Kā legalizēties Amerikā
Daudziem legāls statuss Amerikā ir visu vēlmju piepildījums. Man zināmas meitenes ir saņēmušas uzaicinājumus precēties ar brašiem ASV armijas puišiem. Ieguvums ir abiem – armijnieks saņem dzīvokli un lielākus ienākumus, savukārt laimīgā līgava kāroto “Green card.”
Ja atmetam precēšanās variantu (esmu jau precējies) un naturalizēties arī neplānoju, tad jāmeklē citi legāli risinājumi. Ja negribi slapstīties, ASV tev ir nepieciešams Social Security numurs, jāmaksā ASV nodokļi un tad vari baudīt līdzīgas ekonomiskās iespējas kā ASV pilsonis.
Ar vīzas kārtošanu aktīvi sāku nodarboties jau aprīllī, uzreiz pēc iebraukšanas Denverā. Domāju – nauda man ir, kārtīga uzņēmuma aizmugure arī, biogrāfija tīra – nevajadzētu būt nekādām problēmām ar darba vīzu. Ātri sapratu, ka bez imigrācijas juristiem es galā netikšu. Amerikas imigrācijas un vīzu sistēma maigi sakot ir visai samudžināta un pirmo reizi pašam vai kādam no Latvijas visu sagatavot būtu pinķerīgi un mokoši.
Manā gadījumā reālākā iespēja kā tikt pie darba atļaujas, kā SAF Tehnikas darbiniekam, bija kārtot tā saucamo E2, jeb “Treaty Investor” vīzu. To dod ASV draudzīgu valstu pilsoņiem, kuri ir pietiekami investējuši ASV ekonomikā. Latvijas gadījumā tas būtu kaut kas līdzīgs uzturēšanās atļaujām, par kuru došanu vai nedošanu ārzemniekiem vēl pavisam nesen sabiedrībā bija karstas diskusijas. Balstoties uz ieteikumiem no Latvijas juristu saimes tieku pie Kalfornijas imigrācijas juristu kantora kontaktiem. Tajā strādā meitene no Latvijas – doma, ka ar savējiem būs vienkāršāk. Gribat E2 vīzu – OK nav problēmas, 9 000 dolāri un mēs daram. Pēc nelielas kaulēšanās salīgstam par 8500 dolāriem, kas manuprāt vienalga ir vismaz 2x par daudz. Baigās gan visus papīrus man gatavo ķīniešu meitene, bet tam jau arī nav nekāda nozīme. Dokumentu vākšana un gatavošana aizņem kādus 2 mēnešus un petīcija, kuru aizsūtam uz ASV vēstniecību Latvijā ir iznākusi 740 lapas bieza. Man ir Dropboxā izveidoti 10 folderi, kuri tiek koplietoti ar juristiem un čaklajiem SAF administrācijas darbiniekiem. Nespēju saprast kā senajos laikos, kad vēl nebija Dropboxa vai Google Drive, cilvēki spēja realizēt tik apjomīgus projektus un nesajukt prātā.
2015. gada jūnijā mans uzturēšanās termiņš tūrista statusā Amerikā tuvojās beigām un arī vīzas pieteikums bija sagatavots. Biju jau noīrējis dzīvokli. Bez vīzas un Social Security numura tas ir vērā ņemams sasniegums. Atstāju savu pusiekārtoto Denveras dzīvokli un devos uz Latviju pēc vīzas, jo Amerikā imigrācijas statusa maiņa nav iespējama – noteikti jāizbrauc no valsts. Tātad – norunātajā laikā ierodos vēstniecībā uz interviju. Man tiek uzdoti daži vienkārši jautājumi un paziņots, ka pieņemts lēmums izsniegt vīzu un ka pasi saņemšu pēc divām dienām. – viss vienkārši, draudzīgi un bez negācijām. Bet cilvēks domā un Dievs dara. Pēc divām dienām saņemu ziņu, ka ir problēmas ar ASV globālo vīzu IT sistēmu un neko izsniegt nevar. Aptuveni 2 nedēļas paiet sajūtā kā emigrantam kādā Remarka romānā – zinu, ka jābrauc uz Ameriku, bet vīzas vēl nav un neviens nevar pateikt, kad tās sistēmas iedarbosies. Situāciju vēl jaukāku padara fakts, ka pirms dažām nedēļām manu kolēģi neielaida ASV, jo robežsargiem bija aizdomas, ka viņš brauc strādāt, bet vīza, protams, nebija. Tas notika viņam ielidojot Detroitā. Imigrācijas kontrole, iebraucot ASV, atgādina labi apsargāta cietokšņa vārtus. Amerikā to sauc par “last line of defence”. Imigrācijas kontroles ierēdņiem ir visplašākās pilnvaras jebkuru iebraucēju – vienalga vai ar vīzu vai ar ESTA, neielaist valstī, īpaši arī nepaskaidrojot atteikuma iemeslus. Kaut kas neiepatīkas un viss – vari braukt, no kurienes nācis.Pēc divu nedēļu vairākkārtīgas lidmašīnas biļetes pārcelšanas, cerības dabūt vīzu tuvākajās dienās ir zudušas. Pieņemu lēmumu atgriezties ASV tūrista statusā – darbi negaida. Vienīgi šoreiz sagatavoju nopietnu vēstuli no SAF, kurā sludinu, ka ienākumus ASV nesaņemu, braucu īstermiņā darīt tikai atļautas lietas, utt. Vēl izprasu no vēstniecības papīru, kas saka, ka vīzu man nevar izsniegt tehnisku problēmu dēļ. Bruņojies ar šādiem dokumentiem nolaižos Detroitā – pilsētā, no kuras pirms neilga laika tika deportēts mūsu darbinieks. Tā kā lidmašīnas biļetes pirku pilnā pārliecībā, ka ASV atgriezīšos jau ar E2 vīzu, tad šim faktam nepievērsu nekādu uzmanību…
bergsblogo 
Sveiki,
Sadarbojos ar uzņēmumu Klīvlendā. Nesen par šo problēmu runāju ar uzņēmuma īpašnieku, kurš kopš 1991 cīnās lai savam kolēģim, automatizācijas inženierim no Serbijas. Beidzot iegūtu pilsonību. Kopš 1991! Gorans, šobrīd ir nedaudz pāri 40 gaidām vecs. Ar ģimeni, maksā nodokļus. Viens no vadošajiem, daudzasu ciparu vadības darba galdu speciālistiem pasaulē. Tikai šogad, tika saņemts uzaicinājuma saņemt pilsonību.
Uzņēmuma īpašnieks, tagad vēlas pārcelt no Brazīlijas, citu speciālistu ar visu ģimeni. Izskatās, ka būs līdzīgs stāsts.
Kā pats īpašnieks stāsta (75g.) , ungāru izcelsmes imigrants. Imigrācijas sistēma ir tik tālu sačakarēta, ka reāli var apdraudēt biznesu attīstību, piesaistot jaunus un gudrus speciālistus.
Pat pats Švarcnegers, tikko pirms pirmajām debatēm, skaidri jautāja. Kad tiks sakārtota imigrācijas sistēma? Vienkāršota.
PatīkPatīk
Labu intrigu beigās ieliki… Gaidu nākamo!
PatīkPatīk
Un kā tas viss beidzās?
PatīkPatīk