Uz Detroitu nebrauciet
Drusku jau apnicis rakstīt par imigrācijas un vīzu jautājumiem, jo reālā dzīve tur laukā jau sen atnesusi citus izaicinājumus. Tomār kārtībai jābūt, tāpēc šis būs noslēdzošais ieraksts par šo tēmu, kamēr neuzradīsies kaut kas jauns un interesants.
Tātad – ASV vīzu softs ir uzkāries, bet man darbi negaida. Sapakoju somas, izdrukāju to pašu veco labo ESTA un kā tūrists dodos dzēst savus Amerikas ugunsgrēkus. Īpaši pat nepievēršu uzmanību, kas un kā, kad pēc 17 stundu lidošanas un nīkšanas lidostās ierodos Detroitā, automobiļu citadelē.
Detroitā ielidošanas terminālis ir visai šaurs, pases pārbauda kādi četri iekšā laidēji. Sajūta drusku trauksmaina, jo tieši Detroitā tika noķerts un aizsūtīts mājās mūsu kolēģis. Kāds bija viņa pārkāpums, to droši vien neviens tā arī izskaidrot nevarēs… Rinda lēni virzās uz priekšu. Visur brīdinoši uzraksti, ka mobilos telefonus un foto kameras lietot nedrīkst – noslēpumi ir jāglabā. Pienāk mana kārta pārbaudīties. Ierēdnis vienaldzīgi paņem pasi, nolasa savā aparātiņā, paskatās ekrānā un ieinteresētā balsī saka: “Jums vajadzēs doties uz pārrunu telpu.”
Ar visu garo lidojumu, nogurumu un neziņu, kas tagad būs – sajūta ir, maigi sakot, riebīga. Tu zini, ka jānonāk galā, jo ar savu darbošanos esmu savārījis pietiekami lielu putru, kura pašam arī ir jāizstrebj. Tāpēc nevaru atļaut sevi izraidīt… Mazajā baltajā istabiņā ar mani runā tumsnējs, jauns ierēdnis. Viņš izskatās nedaudz sazombēts – acis raibi rūtainas, it kā nebūtu gulējis kādas 36 stundas. Un varbūt nav arī… Mani atvedušais robežas sargātājs saka otram: “Tas ir no tā paša kantora, no kura vienu jau pirms divām nedēļām aizsūtījām mājās”. Telpā parādās viegla asiņu smaka. Sākam runāties – saku, ka pirms divām nedēļām mūsu cilvēku viņiem nebija nekāda pamata sūtīt mājās un ka arī mani viņiem nav iemesla izraidīt. Rādu vēstules no SAF, visādus citus apliecinājumus. Ierēdni tas pavisam maz interesē. Viņš prasa: “Kāda tad ir starpība, kad tu brauc tagad ar ESTA vai brauktu ar E2 vīzu?”. Saku, ka ļoti būtiska, jo kamēr man nav vīzas, es algu Amerikā nesaņemu. Principā, vienīgais, kas mani izglāba no izsūtīšanas bija e-pasta izdruka un kvīts no ASV vēstniecības, no kuras varēja izlobīt, ka E2 vīza man ir piešķirta, bet tehnisku iemeslu dēļ nav izsniegta. Tādu viņi vēstniecībā ilgi lauzās dot un tikai ar lielu pierunāšanu izsniedza. Beigās jaukajam robežas sargam apnika ar mani ņemties – viņš paņēma pasi un teica apmēram šādus vārdus: “Mums Denverā ir aģenti, mēs atsūtīsim viņus uz SAF kantori, un, ja Tevi tur pieķers strādājot – izsūtīsim, un arī E2 vīzu tev nekad neredzēt”. Tad viņš ar spēku ieblieza zīmogu pasē un pasi iemeta man rokās. Protams, Denverā nekādi aģenti vairāk mani nevajāja. Pēc mēneša es vēlreiz aizbraucu uz Latviju, 2 dienu laikā saņēmu vīzu un biju atpakaļ Amerikā jau legālā statusā.
Tātad – ar visu ņemšanos, vīzas process prasīja kādas 10 nedēļas. Nākamais SAF darbinieks gan tādu pašu vīzu jau dabūja kādās 2 nedēļas – ceļš acīmredzami ir iestaigāts.
Pēdējais legalizācijas posms – Social Security numurs (SSN). Ja neskaita to, ka rindā ir jāstāv 3-4 stundas un kantoris ir visai piesmacis, tad nekas traks. Diezgan elementāra anketa, jāparāda pase ar vīzu un viss. SSN karti atsūta pa pastu. Kāpēc numuru nevar pateikt uz vietas, nesaprotu. Tam laikam ir kādi kulturāli vēsturiski iemesli. Vienīgi SSA darbiniece man saka, ka pēc imigrācijas sistēmas datu bāzes, es ASV nemaz neesmu iebraucis. Tāpēc man esot jāaiziet uz “Department of Homeland Security” un jāsaņem viņu atļauja šeit būt.
Praksē tas izpaudās kā aizbraukšana uz Denveras lidostu, kādu 2 stundu gaidīšana (stāvot kājās), kamēr kāds atbrīvojas. Kad jau biju zaudējis visas cerības – pie manis pienāca paveca kundze, paņēma pasi un teica: “Tūlīt visu nokārtošu”. Pēc 5 min. viņa atgriezās un teica: “Dators nebija pareizi noskenējis tavu pasi”, tagad Tu esi Amerikā pa īstam. Arī Tu vari pārbaudīt, vai Tu patiesībā esi Amerikā šeit: https://i94.cbp.dhs.gov/I94/recent.html
Daudzi Latvijā gaužas par mūsu valsts iestāžu darbu, e-pārvaldi un visu ko citu. Pēc pieredzētā Amerikā varu teikt, ka mums nav par ko kaunēties un noniecināt sevi. Protams, Amerika ir daudz lielāka un tāpēc attiecīgi arī bardaks un valsts pārvaldes atsvešinātība ir daudz lielāka.
Vēl man priekšā jauks vingrinājums ar Drivers License saņemšanu, jo Eiropas vadītāja tiesības Amerikā neatdzīst – viss jākārto par jaunu. Nu un pirmā “Tax declaration” iesniegšana arī būšot jauka.
Tā izskatās Social Security kantorī.
bergsblogo 
Iesaku tūlīt kārtot SSN sievai, nav nepieciešams viņai atrasties US bet ja viņa brauks ciemos tad process būs ātrāks. Tas noder maksājot nodokļus, jo ģimenes cilvēkiem ir mazāki nodokļi.Vienkārši uzrakstot married nodokļu deklarācijā tas neko nedod.
PatīkPatīk