotājiem ļoti nežēlīga.  Kādā sanāksmju telpā mani pieņem divi džentlmeņi, vienam ir vārdā Napoleons, bet otram – Cēzars. Un es nepavisam neesmu trakomājā, vienkārši Peru vēsturiski vārdi ir modē.

Dienvidamerikā lielākoties visi iepirkumi notiek caur tenderiem, un tenderiem ir biezi, biezi nolikumi un nereti absurdas un neizpildāmas prasības.  Vakarā viesnīcā pameditējot, man atnāca déjà vusajūta. Kaut kad deviņdesmito gadu vidū es regulāri gadus desmit braukāju uz Lietuvu  – mums tur bija vairāki biznesi.  Aizveru acis un kā šodien atceros aprūsējušo dzelzs zirga skulptūru un piepīpēto biroju Viļņā, Arhitektu gatves daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Un arī tad es tiku vadāts pa bezpersoniskiem ofisiem, valsts iestāžu birojiem, kuri izskatās visā pasaulē gandrīz vienādi, pat ASV, un arī tad man tika stāstīts, ka cenai ir jābūt zemai, ka tenderī uzvarēt ir grūti jo grūti un nolikums ir biezs jo biezs, un tāpēc ir jāģenerē daudz bezjēdzīgu papīru un jāveic citas rituālas darbības. Teikšu godīgi, ka uz ASV aizlaidos, lai no šā visa tiktu vaļā, un četrus gadus man nevienā tenderī nav bijis jāpiedalās, bet  aplis lēnām noslēdzas, un esmu atpakaļ, tikai Dienvidamerikā. Sistēma un principi tie paši, atšķiras tikai nacionālais kolorīts.

Stipri savādāka aina pavērās Kolumbijā. No šīs valsts gan pāris dienās paguvu apskatīt tikai Bogotu, kas ir vēl kilometru augstāk virs jūras līmeņa nekā Denvera – Bogota atrodas 2640 m virs jūras līmeņa, un pilsētā visu cauru gadu ir kādi +18 grādi pēc Celsija. Dikti izdevīgi, jo nav jātērē nauda ne apkurei, ne arī kondicionieriem. Bogotā gan tika silti ieteikts vienam pa ielām riņķī nevazāties, nu, izņemot varbūt visdrošāko finanšu rajonu. Katrs sevi cienošs uzņēmējs šeit brauc ar džipu ar ložu necauršaujamiem stikliem un riepām, un viena no pilsētas galvenajām vizītkartēm ir pamatīgs smogs un nebeidzami sastrēgumi. Sastrēgumu problēma tiek risināta tā, ka pāru datumos Bogotā drīkst braukt mašīnas ar pāru numuriem, un nepāru datumos ar nepāru numuriem. Šī kārtība, saprotams, noved pie tā, ka visiem sevi cienošiem cilvēkiem ir divi auto – ar pāru un ar nepāru numuriem.

Visos birojos Bogotā bija pamatīga apsardze, bet glītāko biroju ēku sargiem vēl piepalīdzēja sprāgstvielas ošņājoši sunīši un ar automātiem bruņoti apsargi. Bet citādi – viss mierīgi, cilvēki smaida, jokojas, un drošības situācija pēdējā laikā esot ļoti uzlabojusies.

Interesanti, ka uzņēmēji Kolumbijā uz kaimiņienēm Peru un Čīli skatās apmēram tāpat kā mēs uz Lietuvu vai Igauniju. Nu jā, mums jau tur aizbraukt ir tuvu, kultūra līdzīga, un kopumā no Bogotas ir iespējams čubināt biznesu visā reģionā. Jā, Brazīlija un Argentīna gan – tās ir milzīgas un dzīvo savu dzīvi, tajās nav iespējams taisīt biznesu bez savas pārstāvniecības. Vēl ir Venecuēla, bet tajā ir bads un trakie komuņagas. Bet runā jau, ka pavisam drīz, varbūt nākošajā gadā, lietas mainīšoties un tad, iespējams, vārti biznesam atkal būšot vaļā. Kolumbijā  pēdējā gada laikā no Venecuēlas ir ieradušies vairāki miljoni bēgļu, ielās un pie iestādēm varēja redzēt garas cilvēku rindas, daudz bija arī bezpajumtnieku, narkomānu un kabatas zagļu, bet nelikās, ka vietējie par viņiem kaut kā īpaši satrauktos.

Gan Peru, gan arī Kolumbijā valda demokrātija, kas, vietējo vārdiem sakot, izpaužas tā, ka, mainoties varai, daudzus no iepriekšējiem vadoņiem saliek cietumos, bet jaunie pēc neilga laika kļūst  tikpat žuļicīgi vai vēl sliktāki.

Pēc pavadītās nedēļas Dienvidamerikā esmu atkal Bogotas lidostā, lai lidotu uz Denveru. “Ļoti iespējams, ka tev lidostā kāda skaista meitene palūgs aizvest kādu paciņu. Tikai dieva dēļ neko ne no viena neņem un visu laiku pieskati savu bagāžu”, mani brīdina vietējais kolēģis. Katrā zemē ir sava specifika un lietas, no kurām jāpiesargājas, bet dzīve tomēr ir skaista un brīnumu pilna.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lima ir gluži glīta pilsēta Klusā okeāna krastā2018-10-30 18.25.32

Mazliet pabraucot kalnā  visa Bogota kā uz delnas2018-11-02 10.40.27

Bogotas centrālais laukums un Simons Bolivars2018-11-02 12.08.20

2 Comments on “Par Limu, Bogotu un déjà vu sajūtu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: