Par piecdesmit astoņiem līķiem un “Life must go on”

Pirms neilga laika apmeklēju Lasvegasu, diemžēl ne lai ballētos un izklaidētos, bet lai vairākas dienas stāvētu izstādē, runātos ar esošajiem un potenciālajiem klientiem, uzklausītu viņu vēlmes un idejas, bet vakaros vestu mīļākos klientus uz dārgiem restorāniem un runātos par to, kā ir un kā vajadzētu būt.

Mana ciemošanās Lasvegasā notika neilgi pēc lielās šaušanas, kur aptracis nekustamo īpašumu investors / kaislīgs kazino spēlmanis Stephen Paddock no Mandalay Bay viesnīcas numura loga apšāva piecdesmit astoņus kantrī mūzikas festivāla apmeklētājus. Aptuveni divas nedēļas visi ASV telekanāli un avīzes par to vien runāja – sīki pētīja slepkavnieka dzīves stāstu, intervēja viņa brāli, draudzeni un citus, ar kuriem līdz tam nezināmais un neievērojamais cilvēks bija saskāries. Stefanam bija nodrošināta divu nedēļu slava, un valdīja viedoklis, ka nekas nebija liecinājis, ka viņš gatavotos ko tādu paveikt. Vienkārši pēkšņi mušas galvā saskrēja, un viss. Ne kādas ideoloģijas vai trakuma vēstures, ne naudas problēmu. Gluži otrādi – slepkava bija bagāts un veiksmīgs uzņēmējs. Vienkārši viss apnika, vai arī balstiņa galvā teica, ka tā jādara. Un jāsaka, ka gatavojies arī bija nopietni – ap viesnīcas numuru izlicis novērošanas kameras, sanesis kādas desmit automātiskās šautenes, stāvvietā nolicis ar sprāgstvielām piekrāmētu automašīnu, bet pie rakstāmgalda veicis rūpīgus aprēķinus par attālumiem un trajektorijām, lai iespējami īsā laikā noblieztu pēc iespējas vairāk cilvēku.

Braucot no Lasvegasas lidostas uz centru, skatam paveras zeltainie Mandalay Bay torņi. Viss izskatās kā parasti – zilas debesis, saule un Lasvegasas ierastie tingel-tangeļa skati, vienīgi zelta torņu 32 otrā stāva stūrī rēgojas divi neglīti caurumi. Vaicāju Uber šoferim, ko viņš par šo visu domā. Viņš parausta plecus, saka, ka lieta briesmīga, bet “life must go on.” Tā nu Lasvegasā vien kvartālu no notikuma vietas par šaušanu vairs liecina tikai baneri #VegasStrong, bet kazino un restorāni ir pilni ar cilvēkiem un ballīte turpinās. Viesnīcnieki saka, ka cilvēku pieplūdums nav samazinājies, varbūt pat otrādi – viens otrs atbrauc paskatīties uz caurumiem logos un pakairināt nervus ar domu, ka tepat netālu un nupatās tas viss noticis. Katra šāda šaušana mazliet iekustina bezjēdzīgi politizēto diskusiju par šaujamieroču ierobežošanu. Kā nekā ASV šaujamieroču izraisīti nāves gadījumi ir 25 reizes biežāki nekā citās attīstītajās valstīs un tālu tālu pārsniedz teroristu nodarīto postu. Tikmēr ieroču aizstāvji apgalvo, ka tā ir cena, kas jāmaksā par brīvību, ka konstitūcijas “2nd Amendment” ir svēts un patiesībā visiem labajiem vajadzētu staigāt ar ieročiem un prast laicīgi nošaut jebkuru ļaundari. Nezinu gan, kā tas darbotos gadījumā ar viesnīcas numurā paslēpušos šāvēju. ASV augstu namu un biezi apdzīvotu pilsētu ir daudz, tāpēc diez vai būs līdzēts, ja visi kājāmgājēji staigās ar trieciešautenēm kaklos. Galvenā ieroču lobijorganizācija saucas National Rifle Association (NRA), un ir milzīgi ietekmīgs spēks. Tiesa, pēc Lasvegasas atgadījuma viņi ir kļuvuši mazliet pielaidīgāki un atzīst, ka varbūt arī vajadzētu mazliet ierobežot automātisko šauteņu pieejamību, vismaz tādu, kas ļauj pāris sekundēs nošaut desmitiem cilvēku.

Uz šaušanas problēmu var paskatīties arī no citas puses. Daudziem cilvēkiem šaušana mērķī, pa lidojošiem šķīvīšiem vai skrienošām meža cūkām ir pavisam nevainīgs hobijs. Atzīšos, arī man patīk pašaudīties, bet pirkt ieročus un turēt tos mājās nekad nav kārojies – katrs krāms prasa vietu, laiku un uzmanību, un krāmu man tāpat pietiek. SAF Tehnika nesen palaida tirgū bezvadu sensoru tīklu produktu Aranet. Runājoties ar cilvēkiem ASV, vairākas reizes dzirdēju ieteikumu, ka mums noteikti ir vajadzīgs “šaušanas” sensors. Piemēram, skola uzraksta projekta pieteikumu par telpu monitorēšanu ar šādu sensoru tīklu. Ja projektā ieraksta, ka sistēma visu laiku klausīsies, vai nešauj, un, ja šauj, tad ziņos policijai, šādam projektam ir lielāka varbūtība saņemt finansējumu. Tas pats attiecas uz veikaliem, slimnīcām un lidostām. Tā ka jebkura problēma vienmēr paver virkni interesantu iespēju piedāvāt risinājumus. Izskaust šaujamieroču nāves gadījumus ASV laikam gan es nespēšu, bet piedāvāt inovatīvus risinājumus, kuri pie reizes arī mazliet bagātinās Latviju, varbūt arī varēšu.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!