bergsblogo

Par nākotnes pareģošanu

Posted on 6. novembrī, 2016.     4 komentāri

Rakstu šo tekstu sestdienas rītā, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām ir palikušas tikai trīs dienas. Šovakar Denverā viesojas Tramps, bet es iešu uz operu. Interesanti, vai, aizejot uz Trampa ralliju, man izdotos samainīt biļetes? Viegli nebūtu – kas gan ir Pučīni opera “Meitene no Rietumiem” (La Fanciulla del West) pret iespēju uzlādēt baterijas pūlī un korī kliegt “Build the Wall!”, “Drain the Swamp!” (labi rīmējas ar “Tramp”), “Make America Great Again”, “Lock her up!” Nespēju no galvas atcerēties nevienu Hilarijas kampaņas lozungu, bet redziet, cik daudz vērtīgas Trampa idejas atcerējos, rakstot tikai vienu šo teikumu. Liekas, ka abu sarīkojumu entuziasti pēc sava profila tomēr īpaši nepārklājas. Biļešu cenas gan ir aptuveni vienādas – Tramps pārdod 2 biļetes par 200 dolāriem, un operas biļetes atkarībā no vietas maksā līdzīgi. Kulturālu un politisku sarīkojumu apmeklēšana ASV ir dārga. Interesanti, ka, lai tiktu uz Trampa ralliju, biļetes jāpērk internetā un lai tiktu līdz pirkšanai, ir jānorāda visai sīka informācija – gan e-pasta adrese, gan mobilā telefona numurs. Šīs vēlēšanu kampaņas laikā kandidāti ir ieguvuši apjomīgas savu atbalstītāju datu bāzes, un gan jau komerciāli nadzīgais Tramps tās pratīs lietderīgi izmantot arī tad, ja vēlēšanās zaudēs, bet varbūt, ka tieši tad viņš šo informāciju pratīs izmantot īpaši sekmīgi.

Šo ASV vēlēšanu centrālā tēma nav kādas lielas idejas, bet nelāgs un prasts rasisms un ksenofobija. Jo es nespēju ieraudzīt neko citu, kas varētu vienot viņa atbalstītājus. Tradicionāli republikāņi ir reliģiozi, aizstāv indivīda brīvības, iestājas par maziem nodokļiem un pret valsts pārmērīgu iejaukšanos cilvēku dzīvē. Tramps runā par sienu celšanu, meksikāņu izvarotāju deportācijām un kādas mistiskas varenības atjaunošanu un tieši šo saukļu dēļ arī cilvēki uz viņu pavelkas – daļai liekas, ka, ja izdarīs kā pēc saukļiem, tad varēs idilliski praktizēt tās augstāk uzskaitītās vērtības, citi atkal dziļi sirdī ir pārliecināti, ka krāsainajiem ir jāierāda viņu vieta un sievišķiem jau arī vieta ir pie plīts. Diemžēl viņi nesaprot, ka, iedodot Trampam varu un cenšoties īstenot kaut daļu no viņa solījumiem, iestāsies tāds bardaks un jukas, ka dzīve pie Obamas liksies kā paradīze. Nesen izlasīju Ērika Larsona dokumentālo grāmatu “In the Garden of Beasts: Love, Terror, and an American Family in Hitler’s Berlin.” Un lai arī ASV nav trīsdesmito gadu Vācija, tomēr zināmas paralēles es ieraudzīt varu.

Aptaujas gan joptojām pareģo, ka uzvarēs Klintone. ASV politiskā sistēma un naudas daudzums, kāds tiek ieguldīts vēlēšanās, ļauj plaši izvērsties visdažādākajiem sabiedriskās domas izpētes ekspertiem, statistiķiem un “lielo datu” analītiķiem. Jau šodien zināms, ka vēlēšanās jau nobalsojuši stipri lielāks procents latīņamerikāņu, kas ir laba zīme Klintonei, bet daudz mazāks daudzums afroamerikāņu, kas atkal ir viņai slikta zīme. Trampa kampaņa apgalvo, ka esot liels daudzums “slēpto” Trampa atbalstītāju, kuri aptaujās kaunas atdzīties, ka viņi balsos par Trampu. To pašu apgalvo arī Klintones kampaņa – esot arī tādi, kuri kaunoties teikt, ka balsos par Klintoni. Un vēl jau arī ir Senāta un Kongresa vēlēšanas, kuru rezultāts ir gandrīz tikpat svarīgs kā prezidenta vēlēšanu rezultāts. Un vēl arī pieci ASV štati šajās vēlēšanās balso par marihuānas legalizāciju un marihuānas uzvaru vēlēšanās paredz gandrīz visi analītiķi un sabiedrības pētnieki. Lai jau tauta pīpē un necepās tik daudz.

Trešdienas rītā mēs ASV diezgan droši zināsim šo vēlēšanu rezultātu. Iespējams, tā būs Klintone, pirmā sieviete ASV prezidenta amatā. Viņai uzvaru paredz aptaujas un arī viņas vēlēšanu kampaņas budžets ir kādas četras reizes lielāks nekā Trampam. Viss tiek darīts profesionāli, pareizi un plānveidīgi. Klintoni atbalsta gan lielais bizness, gan intelektuāļi, gan arī gandrīz visi respektablie preses izdevumi.

Bet tikpat iespējams tas var būt arī Tramps – jo šis ir underdogu gads. Neviens nopietni neparedzēja Brexitu, bet tas notika. Arī Čikāgas beisbola komanda Cubs šajā nedēļā ieguva “Pasaules kausu”, tā noņemot 108 gadus ilgušo “lāstu”, jo pēdējo reizi viņi šo kausu ieguva 1908. gadā. Trampam ir mazāk naudas, bet viņš ir iekurinājis daudzu sirdīs liesmu. Un viņš mauc – iedomājieties nedēļām ilgi četri ralliji dienā, krustu šķērsu pa visu ASV. Tam vajag kārtīgas iekšas. Tāpēc neko droši pareģot nevar. Vienu gan es zinu pavisam noteikti – jau mirkli pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas parādīsies jūra ar ekspertiem, kuri vienā balsī kliegs “es jau teicu” un “tas taču bija acīmredzami”. Bet viens no lielākajam dzīves skaistumiem ir tas, ka dzīvojam uz priekšu, nevis atmuguriski, un nākotni mums zināt nav lemts. Un labi, ka tā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par “Skin in the Game”

Posted on 31. oktobrī, 2016.     1 komentārs

ASV vēlēšanas ir nonākušas finiša taisnē un patreiz atgādina kaut ko līdzīgu Anakina Skaivolkera sacensībām filmā “Star Wars: Episode I – The Phantom Menace”. Sacīkste mainās tik strauji un pavērsieni ir tik negaidīti, ka neņemos prognozēt šo vēlēšanu iznākumu. Ja tagad uzrakstīšu kaut ko par FIB izmeklēšanu Klintones e-pasta vēstuļu lietā, tad, visticamāk, rīt vai parīt jau būs kāds jauns notikums, kuru visi TV kanāli iztirzās dzīvajā, aizrīdamies un siekalas šļakstinādami. Runā, ka CNN, pateicoties Trampa fenomenam, esot nopelnījis 100 miljonus dolāru vairāk nekā parastā vēlēšanu gadā. Tamdēļ visi ilūziju pārdevēji ir ieinteresēti uzturēt spriedzi līdz pat 9. novembra rītam, lai runājošajām galvām TV ekrānos būtu iespēja analizēt katru pateikto teikumu un nākt klajā ar vispretrunīgākajiem notikumu skaidrojumiem, savukārt TV kanāli varētu gūt rekordlielus reklāmu ieņēmumus no kompānijām, kuras grib pārdot savas picas vai pretkrākšanas līdzekļus elpu aizturējušajai Amerikas tautai, vienalga vai tie būtu Trampa vai Klintones kvēlie atbalstītāji. Daudzi SAF Tehnika klienti ASV ir TV studijas, tāpēc fakts, ka šis ir rekordieņēmumu gads industrijai, ir pozitīvs arī mums un caur to kāda drupača no ASV vēlēšanu svētku galda nokļūst arī Latvijas valsts budžetā.

Šajā vēlēšanu gadā viena no ieteicamajām lasāmvielām ir Edward Bernays 1923. gadā sarakstītā grāmata Crystallizing Public Opinion. Izlasot šo grāmatu, saproti, ka publiskajā telpā nejaušas ziņas tāpat vien pašas no sevis nenonāk. Piemēram – ir paklīdušas baumas, ka kāds hotelis grasās pārtraukt savu darbību, un šo baumu dēļ samazinās klientu skaits. Risinājums – publiski paziņot, ka viesnīca slēdz līgumu uz 5 gadiem ar slavenu pavāru un no līguma slēgšanas uztaisīt šovu, kurš netiešā veidā pateiktu, ka runas par drīzu galu ir tikai tukšas baumas. Pateikt tieši nevar, jo tas publikai liks domāt pavisam pretējo. Kapu Tramvajs – piemērs nesenai Latvijas sabiedrisko attiecību kampaņai un gan jau, ka cīņa šeit ir starp nekustamo īpašumu attīstītājiem un, iespējams, starp dažādu projektu lobijiem, kuri pretendē uz pieejamo finansējumu, un, protams, iespēja paspārdīt Nilu arī daudziem ir patīkama.

Amerikā es bieži sadarbojos ar   konsultantiem un aģentiem, kuri piedāvā savus pakalpojumus, lai pārdotu SAF produktus. Tāpēc esmu pieradis uzklausīt stāstus par grandioziem projektiem, kurus sadarbības partneris varētu atnest, nepieciešams vien tāds nieks kā kādi divdesmit tūkstoši dolāri pētniecībai vai mūsu apmaksāts ceļojums, piemēram, uz Barselonas vispasaules mobilo tehnoloģiju izstādi, kurā būšot unikāla iespēja satikt visus pasaules mobilās industrijas vissvarīgākos viceprezidentus un šīs tikšanās tad vedīšot pie kādas lielas un pasakainas laimes.

Situācijās, kad kāds cenšas tevi pārliecināt par savu ideju, ir jāuzdod viens vienkāršs jautājums – no kā šī persona pārtiek un kas mainīsies viņa situācijā, ja notiksies tas, par ko šī persona tik ļoti iestājas. Visbiežāk izrādīsies, ka minētā persona iegūs kaut ko ļoti prozaisku – piemēram, minētos divdesmit tūkstošus dolārus vai ceļojumu uz Barselonu, bet tu attiecīgi no tā šķirsies. Tāpat arī ir vērtīgi padomāt, ar ko kādā debatē iesaistītie cilvēki riskē, ja lietas aizies vienā vai otrā virzienā. Nevajag ņemt nopietni “ekspertus”, kuri ne ar ko neriskē, bet vienīgi cer dabūt labi apmaksātu darbu, ja viņu bīdītais projekts izdosies, vai kas vienkārši “zīmējas”, lai uzturētu savu “eksperta” tēlu, kurš viņiem nodrošina šādu vai tādu iztikšanu vai pašapziņas līmeni.

ASV tauta tikmēr gatavojas Helovīniem, kuri ir vieni no iecienītākajiem un visplašāk šeit svinētajiem svētkiem. Nav nekāds pārsteigums, ka šogad populāri ir Hilarijas un Donalda ķēmu kostīmi, bet priekšpilsētu savrupmājas ir apvītas ar trekniem zirnekļu tīkliem, un mauriņi ir izrotāti ar glītām, uz izpārdošanām pirktām antīku kapakmeņu replikām.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Mafinu un čūsku indes pārdevējiem

Posted on 23. oktobrī, 2016.     5 komentāri

Pagājušo nedēļu pavadīju Čikāgā, kur piedalījos nelielā, bet ļoti interesantā izstādē un konferencē, kuru organizēja FIA – “Futures Industry Association” https://expo2016.fia.org. Kā var saprast no nosaukuma, pasākumā satikās specifiskas “finanšu instrumentu” nozares naudas cilvēki.

Čikāgā atrodas vairākas biržas, kurās tirgo “atvasinātos finanšu instrumentus” un citus brīnumus, kuru nosaukumi normālam cilvēkam Latvijā ir pasveši. SAF Tehnika šajā pasaulē ir nonākusi caur to, ka ražojam vienas no pasaulē ātrākajām mikroviļņu datu pārraides sistēmām, kuras šīs nozares spēlētāju konkurētspējai ir vitāli nepieciešamas. Katrā biznesa jomā unikālai informācijai ir cena, tikai šajā nozarē sacenšanās notiek par to, kura spēlētāja dators saņems informāciju mikrosekundi vai pat kādas 100 nanosekundes ātrāk, nekā konkurenta dators.

Mūsdienās lielu daļu no visiem akciju pirkšanas un pārdošanas darījumiem realizē datori. Nav vairs tie laiki, kad biržu tirgotāji klaigāja, vicinājās ar rokām un pirka un pārdeva savus vērtspapīrus lielos tirgošanās plačos. Analoģija ar citām jomām, kurās datori, roboti un mākslīgais intelekts aizstāj cilvēkus, ir acīmredzama. Vienīgie, bez kuriem nekādi neiztikt, ir frīkainā paskata pilsoņi, parasti ar labu matemātiķu vai programmētāju izglītību. Tipiski viņi strādā kopā ar pieredzējušiem biznesa cilvēkiem, kuri “var pateikt, ko vajag” un aizvest pie lielā un bagātā klienta, kuram iepārdot viņu radīto brīnumaino produktu.

Kā jau noprotams, tad idejas kā pelnīt naudu vērtspapīru tirgošanās jomā var būt visdaudzveidīgākās. Tādēļ arī liels daudzums izstādes dalībnieku piedāvāja savu “īpašo algoritmisko produktu”, vai savus “tirgu izpētes rezultātus”. Mākslinieciska izskata puisis no Izraēlas visur pičoja savu “automātisko investīciju sistēmu”, kuru Citibank jau paņēmusi izmēģinājumam un ja patiks, tad ieskrūvēs savā internetbankā un piedāvās visiem bankas investīciju produktu klientiem. Neviļus nāk prātā analoģijas par čusku indes vai mūžīgās jaunības eliksīru pārdevējiem, vai kādiem Renesanses laika afēristiem, kuri ceļoja pa Eiropas galmiem un piedāvāja karaļiem savas inovācijas. Piemēram, Fellīni filma “Kazanova” (http://www.imdb.com/title/tt0074291/?ref_=nv_sr_1) ir labs materiāls, lai saprastu šajā Čikāgas eklektiskajā pūlī valdošo noskaņu.

Pavisam eksotisks bija puisis vārdā Maikls, ar kuru iepazināmies pirmajā konferences vakarā, viesnīcas jumta bāra pieņemšanā. Vīrs bija neliela auguma, viņa ķermeņa forma atgādināja halloween ķirbi un pats viņš lepni teica, ka visi draugi viņu saucot par Mafinu. Mafins stāstīja, ka visu dzīvi esot pavadījis Čikāgā tirgojoties ar fjūčeriem un tirgotāju dzīve esot tik vētraina un grūti paredzama, ka izdzīvojot tikai stiprākie un nekaunīgākie. Piemēram, ja kaut kur parādoties ēdiens, tad visi Čikāgas tirgotāji tam metoties virsū kā izsalcis šakāļu bars, jo lēnākie un pieklājīgākie nomirstot badā. Jāpiebilst, ka visi stāsti tika bērti tādā tempā un ar tādu Čikāgas akcentu, ka arī klāt esošie amerikāņi apgalvoja, ka viņi saprotot labākajā gadījumā pusi no sacītā. Uz Mafina vizītkartes stāvēja rakstīts, ka viņš ir investīciju kompānijas prezidents un jau pašā pazīšanās sākumā viņš lepni paziņoja, ka iepazītināšot mūs ar visiem, kuri kaut ko šeit nozīmē. Tā nu nākošie divi vakari pagāja drudžainos pārskrējienos starp dažādiem krogiem un klubiem, kuros konferences dalībnieki rīkoja pieņemšanas. Tas nekas, ka mūsu vārdi nekur nefigurēja aicināto viesu sarakstos, jo Mafina šarmamam pretoties nespēja neviens, turklāt visur viņš mūs stādīja priekšā kā pasaulē labākos radio ražotājus un pretējā pusē neizbēgami bija kāds cits, “pasaulē labākais”, piemēram matemātiķis, vai kviešu fjūčeru tirgotājs.

Dūmakainajos klubos vairāki pilsoņi piedāvāja pirkt viņu konsultāciju pakalpojumus, kuri variēja no “digitālo marketinga kanālu” pārzināšanas, līdz solījumiem piesaistīt finansējumu, jo gan jau mums vajagot kādu pieklājīgu cilvēku, kurš var stādīt mūs priekšā Blackrock vai kādiem tik pat prominentiem naudas maisiem. Bet parunājot mazliet ilgāk, “konsultanti” atvērās tik tālu, ka bija gatavi nekavējoties nākt strādāt par viceprezidentiem pie “pasaulē labākajiem radio ražotājiem”, bet iedzerot vēl divas glāzes sāka lamāt Klintonus un lielīt Trampu. Esmu ievērojis, ka liela daļa Trampa atbalstītāju Amerikā ir dzīvē vīlušies lūzeri, kas man īsti neiet kopā ar Trampa “uzvarētāja” kultivēto tēlu.

Čikāgas FIA izstāde un konference notiek katru gadu un viena no tās īpašām iezīmēm ir fakts, ka ēdienu un alkoholiskos dzērienus visur izstādes hallēs izvieto jau no pusdienlaika. Tas, lai mūžam skrienošie un izsalkušie finanšu šakāļi būtu motivētāki izmest loku gar finanšu nozares čūsku indes tirgotāju stendiem.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par ģērbtuvēm un vāverēm

Posted on 17. oktobrī, 2016.     3 komentāri

Viesuļvētra Metjū šajā nedēļā atkāpās, tā arī nenodarījusi nekādus vērā ņemamus postījumus, vienīgi Floridā tās dēļ pagarināja “early voting” balsošanas termiņus.

Agrā balsošana nozīmē, ka līdz noteiktam datumam balsotājs var nosūtīt savu vēlēšanu biļetenu pa pastu un vēlēšanu dienā nestāvēt garā rindā. Bet rindas ASV vēlēšanās vietām mēdz būt tādas, ka, lai nobalsotu, jāstāv bezmaz vai visa diena. Tāpēc balsošana pa pastu ir populārs risinājums. Amerikāņiem tīk ērtības visās jomās. Tiek lēsts, ka šajās vēlēšanās apmēram 40% no visiem balsošanas biļeteniem tiks aizsūtīti pa pastu, līdz ar to var teikt, ka balsošana ASV jau notiek pilnā sparā, kas nav mazsvarīgi, ņemot vērā šī brīža situāciju vēlēšanu kampaņā. Interesanti, ka neviens šeit nerunā par e-vēlēšanām un viss balsošanas un balsu skaitīšanas pasākums ir viens kārtīgs, oldskūlīgs process. Ņemot vērā dažādās hakeru aktivitātes un izzagto un publicēto e-pastu vēstuļu skaitu, liekas, ka labi vien ir, ka balsošana notiek šādi, jo decentralizētu sistēmu sabojāt ir daudz grūtāk. Tas atsauc atmiņā karstās debates Latvijā pirms gadiem 5, kad IT sabiedrība aktīvi strīdējās, vai kopēt igauņu e-vēlēšanas, vai palikt pie vecās papīrīšu sistēmas. Toreiz viedais profesors Borzovs visus nolika pie vietas, sakot, ka nav ko izaicināt likteni. Un varbūt, ka taisnība arī viņam bija.

Šajā nedēļā parādījās dažādi angļu valodas vārdi un izteicieni, kas tika daudz skandināti. Populārs teiciens bija “locker room talk” jeb ģērbtuvju runas. Šo izteicienu tagad var droši lietot, ja kāds ir ierakstījis un bāž degunā tavus privātās dzīves situācijās teiktos tekstus. Ja nav iespējas noliegt un izmeloties, tad jāstāsta, ka tā bija ģērbtuvju runa un tas it kā padara pateikto par neteiktu vai vismaz mazāk nozīmīgu. Ir tiešām aizkustinoši vērot, ka Trampu aizstāvošās runājošās galvas TV kastēs visas vienā balsī saka, ka jākoncentrējas taču ir uz svarīgāko un nav ko tur kavēties pie šīm “ģērbtuvju runām”. Tiem, kuri neseko ASV vēlēšanu seriālam, atgādināšu, ka tika izvilkts kāds 2005. gada ieraksts, kurā Tramps stāsta, kā viņš mēģinājis iegūt kādu precētu sievieti (un sūdzās, ka neesot izdevies) un ka viņam ļoti patīkot ķerties pie skaistu sieviešu vāverēm. Tā kā viņš esot ļoti slavens, tad tas viņam viegli izdodoties un viņš varot darīt gandrīz jebko. Apmēram šāds bija tās ierakstītās ģērbtuvju runas saturs, kurš sacēla nebijušu traci visā vēlēšanu cirkā.

Šai sakarā atceros, šķiet, 2005. gadu. Lattelecom bija tikko iegādājies Microlink, uzņēmumu, kuru tajā laikā vadīju. Pusgads pēc Microlink pārdošanas man palicis atmiņā ar nemitīgām “integrācijas” sapulcēm. Atgādināšu, ka tajā laikā Lattelecom vadīja Nils Melngailis un vadības komandā bija visai ievērojams Amerikas latviešu īpatsvars, jeb pavisam konkrēti – Nila komanda no PWC laikiem. Tā nu es ieeju šādas sapulces telpā un pavisam nevainīgi paziņoju: “Es apsēdīšos starp meitenēm”. Uz ko turpat uz vietas no vienas dāmas saņemu ledainu aizrādījumu, ka Amerikā mani par šādu izteikšanos mierīgi varētu iesūdzēt tiesā un lai es turpmāk domājot, ko sakot. Toreiz biju pilnīgi šokēts, jo prātā nebija nācis kaut kādi pazemot vai noniecināt klāt esošās sieviešu dzimuma personas, bet tā arī bija laba mācība, ka ar svešas kultūras pārstāvjiem vajag uzmanīties un muti labāk virināt mazāk. Protams, tagad es arī saprotu, ka konkrētā replika bija vēlme parādīt, kurš tajā telpā ir saimnieks. Pirms pusotra gada, kad tikko ierados ASV, apciemoju vienu no SAF Tehnika lielākajiem distribūtoriem. Kā jau parasts – vakarā restorāns, patīkamas sarunas ar kantora prezidentu un pārdošanas vadītāju. Pārdošanas vadītājs aizrautīgi klāsta, kā desmit gadu laikā plāno trīskāršot apgrozījumu un kādi viņam lieli nākotnes plāni. Prezidents apmierināts sūc vīnu un māj ar galvu. Tieši pēc nedēļas pienāk ziņa, ka pārdošanas vadītājs ir atlaists. Izrādās, kāda šī uzņēmuma darbiniece ir cēlusi prasību pret tiešām solīdā izskata kungu par seksuālu uzmākšanos. Un ASV tas ir “big deal” – vīrs izlidoja no darba kā šampanieša korķis, un industrijā neko labu vairs neatrada. Dabūja darbu kādā Austrālijas uzņēmumā, pavisam citā industrijā, par pārdevēju. Un tajā uzņēmumā pēc tam sešus mēnešus darbiniekus esot sūtījuši speciālos “neuzmākšanās” kursos, to man pastāstīja draudzīgie insaideri. Viņi bija nikni par kursiem, un nabaga patriektajam pārdevēju virsvadonim vai viņa uzmākšanās upurim līdzi nejuta. Liekas, ka Latvijā šādu kursu vēl nav, tā ka, ja tēma aktualizēsies, tad šī ir laba ideja mūsu izsalkušajai konsultantu kopienai, par ideju nekādu samaksu neprasu.

Otrs noderīgais angļu valodas vārdiņš, ko iemācījos šajā nedēļā, ir “Unendorse”. ASV priekšvēlēšanu laikā kandidāti vāc “endorsmentus”. Tas ir slavenu cilvēku publiski izziņots atbalsts konkrētam kandidātam. Savukārt, ja viņi ir atbalstījuši, bet pēcāk pārdomājuši un grib darīt zināmu, ka vairs neatbalsta, tad tiek lietots vārds “unendorse”. Tā nabaga Tramps šonedēļ ir saņēmis veselu kaudzi “unedorsments” no paša partijas biedriem. Jo novembrī ir ne tikai prezidenta vēlēšanas, bet tiek vēlēti arī daļa no Kongresa un Senāta, un Republikāņi tagad ir pārbijušies, ka Trampa vāveru un ģērbtuvju sarunu dēļ var pazaudēt savu vairākumu abās parlamenta palātās.

Vēlēšanu aptaujas rāda, ka, ja ASV vēlētu tikai vīrieši, tad Tramps tiktu ievēlēts bez mazākās šaubu ēnas. Bet 51% ASV vēlētāju ir sievietes, un šis fakts Trampa izredzes samazina kādu strēķi zem 10%. Tā nu veči – par mūsu nākotni lems sievietes, un izskatās, ka arī Brīvo pasauli vadīs viena no viņām.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Kāpēc latviešiem neiet

Posted on 10. oktobrī, 2016.     3 komentāri

Šī nudien ir iespaidiem un notikumiem bagāta nedēļa! ASV Austrumkrastā turpina pieņemties spēkā viesuļvētra Metjū, un vairākiem miljoniem Floridas un Dienvidkarolīnas iedzīvotāju tiek silti ieteikts pamest mājokļus un ņemt kājas pār pleciem. Viesuļvētras, sniega vētras un zemestrīces ASV piemeklē gandrīz katru gadu un arī Kolorādo štats, kurā es mitinos, nav nekāds izņēmums. Laiku pa laikam vietējā apziņošanas sistēma, nelabi pīkstēdama, mobilajā telefonā izmet lodziņā ierāmētus paziņojumus par viesuļvētras tuvošanos un iesaka tuvumā dzīvojošajiem slēpties patvertnēs. Patvertnes parasti ir izvietotas tualetēs, jo amerikāņi savas mājas paraduši būvēt no papīra, un tad nu mazmājiņa ir visdrošāk nostiprinātā telpa. Tagad es labāk saprotu, kāpēc Amerikā grāmata un filma “Oza pilsētas burvis” ir tik populāra; darbība taču sākas ar viesuli un kādas mazas meitenes aizpūšanu uz pasaku valstību.

Arī privātajā frontē nedēļa visai bagātīga. Viena no foršākajām izklaidēm Denveras apkaimē ir braukāšanās ar kalnu velosipēdiem. Trases šeit ir visdažādākās, sākot ar līdzenām un rāmām un beidzot ar stāvām, akmeņainām un stipri ekstrēmām. Šī ir atrakcija, kuru noteikti varu ieteikt mūsu štata viesiem. Braukšana ar kalnu divriteņiem ir kas tāds, ko Latvijā tik labi baudīt nevar, bet, kad vienreiz izmēģini, tad gribas braukt vēl un vēl. Vienīgi mana šīs nedēļas vizināšanās beidzās ar visai nepatīkamu kritienu, kā rezultātā celis ir stipri jēls un strutojošs. Šo rakstu nevis, lai pažēlotos, bet lai ieķeksētu karodziņu – kad pēc gadiem šo tekstu pārlasīšu, labāk šo nedēļu atcerēšos.

Par ASV politiku pat baidos kaut ko rakstīt, jo otrās prezidentu kandidātu debates plānotas šīs svētdienas pēcpusdienā, bet es blogu esmu iesācis rakstīt piektdienā. Tā ir laba atslodze no nemitīgas sēdēšanas Skype telekonferencēs vai vārīšanās pa telefonu angļu valodā. Esmu nonācis pat tik tālu, ka daļa sapņu rādās angliski. Tad nu šis blogs ir tāda kā nabas saite ar Latviju. Bet par politiku. Šodienas ziņās griežas kārtējā kompromātu porcija par to, ko Tramps savas karjeras laikā ir teicis par sievietēm, un Vikilīks kārtējo demokrātu e-pastu vēstuļu publiskojumi. Amerikas un Krievijas nepārtrauktā attiecību pasliktināšanās, kas izpaužas gan militārās demonstrācijās, gan arī abpusējās verbālās caurejās.

Uz visa šī fona liekas, ka arī Latvijā nevienam nav garlaicīgi. Notikumi Jūrmalā, Jūļa atklāsmes un topošās grāmatas piesaukšana atdzīvina rāmo latvju purvu. Jau kādu laiku internetā un mēdijos tiek apspriests fakts, ka ārzemju investīcijas Latvijā esot samazinājušās trīs reizes un kā valdībai vajadzētu uz to reaģēt. Domāju, tas nav nekāds īpašais brīnums. Jebkurš investors iegulda, jo grib nopelnīt. Pie tam iegulda vietās, kur var cerēt nopelnīt vairāk, bet risks pazaudēt ir mazāks. Ģeopolitiskais risks pēdējo gadu laikā ir pieaudzis – Krievijas rīcība ir agresīva, Eiropas Savienība kļuvusi vājāka un ASV vēlēšanu iznākums nav skaidrs. Juku laikos cilvēki nesteidzas ieguldīt savu naudu ilgos projektos. Pērk zeltu vai gluži pretēji – notriec naudu šodien. Piemēram, The Economist ziņo, ka luksusa jahtu nozarē esot liels uzplaukums.

Esmu diezgan drošs, ka ārzemju investīcijas apmēram tādā pašā apjomā ir samazinājušās arī Lietuvā un Igaunijā, jo risks ir pieaudzis un citur pelnīt drošāk, tāpēc pārlieku pārmest mūsu valdībai laikam nebūtu pamats.

Protams, ir vairākas lietas, kuras var darīt, lai investīcijas palielinātu. To vidū, pati būtiskākā, ko valdības Latvijā ilgstoši nedara mums visiem par sliktu, ir rūpēties par to, lai spēles noteikumi būtu visiem vienādi un godīgi, jo kurš tad pie pilna prāta esošs ārzemju investors gribēs nākt ar savu naudu, ja zinās, ka ir liela iespēja, ka vietējie viņu pa taciņu iemānīs purvā un tad ļaus nogrimt akacī. Bet neviens nenogrims, ja kāds vietējais zinātājs pratīs cauri purvam izvest. Uz to taču balstās visa neatkarības gadu polituzņēmēju prasme. Par to gan līdz apnikumam jau ir runāts un acīmredzot nav arī tik slikti, lai tauta saņemtos kaut ko mainīt.

Otra acīmredzamā lieta ir visiem spēkiem atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Tie parasti ir produktīvāki, pelnošāki un caurmērā maksā lielākas algas saviem darbiniekiem. Šie uzņēmumi arī daudz vairāk investē savā attīstībā, jo galu galā, valsts ekonomikai jau ir vienalga, vai investīcijas nāk no ārpuses, vai no pašu uzņēmumiem. Interesanti arī būtu papētīt, kādi investori stāv aiz Kipras vai citām statistikā uzrādīto valstu investīcijām. Katrā ziņā valsts interesēs ir, lai būtu daudz spēcīgu, eksportējošu uzņēmumu, jo tie rada rosību un šķiet interesanti arī ārzemju investoriem.

Valsti varētu salīdzināt ar restorānu. Ir tādi kā Vincents vai Bibliotēka Nr 1, kur cilvēki rezervē galdiņus laicīgi, jo zina, ka tur labi apkalpos un garšīgi pabaros, un ir arī tādi, kur ilgi jāgaida, kamēr ēdienu vispār atnes, atnestais ēdiens ir negaršīgs un beigās vēl zupā peld mati. Interesanti, ka tajos štruntīgajos restorānos arī darbinieki ir nelaimīgi, algas mazas un kadru mainība liela, bet bārmenis kā tāds polārlācis būvē no ledus sev māju.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par sienām, skaistuma karalieni un politisko porno

Posted on 2. oktobrī, 2016.     4 komentāri

Amerikā vēlēšanu vājprāts turpina pieņemties spēkā, un šīs nedēļas politiskā tēma ir Trampa publiskā apsaukāšanās ar bijušo Miss Universe Alicia Machado, kura apgalvoja, ka Tramps viņu nosaucis par resnu cūku un visādi pazemojis, uz ko Tramps atbildēja, ka viņa bijusi vissliktākā Miss Universe, kāda viņam bijusi, un sāka zīmīgi runāt par porno filmām, kurās šī skaistule esot iemūžināta. Šī ņemšanās ir tik smieklīga, ka šķiet, Tramps speciāli grib zaudēt, tikai vēlētāji nekādi negrib viņam to atļaut.

Sadzīviskās situācijās, piemēram, sporta klubā, man gadās sarunāties ar amerikāņiem par politiku un vēlēšanām. Viņi bieži prasa, ko domāju par Trampu un es parasti atbildu, ja viņu ievēlēs, tad mani no Amerikas patrieks, jo tāds pus-imigrants vien šeit esmu. Tad sarunu biedri drusku samulst un atbild, ka mani jau projām Tramps nedzīšot, jo tieši šādus imigrantus viņš gaidot ar atplestām rokām. Tā nu sirdī es gribu viņiem teikt, ka tiešām ir jābūt pilnīgi aptaurētiem, lai prezidenta amatā ievēlētu klaunu un muldoņu, bet kožu mēlē un izlīdzos ar samierniecisku vervelēšanu, jo skaidri redzu, ka savi 50% amerikāņu atbalsta Trampu, lai kādas arī muļķības viņš gvelztu. Tā kā mani skvoša oponenti ir baltie pusmūža vīrieši, tad šajā grupā Trampa fani ir vismaz 66%. Tā ir demokrātijas ēnas puse, ka kādā brīdī vēlētāji zaudē spēju domāt. Nezinu, kā tur bija senajā Grieķijā vai Romā, bet gan jau, ka vēsturnieki pateiks, ka bija reizes, kad ievēlēja kādu no labas ģimenes nākušu zirgu vai pilsētas klaunu.

No šīs nedēļas Klintones un Trampa debates man visvairāk atmiņā palika mirklis, kad Klintone skatījās ekrānā un teica visiem klausītājiem Amerikā un pārējā pasaulē, ka Amerikas vārds kaut ko nozīmē, ka uz to var paļauties. Tas tika teikts kontekstā ar NATO 5. pantu un kontrastā Trampa pozai, ka visiem, kuri gribēs ASV aizstāvību, par to būs kārtīgi jāmaksā. Ja nemaksās, ko prasa, tad lai vaino paši sevi.

Es varu saskatīt analoģijas Klintones nepopularitātei un, piemēram, Vienotības zemajiem reitingiem Latvijā. Cilvēkiem ir apnikuši gludi sasukātie un pareizi runājošie profesionālie politiķi. Latvijas vistuvākais analogs Klintonei ir Sarmīte Ēlerte. Protams, ASV politiķiem ir cits līmenis, cita nauda. Šajās vēlēšanās prezidenta kandidātu budžeti tuvojas miljardam dolāru, bet tendence, manuprāt, ir tā pati. Gudras, teicamnieciskas un intelektuālas sievietes daudziem vēlētājiem nepatīk. Palaidnīgi skolnieki diez vai ievēlētu par savu vadoni skolas bargo učeni. It īpaši laikos, kad arī ļoti gudri cilvēki ir atklājuši, ka patiesība slēpjas sienu sliešanā, svešo apkarošanā, bet sievietēm vieta ir pie plīts sārtvaidzīgu bērnu pulciņa vidū. Ir jau arī sava taisnība tiem, kuri saka, ka profesionālie eksperti un politiķi ir jādzen pupās, jo viņiem nav “skin in the game.” Tā ir sena diskusija, kam ticēt vairāk – skolotiem baltrocīšiem vai kārtīgiem praktiķiem, un pēdējā laikā šī diskusija ir nosliekusies uz to pusi, kuri māk visnekaunīgāk solīt.

Mans šīs nedēļas jaukākais atklājums ir Discovery seriāls “Harley and The Davidsons.” Tā ietekmē visu nedēļu braukāju tikai ar motociklu. Divdesmitā gadsimta sākumā automašīnas un motocikli bija kaut kas līdzīgs datoriem, robotiem un mākslīgajam intelektam mūsdienās. Un katrā laikmetā ir traki cilvēki, kuri cīnās un ņemās, līdz pasaule kļūst citāda. Tāpēc aicinu pārtaukt ņemties ar sienām, bet paskatīties tām pāri, jo pasaule nekad neatgriezīsies pagātnē un sienām, ticiet man, nav nākotnes.

Es savukārt šajā svētdienā skatīšos filmu “The Wall” – “Siena”, jo ar to es esmu uzaudzis, tāpat kā daudzi cilvēki no manas paaudzes. Liekas, ka ir pienācis pēdējais laiks tai noslaucīt putekļus.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par tirgošanās paradoksiem un stikloto Toronto

Posted on 26. septembrī, 2016.     4 komentāri

Pusnedēļa Toronto aizkrējusi nemanot, un pašreiz lidinos mājup uz Denveru. Toronto ir brīnišķīga pilsēta. Īpaši patika gan centrā sabūvētie stikla torņi, gan daudzie parki un smalkie pieminekļi. Tik spīdīgus stikla torņus šādā skaitā neesmu redzējis nevienā citā pasaules pilsētā, turklāt naktī ar gaišajiem logiem tie izskatās pavisam citādi nekā dienā saules apspīdēti. Vēl – vecās mājas, vieglā, drusku dekadentiskā sajūta, kuru pastiprina centrā jūtamais marihuānas aromāts. Kanāda būs pirmā attīstītā valsts pasaulē, kura nacionālā līmenī legalizēs marihuānu jau tuvākajā laikā, bet reālajā dzīvē tā jau ir tikpat kā legāla. Citi varbūt teiks, ka Kanāda personificē liberālos, izvirtušos rietumus un šādam pasaules uzskatam un dzīvesveidam nav nākotnes. Pagaidām gan nekas neliecina par norietu vai kādām sociālām vai ekonomiskām problēmām tuvā nākotnē.

Šādi īsi braucieni un klientu apmeklējumu mani ļoti motivē. Klienti Ziemeļamerikā novērtē, ja ražotājs viņus apciemo un, satiekoties otro vai trešo reizi, tu jau jūties kā viņu vecs čoms. Tas ir paradokss mūsdienu interneta tirgošanās laikmetā. Jā, šodien daudz preču tiek pirktas bezpersoniski, internetā, un pārdotas, izmantojot zīmolu spēku, bet joprojām lielākā daļa biznesa, kurā uzņēmums pārdod uzņēmumam, notiek, balstoties uz kontaktiem, attiecībām un reputāciju. Īpaši jau telekomunikāciju klienti sagaida, ka viņi varēs piezvanīt konkrētam cilvēkam un tā atbildes reakcijas laiks nepārsniegs stundu. Protams, internetam un automatizācijai arī šajās attiecībās ir nozīmīga loma, jo tie padara transakcijas lētākas un pārskatāmākas. Pārdevēji šādā modelī ir vairāk tie, kuri uzbūvē attiecības, saslēdz vajadzīgās pārmijas, lai preču vagoni maksimāli automātiski ceļotu vajadzīgajos maršrutos. Iedomājieties, ka jebkam, ko radījis cilvēks, aizmugurē stāv kāds pārdevējs, kurš ir domājis, cīnījies un centies, lai notiktu tā, kā ir noticis un par to saņēmis sūri grūti nopelnīto komisiju. Amerikas pārdevējiem, viņu darba kultūrai un dzīvesveidam es plānoju veltīt pavisam atsevišķu bloga ierakstu, jo šīs būtnes ļoti kontrastē ar Latvijā sastopamajiem, un noteikti ir pelnījuši vismaz atsevišķu eseju.

Toronto esmu izbaudījis kopālietošanas ekonomikas priekšrocības pilnā apjomā. Lietoju Uber automašīnas un maksāju par transportu ne vairāk par pusi no normālo takšu cenas. Dzīvoklis stikla tornī Spadina avēnijā, tikai kvartāla attālumā no ezera, izmaksāja mazāk par vienu trešo daļu no cenas, ko maksātu par viesnīcu. Turklāt sava virtuve un veļas mazgājamā mašīna ir liela priekšrocība, īpaši, ja patīk no rītiem paskriet un pēc tam staigāt tīrās drēbēs. Mazliet gan izbrīnīja izīrētāja Dāvida uzstājīgie atgādinājumi, lai turoties “low key” un mājas menedžmentam acīs nerādoties, jo kādi iepriekšējie klienti esot sacēluši kārtīgu traci, slikti uzvedušies un pat skraidījuši pliki pa koridoriem un liftiem. Tā nu uzdodu sev jautājumu, vai Dāvids maz ir šī dzīvokļa īpašnieks, varbūt tikai apakšīrnieks, un kā vispār būt drošam, vai uzturies noīrētajā dzīvoklī legāli. Protams, šādas detaļas piešķir ceļojumam tādu kā piedzīvojuma garšu. Un galu galā gan Uber, gan visās citās koplietošanas platformās neviens nav anonīms – gan pakalpojuma sniedzējam, gan klientam ir īsts profils, identifikācijas dokumentu kopijas un kas būtiskākais – iepriekšējo klientu sniegtās atsauksmes un reitingi. Līdz ar to kopējā servisa kvalitāte un drošība ir augstāka nekā veclaicīgajiem servisa sniegšanas veidiem. Turklāt norēķini ir tikai un vienīgi elektroniski, un nav nekādu problēmu rēķinus piestādīt darba devējam vai vēl labāk – uzreiz maksāt ar uzņēmuma kredītkarti. Liekas, ka nākamais solis koplietošanas platformām būtu vakariņas pie kāda mājās, par to samaksājot vien kādu kripatu no restorāna cenas, gan jau, ka šāds serviss eksistē, tikai nav tik iecienīts kā iepriekš minētie.

Atšķirībā no ASV, Kanādā Tramps ir briesmīgi nepopulārs, satiktie kanādieši viņu izsmēja un teica, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā viņiem nākšoties būvēt sienu ar ASV, lai nodrošinātos pret imigrantu pūļiem, kuri tad gribēšot bēgt no ASV uz Kanādu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par par politisko stāvokli ASV, hokeju un dalīšanās ekonomiku Toronto

Posted on 19. septembrī, 2016.     Komentējiet

Denverā ir svētdienas pievakare, viena no jaukajām atvasaras dienām, kad debesis ir zilas, saule spīd un gaiss uzsilst līdz kādiem trīsdesmit grādiem. ASV šī nedēļa nebija pārāk jauka – bumbas sprādziens Manhetenā, sadurti cilvēki Minesotas lielveikalā, un tikai 50 dienas atlikušas līdz prezidenta vēlēšanām. Patreiz Tramps ir izvirzījies vadībā, vēlēšanu iznākums ir pilnīgi un galīgi neparedzams un liekas, ka šādi sprādzieni un duršanas tikai uzlabo Trampa izredzes, jo viņš taču vispirms sasauks ģenerāļus un liks viņiem izstrādāt plānu, kā trīsdesmit dienās uzveikt visus teroristus un tad uzcels brīnišķīgo sienu, kura paglābs amerikāņus no visiem noziedzniekiem, bandītiem un citiem mošķiem, turklāt atdos amerikāņu izvārgušajai vidusšķirai labi apmaksātos darbus, kurus patreiz nozog visādi imigrantu draņķi. Apmēram tā. Hilarijas plaušu karsonis nekādi viņas ievēlēšanas izredzēm nepalīdz, jo kam ir vajadzīgs slimīgs prezidents, turklāt laikā, kad nepieciešama enerģiska rīcība? Šobrīd visas aptaujas uzrāda tik tuvus rezultātus, ka ārkārtīgi grūti paredzēt tālāko notikumu attīstību. Pirmās debates prezidenta amata kandidātiem ir plānotas 26. septembrī, kopā būs trīs prezidenta kandidātu debates un vienas vice-prezidenta amata kandidātu debates. Pēc šiem šoviem droši vien aina mazliet noskaidrosies vai gluži pretēji – galvas visiem būs saputrotas pilnīgi un galīgi.

Bet ko tur daudz uzraukties par lielajām pasaules problēmām. “Ir, kā ir, un būs, kā būs,” teica mamma galvenajam varonim zviedru komēdijfilmā “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda.” Manas šīs nedēļas praktiskās problēmas bija saplānot ceļojumu uz Toronto. SAF kanādiešu partneris tā sapriecājās par vienu nelielu piekāpšanos mūsu tirdznieciskajās attiecībās, ka novēlēja, lai Latvijas izlase Pasaules kausa turnīrā ieņemtu otro vietu, protams, aiz Kanādas. Diemžēl prieki izrādījās īsi, jo atklājās, ka tajā Pasaules kausā Latvijas komada nemaz nespēlē, bet kopā ar pierastajām, stipro hokeja valstu komandām kā Zviedrija, Somija, Čehija, ASV, Kanāda, spēlē arī Eiropas komanda un Ziemeļamerikas komada. Katrā ziņā Eiropas komandā neviens spēlētājs no Latvijas nespēlē. Šajās dienās Toronto norisinās Pasaules kauss, un tas varētu būt iemesls, kādēļ pilsētas centrā nevienā viesnīcā nevarēja atrast brīvus numurus. Pareizāk sakot, varēja atrast vai nu numurus tādās vietās kā Trump Tower vai Four Seasons par nieka 700 USD vai vairāk par vienu numuru par nakti, vai arī hosteļos par 50 USD par nakti. Neviens no šiem variantiem man īsti pie sirds negāja, katrā ziņā nakšņošanu Trampa tornī noteikti neatbalstītu SAF’s, ne jau politisku, bet finansiālu apsvērumu dēļ, savukārt piecdesmitdolāru hostelī palikt nebūtu cienīgi kaut vai uzņēmuma prestiža dēļ.

Nebraucu jau arī es uz Toronto skatīties hokeju, bet kaut ko pārdot, lai mazliet uzlabotu Latvijas tirdzniecības bilanci. Bet kaut ko zināt par hokeju, futbolu vai kādu citu sporta veidu nemaz nenāk par sliktu. Runāt tikai par darbu, produktiem, pirkšanu un pārdošanu ir sliktais tonis. Ir nepieciešamas sarunu tēmas vakariņu laikā vai sēžot bārā. Sports ir viena no labākajām tēmām, jo gandrīz katrs Amerikā fano par kādu sporta veidu. Protams, vislabāk ir atklāt, ka esi ar kādu gājis vienā skolā, dzīvojis vienā pilsētā un fano par to pašu sporta veidu. Tādam kā man šādas ekstras nespīd, tāpēc jāizdomā temati par sportu, makšķerēšanu, ceļojumiem vai robotiem. Vai jāiegaumē vismaz pāris pikantu anekdošu. Esmu gan ievērojis, ka pajēlie jociņi, kuri liek krieviem vai baltiešiem smieties, krītot pie zemes, amerikāņus labākajā gadījumā var atstāt pilnīgi vienaldzīgus vai sliktākajā gadījumā – neizpratnē blisinot acis. Par šo domājot, prātā nāk filma par kazahu žurnālistu Boratu, kura man liek smieties vēderu turēdamam, bet Amerikā īpaši populāra nav. Tāpēc varu tikai aicināt cienījamos vecākus Latvijā – sūtiet savus bērnus skolās un augstskolās ārzemēs, vēlams lielās, bagātās zemēs, jo tikai šādi viņi sapratīs šo valstu kultūras un spēs vērpt izklaidējošas runas, satiekoties ar lielo valstu iezemiešiem.

Hoteļu dilemmas risināšanā man talkā nāca dalīšanās ekonomika. AirBnb piedāvāja “studio” apartamentu pašā Toronto centrā, kura izīrēšana uz piecām dienām izmaksā aptuveni trešdaļu no summas, par kādu es varēju dabūt viesnīcu lidostas tuvumā. Vienu vārdu sakot – ja kompānija, kura sastāv no diviem vai vairāk cilvēkiem, grib palikt svešā pilsētā trīs vai vairāk dienas, tad AirBnb īrēts dzīvoklis vienmēr būs nesalīdzināmi izdevīgāks un labāks darījums. Jau dzirdu, kā piktie viesnīcnieki murdošā korī sāk pātarot par drošību, garantijām un labu servisu, bet teikšu godīgi, līdz šim mana pieredze ar kopālietošanas platformām ir tāda, ka tas ir lētāk un kvalitatīvāk. Vienīgi žēl, ka šīs platformas ir uzcēluši un visu peļņu savāc ASV kapitālisti. Varbūt vienīgi Ķīnā ir stipri platformu konkurenti, bet visā pārējā pasaulē dominē tikai un vienīgi amerikāņi.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par robotiem un mākslīgo intelektu, kuri izglābs Latviju

Posted on 11. septembrī, 2016.     2 komentāri

Ir pagājis apaļš gads, kopš pirmo reizi kā SAF North America pārstāvis piedalījos CTIA izstādē Lasvegasā. CTIA nozīmē “Cellular Telephone Industries Association.” Es pats šodien ar interesi izlasīju, ko par CTIA rakstīju pirms gada: https://bergsblogo.com/2015/09/15/lasvegasa-deja-vu/.

Pamanāmākais šajā apmeklējuma reizē ir, ka uz Stripa tiek būvētas vairākas jaunas, lielas viesnīcas un redzams, ka pilsētai klājas ļoti labi. Vēl šīs reizes atklājums ir viesnīca Vdara, kas ir salīdzinoši nedārga, ultra moderna, atrodas uz Stripa pie Cosmopolitain viesnīcas un pats lieliskākais, ka tajā nav kazino. Ja brauc strādāt, tad piepīpētie un cilvēku pilnie kazino ātri sāk krist uz nerviem.

Šī gada izstādes devīze ir Everything wireless, bet fokuss no dzelžu un infrastruktūras risinājumu ražotājiem ir pārvirzījies uz divām galvenajām tēmām: visādi sīki gadžeti ap mobilajiem telefoniem, kā paši telefoni, pulksteņi, virtuālās realitātes uzpurņi un tamlīdzīgi krāmi, un – Internet of Things, jeb IoT kā to ērti saīsina industrijas eksperti. Šis termins ietver sevī gan pašas “gudrās” ierīces, gan arī ļoti daudz software. No programmēšanas un programmētājiem nevar tikt vaļā nekur, un ļoti uzkrītoši redzams, ka ASV lielie operatori, kā T-Mobile, AT&T un Verizon arvien vairāk pārvēršas par programmēšanas un projektu vadības kompānijām.

Mobilais telefons gandrīz katram mūsu planētas iedzīvotājam ir pārdots, bet tāpēc jau nozares izaugsme apstāties nevar. Tādēļ nākamais solis ir ielikt SIM karti arī katrā fiziskā priekšmetā un iemācīt tos savā starpā sarunāties. Ja pagājušajā gadā tas bija tikai mazliet un ne tik uzkrītoši, tad šogad visi lielie operatori savos stendos runāja tikai un vienīgi par IoT. Gudrās pilsētas – visi luksofori, apgaismes stabi, atkritumu konteineri un novērošanas kameras ir pieslēgti tīklam, nepārtraukti raida informāciju par apkārtni un savu stāvokli. Dati tiek uzkrāti operatoru mākoņos, kur tos skatās un pēta mākslīga intelekta programmatūras, ekspertu sistēmas un tamlīdzīgi mošķi, kuri tad sūta attiecīgajiem dienestiem dažādus trauksmes ziņojumus un pieņem tajā mirklī nepieciešamos lēmumus. Reja Bredberija “Marsiešu hronikās” aprakstītās vīzijas sāk materializēties reālajā dzīvē.

Kastes ar austerēm tiek aprīkotas ar sensoriem, kuri kontrolē temperatūru, kastes novietojuma leņķi un austeru svaiguma pakāpi no ieguves vietas līdz resorāna galdiņam un rūpējas par to, lai amerikāņu patērētāja muti kārums sasniegtu svaigs un pareizā kondīcijā. Atsevišķs liels fokuss ir arī ap lauksaimniecības automatizāciju, piemēram, sensori kontrolē augsnes sausumu, klimatiskos apstākļus un citus parametrus un sūta lauksaimniekam instrukcijas, kad un cik ir jālaista vai jāveic kādas citas manipulācijas. Protams, lai šo nodrošinātu, ir jāuzlabo infrastruktūra, tādēļ visi aktīvi runā par jaunās paaudzes 5G tīkliem, kuri nodrošinās vismaz 10x lielākus datu pārraides ātrumus, bet tam, protams, vajadzēs daudz vairāk bāzes staciju un visu citu datu pārraižu un IT tehnoloģiju. Līdz ar to industrija gatavojas jaunam investīciju vilnim un tas, protams, visus sajūsmina. Izstādē ir skaidri pamanāms, kā labi koptie amerikāņu menedžeri ar spoži izbalinātajiem zobiem nēsājas no mītiņa uz mītiņu un spino cits citam savus stāstus. Interesanti, ka pāris tiešām sekmīgu un bagātu cilvēku, ar kuriem iznāca aprunāties, izskatījās ārēji visnecilākie un stāstus nevērpa nemaz.

Lielākais labums no šādu izstāžu apmeklējuma ir iespēja dažās dienās satikt ļoti daudz vajadzīgu cilvēku. Kas notiek stendos, ir stipri otršķirīgi, būtiski ir tieši saprast, ko tu gribi satikt un atrast veidu, kā šīs tikšanās noorganizēt. Tā nakstsklubā satieku vienu no saviem partneriem, kurš pļāpā ar kādu puisi un saka – iepazīsties, šis ir Simons, mans draugs no kompānijas ABC, bet Simons stāsta, ka dzimis Izraēlā, bet pēdējos 10 gadus dzīvojoties pa ASV, un Asads piebalso, esot no Pakistānas, bet nu jau daudz vairāk amerikānis. Zīmīgi, ka vizuāli abus vīriņus varētu noturēt par dvīņu brāļiem.

Šādas konferences un izstādes ir labs veids, kā mazliet izkāpt no ikdienas pienākumu jezgas un paskatīties uz lietām no malas. ASV problēma ir katru mēnesi radīt aptuveni 100 000 jaunas darba vietas, tas ir viņu darba spēka pieaugums dzimstības un migrācijas dēļ. Tajā pašā laikā viss tiek automatizēts uz nebēdu – roboti, lietu internets un tamlīdzīgi. Īstermiņā tehnoloģijas samazina darba vietu skaitu, bet atkal ilgākā termiņā tās samazina visu produktu un pakalpojumu cenas, kas rada lielāku pieprasījumu un līdz ar to arī jaunas darba vietas.

Latvijā situācija ir sarežģītāka – cilvēku skaits arvien samazinās zemās dzimstības un negatīvās migrācijas dēļ. Līdz ar to, lai uzturētu esošo dzīves līmeni, ir nepieciešama kārtīga modernizācija. Īpaši jau Nacionālajai apvienībai būtu jāiestājas par valstisku modernizāciju un robotizāciju, jo vīzija, ka visu darbu mūsu zemē dara roboti, bet tiesu spriež un valsti vada godīgs, neuzpērkams mākslīgais intelekts, kamēr tautieši kopj un attīsta latvisko dzīvesziņu, taču ir ļoti vilinoša, vai ne?

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par būvēšanos Rīgā un Denverā

Posted on 5. septembrī, 2016.     13 komentāri

Desmit dienas Rīgā paskrēja vēja spārniem un tagad jau esmu atpakaļ Denverā. Pārmaiņas pēc nerakstu lidmašīnā, bet gan sēžot savā viesistabas dīvānā. Kā parasts, pirmā nedēļa šajā dīķa pusē paiet, cīnoties ar miegu agri vakaros, mošanos ap 3 naktī, kad celties vēl par agru, bet aizmigt vairs nav iespējams. Vienīgā recepte, ko esmu atradis, ir kārtīgi sportot pirms gulēšanas un, naktī pamostoties, iedzert miega zāles. Šādi rīkojoties, džetlegs pāriet aptuveni nedēļas laikā un arī dienā galva strādā normāli, nav tā pretīgā neizgulēšanās un noguruma sajūta.

Esmu jau iepriekš rakstījis, ka Denvera ir “boom city”. Šeit gadā iebrauc ap 100 000 jauni iedzīvotāji, un pašlaik Denverā kopā ar piepilsētām dzīvo ap 3 miljoni iedzīvotāju. Pēc “Business Insider” veidotā ASV pilsētu reitinga Denvera ir dzīvošanai vislabākā pilsēta ASV. Saite uz labāko pilsētu reitingu ir šeit: http://www.businessinsider.com/us-news-best-places-to-live-in-america-2016-3/#50-columbus-ohio-1. Denverā ir gan sakārtota transporta sistēma, gan kalni, gan augoša ekonomika. Vienu vārdu sakot, var gan pelnīt, gan arī labi atpūsties. Un ir arī strauji augoša marihuānas industrija, kas nerada īpašas problēmas ne iedzīvotāju veselībai, ne arī kriminogēnajai situācijai. Politiski Kolorādo štats ir “swing state”, tas nozīmē, ka šeit aptuveni vienāds skaits iedzīvotāju balso par republikāņiem un demokrātiem.

Viens no Denveras valdīšanas lepnuma objektiem ir vietējā “light rails” transporta sistēma. Tas ir kaut kas pa vidu starp tramvaju un dzelzceļu un savieno pilsētas centru ar lielākajām priekšpilsētām un lidostu. Denverā ievācos pirms aptuveni pusotra gada un tad vēl nebija uzbūvēta dzelzceļa līnija ne uz lidostu, ne arī uz rajonu, kur atrodas SAF Tehnikas birojs. SAF Tehnika īrē biroju un noliktavu Auroras priekšpilsētā, kur vēsturiski ir liela meksikāņu un afroamerikāņu koncentrācija, bet nesen šeit uzbūvēts milzīgs Kolorādo universitātes hospitālis, aptuveni kā 100 Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi, nu un arī budžets un budžeta pārtēriņi atbilstoši. Līdz ar to vide ap mūsu biroju ir visai eklektiska – mazas vecas mājiņas ar dzelzs restēm uz logiem mijas ar ultra modernām slimnīcu būvēm un tām piegulošām iepirkšanās ielām, turpat kaimiņos arī Denveras cietums ar lielu darbinieku autostāvvietu un ceļa zīmēm, kuras nekādā gadījumā nerekomendē uzņemt balsotājus. Vēl iesāņus – garlaicīgās, plakanās biroju un noliktavu celtnes, kurās mitinās visi iedomājamie mazie biznesi. Sākot no kosmētikas preču noliktavām un beidzot ar tarakānu un citu kaitēkļu iznīdēšanas firmām. Un visam pa vidu – pļavas, pa kurām skraida truši un alas rok prēriju suņi, tādi mazi susliki ar tireklīgām astītēm ritenī, kuri veido milzīgus alu labirintus un savā starpā sazinās, spalgi pīkstot.

Bet, turpinot par dzelceļu – aptuveni pirms gada, gar lielo ielu, kura piegulst SAF birojam, sāka būvēt jaunu dzelzeļa līniju. Ir pagājis nepilns gads, un tā jau ir pabeigta – sliedes, dzelzceļa stacijas, pārvadi. Viss ir uzbūvēts. To pašu varu arī teikt par visa cita veida celtniecību. Pilsētā gadā ievācas 100 000 cilvēku, tāpēc ir jāuzbūvē daudz. Un celtniecības temps ir acīmredzams. Paiet daži mēneši un vietā, kur skraidelēja prērijsuņi, jau slejas rindu mājas, vai ir uzbūvēts kārtējais velo celiņš. Uz šo skatoties, neviļus nākas salīdzināt ar Latviju. Jo atbraucu uz šejieni kādas reizes četras vai piecas gadā. Tātad bieži, bet arī pietiekami reti, lai redzētu pārmaiņas. Es redzu, Rīgā gan viss mainās 10x lēnāk kā Denverā. Vienīgā pamanāmā jaunbūve centrā ir tā kroplā māja uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, kurai garām ejot, gribas pievērt acis. Nu un nebeidzamie ielu remonti, īpaši jau Barona ielas. Šajā augustā Rīgā man visa šī ielu remonta darba organizācija likās tik apšaubāma un ielās esošā darba drošība tik diletantiska, ka varam būt tikai laimīgi, ka kāds traktors neuzbrauca mašīnai vai ceļu rullis kādam strādniekam.

Citādi Latvija izskatās pēc sakārtotas un pārtikušas Rietumu valstiņas. Ne tikai Rīgā, bet arī ārpusē kūsājošie ceļu remonti un sakopšanas darbi skaidri signalizē par pašvaldību vēlēšanu tuvumu un arī, iespējams, kādu Eiropas fondu atvēršanos. Vienīgais, ko gribētu novēlēt, ir parūpēties arī par kārtīgu plānošanu un projektu vadību, kas acīmredzami ir visu Latvijas projektu vājākā vieta. Pārāk bieži mūsu ierēdņi un viņus pieskatošie politiķi un politiķus pieskatošie krustēvi uzskata, ka projekts ir realizēts mirklī, kad noslēgts līgums ar laimīgo konkursa uzvarētāju un atsistas visas IUB sūdzības, bet, tā kā konkursa nolikumi ir saķīmiķoti tā, lai uzvarētu tie, kuriem jāuzvar, tad pēc līguma noslēgšanas arī daudz neko no projekta realizētāja paprasīt nevar, jo nečakarēsi jau savējo, turklāt jānopelna jau arī kaut kas ir.

Diemžēl es nevaru iedot recepti, kā to vērst pa labu, jo šī saimniekošana ir dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrības kultūrā. Tas ir apmēram tāpat kā mājas, kur kāpņu telpas ir piečurātas un liftā sadedzinātas stāvu pogas. Var jau izdot likumu vai normatīvo aktu, bet no tā parasti šīs kāpņu telpas skaistākas nekļūst.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Vecās Auroras mājeles.

Prērijsuņu pļaviņa.

SAF North America pieticīgais birojs.

Jaunuzbūvētā Auroras dzelzceļa līnija