Bye, bye mana hipiju bankas karte

Labu brīdi jau gribēju uzrakstīt rakstu galu par bankām un kredītkartēm. Šīs nedēļas notikumi izskatās, ka ir zīme, ka pienācis laiks to izdarīt.

Ja brauc uz Ameriku kā tūrists, tad Tev pilnīgi pietiks ar Latvijā izdotām kredītkartēm, ar kurām vairumā gadījumu būs pilnīgi pietiekami, lai par visu norēķinātos. Citādāk būs, ja plāno Amerikā uzturēties ilgāk. Kaut vai par dzīvokļa īri, komunālajiem maksājumiem vai automašīnas nomu. Kad būsi ticis tik tālu, sapratīsi, ka nepieciešams savs konts vietējā bankā un Amerikas kredītkakrte, vai vismaz debetkarte. Pirmā atklāsme, kad gribi par kaut ko samaksāt ir, ka Amerikas bankas IBAN nepazīst. Veikt pārskaitījumu no sava Swedbankas Latvijas konta nozīmē atstāt bankai vismaz vairākus desmitus eiro. Vietējie vispār par tādiem SWIFT vai IBAN kontiem neko nav dzirdējuši. Amerikā maksājumiem lielākoties lieto tā saucamo ACH sistēmu, kurā figurē bankas routing numurs un tava konta numurs. Pateikt savu konta numuru kādam skaitās milzīga uzticība, parasti cilvēki savus kontu numurus nenorāda, jo ja kāds uzzin Tavu konta numuru, tad iespējama diezgan viegla krāpniecība. Tāpēc arī kontus sauc par “Saving” un “Checking”, kur pirmajā tiek turēti uzkrājumi un tā numurs tiešām nekad nevienam netiek izpausts, bet otrais tiek lietots ikdienas tēriņiem. Čeki joprojām ir ļoti izplatīti. Privātpersonas viena ar otru ļoti bieži norēķinās ar čekiem, jo tas ir pats vienkāršākais – uzraksti uz papīriņa saņēmēja vārdu un lieta darīta. Lai saņemtu naudu par čeku savā kontā, tas ir jāaiznes uz banku vai vienkārši jānofotografē ar bankas mobilo aplikāciju. Privātpersonām visa darbošanās ar čekiem ir bez maksas, nekādas komisijas netiek ņemtas. Līdz ar to banka “vārās” uz uzņēmumiem un izsniegtajiem kredītiem. Debetkartes arī tiek izdotas bez maksas.

Lai atvērtu kontu ASV bankā, “Social security” nav nepieciešams. Principā, jebkurš var aiziet uz banku ar pasi, atvērt kontu un ieskaitīt tur naudu. Tā arī es savas ierašanās pirmajā nedēļā šeit izdarīju – apskatījos internetā, ka kā cilvēkiem visdraudzīgākā banka šeit ir novērtēta US Bank (un arī nosaukums tāds Amerikānisks), apvilku savas dārgākās drēbes, uzliku labāko pulksteni un devos atvērt kontu gan sev, gan arī sevis pārstāvētajam uzņēmumam. Par uzņēmuma piedzīvojumiem ar bankām šeit uzrakstīšu citreiz, jo tas ir atsevišķs pastāsts, bet man kontu atvēra un čeku grāmatiņu izsniedza bez īpašām problēmām. Nauda no Latvijas atceļoja kādās 3 dienās. Debetkartes bankas met pakaļ vispār bez kādām problēmām – vari piezvanīt pa telefonu vai atķeksēt Internetā. Kartes piesūta pa pastu, piegādes laiks ir 2 nedēļas. Bieži kartes tā arī pasta kastē nenonāk – t.i. pazūd pa ceļam, kas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu parādību un vienkārši tiek sūtīta jauna karte. Kopumā liekas, ka bankās šeit valda pamatīgs haoss, reti ko izdodas nokārtot ar pirmo piegājienu. Swedbankas internetbanka ir kaut kāds Ferrari, salīdzinot ar Amerikāņu internetbankām.

Nav problēmu pie tā paša konta piekabināt arī kādam radiniekam izdotu kartīti uz cita vārda. Pasaki vārdu un banka uztaisa karti. Atnākot jaunai kartei ir “default” pin kods, ko visi zin. Drošības dēļ to es šeit neteikšu. Tas liekas tā visai scary, vienīgi jauna karte ir jāaktivizē. To dara vai nu caur internetbanku vai pa telefonu. Pa telefonu tiek uzdoti visādi viltīgi identificējoši jautājumi, no kuriem visslepenākais ir Tavs “Social Security” numura pēdējie četri cipari. Ja kāds uzzin visu Tavu Social Security numuru, tā ir milzīga bēda un “Identity Theft”. Lai dabūtu naudu no bankomāta, ir jāzin pin kods. Maksājumi internetā ir smieklīgi – nekādi kodu kalkulatori vai paroles drošiem maksājumiem internetā, jāzin tikai kartes numurs, security kods un adreses pasta indekss. Daudzi pieņem kartes pa telefonu. Interesanti, ka pērkot biļetes internetā vai mobilajos appos, lielākoties ir jāmaksā “convenience fee”, t.i. papildus samaksa. Kino tie ir kādi 3 dolāri, par hokeja biļetēm var būt pat 10 dolāri. Vispār, Amerikā iepērkoties atklājas daudz un dažādas slēptās izmaksas, kuras neuzkrītoši tiek uzmestas reklamētajai cenai, tā ka beigās var arī samaksāt divas reizes vairāk kā sākumā norādīts.

Veikalos ir dažādi – citur prasa pasta indeksu, citur pin kodu, citur liek tikai parakstīties. Patreiz Amerikā ieviešas pin kodu sistēma arī mazumtirdzniecībā. Kad biju Latvijā, manai Amerikas debetkartei gan nekur neprasīja pin kodu, pietika tikai ar parakstu.

Cits stāsts ir ar kredītkartēm. Savu pirmo privāto kredītkarti nokārtoju pavisam nesen, tam ir nepieciešams Social Security numurs, ienākumu vēsture, attiecības bankā un tamlīdzīgi. Banku neinteresēs, kāds ir līdzekļu atlikums Tavā kontā. Vispār, ierindas amerikānim viens no svarīgākajiem jēdzieniem ir viņa “Credit”. Ja Tev “Credit” nav, tad neko uz līzinga nedabūsi, kredītkarti nedabūsi un bankā aizdevumu ne tik. Jebkurš bērns, vai iebraucējs saskaras ar problēmu, ka viņam iesākumā nav “Credit” un tas ir jākopj un jāveido. Nedod dievs nokavēt kādu maksājumu, tas var samaitāt visu “Credit”. Tas šeit ir tāds bubulis, kam pieiet ļoti nopietni. Šeit var palasīties par šo mehānismu: https://en.wikipedia.org/wiki/Credit_score_in_the_United_States

Vienkārši sakot – jo vairāk Tu esi parādā, bet laicīgi maksā parādus, jo labāks Tev “Credit”. Es, piemēram, moci varēju nopirkt, izrakstot čeku par visu summu. Uz līzingu es to bez kāda amerikāņu galvotāja paņemt nevarētu, neraugoties ne uz kādiem maniem ienākumiem vai kontu atlikumiem. Vienīgais uz ko var spēlēt ir kundziska izturēšanās un dārgs apģērbs, parasti šie atribūti nodrošina labāku attieksmi gan veikalos, gan bankās.

Savu pirmo debetkarti, kura ir parādīta bildē, es izvēlējos tādās hipiju krāsās, par ko arī daudzos bāros saņēmu komplimentus. Vienu vārdu sakot tāda mīļa karte. Tad nu sēžu vakar es birojā un spārdu biznesa bumbu uz priekšu, atskan zvans. No US bankas karšu krāpšanas nodaļas. Esot daži jautājumi par maksājumiem. Vai esot pircis biļetes “bilesuparadize” kaut kādā Lafija. Es saku, nu jā, tāda lieta bija un to valsti izrunā “Latvija”. Vīrs otrā galā atplaukst – nu viņš zināšot kā izrunāt vārdu “Latvija” un ka ir tāda valsts. Bet vai es vakar esot iepircies Mičiganas lielveikalā par 500USD? Kamēr runājam, atveru bankas softu, tur visas transakcijas var redzēt reālā laikā. Tiešām, ar manas hipijkartes numuru ir iepriekšējā dienā pirkts Mičiganā, kur es bijis neesmu. Saku: “Anulējiet transakcijas un karti.” Vīrs telefonā saka: “Tā arī daram un izsūtam jums pa pastu jaunu debetkarti.”

Par laimi, atvilknē man stāvēja otra rezerves karte, jo kā sacīju, kartes šeit banka dala par brīvu. Diemžēl, satraukumā aizmirsu pateikt, lai jauno karti sūta hipiju krāsās, tāpēc nāksies dzīvot ar garlaicīgi tumši zilo.

Glītā hipiju karte nu jau pieder vēsturei.

2015-11-07_13_29_57

Savu konta numuru Amerikā neviens nesaka, jo tad gluži viegli kāds var sākt izrakstīt čekus Tavā vardā. Arī adresi un mobilo nesaka, jo tad drīz nevar atkauties no marketeriem.

check

Viena doma par “Bye, bye mana hipiju bankas karte

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s