Par labdarīgo skvoša spēli
Pirms daudziem gadiem es biju jauns un ambiciozs menedžeris, kurš strādāja 14 stundas dienā, un darbs un panākumi man bija kā narkotikas. Neslēpšu, ka kaut kas no tā ir saglabājies vēl šodien, vienīgi četrpadsmit stundu darba dienu saīsina pa šo laiku uzkrātā pieredze. Tas viss notika divtūkstošo gadu sākumā, kad es biju ievārījis visai lielu putru un virpuli, pārdodoties igauņu Microlink. Pēc trīs gadu nepārtrauktas maukšanas es paskatījos spogulī un pilnīgi fiziski sajutu, ka, vēl dažus gadus šādi turpinot, vienkārši būšu miris. Bet dzīvot gribējās un gribas vēl tagad. Nerunājot par fiziski slikto pašsajūtu, lieko svaru, arī sociālā puse bija visai skumīga. Ja tu visu laiku strādā un vakaros esi arvien pārgurušāks, tad nav ne laika, ne arī vēlēšanās pavadīt laiku ar draugiem, jo, lai draudzētos, arī vajag laiku, enerģiju un kādas kopīgas intereses. Tajā laikā mani no pilnīga posta paglāba mocis, kurš vēl tagad stāv Rīgas garāžā, diemžēl ar to varu izbraukt tikai retu reizi, kad esmu Latvijā. Bet ne jau dzelzsgabals mani izglāba, tie bija cilvēki, kuri pēkšņi parādījās manā apritē, kuriem neko no manis nevajadzēja, kā tikai brīvdienās izlaist kādu līkumu vai saplānot kādu tālāku braucienu. Tajā laikā arī sadraudzējos ar Anglijas latvieti Rolandu, kurš ir aktīvs moču braucējs un ļoti sabiedrisks un jautrs kompānijas cilvēks. Plānojām kādu braucienu, un Rolands saka, ko to vajadzētu taisīt kā labdarības braucienu. Ko nozīmē labdarības brauciens, prasīju. Nu tas ir tā, ka cilvēki samet naudu labdarībai, bet mēs braucam, mani mācīja Rolands. Tajā laikā nodomāju, ka Rolis īsti nesaprot, ko runā, un šī tēma tika nolikta malā. Kāpēc lai kāds dotu naudu par to, ka mēs izklaidējamies un braucam ar močiem? Bet Amerikā es arvien vairāk pārliecinos, ka šāds modelis var strādāt pavisam labi.
Viens no maniem hobijiem šeit ir skvošs. Kad dzīvoju Latvijā, skvošu spēlēju, bet ne visai bieži un ne pārāk labi. Nu tā – ļoti pat viduvēji. Denveras downtown atrodas viena no pilsētas solīdākajām institūcijām – Denver Athletic club. Dibināts 1889. gadā un joprojām apdzīvo tajā laikā celto māju. Bez sportiem klubā mājo arī Denver Petrolium club, restorāns, bārs ar neiztrūkstošiem viskijiem un cigāru telpu, biljards un dažādu korporatīvu vai privātu mītiņu telpas. Bez visa pieminētā arī kādi seši skvoša korti un ļoti dzīva skvoša spēlētāju kopiena.
Skvošs ir spēle, kurā ne tikai var kārtīgi izskrieties un izlādēt enerģiju, bet ir arī jādomā ar galvu un jākombinē uz priekšu. Kādā brīdī galvā noskan klikšķis, un tu sāc paredzēt, kur lidos bumba un kur skries pretinieks. Visa būtība ir likt pretiniekam skriet uz grūti aizsniedzamiem stūriem, bet pašam visu laiku vērot pretinieku un jau laicīgi atrasties vietā, no kuras viegli paņemt atsisto bumbiņu. Paralēle ar biznesu un visādu citu lietu kruķīšanu ir nepārprotama, jo uzvarētāji ir tie, kuri spēj paredzēt nākotni vai, vēl labāk – to ietekmēt un nekādā gadījumā neļaut gaisā esošajām bumbām nokrist zemē. Lielākie zināmie virtuozi tā balansē vienlaicīgi ar daudzām, daudzām bumbām.
Pirms pāris nedēļām manu uzmanību piesaistīja afiša pie kluba ieejas, kas reklamēja, ka labdarības projekts “Impact 360” organizē skvoša paraugspēles un aicina kluba dalībniekus pirkt biļetes par 125 dolāriem gabalā, no kuriem 75 dolāri aiziešot labdarībai. Tajā mirklī paskatījos uz afišu, nodomāju, ka 125 dolāri ir dārgi un divas biļetes jau ir divreiz vairāk, un, vispār, ko tur ar naudu svaidīties. Bet, datumam nākot tuvāk, sāku nemierīgi knosīties. Vispirms jau mani skvoša pretinieki runāja par pasākumu, jūsmoja, cik lielisks esot tas basketbola zālē uzslietais caurspīdīgais korts, un cik viss būšot forši. Tā nu pagājušās sestdienas vakarā nolēmām, ka jāaizstaigā līdz klubam un jāpaošņājas. Laime, ka ienācām kādu stundu pirms sākuma, jo visas četrsimts biļetes jau bija izpārdotas, bet organizatori bija tik jauki, ka atrada mums iespēju vēl iespraukties pilnajā zālē. Tajā vakarā četri spēlētāji izspēlēja sešas spēles. Viens bija seškārtējs ASV čempions, un pārējie līdzīga līmeņa džeki. Zāle piebāzta ar smalki saposušamies cilvēkiem, kuriem deva vīnu un uzkodas. Atpazinu gandrīz visus savus ierastos pretiniekus, tikai neierasti bija viņus redzēt uzvalkos, ne sasvīdušos kreklos. Paralēli tādam aizrautīgam burziņam tika rīkotas dažādas labdarības izsoles. Piemēram, par 3200 dolāriem tika nosolītas vakariņas 12 personām ar patreizējo Kolorado gubernatoru Hikenlūperu un visādas tamlīdzīgas trofejas.
Pats projekts “Impact 360” ir par trūcīgu ģimeņu bērnu izglītošanu un viņu sociālu iesaistīšanu. Sanāk, ka projekta paspārnē paņemtais bērns būs pirmais no savas ģimenes, kurš ies koledžā. Bet projekts ir ne tikai par naudas savākšanu, lai mācītos koledžā, bet arī par sociālu iesaisti. Tajos pašos skvoša kortos var redzēt daudz dažādu rasu bērnus, kuriem treneri un kluba biedri māca spēlēt un pavada ar viņiem kopā laiku. ASV labdarība ir cilvēku goda lieta, un viņu elite labi saprot, ka nedrīkst sutināties savā sulā – ir jāielaiž jaunas asinis, un galu galā arī padalīties ir gan cienījami, gan arī rada foršu sajūtu. Un to visu var noorganizēt kā ļoti interesantu un visiem bagātinošu piedzīvojumu.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
bergsblogo 
Jāni, paldies par ieskatu un dalīšanos ar savu ikdienu. Tev sanāk superīgi raksti!
PatīkPatīk