Par sarunu festivāliem
Posted on 3. jūlijā, 2017. 1 komentārs
Latvijā cilvēki arvien vairāk grib sarunāties, bet varbūt vēl vairāk viņi vēlas klausīties un izteikt viedokļus par citu runāto. To sapratu, gan šajā nedēļas nogalē piedaloties festivālā “Lampa”, gan arī izlasot pēdējo nedēļu žurnālus “IR”.
Uz Lampas skatuves es nokļuvu diezgan nejauši, kopā ar ievērojamiem Latvijas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves dalībniekiem, kas diskutēja par Latvijas nākotni pēc divdesmit pieciem gadiem. Šādā diskusijas formātā ir grūti pateikt kaut ko sakarīgu – vai nu saki līdz apnikumam nodrāztos, noklausītos stereotipus, vai arī atļaujies uzdot kādu provokatīvu jautājumu un tad ar interesi vēro, kādas reakcijas šie jautājumi izraisa publikā. Atrodoties uz skatuves, man galvā uzjundīja divas asociācijas, kuras laika ierobežotības un diskusijas formāta dēļ nevarēju pastāstīt “Lampā”, bet atļaušos izstāstīt šeit.
Reiz mežā dzīvoja pelēkās peles. Visi tām darīja pāri – gan lapsas, gan vanagi ēda pieaugušās peles un netaupīja arī mazos pelēnus. Dzīve kļuva tik skarba, ka peles pat pārstāja vairoties un nākotnē tām draudēja izmiršana. Tad peles sapulcējās, lai spriestu, ko darīt. Un tā viņas sprieda un strīdējās trīs dienas, izveidoja pat darba grupu. Un beigās nosprieda, ka jādodas pie meža gudrākā iemītnieka, pūces, un jālūdz, lai tā izdomā peļu izdzīvošanas stratēģiju. Domāts, darīts. Peļu darba grupa devās uz lielo ozolu, kura dobumā dzīvoja Pūce. Pieklauvēja, izstāstīja savu problēmu un lūdza, lai Pūce atrod risinājumu. Pūce, pie šādiem darbiem pieradusi, nosauca honorāru, noklausījās problēmu un aizgāja domāt. Pagāja noteiktais laiks, un peļu delegācija ieradās pēc risinājuma. Pieklauvēja. Pūce iznāca no dobuma, paņēma naudu un paziņoja: “ Peles, es ilgi un rūpīgi domāju par jūsu problēmu. Un mans padoms jums ir šāds: jums, peles, ir jākļūst līdzīgām ežiem. Jums ir jāizaudzē adatas. Tad ne lapsas, ne arī vanagi jums nevarēs nodarīt pāri un adatas jūs aizsargās arī no citiem ienaidniekiem.” Peļu darba grupa priecīgi cilpoja pie pārējām un aizgūtnēm izstāstīja Pūces padomu. Peles priecājās, līksmoja, līdz viena, skeptiskākā, pajautāja: “Bet kā mēs pie tām adatām tiksim, mums taču adatas neaug?”. Darba grupa uztraucās, bet nolēma, ka gan jau Pūcei ir risinājums. Un atkal viņas klaudzināja pie ozola dobuma, Pūce iznāca, un peles izklāstīja savas bažas par to, kā gan viņas, mazās un vārīgās, tiks pie adatām. Pūce noklausījās un iepīkusi atteica: “Peles, jūs man uzdodat nepareizu jautājumu. Mana specializācija ir stratēģija, bet, kā izaudzēt adatas, jau ir taktisks jautājums, un tas jums jāizdomā pašām.”
Otrs pastāsts ir par Ostapu Benderu, kurš kopā ar kolēģiem apciemoja Vasjuku ciematu Volgas krastā, sapulcināja vietējā šaha kluba aktīvistus un sastāstīja, ka ar nelielu finanšu ieguldījumu viņš varētu ciematu pārvērst par pasaules šaha galvaspilsētu Ņūvasjuki. Un, kad labu gribošie ciema iedzīvotāji sameta naudiņu, tad lielajam kombiatoram bija jābēg, jo šahu viņš nemaz neprata spēlēt, bet ēst gribējās ļoti.
Ap 2003. vai 2004. gadu man daudz laika iznāca pavadīt Lietuvā, jo atbildēju par vairāku Microlink meitas uzņēmumu pieskatīšanu šajā kaimiņu zemē. Atceros, ka tajā laikā par prezidentu Lietuvā bija ievēlēts tāds Pakss un bija iesācies milzu skandāls saistībā ar noklausītām sarunām, šaubīgiem sakariem ar Krievijas struktūrām, vai varbūt pat noziedzīgo pasauli. Un man bija milzīgs kauns un tāds kā žēlums par nabaga lietuviešiem. Jautāju sev, kad vienreiz tas beigsies. Šīs nemitīgās parlamenta izmeklēšanas komisijas, daudzie raksti presē. Likās, ka Lietuva ir paralizēta un apstājusies. Un man patiešām lepnums un sajūta, ka Latvijā nu gan lietas ir daudz labākā kārtībā. Tagad ir 2017. gads, un lasu, ka Lietuva ir apsteigusi Igauniju un sasniegusi 75% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kamēr pie mums Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 65% no ES vidējā. Tātad smagi atpaliekam. Un tagad tās publicētās Rīdzenes sarunas. Vai šis skandāls kaut ko mainīs, sapurinās? Vai jādodas pie gudrās pūces pēc padoma?
Es nedomāju, ka ir kāds jauns politisks spēks, vai kādi marsieši, kuri atbrauks un sakārtos Latviju. Mēs esam tādas pelēkas un raibas peles, kādas esam. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Latvijā runas par varas vertikālēm izsauc drebuļus un politekonomiskā vide izraisa riebumu. Valsts sakārtošanā ir jāsāk piedalīties arī tiem, kuriem ir resursi un ekonomiskā ietekme. Varbūt pienācis laiks jauniem spēles noteikumiem un jaunam sarunu festivālam?
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par digitālo identitāti un sarkanajiem un zaļajiem zīmodziņiem
Posted on 27. jūnijā, 2017. 9 komentāri
Pirms padsmit gadiem kāds ar Latvijas galvaspilsētu saistīts uzņēmējs mani mācīja, ka vislabākais ir uztaisīt biznesu, kur par sarkanu un zaļu zīmodziņu uzspiešanu cilvēki maksā naudu, pie tam tā, lai šie zīmodziņi būtu nepieciešami daudziem. Tagad gan minētais pilsonis no pašvaldības biznesa ir projām un, šķiet, sludina Igaunijas priekšrocības, kauninādams latviešus par birokrātiju un atpakaļrāpulību. Gan laiki, gan arī cilvēki mainās, un tas iepriecina.
Daudzi biznesi Latvijā strādā pēc šī vilinošā modeļa. Piemēram, notāru saime dzīvo jauki un labklājīgi, automašīnu reģistrēšanas, uzskaites un tehniskās apskates nozare par bada trūkumu nesūdzas, nemaz nerunājot par maksātnespējas administratoru nozari, kurā gan pēdējā laikā manāmas krīzes pazīmes. Esmu pārliecināts, ka eksistē vēl desmiti un varbūt pat simti profesiju vai licenzētu uzņēmumu, kuru galvenā funkcija ir droši un autoritatīvi apliecināt, ka kaut kas ir balts, pūkains vai īsts, šādā veidā sniedzot sabiedrībai nenovērtējamu labumu un vairojot tajā kārtību un uzticēšanos.
Pēdējās nedēļās Latvijā sastaptie ļaudis man stāstīja, ka tuvojoties vērienīgas Eiropas Savienības personas datu aizsardzības regulas ieviešana Latvijā. Apmācību uzņēmumi jau pilnā sparā pārdod kursus, kā biznesi ar šo regulu varēs sadzīvot, jo pārkāpumu gadījumā sodi var sasniegt pat miljonus eiro, jo tiks rēķināti kā procents no pārkāpjošā uzņēmuma apgrozījuma. Uzņēmumiem vajadzēšot algot personas datu aizsargāšanas speciālistus un ziņot par visām sistēmām, kurās tie uzkrāj personu datus. Vienu vārdu sakot, izskatās pēc daudz un ļoti “produktīva” darba zaļo un sarkano zīmodziņu speciālistiem, bet laimīgie Latvijas pilsoņi varēs gulēt mierīgā pārliecībā, ka neviens par viņiem pilnīgi neko neuzzinās, ja vien viņi paši to negribēs.
Šajā ziņā ASV kontrastē. Es neesmu drošs, vai tādi notāri vispār ir, vismaz man ne ar ko tādu nav iznācis saskarties, lai arī investēju un līgumus tur slēdzu aktīvi. Automašīnām tehniskā apskate it kā esot jāiziet, kad auto tiek pārdots, vismaz tā man stāstīja puisis ar lielāku pieredzi šajos jautājumos, katrā ziņā tāda regulārā tehniskā apskate tur nav. Tiesa, nodoklis, pie tam visai trekns, ir jāsamaksā katru gadu, pretī saņemot uzlīmīti, ko pielipina pie numura zīmes. Par laimi, visu to var nokārtot pa pastu vai tiešsaistē – garās rindās sēdēt nav nepieciešamības. Arī līgumus ASV galvenokārt paraksta, ieskenējot un aizsūtot pdf failu pa e-pastu. Nekādu “drošo” parakstu vai “uzticamo” notāru nav. Toties, ja sanāk domstarpības, tad viens un divi tevi aizstiepj pie tiesneša, un, ja būsi krāpies, visticamāk, uz ilgāku laiku tevi iebāzīs cietumā. Tāpēc krāpjas reti. Ja esi bailīgs, tad papildus drošībai pieejami dažādi maksas pakalpojumi. Piemēram, radio bieži reklamē “digitālās identitātes” sargāšanas pakalpojumu par desmit dolāriem mēnesī, kur pakalpojuma sniedzējs apņemas tevi nodrošināt pret krāpniekiem, kuri tavā vārdā varētu saslēgt dažādus falšus līgumus, izdarīt pirkumus, ņemt kredītus, utt. Vēl jaukāka reklāma bija, kur par taisnīgiem dolāriem mēnesī varēja nopirkt digitālo apsardzību īpašumam. Lai neviens nesāk to atsavināt, ieķīlāt vai kā citādi apskādēt. Liekas, ka ASV valsts nodrošina pakalpojumu minimumu, bet par papildu drošību un ērtībām katram ir jārūpējas pašam, un šādu pakalpojumu nodrošināšana tad ir privātā biznesa ziņā.
Trampu var kritizēt par atteikšanos no ASV morālās līderības pasaulē, draudzēšanos ar diktatoriem, bet zīmodziņu vairošanu viņam pārmest nevar.
Patreizējās administrācijas politika ir vēl vairāk samazināt dažādo normatīvo regulējumu skaitu un arī valsts aparāta izmēru. Kas lielā mērā vieš cerības, ka totalitārisms un diktatūra ASV nedraud, jo parasti jau visi autoritārie valdnieki grib visu nacionalizēt un vairot varas kontroli pār cilvēkiem. Šajā ziņā republikāņi un Tramps iet pretējā virzienā.
Interesanti, vai Latvijā ir kaut viens politisks spēks, kas iestājas par drastisku zīmodziņu izskaušanu un valsts aparāta un izdevumu samazināšanu? Tādam es ļoti labprāt atdotu savu balsi.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par zemajām debesīm un svilstošo pakaļu
Posted on 19. jūnijā, 2017. 5 komentāri
Pēc mazliet ilgāka pārtraukuma atkal esmu nokļuvis Rīgā un uzkavēšos šeit gandrīz līdz jūlija beigām. Pagaidām jūtos apdauzīts gan no nepārejošā džetlega – no rītiem ilgi jāguļ, bet vakaros nevar aizmigt, gan arī no tā, ka pat savās mājās es vēl tā īsti nejūtos kā mājās, bet kā mazliet dīvainā, pasvešā vietā.
Lai uzplauktu, man ir nepieciešams “actions”, un šādā režīmā es varu sevi iedzīt tad, kad kārtīgi svilst pakaļa un mutē ir asiņu garša. Piemēram, uzņēmuma kontā nauda ir tik daudz, lai izvilktu vēl kādu nedēļu, un jāskrien pa galvu, pa kaklu, lai no draudzīgiem klientiem izlūgtos priekšapmaksu vai pasūtījumu. Vai arī projekta nodošanas termiņi tuvojas vēja spārniem un visiem ir jāsāk maršēt nāves maršs, lai izmuktu no tuvojošās katastrofas.
Varbūt tāpēc arī es aizbraucu uz Ameriku, lai permanenti justu to asiņu garšu mutē? ASV dzīve izmaksā vismaz 4 reizes vairāk nekā Latvijā, tāpēc, lai turētos līmenī, jāskrien ātri un visu laiku jābaidās izkrist no karuseļa. Iespējas iegriezt pamatīgu virpuli ir lielas, bet arī konkurence milzīga. Tāds motivējošs kāmju trenažieris ir Amerika.
Nesen izlasīju grāmatu “Elon Musk: Tesla, SpaceX, and the Quest for a Fantastic Future.” Lai arī pati grāmata ir uzrakstīta draņķīgi, tomēr tajā aprakstītie fakti ir ārkārtīgi interesanti. Masks bija Paypal lielākais akcionārs. 2002. gadā viņus nopirka eBay, un Masks par to saņēma 165 miljonus dolāru. Tā arī bija pirmā lielā nauda, ko šis Dienvidāfrikā dzimušais un augušais puisis nopelnīja, pirms tam viss viņam bija gandrīz kā kādā mūsdienu Latvijas startapā. Tā vietā, lai nopirktu kādu glītu jahtu un pāris villas, viņš visu šo naudu, un vēl mazliet aizņemoties, iegrūda raķešu iesācējuzņēmumā SpaceX un elektrisko auto uzņēmumā Tesla. Pie tam tajā laikā viņam bija maza sajēga par raķešu vai auto būvi, bet milzīga vēlme uztaisīt nu kaut ko tādu… Un viņi centās visas tehnoloģijas veidot paši, tā, lai izmaksas būtu zemas un viņi nebūtu ne no viena atkarīgi. Nekāds autsorsings, visu paši! Šodien SpaceX vērtība ir 12 miljardi dolāru, bet Teslas 60 miljardi dolāru. Piemēram, Ford maksā tikai 44 miljardus. Bet ko nu es te pārstāstīšu grāmatas saturu, labāk izlasiet to paši. Un izdomājiet, kā mainīsiet pasauli. Un, to darot, paliksiet pasakaini bagāti. Jo bagātība nav nekāds kauns. Piemēram, man viens pazīstams puisis, kurš pēdējos piecos gados nopelnīja divdesmit miljonus, par to stāstot, visu laiku atkārtoja, ka viss esot noticis ar Dieva ziņu, svētību un palīdzību. Bet nu tagad gan viņš gribot no biznesa iziet un nopirkt skaistu rančo Teksasā.
Pagājušās nedēļas “Ir” varējām lasīt tās interesantās sarunas un aplūkot sārtos sivēnus uz žurnāla vāka. Arī Amerikā tādu sivēnu netrūkst, vienīgi sabiedrība ir mazāk pacietīga un tiesu sistēma ir funkcionējoša. Bet mierina tas, ka uz katriem 1000 sivēniem atrodas arī viens trakais, kurš visu naudu iegrūž trakos projektos. Jo nauda nav nekāds pašmērķis, bet tikai līdzeklis, kas ļauj čāpot uz fantastisko nākotni.
“Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.”, teica Kārlis Skalbe savā pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par vēlēšanām un pārmaiņām
Posted on 11. jūnijā, 2017. Komentējiet
Pagājušās pāris nedēļas pagāja drudžainā steigā daudz un dažādos darbos, tā ka rakstīt blogu nebija ne laika, ne arī iedvesmas. Turklāt vēlēšanas, prognozes un rezultāti noskaņojumu mainīja tik strauji, ka tēmas pavediens neturējās prātā ne sitams. Lai arī Latvijas vēlēšanām līdzi sekoju, godīgi sakot, kas ievēlēts par Rīgas mēru, manu dzīvi ASV ietekmē maz. Ja nu kaut ko Latvijas pašvaldību vēlēšanas parādīja, tad to, ka ērtāk ir visus sadalīt krievos un latviešos un īpaši nepiepūlēties ar kādu gudrāku plānu bīdīšanu. Galu galā lielākā daļa pasaules dalās tā vai citādi. Katoļos un protestantos vai šiītos un sunnītos, un liekas, ka mūsu dalījums vēl ir draudzīgs, maigs un pūkains. Esmu pārliecināts, ka, ja tagad Latviju kāds okupētu, tad pēc gadiem četrdesmit cilvēki atcerētos, cik jauki un daudzīgi sadzīvoja pirmskatastrofas laika latvieši un krievi. Gluži kā tagad viens otrs atceras brīnišķos ulmaņa laikus un tās pasaules pavisam citādos krievus.
Arī ASV cilvēki dalās demokrātos un republikāņos, un viņu ticība lielām valdībām un mazām valdībām vai ieroču netraucētai pieejamībai brīžiem liekas pavisam nesaistīta ar veselo saprātu. Šobrīd ASV prezidents un viņa gaitas manu labsajūtu ietekmē krietni vairāk nekā vēlēšanu kaislības Latvijā. Diemžēl, jo tālāk laiks iet, jo bēdīgāk viss izskatās. Ja Trampa prezidentēšanas sākumā bizness aplaudēja, akciju tirgi kāpa un kompānijas raudzījās nākotnē optimistiski, tad tagad to ir nomainījusi sajūta, ka visticamāk nākošie četri gadi paies nemitīgās izmeklēšanas komisijās, arvien pieaugošā kauna sajūtā un realitātes šovos, ko rādīs ziņu kanāli. Savukārt ekonomika vai nu stagnēs vai atnāks kārtīga krīze, jo nekādas radikālas izmaiņas likumdošanā izbīdīt neizdosies.
Daudz mazāk ticams, ka Tramps pats vai piespiests atkāpsies un tad ASV politiķi sadosies rokās, atmodīsies no šī murga un izbīdīs tik nepieciešamās nodokļu reformas, sastimulēs ekonomiku un iestāsies laimes un labklājības nākamie trīsdesmit gadi. Pavisam neticami liekas, ka Tramps pēkšņi paliks “prezidetāls”, pārstās vārīt ziepes un panāks šo solīto ekonomikas uzplaukumu, mieru Tuvajos austrumos, uzcels sienu un izdarīs visu, ko viņa vientiesīgākie atbalstītāji aizturētu elpu vēl gaida.
ASV republikāņiem patīk runāt par “mazu valdību.” Un dažbrīd tā patiešām ir pārsteidzoši maza. Varbūtība, ka pie manis vadītā ASV kantora atnāks vietējā “VID” audits, ir apmēram reizi tūkstots gados. Viņu Elektrosakaru inspekcijas analogā iestādē, ko sauc par FCC, uz astoņiem štatiem strādā viens darbinieks. T.i., pēc analoģijas tad līdzīgā kantorī Latvijā būtu jāstrādā kādam 0.01 darbiniekam. Tas ir pārsteidzoši, ka pie šāda aparāta cilvēki ir daudz godīgāki un krāpjas nesalīdzināmi mazāk nekā Latvijā. Uzskatāms piemērs, ka sociālā uzticēšanās ārkārtīgi efektivizē sistēmu.
Katrā ziņā demokrātija ir laba un veselīga lieta, pat ja vēlēšanu rezultāti mums ne vienmēr ir pa prātam. Tikai nomainoties cilvēkiem, var atnākt pārmaiņas. To derētu atcerēties visu līmeņu vadītājiem, kuri sēž tajā pašā vietā gadus desmit vai vairāk. Veci suņi slikti mācās jaunus trikus. Tāpēc kustieties draugi, jo nekad nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par to, kas veicina pilsētu uzplaukumu un par ko balsot vēlēšanās
Posted on 15. maija, 2017. 2 komentāri
Henrija Millera grāmatas “Vēža trops” galvenais varonis ir pusnoplucis žurnālists, kurš savas dienas vada bohēmā un alkohola dvingā 30. gadu Parīzē. Grāmata sarakstīta apziņas plūsmas žanrā, un savā laikā bija tik skandaloza, ka ASV to uzdrošinājās izdot tikai pēc kara, un arī tad grāmatas izdevējs dabūja pasēdēt cietumā par nepieklājīgu tekstu publicēšanu. Šīs grāmatas galvenais varonis Parīzē pārtiek, vakariņojot pie bagātiem cilvēkiem, bet ar laiku top tik izlepis, ka sāk jau izvēlēties, pie kā iet ciemos un kur namatēvs ir garlaicīgs, bet vīns lēts.
Es savā Amerikas iekarošanas procesā esmu nonācis ciklā, kad sāku jau piedalīties tajās pašās izstādēs pa otram lāgam un drīz jau aizies trešais aplis, bet ceļojumu laikā jāsāk izvēlēties, kurā pasākumā piedalīties un kam atteikt.
Patreiz esmu gaisā no Šarlotes, kas ir Ziemeļkarolīnes galvaspilsēta, uz Denveru. Un atkal ir laiks mazliet pameditēt par šajā nedēļā pieredzēto. Turklāt, rakstot laiks paiet ātrāk un domas sakārtojas. Tāda neliela terapija sanāk. Šajā reizē piedalījāmies UTC Telecom and Technology izstādē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cilvēku plūsma bija nedaudz mazāka, bet kopējā sajūta pasākumā daudz pārliecinošāka. Jo pamazām iepazīstam, kādi procesi notiek industrijā, kuri ir svarīgākie viedokļu līderi un kādi projekti tuvāko gadu laikā gaidāmi. Tieši gadu laikā, jo elektriķi nemēdz plānot īstermiņā. Kā saka sirmais industrijas veterāns – tev jāčakarējas kādi pāris gadi, mēģinot iepārdot savu mantu, bet tad viņi sāk pirkt par miljoniem, un cena ir daudz mazāk svarīga par piegādātāja un mantas stabilitāti un drošību. Vispār, šādi klienti grib tevi pāris gadu redzēt savos industrijas pasākumos, lai saprastu, ka esi šeit uz palikšanu un nopietns spēlētājs. Kas jādara, lai tavu preci kāds gribētu izplatīt, konsultanti un projektu kompānijas par tevi interesētos un piedāvātu sadarbību? Mēģini panākt, lai pāris lielie klienti atnāk uz tavu stendu, un palaid runas, ka tas un tas svarīgais naudas maiss bija briesmīgi iespaidots no redzētā, nekaunies un stāsti visiem, ka tas un tas nāca, gribēja mēģināt, viņam patika, utt. Jo konkrētāki vārdi un projektu nosaukumi, jo labāk, un tad no interesentiem un draudzēties gribētājiem nevarēsi atkauties, jo ikviens grib draudzēties ar klases populāro meiteni un baidās palaist garām to superīgo ballīti, uz kuru aicina tikai izredzētos.
Lai arī Šarlotē iepriekš esmu bijis kādas 3-4 reizes, šī ir pirmā, kad paliekam smukā īrētā savrupmājā, kādu 15 minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra, kur arī notiek pieminētā izstāde. Līdz ar to katru dienu ejam ar kājām uz centru, un divus rītus es kādu stundu skrienu un apskatu rajona ieliņas un cilvēkus. Skriešana ir vēl viens meditācijas paveids, kas ļauj iztīrīt galvu un noņemt stresu.
Šarlote ir daudz mazāka pilsēta par Denveru, bet arī viena no strauji augošajām ASV pilsētām. Tas tādēļ, ka pēdējos gados šeit ievācās liela daļa banku industrijas. Par uzplaukumu vizuāli liecina daudzie jaunbūvētie dzīvokļu kompleksi, ceļi, veikali un labi ģērbtie un paēdušie cilvēki. Nekustamā īpašuma nodoklis šeit esot reizes desmit zemāks nekā Čikāgā, un tas ir papildu stimuls attīstībai. Nodokļu ziņā ASV štati ļoti atšķiras, kopīgi ir tikai visiem obligātie federālie nodokļi. Bet laikam jau tas, vai nodokļi augsti, vai zemi, nav tik izšķirīgs pilsētu attīstībai. Jo plaukstošas un arī depresīvas pilsētas ASV ir gan zemu, gan arī augstu nodokļu vietās. Man liekas, ka valsts un arī pilsētas uzplaukums daudz vairāk ir atkarīgs no tā, cik godīga, kompetenta vai sapuvusi un zaglīga ir vietējā vara. Jo uzplaukums jau ir cilvēku galvās. Ja cilvēki tic, ka ir uzplaukums, tad tas arī atnāk. Un gluži pretēji, ja cilvēki domā, ka visi ir zagļi, tad arī paši domā: “Vai tad es kāds muļķis būšu vai, visi zog, un es arī zagšu.” Tas ir no tās pašas klasiskās sērijas par piečurātajām kāpņu telpām un piemēslotajām ielām. Ja apkārt tīrs un visi kopj, tad ir tīrs, bet, ja viss piemēslots, tad piemēslots. Kā nesen tviterī rakstīja kāds gudrs cilvēks – ja pilsētā daudz dārgu mašīnu, tad parasti ir sliktas ielas, un, ja dārgu mašīnu ir maz, tad ielas parasti ir labas.
Latvijā pavisam drīz būs pašvaldību vēlēšanas, tādēļ par šiem jautājumiem ir vērts padomāt. Labāk jau nobalsojiet par godīgākiem un kompetentākiem, nevis “savējiem.” ASV, piemēram, ir pilnīgi normāli, ka politiķi savām kampaņām vāc naudu no tautas. Reklāmas gan interneta lapās, gan televīzijās, gan radio, gan cilvēki ielās. Un tauta samet pa desmit vai divdesmit dolāriem. Kamēr šāda kultūra pie mums neiedibināsies, tikmēr būs švaki. Esošā politisko partiju finansēšanas kārība ir nepareiza, jo mudina krāpties un pārkāpt likumu, būtībā jau zagt, bet institūcijas, kas to izķertu, ir vājas, un tauta paliek apātiska.
Runājot par trakumu un pilsētām – 1. un 2. jūnijā Rīgā notiks interesants pasākums par pilsētu attīstību: http://www.madcity.lv. Tam nebūs nekāda sakara ar politiku vai vēlēšanām, bet tikai un vienīgi ar to, kā būt kompetentiem, ieinteresētiem un mūsdienīgiem.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Šarlotē ir arī Trampa golfa laukums un tā tas izskatās no ezera. Ja laivotāji spēlējot pārāk skaļu mūziku, tad gloferi bliežot ar savām bumbām tiešā tēmējumā. Mums šajā reizē paveicās.
Par stāvokli ar ASV televīzijām, Trampa 100 dienām un Latvijas brīvdienu maratonu.
Posted on 2. maija, 2017. 2 komentāri
Feisbukam piemīt šī apbrīnojamā funkcija atgādināt par pirms apaļiem gadiem izdarītām publikācijām. Tā arī šajā nedēļā tas man ziņo, ka pirms gada biju Lasvegasā un piedalījos televīzijas pārraides tehnoloģiju izstādē NAB show: https://bergsblogo.com/2016/04/24/lasvegasa-un-uber-taksometri/
Nav brīnums, ka arī šogad es biju Lasvegasā un piedalījos tajā pašā izstādē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, mūsu stends bija divas reizes lielāks, un iepriekšējā blogā pieminētais industrijas veterāns Džons tagad ir SAF darbinieks un mutīgi daudzina SAF produktus visam savam plašajam paziņu lokam. Vēl viena izmaiņa ir tāda, ka, lai arī esmu Lasvegasā teju nedēļu, uz Stripu neaizeju ne reizi. Tā vietā esam noīrējuši Airbnb māju kaut kur pilsētas nomalē, kur var netraucēti strādāt un mierā un klusumā izgulēties. Daudzas kompānijas šādās izstādēs stendus nemaz neņem, vien norezervē sapulču telpu un izstādi izmanto, lai tās nedēļas laikā satiktos ar saviem klientiem un piegādātājiem klātienē. Tas, protams, labi darbojas tad, ja tev jau ir eksistējoši klienti un piegādātāji, kurus satikt. Ja spēlē esi jaunpienācējs, tad bez stenda īsti iztikt nevar.
Liekas, ka pēc pēdējām vēlēšanām un arī apraides spektra pārdošanas telekomunikāciju uzņēmumiem, ASV televīziju nozare ir uz augšupejoša viļņa, lai arī, protams, ir googli, netflixi un amazoni, kuri piedāvā arvien plašākus straumēšanas pakalpojumus, un jaunākā paaudze parasto televīziju skatās aizvien mazāk. No otras puses, ziņas, sporta pārraides un citas tiešās translācijas arvien vēl ir tradicionālo televīziju lauciņš, un savas pozīcijas viņi aizsargā, organizējot aizvien labākas kvalitātes pārraides, kur interneta straumētājiem nepietiek pārraides ātrumu. Izstādē aizgāju uz 8k kino zāles demonstrāciju ar 20 kanālu skaņas ierakstu. Jāatzīmē, ka šādā kvalitātē ierakstīts simfoniskās mūzikas koncerts pēc skaņas kvalitātes nav atšķirams no dzīva izpildījuma, bet bilde izskatās tā, it kā tu skatītos uz dzīviem mūziķiem caur logu. Nākotnē cilvēka radītā realitātes projekcija vairs nebūs atšķirama no patiesās realitātes. Tamdēļ jau arī ir gana prominenti cilvēki, kas apgalvo, ka arī šī realitāte, ko piedzīvojam, nemaz tik reāla nav.
Kamēr Lasvegasā sapņu pārdevēji cits citam pārdod tehnoloģijas vēl izsmalcinātākai sapņu pārdošanai, tikmēr ASV ziņu kanāli kvēli apspriež Trampa 100 dienas prezidenta ofisā un šajā laikā paveikto. Vērtējumi mijas no Trampa paša pieticīgi paustā, ka neviens prezidents vēsturē 100 dienās nav paveicis vairāk par viņu, līdz liberālajos kanālos stāstītā, ka ASV vēsturē prezidenta krēslā vēl nav sēdējis nepiemērotāks un bīstamāks cilvēks. Dažu minūšu gājiena attālumā no mana dzīvokļa Denverā ir Barnes & Noble grāmatu veikals. Kaut kas līdzīgs Jāņa Rozes grāmatnīcai, tikai 10 x lielākā platībā, un vienā stūrī tajā iemitinājies Starbuck, kas piedāvā mierīgi padzert kafiju un iegrauzt kruasānu, šķirstot grāmatas. Goda vieta ierādīta rokasgrāmatām ar nosaukumiem “Kā pārdzīvot Trampa valdīšanu” vai “100 pazīmes, pēc kurām atpazīt tirāniju.” Lielā tirgū pieprasījumam vienmēr seko arī piedāvājums. Trampa atbalstītājiem adresētu grāmatu nav pārāk daudz, šķiet, tāpēc, ka grāmatu lasīšana nav viņu iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids.
Vēl kaut kur pa starpu šajās nedēļās nozibēja fakts, ka Bils O’Reilijs, slavenais Fox vakara šovu vadītājs, dabūjis aiziet no darba, jo kādas tur nešpetnas sievietes viņu apvainojušas par seksuālu uzmākšanos, un gaismā nākusi ziņa, ka Fox kanāls jau iepriekš samaksājis 13 miljonus dolārus citām sievietēm, lai viņas to nesūdz tiesā par līdzīgiem nodarījumiem. O’Reilija šovam vairāk nekā desmit gadus bijis visaugstākais reitings, un arī alga viņam bijusi mērāma desmitos miljonos dolāru. Ziņa bija tik svarīga, ka par to kādu nedēļu stāstīja visi ziņu kanāli un konkurējošie, protams, ar īpašu degsmi un iedziļināšanos. Interesanti, kādēļ gan Latvijā šādi skandāli publiskās figūras neķer? Publikai būtu interesanti, un arī morāles latiņa celtos uz augšu. Vai tiešām viņi neko tādu nedara, un ir rāmi un pieglaudīgi kā kastrēti runči? Vai vienkārši pie mums visiem tas ir pie kājas?
Tikmēr Latvijā ir kārtējā nedēļa, kura cilvēkiem lielākoties gandrīz visa ir brīva. Tāpēc šo blogu publicēšu otrdienā, jo pirmdien jūs visi gulēsiet vai ciemosities un pie bloga lasīšanas pieķersieties tikai, kad nokļūsiet birojā un sāksiet intensīvu darba dienu. No Amerikas šis brīvdienu maratons izskatās, maigi sakot, ekstravaganti, bet nu, piekrītu, ka latviešiem kā zemnieku tautai ir jādod iespēja parušināties dobēs un sagatavoties pavasara uzplaukumam. Vai pasēdēt un pameditēt, par ko balsot tuvākajās vēlēšanās.
Tā kā grāmatu nozarei Latvijā pieprasījums ir gaužām mazs, tad vienīgais, ko varu ieteikt, ir atgriezties pie klasiķiem. Lasiet, draugi, Kārli Skalbi un viņa “Kaķīša dzirnavas.” Un pirms dalāties ar kādu satraucošu ziņu vai paužat taisnīgas dusmas, atcerieties, kas tajā sacīts: “Kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks.”
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Pārdomas pēc diviem ASV nodzīvotiem gadiem
Posted on 24. aprīlī, 2017. 5 komentāri
Facebook ziņu lentē nereti mēdz rādīt atmiņu ierakstus “Memory from xx years ago”. Tā es 20. aprīlī ieraudzīju bildīti, pēc kuras varēja noprast, ka tajā dienā pirms diviem gadiem iebraucu Denverā. Šo blogu samērā regulāri rakstu kopš savas ierašanās ASV, tādēļ pavisam viegli ir izvilkt tā laika ierakstu un izlasīt, ar kādām domām un izjūtām es ierados iekarot Ameriku. https://bergsblogo.com/2015/08/01/ierasanas-amerika/
Divu gadu jubileju sagaidu ASV gavaspilsētā Vašingtonā, kur esmu ieradies mazliet paciemoties viņu FCC – Federal Communications Comission, kas ir milzīgi ietekmīga organizācija, atbild par sakariem, frekvencēm un tamlīdzīgām interesantām lietām. Ierodoties ASV, biju pārliecināts, ka man nekādu darīšanu ar valsts iestādēm, tenderiem un lobijiem vairs nebūs. Bet katram jau laikam ir sava karma, un tā nu es, mazu loku apmetis, tomēr attopos ASV valsts pārvaldes iestādē un stāstu par SAF lieliskajiem produktiem un neatvairāmajām iespējām, kādas tie paver ASV komunikāciju uzraudzītājiem. Un ir tik šarmanti sēdēt Vašingtonas bārā ar glītos uzvalkos tērptiem konsultantiem un šo iestāžu ierēdņiem, kuri stāsta par saviem ASV skolu un bibliotēku internetizācijas projektiem, kas finansējas no skanīgu nosaukumu federālajām programmām un nedaudz arī no Geitsa fonda naudiņas. Tā deja vu sajūta rodas tamdēļ, ka cilvēki ir ļoti līdzīgi tiem, ar kuriem šīs pašas lietas Latvijā varētu pārrunāt kafejnīcā Osiris, nu, varbūt vienīgi cipari ir par divām nullēm garāki, bet citādi Latvija nemaz tik atšķirīga no ASV nav. Varbūt vienīgi neviens no šo iestāžu darbiniekiem neļaus izmaksāt vakariņas vai uzsaukt bārā dzērienu, jo par šādām dāvanām esot jāreportē, un tad jau vienkāršāk esot samaksāt pašiem, nekā ņemties ar to ziņošanu. Un pret noteikumu ievērošanu un solījumu pildīšanu ASV attieksme ir ļoti nopietna.
Kad devos uz ASV, noruna ar SAF-u bija kalpot vismaz vienu gadu. Tagad ir pagājuši jau divi, un man paliek aizvien interesantāk. Uz jautājumu, cik ilgi plānoju palikt Amerikā, es atbildu, ka nezinu un ka tūlītēju plānu atgriezties Latvijā man nav. Ka vislabāk ir iekārtoties tā, lai varētu dzīvot abās pusēs – gan Latvijā, gan arī ASV. Tā, lai bizness un saimnieciskie sakari būtu abās valstīs.
Man patīk tā enerģija un optimisms, kas šeit valda. Cilvēki ir gatavi mēģināt, darīt, eksperimentēt un tic, ka viņiem izdosies. Arī vieglums, ar kādu var noorganizēt daudzas lietas, un preču un servisu pieejamība. ASV ir pasaulē lielākais patērētāju tirgus, un ir grūti iedomāties preci vai pakalpojumu, kuru nevarētu nopirkt.
ASV pakalpojumu kvalitāte ir augsta, un attieksme pret klientiem pretimnākoša. Atzīšos, ka visa pieejamība un ērtības izlaiž un pieradina. Arī izslavētā ASV brīvība, ka noteiktā rāmī lielākoties vari darīt, ko gribi. Šeit cilvēkus nevērtē, vari būt melns vai balts, gejs vai hinduists, tievs vai resns, tev ļaus tādam būt, un tu nejutīsies svērts vai vērtēts. Šeit nav pieņemts lūrēt pa kaimiņa logu un apspriest, ko viņš ēd vai kā izskatās.
Vienīgā bēda ir tā, ka, lai labi dzīvotu ASV, vajag daudz daudz naudas. Vairāk nekā Latvijā. Un ir daudz piemēru, kad turīgi cilvēki cenšas pārvākties uz ASV, lai uzsāktu biznesu, un dažu gadu laikā visu pakāš. Jo te viss maksā ļoti dārgi, un prasības ir augstas. Tāpēc attālums no smalkās privātmājas un auto līdz darbam auto mazgātuvē vai McDonalds nav nemaz tik tāls. Un tas kaut kā visu laiku biedē un liek skriet daudz straujāk, nekā es Latvijā spēju iedomāties, ka vispār var tā skriet.
Protams, tikai Latvijā es varu justies pa īstam mājās. Mani joprojām kaitina, kad veikalos vai restorānos kāds labu gribošs gudrinieks pārdevējs paņem no manis naudu un saka “spasibo”. Jo, lai kā man pašam liekas, ka es labi, ar plašu vārdu krājumu un pareizi runāju angliski, tomēr no akcenta atbrīvoties nav iespējams. Kaut kur iepriekš jau minēju, ka akcents šeit tiek uztverts kā kaut kas pozitīvs, kā iespēja atšķirties. Bet, protams, kompānijā ar džekiem, kuri gājuši noteiktās skolās, nekad savējais nebūsi! Vēl, runājot par lietām, kas mani ASV kaitina – tiešām nesaprotu, kā var taisīt tādu tualetes papīru, kurš rokās izjūk it kā nemaz nebūtu papīrs. Un sabiedrisko tualešu būdiņas ar tik mazām un šķirbainām sieniņām, ka no ārpuses var pavisam labi noraudzīties uz cilvēka pūliņiem iekšienē. Tiklīdz ielido jebkurā civilizētā Eiropas valstī, tā tualetes ir normālas, bet ASV tās ir šausmīgas. Mana teorija par šķirbainajām būdiņām ir, ka tā tradīcija nāk no gangsteru laikiem, kad cilvēkus mēdza tajās vietās nožmiegt. Tāpēc arī sabiedriskās vietās viņi ieviesa lielāku caurspīdību. Vēl ASV ūdens jaucēji dušās radikāli atšķiras no Eiropas jaukajiem un viegli saprotamajiem ūdens krāniem. Lai arī šeit tendence pēdējā laikā ir tāda, ka arvien vairāk parādās Eiropas stila santehnika. Tāpēc man ir cerība, ka arī augstāk aprakstītā tualešu problēma tuvākajos gados tomēr risināsies kultūras un Eiropas virzienā.
Nesen ASV ir iznākusi filma “The Founder”. Par puisi, kurš uztaisīja McDonalds korporāciju. “Kontrakti, tāpat kā sirdis, ir radīti, lai tos salauztu”, saka galvenais varonis. Iesaku noskatīties, lai vairāk saprastu ASV un to, kas dzen to dzīvīti šeit uz priekšu. Pēc šīs filmas arī doma par darbu McDonalds vairs tik traka neliekas, un pēc ilgāka pārtraukuma es notiesāju čīzīti gardu muti.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par sistēmu un lidošanu
Posted on 17. aprīlī, 2017. Komentējiet
Gluži nemanāmi Denverā ir atnākusi vasara, viss zied un zaļo, un laukā gaisa temperatūra jau dažas dienas tuvu +30 pēc Celsija. Liekas, šīs ir pēdējās brīvdienas, kad vēl darbojas slēpošanas kūrorti, bet nav par ko skumt, jo slēpošanu tagad nomainīs velosipēdi, rāpšanās kalnos un klintīs vai vienkārši rāmas pastaigas burunduku un murkšķu sabiedrībā.
Slēpošanas sezonas noslēgumu šajās Lieldienu brīvdienās baudām kalnu miestiņā Steamboat Springs. Vispār cilvēki Latvijā daudz zaudē, ka reti atbrauc līdz Rocky Mountains – šejienes ainavas, slēpošanas iespējas, karstie avoti un visādi citādi brīnumi nudien ir apskates un izbaudīšanas vērti.
Cilvēki ASV ir vismaz 10x reliģiozāki par Latvijas iedzīvotājiem. Atšķirībā no Latvijas, šeit lielākā daļa cilvēku apmeklē baznīcas un iesaistās dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Tajā pat laikā ASV darba diena ir gan Lielā piektdiena, gan arī Otrās Lieldienas. Interesanti, vai Lieldienu brīvdienu daudzums latviešus vairāk mudina pievērsties dievišķām meditācijām, vai arī vienkārši liecina par vēlmi vairāk atpūsties? Toties olas gan amerikāņi īsti krāsot neprot – izmanto ķīmiskās krāsas vai sapērk Target kaut kādas Lieldienu rotājumu butaforijas. Mēs šajās Lieldienās uzvedamies kā kārtīgi latvieši – iedevām visam kantorim piektdienu brīvu, un arī olas krāsosim kā pieklājas – ar sīpolmizām. Varbūt, ka kaut kas no mūsu Lieldienu svinēšanas kultūras pielips arī jeņķiem.
Šīs nedēļas ASV visvairāk apspriestais un medijos tiražētais notikums bija United pasažiera izmešana no pārpildītas lidmašīnas. ASV es lidoju bieži, parasti vairākas reizes mēnesī. Atšķirībā no Eiropas, lidmašīnas te vienmēr ir pilnas un bieži pasažieriem tiek piedāvāta nauda, lai tie piekristu lidot kādā vēlākā reisā. Tas tamdēļ, ka aviokompānijas drīkst pārdot vairāk biļešu nekā ir vietas reisā. Jo parasti vienmēr noteikts skaits pasažieru nokavē vai kādu citu iemeslu dēļ neaizlido. Šajā neveiksmīgajā reizē trīs pasažieri piekrita nelidot, bet ceturto vairs atrast nevarēja. Un tad United ir procedūra – vai nu loterija vai zīlēšana kafijas biezumos nosaka, kurš paliks. Bet izvēlētais vīriņš no lidmašīnas izkāpt nepiekrita, un atsauktie trīs drošībnieki viņu izdabūja laukā, tikai izsitot pāris zobus un aiz rokām un kājām izvelkot no lidmašīnas salona. Mūsdienās, protams, visiem kabatā ir telefoni, kas spēj labā kvalitātē filmēt un ierakstīt skaņu. Tā nu atbaidošā eksekūcija ir aplidojusi visu pasauli, bet United uzņēmuma vērtība pēc šī atgadījuma nogāzusies par nieka 500 miljoniem dolāru. United ir viena no lielākajām ASV aviokompānijām, un visumā tās reputācija ir draņķīga. Var jau spriedelēt par to, ka lidošana ir stresains bizness, un kādiem viņu darbiniekiem bija obligāti jānokļūst tajā lidostā, tāpēc varēja to pasažieri kopējā labuma vārdā izsēdināt. Bet mierīgs risinājums jau arī būtu pavisam vienkāršs. Neskopoties, bet solīt kompensēt tādā apmērā, lai atrastos kāds brīvprātīgais. Delta, konkurējošā aviokompānija, nekavējoties paziņoja, ka šādās situācijās viņi maksāšot līdz 10 000 dolāru kompensācijas. Par šādu summu, esmu drošs, atradīsies pietiekami daudzi nesteidzīgi ceļotāji, kuri pat priecāsies par iespēju labi nopelnīt!
Šis neveiksmīgais lidošanas atgadījums man atgādināja nesenu sarunu ar kādu ASV imigrācijas juristi. Latvieti no Krāslavas, starp citu. Saruna bija par tēmu, ka Amerikā, lai kaut ko panāktu un tiktu uz priekšu, ir jāzina sistēma. Jo, lai arī cik laipni un draudzīgi dažādo dienestu un banku darbinieki tev liktos, īstenībā viņi ir sistēmas un burta kalpi. Ja tu zini kā šī sistēma darbojas, savu panāksi, bet ja nezini, tad var arī gadīties kā tam amerikāņu – vjetnamiešu ārstam, kuru aiz kājām un rokām izvilka no lidmašīnas un vēl izsita pāris zobus.
Dzīve ASV ir pietiekami līdzīga tam, kā tā ir attēlota amerikāņu filmās. Tas ir, ja procedūra paredzēs, ka tevi jāizmet no lidmašīnas, vai jāiešauj tev mugurā, tad tas visticamāk arī apzinīgi tiks izpildīts. Un visi smaidi, small talk un citādi draudzīgais klientu serviss darbojas tikai tad, ja birka uz pieres saka, ka serviss tev pienākas.
Protams, nevar arī izslēgt, ka apbižotais dakteris zina sistēmu vēl labāk un tagad kārtīgi iztiesās no United savus miljonus sāpju naudas, ko šejienes tiesas, nereti par biedinājumu citām korporācijām, arī piespriež. No vēl citas puses raugoties, vienīgais veids, kā muļķīgu vai netaisnīgu sistēmu mainīt, ir dumpoties un sacelties pret to. Tāpēc manas simpātijas pieder šādiem ļaudīm.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Steamboat Springs kalnā ir pienācis sezonas noslēgums.
Par nodokļiem un zoodārzu
Posted on 2. aprīlī, 2017. 3 komentāri
Šī nedēļa man lika pastiprināti domāt par nodokļiem un to nomaksas neizbēgamību. Tas tādēļ, ka šogad 18. aprīlis ASV ir “Tax day” jeb termiņš 2016. gada ienākumu deklarācijas iesniegšanai IRS – viņu VID analogā. Būdams nedaudz izklaidīgs, biju piemirsis, ka grāmatvedis Džefs lūdza visus deklarācijas sagatavošanai nepieciešamos datus iesniegt vismaz mēnesi pirms šī termiņa. Tad nu vesela diena aizgāja, pētot bankas izrakstus un vācot kopā visus nepieciešamos papīrus. Ja cilvēks ASV pārtiek tikai no viena darba devēja algas, tad nekas īpaši sarežģīts tur nav, jo visus nodokļus, tāpat kā Latvijā, parasti samaksā darba devējs. Bet, ja ienākumi ir dažādās valstīs, dividenžu un kapitāla pieauguma formā, tad, protams, normāls cilvēks to deklarāciju vairs aizpildīt nespēj. Realitāte ir tāda, ka gandrīz ikviens savu deklarāciju dod taisīt grāmatvedim, un, pilnīgi iespējams, sistēmas sarežģītība ir grāmatvežu lobija cītīga darba rezultāts, jo citādi nesaprotu, kādēļ gan nodokļu dienesti nespēj izdomāt vienkāršu tabulu, kurā cilvēks ierakstītu savus gada ienākumus, sagrupētu pa kategorijām un iesniegtu. Tā vietā tiek radītas anketas, kuras lasot, var smadzenes izmežģīt, un tikai viedais nodokļu eksperts spēj tās pareizi aizpildīt.
Kad devos uz ASV, man bija priekšstats, ka nodokļi šeit ir mazi, piemēram, no 40 000 dolāru gada algas nodokļos tiek samaksāti ap 25%, par visiem nodokļu veidiem kopā. Bet, pētot sistēmu dziļāk, tā vairs nešķiet. Lai arī liberāļi apgalvo, ka ienākumu nevienlīdzība arvien pieaug, nodokļu sistēma ASV ir izteikti progresīva, un cilvēkiem ar augstiem ienākumiem nodokļi pārsniedz jau 40% no ienākumiem. Ja Latvijā dividendes tiek apliktas tikai ar 10% no to summas, tad ASV dividendes apliekas ar tikpat lieliem nodokļiem kā alga, un maksimālajā apjomā ir tie paši 40%. ASV politiķi par lielu problēmu uzskata arī ļoti augsto uzņēmumu ienākumu nodokli, kas var sasniegt pat 35%. Tas daudzām ASV kompānijām rada motivāciju savu reģistrācijas vietu pārcelt uz zemāku nodokļu valstīm, piemēram, Īriju vai Šveici. Esmu arī dzirdējis, ka Ungārija no nodokļu režīma viedokļa esot laba vieta, kur turēt firmu. Diemžēl neesmu dzirdējis šādā kontekstā pieminam Latviju, liekas, ka mūsu noteiktas specializācijas bankām un juristiem vēl ir kur augt un attīstīties.
Piebildīšu, ka ASV, tāpat kā Latvijā, tiek iekasēts nekustamā īpašuma nodoklis un tā lielumu nosaka vietējās pašvaldības. Nodoklis tiek maksāts no īpašuma “tirgus vērtības”, ko nosaka speciāli vērtētāji. Nekustamā īpašuma nodokļa likme ir 0,7-3,6% gadā. Un jebkurš Latvijas iedzīvotājs būtu šokā par summām, kas jāmaksā par veselības apdrošināšanu – 500-1000 dolāri mēnesī, automašīnas nodokli – ap 500 dolāriem gadā. Automašīnas apdrošināšana, kas ir obligāta, ir ap 800 dolāri gadā.
Līdzīgi kā pašlaik Latvijā, arī ASV tiek runāts par visaptverošu nodokļu reformu, sistēmas sakārtošanu un vienkāršošanu. Šis patiesībā bija viens no galvenajiem Trampa priekšvēlēšanu solījumiem. Politikas vērotāji gan apšauba, vai Trampam tur kas jēdzīgs izdosies, jo viņa ar joni iesāktās Obamacare (ASV valsts veselības apdrošināšanas sistēma, kuru republikāņi no sirds ienīst) likvidācija apkaunojoši izgāzās, jo nesavāca Kongresā nepieciešamo balsu daudzumu. Tad nu tiek spriests, ka izgāšanās arī nodokļu reformēšanā dos visai iznīcinošu triecienu Trampa līderībai. Vēl fonā sutinās tas Krievijas spiegošanas katliņš, un katru dienu uzpeld kādas interesantas jaunas ziņas, bet paklusām tiek čukstēts par valsts nodevību un visādām izmeklēšanas komisijām. Vienu vārdu sakot, viegli Trampam neklājas.
Tikmēr izskatās, ka Latvijā daudz lielāku sabiedrības interesi izraisa dzīvnieku uzstāšanās aizliegšana cirkū. Mūsu sabiedrība ir pazīstama ar savu humānismu un dabas draudzīgumu. SAF ASV biroja klientu servisa speciālists Neitans pirms pāris dienām aizlidoja uz Latviju mācīties un socializēties ar mātes kompānijas darbiniekiem. Aizbraucot Neitans paziņoja, ka noteikti vēlas Rīgā apmeklēt zooloģisko dārzu. Jo par pilsētas kultūru ļoti daudz ko varot pateikt pēc tā, kā attiecīgajā pilsētā izturas pret dzīvniekiem. Un par šī apmeklējuma sagaidāmo rezultātu man sirds ir mierīga.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par novusu un akcentu
Posted on 27. martā, 2017. 7 komentāri
Šī nedēļa paskrēja, pārvadājot dažādus izritināmus plakātiņus, meklējot pazudušo projektoru, pērkot krāsainus marķierus un darot vēl simts un vienu lietu, kas jādara, ja organizē pasākumu. Neesmu vēl Amerikā nopelnījis tik daudz, lai varētu atļauties sekretāri vai kādu mārketinga personu, tāpēc daudz ko nākas darīt pašam. Bet varbūt arī, ka nav nemaz tik slikti atsvaidzināt visādas praktiskas un piemirstas iemaņas.
Kaut kad iepriekš jau rakstīju, ka amerikāņiem patīk satikties, sarunāties un socializēties. Viņi nelabprāt izmanto e-pastus, labprātāk pļāpā pa telefonu vai vislabāk – satiekas, iet uz dineriem, lenčiem, runā par laiku, savu koledžu, sporta komandām un rāda telefonā bērnu vai dzīves draugu bildes. Ja arī neesi šeit skolas beidzis, tad vismaz tekoši sarunāties pa telefonu un saprast dažādus akcentus nāksies. Un arī pašam iemācīties runāt tā, lai tevi saprot. Man pirmo pusgadu bija grūti ar to telefona runāšanu, lai arī līdz tam biju augstās domās par savām angļu valodas prasmēm.
SAF Tehnikai Ziemeļamerikā ir aptuveni divdesmit partneri, kuri mūsu Latvijā ražotos telekomunikāciju produktus pārdod gala klientiem. Klienti ir interneta sakaru nodrošinātāji, finanšu institūcijas un televīzijas un radio stacijas. Vārdu sakot, mēs palīdzam Amerikai komunicēt un būvējam viņiem informācijas supermaģistrāli.
Lai pārdotu, jāspēj arī pašiem komunicēt un jāvar atrast piemērotākos partnerus. Pēc tam viņi ir jāapčubina un jākopj. Partneris, protams, grib labi nopelnīt, vēlams ar minimālu piepūli, un vēl gūstot lielu baudu no procesa. Tikai saprotot šo dīvaino likumsakarību, ir iespējams gūt panākumus.
Šajā nedēļā mēs Denverā rīkojām partneru ikkgadējo sanāksmi. Tādu rīkoju arī pirms gada. Tad atbrauca tikai četri partneri. Tāda maza un intīma sanāksmīte sanāca. Šogad jau atbrauca ap divdesmit cilvēkiem no 11 kantoriem. Tātad neliels progress ir. Ņemot vērā ASV izmērus, atbraukšana, pulcēšanās un nokļūšana mājās aizņem vismaz trīs dienas. Līdz ar to pasākumam ir jābūt lietderīgam un interesantam, citādi neviens savu laiku netērēs.
Pagājušā gada beigās mēs Denverā rīkojām SAF ASV darbinieku kopā strādāšanas nedēļu, jo trīs mūsu darbinieki strādā no mājām un dzīvo dažādos ASV štatos, pavisam tālu no Denveras. Vispār strādāšana no mājām ASV ir ļoti izplatīta. Pēc analoģijas, Latvijā teju katrs kantora darbinieks varētu tupēt savā lauku viensētā un baudīt svaigo lauku gaisu. Tas, tiesa, prasa noteiktu darba kultūru un uzticēšanos no darba devēja puses.
Lai uzturētu fizisko saiti un sajustu lielās mātes kompānijas elpu, kādas trīs vai četras reizes gadā visi mūsu ASV darbinieki brauc strādāt uz Denveras kantori. Tad parasti atbrauc arī kāds bariņš ar kolēģiem no Latvijas. Vienam no latviešu izcelsmes amerikāņiem mājās bija novusa galds, kuru, sākot strādāt SAFā, viņš laipni aiznesa uz mūsu biroju. Tā nu novusa galds stāv birojā, un mēs to ikdienā spēlējam. Bet, kad atnāk ciemiņi vai notiek kopā strādāšana, rīkojam turnīrus. Amerikāņi apbrīnojami ātri iemācījās spēlēt un darīja to ar prieku un entuziasmu. Reiz aiznesu galdu uz savu dzīvokļu māju un noliku to koplietošanas telpā. Arī nejauši garām ejoši vietējie, gan lieli, gan mazi, gribēja uzzināt noteikumus un uzspēlēt. Bet citi kolēģi sāka kūdīt, ka šai latviešu jūrnieku biljarda spēlei ir potenciāls Amerikā. Galds aizņem maz vietas, nav dārgs, bet visādas spēles amerikāņiem traki patīk. Lai nu kā arī nebūtu ar komerciālo potenciālu, bet mūsu partneru sapulces galvenā balva gada labākajam partnerim bija ekskluzīvs novusa galds. Ar iegravētiem SAF logo, protams. Un sapulces starplaikos mācījām partneriem spēlēt novusu un teicām, ka viens no partnerēšanās priekšnoteikumiem ir novusa spēles prasme. Un arī šajā reizē novuss aizlidoja. Visi spēlēja, priecājās, fotografējās un apskauda laimīgo uzvarētāju. Citi nāca klāt un zvērēja, ka nākamajā gadā viņi būšot tie, kas izcīnīs novusu. Lieki piebilst, ka mazākās balvas bija Rīgas melnais balzāms, kas tika pavadīts ar stāstiem par divsimts gadu vēsturi un trīsdesmit zālītēm slepenajā receptē.
Lai cik tas savādi liktos, amerikāņi akcentu uztver pozitīvi. Es saprotu, ka nekad nerunāšu angliski kā vietējais, bet tas arī nemaz nav nepieciešams. Drīzāk jau nēsāšu to kā pazīšanās zīmi un nākošajā gadā varbūt sarīkošu zoles turnīru vai mācīšu amerikāņiem latviešu tautas dejas.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
bergsblogo 
Jaunākie komentāri