Kad parādās māju sajūta
Šis ir noslēdzošais 2015. gada blogs. Trešdien lidoju uz pāris nedēļām uz mājām un ņemu brīvdienas gan no Amerikas, gan arī no bloga. Ja būs, ko rakstīt, tad nākošajā gadā apņemos turpināt rakstīt, tāpat kā sportot vismaz 4x nedēļā, nepīpēt (vismaz tabaku) un domāt galvenokārt labas domas.
Kādu laiku ievēroju sevī vairākas jaunas lietas. Sākumā man Denveras ielas, skats, ko redzēju, citas mašīnas likās kaut kas īpašs, izraisīja adrenalīna pieplūdumu. Tagad esmu apradis. Rokas pašas automātiski stūrē, transporta plūsma liekas vienkārša un saprotama. 6 joslu šosejas, viadukti, lielie iepirkšanās centri. Tas taču ir pavisam normāli. Vajag nopirkt stāvlampu un akumulatora lādētāju mocim? “One click” order un pēc 2 dienām to visu atnes uz mājām. Ja uznāk dzīves apnikums, dzīvokli varu vispār neatstāt – visu, ko vajag, atnesīs. Gan paiku, gan visdažādākos krāmus. Lēti. Jau teicu, ka krāmi šeit ir lēti, jebkādi pakalpojumi ļoti dārgi.
Vēl sāku ievērot, ar kādu smagu akcentu angliski runā pilsoņi no Latvijas. Nu šausmīgi – amerikāņi taču “r” izrunā pavisam savādāk, nemaz nerunājot par “th” vai skanīgo “t”. Un runājot, skaņas rodas mutē, vaigos, nevis kaut kur kakla dziļumā. Tāpēc arī saka, ka amerikāņi esot skaļi.
Parādās dažādi vietējie paziņas, ar kuriem var uzspēlēt sporta spēles, pasēdēt bārā un parunāt par visu un neko.
Mājās ledusskapis ar divām durvīm un ledus mašīnu liekas normāls. Piens un citi produkti stāv pāris nedēļas, bet netīros traukus mazgājam tikai trauķenē. Veļas mašīna ir vismaz 2 x lielāka kā Rīgā. Izmazgātās drēbes žāvēju tik pat gigantiskā žāvētājā.
Sāc saprast, ko runā veikalos un kafejnīcās. Ir pašsaprotami liftā apjautāties kāda līdzbraucējiem diena, papriecāties par skaisto sunīti un neizbēgami novēlēt arī svešiem cilvēkiem visu to labāko.
Dusmīgi ķērkt uz pārdevēju, ja kaut kas nav pa prātam. Un lielākoties arī panākt savu. Jo klientam vienmēr ir taisnība. Bez lielas ņemšanās saņemt naudu no tirgotāja par nesaņemtu sūtījumu (pēc tam tikai atklājot, ka sūtījums ir saņemts, vienkārši iemests un aizmirsts moča somā).
Ejot pa Denveru, pavisam parasti šķiet bieži sastopamie veikali ar tādiem zaļiem krustiem un uzrakstiem “Dispensary”. Pie ieejas paprasa ID, bet tad acīm paveras visplašākais marihuānas produktu klāsts. Tīra zāle? Kādi 15 veidi. Gribi satītu jointu – nav problēmu. Varbūt konfektes vai citus kulināros produktus? Negribi, lai smird – nopērc vaporaizeri, un kaimiņi vai darba kolēģi neko nesaodīs. Vai pēc acīm ievēros kādas izmaiņas, tas ir cits jautājums. Vienu vārdu sakot, marihuāna šeit ir legāla, industrija plaukst, produktu klāsts kā jau Amerikā – plašs un visu laiku attīstās. Neviens tam vairs nepievērš īpašu uzmanību. Ielās narkomānus īpaši vairāk kā citās pilsētās nemana. Nu jā, ir tādi saules brāļi uz 16th Mall Street un gar Cherry Creek, bet kopumā nekaitīgi. Vienīgi jāuzmanās – ja izbrauksi ārpus Kolorado štata robežas ar zāli somā, kaimiņu štatā tevi var mierīgi noķert un iesēdināt cietumā uz ilgiem gadiem. Tāda kā šizofrēnija – kas kaut kur ir atļauts, citur ir krimināls un sodāms.
Labi, ar šo arī likšu punktu savam šī gada noslēdzošajam blogam. Novēlu jums visiem radošu, progresa un piedzīvojumiem pilnu nākošo gadu. Nestāvēt uz vietas, attīstīt sevi un visu sev apkārt.
Breckenridge ar teicamu pūderi ir 1:30h attālumā, kā Žagarkalns no Rīgas
Novusa galds birojā arī veicina māju sajūtu
bergsblogo 
Tas novusa galds no LV atvests, vai tepat amerikā tādus var dabūt?
PatīkPatīk