Par jaunajiem divdesmitajiem ASV

Jaunais gads ASV ir iesācies visai sparīgi − mēs taču ieejam divdesmit pirmā gadsimta divdesmitajos gados, un tieši šajā gadā izšķirsies, vai ASV turpinās valdīt Donalds Tramps ar savu “Amerika vispirms” uzstādījumu, sienu būvēšanu un brīžiem visai haotisko un pretrunīgo komunikāciju, vai arī politika krasi pagriezīsies uz kreiso pusi. Amerika ar lielu troksni šobrīd impīčo Trampu, bet, izskatās, ka tas beigsies ar neko, jo ASV Senātu kontrolē republikāņi un tie savu prezidentu aiztikt neļaus. Visi ar nepacietību gaida pirmās demokrātu priekšvēlēšanas, un šobrīd šķiet, ka demokrātu nomināciju saņems vai nu “sleepy Joe” jeb Baidens vai arī trakais sociālists Bārnijs Sanders. Vispār man liekas traki un visai absurdi, ka visi šobrīd reālie pretendenti uz ASV prezidenta posteni ir ekscentriski večuki virs septiņdesmit. Tiešām nesaprotu, kas notiek ar pasauli un kur palikuši visi jaunie un dusmīgie?

Kā teica kāds mans labs Eiropas institūcijās strādājošs paziņa – “Lai ko arī visi par Trampu teiktu, bet viņi  maksā”. Eiropas valstis iepērk vairāk ASV lauksaimniecības produktu, NATO dalībvalstis palielinājušas savus militāros tēriņus, kuru liela daļa  nonāk ASV korporāciju koferos, bet  tuvākie kaimiņi  Kanāda un  Meksika ir piekāpušies daudzām ASV ekonomiskajām prasībām. Arī pārējā pasaule sāk saprast, ka uz šīs administrācijas muguras vizināties nevarēs.

Pozitīvo ASV ekonomikā jūt arī vienkāršie cilvēki. Akciju tirgi aug, kas vienkāršajam cilvēkam nozīmē, ka viņa 401k – mūsu izpratnē “trešā līmeņa” pensijas uzkrājums aug pat par 15-20% gadā. Ja akciju tirgi kritīs kaut par dažiem procentiem, visi ASV mēdiji kvieks kā aizkauti sivēni, bet cilvēki ielās jutīsies apzagti un protestēs.

Arī bezdarbs samazinās, algas pieaug un kopumā ekonomika attīstās – tagad jau teju katrā veikalā vai ēstuvē karājas zīmītes, ka tiek meklēti  darbinieki. Arī  brīvdienās pa ceļam uz kalniem pa mūsu mūžīgi sastrēgušo i70 maģistrāli redzam reklāmas, kuras  aicina strādāt par tuneļa vai ceļu remonta darbinieku. Lieta gan cita – cilvēki jau negrib tajos veikalos  vai ceļu remontos strādāt – lielākā daļa  grib būt menedžeri vai kādi citi augsti atalgoti speciālisti. Un tādi darbi  zemē nemētājas. Kā likums, par katriem papildus 10 000 dolāru pie gada algas darbs ir jāmeklē vienu mēnesi ilgāk. T.i., lai tiktu pie 100 000 dolāru gada algas, kas ASV tiek uzskatīta par “pieklājīgu”, darba meklētāju rindās parasti nākas pavadīt desmit mēnešus, tas, protams, ja darba meklētājs vispār kvalificējas darbam ar tādu algu, jo 100 000 dolāri, kā visi labi saprot, ir “liela nauda.”  Tā nu daudzi paziņas sēž no gadījuma darba uz gadījuma darbu gadiem, bet pie kārotā 100 000 dolāru darba kā netiek tā netiek, savukārt strādāt bulku taisītavā viņiem neatļauj lepnums vai slinkums. No kā viņi pārtiek, es patiešām nesaprotu, jo bezdarbnieku pabalsti ASV ir pieticīgi – Kolorādo tas ir ierobežots ar 484 dolāriem nedēļā un tiek maksāts, maksimums, pusgadu.  Droši vien, ka šo labo darbu meklētāji sēž uz kakla turīgākiem radiniekiem vai laiku pa laikam atrod kādu vientiesi, piemēram, uzņēmēju no Latvijas, kurš tam samaksā kādu pusgadu par “konsultēšanām.” Piebildīšu, ka jebkādi īsto darbu speciālisti – celtnieki, elektriķi, inženieri, ārsti, programmētāji ASV ir  ļoti pieprasīti, tikai par apbēdinājumu lielā dolāra pelnītgribētājiem no Latvijas, Trampa imigrācijas politika ir izteikti nedraudzīga, un darba vīzas vai Green Cards dabūt ir kļuvis grūtāk. Gudri cilvēki saka, ka 90% no uzturēšanas atļaujām tiek iegūtas caur ģimenes saitēm, vai, vienkāršāk sakot, – apprecoties ar amerikāni.

Cienījama izeja no ilgas sēdēšanas bezdarbniekos, protams, ir  kļūt par uzņēmēju un uzsākt kādu savu pasākumu. Tiesa, arī šeit statistika ir diezgan skarba – apmēram 90% jauno uzņēmumu savu darbību izbeidz piecu gadu laikā kopš darbības sākšanas. Un visi taču saprot, ka pirmajos piecos gados reti kurš uzņēmējs var nest mājās kādu lielu naudu – visticamāk, nākas iztērēt savus ietaupījumus un vēl aizņemties no draugiem, ģimenes vai muļķiem.

Tā nu nākas secināt, ka dzīve ir skarba un briesmu pilna – vai nu kruķies, mēģini atrast labo, dāsni maksājošo darbavietu, vai uztaisi savu biznesu, vai arī samierinies un ej tirgot bulkas. Galu galā sevi pierādīt var arī kļūstot par labāko kādā datorspēlē, skrienot gargabala distances vai sakrājot iespaidīgāko alus etiķešu kolekciju vai atrodot, kur izcelties starp tūkstošiem citu nodarbju.

Pirms 100 gadiem divdesmitie gadi ASV tika dēvēti par “roaring twenties” – džeza, milzu biržas pacēluma un lielu pārmērību gadiem. Tie beidzās 1929. gada 24. oktobrī ar biržas sabrukumu, sekojošu milzu bezdarbu, ekonomisko depresiju, otro pasaules karu un noveda pie pasaules kārtības, kādā dzīvojam tagad. Arī šobrīd ASV ekonomika ir pārkarsēta, valsts budžets, neskatoties uz augošo ekonomiku, ir ar milzīgu deficītu un, kā parasti – visi ir gudri runāt par pagātni, bet neviens nezina, kas gaida nākotnē.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: