Ko nemāca biznesa skolā?

Sēžu pie geita Frankfurtes lidostā. Pats ērtākais ceļš uz Denveru ir ar Lufthansu un caur Frankfurti. Jāpārsēžas tikai vienu reizi, reģistrēties lidojumam var ērti no mobilās aplikācijas, lidostā nav jāmaina termināļi un nav arī atkārtoti jāiziet drošības pārbaudes. Lidojot ar citām aviokompānijām, kāda no šīm neērtībām neizbēgami iestājas. Turklāt lidostā ir labas ēstuves, labi veikali un bezmaksas internets. Šoreiz esmu paņēmis līdzi arī snovborda inventāru, jo sezonas slēpošanas biļete ir nopirkta un Kolorado kalnos jau parādās pirmais sniegs, tāpēc kādā no nākamajiem blogiem ziņošu par sniegu un trašu stāvokli.

Sajūta pēc divām Rīgā pavadītām nedēļām ir tāda, it kā būtu pagājis daudz ilgāks laiks. Pusdienas, vakariņas, tikšanās – saraksts ar plānotajiem pasākumiem ir daudz garāks, nekā var paspēt divās nedēļās. Pirmo reizi arī piezagusies sajūta, ka Rīgā ir ļoti forši un tā īpaši nemaz atpakaļ uz Ameriku braukt negribas.

Tomēr iesāktās lietas pamest gribas vēl mazāk. Mana līdzšinējā pieredze biznesā ir šāda:

  • Kaut ko panākt var tikai ar mežonīgu spītību un idiota neatlaidību. Tad, kad normāli cilvēki iecerei ir atmetuši ar roku jau trīs reizes, tu turpini spītīgi darīt savu. Parasti agrāk vai vēlāk kaut kas sāk izdoties, bet pa vidu nākas piedzīvot visu emociju gammu. Turklāt es neesmu redzējis, ka kāds pasākumus “aizietu” ātrāk nekā pēc trīs gadu pacietīgas “rakšanas”. (Azarta spēles es nespēlēju).
  • Ļoti svarīgi, ar ko tu kopā strādā un vai spēj savākt ap sevi cilvēkus, ar kuriem vari saprasties no pusvārda un kuriem vari uzticēties. Pirmais iespaids par cilvēkiem mēdz būt mānīgs, un cilvēku īstā seja parādās, kad ir stress, nogurums un dažādas ķibeles vai kārdinājumi. Tāpēc daudz efektīvākas darba intervijas būtu nevis kārtīgā ofisa vidē, bet kaut kādos ekstrēmos un neierastos apstākļos.

Nu un vēl pa virsu šim ir veiksme, profesionalitāte (ko var iemācīties skolās un citās darba vietās), intuīcija (kas pēc manām domām ir kaut kas ļoti tuvs pieredzei) un harizma (ko iemācīties ir ļoti grūti).

Esmu pats mācījies biznesa skolā un kādus septiņus gadus arī mācījis MBA studentiem uzņēmējdarbību. Daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tur iegūtās zināšanas man ir ļoti daudz palīdzējušas. Tomēr, šīs zināšanas varbūt dod kādus 49% no veiksmīgam uzņēmējam nepieciešamā komplekta. Piemēram, zināšanas, ka ir tāda “Zilā okeāna stratēģija” un ka mūsdienās visa teikšana ir “Zināšanu darbiniekiem”.

Un vispār, nākotnē, iespējams, visu darīs roboti, bet čaklākie cilvēki tikai laiski filozofēs.

Vēstule no Rīgas

Sveicieni visiem no Rīgas – esmu šeit jau veselu nedēļu un vēl pilnu nedēļu plānoju šeit būt. Pazudušās somas atbrauca kādas divas dienas vēlāk par mums. Pazudis nekas nebija, vienīgi atradām lapiņas ar atzīmi, ka somas ir pārbaudītas.

Pēc pusgada prombūtnes sāk parādīties tāda kā “skats no malas” sajūta. Diez – cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai pilnībā izkristu no aprites un nonāktu kategorijā, kad neesi vairs “vajadzīgs” cilvēks? Lielos vilcienos jau Latvijā nekas īpaši mainījies nav – tā pati valdība, tie, kas dzīvoja labi, turpina to darīt. Eiropas naudas, projektu gatavošana, grūstīšanās ap projektu sarakstiem… Dažbrīd nevaru saprast, vai šī Eiropas naudu esamība nāk par labu vai arī pavisam otrādi – ir lāsts, kas mūs čakarē un rada kaut kādas pavisam greizas motivācijas.

Pirmajās dienās divas lietas Latvijā liekas ļoti uzkrītošas. Ielas Rīgā ir ļoti bedrainas un draņķīgā stāvoklī, sajūta gandrīz kā braucot pa grantētu ceļu. Otrs novērojums – taksisti un oficianti ir ārkārtīgi nelaipni. Īpaši taksisti. Amerikā tāda attieksme pret klientiem būtu pilnīgi neiedomājama. Nezinu, vai tas tāpēc, ka Amerikā visur jādod dzeramnaudas, un tāpēc apkalpojošais personāls ir motivēts būt labiņš, vai tā ir vienkārši kultūra. Vispār – sveši cilvēki Amerikā ir daudz, daudz laipnāki. Tas attiecas arī uz “small talku”, piemēram, braucot liftā vai gaidot rindā, vai iepērkoties veikalā. Ilgāku laiku uzturoties Amerikā, tas pielīp un tad Rīgā sajūta ir “hmm, kas gan tiem cilvēkiem vainas, kādēļ tādas raižpilnas un īgnas sejas?”. Varbūt Latvijā derētu kāda sociāla kampaņa – “Esi laipns, pasmaidi, un dzīve visiem kļūs jaukāka?”

Beidzot sapratu, kādēļ mani tik ļoti nokaitināja, pat nobiedēja tikumības sargu ņemšanās un tie “skandāli” ar dzeju un filmām Latvijas skolās. Pirmkārt – esmu principā pret cenzūru. Uzskatu, ka valstī katram ir jābūt brīvībai izteikties, neatkarīgi no teiktā satura, ja vien netiek pausti aicinājumi uz vardarbību vai citu cilvēku tiesību apspiešanu. Otrkārt – uzskatu, ka tas, kādus dzejoļus vai filmas skolā izmantot, ir konkrētā skolotāja atbildība un piekasīties kādam vienam no konteksta izrautam, stundā izmantotam darbam, ir ārkārtīgi stulbi. Tad jau drīzāk būtu jācīnās, lai skolās strādātu labi, motivēti skolotāji un lai izglītības līmenis pie mums būtu augsts. To nekādā ziņā nenodrošinās “Izglītības Standartu” pastiprināšana. Savukārt no kāda dzejoļa vai filmas aizliegšanas līdz grāmatu sārtiem pilsētas laukumos un bungu rībināšanai un maršēšanai, diemžēl, ir diezgan īss ceļš ejams. Tāpēc ierosinu, lai visās skolās skolniekiem tiktu rādītas filmas “The Wall” (http://www.imdb.com/title/tt0084503/?ref_=fn_al_tt_1) , “1984” (http://www.imdb.com/title/tt0087803/?ref_=nv_sr_1)  un lasītas “Dzīvnieku ferma”, “Skārda bungas” un tamlīdzīgi darbi. Nevaru solīt, ka tajos nav rupjību, bet esmu drošs, ka šo darbu lasīšana un skatīšanās palīdzēs Latvijai kļūt labākai.

Pagājušajā nedēļā SAF Tehnikā sabrauca pārdevēji un aģenti no visas pasaules. Četri amerikāņi, puisis no Bogotas, bariņš no Eiropas un Latvijas. Trīs dienas no rīta līdz vakaram tika runāts par produktiem, klientiem un, kā labāk un vairāk pārdot. Projekti Indijā, Sešeļu salās, Amerikā un Āfrikā. Strādājot SAF Tehnikā, gribot negribot iznāk daudz labāk apgūt ģeogrāfiju. Latvijā ir labi inženieri un programmētāji. Mēs spējam taisīt pasaules klases lietas. Ceļš uz priekšu ir kustēties, domāt, ražot, organizēt un pārdot lietas visai pasaulei. Soli pa solim. Izdarīt vienu lietu, paskatīties. Ja sanāk- iet tālāk. Ja nesanāk – censties vairāk. Uz to arī aicinu jūs visus koncentrēties.

Amerikas onkulis

Pagājušā nedēļa pagāja, gatavojoties ceļojumam uz Latviju. Pusgada laikā esmu te bijis vien divas reizes, tāpēc sajūta bija, kā gatavojoties uz kaut ko lielisku.

Tviterī un citos autoritatīvos ziņu avotos lasu, ka Latvijas šī mirkļa lielākā problēma ir gaidāmie bēgļu uzplūdi un netiklība Latvijas skolās. Šīs diskusijas izliekas kā tādas atšālējušās alus putas – aktīvisti bez īpašas kaislības, ar tādu kā nogurušu pienākuma sajūtu atražo savas klišejas. Islāmisti pārņem, latvieši izmirst! Solidaritāte un cilvēcība. Bērni nobrieduši, visu saprot … Vai mums labas dzejas trūkst, ka tādi “bļaģ” bērniem jāmāca. Ej nu saproti, kuriem taisnība, un tādas vienas universālas taisnības jau arī nav, ir tikai kaut kāds fons, uz kura izcelties cenšas vieni vai otri klaigātāji.

Amerikā atkal šajā laikā laikā ir divas galvenās problēmas – ko Trumps atkal pateicis par kādas TV komentētājas mēnešreizēm vai Obamas spējām, un šaudīšanās skolās. Šaudīšanos tas pats Trumps iesaka atrisināt, visiem skolotājiem iedodot šaujamos. Tad iespēja lielāka, ka bruņots skolotājs tos neliešus laikus atmaskos un nošaus. Ko darīt, ja skolotājs nojūdzas un sāk atšaut savus skolniekus, kas izliekas pavisam reāli, zinot kāda ir mūsdienu jaunatne, par to pagaidām vēl domājuši nav. Bet, ja tā gadīsies, tad gan jau ierosinās, ka katram gadījumam arī visiem skolniekiem uz skolu ir obligāti jāņem savi šaujamie. Vienu vārdu sakot, liekas, ka idiotisms visā pasaulē iet savu triumfējošo uzvaras gājienu, un atliek vai nu doties uz neapdzīvotu salu, vai arī klusi darīt savu lietu, lai vismaz pasaule tavā tuvākajā apkārtnē būtu mazliet jaukāka.

Jau pāris nedēļas pirms gaidāmā brauciena sākas komunikācijas plūdi. “Tu taču man zābaciņus atvedīsi!”. “Vajadzētu iPhone 6s Plus, Zelta krāsā, ja nevar nopirkt unlocked, pērc iPhone 6 Plus, t.i., veco modeli”. Apple veikalos cilvēki stāv rindā un pierakstās pēc gadžetiem. Lai tiktu tikai pie pārdevēja, lai nopirktu jebko, veikalā jāpavada vismaz 30-40 minūtes. Cenu starpība gan arī nav vairs tā – Amerikā telefons maksā 800 dolāri, Latvijā 1000 dolāri. Amerikā “sales tax” ir 6%, Latvijā 21%, tas ir, cenu starpība veidojas galvenokārt uz nodokļu rēķina. Tomēr drēbes, elektronika un dažas pārtikas preces Amerikā ir par kādiem 20-30% lētākas nekā Latvijā. Visi pakalpojumi gan ir daudz, daudz dārgāki… Vienu vārdu sakot, sajutos kā tāds Amerikas onkulis – vakarā pirms izbraukšanas somas ir pilnas ar iPhoniem, zābaciņiem, Viktorijas sekretiem, kļavu lapu sīrupa pudelēm un vēl visādiem citiem labumiem. Pusdienlaikā sēžamies lidmašīnā uz Čikāgu, nieka 6 stundas paiet Čikāgas lidostā, dzerot margaritas (tikai beigās pamanot, ka viena glāze maksā 20 USD), tad Helsinki, un tad jau arī pavisam tūlīt Rīga ir klāt. Pus-apdulluši izvelkamies pie bagāžas lentas – visādu izmēru, krāsu un formu bagāžas aizslīd mums garām un … mūsējās, gaidītās, ar mīlestību pakotās, nav. Manā pusgada klaidoņa dzīves laikā šī ir ceturtā reize, kad bagāža aizkavējas. Līdz šim tā vienmēr ir atradusies, bet šobrīd vienīgais, ko redzam – ka somas ir izkrautas Čikāgā.

Stikla griesti.

Denvera ir novietota pašā Amerikas viducī. No ziemeļiem uz dienvidiem valsti šķērso i25 ceļš, pa to pirms nedēļas braucām Meksikas virzienā. Šajās brīvdienās izlēmām braukt pa i70 uz Rietumiem. I70 šķērso Ameriku gandrīz visā garumā: https://en.wikipedia.org/wiki/Interstate_70 , un īpaši posms no Denveras līdz Jūtas štata robežai tiek uzskatīts par inženieru brīnumdarbu. Tā nu kāpām uz moča un laidām cauri kalniem, garām Veilas, Kīstonas un Aspenas slēpošanas kūrortiem līdz pat piedzīvojumu meklētēju pilsētelei Moab, kura atrodas netālu no Kolorādo upes un kurai visapkārt ir sarkani kanjoni, sālsezeri un dažādi mūsu acij neparasti dabas veidojumi. Moab: https://en.wikipedia.org/wiki/Moab,_Utah dzīvo ap 5000 patstāvīgo iedzīvotāju, bet gada laikā uz to atbrauc vairāk par miljonu piedzīvojumu meklētāju. Ar lielajiem pikapiem, piekabēm ar močiem, riteņiem, džipiem un visdažādākajiem bezceļa transporta līdzekļiem, ar kādiem var izbraukt tikai Amerikā.

Attālums no Denveras līdz Moab ir 570km, raiti braucot, kādās 6 stundās to var pieveikt. Vienīgi Denveras tuvumā ceļš tiek nemitīgi remontēts, līdz ar to jārēķinās ar vairāku stundu nīkšanu sastrēgumos. Ar moci tas ir pavisam nepatīkami. Amerikāņi ir likumpaklausīgi – starp mašīnu rindām neviens mocis nelien, un arī braukšana pa servisa joslu izpelnās visai nosodošus skatienus.

Braukt 6-7 stundas ar moci ir visai meditatīvs pasākums. Ātrums uz trases ir kādi 110 – 130 km/h (70-80 mi/h); ja sākumā līkumi, daudzās joslas un blīvā kustība šķiet bailīga, tad pēc dažām stundām uz ceļa tas liekas pierasti un pavisam normāli. Turklāt blīva satiksme ir tikai ap pilsētām, kuras mūsu ceļā ir tikai 2 – Denvera un Grand Junction. Starp citu, viens no labākajiem restorāniem, kādā esmu ēdis Amerikā, gadījās tieši Grand Junction. Ja gadās braukt cauri, noteikti sameklējiet Bin 707 Foodbar un pamēģiniet “Crumble Pie”.

Tātad – braucu ar moci un meditēju. Lielāko daļu savas karjeras esmu strādājis un arī darīšana man visvairāk ir bijusi ar “inženieriskiem” uzņēmumiem. Arī šeit, Amerikā, mūsu klienti ir kārtīgi sakarnieki. Pat tādi, kur saimnieks pats ar džipu ved iekārtas uz torni, rāpjas augšā un skrūvē mūsu šķīvjus masta galā. Vienu vārdu sakot – praktiski cilvēki. Ir arī uzņēmumi, kuri kādreiz, savos ziedu laikos, ir apgrozījuši miljardus, tad vide ir mainījusies, uzņēmumi pārdoti, restrukturizēti, apvienoti, bet vecie inženieri sirmām galvām var stundām runāt par vecajiem labajiem laikiem. Jo inženieri ir kā kaķi – mājas maina nelabprāt, un ir pārliecināti, ka saimnieks ir, lai kalpotu viņiem, un nevis otrādi. Tas ir – saimnieki mājai mainās, bet kaķi paliek.

Strādājot ilgu laiku inženieriskos uzņēmumos, esmu novērojis dažas tipiskas parādības. Inženieriem daudz labāk patīk risināt tehniskas problēmas, nekā komunicēt ar cilvēkiem. Nu varbūt vienīgi ar sev līdzīgiem, lai salīdzinātos. Līdz ar to visai izplatīts ir uzskats, ka “klients ir nekompetents”, un vērojama pārliecība, ka “tas jau tāpat bija jāzina.”

Inženieriem ļoti nepatīk pieņemt lēmumus, ja visu nevar ļoti precīzi izmērīt un izanalizēt. Jo kā gan tu vari kaut ko aprēķināt un uzzīmēt, ja puse no izejas parametriem nav zināmi?

Biznesā viss ir pretēji – informācijas nekad nav pietiekami, lēmumi jāpieņem ātri un jānodrošina disciplīna, lai tie arī tiktu izpildīti, jo zināms, ka “vision without execution is hallucination”.

Šie faktori, manuprāt, arī nosaka to, ka tipiski inženieru uzņēmumi ir vāji komunikācijā un plānošanā. Bet, ja inženieri ir labi, tad šos trūkumus kompensē produkti, kuri darbojas labi.

Arī Apple pirmsākumos bija divi Stīvi – viens, kurš prata uztaisīt, un otrs, kuram padevās to pasākumu saorganizēt un nopārdot. Un tas arī ir galvenais veiksmes faktors – labi inženieri apvienojumā ar labiem organizatoriem. Ja šādu apvienojumu izdodas panākt, tad nekādi stikla griesti vairs netraucē un pasākums aizrullē.

Šodien nogāju gar Apple Store Cherry Creek – stāvēja paprāva rindiņa ar jaunā iPhone 6s kārotājiem, lai nopirktu, vajadzēja pierakstīties. Un niķīgie amerikāņi pacietīgi gaidīja rindā, lai tiktu pie kārotā gadžeta.

Sireālās ainavas  Arches National park pie Moab pilsētiņas.

2015-09-26 18.49.26 2015-09-26 08.51.28

2015-09-26 10.55.56

Tā viņi moka tur nabaga džipus.

2015-09-26 18.03.05

Skype Down

Pagājušajās brīvdienās mēs ar Vinetu ceļojām – aizbraucām uz kaimiņu štatu New Mexico un brīvdienas pavadījām Taosā un Santa Fe. Tādēļ mans plāns bija rakstīt šo blogu par šīm pārsteidzošajām un pilnigi neamerikāniskajām vietām. Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara.

Mani darba dienu rīti Denverā ir ļoti pakārtoti regulārajiem Skype mītiņiem ar kolēģiem Latvijā. Mums ar Latviju ir 9 stundu atšķirība. Tas nozīmē, ka pats populārākais laiks, lai ar kādu vai kādiem pulcētos, ir 7 un 8 no rīta, jeb 4 un 5 pēcpusdienā Rīgā. Tādēļ ikdiena izskatās aptuveni šādi – pamostos ap 6 no rīta. Apskatos telefonā – pa nakti sabiruši apmēram 40-50 e-pasti. No tiem kādi 3-4 ir būtiski, pārējie kā fona troksnis. Ja esmu pamodies pirms 6, man ir divas iespējas – vai nu eju skriet vai vingrot, kas ir labi, jo tad visu dienu jūtos žirgts, vai arī sāku aktīvi komunicēt un atbildēt uz e-pastiem, kas ir slikti, jo tad visu dienu jūtos sagumzīts un saguris. Tā kā mītiņi ir 7os, tad parasti pirms tiem pa galvu pa kaklu eju dušā, vāru kafiju un cenšos uzspēt paēst brokastis. Tāpēc nebrīnieties, ka Skype sesijās izskatos nedaudz aizelsies.

Kopumā, laikam ejot, tendence ir mosties aizvien vēlāk, tātad, nosveros no veselīgāka dzīves veida uz neveselīgāku. Aktīvā, lietišķā kominikācija ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 rītā, tad Latvijā darba diena beidzas, un es labākā gadījumā varu pārķert kādu draudziņu jau vakara noskaņās – t.i. ne pārāk nopietnu labākajā gadījumā, vai dienas sagruzītu tipiskajā gadījumā.

Bet atgriežoties pie komunikācijas – šis rīts bija šokējošs ar to, ka Skype bija uzkāries. Nestrādāja. Iegooglēju “skype down” un tieku aizsūtīts uz vietni http://heartbeat.skype.com. Mani pārņem lepnums redzot, ka puisis, kurš visai pasaulei stāsta, kas par bēdām un ka problēmas nav skārušas “Skype for Business” lietotājus, saucas Leonas Sendrauskas. Galu gala, mana vecmāmiņa bija migrante, kura labākas dzīves meklējumos, no Druskeninkai 30-os gados parcēlās uz Latviju. Bet lepnums par Skype runasvīra tautību neatsver vilšanos par izpostīto rītu, jo pirmdienas regulārais mītiņš iespējams tikai Skype – tur piedalās bariņš cilvēku, tiek izmantotas HD kameras, kas klātbūtnes efektu ievērojami pastiprina. Divas citas ieplānotās darba intervijas izdevās saglābt, vienu pārceļot uz Viber un otru uz WhatsUpp. Šeit uzskatāmi pierādās daudzu platformu izmantošanas priekšrocības. It īpaši, ja šo platformu izmantošana neko nemaksā. Te gan mazliet pārspīlēju, jo tieši nelaimīgajam Skype maksāju naudiņu par iespēju zvanīt no Skype uz “parastajiem” telefona numuriem. Tā tomēr ir tāda ērta un stipri lētāka alternatīva, nekā maksāt alkatīgajiem telefonu operatoriem. Turklāt Skype 3G un LTE mobiljos tīklos funkcionē pavisam labi. Nav nekādu problēmu, braucot uz darbu, no Skype piezvanīt uz kādu Latvijas numuru un visu ceļu tarkšķēt, kaut vai, lai īsinātu laiku, ko arī parasti daru tajās reizēs, kad uz darbu braucu ar mašīnu, nevis moci.

Šī rīta atgadījums manī modināja tādas eksistenciālas pārdomas par to, cik ļoti viss ir mainījies, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem vai senāk. Mans vectēvs savu dzīvi pēc kara nodzīvoja Kanādā. Saziņas veidi tad bija 2 – vēstules un apciemojumi. Vēstules no/līdz vectēvam ceļoja kādu mēnesi. Un vēl viņš reizi divos vai trijos gados brauca ciemos. Tā arī pa lielam bija visa saziņa. Un cilvēki dzīvoja, sazinājās, priecājās un bēdājās un daudz labāk integrējās vietējā sabiedrībā. Kur es patiesībā esmu, pateicoties šīm tehnoloģijām – Denverā? Latvijā? Bet varbūt kādā virtuālā Facebook ziņu lentā? Lai nu kā tas arī būtu, mēs ar saviem radio linkiem, datorprogrammām un ieguldījumiem tehnoloģiju uzņēmumos esam tie, kas šādu pasauli ir padarījuši iespējamu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet katrā ziņā nevajadzētu brīnīties par to, ka Sīrijas bēgļiem ir mobilie telefoni un ka arī viņi dzīvo kaut kādā savā realitātē.

Santa Fe ir lieliska uzdzīves vieta cilvēkiem, kuri visu dzīvē jau sasnieguši

2015-09-19 18.04.25

New Mexico bezgalīgais ceļš.

2015-09-19 09.08.13

Tilts pār Rio Grande. Pirms lekt – varbūt piezvani?

2015-09-19 12.54.28

Lasvegasa, déjà vu

2014. gadā Lasvegasā notikušas 22 103 konferences, kuras apmeklējuši 5,1 miljons delegātu. Ar sīkāku statistiku par Sin City sasniegumiem viesu piesaistes jomā variet iepazīties šeit: http://www.lvcva.com/stats-and-facts/

Arī es visu pagājušo nedēļu nodzīvoju Lasvegasā – piedalījos pirmajā izstādē Amerikā, kopš strādāju SAF Tehnikā. Izstāde saucas CTIA un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām Ziemeļamerikas izstādēm, kur “zem viena jumta satiekas visa mobilo sakaru industrija”. Pasākuma mājas lapa ir šeit: http://www.ctia.org/ctia-show

Pirmās sajūtas, ielidojot Lasvegasā – “Déjà vu”, esmu šeit bijis jau neskaitāmas reizes. Vienā gadā uz Microsoft konferenci, citā gadā uz Hewlett Packard un vairākus pēdējos gadus uz Microstrategy konferencēm, kur mēs FMS laikā ņēmām izstādes vietiņu un mēģinājām pārdot savu mazo “Writeback Plugin” produktiņu. Teikšu uzreiz – bez kantora Amerikā mēģināt taisīt biznesu ir diezgan nereāli. Ja nu vienīgi, ja ir savi ļoti labi izplatītāji.

Labākā viesnīca uz Strip droši vien ir Encore vai Wynn. Bet kā teica meitene apģērbu veikalā Cosmopolitan hotelī – Wynn gan ir viena no labākajām viesnīcām, bet tur ir tāda “mellow” atmosfēra, ja gribi, kur ir “vibe”, jauni cilvēki un enerģija, tad paliec Cosmopolitan. Jāpiebilst, ka neviens apģērba gabals, vai tas būtu krekls, vai bikses, vai vestīte tajā veikalā nemaksāja lētāk par 200 dolāriem. Bet Cosmopolitan tiešām ir forša vieta – enerģiska mūzika, smalka dizaina interjers, stilīgi veikali un restorāni. Iesaku apmeklēt STK steikhousu: http://togrp.com/restaurant/stk-las-vegas/, viens no labākajiem Vegasas restorāniem, protams, arī cenas ir atbilstošas.

Dalība izstādē pati par sevi ir labs komandas saliedēšanas treniņš. Visiem ir laikā jāsapulcējas, stends jāsaliek un jānovāc. Stendā ir jāstrādā – jāvienojas par lomām, jāvāc kontakti, jāprezentē kompānija. Arī šis man ir tāds “déjà vu”. Latvijā un Baltijā IT un sakaru jomā izstādes ir praktiski nosprāgušas. Atceros, 90.-o gadu beigās, 2000. gadu sākumā aktīvi piedalījos Baltic IT&T, Infobaltā. Tie bija Fortech, Microlink laiki. Tagad esmu apmetis pilnu loku un atgriezies dzelžu biznesā, tikai šoreiz nevis tirgotāja, bet ražotāja statusā un – nevis Batijā, bet Amerikā. Starp citu, Amerikā strādāt pie ražotāja skaitās ļoti cienījami. Visi grib būt pie ražotāja. Iztādes nav izmirušas – ir lielās Visamerikas izstādes kā CTIA, un ir simtiem reģionālu izstāžu, veltītas noteiktai nozarei, noteiktiem produktiem. Un tas joprojām, arī interneta laikmetā, ir labākais veids, kā atrast klientus, iepazīties un pārdot.

Par CTIA izstādi – pirmais, kas pārsteidza, cik ātri un efektīvi tajā milzīgajā šķūnī viss tika atvests un aizvests. Redzams, ka izstādes organizēt šeit tiešām prot – viss notiek ātri, precīzi, un nekas nepazūd.

Otrais, kas pārsteidza – cik mobilā industrija pasaulē ir maza. Visas trīs dienas pie mums nāca dažādi ražotāji un teica apmēram šādus vārdus – “tajā un tajā produktā jūs lietojat mūsu antenas, pasveicini Māri.” Vai arī: “Jūs lietojat mūsu čipus, pasaki Ventam, ka pēc jaunā gada mums būs tāds super – duper izstrādājums, jums noteikti to vajag iepētīt.” Vai: “ Esmu bijis Rīgā, jūsu rūpnīcā, vai tiešām krievu laikā tajā jūsu rūpnīcā ražoja raķetes? Kādi trīs man teica kaut ko tādu kā: “Esmu pirmais SAF klients Amerikā, zinu visu jūsu vēsturi”. Un katrs pastāstīja kādu interesantu un pat pikantu stāstu.

Šādi mēs izskatījāmies atklāšanas dienā, man mute vaļā aiz brīnumiem.

2015-09-09 10.47.18

Mazliet jāatvelk elpa

2015-09-11 11.09.41

Citi piesaista uzmanību bāžot savus ķinķus akvārijā un laistot ar ūdeni (jo konkurentam turpat blakām ūdenī aparāts izbeidzas, teica Tonijs, Sunsighta CEO)

2015-09-11 12.42.29

Ar dievu, Vegasa – tā tā izskatās no lidostas! Gan jau drīz tiksimies!

2015-09-12 12.33.14

Kaimiņu kaķus nebarot!

Bloga rakstīšanai ir savas priekšrocības, jo lasītāji sāk man dot dažādus noderīgus padomus – kā ietaupīt uz nodokļiem, kā labāk paveikt kādas citas praktiskas lietas. Dalās ar saviem kontaktiem. Paldies, dārgie lasītāji – jūs esiet brīnišķīgi un jūsu informācija man noder.

Esmu pietiekami daudz paceļojis un saticies ar dažādiem klientiem, lai varētu sākt vispārināt un izdarīt secinājumus. Kaut kur jau minēju, ka amerikāņi ir ļoti melnbalti. Tikai šeit klients vienā teikumā var pateikt, ka tavs produkts ir pēdējais mēsls un divus teikumus tālāk turpināt, ka tu esi lielisks un tava kompānija ir “awesome” vai otrādi. Par sīkumiem tev prasīs naudu, bet daudzi cilvēki ar vislielāko nesavtību metīsies palīdzēt un nekādu naudu neprasīs.

Bieži izteikti var sajust – vai esi kastītē “klients” vai “ne-klients”. Pirmais saņems uzmanību, laipnību un labu attieksmi, ja tiksi otrajā kastītē – tu kļūsi neredzams un tevi vienkārši ignorēs. Lai būtu kastītē “klients”, jāprot atstāt atbilstošs iespaids. Ka tev ir nauda, ka zini, ko gribi, utt. Amerikā ļoti pavelkas uz dārgām drēbēm, gadžetiem, zelta pulksteņiem un kundzisku izturēšanos. Pelēkie cibiņi šeit nav cieņā.

Cilvēki Amerikā ir godīgi, ko apsola, to arī izpilda. Gandrīz visi mūsu klienti maksā laikā, izņemot dažus bēdu brāļus, kuri nemaksā nekad laikā, toties māk labi “vārīt vardi”, barot ar solījumiem, raudāt un lūgties. Ja kaut kur aizmirsīsi maku – visticamāk, tev to atdos. Pamēģini Latvijā vai kaut kur austrumeiropā kaut ko aizmirst… Cilvēki piepilsētās durvis mājām neslēdz. Galu galā – kurš līdīs svešā mājā, zinot, ka gandrīz katram mājās ir šaujamais.

Pamācošs stāsts par izpalīdzību tepat Denverā. Kādam vietējam Denveras latvietim, sauksim viņu par Andri, kaimiņiene palūdz pabarot kaķi, kamēr viņa apciemos radus citā pilsētā. Protams, kaimiņiem izpalīdzēt ir svēta lieta, un arī kaimiņiene ir maza, jauka kundzīte.

Andris ir mazliet izklaidīgs, dažas dienas pēc apsolījuma viņš attopas, ka kaķis droši vien mirst badu, un vēlā vakarā dodas uz kaimiņienes māju. Ārā tumšs, apkārt viss kluss. Iela guļ. Atslēdz durvis, iet uz virtuvi saukt astaini. Kamēr viņš tur rosās – virtuvē parādās ēna. Pēc brīža skaļš blīkšķis, asas sāpes vēderā un Andris ir gar zemi. Pie viņa pieskrien pārbijusies mājas saimniece, purina un vaicā, vai viss esot kārtībā? Izrādās, Andris mazliet saputrojies ar datumiem – kaimiņiene vēl nekur nav aizbraukusi. Naktī pamodusies, nodomājusi, ka zagļi mājās, paņēmusi stroķi, vispirms izšāvusi un tad gājusi skatīties kas un kā. Andris vēl tagad staigā ar lodi vēderā, bet kaimiņu kaķus vairs nebaro.

Tādēļ īsti neesmu sapratis, vai amerikāņi ir godīgi, jo tā audzināti, vai tāpēc, ka tic Dievam vai vienkārši baidās dabūt lodi vēderā. Bet varbūt arī, ka viss kopā.

Šādas plāksnītes var redzēt pie viena otra auto vai privātmājas.

Nothing_Inside_Worth_Your_Life_with_Gun_Car_Truck_Window_Vinyl_Decal_Graphic___eBay

Jauni piloti un veci piloti

Šonedēļ cītīgi nodarbojos ar Colorado Drivers licence iegūšanu. Amerikā neatzīst citu valstu tiesības, tāpēc man viss ir jākārto no nulles, jo “International” tiesības ir derīgas tikai 60 dienas kopš iebraukšanas valstī. Tiesa, zinu cilvēkus, kas braukuši ar Latvijas tiesībām gadiem un bez problēmām, jo neesmu manījis, ka policija bieži pārbaudītu autobraucējus.

Man tomēr gribas Amerikas ID dokumentu, vismaz nebūs visur pase jānēsā līdzi. Arī apdrošināšana ir lētāka, ja ir vietējās tiesības. Piemēram, par moča apdrošināšanu uz gadu no manis noplēsa 1400USD.

Tiesības Amerikā iegūst elementāri. Tās var saņemt no 16 gadu vecuma. Lietot alkoholu un pīpēt marihuānu Kolorado var tikai no 21 gada vecuma, par ieroču iegādi un lietošanu man vēl jāveic pētījumi. Teorijas eksāmens – 25 jautājumi, drīkst pieļaut 5 kļūdas J. Ja ir interese – variet šeit papraktizēties:  http://driving-tests.org/colorado/colorado-permit-practice-test/

Braukšanas eksāmens ar auto – 10 minūtes izbraucienas pa mazām ieliņām, cena, ko prasa autoskola, ir 50 USD. Instruktore bija kundzīte virs 60, maza auguma, bet amerikāniski apaļa. Pēc nelielas pavizināšanās pa šķērsielām ap autoskolu, apmēram kā Rīgā, Bauskas ielas apkārtnē, Kethy saka: “You are OK, I can share the road with you.” Ar to arī eksāmens ir galā.

Ja gribētu tikai auto vadīšanas tiesības, visu varētu nokārtot 1 dienas laikā. Man process aizņem aptuveni nedēļu, jo gribu arī moča tiesības. Tas prasa iziet vienas dienas “Safe motocycle” teorijas un braukšanas kursu, kam galā eksāmeni. Cena – 175 USD. Man paveicās, jo uz kursiem bija brīva vieta šīs pašas nedēļas sestdienā. Moča pasākums bija mokošs, jo bija “Another beautiful Colorado day”, kas nozīmē saule, + 34 grādi. Iznāca pavadīt kādas 8 stundas klajā laukā, ķiverē, zābakos, ādas jakā. Brrr. Un visu laiku jābrauc figūras, vai jārāda ieinteresēta seja, klausoties pasniedzēja teorijas pauzēs. Viss tomēr beidzās labi – eksāmenu nolika visi 11, ieskaitot vienīgo mūsu kompānijas dāmu, kādu interjera dizaineri.

Abi instruktori – 65 gadus veci puikas nostiprināja manu pārliecību, ka Amerikā instruktēšana ir tāds pensionāru bizness.

Vai, kā reiz teica pazīstamais lidmašīnu pilots un instruktors Voldemārs: “Ir labi piloti un ir slikti piloti, ir jauni piloti un veci piloti, bet vecu un sliktu pilotu nav.”

Gatavošanās moču eksāmenam

2015-08-29 08.07.15

Starp mašīnām moci neparkot!

Nedēļa, kā jau daudzas iepriekšējās, paskrēja ātri. Atgadījās daudzi ievērojamāki un mazāk ievērojami notikumi. Pirmo reizi saņēmu algu no Amerikas kompānijas – esmu pavisam legāls. Iestājos Denver Atletic club – rūpējos par veselību un socializējos. Ar darba kolēģiem sarīkojām galda tenisa vakaru – 17. Avēnijā mums ir bārs, kurā ir kādi 10 ping – pong galdi, labas uzkodas un dzērieni. Team building Amerikā ir pavisam tāds pats kā Latvijā.

Iegādājos Harley Davidson Road King moci. Blakus ir kalni, Kolorado gadā esot 300 saulainas dienas, un ziema ilgst tikai 2-3 mēnešus. Kur vēl lai atrod piemērotāku vietu mocim? Līdz Las Vegasai ar roku padot – nieka 754 jūdzes un esi Sin City. Atceros, pirms gadiem piedalījos Hermey izbraucienā, kur 36 stundās bija jānobrauc 1500 jūdzes – tas saucās “Iron Butt” brauciens: www.ironbutt.com/. Tātad – uz Vegasu varu aizlaist 18 stundās.

Pats motocikla iegādes process droši vien ir atsevišķa stāstiņa vērts, jo apbraukāju visas Denverā atrodamā Harley bodes: Avalanche HD, Mile High HD un Sun HD. Kā redziet, nosaukumi atbilst Kolorado specifikai. Tagad nerunāšu par katra šī veikala īpatnībām, pārdošanas tehnikām un piedāvāto sortimentu. Tas visvairāk varētu interesēt Gati Panavu no “Motofavorīta”. Vienīgi pateikšu, ka Avalanche ir lielākais dīleris, ar visplašāko izvēli. Dienā viņi pārdodot ap 10 močiem, un paši apgalvo, ka neviens cits dīleris Amerikā vairāk nepārdod. Kopumā pirkšanas process bija tīkams, jo saistījās ar daudziem testa braucieniem, lai arī beigās, kad tikām līdz cenai, tas sāka atgādināt čūsku indes tirgošanu. Lai kā arī būtu – paliku pie Avalancha, un spožais Hārlis tagad stāv Spire mājas daudzstāvu garāžas 6. stāvā.

Mocis man ir, bet kur dzīvojot pilsētas centrā to turēt? Uz ielas – nozags vai sapostīs. Varētu SAF noliktavā, bet gribas, lai mocis būtu pa rokai. Izpētīju, ka publiskajā garāžā pāri ielai varu nopirkt mēneša abonentu par 130$ – sālīti, vai ne? Bet šeit viss ir dārgs – šorīt nopirku pienu un apelsīnu sulas paku un samaksāju par to 8 dolārus.

Izlēmu – pamēģināšu atrast pleķīti savā mājā, jo mums ir 7 stāvu garāža, varbūt kāds būs ar mieru izīrēt. Manai smalkajai mājai ir savs sociālais tīkls – iemītnieki liek dažādus ziņojumus un ir sociāli iekļauti. Ja atnāk pasta paka vai ierakstīta vēstule – mājas sociālā sistēma par to paziņo. Vienu vārdu sakot, progress. Izlēmu, ka ielikšu sludinājumu par nabaga expatu no trūcīgās Latvijas, kurš grib stāvvietu savam mocim. Ieliku sludinājumu un linku uz savu LinkedIn profilu. Nākošā dienā saņemu atbildi – kungs ir gatavs izīrēt par 150$ savu parkošanās vietu, viņam mājā pieder vairāki dzīvokļi un viens kādus pāris mēnešus būs bez īrnieka, tam piederošu auto vietu es varot dabūt. Uzaicina pie savis uz kafiju, pastāsta par dažādām biznesa idejām, kurām meklējot kompanjonu. Vienu vārdu sakot – parādās perspektīva vai risks, atkarībā no skatu punkta. Mājas stāvvietā no mana auto pa kreisi stāv maziņš Smart auto. Izmērs kā radīts, lai padalītos ar lielu, melnu Hārli. Aizeju uz mājas “reception”, palūdzu, vai viņi var nodot ziņu auto īpašniekam par manu vajadzību. Viņi nodošot. Paiet dažas dienas – nekāda reakcija. Nolemju neatstāties – uzrakstu mazu vēstulīti, ka maksāšu 130$ mēnesī par iespēju parkot moci kopā ar Smartu un aizlieku to aiz minētā auto logu tīrītāja. Tās pašas dienas vakarā pienāk e-pasts. Cienījams arhitekts raksta, ka čeku par minēto summu es drīkstot atstāt pie “reception”, un viņš ar lielu prieku man ļaujot parkoties viņa pleķī. Jā – čeku izrakstīšana man kļuvusi par parastu lietu. Tas ir visērtākais samaksas veids un arī izklausās tā smalki.

Pirmajā vakarā ieparkojos pa vidu – starp savu Passat un kaimiņa Smartu. Aizņemu varbūt kādus 10cm no kaimiņa teritorijas. Mani sākt mākt skopums – kāpēc maksāt 130$ par tādu nieku. Uzrakstu arhitektam, ka atradu ģeniālu parkošanās veidu, kas tikpat kā neapgrūtina viņu (kas gan ir 10cm?), ka labprāt viņam uzssaukšu pāris pudeles dārga vīna, un lieta nokārtota. Uz ko seko nekavējoša atbilde – ka mājas noteikumi aizliedzot parkoties pa vidu starp mašīnām, pat ja īpašnieki to savā starpā esot saskaņojuši. Vienīgā legālā iespēja man esot parkoties viņa pleķī priekšā viņa auto. Izlasu šo ziņu, drusku noskumstu un padodos. Galu galā – alternatīva ir par tādu pašu cenu atstāt moci pāris kvartālus no manas mājas, droši vien stipri nedrošākā garāžā. Uzrakstu čeku, atstāju to reception un ieloku moci “pareizi”, bet daudz neērtāk.

Amerikāņiem patīk nauda, arī turīgi cilvēki labprāt taisīs darījumus par nelielām summām un nekādos sentimentālos žestos neielaidīsies. Latvijā vai Krievijā visticamāk neviens tev naudu par moča nolikšanu šādā situācijā neprasīs.

Šeit ir savādāk – nauda ir dievs, un privātīpašums svēts. Tos Amerikā ciena. Ja noteikumos teikts, ka nedrīkst likt moci pa vidu starp mašīnām, tātad nedrīkst.

Mājas sociālais tīkls gandrīz katru dienu ziņo: “Aizvilkta nelikumīgi noparkotā mašīna ar tādu un tādu numuru, īpašnieks var kontaktēties ar aizvilcēju kompāniju tur un tur.”

