Skype Down
Pagājušajās brīvdienās mēs ar Vinetu ceļojām – aizbraucām uz kaimiņu štatu New Mexico un brīvdienas pavadījām Taosā un Santa Fe. Tādēļ mans plāns bija rakstīt šo blogu par šīm pārsteidzošajām un pilnigi neamerikāniskajām vietām. Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara.
Mani darba dienu rīti Denverā ir ļoti pakārtoti regulārajiem Skype mītiņiem ar kolēģiem Latvijā. Mums ar Latviju ir 9 stundu atšķirība. Tas nozīmē, ka pats populārākais laiks, lai ar kādu vai kādiem pulcētos, ir 7 un 8 no rīta, jeb 4 un 5 pēcpusdienā Rīgā. Tādēļ ikdiena izskatās aptuveni šādi – pamostos ap 6 no rīta. Apskatos telefonā – pa nakti sabiruši apmēram 40-50 e-pasti. No tiem kādi 3-4 ir būtiski, pārējie kā fona troksnis. Ja esmu pamodies pirms 6, man ir divas iespējas – vai nu eju skriet vai vingrot, kas ir labi, jo tad visu dienu jūtos žirgts, vai arī sāku aktīvi komunicēt un atbildēt uz e-pastiem, kas ir slikti, jo tad visu dienu jūtos sagumzīts un saguris. Tā kā mītiņi ir 7os, tad parasti pirms tiem pa galvu pa kaklu eju dušā, vāru kafiju un cenšos uzspēt paēst brokastis. Tāpēc nebrīnieties, ka Skype sesijās izskatos nedaudz aizelsies.
Kopumā, laikam ejot, tendence ir mosties aizvien vēlāk, tātad, nosveros no veselīgāka dzīves veida uz neveselīgāku. Aktīvā, lietišķā kominikācija ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 rītā, tad Latvijā darba diena beidzas, un es labākā gadījumā varu pārķert kādu draudziņu jau vakara noskaņās – t.i. ne pārāk nopietnu labākajā gadījumā, vai dienas sagruzītu tipiskajā gadījumā.
Bet atgriežoties pie komunikācijas – šis rīts bija šokējošs ar to, ka Skype bija uzkāries. Nestrādāja. Iegooglēju “skype down” un tieku aizsūtīts uz vietni http://heartbeat.skype.com. Mani pārņem lepnums redzot, ka puisis, kurš visai pasaulei stāsta, kas par bēdām un ka problēmas nav skārušas “Skype for Business” lietotājus, saucas Leonas Sendrauskas. Galu gala, mana vecmāmiņa bija migrante, kura labākas dzīves meklējumos, no Druskeninkai 30-os gados parcēlās uz Latviju. Bet lepnums par Skype runasvīra tautību neatsver vilšanos par izpostīto rītu, jo pirmdienas regulārais mītiņš iespējams tikai Skype – tur piedalās bariņš cilvēku, tiek izmantotas HD kameras, kas klātbūtnes efektu ievērojami pastiprina. Divas citas ieplānotās darba intervijas izdevās saglābt, vienu pārceļot uz Viber un otru uz WhatsUpp. Šeit uzskatāmi pierādās daudzu platformu izmantošanas priekšrocības. It īpaši, ja šo platformu izmantošana neko nemaksā. Te gan mazliet pārspīlēju, jo tieši nelaimīgajam Skype maksāju naudiņu par iespēju zvanīt no Skype uz “parastajiem” telefona numuriem. Tā tomēr ir tāda ērta un stipri lētāka alternatīva, nekā maksāt alkatīgajiem telefonu operatoriem. Turklāt Skype 3G un LTE mobiljos tīklos funkcionē pavisam labi. Nav nekādu problēmu, braucot uz darbu, no Skype piezvanīt uz kādu Latvijas numuru un visu ceļu tarkšķēt, kaut vai, lai īsinātu laiku, ko arī parasti daru tajās reizēs, kad uz darbu braucu ar mašīnu, nevis moci.
Šī rīta atgadījums manī modināja tādas eksistenciālas pārdomas par to, cik ļoti viss ir mainījies, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem vai senāk. Mans vectēvs savu dzīvi pēc kara nodzīvoja Kanādā. Saziņas veidi tad bija 2 – vēstules un apciemojumi. Vēstules no/līdz vectēvam ceļoja kādu mēnesi. Un vēl viņš reizi divos vai trijos gados brauca ciemos. Tā arī pa lielam bija visa saziņa. Un cilvēki dzīvoja, sazinājās, priecājās un bēdājās un daudz labāk integrējās vietējā sabiedrībā. Kur es patiesībā esmu, pateicoties šīm tehnoloģijām – Denverā? Latvijā? Bet varbūt kādā virtuālā Facebook ziņu lentā? Lai nu kā tas arī būtu, mēs ar saviem radio linkiem, datorprogrammām un ieguldījumiem tehnoloģiju uzņēmumos esam tie, kas šādu pasauli ir padarījuši iespējamu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet katrā ziņā nevajadzētu brīnīties par to, ka Sīrijas bēgļiem ir mobilie telefoni un ka arī viņi dzīvo kaut kādā savā realitātē.
Santa Fe ir lieliska uzdzīves vieta cilvēkiem, kuri visu dzīvē jau sasnieguši
New Mexico bezgalīgais ceļš.
Tilts pār Rio Grande. Pirms lekt – varbūt piezvani?
bergsblogo 