Novēlējums Mērkaķa gadā

Rīgā 4 no rīta, ielas piesnigušas, ārā auksts. Pusaizmidzis taksists aizmeimuro uz agro Frankfurtes reisu. Frankfurtes lidostā jānīkst kādas piecas stundas līdz Denveras reisam. Tradicinālā lidostas kafenē dabonamā Minhenes Weißwurst  ir apēsta, un laiks pildīt vecajā gadā dotos solījumus un turpināt rakstīt blogu.

Lidojums no Frankfurtes uz Denveru ilgst gandrīz 10 stundas. Lidmašīna pārbāzta, lielais Boing 747. Kaut kur pie Islandes salonā sākas jezga – skraida stjuartes ar ugunsdzēšanajiem aparātiem, lidmašīna sasveras uz sāniem un sāk samazināt augstumu. Pēc trīs izdzertām asiņainajām mērijām, fonā ļerošajām James Bond filmām viss šis liekas kā kārtējā epizode no bojevika. “We all gonna die”, bubina amerikāņu puisis blakus krēslā. Atslābinos un domāju, ka ietekmēt šeit tāpat neko nevaru, tāpēc ir kā ir, un būs kā būs. Tomēr pēc 10 minūšu jezgas lidmašīna pārtrauc samazināt augstumu, un pilots paziņo, ka ugusngrēks ir apdzēsts un lidmašīna turpina ceļu uz Denveru.

Trijās nedēļās svētku laikā, dzīvojot pa Latviju, iznāca satikt un apskriet daudzus jaukus, pazīstamus cilvēkus. Dzīve Latvijā ir brīnišķīga – izskatās, ka naudas cilvēkiem ir palicis drusku vairāk, svētku galdi bagātīgāki un konfekšu papīrīši spožāki. Bangojošajā pasaules okeānā Latvija izskatās kā tāda miera osta. Nokrita valdība? Nu, nekas jau traks nav. Beļģija dzīvojusi bez valdības vairāk nekā gadu, un nekas slikts viņiem nav noticis. Neviena jauna valdība tāpat pārāk daudz no iepriekšējās neatšķiras, un apritē esošo cilvēku ir smieklīgi maz.

Tas, ka Irānā dedzina Saūda Arābijas vēstniecību un Saūda Arābija izraida visus Irānas diplomātus, mūs neskar, jo Tuvie Austrumi ir tālu. Ziemeļkoreja saka, ka izmēģinājusi ūdeņraža bumbu un varot to palaist no zemūdenes. Ziņas no Krievijas ar katru mirkli kļūst arvien sirreālākas – tas arī liekas tālu un uz mums neattiecas. Jo mēs maziņi, gan jau Eiropas Savienība un NATO mūs pasargās un, vispār, jāsteidz apgūt jaunie Eiropas fondi, jo tie būs pieejami tikai līdz 2020. gadam. Kas būs pēc tam, neviens nezina, bet līdz tam jau arī ļoti tālu. Brīžiem mani pārņem tādas dīvainas domas – diez, kā Latvijā jutās Benjamiņa kundze un viņas draugi 1938. gadā? Ar kādām domām viņi sagaidīja jauno, 1939. gadu? Var jau būt, ka tās tādas stulbas domas, ka tagad situācija ir pavisam cita, jo mūs sargā NATO un Eiropas Savienība. Organizācijas, kuras ir uzbūvētas pēc kara, balstoties uz liberālajām vērtībām, kuras tagad skaļi aprej arvien lielāks ļaužu pulks Latvijā, man par nožēlu, arī labi pazīstami un Latvijā cienīti cilvēki. “Velcomeri”, “Liberasti” – hmmm, liekas gan, ka alternatīva ir nometnes, cilvēku diskriminācija pēc tautības, reliģijas vai kāda cita “taga”. Tāpēc pa galvu šaudās 1938. gads un viss, kas sekoja pēc tam. Jo, pēc manām domām, Latvija kā valsts pastāv tikai tādēļ, ka pēc 2. Pasaules kara Eiropā un ASV uzvarēja liberālās vērtības, un, protams, tāpēc, ka mēs gribējām savu valsti.

Latvijā satiktie cilvēki teica apmēram tā: “Naudas projektiem pietiek, konkurence nav pārāk liela un vispār, kopš zināmām pārmaiņām Jāņa karjerā, dzīve IT nozarē Latvijā ir kļuvusi garlaicīgāka”. Īsti noticēt tam es, protams, nevaru, jo pateicoties dažādiem fizikas un cilvēku dzīves likumiem, vieta nekad nepaliek tukša. Ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni kapi, to labi katram atcerēties, kad lepnības velns pārlieku uzkarsē smadzenes.

Lai arī esmu Amerikā, tomēr par Latviju visu laiku domāju. No vienas puses – daudzi kliedz un vaimanā, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi sīva un jauniem uzņēmējiem kaut ko nopelnīt ir grūti. No otras puses, citi eksperti apgalvo, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi maza, līdz ar to uzņēmumi nav konkurētspējīgi, produktivitāte zema un cenas nesamērīgi augstas. Konkursos uzvar vieni un tie paši, katrā nozarē ir mazie draugu klubiņi, kas visus labumiņus sadala. Tad kā īsti ir – Latvijā ir liela konkurence vai maza?

Amerikā arī ir līdzīgi – lai kaut ko pārdotu valdībai vai lielam mobilajam operatoram, ir vajadzīgi gadi un mērķtiecīgs darbs / investīcijas. Iezemieši saka, ka jebkurā vertikālē ir jāpavada kādi trīs gadi, tad tu nonāc apritē, telefons sāk zvanīt un kaut kas sāk notikt. Galvenā atšķirība ar Latviju ir, ka jebkurš maziņš tirgus segments, īpaši jau patērētāju tirgū, ir tik liels, ka tavs labais produkts var aiziet, un pat bez galiem un sakariem tu vari palikt bagāts un tikt saulītē. Latvijā šāda iespēja gandrīz nepastāv – resnais tirgus gals ir pārāk maziņš priekš nopietnajiem starptautiskajiem spēlētājiem, daži vietējie to ir aizņēmuši un jaunajiem īpaši iespēju tur ielīst nav, jo viņi ir pārāk maziņi. Vieglāk ieņemamās vai jaunās tirgus nišas ir par mazu, lai jaunas kompānijas izaugtu un kaut kas prātīgs sanāktu.

Tāpēc vienīgā iespēja ir taisīt “startupu”, iet uz lielajiem tirgiem un īpaši necerēt, ka Latvijā iespējams nopelnīt lielu naudu, cilvēku šeit nav daudz, pirktspēja maza, un cīņa pie esošajām silēm ir sīva un ne pārāk tīra.

Visiem kolēģiem Latvijā novēlu – pārvariet slinkumu un pamēģiniet kaut ko uztaisīt un pārdot ārzemēs, 2020. gads atskries drīz, un dzīve pēc fondiem ir miglā tīta.

Tā izskatījās lidojuma maršruts ekrānā uz priekšējā sēdekļa atzveltnes.

Un šī ir pati lidmašīna pēc nosēšanās  Denverā. Lufthansa tālajiem lidojumiem izmanto jaunas un ērtas lidmašīnas.