Back in the U.S.A.

Pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas, kopš abi ar Vinetu esam atgriezušies Denverā un, kā jau tas ierasts pēdējos sešus gadus, – katru reizi, kad esmu ASV, mani pārņem iedvesma. Zināms, ka šajos sērgas laikos no Eiropas uz ASV aizdoties nav nemaz tik viegli. Ceļotājam ir divas iespējas – vai nu aizbraukt  uz kādu valsti, kura nav “ASV melnajā Covid sarakstā”, piemēram, Meksiku, nosēdēt tur divas nedēļas, veikt Covid testu un tad ieceļot ASV; vai arī doties uz ASV vēstniecību Latvijā un lūgt piešķirt “National Interest Exception” – kas ir apliecinājums, ka lūdzēja ceļošanas iemesls ir pietiekami svarīgs, lai tam ļautu ieceļot ASV no Covid pārņemtās Eiropas Savienības.

Divas nedēļas sēdēt Meksikā, saprotams, negribēju, tādēļ izvēlējos otro ceļu un jau stipri laicīgi – jūnija sākumā – aizsūtīju vēstniecībai lūgumrakstu. Kārtējo reizi arī pārliecinājos, ka attiecībās ar ASV imigrācijas un konsulārajām iestādēm ir jābūt ārkārtīgi burtiskam un precīzam. Uz, manuprāt, veselā saprāta pilnu vēstuli, kurā skaidroju, ka ASV man ir pamatdarbs, īpašums un klienti, mani palūdza precizēt – kas ir mainījies, ja jau veselu gadu varēju strādāt no Latvijas, bet tagad ir jābūt Amerikā. Nācās vien rūpīgi pētīt oficiālās vadlīnijas NIE piešķiršanai un rakstīt garu un detalizētu pātarojumu ar atsaucēm uz tām. Kad to izlasīju, nobrīnījos, cik ASV ekonomikā esmu nozīmīga persona. Lai arī blogā iepriekš biju rakstījis, ka ierēdņi Amerikā vairāk balstās uz veselo saprātu nekā Latvijas iestādēs, tomēr atkal un atkal pārliecinos, ka viņi mēdz būt arī pārmērīgi “burta kalpi”. Piebildīšu gan, ka pēc NIE saņemšanas ceļojums uz ASV bija garlaicīgs – lidostas patukšas, bet ASV robežu es vēl nekad neesmu šķērsojis tik ātri un patīkami. Denverā imigrācijas formalitātes aizņēma ne vairāk kā 15 minūtes, ko es varu izskaidrot tikai ar to, ka imigrācijas oficierim datorā rādījās atzīme, ka esam jau pārbaudīti un mūs nevajag pratināt.

Pirmie iespaidi Denverā – ir silts, saulains un nedaudz dūmakains. Jau pierasts, ka katru vasaru ASV rietumos daudz deg meži un tas piesārņo gaisu tūkstošiem kilometru attālumā. Pa gadu apkārtne liekas sakoptāka – redzams, ka pilsēta nav taupījusi naudu ielu remontiem un arī  daudzi iesāktie celtniecības projekti ir strauji gājuši uz priekšu.

Māju sajūta pēc gada prombūtnes atgriežas apmēram nedēļas laikā. Šis tas jānopērk, šis tas jāpiekārto. Mocim, protams, beigusies reģistrācija – jāsamaksā $100 sods un vēl $150 par pašu reģistrāciju, un es varu tikt pie papīriņa, kurš jāuzlīmē uz numura, tad līdz septembra beigām varu rādīties uz ielas. Pēc tam šis vingrinājums būs jāatkārto par jaunu, lai iegūtu uzlīmīti, kas ļaus braukt līdz 2022. gada septembrim. Protams, visi transporta līdzekļi jāapdrošina, un tas ASV nav lēts prieks. Pa šo gadu beidzies arī ASV vadītāja apliecības derīguma termiņš, bet vizīte uz viņu CSDD, kuru ASV dēvē par DMV, līdz šim bijusi viena no pretīgākajām pieredzēm. Tomēr arī te Covid ir parūpējies par lietu sakārtošanu – uz apmeklējumu tagad var pieteikties internetā. Saņemu papīru ar svītrkodu, kurš būs jānoskenē pie ieejas. Ierodos DMV, pie durvīm uz ķeblīša sēž smaidīga meitene un prasa papīrīti. Paņem to, atver kladīti, atrod manu uzvārdu un ar krāsainu marķieri atzīmē, ka esmu atnācis, un aicina mani tālāk. “Es esmu skeneris”, darbiniece lepni paziņo un rāda tālāko ceļu. Turpmākā vadītāja apliecības atjaunošanas procedūra aizņēma vien minūtes desmit – tiku nobildēts, dokumenti pārbaudīti, acu gaišums notestēts, $50 iekasēti, pagaidu tiesības izdrukātas un paziņots, ka īstā apliecība atceļošot pa pastu divu nedēļu laikā. Tiešām neierasti jauks serviss, par ko nekavējos paslavēt strādīgos un laipnos DMV darbiniekus.

Piektdienas vakars – ierastais  mūsu mazās ieliņas iemītnieku saiets. Kāds pie mājas izlicis aliņus un sēžamos, un ļaudis sanāk – ar bērniem, suņiem un dzīvesbiedriem. Visi iedzer un pļāpā. Bērni paaugušies, dažiem jauni suņi, bet divām no alejas divdesmit mājām nomainījušies saimnieki. Bet citādi ir sajūta, ka nemaz neesam bijuši prom – noskaņa tāda pati, vienīgi, kad aizbraucām, kaimiņi staigāja maskās un distancējās, bet tagad visi ir sapotējušies un par kovidu pārāk nesatraucas. Latvijā savā ielā dzīvoju 30 gadus, bet visu šo gadu laikā neesmu tik daudz tusējis ar kaimiņiem kā Denverā nieka divu gadu laikā. Vēl viena pamanāma pārmaiņa Denverā – kā sēnes pēc lietus ir saaugušas apkaimju biedrības un dažādi tirdziņi – cilvēkiem gribas vairāk pulcēties un biedroties.

Vispār noskaņa Denverā ir gaišāka nekā pirms gada, kad aizbraucām. Cilvēki iet savās gaitās, veikali un restorāni atvērti, maskās staigā varbūt kāda puse no visiem apmeklētājiem, nosacījumi gan ir paša biznesa ziņā – vieni pieprasa maskas visiem, citi raksta, ka maskas ir jāvelk tikai nevakcinētajiem. Pēc Pfizer vakcīnas apstiprināšanas ASV daudzas lielās kompānijas – skolas, aviosabiedrības, bankas pieprasa darbiniekiem vakcinēties, tie, kuri to nedarīs, nevarēs turpināt darbu. Arī mūsu jomā atsākušās izstādes, pagājušajā nedēļā vien SAF Tehnika piedalījās divās izstādēs. Apmeklētība ir samazinājusies par kādiem 40%, bet klientu kvalitāte ir uzlabojusies, uz izstādēm vairs nenāk ierastie bukletu un pildspalvu putekļsūcēji – klienti ir īsti un sarunas daudz sirsnīgākas. Lielākā televīzijas tehnoloģiju izstāde “NAB Show” tikko paziņoja, ka izstādē ielaidīs tikai vakcinētus apmeklētājus un dalībniekus, tā ka no čipošanas arī šeit nevarēs izvairīties.

Pirms dažām dienām citā vietējā tusiņā runājām ar divām medicīnas jomas pārstāvēm. Vienai nozares darbiniecei brālis strādā slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā Kalifornijā, bet otra mūsu draudzene ieradās ballītes beigās pēc diennakts dežūras Auroras slimnīcas Covid intensīvās terapijas nodaļā. “Visa slimnīca ir pārpildīta, cilvēki tiek vesti arī no citiem štatiem, jo slimnīcas visur ir pārpildītas. Gandrīz visi nopietnie slimnieki nav vakcinējušies, un viņu ciešanas ir briesmīgas. Es par to pat negribu runāt, man nekavējoties jāiedzer,” viņa stāsta.

Tikmēr dzīve Denverā rit savu gaitu, cilvēki steidzīgi rosās, visur tiek meklēti darbinieki, kuru trūkst gandrīz visās jomās. Uz  automaģistrāles i70 gandrīz uzskrienam virsū no priekšā braucošā Ford truck kravas kastes izkritušām celtnieku trepēm, bet no ceļmalas “billborda” uz mums smaidīgs noraugās slavenais Denveras satiksmes negadījumu advokāts Frank AzarThe Strong Arm,  kurš aicina: “Ja esi cietis negadījumā – zvani, un mēs Tev palīdzēsim tikt pie naudas kaudzes.”

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: