Par tarakāniem un atomkaru.

Sēžu lidmašīnā Vašingtona – Frankfurte un dodos uz mēnesi apciemot Latviju. Tik ilgi pēdējā gada laikā Latvijā uzkavējies neesmu, tādēļ sajūtas ir īpašas. Lidmašīna pilna ar indiešiem un šoreiz pārmaiņas pēc arī ar brēcošiem zīdaiņiem. Tiklīdz viens apklust, tā pretējā pusē sāk taurēt cits. Šādi ceļojot par bērnu draugu kļūt nevar. Vienīgais, kas glābj – divas vīna glāzes, divas konjaka glāzes, uzliktas austiņas, kuras atskaņo meditatīvu mūziku, un iegrimšana jaunā bloga rakstīšanā. Tas palīdz izveidot norobežojošu burbuli un izolē no salona trakomājas.

Pametu Denveru kā bomzis – no vecā dzīvokļa šorīt izvācos, bet jauno dzīvokli īrēšu no 1. jūlija, visa pa gadu sakrātā iedzīve samesta kastēs un nolikta SAF noliktavas tālākajā kaktā. Var tikai pabrīnīties, cik daudz krāmu sakrājas gada laikā. Atceros slaveno citātu no “Trīs vīri laivā” par to, kas īsti šajā dzīvē ir svarīgs. Pateikšu priekšā, ka ne jau mantu daudzums.

Interesanti, vai visi saorganizētie piegādātāji spēs savest mēbeles un uzstādīt tā, lai ielidojot jūlija pirmajās dienās es nokļūtu pilnībā aprīkotā dzīvoklī? Būs interesants tests amerikāņu servisa spējām un manam organizatora talantam. Vispār, dzīvokļu īre Amerikā ir pretīga padarīšana. Tev visur prasa kredītreitingus, depozītus, apdrošināšanas polises, Xcel Energy kontus un ko tikai vēl. Liek parakstīt 20 lapu līgumu, kurā izīrētājam ir visas tiesības un tev nekādas. Jāreģistrējas kādos četros portālos (mājas portāls, elektrības kompānijas, auto stāvvietas portāls, paciņu saņemšanas portāls, interneta pakalpojumu sniedzēja portāls). Droši vien, ka kaut ko šajā sarakstā piemirsu pieminēt. Dulls var palikt, lai atcerētos visas adreses, login vārdus un paroles. Turklāt katrs šis portāls grib paņemt kādu naudiņu pie reģistrēšanas un tad kaut ko arī katru mēnesi. Bet daži vēl grib pārbaudīt tavu kredīreitingu un pārdomāt, vai vispār sieties ar tevi. Vienu vārdu sakot, dārgi un čakarīgi.

Visu gadu esmu strādājis, lai SAFam ASV uzbūvētu efektīvu komandu. Tādu, kas spēj pacelt ar katru dienu vairāk. Janvāra beigu blogā: Janvāra blogs es lielīju Bena Horovica grāmatu par startupiem. Tajā viņš saka, ka ir cilvēki, kuri ir labi direktori servisa kompānijām un tad atkal tādi, kuri ir labi “software kompānijām”. T.i., dažādu veida biznesiem piemēroti atšķirīgi savi cilvēki. Lieliem valsts uzņēmumiem sava tipa cilvēki, ministrēšanai savi un lattelekomiem atkal citādi. Iznāk gluži kā dabā – ir lauvas, lapsas, lāči un viltīgie bruņrupuči. Un, dabiski, arī tarakāni, tādi, kuri pārdzīvos atomkaru.

Par sevi esmu sapratis, ka mana specialitāte ir uzņēmumi, kuri ir straujas augšanas stadijā. Kantorīši no 1-200 darbiniekiem būtu mans “sweet spot”. Ja vajag kaut kur iegriezt virpuli, nosvilināt kaudzi naudas un uzbūvēt kaut ko interesantu, varat droši griezties pie manis. Apstākļi, kad viss tikai veidojas un visās malās stirkš vīles – ja vienā stūrī ir sakārtots, tad otrā jau vīles plīst. Un visu laiku ir viegls haoss un visi kaut kur skrien. Un vadītājs ir ugunsdzēsējs, jo kaut kur deg visu laiku. Un attiecības ir dziļi neformālas. Un cilvēki neskaita darba stundas, bet dara to, kas ir jādara un nelasa savus darba pienākumu aprakstus, jo tie tāpat mainās katrus pāris mēnešus.

Amerikā esmu sastapis visdažādākos vadītājus un uzņēmējus. Gan tādus, kuri uzskatīja, ka pārdevēja efektivitāti raksturo tas, cik tikšanās dienas laikā viņš spēj sarunāt. Un saviem darbiniekiem viņš lika ģērbties mazliet noplukušākās drēbēs, lai pats varētu izcelties uz viņu fona un katrs uzreiz redzētu, kurš tajā kantorī ir galvenais. Gan arī pilnīgi “boot strapojošus” uzņēmējus, kuri paši ir gan vadītāji, gan darītāji. Sametuši visu savu naudu un mauc pa 15 stundām dienā un cieši tic, ka šodien ieguldītie 100 000 ASV dolāri pēc diviem gadiem būs vismaz 8 miljoni.

Biznesā kaut ko var sasniegt tikai tad, ja esi pilnīgi iekšā, laiku neskaiti un dari ar pilnu atdevi. Domāju, ka tas ir tāpat kā sportā – pie rezultāta tiek tikai tie, kuri sevi nežēlo. “Lai paliktu uz vietas, tev jāskrien cik spēj, bet lai tiktu mazliet uz priekšu, jāskrien vēl divreiz ātrāk!”. Tas citāts no “Alises Brīnumzemē.”

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

3 domas par “Par tarakāniem un atomkaru.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s