Par atklātību.

Pēdējā nedēļa Denverā paskrēja  mežonīgā ātrumā, gan kārtojot dažādas darba un biznesa lietas, gan arī gatavojoties pailgam braucienam uz Latviju. Šīs rindas rakstu jau lidmašīnā uz Ņujorku, un nu jau arī Latvija vairs nav tālu.

Latvijā mūzas un Pegazs mani parasti atstāj, tāpēc tagad oficiāli pasludinu, ka blogs ņem pauzi līdz jūlija vidum. Esmu ārkārtīgi pateicīgs saviem  lasītājiem, jo saņemu daudz komentāru, kritikas  un ieteikumu, kas mani tiešām motivē turpināt rakstīt. Ja vēlies satikt mani klātienē, tad informēju, ka 20. jūnijā sadarbībā ar IR rīkoju darbnīcu par to, kā attīstīt biznesu un organizēt pārdošanu ASV, kā atrast pareizos partnerus, strukturēt attiecības ar izplatītājiem; kas strādā labi, kas rada problēmas, un uz kādiem grābekļiem labāk nekāpt. Centīšos reflektēt par šo tēmu, cik nu vien plaši un labi pratīšu, un stāstīšu tikai par lietām, kuras pats esmu pieredzējis. Priecāšos, ja atradīsi laiku un atnāksi! Pieteikties vari  šeit: https://irir.lv/ir-notikums/pardosana-asv-pardosanas-strategijas-partneru-tikla-izveide-un-parvaldiba

Kādreiz, sensenos laikos, kad darbojos uzņēmumā Microlink, viena no mūsu oficiāli pasludinātajām vērtībām bija “Brutally frank”, tas nozīmē – sakām, ko domājam, bez  sacukurošanas vai aplaistīšanas ar kečupu. Amerikāņiem, starp citu, ļoti patīk visu apbārstīt ar cukuru. Viss viņiem ir “awesome”un “fantastic”, un paiet kāds laiciņš, kamēr pielec, kuros gadījumos tiešām būs kāds rezultāts un turpinājums sarunai, un kuros viss ir tikai tukšas frāzes. Bet atgriežamies pie Microlink. Atceros, ka reiz divi igauņu pilsoņi tika atsaukti no darba valdē, nedomāju, ka viņi bija kaut ko īpaši nogrēkojušies, drīzāk tās vietas pienācās kādiem citiem. Daudzu gadu garumā Microlinkā mēs mēdzām gandrīz katru kvartālu nopirkt kādu jaunu kompāniju, un reizēm dīls bija tāds, ka kādam no nopirktās kompānijas pienācās vieta valdē, bet esošajiem pilsoņiem tad nācās saspiesties. Tā nu tika sasaukta valde, kurā Urmass un Tomass (vienkāršības labad saukšu viņus šādi, bet tie nav īstie vārdi) tika informēti, ka viņu termiņš valdē ir beidzies, un kā pateicība par labi veikto darbu katram tika uzdāvināts pa skrejritenim – tā teikt, brauciet tik… Šī “brutālā atklātība”, protams, reizēm radīja problēmas – nepieraduši cilvēki  apvainojās, emocijas, asaras…. Toties lēmumi tika pieņemti ātri, uzņēmumā maz kas tika slēpts, lielākā daļa darbinieku bija “on the same page”, jutās kā viena komanda un juta  kolektīvu atbildību par notiekošo. Kļūdas un problēmas netika slēptas, drīzāk jau izceltas gaismā, un visi no tām varēja mācīties, lai nākošajā reizē jau būtu gudrāki. Domāju – tā bija Baltijas izcilākā uzņēmējdarbības skola, par to arī liecina daudzu mūsu cīņubiedru tālākās gaitas.

Par šiem atklātības vai informācijas slēpšanas jautājumiem runā visdažādākās  “menedžmenta” skolas, un tas, kā lietas notiek vienā vai otrā vietā, patiešām ir atkarīgs no uzņēmumā valdošās  kultūras. Šajos gados esmu pabijis dažādās vietās un redzējis gan šo radikālo atklātību, gan arī to, ka katram ķirmim jāsēž savā alā un priekšnieks jau tāpēc ir priekšnieks, ka viņš zina to, ko nezina padotie. Kā senajā teicienā: “Es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis.”

Pirms gadiem desmit, pateicoties Rīgas Biznesa skolas radītajai iespējai, piedalījos Hārvarda biznesa skolas rīkotos kursos par uzņēmējdarbības mācīšanu un “case studies” metodi. Hārvardā profesori pelna virs $200 000  gadā, studentu gada mācību maksa pārsniedz $70 000, un iespēja tikt uzņemtam ir ap 12%. Visas klases jau tajā laikā bija aprīkotas ar ierakstošo aparatūru. Pasniedzēji izpildījās kā rokzvaigznes vai augstākās klases aktieri, un ierakstītās performances bija pieejamas gan kursu dalībniekiem, gan citiem pasniedzējiem. Tā bija reize, kad ļoti uzskatāmi redzēju, kas ir izcilība. Pēc nodarbībām studenti vienmēr  atstāja savu  novērtējuma anketu, un šie vērtējumi arī ietekmēja pasniedzēju  darba atalgojumu un kopējo vietu zem Hārvardas saules.

Citā reizē atkal braucu uz kādu Latvijas skolu vadīt viesnodarbību. Mācību pārzine pacienāja ar kafiju un pazemīgi jautāja, vai citi viņu skolas skolotāji arī drīkstot piedalīties manā stundā. Teicu, protams, drīkst, kāpēc vispār šāds jautājums? “Ziniet,  mūsu skolotājiem nepatīk, ka viņu stundās piedalās svešie, tas viņus izsit no līdzsvara.”

Es uzskatu, ka veselīgā organizācijā cilvēkiem ir jāzina, kas notiek, kādi lēmumi un kādēļ tiek pieņemti. Visefektīvākā iespēja mācīties ir caur citu cilvēku godīgu vērtējumu un kritiku. Kritika cilvēkiem parasti riebjas – jo tā sāpina. It īpaši priekšniekiem riebjas, ja padotie tos atļaujas kritizēt, zinu, arī man tas nepatīk.  Bet katrs sportists zina, ka rezultātu uzlabot un mācīties var tikai caur sacensību, kritiku un sāpēm, sāpes ir tas mehānisms, kas mūs norūda, māca un dara stiprākus.

Pretēja atklātībai ir noslēpumainība. Tā ļauj ērti paslaucīt šmuces zem tepiķīša un turēties cilvēkiem savās vietiņās neatkarīgi no tā, vai viņiem tur pienākas būt, vai ne. Ja mēs gribam progresu un izcilību, tad vienīgās zāles ir atklātība. Tāpēc arī es esmu par radikālu atklātību gan uzņēmumos, gan sabiedrībā kopumā.

Viens no Trampa popularitātes iemesliem ASV ir, ka viņš saka to, ko citi politiķi nesaka, un daudzi cilvēki domā, ka viņš ir atklāts – saka, ko domā. Interesanti, kādus secinājumus no šī izdarīs Latvijas politiķi un kā tas atsauksies uz vēlēšanu rezultātiem?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Pagājušajā nedēļā, pilnīgas atklātības garā, mūsu mazais Denveras kolektīvs taisīja nākošā finanšu gada budžetu un mazliet arī pašaudījās. Amerikāņiem tas trakoti patīk.