Par Mērijas Džeinas dzimšanas dienu
Pēdējos divus gadus dzīvoju Denverā, kas atrodas kādas stundas brauciena attālumā no ASV labākajiem slēpošanas kūrortiem, tādēļ jau labu laiku plānoju uzrakstīt pāris rindiņu par šejienes ziemas priekiem.
Amerikāņi apgalvo, ka viņu Rokijos jeb Klinšu kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Liekas, daudz arī melots nebūs, vismaz šo pēdējo divu gadu laikā par sniega trūkumu žēloties nav bijis pamata. Slēpošanas sezona ilgst no novembra līdz pat aprīļa vidum. Salīdzinot ar Alpiem, Rokijos slēpošana notiek augstāk. Tipiski kalna apakša ir kādu 2500 – 2600 metru augstumā, un pacēlāji līdz virsotnēm uzbrauc 3200-3400 metru augstumā. Pārsteidz, ka, atšķirībā no Alpiem, Rokijos egles aug arī trīs tūkstošu metru augstumā, tāpēc daudzās vietās var labi izvizināties starp eglītēm.
Divas pazīstamākās slēpošanas vietas Denveras tuvumā ir Aspena un Veila. Par šīm vietējie mēdz teikt, ka miljonāri tajās vairs nevarot atļauties vasarnīcas, tagad tās pa kabatai esot tikai miljardieriem. Amerikāņiem padižoties ar mājiņu kalnos skaitās prestiži, un vienam otram vietējam latvietim arī ir sava kalnu villa, kuru viņš čaklā darbā vai veiksmīgā biznesā sarūpējis. Aspenā slēpot neesmu bijis, vien pāris reižu vasarā brīvdienās esmu tur ieskatījies. Veilā gan pāris dienas paslēpojām, un no visām tuvējām slēpošanas vietām man tur viss patika, izņemot cenas. Divu guļamistabu apartamenta īre uz divām brīvdienu naktīm izmaksāja 1100 dolārus. Lai dabūtu kādas sakarīgākas cenas, vietējie savas slēpošanas brīvdienas rezervē jau vasarā, kad kaut ko vēl var atrast par samērīgākām cenām, jo pēdējā brīža cipari ir diezgan skarbi. Trašu Veilā daudz, gan labi koptas, gan arī nekoptas bļodas pūdera cienītājiem. Pilsētiņā pilns ar glauniem veikaliem un pārlieku dārgiem restorāniem, bet kopumā šeit var atrast gan trases, gan arī izklaides katrai gaumei. Vienas dienas pacēlāja karte, ko pērc pie kases, maksā kaut kur starp 120-150 dolāriem (cenas kūrortos atšķirīgas), jāpiebilst, lielākā daļa vietējo pērk sezonas kartes par kādiem 500 dolāriem, atkarībā no tā, cik laicīgi tas abonements ir nopirkts. Sezonas biļete atmaksājas, ja gadā plāno pavadīt uz kalna vismaz piecas dienas. Šī cena esot tik pievilcīga, ka sportisti no Latvijas brauc uz šejieni trenēties, jo tas ir lētāk, nekā gādāt sezonas biļeti Alpu kūrortos.
Kas brauc slēpot uz Alpiem, zina turienes jautros krodziņus un valdošo bezbēdīgo atmosfēru. Cilvēki iedzer, priecājas un uz dienas beigām daudzās vietās jau dejo uz bāra letēm. Amerikā slēpošana ir nopietna padarīšana, un nekādas Alpu izvirtības šeit redzēt nevar. Nu varbūt dažviet ir pa kādam bāriņam, kur jau no rīta slēpotāji pļumpē Mimozas un Bladijmērijas, bet tas arī notiek kaut kā klusi un diskrēti.
Tiesa, šīs brīvdienas pavadīju Vinterparkā, kas ir apmēram stundas brauciena attālumā no Denveras. Maziņš ciematiņš, bet viņiem ir arī slēpotāju vilciens. Tā ir diezgan populāra lieta, jo sestdienas rītos un vakaros ceļā var iznākt pavadīt četras stundas, normālās pusotras stundas vietā. Sastrēgumi ir nejauki, tāpēc no Denveras slēpot ir jāizbrauc vai nu piektdienas vakarā vai sestdien kādos piecos no rīta. Nu un atpakaļ jābrauc vai nu svētdienas pusdienlaikā vai arī pavisam vēlu vakarā.
Vakar Vinterparkā svinēja Mērijas Džeinas dzimšanas dienu, kalna krodziņā spēlēja vietējā grupa, un Džeks Daniels cienāja visus slēpotājus ar savu dziru par baltu velti. Tāpēc teikt, ka Amerikā izpriecas uz kalna ir nūģiskas, tā pavisam droši nevar. Amerika ir kontrastu zeme, un šeit brīžam kaut kas izliekas vienādi, bet pēc brīža pavisam citādi. Mērija Džeina 30.-os gados bijusi pazīstama krogus dāma un dzelzceļnieku un raktuvju strādnieku iepriecinātāja, kura savu darbu darījusi tik labi, ka viņai kalnos uzdāvināts zemes gabaliņš. Tagad uz tā iekārtotas Vinterparka slēpošanas trases un katru gadu tiek svinēta Mērijas Džeinas dzimšanas diena. Interesanti, ka, lai arī nekādas dejas pa galdiem šeit nenotiek, ceļā no stāvvietas uz pacēlāju visapkārt vēdī tāds saldens marihuānas mākonis. Slengā Mērijas Džeinas vārds apzīmē marihuānu, bet vai tas apzīmējums ir izcēlies no šīs dāmas vārda, vai no kaut kā pavisam cita, to gan es nezinu.
Attieksme pret drošību Amerikāņiem ir pavisam īpatnēja. No vienas puses daudz kur tiek pacietīgi skaidroti drošības noteikumi, tirgotāji rūpējas, lai klients neapdedzinās ar kafiju, nenospiež kādu nepareizo pogu uz tostera mašīnas vai arī neiebāž pirkstu rozetē. Tajā pašā laikā kalnos viena laba daļa krēslu pacēlāju ir tādi, kuriem nav pat nolaižamās barjeras, vai arī, ja tā barjera ir, tad neviens to nenolaiž. Lielākajai daļai vietējo mājās ir vismaz pāris šaujamo, un viņi uzskata, ka nav nemaz tik slikta doma kādu šaujamo paķert kabatā uz saviesīgu pasākumu – ja nu uzrodas kāds terorists vai parasts burlaks?
Tikmēr Tramps izdevis pavēli par aizliegumu ielaist Amerikā iebraucējus no Irānas, Irākas, Sīrijas un vēl dažām valstīm. Atbalstītāji priecājas, jo Prezidents pilda solījumus. Pretinieki kliedz, protestē un demonstrē, un es esmu pārliecināts, ka tuvākos gadus man šeit garlaicīgi nebūs.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
bergsblogo 
Paldies par labu pastāstu. Patīkami lasīt, jo nav sajūtas, ka autoram no tevis ko vajag, kas netā ļoti kaitina… 😉
PatīkPatīk
Reizi mēnesī palasu “bergsblogo” un secinu, ka stastnieks raksta aizraujošie un pēcgarša ir laba:)!
Ta turpinat! Paldies.
PatīkPatīk