Jaunais mocis – esmu atbraucis pie draugiem Highlands Ranch

2015-08-22 14.12.08

Uz Detroitu nebrauciet

Drusku jau apnicis rakstīt par imigrācijas un vīzu jautājumiem, jo reālā dzīve tur laukā jau sen atnesusi citus izaicinājumus. Tomār kārtībai jābūt, tāpēc šis būs noslēdzošais ieraksts par šo tēmu, kamēr neuzradīsies kaut kas jauns un interesants.

Tātad – ASV vīzu softs ir uzkāries, bet man darbi negaida. Sapakoju somas, izdrukāju to pašu veco labo ESTA un kā tūrists dodos dzēst savus Amerikas ugunsgrēkus. Īpaši pat nepievēršu uzmanību, kas un kā, kad pēc 17 stundu lidošanas un nīkšanas lidostās ierodos Detroitā, automobiļu citadelē.

Detroitā ielidošanas terminālis ir visai šaurs, pases pārbauda kādi četri iekšā laidēji. Sajūta drusku trauksmaina, jo tieši Detroitā tika noķerts un aizsūtīts mājās mūsu kolēģis. Kāds bija viņa pārkāpums, to droši vien neviens tā arī izskaidrot nevarēs… Rinda lēni virzās uz priekšu. Visur brīdinoši uzraksti, ka mobilos telefonus un foto kameras lietot nedrīkst – noslēpumi ir jāglabā. Pienāk mana kārta pārbaudīties. Ierēdnis vienaldzīgi paņem pasi, nolasa savā aparātiņā, paskatās ekrānā un ieinteresētā balsī saka: “Jums vajadzēs doties uz pārrunu telpu.”

Ar visu garo lidojumu, nogurumu un neziņu, kas tagad būs – sajūta ir, maigi sakot, riebīga. Tu zini, ka jānonāk galā, jo ar savu darbošanos esmu savārījis pietiekami lielu putru, kura pašam arī ir jāizstrebj. Tāpēc nevaru atļaut sevi izraidīt… Mazajā baltajā istabiņā ar mani runā tumsnējs, jauns ierēdnis. Viņš izskatās nedaudz sazombēts – acis raibi rūtainas, it kā nebūtu gulējis kādas 36 stundas. Un varbūt nav arī… Mani atvedušais robežas sargātājs saka otram: “Tas ir no tā paša kantora, no kura vienu jau pirms divām nedēļām aizsūtījām mājās”. Telpā parādās viegla asiņu smaka. Sākam runāties – saku, ka pirms divām nedēļām mūsu cilvēku viņiem nebija nekāda pamata sūtīt mājās un ka arī mani viņiem nav iemesla izraidīt. Rādu vēstules no SAF, visādus citus apliecinājumus. Ierēdni tas pavisam maz interesē. Viņš prasa: “Kāda tad ir starpība, kad tu brauc tagad ar ESTA vai brauktu ar E2 vīzu?”. Saku, ka ļoti būtiska, jo kamēr man nav vīzas, es algu Amerikā nesaņemu. Principā, vienīgais, kas mani izglāba no izsūtīšanas bija e-pasta izdruka un kvīts no ASV vēstniecības, no kuras varēja izlobīt, ka E2 vīza man ir piešķirta, bet tehnisku iemeslu dēļ nav izsniegta. Tādu viņi vēstniecībā ilgi lauzās dot un tikai ar lielu pierunāšanu izsniedza. Beigās jaukajam robežas sargam apnika ar mani ņemties – viņš paņēma pasi un teica apmēram šādus vārdus: “Mums Denverā ir aģenti, mēs atsūtīsim viņus uz SAF kantori, un, ja Tevi tur pieķers strādājot – izsūtīsim, un arī E2 vīzu tev nekad neredzēt”. Tad viņš ar spēku ieblieza zīmogu pasē un pasi iemeta man rokās. Protams, Denverā nekādi aģenti vairāk mani nevajāja. Pēc mēneša es vēlreiz aizbraucu uz Latviju, 2 dienu laikā saņēmu vīzu un biju atpakaļ Amerikā jau legālā statusā.

Tātad – ar visu ņemšanos, vīzas process prasīja kādas 10 nedēļas. Nākamais SAF darbinieks gan tādu pašu vīzu jau dabūja kādās 2 nedēļas – ceļš acīmredzami ir iestaigāts.

Pēdējais legalizācijas posms – Social Security numurs (SSN). Ja neskaita to, ka rindā ir jāstāv 3-4 stundas un kantoris ir visai piesmacis, tad nekas traks. Diezgan elementāra anketa, jāparāda pase ar vīzu un viss. SSN karti atsūta pa pastu. Kāpēc numuru nevar pateikt uz vietas, nesaprotu. Tam laikam ir kādi kulturāli vēsturiski iemesli. Vienīgi SSA darbiniece man saka, ka pēc imigrācijas sistēmas datu bāzes, es ASV nemaz neesmu iebraucis. Tāpēc man esot jāaiziet uz “Department of Homeland Security” un jāsaņem viņu atļauja šeit būt.

Praksē tas izpaudās kā aizbraukšana uz Denveras lidostu, kādu 2 stundu gaidīšana (stāvot kājās), kamēr kāds atbrīvojas. Kad jau biju zaudējis visas cerības – pie manis pienāca paveca kundze, paņēma pasi un teica: “Tūlīt visu nokārtošu”. Pēc 5 min. viņa atgriezās un teica: “Dators nebija pareizi noskenējis tavu pasi”, tagad Tu esi Amerikā pa īstam. Arī Tu vari pārbaudīt, vai Tu patiesībā esi Amerikā šeit: https://i94.cbp.dhs.gov/I94/recent.html

Daudzi Latvijā gaužas par mūsu valsts iestāžu darbu, e-pārvaldi un visu ko citu. Pēc pieredzētā Amerikā varu teikt, ka mums nav par ko kaunēties un noniecināt sevi. Protams, Amerika ir daudz lielāka un tāpēc attiecīgi arī bardaks un valsts pārvaldes atsvešinātība ir daudz lielāka.

Vēl man priekšā jauks vingrinājums ar Drivers License saņemšanu, jo Eiropas vadītāja tiesības Amerikā neatdzīst – viss jākārto par jaunu. Nu un pirmā “Tax declaration” iesniegšana arī būšot jauka.

Tā izskatās Social Security kantorī.

2015-07-31 09.15.47

%d bloggers like this: