Amerikas iekarošana – kāpēc tas viss?

2015. gads man iesākās ar lielām pārmaiņām. Biju spiests atstāt FMS – kompāniju, kurā nostrādāju  pēdējos 8  gadus, kurā izlēju daudz spaiņu savu un darbinieku sviedru un sadedzināju miljardiem nervu šūniņu, lai nodrošinātu pasākuma attīstībai nepieciešamo enerģiju.

2014. gada vidū mēs (FMS vecie īpašnieki) pārdevām savu FMS Norvēģu kompānijai Visma.  Kompāniju pārdošana ir visai nervoza padarīšana un ar retiem izņēmumiem nopirktās firmas menedžeriem ir jādodas meklēt jaunus apvāršņus. Labā lieta man  šajā situācijā bija tāda, ka FMSā es biju visai liels akcionārs, tādēļ vismaz par trūkumu žēloties nav pamata.

Tā rezultātā, 2015. gada  janvāra beigās es biju turīgs, stipri apbružāts, piekusis un ar daudz un dažādiem aizliegumiem (kādus parasti iestrādā uzņēmumu pārdošanas līgumos) apkarināts  uzņēmējs.  Vajadzēja izvēlēties, vai ceturto reizi atkārtot to pašu, ko biju jau trīs reizes darījis Latvijā (pārdot uzņēmumu, uzsākt jaunu, utt), vai arī mēģināt kaut ko citur un savādāku.

Tādēļ kā Dieva pirkstu uztvēru to, ka SAF Tehnikai  vajadzēja cilvēku, kurš pieskatītu un attīstītu tās ASV filiāli “SAF North America”. Mans apdomāšanās laiks bija  īss, un 20. aprīlī es izlidoju no Rīgas uz Denveru, lai izmēģinātu, kā ir taisīt biznesu svešā valstī un man nepazīstamā nozarē.

Šis blogs būs par to, kā ir latviešu uzņēmējam  rosīties  ASV.  Latvijā cilvēki ir pieraduši, ka dažādām ārzemju kompānijām pie mums ir filiāles, ir prestiži strādāt ārzemju uzņēmumos. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski, lai arī Latvijas uzņēmumi uzdrīkstētos darboties lielos tirgos. Īpaši tādos bagātos un lielos kā ASV. SAF Tehnika ir vieni no retajiem, kuri to dara. Ja vēlaties uzzināt ar ko mēs nodarbojamies, apskatiet mājas lapu  https://www.saftehnika.com.

Rakstīšu no savām tīri subjektīvajām pozīcijām, bet ceru, ka Latvijā cilvēkiem tas būs noderīgi un interesanti.  Iespēju robežās centīšos rakstīt katru nedēļu.

SAF NA komanda 2015. gada aprīlī

2015-04-21 09.46.04

Kādēļ Amerikāņi tirinās?

Strādājot Amerikā novēroju dīvainu parādību. Pēc īsa tur nostrādāta laika kļūstu pastiprināti jūtīgs – gribas rakstīt garus, dusmīgus vai reizēm asarainus e-pastus. Viss tracina, pat mazākais nieks spēj izsist no līdzsvara un izraisīt emociju lavīnas.

Savukārt mātes kompānijas darbinieku lūgumi rakstīt izdevumu atskaites vai pildīt kādus citus administratīvus darbus izraisa dusmas. Ko viņi piesienas? Atkal kaut kas jāpilda? Atkal preci atsūtīja ne to! Neko viņi nevar uztaisīt!

Man pašam liekas, ka vismaz darba situācijās esmu visai nosvērts un mierīgs. Mani ir grūti izsist no līdsvara, psihot nemēdzu. Tādēļ šīs savas sajūtas norakstīju uz to, ka SAFā strādāju nesen, vēl daudz ko nezinu. Amerikā man viss jauns un aklimatizācija Denverā arī varētu atstāt kādu iespaidu uz emocionālo līdzsvaru. Tomēr, 1600m virs jūras līmeņa, pārtika cita un arī viesuļvētras ir bieži.

Tikko 2 nedēļas pavadīju Latvijā, strādāju mātes kompānijas birojā. Viss mierīgi – cilvēki strādā. Visi laipni, izpalīdzīgi un čakli. Tāda laba, rāma sajūta. Stresa nav. Sāku runāties ar Latvijas kolēģiem, viņi saka: ” Jā, jā, Tavi priekšteči arī trakoja, bija tādi jūtīgi. Kad atbrauca uz Latviju – nomierinājās, viss labi, tiklīdz atgriezās Amerikā, pagāja dažas nedēļas un atkal viss vecajās sliedēs.”

Tajā brīdī es sapratu, kādēļ mans priekšgājējs Daniels tik ļoti gribēja braukt uz Latviju. Neviens īsti nesaprata, kas viņam te būtu meklējams, pats amerikānis, darba pienākumi Amerikā, bet viņš kā uzburts, visu laiku prasījās uz Rīgu. Tagad man ir skaidrs, ka viņam tā bija iespēja nomierināties un atgūt līdzsvaru.

Amerikā viss ir daudz melnbaltāks, nekā Latvijā. Klienti sagaida labu servisu, viņi pieprasa labu servisu. Tādēļ darba diena šeit paiet tādā sajūtā, ka virsū gāžas milzīga lavīna. Visu laiku kādam kaut ko vajag. Un viņš to pieprasa. Sagaida tūlītēju reakciju. Mūsu šeit ir maz. Kad Amerikas klientiem visu vajag, tajā laikā Latvijā ir nakts un visi guļ. Tāpēc sajūta ir kā mazai skaidiņai bangojošā okeānā. Jo Latvija varbūt nemaz neeksistē, tā ir tikai mirāža, kaut kur tālu un nereāli. Un pēc īsa brīža Tu nemanot sāc uzvesties tāpat kā Tavi klienti – es visu gribu tūlīt, es gribu lai pret mani izturās kā pret Klientu. Un ja tas ne vienmēr tā notiek … seko rekacija.

Amerikā laba darba organizācija, plānošana un fokusēšanās ir vēl daudzkārt būtiskāka nekā Latvijā. Jo iespēju ir daudz, izmaksas arī ir ļoti augstas. Kļūdas cena ir milzīga. Laika ir maz. Visi skrien un dolārs šeit ir daudz svarīgāks nekā Latvijā.

Rakstu šīs rindas lidostā. Nedēļa Latvijā nomierināja. Viss ir forši. Tikai nesaprotu, kādēļ mans pārdošanas vadītājs Denverā raksta man tādus garus un neiecietīgus e-pastus???? Vajadzēs aizsūtīt uz pāris nedēļām uz Latviju.

%d bloggers like this: