Kaimiņu kaķus nebarot!

Bloga rakstīšanai ir savas priekšrocības, jo lasītāji sāk man dot dažādus noderīgus padomus – kā ietaupīt uz nodokļiem, kā labāk paveikt kādas citas praktiskas lietas. Dalās ar saviem kontaktiem. Paldies, dārgie lasītāji – jūs esiet brīnišķīgi un jūsu informācija man noder.

Esmu pietiekami daudz paceļojis un saticies ar dažādiem klientiem, lai varētu sākt vispārināt un izdarīt secinājumus. Kaut kur jau minēju, ka amerikāņi ir ļoti melnbalti. Tikai šeit klients vienā teikumā var pateikt, ka tavs produkts ir pēdējais mēsls un divus teikumus tālāk turpināt, ka tu esi lielisks un tava kompānija ir “awesome” vai otrādi. Par sīkumiem tev prasīs naudu, bet daudzi cilvēki ar vislielāko nesavtību metīsies palīdzēt un nekādu naudu neprasīs.

Bieži izteikti var sajust – vai esi kastītē “klients” vai “ne-klients”. Pirmais saņems uzmanību, laipnību un labu attieksmi, ja tiksi otrajā kastītē – tu kļūsi neredzams un tevi vienkārši ignorēs. Lai būtu kastītē “klients”, jāprot atstāt atbilstošs iespaids. Ka tev ir nauda, ka zini, ko gribi, utt. Amerikā ļoti pavelkas uz dārgām drēbēm, gadžetiem, zelta pulksteņiem un kundzisku izturēšanos. Pelēkie cibiņi šeit nav cieņā.

Cilvēki Amerikā ir godīgi, ko apsola, to arī izpilda. Gandrīz visi mūsu klienti maksā laikā, izņemot dažus bēdu brāļus, kuri nemaksā nekad laikā, toties māk labi “vārīt vardi”, barot ar solījumiem, raudāt un lūgties. Ja kaut kur aizmirsīsi maku – visticamāk, tev to atdos. Pamēģini Latvijā vai kaut kur austrumeiropā kaut ko aizmirst… Cilvēki piepilsētās durvis mājām neslēdz. Galu galā – kurš līdīs svešā mājā, zinot, ka gandrīz katram mājās ir šaujamais.

Pamācošs stāsts par izpalīdzību tepat Denverā. Kādam vietējam Denveras latvietim, sauksim viņu par Andri, kaimiņiene palūdz pabarot kaķi, kamēr viņa apciemos radus citā pilsētā. Protams, kaimiņiem izpalīdzēt ir svēta lieta, un arī kaimiņiene ir maza, jauka kundzīte.

Andris ir mazliet izklaidīgs, dažas dienas pēc apsolījuma viņš attopas, ka kaķis droši vien mirst badu, un vēlā vakarā dodas uz kaimiņienes māju. Ārā tumšs, apkārt viss kluss. Iela guļ. Atslēdz durvis, iet uz virtuvi saukt astaini. Kamēr viņš tur rosās – virtuvē parādās ēna. Pēc brīža skaļš blīkšķis, asas sāpes vēderā un Andris ir gar zemi. Pie viņa pieskrien pārbijusies mājas saimniece, purina un vaicā, vai viss esot kārtībā? Izrādās, Andris mazliet saputrojies ar datumiem – kaimiņiene vēl nekur nav aizbraukusi. Naktī pamodusies, nodomājusi, ka zagļi mājās, paņēmusi stroķi, vispirms izšāvusi un tad gājusi skatīties kas un kā. Andris vēl tagad staigā ar lodi vēderā, bet kaimiņu kaķus vairs nebaro.

Tādēļ īsti neesmu sapratis, vai amerikāņi ir godīgi, jo tā audzināti, vai tāpēc, ka tic Dievam vai vienkārši baidās dabūt lodi vēderā. Bet varbūt arī, ka viss kopā.

Šādas plāksnītes var redzēt pie viena otra auto vai privātmājas.

Nothing_Inside_Worth_Your_Life_with_Gun_Car_Truck_Window_Vinyl_Decal_Graphic___eBay

Jauni piloti un veci piloti

Šonedēļ cītīgi nodarbojos ar Colorado Drivers licence iegūšanu. Amerikā neatzīst citu valstu tiesības, tāpēc man viss ir jākārto no nulles, jo “International” tiesības ir derīgas tikai 60 dienas kopš iebraukšanas valstī. Tiesa, zinu cilvēkus, kas braukuši ar Latvijas tiesībām gadiem un bez problēmām, jo neesmu manījis, ka policija bieži pārbaudītu autobraucējus.

Man tomēr gribas Amerikas ID dokumentu, vismaz nebūs visur pase jānēsā līdzi. Arī apdrošināšana ir lētāka, ja ir vietējās tiesības. Piemēram, par moča apdrošināšanu uz gadu no manis noplēsa 1400USD.

Tiesības Amerikā iegūst elementāri. Tās var saņemt no 16 gadu vecuma. Lietot alkoholu un pīpēt marihuānu Kolorado var tikai no 21 gada vecuma, par ieroču iegādi un lietošanu man vēl jāveic pētījumi. Teorijas eksāmens – 25 jautājumi, drīkst pieļaut 5 kļūdas J. Ja ir interese – variet šeit papraktizēties:  http://driving-tests.org/colorado/colorado-permit-practice-test/

Braukšanas eksāmens ar auto – 10 minūtes izbraucienas pa mazām ieliņām, cena, ko prasa autoskola, ir 50 USD. Instruktore bija kundzīte virs 60, maza auguma, bet amerikāniski apaļa. Pēc nelielas pavizināšanās pa šķērsielām ap autoskolu, apmēram kā Rīgā, Bauskas ielas apkārtnē, Kethy saka: “You are OK, I can share the road with you.” Ar to arī eksāmens ir galā.

Ja gribētu tikai auto vadīšanas tiesības, visu varētu nokārtot 1 dienas laikā. Man process aizņem aptuveni nedēļu, jo gribu arī moča tiesības. Tas prasa iziet vienas dienas “Safe motocycle” teorijas un braukšanas kursu, kam galā eksāmeni. Cena – 175 USD. Man paveicās, jo uz kursiem bija brīva vieta šīs pašas nedēļas sestdienā. Moča pasākums bija mokošs, jo bija “Another beautiful Colorado day”, kas nozīmē saule, + 34 grādi. Iznāca pavadīt kādas 8 stundas klajā laukā, ķiverē, zābakos, ādas jakā. Brrr. Un visu laiku jābrauc figūras, vai jārāda ieinteresēta seja, klausoties pasniedzēja teorijas pauzēs. Viss tomēr beidzās labi – eksāmenu nolika visi 11, ieskaitot vienīgo mūsu kompānijas dāmu, kādu interjera dizaineri.

Abi instruktori – 65 gadus veci puikas nostiprināja manu pārliecību, ka Amerikā instruktēšana ir tāds pensionāru bizness.

Vai, kā reiz teica pazīstamais lidmašīnu pilots un instruktors Voldemārs: “Ir labi piloti un ir slikti piloti, ir jauni piloti un veci piloti, bet vecu un sliktu pilotu nav.”

Gatavošanās moču eksāmenam

2015-08-29 08.07.15

Starp mašīnām moci neparkot!

Nedēļa, kā jau daudzas iepriekšējās, paskrēja ātri. Atgadījās daudzi ievērojamāki un mazāk ievērojami notikumi. Pirmo reizi saņēmu algu no Amerikas kompānijas – esmu pavisam legāls. Iestājos Denver Atletic club – rūpējos par veselību un socializējos. Ar darba kolēģiem sarīkojām galda tenisa vakaru – 17. Avēnijā mums ir bārs, kurā ir kādi 10 ping – pong galdi, labas uzkodas un dzērieni. Team building Amerikā ir pavisam tāds pats kā Latvijā.

Iegādājos Harley Davidson Road King moci. Blakus ir kalni, Kolorado gadā esot 300 saulainas dienas, un ziema ilgst tikai 2-3 mēnešus. Kur vēl lai atrod piemērotāku vietu mocim? Līdz Las Vegasai ar roku padot – nieka 754 jūdzes un esi Sin City. Atceros, pirms gadiem piedalījos Hermey izbraucienā, kur 36 stundās bija jānobrauc 1500 jūdzes – tas saucās “Iron Butt” brauciens: www.ironbutt.com/. Tātad – uz Vegasu varu aizlaist 18 stundās.

Pats motocikla iegādes process droši vien ir atsevišķa stāstiņa vērts, jo apbraukāju visas Denverā atrodamā Harley bodes: Avalanche HD, Mile High HD un Sun HD. Kā redziet, nosaukumi atbilst Kolorado specifikai. Tagad nerunāšu par katra šī veikala īpatnībām, pārdošanas tehnikām un piedāvāto sortimentu. Tas visvairāk varētu interesēt Gati Panavu no “Motofavorīta”. Vienīgi pateikšu, ka Avalanche ir lielākais dīleris, ar visplašāko izvēli. Dienā viņi pārdodot ap 10 močiem, un paši apgalvo, ka neviens cits dīleris Amerikā vairāk nepārdod. Kopumā pirkšanas process bija tīkams, jo saistījās ar daudziem testa braucieniem, lai arī beigās, kad tikām līdz cenai, tas sāka atgādināt čūsku indes tirgošanu. Lai kā arī būtu – paliku pie Avalancha, un spožais Hārlis tagad stāv Spire mājas daudzstāvu garāžas 6. stāvā.

Mocis man ir, bet kur dzīvojot pilsētas centrā to turēt? Uz ielas – nozags vai sapostīs. Varētu SAF noliktavā, bet gribas, lai mocis būtu pa rokai. Izpētīju, ka publiskajā garāžā pāri ielai varu nopirkt mēneša abonentu par 130$ – sālīti, vai ne? Bet šeit viss ir dārgs – šorīt nopirku pienu un apelsīnu sulas paku un samaksāju par to 8 dolārus.

Izlēmu – pamēģināšu atrast pleķīti savā mājā, jo mums ir 7 stāvu garāža, varbūt kāds būs ar mieru izīrēt. Manai smalkajai mājai ir savs sociālais tīkls – iemītnieki liek dažādus ziņojumus un ir sociāli iekļauti. Ja atnāk pasta paka vai ierakstīta vēstule – mājas sociālā sistēma par to paziņo. Vienu vārdu sakot, progress. Izlēmu, ka ielikšu sludinājumu par nabaga expatu no trūcīgās Latvijas, kurš grib stāvvietu savam mocim. Ieliku sludinājumu un linku uz savu LinkedIn profilu. Nākošā dienā saņemu atbildi – kungs ir gatavs izīrēt par 150$ savu parkošanās vietu, viņam mājā pieder vairāki dzīvokļi un viens kādus pāris mēnešus būs bez īrnieka, tam piederošu auto vietu es varot dabūt. Uzaicina pie savis uz kafiju, pastāsta par dažādām biznesa idejām, kurām meklējot kompanjonu. Vienu vārdu sakot – parādās perspektīva vai risks, atkarībā no skatu punkta. Mājas stāvvietā no mana auto pa kreisi stāv maziņš Smart auto. Izmērs kā radīts, lai padalītos ar lielu, melnu Hārli. Aizeju uz mājas “reception”, palūdzu, vai viņi var nodot ziņu auto īpašniekam par manu vajadzību. Viņi nodošot. Paiet dažas dienas – nekāda reakcija. Nolemju neatstāties – uzrakstu mazu vēstulīti, ka maksāšu 130$ mēnesī par iespēju parkot moci kopā ar Smartu un aizlieku to aiz minētā auto logu tīrītāja. Tās pašas dienas vakarā pienāk e-pasts. Cienījams arhitekts raksta, ka čeku par minēto summu es drīkstot atstāt pie “reception”, un viņš ar lielu prieku man ļaujot parkoties viņa pleķī. Jā – čeku izrakstīšana man kļuvusi par parastu lietu. Tas ir visērtākais samaksas veids un arī izklausās tā smalki.

Pirmajā vakarā ieparkojos pa vidu – starp savu Passat un kaimiņa Smartu. Aizņemu varbūt kādus 10cm no kaimiņa teritorijas. Mani sākt mākt skopums – kāpēc maksāt 130$ par tādu nieku. Uzrakstu arhitektam, ka atradu ģeniālu parkošanās veidu, kas tikpat kā neapgrūtina viņu (kas gan ir 10cm?), ka labprāt viņam uzssaukšu pāris pudeles dārga vīna, un lieta nokārtota. Uz ko seko nekavējoša atbilde – ka mājas noteikumi aizliedzot parkoties pa vidu starp mašīnām, pat ja īpašnieki to savā starpā esot saskaņojuši. Vienīgā legālā iespēja man esot parkoties viņa pleķī priekšā viņa auto. Izlasu šo ziņu, drusku noskumstu un padodos. Galu galā – alternatīva ir par tādu pašu cenu atstāt moci pāris kvartālus no manas mājas, droši vien stipri nedrošākā garāžā. Uzrakstu čeku, atstāju to reception un ieloku moci “pareizi”, bet daudz neērtāk.

Amerikāņiem patīk nauda, arī turīgi cilvēki labprāt taisīs darījumus par nelielām summām un nekādos sentimentālos žestos neielaidīsies. Latvijā vai Krievijā visticamāk neviens tev naudu par moča nolikšanu šādā situācijā neprasīs.

Šeit ir savādāk – nauda ir dievs, un privātīpašums svēts. Tos Amerikā ciena. Ja noteikumos teikts, ka nedrīkst likt moci pa vidu starp mašīnām, tātad nedrīkst.

Mājas sociālais tīkls gandrīz katru dienu ziņo: “Aizvilkta nelikumīgi noparkotā mašīna ar tādu un tādu numuru, īpašnieks var kontaktēties ar aizvilcēju kompāniju tur un tur.”

Jaunais mocis – esmu atbraucis pie draugiem Highlands Ranch

2015-08-22 14.12.08

Uz Detroitu nebrauciet

Drusku jau apnicis rakstīt par imigrācijas un vīzu jautājumiem, jo reālā dzīve tur laukā jau sen atnesusi citus izaicinājumus. Tomār kārtībai jābūt, tāpēc šis būs noslēdzošais ieraksts par šo tēmu, kamēr neuzradīsies kaut kas jauns un interesants.

Tātad – ASV vīzu softs ir uzkāries, bet man darbi negaida. Sapakoju somas, izdrukāju to pašu veco labo ESTA un kā tūrists dodos dzēst savus Amerikas ugunsgrēkus. Īpaši pat nepievēršu uzmanību, kas un kā, kad pēc 17 stundu lidošanas un nīkšanas lidostās ierodos Detroitā, automobiļu citadelē.

Detroitā ielidošanas terminālis ir visai šaurs, pases pārbauda kādi četri iekšā laidēji. Sajūta drusku trauksmaina, jo tieši Detroitā tika noķerts un aizsūtīts mājās mūsu kolēģis. Kāds bija viņa pārkāpums, to droši vien neviens tā arī izskaidrot nevarēs… Rinda lēni virzās uz priekšu. Visur brīdinoši uzraksti, ka mobilos telefonus un foto kameras lietot nedrīkst – noslēpumi ir jāglabā. Pienāk mana kārta pārbaudīties. Ierēdnis vienaldzīgi paņem pasi, nolasa savā aparātiņā, paskatās ekrānā un ieinteresētā balsī saka: “Jums vajadzēs doties uz pārrunu telpu.”

Ar visu garo lidojumu, nogurumu un neziņu, kas tagad būs – sajūta ir, maigi sakot, riebīga. Tu zini, ka jānonāk galā, jo ar savu darbošanos esmu savārījis pietiekami lielu putru, kura pašam arī ir jāizstrebj. Tāpēc nevaru atļaut sevi izraidīt… Mazajā baltajā istabiņā ar mani runā tumsnējs, jauns ierēdnis. Viņš izskatās nedaudz sazombēts – acis raibi rūtainas, it kā nebūtu gulējis kādas 36 stundas. Un varbūt nav arī… Mani atvedušais robežas sargātājs saka otram: “Tas ir no tā paša kantora, no kura vienu jau pirms divām nedēļām aizsūtījām mājās”. Telpā parādās viegla asiņu smaka. Sākam runāties – saku, ka pirms divām nedēļām mūsu cilvēku viņiem nebija nekāda pamata sūtīt mājās un ka arī mani viņiem nav iemesla izraidīt. Rādu vēstules no SAF, visādus citus apliecinājumus. Ierēdni tas pavisam maz interesē. Viņš prasa: “Kāda tad ir starpība, kad tu brauc tagad ar ESTA vai brauktu ar E2 vīzu?”. Saku, ka ļoti būtiska, jo kamēr man nav vīzas, es algu Amerikā nesaņemu. Principā, vienīgais, kas mani izglāba no izsūtīšanas bija e-pasta izdruka un kvīts no ASV vēstniecības, no kuras varēja izlobīt, ka E2 vīza man ir piešķirta, bet tehnisku iemeslu dēļ nav izsniegta. Tādu viņi vēstniecībā ilgi lauzās dot un tikai ar lielu pierunāšanu izsniedza. Beigās jaukajam robežas sargam apnika ar mani ņemties – viņš paņēma pasi un teica apmēram šādus vārdus: “Mums Denverā ir aģenti, mēs atsūtīsim viņus uz SAF kantori, un, ja Tevi tur pieķers strādājot – izsūtīsim, un arī E2 vīzu tev nekad neredzēt”. Tad viņš ar spēku ieblieza zīmogu pasē un pasi iemeta man rokās. Protams, Denverā nekādi aģenti vairāk mani nevajāja. Pēc mēneša es vēlreiz aizbraucu uz Latviju, 2 dienu laikā saņēmu vīzu un biju atpakaļ Amerikā jau legālā statusā.

Tātad – ar visu ņemšanos, vīzas process prasīja kādas 10 nedēļas. Nākamais SAF darbinieks gan tādu pašu vīzu jau dabūja kādās 2 nedēļas – ceļš acīmredzami ir iestaigāts.

Pēdējais legalizācijas posms – Social Security numurs (SSN). Ja neskaita to, ka rindā ir jāstāv 3-4 stundas un kantoris ir visai piesmacis, tad nekas traks. Diezgan elementāra anketa, jāparāda pase ar vīzu un viss. SSN karti atsūta pa pastu. Kāpēc numuru nevar pateikt uz vietas, nesaprotu. Tam laikam ir kādi kulturāli vēsturiski iemesli. Vienīgi SSA darbiniece man saka, ka pēc imigrācijas sistēmas datu bāzes, es ASV nemaz neesmu iebraucis. Tāpēc man esot jāaiziet uz “Department of Homeland Security” un jāsaņem viņu atļauja šeit būt.

Praksē tas izpaudās kā aizbraukšana uz Denveras lidostu, kādu 2 stundu gaidīšana (stāvot kājās), kamēr kāds atbrīvojas. Kad jau biju zaudējis visas cerības – pie manis pienāca paveca kundze, paņēma pasi un teica: “Tūlīt visu nokārtošu”. Pēc 5 min. viņa atgriezās un teica: “Dators nebija pareizi noskenējis tavu pasi”, tagad Tu esi Amerikā pa īstam. Arī Tu vari pārbaudīt, vai Tu patiesībā esi Amerikā šeit: https://i94.cbp.dhs.gov/I94/recent.html

Daudzi Latvijā gaužas par mūsu valsts iestāžu darbu, e-pārvaldi un visu ko citu. Pēc pieredzētā Amerikā varu teikt, ka mums nav par ko kaunēties un noniecināt sevi. Protams, Amerika ir daudz lielāka un tāpēc attiecīgi arī bardaks un valsts pārvaldes atsvešinātība ir daudz lielāka.

Vēl man priekšā jauks vingrinājums ar Drivers License saņemšanu, jo Eiropas vadītāja tiesības Amerikā neatdzīst – viss jākārto par jaunu. Nu un pirmā “Tax declaration” iesniegšana arī būšot jauka.

Tā izskatās Social Security kantorī.

2015-07-31 09.15.47

Kā legalizēties Amerikā

Daudziem legāls statuss Amerikā ir visu vēlmju piepildījums. Man zināmas meitenes ir saņēmušas uzaicinājumus   precēties ar brašiem ASV armijas puišiem. Ieguvums ir abiem – armijnieks saņem dzīvokli un lielākus ienākumus, savukārt laimīgā līgava kāroto “Green card.”

Ja atmetam precēšanās variantu (esmu jau precējies) un naturalizēties arī neplānoju, tad jāmeklē citi legāli risinājumi. Ja negribi slapstīties, ASV tev ir nepieciešams Social Security numurs, jāmaksā ASV nodokļi un tad vari baudīt līdzīgas ekonomiskās iespējas kā ASV pilsonis.

Ar vīzas kārtošanu aktīvi sāku nodarboties jau aprīllī, uzreiz pēc iebraukšanas Denverā. Domāju – nauda man ir, kārtīga uzņēmuma aizmugure arī, biogrāfija tīra – nevajadzētu būt nekādām problēmām ar darba vīzu. Ātri sapratu, ka bez imigrācijas juristiem es galā netikšu. Amerikas imigrācijas un vīzu sistēma maigi sakot ir visai samudžināta un pirmo reizi pašam vai kādam no Latvijas visu sagatavot būtu pinķerīgi un mokoši.

Manā gadījumā reālākā iespēja kā tikt pie darba atļaujas, kā SAF Tehnikas darbiniekam, bija kārtot tā saucamo E2, jeb “Treaty Investor” vīzu. To dod ASV draudzīgu valstu pilsoņiem, kuri ir pietiekami investējuši ASV ekonomikā. Latvijas gadījumā tas būtu kaut kas līdzīgs uzturēšanās atļaujām, par kuru došanu vai nedošanu ārzemniekiem vēl pavisam nesen sabiedrībā bija karstas diskusijas. Balstoties uz ieteikumiem no Latvijas juristu saimes tieku pie Kalfornijas imigrācijas juristu kantora kontaktiem. Tajā strādā meitene no Latvijas – doma, ka ar savējiem būs vienkāršāk. Gribat E2 vīzu – OK nav problēmas, 9 000 dolāri un mēs daram. Pēc nelielas kaulēšanās salīgstam par 8500 dolāriem, kas manuprāt vienalga ir vismaz 2x par daudz. Baigās gan visus papīrus man gatavo ķīniešu meitene, bet tam jau arī nav nekāda nozīme. Dokumentu vākšana un gatavošana aizņem kādus 2 mēnešus un petīcija, kuru aizsūtam uz ASV vēstniecību Latvijā ir iznākusi 740 lapas bieza. Man ir Dropboxā izveidoti 10 folderi, kuri tiek koplietoti ar juristiem un čaklajiem SAF administrācijas darbiniekiem. Nespēju saprast kā senajos laikos, kad vēl nebija Dropboxa vai Google Drive, cilvēki spēja realizēt tik apjomīgus projektus un nesajukt prātā.

2015. gada jūnijā mans uzturēšanās termiņš tūrista statusā Amerikā tuvojās beigām un arī vīzas pieteikums bija sagatavots. Biju jau noīrējis dzīvokli. Bez vīzas un Social Security numura tas ir vērā ņemams sasniegums. Atstāju savu pusiekārtoto Denveras dzīvokli un devos uz Latviju pēc vīzas, jo Amerikā imigrācijas statusa maiņa nav iespējama – noteikti jāizbrauc no valsts. Tātad – norunātajā laikā ierodos vēstniecībā uz interviju. Man tiek uzdoti daži vienkārši jautājumi un paziņots, ka pieņemts lēmums izsniegt vīzu un ka pasi saņemšu pēc divām dienām. – viss vienkārši, draudzīgi un bez negācijām. Bet cilvēks domā un Dievs dara. Pēc divām dienām saņemu ziņu, ka ir problēmas ar ASV globālo vīzu IT sistēmu un neko izsniegt nevar. Aptuveni 2 nedēļas paiet sajūtā kā emigrantam kādā Remarka romānā – zinu, ka jābrauc uz Ameriku, bet vīzas vēl nav un neviens nevar pateikt, kad tās sistēmas iedarbosies. Situāciju vēl jaukāku padara fakts, ka pirms dažām nedēļām manu kolēģi neielaida ASV, jo robežsargiem bija aizdomas, ka viņš brauc strādāt, bet vīza, protams, nebija. Tas notika viņam ielidojot Detroitā. Imigrācijas kontrole, iebraucot ASV, atgādina labi apsargāta cietokšņa vārtus. Amerikā to sauc par “last line of defence”. Imigrācijas kontroles ierēdņiem ir visplašākās pilnvaras jebkuru iebraucēju – vienalga vai ar vīzu vai ar ESTA, neielaist valstī, īpaši arī nepaskaidrojot atteikuma iemeslus. Kaut kas neiepatīkas un viss – vari braukt, no kurienes nācis.Pēc divu nedēļu vairākkārtīgas lidmašīnas biļetes pārcelšanas, cerības dabūt vīzu tuvākajās dienās ir zudušas. Pieņemu lēmumu atgriezties ASV tūrista statusā – darbi negaida. Vienīgi šoreiz sagatavoju nopietnu vēstuli no SAF, kurā sludinu, ka ienākumus ASV nesaņemu, braucu īstermiņā darīt tikai atļautas lietas, utt. Vēl izprasu no vēstniecības papīru, kas saka, ka vīzu man nevar izsniegt tehnisku problēmu dēļ. Bruņojies ar šādiem dokumentiem nolaižos Detroitā – pilsētā, no kuras pirms neilga laika tika deportēts mūsu darbinieks. Tā kā lidmašīnas biļetes pirku pilnā pārliecībā, ka ASV atgriezīšos jau ar E2 vīzu, tad šim faktam nepievērsu nekādu uzmanību…

Dīvānu Tīģeris

Cilvēks ir sociāls radījums, un bez draugiem uz atbalstītājiem tā dzīve būtu visai sērīga. Ir, protams, gadījumi, kad ģēnijam, lai sasniegtu virsotnes, nevienu nevajag vai citi pat traucē. Sevi pie šīs kategorijas nepieskaitu – varu daudzas lietas darīt ciešami, bet neesmu vēl atradis to vienu, ko darītu izcili. Tāpēc nekas cits neatliek, kā socializēties un iekļauties barā. Īpaši jau svarīga tāda tīklošanās ir biznesā – vajag pirkt, pārdot un panākt, lai cilvēki dara, to, ko tu vēlies.

Tā nu aprīļa sākumā devos ciemos pie Jāņa Grēviņa uz Rīgas Biznesa skolu, lai aprunātos par tīklošanos Amerikā. Iemesli, kāpēc gāju tieši pie Jāņa, bija divi.

Pirmkārt, 6 vai 7 gadus esmu strādājis RBS par pasniedzēju, un vispār, tam, ka esmu biznesā, vislielākā mērā varu pateikties skolai – tā mani pakāpeniski novērsa no inženieru pasaules un pievērsa biznesam, iemācīja, ka ar pietiekamu nekaunību un lielu muti dzīvē var tālu tikt. Biznesa skolas pasaulē sadarbojas – arī RBS ir līgumi ar Buffalo, Oslo un citām biznesa skolām. Visām ir alumni asociācijas, ap tām apgrozās tīkloties griboša publika. Turklāt profesori parasti meklē kādus dīvaiņus, ko rādīt studentiem, jo studiju materiāls ir vajadzīgs. Vienu vārdu sakot – gribēju, lai Jānis man palīdz tikt pie Denveras biznesa skolas, uzraksta rekomendācijas vēstuli un padalās ar saviem Amerikas kontaktiem.

Otrkārt, Jānis pats ir beidzis doktorantūru ASV, un gribēju ar viņu aprunāties par tēmu “Amerika, kā tur ātrāk iedzīvoties un tikt uz priekšu”.

Jāsaka, ka Grēviņa kunga padomi bija ļoti noderīgi – mēs ātri izpētījām, ka Kolorado štata lielākā augstskola ir Kolorado universitāte http://www.cu.edu, bet Denverā ir Kolorado universitātes “Jake Jabs Center for Entrepreneurship”. Jake Jabs ir vietējais mēbeļu barons: http://www.cufund.org/2013/05/02/jakejabs/ , kurš uzdāvinājis centram 10 miljonus un iemūžinājis savu vārdu centra nosaukumā. To, ka centram ir šāds iespaidīgs patrons, var labi redzēt telpu noformējumā, kurā dominē Jake Jabs pilna auguma attēli komplektā ar iespaidīgu baltu tīģeri.

Centru vada cienījamais Madhavan Parthasarathy, Ph.D. No RBS tika uzrakstīta vēstule, ka Denverā ieradīsies ievērojams Latvijas uzņēmējs, kurš arī ir mācījis uzņēmējdarbību Rīgas MBA studentiem un ka viņam vēlams sniegt vislielāko atbalstu Denverā, ka viņš varētu būt noderīgs arī Denveras biznesa skolai, utt., u.t.jpr.

Pie Madhavan Parthasarathy devos kādā trešajā dienā pēc atbraukšanas, un jāsaka, ka uzņēma viņš laipni – izvadāja pa savu centru, iepazīstināja ar Dekānu un dažādām citām augstkolas amatpersonām un izrādījās ļoti laipns un runīgs indiešu izcelsmes kungs. Paziņoja, ka labprāt mani aicinās par vieslektoru, bet, ka skola ir trūcīga, tāpēc maksāt gan neko nevarēs. Toties uzaicināja uz studentu “Pitch event”. Tas tāds formāts, kad studenti kāda kursa ietvaros gatavo biznesa plānu, kuru rādīt investoriem, lai “sarūpētu” finansējumu. Ne pa īstam, bet tāda kā spēle. Lai visiem būtu interesantāk, tiek rīkots pasākums, kurā sarūpēts alus un uzkodas, saorganizēti studenti un kādi skolai pietuvināti uzņēmēji, kurus studenti tvarsta, stāsta savu ideju un atbild uz jautājumiem.

Pasākuma sākumā uzņēmējiem tika izniegti 500 000 dolāru “papīra naudas”, ko izdalīt tām studentu grupām, kuru biznesa plāni šķiet vissaistošākie. Vārdu sakot – pasākums ir par alu, pļāpāšanu par biznesu un “fanķiku” izdalīšanu, bet studenti redz īstus uzņēmējus un sajūtas pietuvināti plašajai un bangojošajai biznesa pasaulei.

Parthasarathy k-gs mani uzaicina tēlot uzņēmēju viņa studentu “Pitch eventa” un vēl kā papildus bonusu piespēlē iespēju vērtēt – t.i. izlasīt un ielikt atzīmi kāda studenta biznesa plānam. Biznesa plāns ir par “Organic Craft vodka destillery”- par nelielas kandžas rūpnīciņas atvēršanu Denverā. Vispār, “craft breweries” un “craft distilleries” ir pēdējo gadu Denveras apsēstība. Liekas, ka hipsteru uzvaras gājiens pasaulē uzņem apgriezienus.

Uzņēmēju aizbildnis Jake Jabs teica runu par Amerikas brīvo garu un vienādo iespēju zemi. Neko tādu ļoti atmiņā paliekošu viņš nepateica, bet studenti ap viņu, saprotams, lipa kā mušas ap medu. Pasākumā visvairāk “fanķikus” dabūja kandžas brūzis, jo tas bija visiem saprotams un atraktīvi izstāstīts plāns. Dzerot alu iepazinos ar daudz ļaužiem – piemēram, White kungu, (viņš bija pavisam melns), kurš strādā par bokseru aģentu un sapņo par iespēju atrast nākamo Floyd Mayweather. Pasākums notika dienu pirms grandiozā Mayweather – Pacquiao mača, par kuru katrs saņēma vismaz $50 miljonus: http://www.cnbc.com/2015/04/23/how-the-biggest-boxing-match-will-bring-its-fighters-millions.html.

No Parthasarathy kunga šķīros ar apsolījumu, ka rudenī noteikti meklēšu kādu iespēju skolā apmeklēt kādus kursus un papildināt savas zināšanas. Galu galā – biznesa skola ir 30% par zināšanām un 70% par tīklošanos. Savukārt bizness bez pareizas tīklošanas arī izdoties nevar.

Telpu noformējums Kolorado universitātes Uzņēmējdarbības centrā Denverā

2015-04-27 16.30.02

Denverā populārs aliņš Fat Tire

2015-04-30 17.34.47

Jake Jabs saka runu studentiem par Amerikas uzņēmējdarbības garu

2015-04-30 18.55.24

A maka ta nav….

Nesen vajadzēja apciemot klientu Bostonas apkaimē. Lieta, ko aptver šeit visai ātri, ir attālumi. Denvera ir ASV viducī. Bostona austrumkrastā. Laika zonu starpība – 2 stundas. Laiks, lai aizlidotu – 3,5 līdz 4 stundas, atkarībā no vēja stipruma un virziena.

Tātad lai apciemotu šo klientu, jāparedz 2 dienas. Klients atrodas Bostonas piepilsētā: ap 100 km attālu. Līdz šim esmu kaut ko tirgojis tikai Baltijā, kur bija ok no rīta aizšaut uz Tallinu un vakarā atgriezties, paspējot satikt 3-4 klientus. Šeit viss ir savādāk – ceļojuma budžets būs kādi 1200 usd. Mēnesī nosvilināt 5-10k USD tikai biznesa tripos ir nieka lieta.

Izlidošana uz Bostonu ir plānota 1pm. No rīta saņemu prieka vēsti – United ir problēma ar IT sistēmu, tādēļ visi reisi ir “grounded”. Nezinu, lidošu vai nē. Ērti, ka United ir tik labs, ka pacietīgi sūta e-pastus ar informāciju – jūsu izlidošana ir pārcelta, jaunais laiks ir …. Beigās ar 3 stundu kavēšanos tomēr aizlidoju. Foršums lidojumiem ASV – lielākā daļa iekšējo reisu ir aprīkoti ar Wi Fi, samaksā 2$ par stundu un sērfo vesels, vai strādā kā es šobrīd. Jo rakstu patreiz lidojumā. Sliktums – gandrīz visi lidojumi, kuros man iznāca būt, kavējas. Pirms mēneša apbraukāju lielu daļu ASV klientus – pasākums aizņēma 2 pilnas nedēļas un kādus 10 lidojumus. Bet par to braucienu citreiz.

Tātad – nolaižos Bostonā ap 11 vakarā, priekš Road Warriors tas ir ierasti. Dodos uz Avis pēc vāģa. Esmu rezervējis kompaktklases auto – kantora nauda ir jātaupa. Nonāku pie lodziņa un poļu izcelsmes Avis klerks saka – vai jums bagāža liela, saku – tikai maza soma. Vai ceļojiet viens? Viens. Varu par šo pašu naudu iedot Mustang kabrioletu. Saku Ok – nekad ar tādu auto neesmu braucis. Žēl tikai, ka ir jau pusnakts, tumšs un ne velna nevar redzēt. Uzticamais Waze, nesaprotu, kā cilvēki atrada ceļu Amerikā barbariskajā pirms Waze laikmetā? Ņemot vērā 6 joslu ceļus, viaduktus, nepārtrauktos ceļu remontus, milzīgi blīvo un ātro transporta plūsmu. Nakts vidus, neko nevar redzēt un saprast. Atrast manu 100km tuvā miesta viesnīcu bez Waze nebūtu viegli. Starp citu, šo Google produktu ASV zina tikai retais.

Nonāko galā, atkrītu. Nākošais rīts – ierastais Skype ar Rīgu, jādodas tikties. Diena birojā – par iespaidiem ar Amerikāņu biznesa cilvēkiem uzrakstīšu citreiz. Katrā ziņā, jūtos pabarots un apčubināts. Diena paskrien – pievakare. Jāskrien uz lidmašīnu. Ir silts, saule. Beidzot varu nolaist jumtu, izbaudīt Mustangu. Amerikāņi priecājas par auto kā bērni. Brauciens atpakaļ uz lidostu – esmu ceļa karalis. Vāģis rūc un mati plīvo. Apsveru, vai moča vietā labāk nenopirkt kabrioletu.

Esmu pie lidostas, vēl tikai benzīns jāielej. Nododu auto – personāls izsaka izbrīnu, ka tik ātri to atdodu, saku, ka arī mani tas pārsteidz, bet varbūt atgriezīšos un un nopirkšu šo auto no Avis, jo tāda iespēja tiek reklamēta.

Visām pārbaudēm izskrienu cauri žigli. Pie geita izdomāju nopirkt žurnālu – HBR uz vāka intriģējoši apgalvo, ka personālvadībai ir pēdējais laiks mainīties. Mani interesē, kā un uz ko? Jāmaksā – taustos gar kabatām, somā. Maks ar visu naudu un kredītkartēm pazudis. Ar manu izklaidību un cauro galvu – šī lietu pieskatīšana ir tīrais lāsts. Pārdevēja, lādzīga meksikāniete, sāk uzdot uzvedinošus jautājumus. Kur pēdējo reizi maksāji par kaut ko? Bet protams, benzīntankā!! Tātad maks ir vai nu Mustangā vai benzīntankā. Atstāju savu somu veikalā pie līdzjūtīgās pārdevējas – viņa apsola sargāt. Jo laika ir maz… Apbrīnojami, kā garlaicība var vienā mirklī pārvērsties adrenalīna pilnā ekšenā. Ko tie cilvēki velkas, vai viņi nesaprot, ka jāsteidzas? Muļļas tādi! Aizskrienu uz Avis – kur Mustangs? Pēc īsas skaidrošanās man paziņo, ka maks ir atrasts, un man to atnes bez kādas birokrātijas. Vispār cilvēki Amerikā ir ļoti godīgi, vismaz cik man ar to iznākusi darīšana.

Skrienu cauri drošībai, aizskrienu līdz avīžu stendam pēc somas. Tur priekšā bariņš ar cilvēkiem, pēta manu somu.  Nabaga avīžniecei būšot nepatikšanas, jo svešas somas ņemt nedrīksot. Man to gan atdod bez pretenzijām, bet izpalīdzīgo darbinieci esmu ieberzis. Tagad lidoju mājās un šo atgadījumu pierakstu. Nezinu, kāda ir šī stāsta morāle? Laikam, ka jābūt uzmanīgam un lidostā nevajag atstāt mantas bez pieskatīšanas. Tas gan man uzreiz sauc atmiņā kādu gadījumu ar aizmirstu slēpju zābaku somu Rīgas lidostā un sekojošu specvienību izsaukumu…

2015-07-09 15.09.02 2015-07-09 15.42.51

Ierašanās Amerikā

Pēdējā nedēļa pirms izlidošanas pagāja saraustītā tusiņā, pēc principa, ka vēl jau jāsatiek daudzi draugi un paziņas.

Tusiņi mijās ar haotiskām baiļu lēkmēm. Pa galvu šaudījās visādi interesanti jautājumi. Piemēram, “Kam man tas vajadzīgs?”, “Vai es saprotu, ko es daru?” un tamlīdzīgi. Bet tā kā biju Normundam apsolījis, ka braukšu un rosīšos, tad atpakaļceļa jau arī vairs nebija.

Izlidoju uz Denveru 2015. gada 20. aprīlī, agri no rīta, ar dullu galvu, īsti neapzinoties, ko daru. Lidojums no Rīgas uz Denveru kopumā aizņem aptuveni 17-20 stundas atkarībā no pārlidojumu skaita un gaidīšanas ilguma tranzīta lidostās. Laika starpība starp Rīgu un Denveru ir precīzi 9 stundas. Tas nozīmē, ka izlidojot svētdienā, agrā rītā, Denverā būsi tajā pašā svētdienā, pievakarē. Pašlaik esmu nonācis pie secinājuma, ka visērtākais lidojums ir ar Lufthansa caur Frankfurti, kur tālāk no Frankfurtes tai pašai Lufthansa ir tiešais lidojums uz Denveru. Priekšrocība šādam maršrutam ir tikai viena pārsēšanās un tas, ka bagāžu iereģistrē līdz galam. Ja Amerikā ielidosi kaut kur ātrāk, tad imigrācijas kontrole būs jāiziet ielidošanas pilsētā, tur arī visticamāk jāizņem bagāža un tad jānodod vēlreiz līdz gala mērķim.

Kad lidoju uz Denveru pirmo reizi, neko no tā visa vēl nezināju – lidoju ar Air Baltic uz Parīzi un tad ar Air France uz Vašingtonu un tad tālāk ar Deltu uz Denveru. Jāsaka, ka nekas nevarētu būt stulbāks, kā starptkontinentālā lidojumā izmantot trīs aviokompānijas. Iespēja kaut kur visū iesprūst vai pazaudēt bagāžu ir ļoti augsta, nerunājot par nemitīgām bailēm nokavēt reisu tranzīta lidostās. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pēc atlidošanas, savu bagāžu sagaidīju tikai pēc 2 dienām.

Pirmo braucienu uz Denveru es nebiju labi izplānojis. Viss notika improvizējot – ir biļete uz turieni un pēc pāris mēnešiem atpakaļ uz Rīgu. Latvijai ar ASV ir bezvīzu režīms – aizpildi internetā ESTA anketu, samaksā un brauc. Ja Latvijas pilsonis ar ESTA ir ielaists ASV, tas drīkst 90 nepārtrauktas dienas uzturēties ASV, pie nosacījuma, ja viņš nestrādā algotu darbu ASV un dara tikai ļoti ierobežotas ar savu darbu saistītas lietas – kā piedalās konferencēs vai tiekas ar klientiem. Līdz ar to – devos komandējumā pētīt situāciju. Apjausma par ASV imigrācijas dienestu īpatnībām un prasībām bija ļoti aptuvena. Pirms izlidošanas biju sarakstījies SAF North America vadītāju, biju sarunājis, ka viņš mani sagaidīs lidostā un man bija rezervēta viesnīca uz divām nedēļām. Denverā es nepazinu nevienu dzīvu dvēseli un man nebija ne mazākās nojausmas par vietu, kuru dodos apgūt.

Amerikas robežu šķērsoju bez problēmām un lidostā man sagaidīja mazliet iepīcis SAF ASV biroja vadītājs Daniels.

Pirmā asociācija izejot no lidostas – spilgta gaisma, kalni un plašums.

Mariott viesnīcu Cherry Creek rajonā sasniedzu bez problēmām, tikai somas bija palikušas kaut kur pusceļā.

Tās pašas dienas vakarā no Daniela uzzināju, ka Kolorado ir vislabākais alus ASV, ko arī labi degustējām netālu no visnīcas esošajā bārā 1000 Biers. Pēc garā lidojuma un izdzertajiem aliem aizmigt īpašas problēmas nebija.

Jack Swigert – Denverā dzimušais astronauts. Viņa tēls mani pavada un sagaida Denveras lidostā. Teiciens “Houston, we have a problem here” pieder viņam. To pateica, kad misijas uz Mēnesi laikā kosmosa kuģī uzsprāga skābekļa balons.

2015-05-22 18.53.36

Denveras plašumi – 300 saulainas dienas gadā

2015-05-28 17.19.35

Amerikas iekarošana – kāpēc tas viss?

2015. gads man iesākās ar lielām pārmaiņām. Biju spiests atstāt FMS – kompāniju, kurā nostrādāju  pēdējos 8  gadus, kurā izlēju daudz spaiņu savu un darbinieku sviedru un sadedzināju miljardiem nervu šūniņu, lai nodrošinātu pasākuma attīstībai nepieciešamo enerģiju.

2014. gada vidū mēs (FMS vecie īpašnieki) pārdevām savu FMS Norvēģu kompānijai Visma.  Kompāniju pārdošana ir visai nervoza padarīšana un ar retiem izņēmumiem nopirktās firmas menedžeriem ir jādodas meklēt jaunus apvāršņus. Labā lieta man  šajā situācijā bija tāda, ka FMSā es biju visai liels akcionārs, tādēļ vismaz par trūkumu žēloties nav pamata.

Tā rezultātā, 2015. gada  janvāra beigās es biju turīgs, stipri apbružāts, piekusis un ar daudz un dažādiem aizliegumiem (kādus parasti iestrādā uzņēmumu pārdošanas līgumos) apkarināts  uzņēmējs.  Vajadzēja izvēlēties, vai ceturto reizi atkārtot to pašu, ko biju jau trīs reizes darījis Latvijā (pārdot uzņēmumu, uzsākt jaunu, utt), vai arī mēģināt kaut ko citur un savādāku.

Tādēļ kā Dieva pirkstu uztvēru to, ka SAF Tehnikai  vajadzēja cilvēku, kurš pieskatītu un attīstītu tās ASV filiāli “SAF North America”. Mans apdomāšanās laiks bija  īss, un 20. aprīlī es izlidoju no Rīgas uz Denveru, lai izmēģinātu, kā ir taisīt biznesu svešā valstī un man nepazīstamā nozarē.

Šis blogs būs par to, kā ir latviešu uzņēmējam  rosīties  ASV.  Latvijā cilvēki ir pieraduši, ka dažādām ārzemju kompānijām pie mums ir filiāles, ir prestiži strādāt ārzemju uzņēmumos. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski, lai arī Latvijas uzņēmumi uzdrīkstētos darboties lielos tirgos. Īpaši tādos bagātos un lielos kā ASV. SAF Tehnika ir vieni no retajiem, kuri to dara. Ja vēlaties uzzināt ar ko mēs nodarbojamies, apskatiet mājas lapu  https://www.saftehnika.com.

Rakstīšu no savām tīri subjektīvajām pozīcijām, bet ceru, ka Latvijā cilvēkiem tas būs noderīgi un interesanti.  Iespēju robežās centīšos rakstīt katru nedēļu.

SAF NA komanda 2015. gada aprīlī

2015-04-21 09.46.04

Kādēļ Amerikāņi tirinās?

Strādājot Amerikā novēroju dīvainu parādību. Pēc īsa tur nostrādāta laika kļūstu pastiprināti jūtīgs – gribas rakstīt garus, dusmīgus vai reizēm asarainus e-pastus. Viss tracina, pat mazākais nieks spēj izsist no līdzsvara un izraisīt emociju lavīnas.

Savukārt mātes kompānijas darbinieku lūgumi rakstīt izdevumu atskaites vai pildīt kādus citus administratīvus darbus izraisa dusmas. Ko viņi piesienas? Atkal kaut kas jāpilda? Atkal preci atsūtīja ne to! Neko viņi nevar uztaisīt!

Man pašam liekas, ka vismaz darba situācijās esmu visai nosvērts un mierīgs. Mani ir grūti izsist no līdsvara, psihot nemēdzu. Tādēļ šīs savas sajūtas norakstīju uz to, ka SAFā strādāju nesen, vēl daudz ko nezinu. Amerikā man viss jauns un aklimatizācija Denverā arī varētu atstāt kādu iespaidu uz emocionālo līdzsvaru. Tomēr, 1600m virs jūras līmeņa, pārtika cita un arī viesuļvētras ir bieži.

Tikko 2 nedēļas pavadīju Latvijā, strādāju mātes kompānijas birojā. Viss mierīgi – cilvēki strādā. Visi laipni, izpalīdzīgi un čakli. Tāda laba, rāma sajūta. Stresa nav. Sāku runāties ar Latvijas kolēģiem, viņi saka: ” Jā, jā, Tavi priekšteči arī trakoja, bija tādi jūtīgi. Kad atbrauca uz Latviju – nomierinājās, viss labi, tiklīdz atgriezās Amerikā, pagāja dažas nedēļas un atkal viss vecajās sliedēs.”

Tajā brīdī es sapratu, kādēļ mans priekšgājējs Daniels tik ļoti gribēja braukt uz Latviju. Neviens īsti nesaprata, kas viņam te būtu meklējams, pats amerikānis, darba pienākumi Amerikā, bet viņš kā uzburts, visu laiku prasījās uz Rīgu. Tagad man ir skaidrs, ka viņam tā bija iespēja nomierināties un atgūt līdzsvaru.

Amerikā viss ir daudz melnbaltāks, nekā Latvijā. Klienti sagaida labu servisu, viņi pieprasa labu servisu. Tādēļ darba diena šeit paiet tādā sajūtā, ka virsū gāžas milzīga lavīna. Visu laiku kādam kaut ko vajag. Un viņš to pieprasa. Sagaida tūlītēju reakciju. Mūsu šeit ir maz. Kad Amerikas klientiem visu vajag, tajā laikā Latvijā ir nakts un visi guļ. Tāpēc sajūta ir kā mazai skaidiņai bangojošā okeānā. Jo Latvija varbūt nemaz neeksistē, tā ir tikai mirāža, kaut kur tālu un nereāli. Un pēc īsa brīža Tu nemanot sāc uzvesties tāpat kā Tavi klienti – es visu gribu tūlīt, es gribu lai pret mani izturās kā pret Klientu. Un ja tas ne vienmēr tā notiek … seko rekacija.

Amerikā laba darba organizācija, plānošana un fokusēšanās ir vēl daudzkārt būtiskāka nekā Latvijā. Jo iespēju ir daudz, izmaksas arī ir ļoti augstas. Kļūdas cena ir milzīga. Laika ir maz. Visi skrien un dolārs šeit ir daudz svarīgāks nekā Latvijā.

Rakstu šīs rindas lidostā. Nedēļa Latvijā nomierināja. Viss ir forši. Tikai nesaprotu, kādēļ mans pārdošanas vadītājs Denverā raksta man tādus garus un neiecietīgus e-pastus???? Vajadzēs aizsūtīt uz pāris nedēļām uz Latviju.

%d bloggers like this: