Pārdomas pēc diviem ASV nodzīvotiem gadiem
Posted on 24. aprīlī, 2017. 5 komentāri
Facebook ziņu lentē nereti mēdz rādīt atmiņu ierakstus “Memory from xx years ago”. Tā es 20. aprīlī ieraudzīju bildīti, pēc kuras varēja noprast, ka tajā dienā pirms diviem gadiem iebraucu Denverā. Šo blogu samērā regulāri rakstu kopš savas ierašanās ASV, tādēļ pavisam viegli ir izvilkt tā laika ierakstu un izlasīt, ar kādām domām un izjūtām es ierados iekarot Ameriku. https://bergsblogo.com/2015/08/01/ierasanas-amerika/
Divu gadu jubileju sagaidu ASV gavaspilsētā Vašingtonā, kur esmu ieradies mazliet paciemoties viņu FCC – Federal Communications Comission, kas ir milzīgi ietekmīga organizācija, atbild par sakariem, frekvencēm un tamlīdzīgām interesantām lietām. Ierodoties ASV, biju pārliecināts, ka man nekādu darīšanu ar valsts iestādēm, tenderiem un lobijiem vairs nebūs. Bet katram jau laikam ir sava karma, un tā nu es, mazu loku apmetis, tomēr attopos ASV valsts pārvaldes iestādē un stāstu par SAF lieliskajiem produktiem un neatvairāmajām iespējām, kādas tie paver ASV komunikāciju uzraudzītājiem. Un ir tik šarmanti sēdēt Vašingtonas bārā ar glītos uzvalkos tērptiem konsultantiem un šo iestāžu ierēdņiem, kuri stāsta par saviem ASV skolu un bibliotēku internetizācijas projektiem, kas finansējas no skanīgu nosaukumu federālajām programmām un nedaudz arī no Geitsa fonda naudiņas. Tā deja vu sajūta rodas tamdēļ, ka cilvēki ir ļoti līdzīgi tiem, ar kuriem šīs pašas lietas Latvijā varētu pārrunāt kafejnīcā Osiris, nu, varbūt vienīgi cipari ir par divām nullēm garāki, bet citādi Latvija nemaz tik atšķirīga no ASV nav. Varbūt vienīgi neviens no šo iestāžu darbiniekiem neļaus izmaksāt vakariņas vai uzsaukt bārā dzērienu, jo par šādām dāvanām esot jāreportē, un tad jau vienkāršāk esot samaksāt pašiem, nekā ņemties ar to ziņošanu. Un pret noteikumu ievērošanu un solījumu pildīšanu ASV attieksme ir ļoti nopietna.
Kad devos uz ASV, noruna ar SAF-u bija kalpot vismaz vienu gadu. Tagad ir pagājuši jau divi, un man paliek aizvien interesantāk. Uz jautājumu, cik ilgi plānoju palikt Amerikā, es atbildu, ka nezinu un ka tūlītēju plānu atgriezties Latvijā man nav. Ka vislabāk ir iekārtoties tā, lai varētu dzīvot abās pusēs – gan Latvijā, gan arī ASV. Tā, lai bizness un saimnieciskie sakari būtu abās valstīs.
Man patīk tā enerģija un optimisms, kas šeit valda. Cilvēki ir gatavi mēģināt, darīt, eksperimentēt un tic, ka viņiem izdosies. Arī vieglums, ar kādu var noorganizēt daudzas lietas, un preču un servisu pieejamība. ASV ir pasaulē lielākais patērētāju tirgus, un ir grūti iedomāties preci vai pakalpojumu, kuru nevarētu nopirkt.
ASV pakalpojumu kvalitāte ir augsta, un attieksme pret klientiem pretimnākoša. Atzīšos, ka visa pieejamība un ērtības izlaiž un pieradina. Arī izslavētā ASV brīvība, ka noteiktā rāmī lielākoties vari darīt, ko gribi. Šeit cilvēkus nevērtē, vari būt melns vai balts, gejs vai hinduists, tievs vai resns, tev ļaus tādam būt, un tu nejutīsies svērts vai vērtēts. Šeit nav pieņemts lūrēt pa kaimiņa logu un apspriest, ko viņš ēd vai kā izskatās.
Vienīgā bēda ir tā, ka, lai labi dzīvotu ASV, vajag daudz daudz naudas. Vairāk nekā Latvijā. Un ir daudz piemēru, kad turīgi cilvēki cenšas pārvākties uz ASV, lai uzsāktu biznesu, un dažu gadu laikā visu pakāš. Jo te viss maksā ļoti dārgi, un prasības ir augstas. Tāpēc attālums no smalkās privātmājas un auto līdz darbam auto mazgātuvē vai McDonalds nav nemaz tik tāls. Un tas kaut kā visu laiku biedē un liek skriet daudz straujāk, nekā es Latvijā spēju iedomāties, ka vispār var tā skriet.
Protams, tikai Latvijā es varu justies pa īstam mājās. Mani joprojām kaitina, kad veikalos vai restorānos kāds labu gribošs gudrinieks pārdevējs paņem no manis naudu un saka “spasibo”. Jo, lai kā man pašam liekas, ka es labi, ar plašu vārdu krājumu un pareizi runāju angliski, tomēr no akcenta atbrīvoties nav iespējams. Kaut kur iepriekš jau minēju, ka akcents šeit tiek uztverts kā kaut kas pozitīvs, kā iespēja atšķirties. Bet, protams, kompānijā ar džekiem, kuri gājuši noteiktās skolās, nekad savējais nebūsi! Vēl, runājot par lietām, kas mani ASV kaitina – tiešām nesaprotu, kā var taisīt tādu tualetes papīru, kurš rokās izjūk it kā nemaz nebūtu papīrs. Un sabiedrisko tualešu būdiņas ar tik mazām un šķirbainām sieniņām, ka no ārpuses var pavisam labi noraudzīties uz cilvēka pūliņiem iekšienē. Tiklīdz ielido jebkurā civilizētā Eiropas valstī, tā tualetes ir normālas, bet ASV tās ir šausmīgas. Mana teorija par šķirbainajām būdiņām ir, ka tā tradīcija nāk no gangsteru laikiem, kad cilvēkus mēdza tajās vietās nožmiegt. Tāpēc arī sabiedriskās vietās viņi ieviesa lielāku caurspīdību. Vēl ASV ūdens jaucēji dušās radikāli atšķiras no Eiropas jaukajiem un viegli saprotamajiem ūdens krāniem. Lai arī šeit tendence pēdējā laikā ir tāda, ka arvien vairāk parādās Eiropas stila santehnika. Tāpēc man ir cerība, ka arī augstāk aprakstītā tualešu problēma tuvākajos gados tomēr risināsies kultūras un Eiropas virzienā.
Nesen ASV ir iznākusi filma “The Founder”. Par puisi, kurš uztaisīja McDonalds korporāciju. “Kontrakti, tāpat kā sirdis, ir radīti, lai tos salauztu”, saka galvenais varonis. Iesaku noskatīties, lai vairāk saprastu ASV un to, kas dzen to dzīvīti šeit uz priekšu. Pēc šīs filmas arī doma par darbu McDonalds vairs tik traka neliekas, un pēc ilgāka pārtraukuma es notiesāju čīzīti gardu muti.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par sistēmu un lidošanu
Posted on 17. aprīlī, 2017. Komentējiet
Gluži nemanāmi Denverā ir atnākusi vasara, viss zied un zaļo, un laukā gaisa temperatūra jau dažas dienas tuvu +30 pēc Celsija. Liekas, šīs ir pēdējās brīvdienas, kad vēl darbojas slēpošanas kūrorti, bet nav par ko skumt, jo slēpošanu tagad nomainīs velosipēdi, rāpšanās kalnos un klintīs vai vienkārši rāmas pastaigas burunduku un murkšķu sabiedrībā.
Slēpošanas sezonas noslēgumu šajās Lieldienu brīvdienās baudām kalnu miestiņā Steamboat Springs. Vispār cilvēki Latvijā daudz zaudē, ka reti atbrauc līdz Rocky Mountains – šejienes ainavas, slēpošanas iespējas, karstie avoti un visādi citādi brīnumi nudien ir apskates un izbaudīšanas vērti.
Cilvēki ASV ir vismaz 10x reliģiozāki par Latvijas iedzīvotājiem. Atšķirībā no Latvijas, šeit lielākā daļa cilvēku apmeklē baznīcas un iesaistās dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Tajā pat laikā ASV darba diena ir gan Lielā piektdiena, gan arī Otrās Lieldienas. Interesanti, vai Lieldienu brīvdienu daudzums latviešus vairāk mudina pievērsties dievišķām meditācijām, vai arī vienkārši liecina par vēlmi vairāk atpūsties? Toties olas gan amerikāņi īsti krāsot neprot – izmanto ķīmiskās krāsas vai sapērk Target kaut kādas Lieldienu rotājumu butaforijas. Mēs šajās Lieldienās uzvedamies kā kārtīgi latvieši – iedevām visam kantorim piektdienu brīvu, un arī olas krāsosim kā pieklājas – ar sīpolmizām. Varbūt, ka kaut kas no mūsu Lieldienu svinēšanas kultūras pielips arī jeņķiem.
Šīs nedēļas ASV visvairāk apspriestais un medijos tiražētais notikums bija United pasažiera izmešana no pārpildītas lidmašīnas. ASV es lidoju bieži, parasti vairākas reizes mēnesī. Atšķirībā no Eiropas, lidmašīnas te vienmēr ir pilnas un bieži pasažieriem tiek piedāvāta nauda, lai tie piekristu lidot kādā vēlākā reisā. Tas tamdēļ, ka aviokompānijas drīkst pārdot vairāk biļešu nekā ir vietas reisā. Jo parasti vienmēr noteikts skaits pasažieru nokavē vai kādu citu iemeslu dēļ neaizlido. Šajā neveiksmīgajā reizē trīs pasažieri piekrita nelidot, bet ceturto vairs atrast nevarēja. Un tad United ir procedūra – vai nu loterija vai zīlēšana kafijas biezumos nosaka, kurš paliks. Bet izvēlētais vīriņš no lidmašīnas izkāpt nepiekrita, un atsauktie trīs drošībnieki viņu izdabūja laukā, tikai izsitot pāris zobus un aiz rokām un kājām izvelkot no lidmašīnas salona. Mūsdienās, protams, visiem kabatā ir telefoni, kas spēj labā kvalitātē filmēt un ierakstīt skaņu. Tā nu atbaidošā eksekūcija ir aplidojusi visu pasauli, bet United uzņēmuma vērtība pēc šī atgadījuma nogāzusies par nieka 500 miljoniem dolāru. United ir viena no lielākajām ASV aviokompānijām, un visumā tās reputācija ir draņķīga. Var jau spriedelēt par to, ka lidošana ir stresains bizness, un kādiem viņu darbiniekiem bija obligāti jānokļūst tajā lidostā, tāpēc varēja to pasažieri kopējā labuma vārdā izsēdināt. Bet mierīgs risinājums jau arī būtu pavisam vienkāršs. Neskopoties, bet solīt kompensēt tādā apmērā, lai atrastos kāds brīvprātīgais. Delta, konkurējošā aviokompānija, nekavējoties paziņoja, ka šādās situācijās viņi maksāšot līdz 10 000 dolāru kompensācijas. Par šādu summu, esmu drošs, atradīsies pietiekami daudzi nesteidzīgi ceļotāji, kuri pat priecāsies par iespēju labi nopelnīt!
Šis neveiksmīgais lidošanas atgadījums man atgādināja nesenu sarunu ar kādu ASV imigrācijas juristi. Latvieti no Krāslavas, starp citu. Saruna bija par tēmu, ka Amerikā, lai kaut ko panāktu un tiktu uz priekšu, ir jāzina sistēma. Jo, lai arī cik laipni un draudzīgi dažādo dienestu un banku darbinieki tev liktos, īstenībā viņi ir sistēmas un burta kalpi. Ja tu zini kā šī sistēma darbojas, savu panāksi, bet ja nezini, tad var arī gadīties kā tam amerikāņu – vjetnamiešu ārstam, kuru aiz kājām un rokām izvilka no lidmašīnas un vēl izsita pāris zobus.
Dzīve ASV ir pietiekami līdzīga tam, kā tā ir attēlota amerikāņu filmās. Tas ir, ja procedūra paredzēs, ka tevi jāizmet no lidmašīnas, vai jāiešauj tev mugurā, tad tas visticamāk arī apzinīgi tiks izpildīts. Un visi smaidi, small talk un citādi draudzīgais klientu serviss darbojas tikai tad, ja birka uz pieres saka, ka serviss tev pienākas.
Protams, nevar arī izslēgt, ka apbižotais dakteris zina sistēmu vēl labāk un tagad kārtīgi iztiesās no United savus miljonus sāpju naudas, ko šejienes tiesas, nereti par biedinājumu citām korporācijām, arī piespriež. No vēl citas puses raugoties, vienīgais veids, kā muļķīgu vai netaisnīgu sistēmu mainīt, ir dumpoties un sacelties pret to. Tāpēc manas simpātijas pieder šādiem ļaudīm.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Steamboat Springs kalnā ir pienācis sezonas noslēgums.
Par nodokļiem un zoodārzu
Posted on 2. aprīlī, 2017. 3 komentāri
Šī nedēļa man lika pastiprināti domāt par nodokļiem un to nomaksas neizbēgamību. Tas tādēļ, ka šogad 18. aprīlis ASV ir “Tax day” jeb termiņš 2016. gada ienākumu deklarācijas iesniegšanai IRS – viņu VID analogā. Būdams nedaudz izklaidīgs, biju piemirsis, ka grāmatvedis Džefs lūdza visus deklarācijas sagatavošanai nepieciešamos datus iesniegt vismaz mēnesi pirms šī termiņa. Tad nu vesela diena aizgāja, pētot bankas izrakstus un vācot kopā visus nepieciešamos papīrus. Ja cilvēks ASV pārtiek tikai no viena darba devēja algas, tad nekas īpaši sarežģīts tur nav, jo visus nodokļus, tāpat kā Latvijā, parasti samaksā darba devējs. Bet, ja ienākumi ir dažādās valstīs, dividenžu un kapitāla pieauguma formā, tad, protams, normāls cilvēks to deklarāciju vairs aizpildīt nespēj. Realitāte ir tāda, ka gandrīz ikviens savu deklarāciju dod taisīt grāmatvedim, un, pilnīgi iespējams, sistēmas sarežģītība ir grāmatvežu lobija cītīga darba rezultāts, jo citādi nesaprotu, kādēļ gan nodokļu dienesti nespēj izdomāt vienkāršu tabulu, kurā cilvēks ierakstītu savus gada ienākumus, sagrupētu pa kategorijām un iesniegtu. Tā vietā tiek radītas anketas, kuras lasot, var smadzenes izmežģīt, un tikai viedais nodokļu eksperts spēj tās pareizi aizpildīt.
Kad devos uz ASV, man bija priekšstats, ka nodokļi šeit ir mazi, piemēram, no 40 000 dolāru gada algas nodokļos tiek samaksāti ap 25%, par visiem nodokļu veidiem kopā. Bet, pētot sistēmu dziļāk, tā vairs nešķiet. Lai arī liberāļi apgalvo, ka ienākumu nevienlīdzība arvien pieaug, nodokļu sistēma ASV ir izteikti progresīva, un cilvēkiem ar augstiem ienākumiem nodokļi pārsniedz jau 40% no ienākumiem. Ja Latvijā dividendes tiek apliktas tikai ar 10% no to summas, tad ASV dividendes apliekas ar tikpat lieliem nodokļiem kā alga, un maksimālajā apjomā ir tie paši 40%. ASV politiķi par lielu problēmu uzskata arī ļoti augsto uzņēmumu ienākumu nodokli, kas var sasniegt pat 35%. Tas daudzām ASV kompānijām rada motivāciju savu reģistrācijas vietu pārcelt uz zemāku nodokļu valstīm, piemēram, Īriju vai Šveici. Esmu arī dzirdējis, ka Ungārija no nodokļu režīma viedokļa esot laba vieta, kur turēt firmu. Diemžēl neesmu dzirdējis šādā kontekstā pieminam Latviju, liekas, ka mūsu noteiktas specializācijas bankām un juristiem vēl ir kur augt un attīstīties.
Piebildīšu, ka ASV, tāpat kā Latvijā, tiek iekasēts nekustamā īpašuma nodoklis un tā lielumu nosaka vietējās pašvaldības. Nodoklis tiek maksāts no īpašuma “tirgus vērtības”, ko nosaka speciāli vērtētāji. Nekustamā īpašuma nodokļa likme ir 0,7-3,6% gadā. Un jebkurš Latvijas iedzīvotājs būtu šokā par summām, kas jāmaksā par veselības apdrošināšanu – 500-1000 dolāri mēnesī, automašīnas nodokli – ap 500 dolāriem gadā. Automašīnas apdrošināšana, kas ir obligāta, ir ap 800 dolāri gadā.
Līdzīgi kā pašlaik Latvijā, arī ASV tiek runāts par visaptverošu nodokļu reformu, sistēmas sakārtošanu un vienkāršošanu. Šis patiesībā bija viens no galvenajiem Trampa priekšvēlēšanu solījumiem. Politikas vērotāji gan apšauba, vai Trampam tur kas jēdzīgs izdosies, jo viņa ar joni iesāktās Obamacare (ASV valsts veselības apdrošināšanas sistēma, kuru republikāņi no sirds ienīst) likvidācija apkaunojoši izgāzās, jo nesavāca Kongresā nepieciešamo balsu daudzumu. Tad nu tiek spriests, ka izgāšanās arī nodokļu reformēšanā dos visai iznīcinošu triecienu Trampa līderībai. Vēl fonā sutinās tas Krievijas spiegošanas katliņš, un katru dienu uzpeld kādas interesantas jaunas ziņas, bet paklusām tiek čukstēts par valsts nodevību un visādām izmeklēšanas komisijām. Vienu vārdu sakot, viegli Trampam neklājas.
Tikmēr izskatās, ka Latvijā daudz lielāku sabiedrības interesi izraisa dzīvnieku uzstāšanās aizliegšana cirkū. Mūsu sabiedrība ir pazīstama ar savu humānismu un dabas draudzīgumu. SAF ASV biroja klientu servisa speciālists Neitans pirms pāris dienām aizlidoja uz Latviju mācīties un socializēties ar mātes kompānijas darbiniekiem. Aizbraucot Neitans paziņoja, ka noteikti vēlas Rīgā apmeklēt zooloģisko dārzu. Jo par pilsētas kultūru ļoti daudz ko varot pateikt pēc tā, kā attiecīgajā pilsētā izturas pret dzīvniekiem. Un par šī apmeklējuma sagaidāmo rezultātu man sirds ir mierīga.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par novusu un akcentu
Posted on 27. martā, 2017. 7 komentāri
Šī nedēļa paskrēja, pārvadājot dažādus izritināmus plakātiņus, meklējot pazudušo projektoru, pērkot krāsainus marķierus un darot vēl simts un vienu lietu, kas jādara, ja organizē pasākumu. Neesmu vēl Amerikā nopelnījis tik daudz, lai varētu atļauties sekretāri vai kādu mārketinga personu, tāpēc daudz ko nākas darīt pašam. Bet varbūt arī, ka nav nemaz tik slikti atsvaidzināt visādas praktiskas un piemirstas iemaņas.
Kaut kad iepriekš jau rakstīju, ka amerikāņiem patīk satikties, sarunāties un socializēties. Viņi nelabprāt izmanto e-pastus, labprātāk pļāpā pa telefonu vai vislabāk – satiekas, iet uz dineriem, lenčiem, runā par laiku, savu koledžu, sporta komandām un rāda telefonā bērnu vai dzīves draugu bildes. Ja arī neesi šeit skolas beidzis, tad vismaz tekoši sarunāties pa telefonu un saprast dažādus akcentus nāksies. Un arī pašam iemācīties runāt tā, lai tevi saprot. Man pirmo pusgadu bija grūti ar to telefona runāšanu, lai arī līdz tam biju augstās domās par savām angļu valodas prasmēm.
SAF Tehnikai Ziemeļamerikā ir aptuveni divdesmit partneri, kuri mūsu Latvijā ražotos telekomunikāciju produktus pārdod gala klientiem. Klienti ir interneta sakaru nodrošinātāji, finanšu institūcijas un televīzijas un radio stacijas. Vārdu sakot, mēs palīdzam Amerikai komunicēt un būvējam viņiem informācijas supermaģistrāli.
Lai pārdotu, jāspēj arī pašiem komunicēt un jāvar atrast piemērotākos partnerus. Pēc tam viņi ir jāapčubina un jākopj. Partneris, protams, grib labi nopelnīt, vēlams ar minimālu piepūli, un vēl gūstot lielu baudu no procesa. Tikai saprotot šo dīvaino likumsakarību, ir iespējams gūt panākumus.
Šajā nedēļā mēs Denverā rīkojām partneru ikkgadējo sanāksmi. Tādu rīkoju arī pirms gada. Tad atbrauca tikai četri partneri. Tāda maza un intīma sanāksmīte sanāca. Šogad jau atbrauca ap divdesmit cilvēkiem no 11 kantoriem. Tātad neliels progress ir. Ņemot vērā ASV izmērus, atbraukšana, pulcēšanās un nokļūšana mājās aizņem vismaz trīs dienas. Līdz ar to pasākumam ir jābūt lietderīgam un interesantam, citādi neviens savu laiku netērēs.
Pagājušā gada beigās mēs Denverā rīkojām SAF ASV darbinieku kopā strādāšanas nedēļu, jo trīs mūsu darbinieki strādā no mājām un dzīvo dažādos ASV štatos, pavisam tālu no Denveras. Vispār strādāšana no mājām ASV ir ļoti izplatīta. Pēc analoģijas, Latvijā teju katrs kantora darbinieks varētu tupēt savā lauku viensētā un baudīt svaigo lauku gaisu. Tas, tiesa, prasa noteiktu darba kultūru un uzticēšanos no darba devēja puses.
Lai uzturētu fizisko saiti un sajustu lielās mātes kompānijas elpu, kādas trīs vai četras reizes gadā visi mūsu ASV darbinieki brauc strādāt uz Denveras kantori. Tad parasti atbrauc arī kāds bariņš ar kolēģiem no Latvijas. Vienam no latviešu izcelsmes amerikāņiem mājās bija novusa galds, kuru, sākot strādāt SAFā, viņš laipni aiznesa uz mūsu biroju. Tā nu novusa galds stāv birojā, un mēs to ikdienā spēlējam. Bet, kad atnāk ciemiņi vai notiek kopā strādāšana, rīkojam turnīrus. Amerikāņi apbrīnojami ātri iemācījās spēlēt un darīja to ar prieku un entuziasmu. Reiz aiznesu galdu uz savu dzīvokļu māju un noliku to koplietošanas telpā. Arī nejauši garām ejoši vietējie, gan lieli, gan mazi, gribēja uzzināt noteikumus un uzspēlēt. Bet citi kolēģi sāka kūdīt, ka šai latviešu jūrnieku biljarda spēlei ir potenciāls Amerikā. Galds aizņem maz vietas, nav dārgs, bet visādas spēles amerikāņiem traki patīk. Lai nu kā arī nebūtu ar komerciālo potenciālu, bet mūsu partneru sapulces galvenā balva gada labākajam partnerim bija ekskluzīvs novusa galds. Ar iegravētiem SAF logo, protams. Un sapulces starplaikos mācījām partneriem spēlēt novusu un teicām, ka viens no partnerēšanās priekšnoteikumiem ir novusa spēles prasme. Un arī šajā reizē novuss aizlidoja. Visi spēlēja, priecājās, fotografējās un apskauda laimīgo uzvarētāju. Citi nāca klāt un zvērēja, ka nākamajā gadā viņi būšot tie, kas izcīnīs novusu. Lieki piebilst, ka mazākās balvas bija Rīgas melnais balzāms, kas tika pavadīts ar stāstiem par divsimts gadu vēsturi un trīsdesmit zālītēm slepenajā receptē.
Lai cik tas savādi liktos, amerikāņi akcentu uztver pozitīvi. Es saprotu, ka nekad nerunāšu angliski kā vietējais, bet tas arī nemaz nav nepieciešams. Drīzāk jau nēsāšu to kā pazīšanās zīmi un nākošajā gadā varbūt sarīkošu zoles turnīru vai mācīšu amerikāņiem latviešu tautas dejas.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par lielu un mazu ASV uzņēmumu medīšanu
Posted on 20. martā, 2017. 1 komentārs
Šīs nedēļas eksperiments uzskatāmi pierādīja, ka žurnālistiem un ziņu pārdošanas organizācijām tīk publicēt negatīvas ziņas. Mans gluži nevainīgi iecerētais pagājušās nedēļas raksts piesaistīja kādas piecas reizes vairāk apmeklētāju nekā pārējie šīs sērijas raksti, kā to rāda Worldpress bloga platforma. Gan jau, ka arī Delfi savāca stipri vairāk klikšķu uz rakstiņa par “Neefektīvajiem latviešiem”. Saņēmu gan atbalstu un piekrišanu, gan arī pārmetumus par vaimanu kora balstīšanu un pat par politizēšanos. Katrs jau tajos tekstos ierauga un saprot kaut ko sev aktuālu un nebūt ne obligāti saskanošu ar maniem nodomiem. Protams, nekad jau arī nevar izslēgt kaut kādas zemapziņas vai kolektīvās apziņas iespraukšanos tādā raksta gabalā.
Paldies dievam, politikai es pievērsties netaisos, tāpēc arī šeit vienā mierā varu atļauties rakstīt, ko domāju, un pat vēl trakāk – mainīt savas domas kaut vai trīs reizes dienā. Un pagājušajā nedēļā man šķita, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar vadītājiem un vadības zinībām kā tādām, ka valda milzīga prokastinācija, slikta plānošana, slikta sadarbošanās, utt. Un tad vēl kaut kādi atpakaļrāpuļi uzbrūk teju vienīgajai jēdzīgajai vadītāju skolai Latvijā. Ar to es, protams, domāju Zviedrus. Nu labi, vēl arī RBS ir puslīdz jēdzīga, bet vairāk, jau, piedodiet, nekā laba mums tajā menedžmenta izglītībā nav. Un jābūt galīgi aptaurētiem, lai čakarētu to pašu mazumiņu, kas ir. Mums vajag vadītājus, kuri mierīgi paņems pie dziesmas zviedrus, norvēģus vai amerikāņus, nopirks viņu kompānijas, pelnīs lielu naudu un nodokļus maksās Latvijā. Nevis tādus, kuri, kūkumus uzmetuši, kaut ko latviski vai krieviski pa stūriem purpinās, jo citas valodas nezinās, un arī savas sajēgšanas un pašcieņas šiem nebūs. Bet toties skaļi un izjusti kliegs, ka ārzemniekus Latvijā laist iekšā nedrīkst, jo nacionālais kapitāls tak ir dikti labs un saudzējams. Bet nodokļus maksā tikai muļķi.
Šonedēļ esmu krietni izceļojies pa Bostonu un Ņujorku un skats uz dzīvi ir mazliet mainījies. Pirmdien Austrumkrastā plosījās sniega vētra un vēl otrdien daudzi lidmašīnu reisi bija atcelti. Cilvēki nīka lidostās un daudzas norunātās tikšanās izjuka. Tomēr trešdien laiks kaut cik nomierinājās, un es aizkratījos līdz Bostonai, kura bija iesnigusi sniega vaļņos un arī krietni sasalusi. Mani vēl arvien fascinē, kāda katastrofa amerikāņiem izveidojas, kad uzsnieg kāds maziņš sniedziņš. Jo ziemas riepas šeit nav obligātas pat tādā kalnu štatā kā Kolorādo. Brīva zeme, un katrs ir brīvs sisties un slidināties, kā vēlas.
Ikdienā ASV man iznāk darīšana ar divu veidu uzņēmumiem. Maziem vai vidējiem, kur varu runāties ar īpašniekiem, un lieliem, kur darbojas algots menedžments un saimnieki ir tālu vai pat nav nosakāmi. Kam, piemēram, pieder AT&T? Vai lielās televīzijas studijas? Neslēpšu, ka ar pirmā veida uzņēmumiem sadarboties ir daudz vienkāršāk un patīkamāk. Tur parasti viss ir gluži skaidrs un tiek pateikts tiešā, bravūrīgā tekstā. Šādi ģimenes uzņēmumi gadā apgroza līdz 50-100 miljoniem dolāru. Tā ir vislielākā ASV priekšrocība, ka tādi kantori viņiem ir. Ja vien iespējams, centieties sadarboties vidējiem, privātiem ģimenes uzņēmumiem, jo ar tiem viss notiks daudz vienkāršāk un saprotamāk. Ko norunāsiet, tiks pildīts. Viņi būs lojāli un savu reputāciju vērtēs augstu. Darījumu noslēgsiet ar rokas spiedienu, un nekādi uzvalkoti juristi jums smadzenes nečakarēs. Reti šādā uzņēmumā satiksi kādu biznesa skolas beidzēju. Drīzāk dieva doti vadītāji. Un līdz kādiem 100 darbiniekiem šāds menedžments ir vislabākais. Bez bulšita, bez smukiem vārdiem un ļoti mērķtiecīgi. Tādos uzņēmumos parasti strādā skolas biedri, studiju biedri, ģimenes locekļi. Pilnīgi normāli, ka uzņēmuma vadītāja dēls būs pārdevējs vai inženieris, bet sieva pieskatīs finanses vai marketingu.
Bet kādā brīdī tā ģimeniskā uzņēmuma īpašniekam sagribas baudīt Floridas saulīti. Vai arī dēli vai meitas izauguši par saimniekot nespējīgiem plānā galdiņa urbējiem. Un uzrodas šlipšotie biznesa skolu beidzēji. Piesaista lielo kapitālu un sapērk uzņēmumus. Un sāk menedžēt ar gudrajām menedžmenta metodēm. Brandingi, re-brandingi. Restrukturizācijas un uzņēmumu pārņemšanas. Finanšu inženērija. “Uz datiem balstītais” menedžments. Totālā kvalitāte un sešas sigmas. Šādi ir viņu ieroči varas pārņemšanai un noturēšanai. Līdzīgi kā marksisms – ļeņinisms un šķiru cīņa palīdzēja valdīt komunistiem. Un sākas politika un daudz bulšita.
Veidot biznesu ar šādiem zvēriem ir pavisam citādi kā ar vienkāršajiem un racionālajiem ģimenes uzņēmumiem. Varbūt līdzīgi kā pārdot valsts uzņēmumiem vai valsts iestādēm Latvijā. Kā tiek izlemts, ko viņi vispār pirks? Kas pieņem lēmumus? Pēc kādiem kritērijiem pieņem lēmumus? Un tur ir vajadzīgi gudrie loči, kuri prot izvadāt pa šādu uzņēmumu labirintiem. Un tādu gudru un ne tik gudru loču šeit ir pa pilnam. Un dažbrīd pat grūti pateikt, kuri ir īsti, kuri viltvārži. Bet laiks iet, un nauda kūst kā sniega čupas Bostonas saulē.
Daba ir radījusi visādus zvērus – gan prusakus, gan arī krokodilus. Un ēdami ir abi divi, vienīgi nomedīšanas metodes atšķiras. Un laikam jau vispareizāk ir saprast, kāds medījums tev vislabāk garšo, vai kādu tu spēj samedīt un tad nu trenēties un izkopt tās medīšanas metodes. Jo atceries, ka ne jau tu viens esi mežā tāds izsalcis, bet slikti mednieki parasti ilgi nedzīvo.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Neefektīvie latvieši
Posted on 13. martā, 2017. 16 komentāri
Vēl viena nedēļa, šoreiz Rīgā, ir aizlidojusi tā, it kā nemaz nebūtu bijusi. Es vienmēr bēdājos par to, ka laiks izslīd cauri pirktiem kā zīda lakats vai sliktākajā gadījumā kā smilšu graudi. Un to nav iespējams apturēt. Lai kā gribētos. Un katrā brīdī iepriekšējā diena liekas kā tāls sapnis, kas varbūt nemaz nav bijis. Un Elons Masks, kurš taisa Teslas auto un šauj kosmosā raķetes, apgalvo, ka esot ļoti liela iespēja, ka mēs visi dzīvojam datorsimulācijā un realitāte un laiks nemaz nepastāv. Bet tās jau tādas metafiziskas pārdomas. No sev iedalītās kārbiņas tāpat izkāpt nevar un tāpēc nemaz nav jāmēģina. Pat, ja īstenībā esi tikai ar brīvās gribas ilūziju apveltīta datorprogramma.
Gaidot lidojumu uz Stokholmu, manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā autors brīnījās, ka Latvijas visu uzņēmumu vidējā efektivitāte ir gandrīz divas reizes zemāka nekā ārzemniekiem piederošo Latvijas uzņēmumu efektivitāte. Citiem vārdiem, pēc pievienotā grafika (autortiesības pieder Lursoft) noprotams, ka ārzemnieki saimnieko daudz prasmīgāk, jo, nodarbinot tādu pašu daudzumu darbinieku, pamanās nopelnīt gandrīz divas reizes vairāk.
Protams, var diskutēt par datu ieguves metodiku un apstrīdēt šo datu pareizību. Mans informācijas avots ir viens tvīts un Lursoft veidots grafiks, bet tas saskan ar manī sen rūgušu pārliecību, ka Latvijā kopumā menedžmentam tiek pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Mums vajag, un mēs varam labāk!
Menedžments rūpējas par darbu organizēšanu, lai iecerētais tā gludi izdotos. Vispirms izdomāt, tad izplānot un tad kādiem novadīt un citiem atkal disciplinēti izpildīt. Saka, ka vācieši esot ļoti labi menedžeri, viņiem visur esot kārtība, un katrs zina savu vietu. Bet pie mums – vispirms tiek sabūvētas gaisa pilis, tad iesāk darīt ar domu, ka darba procesā gan jau kaut kā tiksim galā. Plānot mums riebjas principā, un dominē viedoklis, ka neko saplānot jau arī nevar, jo nākotne taču ir neparedzama, turklāt plāns kaut kādā veidā uzliek atbildību, jo, ja tas netiek izpildīts, tad kāds taču ir atbildīgs un, nedod dievs, pat vainīgs. Tādēļ labāk, ja plāna nav, vai tas ir bezjēdzīgs, toties visi ir milzīgi strādīgi un pašaizliedzīgi. Latvietis ir gatavs strādāt garas stundas, izdarīt, tad saprast, ka garām vai ka kāds piečakarējis, un viss jādara pa jaunu. Bet, tā kā esam tādi varoņi un entuziasti, kaut kā jau galā tiekam. Bet varbūt varētu labāk izdomāt, strādāt mazāk, bet izdarīt vairāk. Vai 50% no tā, ko darām, vispār nedarīt. Un dzīvot labāk. Šajā apciemojuma reizē īpaši ievēroju šejienes pelēkās, nodzītās sejas, kuras tādas ne tikai sliktā klimata dēļ, bet arī no garajām un ne pārāk efektīvajām darba stundām. Gaisa sildīšanas.
Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc ārzemniekiem ir tā augstā efektivitāte. Pirmkārt jau tas, ka viņi lielākoties eksportē, viņiem to darīt vieglāk, jo ir savi “gali” lielajos tirgos. Un eksportējošie uzņēmumi parasti strādā ar lielāku peļņu nekā sarūkošajā Latvijas tirgū strādājošie vietējie pakalpojumu sniedzēji. Ārzemniekiem šeit pieder maz “dzīvesstila” uzņēmumu. Ja viņiem ir uzņēmums, tad tā sūtība ir pelnīt, un visi darbi jānoorganizē tā, lai viss būtu maksimāli racionāli un efektīvi. Turklāt viņiem ir kapitāls, ko mūsējie mēģina aizstāt ar sakariem un sarunāšanu un, protams, padalīšanos.
Cits liels iemesls mūsu uzņēmumu zemajai efektivitātei ir korupcija. Laiks, kas aiziet shēmojot, kombinējot, nauda, kas tiek nozagta vai aiznesta uz partiju kasēm, vistiešākā veidā samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Ja labs vadītājs skaitās tāds, kurš sakārto projektus, tad kur vēl lai rastos laiks un prioritāte, lai labi organizētu darbus. Ne jau labi organizēts darbs šādā sistēmā ļauj veiksmīgi konkurēt.
Lursoft grafiku vēl vajadzētu papildināt ar ārzemju uzņēmumos samaksāto vidējo algu uz darbinieku un nomaksātajiem nodokļiem. Uzdrošinos prognozēt, ka secinājums veidotos visai skarbs. Ka daudz labāk būtu visus Latvijas uzņēmumus pārdot kādām ārzemju korporācijām. Jo izrādītos, ka ne tikai šo uzņēmumu efektivitāte ir augstāka, bet arī algas un samaksātie nodokļi šajos uzņēmumos ir lielāki. Un korupcija mazāka. Ir par ko padomāt.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par Vispasaules Mobilo kongresu un konkurenci
Posted on 6. martā, 2017. 4 komentāri
Pagājušajā nedēļā Barselona bija pasaules mobilo viskautko galvaspilsēta, tajā notika “Mobile World Congress”, pasaulē lielāko mobilo tehnoloģiju izstāde. Astoņās hallēs vairāki tūkstoši dalībnieku, vairāk nekā simts tūkstoši apmeklētāju. Vārdu sakot, milzīgs pasākums, kuram visu gadu gatavojas gan ražotāji, gan nozares dalībnieki, gan Barselonas viesmīlības industrija, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī Barselonas slavenie kabatas zagļi, kuri, es domāju, ieradās uz pasākumu vismaz desmit tūkstošu sastāvā. Par viņiem rakstu, jo jau pirmajā konferences dienā, kas diezgan loģiski bija pirmdiena, es gandrīz šķīros no sava pulksteņa. Laipns puisis rīta pastaigas laikā gribēja parunāties un pastāstīt, kur atrodami labākie naktsklubi un smaržīgākā zāle, un sarunas laikā kaut kā nemanāmi mana pulksteņa sprādze atvērās, bet kaut kā dīvainā kārtā es tomēr paspēju to noķert, bet laipnais gids izgaisa, kā nebijis. Savukārt Barselonas centrā notika “pret kongresa” demonstrācija ar saukļiem “Atdodiet mums mūsu pilsētu” u.tml. Izrādās, Barselonā dzīvo diezgan daudz neprogresīvu indivīdu, kuriem nemaz nepatīk tūristu masas, jo viņiem ir sajūta, ka pamazām kļūst par šimpanzēm zoodārzā. Līdzīgi kā citiem Latvijā nepatīk Jūrmalas villas un Jaunā Viļņa publika. Tā ka nez vai Rīgai būtu labi kļūt par konferenču centru vai arī netik labi. Vai, kā jau parasti – vieniem tas būtu labi un citiem ne.
Par izstādi, un vai ir vērts uz turieni braukt. Galvenā sajūta, kas pārņem šādā vietā, ir tāds kā apjukums un varbūt pat panika. Par to, cik milzīgi daudz pasaulē ir visādu mantu un cik milzīgi daudz kompāniju viskautko dara, tāda sajūta, ka viss, ko iespējams izgudrot, ir jau izgudrots, un pasaulē nav nekādu jaunu ideju, kuras attīstīt. Un ka tik daudzi pūlas pievērst sev uzmanību un kliedz, lēkā, mirdzinās ar ugunīm un žvadzina zvārguļus, un tu saproti, ka četrās dienās nav iespējams ne visu apskatīt, ne arī lielāko daļu no apskatītā saprast. Līdz ar to sirsnīgs padoms mārketinga vadītājiem. Nekad nerakstiet izstādēs saukļus “Mēs darīsim jūs laimīgus” vai “Palīdzēsim ietaupīt pulka naudas”. Rakstiet maksimāli konkrēti, tā, lai jūsu potenciālais klients uzreiz saprot, ko jūs gribat. Varbūt pat vispirms paši izdomājat, ko jūs gribat. Reklamēt savu produktu? Atrast izplatītāju? Kādu investoru? Vai savu zīmolu? Vienalga, ko, bet ziniet, ko jūs gribiet. Un lieliem burtiem uzrakstiet to uz stenda. Aiztaupīsiet sev un apmeklētājiem laiku un varbūt arī, ka beigu beigās atradīsiet to, ko gribat. Es domāju, ka var apmeklēt izstādes ar mērķi “paskatīties, kas jauns tehnoloģijās”. Līdzīgi kā citiem patīk iet uz muzeju, izstādi vai kino. Pavadīt laiku, izklaidēties, paplašināt redzes loku. Interesanti, ka gandrīz visu lielo kompāniju stendi bija “slēgtie”, tajos varēja iekļūt tikai ar ielūgumu. Visjaukākais šajā ziņā bija kompānijas “Dolby Digital” stends. Liela kaste ar melnām, gaismu necaurlaidīgām sienām, vienā stūrītī mazas stikla durtiņas ar uzrakstu “Invitations Only”. Savi tempļi bija visiem lielajiem: “Ericsson”, “Huaway”, “Nokia”, “Google”, “Samsung”, “NEC”. Grandiozas halles, kuras apsargāja šo tempļu priesteri un atvēra durvis tikai izredzētajiem, kamēr vientiešiem bija izveidotas šo dievu ziedojumu vietas citās hallēs ar firmu jaunajiem, mirdzošajiem gadžetiem. Kalni ar telefoniem, planšetēm, robotiem, mākslīgo intelektu, virtuālo realitāti, “gudrajām” ierīcēm, kuras darīs mūs produktīvākus, gudrākus un savienotākus. Un tad, protams, visu izmēru stendi un visu specializāciju kompānijas. Sākot no paprāviem un pieklājīgiem, un beidzot ar stacijas tuneļa kioskus atgādinošiem. Un vesels žanrs bija “nacionālie” stendi, kuros attiecīgo valstu Attīstības aģentūras sapulcināja savus iesācējuzņēmumus, un kuri, protams, arī kalpoja par lielisku iemeslu bariņam ierēdņu apmeklēt viesmīlīgo Barselonu. Piemēram, nezināju, ka Alžīrijai ir savs mobilo telefonu ražošanas flagmanis, protams, stingri islāmisks. Nezkāpēc ar milzu stendu bija atkūlies Vjetnamas telekoms, kuram taču tiešām vienīgais iemesls tur atrasties bija atvest baru savu birokrātu uz uzdzīvi Barselonā. Starp citu, Latvijas nacionālo stendu nemanīju, bet mierinājumam varu teikt, ka arī igauņiem un lietuviešiem savu stendu nebija. Toties gan UK, gan skotiem, gan ziemeļīriem bija savi atsevišķi stendi. Laikam jau Breksita gaisotnē viņiem tika iedalīti ārkārtas līdzekļi valsts eksporta spēju veicināšanai.
Līdztekus tūristiem un kabatas zagļiem tādā konferencē klīst milzīgs bars ar nozares profesionāļiem. Pat ja nav sava stenda, tu vari visu nedēļu pavadīt, sēžot kādā no daudzajām kafejnīcām, gudru seju dzisinot muti, dzerot kafiju un izpildot kādus “speed dating” vingrinājumus. Profesionālis var sarunāt tikties ar savām kontaktpersonām, kuras normāli vienuviet nekad nesatikt. Un visi jau cer bīdīt lietas un atrast biznesu. Kādu naudas strautiņu. Tā pirmajā dienā Barselonā dzīvojošs vācu paziņa iepazīstina mani ar savu draugu no Lihtenšteinas, kurš ir telekomu konsultants, konsultē par uzņēmumu pārņemšanu, palīdz piesaistīt finansējumu darījumiem un vispār ir ļoti labi savienots Lihtenšteinā, kurā ir mazi nodokļi, daudz bagātu cilvēku un izprotoša firstistes administrācija. Pasēdējām ar citu amerikāņu paziņu, kuram ir ļoti perspektīvs startaps, kurš nešaubīgi pēc pāris gadiem būs miljardus vērts uzņēmums. Pēc pāris dienām lihtenšteinietis uzrodas hiperaktīvs ar ziņu, ka esot mazliet pagulējis, papētījis savus kontaktus, nozari un nācis pie atziņas, ka viņš būtu ideāls konsultants, lai bīdītu amerikāņa biznesu Eiropā. Saprotams, success fee only, jo mūsdienās par “biznesa attīstību” cerēt saņemt labu algu var tikai tādi veiksmīgie industrijas veterāni, kuriem izdodas apjāt kādas ļoti gribošas un bagātas indiešu vai ķīniešu korporācijas. Tā nu amerikānis salīgst ar jaunatrasto aģentu, kurš laimīgs dodas meklēt klientus, bet amerikānis dodas veidot savu vēl neeksistējošo produktu, kurš taču būs jāpiegādā, ja laimēsies atrast kādu maksājošu klientu.
Viena no šajā braucienā satiktajām spilgtākajām personībām bija kāds holandietis ar angoliešu un vēl nezcik raibām asinīm, kuru sastapām, skaļi sodoties par restorānu laupītājiem, pēc izputinošām vakariņām, kurās viņam atnests rēķins – par 12 garnelēm 180 eiro. Viņš atteicies maksāt un kliedzis: “Call police or fight with me!” Kā rezultātā ticis prom no restorāna, vispār nesamaksājis. Puisis bija kārtīgā kunga prātā un, protams, Mobilā kongresa apmeklētājs. Viņam piederot virs 1500 stendiem “visā pasaulē”, kuros viņš tirgojot visādus mobilos krāmus. Vadiņus, vāciņus, lādētājus. “Tikai vācu, lieliskas kvalitātes produkti.” Tie stendi esot salikti pa veikaliem, benzīntankiem, viesnīcām. Viņš daloties ar vietu īpašniekiem, bet nodrošinot pilnīgi visu sortimentu, cenas un “uzpildīšanu”. Un viņš esot ļoti bagāts. Nerakstīšu tagad šeit visus stāstus, kurus uzzinājām no jaunā paziņas, tie aizņemtu kārtīgu Čārlza Dikensa vai Viktora Igo romāna nodaļu. Pateikšu tikai, ka ar saviem stāstiem viņš mūs izklaidēja krietnu stundu, kuras lielāko daļu varēja smieties, pie zemes krītot. Un nav jau nekāda ģeniāla gudrība izdomāt un izveidot stendus, kuros tirgot mobilo telefonu vāciņus. Atšķirība laikam ir tajā, ka vieni par to tikai runā, bet citi ņem un izdara. Un, lai kaut ko tādu, vai pilnīgi jebko izdarītu, ir daudz jāstrādā, jāeksperimentē, jādomā un kārtīgi jāiespringst.
Vakarā pirms aizbraukšanas no Barselonas vēl iedzēru glāzi ar savu paziņu vācieti. Un viņš stāstīja, kā pirms vairākiem gadiem esot sācis dzīvi Berlīnē. Kur viņam nav bijis ne darba, ne arī draugu. Un tur viņš ātri iemācījies, kā ir aiziet uz kādu pasākumu un atrast darbu nākošajai dienai vai ideālā gadījumā nākošajam mēnesim. Jo, ja sēdēsi kautrīgs kaktiņā, tad paliksi bešā. Un katram šāda sevis pārdošanas pieredze būtu ļoti noderīga un attīstību veicinoša.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Laipni lūdzam Dolby stendā!
Huaway templis bija atsevišķas halles izmērā
Par Prezidenta dienu un vēlēšanu tuvošanos.
Posted on 27. februārī, 2017. 3 komentāri
Pirms nedēļas ASV bija garā nedēļas nogale. Pirmdien bija “President’s day”, kas izpaudās kā papildu brīvdiena un ierastās izpārdošanas. Īpaši ar savām atlaidēm mani vajāja Dell Computers, kurš tajā dienā pamanījās atsūtīt kādas septiņas mēstules. Vispār ir mazliet jāpiepūlas, lai izsekotu brīvdienām gan Latvijā gan ASV, jo cilvēkiem jau nepatīk saņemt uzaicinājumus uz sapulcēm brīvdienās vai arī piecelties septiņos no rīta, ieiet skaipā un secināt, ka iknedēļas sapulce nenotiek, jo citā valstī kolēģi atpūšas. Taisnības labad jāpiebilst, ka oficiāli svinamo brīvdienu skaits Latvijā un ASV ir aptuveni vienāds, tikai atvaļinājumi ASV darbaļaudīm ir uz pusi īsāki.
Prezidenta dienu ASV atzīmēja Baltajā namā ar oficiālajiem pasākumiem, Tramps ar mītiņu Floridā, bet Trampa pretinieki ar diezgan plašām protestu demonstrācijām un saukļiem “Not My President.” Es ar ģimeni savukārt izmantoju garās brīvdienas un no piektdienas līdz pirmdienai nodzīvoju kalnos. Un tāpēc arī pagājušajā nedēļā neuzrakstīju blogu. Jo bija citas jaukas lietas, ko darīt.
No sabiedrisko attiecību viedokļa Tramps izcēlās ar to, ka Floridā savu atbalstītāju pulkam stāstīja, ka Zviedrijā nesen noticis briesmīgs terora akts. Uz ko zviedri neizpratnē raustīja plecus, jo nekāds terora akts tur noticis nebija. Vēl vairāk – viņi sāka runāt, ka Zviedrijā uz 100 000 iedzīvotājiem gadā notiekot 1.1 slepkavība, kamēr ASV 4,9. Vēlāk izrādījās, ka par Zviedrijas postu Tramps uzzinājis Fox News pārraidē. To viņš pats tviterī uzrakstīja. Fox ir Trampa iemīļotais ziņu kanāls, un arī es esmu iesācis to skatīties, lai saglabātu balansu un nedzīvotu tikai liberālajā pasaules burbulī. Tviterī gan Tramps seko tikai tam pašam Fox un daudziem Trampa torņiem. Nav pārāk plaši informācijas avoti, ja vien, protams, viņam nav kādi slepenie konti. Vēl šajā nedēļā Tramps nobanoja CNN, BBC, NYT un vēl dažu organizāciju žurnālistus no dalības savā preses konferencē. Tā teikt – jūs par mani rakstāt sliktas lietas, es jūs uz saviem pasākumiem nelaidīšu.
Komiķiem ASV tagad ir ziedu laiki. Sabiedriskajā un politiskajā dzīvē daudz pateicīgu tēmu. Atmiņā nāk, ka arī PSRS laikos joki bija smieklīgi un daudz. Ko nevarētu teikt par humoru brīvajā Latvijā. ASV viens no augstākajiem reitingiem ir The Late Show with Stephen Colbert, bet arī citi TV kanāli no visas sirds iesmej par apkārt notiekošo. Diktatoru rokasgrāmata saka, ka pamazām ar visiem šiem smējējiem un kritiķiem sāk notikt dažādas ligas. Ko piekauj vārtu rūmē, kas saindējas ar pārtiku. Uzņēmumos uznāk dažādas dienestu pārbaudes, mainās īpašnieki u.tml. Šādu rokasgrāmatu autori Krievijā un Turcijā ir gana sprigani, un gan jau, ka gatavi ar draugiem padalīties.
No otras puses, ASV akciju tirgi piedzīvo nebijušus kāpumus, un Tramps jau arī tikai cenšas pildīt visu, ko solīja pirms vēlēšanām, tāpēc joprojām nevaru sevi ierindot kategorisku Trampa pretinieku lokā. ASV demokrātijai ir tā foršā lieta, ka valdības visu laiku mainās un katra jaunā nojauc kādu gabaliņu, varbūt pašu nejēdzīgāko, ko iepriekšējās sastrādājušas, bet visu nojaukt nevar, jo spēcīga tiesu vara un arī daudz varas ir štatu līmenī. Tādēļ, manuprāt, ļoti svarīgi būs vērot, kas notiksies ar pašu demokrātisko sistēmu ASV. Kuras svarīga satāvdaļa ir arī brīva prese.
Lasot Latvijas ziņas, nevar nepamanīt, ka pašvaldību vēlēšanas jau 3. jūnijā. Tāpēc mums priekšā visai traumatisks laiks. Kaut kā tie politiķi ir nākuši pie atziņas, ka visefektīvākais veids, kā uzvarēt, ir ar gavņilkām, pretinieku nomelnošanu un dažādu skandālu organizēšanu. Arī ASV visas kampaņas ir šausmīgi melnas. Man, piemēram, gribētos no politiķiem divas lietas – lai nemelo un lai nav tizleņi. Un tikai tad būtu jēga skatīties, par ko viņi iestājas un kādas ir viņu programmas. Nu labi, ja nevar melns un balts, tad kaut kādās pakāpēs – cik melīgs skalā no 1 līdz 10 un cik tizls šādā pašā mērījumā. Jo tiem, kuri melo, tāpat nevar ticēt, un kāda tad jēga vispār no viņu programmām, bet tie, kuri ir tizleņi, tāpat neko nevar izdarīt, un kāda tad jēga no viņu programmām? Varbūt kāds mēdijs varētu uzņemties ieviest melīguma un tizlības reitingu visiem kandidātiem. Tad varētu izrēķināt saraksta kopējo indeksu un pēc tā arī pieņemt lēmumu, kurus atbalstīt un kurus nē. Nu, gan jau no visa plašā piedāvājuma varēs atrast kādus, kuri daudz maz atbildīs šiem kritērijiem, un tad varēs sākt lasīt, ko viņi sola un ko grib panākt.
Mans šīs nedēļas lielākais prieks bija Signes Baumanes kampaņa kikstarterī, kur viņa vāca naudu savai jaunajai filmai “My Love Affair With Marriage “. Visa plānotā 126k USD summa savācās dažas stundas pirms kampaņas beigām, un ir lielisks pierādījums, ka cilvēkiem izdodas, ja viņi rosās un zina, ko dara. Un pasaulē ir daudz talantīgu un veiksmīgu latviešu.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par kapkeikiem un assholiem
Posted on 13. februārī, 2017. 2 komentāri
Uz kruīza kuģa “Independence of the Seas” pavadītā nedēļa ir paskrējusi vēja spārniem. Aizbraucām no Fortlauderdāles garām Kubai līdz Haiti, Jamaikai un atpakaļ. Kuģis ar trīsarpus tūkstošiem pasažieru un mazliet virs tūkstoša apkalpojošā personāla pēc izmēra ir kā Latvijas vidēja izmēra pilsētiņa. Ar daudziem veikaliem, ēstuvēm, visplašākajām izklaides un sporta iespējām visām gaumēm. Protams, dzīve uz šāda kuģa ir stipri līdzīga dzīvei kādā Lasvegasas stripa viesnīcā. Ir gan kazino, gan teātri, bāri un diskotēkas. Sporta laukumi, klinšu kāpšanas sienas, mākslīgie sērfa viļņi, viss bērniem, veselīga dzīves veida cienītājiem, dzērājiem, tusētājiem, mākslas un parupju izpriecu cienītājiem un vienkārši rīmām. Ko var labi vērot daudzu pasažieru ķermeņa apveidos un manierēs. Viss uz kuģa tāds kā mākslīgs, bet arī labi izdomāts un pasniegts. Kuģis nestāv mierā ne mirkli. Piestāj, iepriekšējie pasažieri prom, un jaunā maiņa klāt. Pirms mums uz kuģa bija smagā metāla fanu festivāls. Kas izpaudās tā, ka atiešana aizkavējās, jo daudzi bija jānones no kuģa un šis tas bija arī izdemolēts. Piemēram, ienākot mūsu kajītē, konstatējām, ka grīda nez kāpēc ir slapja, un gandrīz uzskrējām virsū lielam industriālajam sildītājam, bet puvuma smaka izgaisa tikai pašās ceļojuma beigās. Uz lūgumu samainīt kajītes saņēmām atbildi, ka viss kuģis ir “fully booked”. Toties vienu vakaru mums atstiepa šampanieti, nākošajā vakarā zemenes šokolādē, bet vēl nākošajā divus spainīšus ar ledu. Tas laikam, lai baudu izstieptu trīs dienu garumā.
Amerikā liels kārums skaitās kapkeiki. Tiem nav nekāda sakara ar kapiem, tie ir tādi keksiņi, kuri ir apsmērēti un izdekorēti ar milzīgu daudzumu salda krēma. Parasti aicinoši ķīmiskās krāsās. Spilgti zilās, zaļās un rozā. Tā kā piektdien manam brālim bija dzimšanas diena, dodamies svētku kūkas meklējumos un iemaldāmies kapkeiku veikaliņā. Pēc neilgas sarunas ar pārdevēju noskaidrojam, ka viņa ir gatava pagatavot gigantisku kapkeiku ar apsveikuma uzrakstiem. Vēl pēc brīža dodos apsteidzošā uzbrukumā un prasu, no kurienes viņa ir un kā viņu sauc. Izrādās, ka Tamāra ir no Ukrainas. Darbs viņiem ir sešus mēnešus no vietas, bez brīvdienām. Tad divi mēneši atvaļinājums un atkal pusgadu jūrā. Maksājot jau labi, bet briesmīgi arī nogurstot un viņa nespējot vien sagaidīt, kad varēšot braukt mājās atvilkt elpu. Kuģa komanda atgādina Bābeles torni. Kapteinis un visi kapteiņa palīgi ir horvāti, šovbiznesa sadaļā pārsvarā amerikāņi. Virtuvē poļi, rumāņi, malaizieši. Apsardzē daudz indiešu. Droši vien Trampam būtu ko teikt par imigrantiem un darba atņemšanu amerikāņiem, bet uz kuģa likās, ka visi sadzīvo draudzīgi un saprotas labi. Tamāra saka, ka esot arī viens latvietis, strādājot kazino. Tā kā ar azartspēlēm neaizraujos, tad aizgāju uz kazino tikai vienu reizi, bet latvieti diemžēl nesatiku.
Ar Tamāru sākam apspriest kapkeika dizainu. Saku, ka vajadzētu ar torni un antenu, jo tas atbilst mūsu radio biznesa specifikai. Nu labi, tad taisīsim zilu kā zemeslodi un liksim zaļu saliņu. Es saku, ka uz saliņas tad liksim arī palmu. Un Tamāra aizraujas un sāk fantazēt, ko vēl varētu uztupināt viņas kūkai. Sarunas beigās aicina pieteikties viņas kapkeiku kursos, grupas esot pilnas jau vairākas dienas uz priekšu. Tā nu salīgstam, un nākošajā dienā gigantiskais kapkeiks ir gatavs un pat pārspēj mūsu cerības.
Izstādēm un konferencēm šāda kruīzkuģa vide ir ļoti piemērota. Neraugoties uz augstajām izmaksām, klienti jau brauciena vidū taujāja, vai nākamgad šāds pasākums atkal tiks rīkots un kad uz to varēs pieteikties. Visi grib izrauties no rutīnas un ikdienas un mazliet palutināt sevi un savus darba kolēģus. It kā Amerikā valda kapitālisms, bet tajā pašā laikā var redzēt arī ļoti sirsnīgas un ģimeniskas attiecības. Viens no mūsu labākajiem izplatītājiem ir vidēja izmēra ģimenes uzņēmums, kur visi darbinieki divas reizes nedēļā pusdienlaikā spēlē basketbolu un frīsbiju. Un viņu apgrozījums bez pārgudrām menedžmenta metodēm aug 20% gadā. Un darbinieki ir lojāli un lepni par savu uzņēmumu. Bet firmas prezidents pats būvē izstādes konstrukcijas un velk vadus, savukārt viņa sieva reģistrē dalībniekus un dara dažādus marketinga darbiņus. Un to, ka viņi spēlē to basketbolu, var tūlīt redzēt cilvēku sejās, savstarpējās attiecībās un valdošajā gaisotnē. Un kultūrā, kas saka: “We try to avoid assholes.”
Kuģis ir tāda interesanta padarīšana. Neitrālajos ūdeņos kapteinis uz kuģa ir kā dievs. Var laulāt, spriest tiesu, un visiem viņš ir jāklausa. Skatoties uz šo Latvijas pilsētas izmēra peldošo Bābeles torni, uzdodu sev jautājumu. Kas sanāktu, ja kuģa pasažieri kapteini un pārējo menedžmentu ievēlētu tiešās vēlēšanās? Vai šāds kuģis spētu darboties? Un vai ievēlētu prasmīgāko komandu vai arī to, kas solītu brīvpusdienas un kapkeikus katru dienu? Vai nav tā, ka Latvijā vēlētāji vispār neuzdod jautājumu, vai cilvēki, ko viņi ievēl, ir kompetenti un var izdarīt lietas, kuras jāizdara valsts funkcionēšanai. Mēs taču negribam, lai kuģi vai lidmašīnu, kurā esam, vada kāds, kurš to neprot darīt? Bet varbūt arī, ka nedēļa uz kruīza kuģa ir piesārņojusi mani ar kaitīgām vielām, un ir pienācis laiks kārtīgai detoksifikācijas tūrei.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Kuģis
Kapkeiks
Par kuģiem un afēristiem
Posted on 6. februārī, 2017. 2 komentāri
Sēžu lidmašīnā no Denveras uz Maiami un klausos austiņās Beach Boys saulainās un bezbēdīgās dziesmas. Mūzika labi piestāv nākošās nedēļas plāniem pavadīt laiku uz kruīza kuģa, kurš kursēs no Fortlauderdāles uz Jamaiku un atpakaļ. Vakar noskatījāmies filmu par Bīčboju galveno džeku, kura pārsteidzošā kārtā bija ļoti skumja un depresīva. Grupas dziesmu autors bija pavisam traks, dzirdēja balsis, tēvs viņu čakarēja, izmantoja un tamlīdzīgi. Bet parasti jau viss ir citādi nekā izskatās. Arī feisbukā mēs lielākoties redzam smaidīgas ballīšu vai ceļojumu sejas vai arī noteiktas orientācijas ziņas, kuras manifestē to izplatošo cilvēku pārliecību vai ticību. Vai arī vairāk vai mazāk rafinētu vēlmi kaut ko notirgot. Vai vienkārši narcisismu, vai vēlmi izpausties. Kāds varētu izdomāt feisbuka un tvitera appu, kura pateiktu priekšā – šis tikai čakarē smadzenes, šī ir inde, šis grib iepārdot, bet šī tiešām ir īsta manta. Tādu ziņu lentas redaktoru. Bet varbūt cenzoru. Tad to appu varētu pārdot. Krieviem, ķīniešiem, Trampam vai Merkelei. Bet varbūt šāds apps jau sen ir uzrakstīts un mēs jau sen sēžam tajā filtrā. Katrs var izdomāt pats. Agrā jaunībā mana mīļākā filma bija Fellini “Kazanova”. Par afēristu, kurš klaiņoja pa Eiropas galmiem un mēģināja valdniekiem iepārdot visādus pekstiņus. Man liekas, ka tā tāda traki interesanta dzīve. Iesaku pamēģināt. Īpaši pēdējā laikā galmu sarodas arvien vairāk, valdīšana kļūst neordinārāka, un tā ir īstā augsne radošiem risinājumiem.
Industrijas izstādes uz kuģa ir brīnišķīga ideja. Kurš tad ir teicis, ka izstādēm un konferencēm ir jānotiek tikai Lasvegasā. Uz kuģa savāktajiem 300 klientiem nekur nebūs kur sprukt, bet mēs varēsim viņiem pastāstīt par SAF Tehnika lieliskajiem produktiem un tādā veidā veicināt mūsu dzimtenes ekonomiku. Es domāju, ka ekonomiski vispatriotiskā rīcība ir izdomāt un ražot produktus Latvijā, bet tirgot tos lielajās pasaules valstīs, tāpēc, jo vairāk ASV parādās censoņi no Latvijas, jo labāk. Ja vien viņi netaisās pazust ASV dzīlēs kā algots darba spēks. Tad tā ir Latvijai zudusi dvēsele, un vienīgais pienesums dzimtenei ir mājās aizsūtītā nauda. Kas arī nav slikti. Piemēram, Ozoliņš naudiņu nopelnīja Amerikā, bet Latvijā uztaisīja golfa klubu. Arī Porziņģim pavisam drīz būs laiks kaut ko uztaisīt, protams, lielāku un grandiozāku nekā Ozoliņam. Starp citu, Ozoliņu Denverā vēl arvien atceras, īpaši tāpēc, ka viņš spēlēja laikā, kad Avelanči izcīnīja Stenlija kausu. Tas notika labajos laikos, jo tagad viņiem iet švaki.
Svētdien vakarā notika Superbola spēle, kas ir gada lielākais ASV sporta notikums. Pilnīgi neticama spēle. Jaunanglijas “Patrioti” smagi zaudēja pēc pirmā puslaika, bet otrajā puslaikā atspēlējās un pagarinājumā uzvarēja Atlantas “Falkonus.” Gluži kā Tramps Hilariju.
Organizēt biznesu Latvijā un tirgot produktus visai pasaulei ir miljons reižu labāk nekā ļaut visādiem skandināviem taisīt savas programmētāju fermas un nosmelt visas labākās Latvijas smadzenes. Zinu to diezgan labi, jo esmu pabijis abās pusēs. Jā, Latvijai tiek normālas algas un nodokļi, bet tā vienalga ir resursu eksplutācija ar visai ierobežotu pievienoto vērtību. Vienīgais, kas attaisno šo fermu eksistenci, ir fakts, ka viņi iemāca noteiktu darba kultūru un vispār izglīto mūsu darba spēku. Dara to, ko Latvijas izglītības sistēma nespēj izdarīt. Un iedod drusku kontaktus un sajūtu, ka tavs tirgus ir visa pasaule un nevis dzimtā kūtiņa. Domāju, ka Latvija darītu dikti pareizi, ja visādos veidos atvieglotu programmētāju un visādu citu gudrinieku pārcelšanos uz darbu Latvijā. Vīzu programmas, darba atļaujas. Mēs varētu lieliski nosmelt smadzenes no ukraiņiem, baltkrieviem, krieviem, turkiem. Īpaši šajos juku laikos, kad Latvija varētu būt intelekta, kultūras un iecietības oāze. Tas būtu gudri, jo neliels skaits cilvēku maksātu lielus nodokļus un celtu vispārējo līmeni. Bet mazapmaksātie darbi lai paliek robotiem.
Tikmēr Amerikā tehnoloģiju firmas ir sastresojušās par paredzamajiem imigrācijas, darba vīzu ierobežojumiem, jo viņiem jau to smadzeņu jau tā katastrofāli trūkst. Bet tā varētu būtu mūsu izdevība. Vispār, pēc manām domām, divas lielākās ASV šizofrēnijas ir nelegālo imigrantu un ieroču jautājums. Tās ir tādas sasāpējušas un desmitgadēm nerisinātas problēmas, par kurām, mazliet iedziļinoties, var tikai brīnīties un plātīt rokas. Bet par šīm un vēl daudzām citām brīnumu lietām es uzrakstīšu kādā citā reizē.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Lēdija Gaga uzstājas Superbola starpbrīdī!
Jaunākie komentāri