Ziemas pelde

Kamēr Latvijā visi sociālajos tīklos ievieto un apjūsmo apsarmojušu stiebru attēlus, arī Denverā beidzot ir atnākusi ziema. Nedēļas sākumā uzsniga un bija kādi -4 pēc Celsija. Tāpat kā Latvijā, varbūt vienīgi amerikāniski izjustāk, tika pasludināts, ka ceļi ir ļoti bīstami, ziema ir pārsteigusi cilvēkus nesagatavotus un tāpēc  vēlams no mājas ārā nebraukt. Tajā dienā uz darbu aizbraucu 10 minūtes īsākā laikā  nekā parasti, jo uz ceļa bija manāmi mazāk mašīnas – daudzi tiešām baidījās iziet no mājām. Šodien pusdienlaikā Denverā bija jau +15 pēc Celsija (nespēju piešauties pie tiem Fārenheitiem) un no sniega vairs nav ne vēsts.

Nedēļas vidū nolēmu iemēģināt kā Klinšu kalnos jūtas mans vecais, labais Burton dēlis – pirmās slēpošanas trases  atvērās jau pirms nedēļām trim. Šonedēļ kalnos daudz sniga un nupat jau visi galvenie centri ir vaļā. Esmu iegādājies slēpošanas sezonas abonentu, ko sauc par Epic Ski pass – Kolorado iedzīvotājam tas maksā aptuveni 700 dolārus un, prinicipā, nodrošina gandrīz neierobrežotu slēpošanu visā apkaimē. Tāpēc skaidrs, ka šoziem es dēļošu bieži. Vietējie gan sūdzās, ka cenas esot ļoti augstas, vecajos labajos laikos slēpošana bijusi daudz pieejamāka.

No šīs nedēļas trešdienas paņēmām viesnīcu tādā slēpošanas miestā http://www.breckenridge.com , tas ir kādu pusotru stundu no Denveras. Viesnīcas divvietīgais numurs maksāja 230USD par dienu. Domāju, ka ar Airbnb var sameklēt arī lētākas naktsmājas, bet viesnīca bija gluži OK un tajā divstāvīgajā numurā mierīgi varētu palikt arī 4 cilvēki. Līdz pacēlājam bija jāiet 3 minūtes, līdz pilsētiņas centram 10 minūtes. Slēpošanas autobusi pārvadā cilvēkus bez maksas. Pilsētas  galvenā gājēju iela pilna ar foršiem bāriem, veikaliem un restorāniem. Ja sanāk tur būt, noteikti vakarā ejiet iedzert uz bāru  Apres  – viņi dod 30 šķirnes izlejamā alus un atmosfēra ir ļoti piemērota tādai tīkamai iedzeršanai un vietējo tenku noskaidrošanai. Turklāt viņiem bija pavisam lieliski Kolorado viskiji – Breckenridge burbons un tāds “291” viskijs, kas patiešām bija gardum gards dzēriens. To bāru pat zināja veikala pārdevējs 20km attālajā Frisko. Bez labā bāra vēl acīs krita kuplās, labi barotās lapsas, kuras kā tādas rudas bultas šaudījās pāri ceļam un atpakaļ. Lāci gan nevienu nesastapām, varbūt tāpēc, ka pārāk īsu laiku tur sabijām. Vēl – gandrīz visi ciemati ir vismaz 3km augstu, līdz ar to naktīs īsti nevarēju pagulēt, mocījos ar elpas trūkmu. Slēpošana notiek kādos 3500 – 3900 metros, kāds laiciņš ir jāierēķina uz aklimatizēšanos. Sniegs ir mīksts un pūkains, Rocky kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Trases ir labi koptas un serviss ir labāks, nekā Alpos, nu, varbūt Šveicē tas ir tik pat labs. Vienīgi, atšķirībā no Alpiem, nekāda pļēgurošana pie trasēm novietotos krogos šeit nenotiek un arī pa bāru letēm neviens nedanco, bet paēst var nedārgi un garšīgi un apkalpošana ir ļoti draudzīga.

Denverā es dzīvoju pašā pilsētas centrā, 37. stāvā. No balkona redzu gan pilsētu, gan apsnigušos kalnus. Mājai ir savs sociālais portāls, kur var komunicēt ar kaimiņiem un uzzināt, ka ir pienākusi paciņa, vai ka mājas komiteja rīko īrnieku sanāksmi. Tad nu šajā trešdienā, kad bijām jau kalnos, saņēmu ziņu, ka notikusi katastrofa – mājas 12. stāvā ir saplīsis maģistrālais ūdensvads un nopludinājis visus stāvus uz leju. Dzīvokļi ir līdz 9. stāvam, zemāk ir stāvvietas. Četros mājas stāvos ir izpostīti gandrīz visi dzīvokļi. Viena dzīvokļa cena ir ap 500k – 800k USD, tad nu variet parēķināt nodarīto skādi. Pirmajās dienās nedarbojās neviens lifts, tagad jau palaiduši vienu. Praktiski tas nozīmē, ka uz savu 37. stāvu pārvietojos kājām J. Šo notikumu sakarā atcerējos, ka uzreiz pēc ievākšanās pirmais apdrošinātājs mani “pasūtīja”, teikdams, ka šajā mājā dzīvokļi mēdzot applūst, tāpēc viņi šeit neko neapdrošinās. Pēc īres līguma, man bija jāiegādājas tā saucamā “Tenants insurance”, kuru otrais uzrunātais apdrošinātāju kantoris bez īpašām iebildēm par 130USD gadā arī pārdeva. Par laimi, man nekas applūdis nav, tāpēc nav jānoskaidro kā praktiski tā apdrošināšana strādā.

Vispār, mājokļa īrēšana Amerikā ir atsevišķa stāsta vērta tēma. Viens no maniem lielākajiem aplauzieniem pašā sākumā bija, kad smalkā Cherrycreek īres nama pārvaldnieks mani vienkārši pasūtīja, viņu neinteresēja pat iespēja, ka es par īri samaksātu visu gadu uz priekšu. Arī līgumus viņiem patīk rakstīt biezus, sistēma un likumi ir veidoti, lai aizsargātu namīpašnieku īntereses un nabaga iebraucējam tikt pie dzīvokļa nav vienkārši. Bet par šo es varbūt uzraksīšu kādā citā reizē.

Patīk man  vecie plakāti!2015-11-19 19.33.39

Sestdien bija vienkārši superīga slēpošana, tikai no rīta mazliet pavēsi, ap -15.2015-11-21 09.59.54

Meitene Apres  bārā par viskiju zināja daudz :)!2015-11-19 18.40.08

Šādi izskatās mans nabaga applūdušais nams.2015-11-22 10.45.31

Kā atrast darbiniekus Amerikā

Aizbraucot uz Kolorado, cerēju, ka šejienes saulainajā un sausajā augstkalnu klimatā cilvēki slimo retāk, un arī mana veselība pieturēsies. Lika pagaidīt – divu nedēļu laikā ar gulēšanu mājās izslimoja viss mūsu nelielais kolektīvs un rudens saaukstēšanās slimība sasniedza arī mani. Par to, ka vīruss klejo apkārt, liecina arī visur izliktās reklāmas par “flu shots” un dažādu citu ciešanas atvieglojošu medikamentu pieejamību lielveikalos. Ko lai dara – pēdējās dienās dzeru citronu sulu, dažādus pretsāpju un pretiesnu līdzekļus un no mājām izeju reti. Tad vēl notikumi Parīzē, kur uztraukumu pastiprina tas, ka šobrīd tur uzturas gan tuvi radinieki, gan draugi. Vienu vārdu sakot – riebīga nedēļa. Amerika, protams, no Eiropas raizēm tālu – armija spēcīga un nekādus apdraudējumus šeit nejūt. Tikai dažādie naudas ieguldīšanas un pārvaldības speciālisti sirēnu balsīs vilina – neturi naudu Eiropā, Amerikā tas ir daudz drošāk. Mūsu fonds darbojas jau 150 gadus, visus satricinājumus pārdzīvojis, utt. Ir, par ko aizdomāties.

Pēdējās nedēļas intensīvi meklēju jaunus darbiniekus. Viena no populārākajām vietām ir Craigs list. Mazliet paklikšķinot pa piedāvāto darbu sarakstu, un acīs iekrīt, piemēram, šāds sludinājums: http://denver.craigslist.org/ofc/5314674275.html

Meklē executive asistentu ar 75k$ algu. Algas Amerikā ir augstas – vienkārši noliktavas darbinieki maksā ap 30k$ gadā, koledžu beiguši, izglītoti cilvēki jau 50k$ un uz augšu. Stabila, pieklājīga alga skaitās 100k$ un vairāk. Startup pasaulē, kur, saprotams, svilina investoru naudu, algots vadītājs jau saņem 250k$. Tāpēc arī nav brīnums, ka 1-2 miljonu dolāru investīcijas startupos nav nekas īpaši liels – noalgo vadītāju un 8 programmētājus, un gadā miljons nosvilst, ka gailis pakaļ nedzied. Kur nu astoņus, – piecus programmētājus, grāmatvedi, divus marketologus, labo vadītāju, un miljons gadā aizskrien kā pa reni. Visi, runājot par šīm algām, ar to saprot brutto gada algu. Ja tev “uz papīra” gadā ir 100k USD, tad mēnesī “uz rokas” dabūsi ap 6000 USD, t.i., 72 000 gadā. Tātad 28% aiziet nodokļos un vēl papildus 10% (t.i., ap 10 000 USD gadā) samaksā darba devējs. Vienalga, tas ir stipri mazāks nodokļu slogs nekā Latvijā. Patīkami ir ar atlaišanām – darba devējs var atlaist darbinieku bez kāda pamatojuma. Vienkārši pasaka – tu esi atlaists, un viss. Kompensācija – ja darba devējs samaksā 1-2 nedēļu darba algu, tad tas jau ir devīgi. Atvaļinājums standartā – 2 nedēļas gadā. Cita lieta, ka daudzi jau ir gana izlaidušies un uzskata piektdienu par tādu kā īso dienu, un tad ar darbu īpaši neiespringst. Amerikā darba devējam daudz vairāk jāpiesargās no visa, kas saistīts ar nevienlīdzīgu izturēšanos vai seksuālu uzmākšanos. Bija viens gadījums, kad man zināms liels priekšnieks tā dēļ kā korķis izlidoja no darba. Dažbrīd man šķiet, ka šis korektums ir pacelts līdz gandrīz nedabiskai pakāpei. Bet pati Amerika uzskata, ka viņi ir tur, kur ir, tāpēc ka te likuma vara ir stiprāka, un gan mazie, gan lielie ir vienlīdzīgi likuma priekšā.

Dažiem lielajiem Denveras uzņēmumiem pirms pāris gadiem bija grūtie laiki. Kādā uzņēmumā (neteikšu kā sauc, jo ceru tam vēl kaut ko pārdot) katra mēneša trešā piektdiena esot bijusi iesaukta par “Black Friday”, jo tad vienmēr esot atlasti cilvēki. Tagad gan dzīve atkal ir aizgājusi uz labo pusi, ekonomika aug, un bezdarbs ir pavisam mazs.

Viena no vietām, kur regulāri piesakās potenciāli aģenti un darbinieki, ir izstādes. Ja sēdi stendā, vari būt diezgan drošs, ka pāris dienu laikā savāksi padaudz arī šādus interesentus. Linkedin arī ir vieta, kur cilvēki mēdz paši pieteikties darbā. Protams, man vienmēr ir licies, ka pats drošākais veids ir caur personīgām rekomendācijām, caur cilvēkiem, kuru spriedumam uzticies. Nesen pierakstījos Kolorado tehnoloģiju asociācijā: http://www.coloradotechnology.org. Principā, tāda Amerikas LIKTA variācija vien ir. Tāpat cīnās par štata likumdošanu, rīko tīklošanās pasākumus biedriem, dažādas konferences un labdarības pasākumus. Ieliku savus darba sludinājumus arī viņu lapā, būs interesanti, vai kāds no turienes pieteiksies. Asociācija arī  katru mēnesi rīko tādu 2 stundu garu pusdienu – bulciņu pasākumu, kurā vari izstāstīt klātesošajiem par sevi, noklausīties citu pičus un, iespējams, sameklēt kaut sev ko noderīgu. Piemēram, juristu, rekrūteri vai apmācību kantori. Šīs nedēļas pasākumā es satiku puisi, kurš meklēja “jaunus izaicinājumus”. Uz viņa vizītkartes bija rakstīts “pārdošanas vice -prezidents”. Interesants piegājiens – cilvēks meklē darbu, bet uz vizītkartes amats jau uzdrukāts :)! Amerikāņu apsēstība ar amatu nosaukumiem ir apbrīnojama. Visi var nezcik ilgi cepties par to, vai un par kādu viceprezidentu viņu sauks un kā to rakstīs vizītkartē. Vajadzēs man izdomāt kādu netradicionālu amata nosaukumu sev.

Lielais vairums darba meklētāju ir cilvēki vecumā starp 45-65. Redzams, ka viņiem kaut kas pēdējos gados ir sagājis grīstē, sākuši regulāri mainīt darbus un sfēras. Pastrādā skaistumsalonā, tad remontē jumtus, tad tirgo apdrošināšanu, utt. Kas laikam liecina par to, ka ir daudz cilvēku bez spēcīgām sociālām saitēm, bez labas reputācijas un arī bez īstas profesijas. Var jau būt, ka starp viņiem ir arī labi un čakli, bet kaut kā tā dzīve visus sašķiro pa kastītēm. Un nauda, kas tiek prasīta, katrā kastītē ir ļoti atšķirīga.

Otra kategorija ir jaunie un nepieredzējušie. Arī tiem darbu atrast nav viegli, bet tomēr man liekas, ka darba devēji Amerikā dod priekšroku jaunībai un enerģijai.

Daudz sastopami ir arī “nopelniem bagātie”, kuri grib lielu algu par “market development” un kuri speciāli meklē milzīgā Amerikas tirgus sakārdinātus vientiešus no trešās pasaules valstīm. Viņiem ir iespaidīgs “Rolodex” – tas ir  “karuselis”, kurā sabāž daudzās vizītkartes; viņi prot ļoti gudri izteikties un uzrakstīt iespaidīgu CV. Vairumā gadījumu viņi tevi vārīs kā vardi un arvien atradīs atrunas, kāpēc rezultāti nav tādi, kā sākumā cerēts. Visbiežāk iemesls būs gluži objektīvs – tavs produkts ir sūds vai kas tamlīdzīgs. Protams, gadās sastapt arī godīgus un produktīvus industrijas veterānus un apsviedīgus un strādīgus jauniešus. Galu galā, panākumu ķīla ir tavs veselais saprāts un spriestspēja.

Beidzot atradu leģendāro Southpark 🙂2015-11-11 16.42.44

Bye, bye mana hipiju bankas karte

Labu brīdi jau gribēju uzrakstīt rakstu galu par bankām un kredītkartēm. Šīs nedēļas notikumi izskatās, ka ir zīme, ka pienācis laiks to izdarīt.

Ja brauc uz Ameriku kā tūrists, tad Tev pilnīgi pietiks ar Latvijā izdotām kredītkartēm, ar kurām vairumā gadījumu būs pilnīgi pietiekami, lai par visu norēķinātos. Citādāk būs, ja plāno Amerikā uzturēties ilgāk. Kaut vai par dzīvokļa īri, komunālajiem maksājumiem vai automašīnas nomu. Kad būsi ticis tik tālu, sapratīsi, ka nepieciešams savs konts vietējā bankā un Amerikas kredītkakrte, vai vismaz debetkarte. Pirmā atklāsme, kad gribi par kaut ko samaksāt ir, ka Amerikas bankas IBAN nepazīst. Veikt pārskaitījumu no sava Swedbankas Latvijas konta nozīmē atstāt bankai vismaz vairākus desmitus eiro. Vietējie vispār par tādiem SWIFT vai IBAN kontiem neko nav dzirdējuši. Amerikā maksājumiem lielākoties lieto tā saucamo ACH sistēmu, kurā figurē bankas routing numurs un tava konta numurs. Pateikt savu konta numuru kādam skaitās milzīga uzticība, parasti cilvēki savus kontu numurus nenorāda, jo ja kāds uzzin Tavu konta numuru, tad iespējama diezgan viegla krāpniecība. Tāpēc arī kontus sauc par “Saving” un “Checking”, kur pirmajā tiek turēti uzkrājumi un tā numurs tiešām nekad nevienam netiek izpausts, bet otrais tiek lietots ikdienas tēriņiem. Čeki joprojām ir ļoti izplatīti. Privātpersonas viena ar otru ļoti bieži norēķinās ar čekiem, jo tas ir pats vienkāršākais – uzraksti uz papīriņa saņēmēja vārdu un lieta darīta. Lai saņemtu naudu par čeku savā kontā, tas ir jāaiznes uz banku vai vienkārši jānofotografē ar bankas mobilo aplikāciju. Privātpersonām visa darbošanās ar čekiem ir bez maksas, nekādas komisijas netiek ņemtas. Līdz ar to banka “vārās” uz uzņēmumiem un izsniegtajiem kredītiem. Debetkartes arī tiek izdotas bez maksas.

Lai atvērtu kontu ASV bankā, “Social security” nav nepieciešams. Principā, jebkurš var aiziet uz banku ar pasi, atvērt kontu un ieskaitīt tur naudu. Tā arī es savas ierašanās pirmajā nedēļā šeit izdarīju – apskatījos internetā, ka kā cilvēkiem visdraudzīgākā banka šeit ir novērtēta US Bank (un arī nosaukums tāds Amerikānisks), apvilku savas dārgākās drēbes, uzliku labāko pulksteni un devos atvērt kontu gan sev, gan arī sevis pārstāvētajam uzņēmumam. Par uzņēmuma piedzīvojumiem ar bankām šeit uzrakstīšu citreiz, jo tas ir atsevišķs pastāsts, bet man kontu atvēra un čeku grāmatiņu izsniedza bez īpašām problēmām. Nauda no Latvijas atceļoja kādās 3 dienās. Debetkartes bankas met pakaļ vispār bez kādām problēmām – vari piezvanīt pa telefonu vai atķeksēt Internetā. Kartes piesūta pa pastu, piegādes laiks ir 2 nedēļas. Bieži kartes tā arī pasta kastē nenonāk – t.i. pazūd pa ceļam, kas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu parādību un vienkārši tiek sūtīta jauna karte. Kopumā liekas, ka bankās šeit valda pamatīgs haoss, reti ko izdodas nokārtot ar pirmo piegājienu. Swedbankas internetbanka ir kaut kāds Ferrari, salīdzinot ar Amerikāņu internetbankām.

Nav problēmu pie tā paša konta piekabināt arī kādam radiniekam izdotu kartīti uz cita vārda. Pasaki vārdu un banka uztaisa karti. Atnākot jaunai kartei ir “default” pin kods, ko visi zin. Drošības dēļ to es šeit neteikšu. Tas liekas tā visai scary, vienīgi jauna karte ir jāaktivizē. To dara vai nu caur internetbanku vai pa telefonu. Pa telefonu tiek uzdoti visādi viltīgi identificējoši jautājumi, no kuriem visslepenākais ir Tavs “Social Security” numura pēdējie četri cipari. Ja kāds uzzin visu Tavu Social Security numuru, tā ir milzīga bēda un “Identity Theft”. Lai dabūtu naudu no bankomāta, ir jāzin pin kods. Maksājumi internetā ir smieklīgi – nekādi kodu kalkulatori vai paroles drošiem maksājumiem internetā, jāzin tikai kartes numurs, security kods un adreses pasta indekss. Daudzi pieņem kartes pa telefonu. Interesanti, ka pērkot biļetes internetā vai mobilajos appos, lielākoties ir jāmaksā “convenience fee”, t.i. papildus samaksa. Kino tie ir kādi 3 dolāri, par hokeja biļetēm var būt pat 10 dolāri. Vispār, Amerikā iepērkoties atklājas daudz un dažādas slēptās izmaksas, kuras neuzkrītoši tiek uzmestas reklamētajai cenai, tā ka beigās var arī samaksāt divas reizes vairāk kā sākumā norādīts.

Veikalos ir dažādi – citur prasa pasta indeksu, citur pin kodu, citur liek tikai parakstīties. Patreiz Amerikā ieviešas pin kodu sistēma arī mazumtirdzniecībā. Kad biju Latvijā, manai Amerikas debetkartei gan nekur neprasīja pin kodu, pietika tikai ar parakstu.

Cits stāsts ir ar kredītkartēm. Savu pirmo privāto kredītkarti nokārtoju pavisam nesen, tam ir nepieciešams Social Security numurs, ienākumu vēsture, attiecības bankā un tamlīdzīgi. Banku neinteresēs, kāds ir līdzekļu atlikums Tavā kontā. Vispār, ierindas amerikānim viens no svarīgākajiem jēdzieniem ir viņa “Credit”. Ja Tev “Credit” nav, tad neko uz līzinga nedabūsi, kredītkarti nedabūsi un bankā aizdevumu ne tik. Jebkurš bērns, vai iebraucējs saskaras ar problēmu, ka viņam iesākumā nav “Credit” un tas ir jākopj un jāveido. Nedod dievs nokavēt kādu maksājumu, tas var samaitāt visu “Credit”. Tas šeit ir tāds bubulis, kam pieiet ļoti nopietni. Šeit var palasīties par šo mehānismu: https://en.wikipedia.org/wiki/Credit_score_in_the_United_States

Vienkārši sakot – jo vairāk Tu esi parādā, bet laicīgi maksā parādus, jo labāks Tev “Credit”. Es, piemēram, moci varēju nopirkt, izrakstot čeku par visu summu. Uz līzingu es to bez kāda amerikāņu galvotāja paņemt nevarētu, neraugoties ne uz kādiem maniem ienākumiem vai kontu atlikumiem. Vienīgais uz ko var spēlēt ir kundziska izturēšanās un dārgs apģērbs, parasti šie atribūti nodrošina labāku attieksmi gan veikalos, gan bankās.

Savu pirmo debetkarti, kura ir parādīta bildē, es izvēlējos tādās hipiju krāsās, par ko arī daudzos bāros saņēmu komplimentus. Vienu vārdu sakot tāda mīļa karte. Tad nu sēžu vakar es birojā un spārdu biznesa bumbu uz priekšu, atskan zvans. No US bankas karšu krāpšanas nodaļas. Esot daži jautājumi par maksājumiem. Vai esot pircis biļetes “bilesuparadize” kaut kādā Lafija. Es saku, nu jā, tāda lieta bija un to valsti izrunā “Latvija”. Vīrs otrā galā atplaukst – nu viņš zināšot kā izrunāt vārdu “Latvija” un ka ir tāda valsts. Bet vai es vakar esot iepircies Mičiganas lielveikalā par 500USD? Kamēr runājam, atveru bankas softu, tur visas transakcijas var redzēt reālā laikā. Tiešām, ar manas hipijkartes numuru ir iepriekšējā dienā pirkts Mičiganā, kur es bijis neesmu. Saku: “Anulējiet transakcijas un karti.” Vīrs telefonā saka: “Tā arī daram un izsūtam jums pa pastu jaunu debetkarti.”

Par laimi, atvilknē man stāvēja otra rezerves karte, jo kā sacīju, kartes šeit banka dala par brīvu. Diemžēl, satraukumā aizmirsu pateikt, lai jauno karti sūta hipiju krāsās, tāpēc nāksies dzīvot ar garlaicīgi tumši zilo.

Glītā hipiju karte nu jau pieder vēsturei.

2015-11-07_13_29_57

Savu konta numuru Amerikā neviens nesaka, jo tad gluži viegli kāds var sākt izrakstīt čekus Tavā vardā. Arī adresi un mobilo nesaka, jo tad drīz nevar atkauties no marketeriem.

check

Briesmīgais Helovīns.

Latviešu Vikipēdija informē, ka “Latvijā Helovīnu svētkiem nav sava vēsturiska un nacionāla pamatojuma un principā balstās uz bērnu vēlmi iegūt kādus saldumus”.

Denverā Helovīns gan ir liels, “vēsturiski un nacionāli” pamatots pasākums. Labs iemesls nolaist tvaiku un atraisīt spārnus fantāzijai.

Jau pirms vairākām nedēļām veikalos parādījās ķirbji, spoki un tā specifiskā Helovīnu smarža, kas manam degunam atgādināja latviešu piparkūkas un Ziemassvētkus. Tiku uzaicināts uz mājas ballīti, tāpēc gāju meklēt kostīmu, jo būtībā jau Helovīns tāds karnevāls vien ir. Denverā ir vismaz 10 veikali, kur var nopirkt masku balles tērpus. Devos iepirkties uz http://wizardschest.com/wordpress/. Divstāvīgā bode atrodas Cherry Creek, tas tāds Denveras biezo rajons, kaut kas līdzīgs Mežaparkam. Izvēle tur visplašākā – redzēju gan baltu un pūkainu truša kostīmu, gan briesmīgi pretīgu rozā šimpanzes tērpu. Nezin kāpēc nepameta sajūta, ka esmu redzējis tos arī kaut kādā sakarā Latvijā, bet tas nu tā. Cilvēku daudzums veikalā bija apmēram tāds kā Rīgā, kad Stokmanā ir “Trakās dienas”, t.i. kārtīga “tolkučka”, tik bieza, ka beigās izlēmu, ka mans moču tērps būs gana labs Amerikāņu ballītei.

Pasākums notika kādu 40 min (Amerikā viņi attālumu mēra minūtēs) attālumā no Denveras centra. Nolēmu izmēģināt sabiedrisko transportu – 6 mēnešu laikā vēl ne reizi to nebiju darījis. Denveras Light Rail ir pavisam jēdzīgs, ātrs tramvajs. Nākošā gada sākumā viņi palaidīs vēl dažas līnijas, un tad tas jau būs pavisam ērti. Tātad sapucējos, ieliku somā ciema kukuli – 1 litru Kolorādo burbona pudeli – un devos uz tramvaja pieturu. Internetā viņi lepni lielījās, ka biļešu automāti esot katrā pieturā un maksāt visur varot ar kredītkarti. Gribēju jau rakstīt, ka Amerikā skaidra nauda tikpat kā netiek lietota – praktiski visur tiek maksāts ar kartēm, bet tavu bēdu, tramvaja biļeti varēja nopirkt tikai par skaidru naudu, kuras man, saprotams, līdzi nebija. Tā nu patērēju kādu pusstundu, meklējot bankomātu, kuru beigās atradu benzīntankā “Cirkle K”. Lasīju Delfos, ka drīz Latvijā visus Statoilus tiešā tā arī saukšot. Tad nu šajā ziņā mēs Denverā esam Latviju apsteiguši, un Latvijā drīz parādīsies vēl viens amerikāņu brends.

Tā nu skaidrās naudas trūkums tikai nedaudz aizkavēja manu nokļūšanu uz notikuma vietu. Tramvajā pieturās iekāpa un izkāpa dažāda aizdomīga izskata subjekti – ar asiņainām sejām, ragiem un raganu cepurēm. Biļeti neviens nepārbaudīja, varēju mierīgi braukt pa zaķi. Piepilsētā lielākā daļa mājas tematiski izrotātas – ar raganām, zombijiem un izgrebtajiem ķirbjiem. Katrā otrajā mājā savs tusiņš. Pēc Amerikas sabiedriskā transporta piedzīvojuma esmu nokļuvis līdz viesmīlīgajiem saimniekiem. Māja izrotāta, arī saimnieku suņi pārģērbti par skorpioniem vai kaut ko tikpat atbaidošu. Savā moču tērpā jutos iederīgs starp raganām, laupītājiem un tamlīdzīgiem mošķiem. Viena no oriģinālākajām maskām bija puisim, kurš bija uzvilcis Adidas treniņtērpu – melno ar balto strīpu un ap kaklu aplicis zelta ķēdi. Tā nu man radās iespēja paspīdēt ar savām lingvistiskajām zināšanām un pamācīt dažus šai maskai piestāvošos vārdiņus un izteicienus. Jāatzīst, ka Kolorado burbons arī ir patīkams atklājums – dzēriens sildīja, reibināja, bet tādā patīkamā, garastāvokli uzlabojošā veidā. Garšoja pēc saldas, mīksti liesmojošas uguns, un, pats labākais – šodien nav nekādu paģiru!

Šādā tērpā jūtos ierasti

2015-10-31 21.31.13

Masku veikals Cherry Creek. Kaut kur pircēji paslēpušies, bet ticiet man, cilvēki bija daudz.

2015-11-01 19.17.20

Circle K mums te ir pa pilnam.

20110728__circle-k-2-photo~p1

Bostonā sapnī un nomodā.

Viens no maniem jaukākajiem piedzīvojumiem divu Rīgā pavadīto nedēļu laikā bija izrāde, kurā Barišņikovs attēloja Brodska dzeju. Nu kaut kā – tik trāpīgi savirknēti vārdi. Klausoties izrādi, sajūta bija gluži kā īsu brīdi pēc pamošanās – sapnis liekas tik īsts, taustāms un nozīmīgs, bet pēc īsa brīža to vairs pat īsti nevar atcerēties. Gluži tāpat es jutos piektdien no rīta, mostoties viesnīcā Bostonā – mans sapnis bija tik krāsains, kinētisks un nozīmīgs. Atceros, gribēju to pierakstīt, lai varētu pastāstīt citiem, jo visa patiesība man bija rokā! Bet, kad izkāpu no gultas, tas jau bija izgaisis.

Bostona ir viena no senākajām Amerikas pilsētām – tajā apmetās pirmie angļu kolonizatori, un arī Amerikas revolūcija sākās tieši tur. Vietējie puiši sameta no kuģiem ūdenī tējas muciņas, lai protestētu pret nodokļiem, kas bija jāmaksā karalim. Viņi teica: “No taxation without representation”. Bet karalis bija skops un spītīgs un nekādu reprezentāciju tiem Anglijas parlamentā dot netaisījās, tāpēc pazaudēja visu savu Amerikas koloniju un tālāk viss notika tā, kā notika.

Bostonā ir viena no lielākajām īru kopienām Amerikā. 18. un 19. gs. viņi bariem gāzās uz šejieni, bēgot no bada un apspiestības dzimtenē. Daudzi vietējie pie savām mājām un firmām izlika laipnus uzrakstus NINA, kas nozīmē “No Irish Need Apply”.

Bostonā, salīdzinot ar citām Amerikas pilsētām, ir viseiropeiskākā sajūta. Daudz vecu māju, baznīcu un krogu. Visburvīgākais zelta rudens, kuram var līdzināties tikai Latvijas skati šajā gadalaikā. Pilsētu ieskauj osta un līcis, cauri Kembridžai tek Čārlza upe. Vēl līdzīgāku manai dzimtenei to padara slavenais Bostonas tunelis, kurš atslogo pilsētas satiksmi, to aizvadot zem līča. Tuneļa sākotnējās izmaksas bija saskaitītas 2,2 miljardu dolāru apmērā. Kad to kādus 5 gadus pēc plānotā termiņa pabeidza, tas bija izmaksājis nieka 22 miljardus dolārus. Vienu vārdu sakot – Bostonā es pat ļoti sajutos kā mājās. Ja kādreiz nopietni apsvēršu ideju par pastāvīgu dzīvi Amerikā, tad Bostona būs mana favorīte.

Un, protams, visiem zinātkārajiem – Bostonas piepilsētā Kembridžā atrodas slavenā Harvarda universitāte un ne mazāk slavenais MIT – Masačusetas Tehnoloģiju institūts. Harvarda universitātes gada budžets ir 4,2 miljardi ASV dolāru. Tas varētu būt aptuveni puse no visas Latvijas valsts valdības 2015. gada budžeta. Te arī varētu slēpties atbilde uz jautājumu, vai Latvijā kādreiz būs kāda pasaules klases universitāte. Vai Harvarda uzņem ar Latvijas vidusskolas diplomiem, to es nezinu, bet dažus cilvēkus no Latvijas, kuri šeit mācījušies, pazīstu. Harvarda skvērā čum un mudž no dažādu tautību studentiem – visi nēsājās ar grāmatām padusēs, apdzenot solīda izskata, acīmredzami pasniedzējus. Viss gluži kā amerikāņu filmās. Mani pārņem tāda kā nožēla, ka laikam jau Harvardā vairs nemācīšos un arī ar vienu vakaru šādā vietā ir stipri par maz.. Bet ko tur daudz nožēlot – Denvera mani gaida, bizness pūsdams un elsdams ripo uz priekšu, un mans uzdevums ir spārdīt to bumbu visu laiku uz priekšu, cenšoties izvairīties no brikšņiem un cerot, ka bumba ir apaļa un cieta, jo katram taču ir zināms, ka tukšas bumbas uz priekšu neripo.

Daži ļauži man vaicāja, vai netaisos šo blogu pārcelt uz angļu valodu, jo Google tulkotājs tomēr no latviešu uz angļu valodu tulko visai smieklīgi, pēdējā bloga rindkopa iztulkojas šādi:

“Some broke I asked if this blog was not going to be transferred to the English language, because Google translator but from Latvian into English translates quite funny, the last blog passage translated as follows:”

Pagaidām tomēr palikšu pie latviešu valodas, jo kuru gan Amerikā varētu interesēt kāda latvieša grafomāniskie centieni?

Tikmēr Amerikā visi drudžaini gatavojas Hellovīnu svinēšanai, kas liekas vieni no ievērojamākajiem gada svētkiem. Par tiem tad uzrakstīšu nākamajā reizē.

Skats uz Bostonu no līča  puses. Var paņemt kuģīti un kādas stundas laikā to apbraukt.

2015-10-24 11.49.08

Arī sunīši Amerikā svin Helovīnu.

2015-10-24 12.38.43

Bostonā iesaku iet uz Legal Sea Food restorānu, liekas, ka labākās vakariņas, kādas esmu Amerikā ēdis, bet noteikti ne pašas dārgākās.

2015-10-23 19.18.30

Rudens Harvardā ir tik pat krāsains kā Latvijā.

2015-10-23 17.19.58

Ko nemāca biznesa skolā?

Sēžu pie geita Frankfurtes lidostā. Pats ērtākais ceļš uz Denveru ir ar Lufthansu un caur Frankfurti. Jāpārsēžas tikai vienu reizi, reģistrēties lidojumam var ērti no mobilās aplikācijas, lidostā nav jāmaina termināļi un nav arī atkārtoti jāiziet drošības pārbaudes. Lidojot ar citām aviokompānijām, kāda no šīm neērtībām neizbēgami iestājas. Turklāt lidostā ir labas ēstuves, labi veikali un bezmaksas internets. Šoreiz esmu paņēmis līdzi arī snovborda inventāru, jo sezonas slēpošanas biļete ir nopirkta un Kolorado kalnos jau parādās pirmais sniegs, tāpēc kādā no nākamajiem blogiem ziņošu par sniegu un trašu stāvokli.

Sajūta pēc divām Rīgā pavadītām nedēļām ir tāda, it kā būtu pagājis daudz ilgāks laiks. Pusdienas, vakariņas, tikšanās – saraksts ar plānotajiem pasākumiem ir daudz garāks, nekā var paspēt divās nedēļās. Pirmo reizi arī piezagusies sajūta, ka Rīgā ir ļoti forši un tā īpaši nemaz atpakaļ uz Ameriku braukt negribas.

Tomēr iesāktās lietas pamest gribas vēl mazāk. Mana līdzšinējā pieredze biznesā ir šāda:

  • Kaut ko panākt var tikai ar mežonīgu spītību un idiota neatlaidību. Tad, kad normāli cilvēki iecerei ir atmetuši ar roku jau trīs reizes, tu turpini spītīgi darīt savu. Parasti agrāk vai vēlāk kaut kas sāk izdoties, bet pa vidu nākas piedzīvot visu emociju gammu. Turklāt es neesmu redzējis, ka kāds pasākumus “aizietu” ātrāk nekā pēc trīs gadu pacietīgas “rakšanas”. (Azarta spēles es nespēlēju).
  • Ļoti svarīgi, ar ko tu kopā strādā un vai spēj savākt ap sevi cilvēkus, ar kuriem vari saprasties no pusvārda un kuriem vari uzticēties. Pirmais iespaids par cilvēkiem mēdz būt mānīgs, un cilvēku īstā seja parādās, kad ir stress, nogurums un dažādas ķibeles vai kārdinājumi. Tāpēc daudz efektīvākas darba intervijas būtu nevis kārtīgā ofisa vidē, bet kaut kādos ekstrēmos un neierastos apstākļos.

Nu un vēl pa virsu šim ir veiksme, profesionalitāte (ko var iemācīties skolās un citās darba vietās), intuīcija (kas pēc manām domām ir kaut kas ļoti tuvs pieredzei) un harizma (ko iemācīties ir ļoti grūti).

Esmu pats mācījies biznesa skolā un kādus septiņus gadus arī mācījis MBA studentiem uzņēmējdarbību. Daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tur iegūtās zināšanas man ir ļoti daudz palīdzējušas. Tomēr, šīs zināšanas varbūt dod kādus 49% no veiksmīgam uzņēmējam nepieciešamā komplekta. Piemēram, zināšanas, ka ir tāda “Zilā okeāna stratēģija” un ka mūsdienās visa teikšana ir “Zināšanu darbiniekiem”.

Un vispār, nākotnē, iespējams, visu darīs roboti, bet čaklākie cilvēki tikai laiski filozofēs.

Vēstule no Rīgas

Sveicieni visiem no Rīgas – esmu šeit jau veselu nedēļu un vēl pilnu nedēļu plānoju šeit būt. Pazudušās somas atbrauca kādas divas dienas vēlāk par mums. Pazudis nekas nebija, vienīgi atradām lapiņas ar atzīmi, ka somas ir pārbaudītas.

Pēc pusgada prombūtnes sāk parādīties tāda kā “skats no malas” sajūta. Diez – cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai pilnībā izkristu no aprites un nonāktu kategorijā, kad neesi vairs “vajadzīgs” cilvēks? Lielos vilcienos jau Latvijā nekas īpaši mainījies nav – tā pati valdība, tie, kas dzīvoja labi, turpina to darīt. Eiropas naudas, projektu gatavošana, grūstīšanās ap projektu sarakstiem… Dažbrīd nevaru saprast, vai šī Eiropas naudu esamība nāk par labu vai arī pavisam otrādi – ir lāsts, kas mūs čakarē un rada kaut kādas pavisam greizas motivācijas.

Pirmajās dienās divas lietas Latvijā liekas ļoti uzkrītošas. Ielas Rīgā ir ļoti bedrainas un draņķīgā stāvoklī, sajūta gandrīz kā braucot pa grantētu ceļu. Otrs novērojums – taksisti un oficianti ir ārkārtīgi nelaipni. Īpaši taksisti. Amerikā tāda attieksme pret klientiem būtu pilnīgi neiedomājama. Nezinu, vai tas tāpēc, ka Amerikā visur jādod dzeramnaudas, un tāpēc apkalpojošais personāls ir motivēts būt labiņš, vai tā ir vienkārši kultūra. Vispār – sveši cilvēki Amerikā ir daudz, daudz laipnāki. Tas attiecas arī uz “small talku”, piemēram, braucot liftā vai gaidot rindā, vai iepērkoties veikalā. Ilgāku laiku uzturoties Amerikā, tas pielīp un tad Rīgā sajūta ir “hmm, kas gan tiem cilvēkiem vainas, kādēļ tādas raižpilnas un īgnas sejas?”. Varbūt Latvijā derētu kāda sociāla kampaņa – “Esi laipns, pasmaidi, un dzīve visiem kļūs jaukāka?”

Beidzot sapratu, kādēļ mani tik ļoti nokaitināja, pat nobiedēja tikumības sargu ņemšanās un tie “skandāli” ar dzeju un filmām Latvijas skolās. Pirmkārt – esmu principā pret cenzūru. Uzskatu, ka valstī katram ir jābūt brīvībai izteikties, neatkarīgi no teiktā satura, ja vien netiek pausti aicinājumi uz vardarbību vai citu cilvēku tiesību apspiešanu. Otrkārt – uzskatu, ka tas, kādus dzejoļus vai filmas skolā izmantot, ir konkrētā skolotāja atbildība un piekasīties kādam vienam no konteksta izrautam, stundā izmantotam darbam, ir ārkārtīgi stulbi. Tad jau drīzāk būtu jācīnās, lai skolās strādātu labi, motivēti skolotāji un lai izglītības līmenis pie mums būtu augsts. To nekādā ziņā nenodrošinās “Izglītības Standartu” pastiprināšana. Savukārt no kāda dzejoļa vai filmas aizliegšanas līdz grāmatu sārtiem pilsētas laukumos un bungu rībināšanai un maršēšanai, diemžēl, ir diezgan īss ceļš ejams. Tāpēc ierosinu, lai visās skolās skolniekiem tiktu rādītas filmas “The Wall” (http://www.imdb.com/title/tt0084503/?ref_=fn_al_tt_1) , “1984” (http://www.imdb.com/title/tt0087803/?ref_=nv_sr_1)  un lasītas “Dzīvnieku ferma”, “Skārda bungas” un tamlīdzīgi darbi. Nevaru solīt, ka tajos nav rupjību, bet esmu drošs, ka šo darbu lasīšana un skatīšanās palīdzēs Latvijai kļūt labākai.

Pagājušajā nedēļā SAF Tehnikā sabrauca pārdevēji un aģenti no visas pasaules. Četri amerikāņi, puisis no Bogotas, bariņš no Eiropas un Latvijas. Trīs dienas no rīta līdz vakaram tika runāts par produktiem, klientiem un, kā labāk un vairāk pārdot. Projekti Indijā, Sešeļu salās, Amerikā un Āfrikā. Strādājot SAF Tehnikā, gribot negribot iznāk daudz labāk apgūt ģeogrāfiju. Latvijā ir labi inženieri un programmētāji. Mēs spējam taisīt pasaules klases lietas. Ceļš uz priekšu ir kustēties, domāt, ražot, organizēt un pārdot lietas visai pasaulei. Soli pa solim. Izdarīt vienu lietu, paskatīties. Ja sanāk- iet tālāk. Ja nesanāk – censties vairāk. Uz to arī aicinu jūs visus koncentrēties.

Amerikas onkulis

Pagājušā nedēļa pagāja, gatavojoties ceļojumam uz Latviju. Pusgada laikā esmu te bijis vien divas reizes, tāpēc sajūta bija, kā gatavojoties uz kaut ko lielisku.

Tviterī un citos autoritatīvos ziņu avotos lasu, ka Latvijas šī mirkļa lielākā problēma ir gaidāmie bēgļu uzplūdi un netiklība Latvijas skolās. Šīs diskusijas izliekas kā tādas atšālējušās alus putas – aktīvisti bez īpašas kaislības, ar tādu kā nogurušu pienākuma sajūtu atražo savas klišejas. Islāmisti pārņem, latvieši izmirst! Solidaritāte un cilvēcība. Bērni nobrieduši, visu saprot … Vai mums labas dzejas trūkst, ka tādi “bļaģ” bērniem jāmāca. Ej nu saproti, kuriem taisnība, un tādas vienas universālas taisnības jau arī nav, ir tikai kaut kāds fons, uz kura izcelties cenšas vieni vai otri klaigātāji.

Amerikā atkal šajā laikā laikā ir divas galvenās problēmas – ko Trumps atkal pateicis par kādas TV komentētājas mēnešreizēm vai Obamas spējām, un šaudīšanās skolās. Šaudīšanos tas pats Trumps iesaka atrisināt, visiem skolotājiem iedodot šaujamos. Tad iespēja lielāka, ka bruņots skolotājs tos neliešus laikus atmaskos un nošaus. Ko darīt, ja skolotājs nojūdzas un sāk atšaut savus skolniekus, kas izliekas pavisam reāli, zinot kāda ir mūsdienu jaunatne, par to pagaidām vēl domājuši nav. Bet, ja tā gadīsies, tad gan jau ierosinās, ka katram gadījumam arī visiem skolniekiem uz skolu ir obligāti jāņem savi šaujamie. Vienu vārdu sakot, liekas, ka idiotisms visā pasaulē iet savu triumfējošo uzvaras gājienu, un atliek vai nu doties uz neapdzīvotu salu, vai arī klusi darīt savu lietu, lai vismaz pasaule tavā tuvākajā apkārtnē būtu mazliet jaukāka.

Jau pāris nedēļas pirms gaidāmā brauciena sākas komunikācijas plūdi. “Tu taču man zābaciņus atvedīsi!”. “Vajadzētu iPhone 6s Plus, Zelta krāsā, ja nevar nopirkt unlocked, pērc iPhone 6 Plus, t.i., veco modeli”. Apple veikalos cilvēki stāv rindā un pierakstās pēc gadžetiem. Lai tiktu tikai pie pārdevēja, lai nopirktu jebko, veikalā jāpavada vismaz 30-40 minūtes. Cenu starpība gan arī nav vairs tā – Amerikā telefons maksā 800 dolāri, Latvijā 1000 dolāri. Amerikā “sales tax” ir 6%, Latvijā 21%, tas ir, cenu starpība veidojas galvenokārt uz nodokļu rēķina. Tomēr drēbes, elektronika un dažas pārtikas preces Amerikā ir par kādiem 20-30% lētākas nekā Latvijā. Visi pakalpojumi gan ir daudz, daudz dārgāki… Vienu vārdu sakot, sajutos kā tāds Amerikas onkulis – vakarā pirms izbraukšanas somas ir pilnas ar iPhoniem, zābaciņiem, Viktorijas sekretiem, kļavu lapu sīrupa pudelēm un vēl visādiem citiem labumiem. Pusdienlaikā sēžamies lidmašīnā uz Čikāgu, nieka 6 stundas paiet Čikāgas lidostā, dzerot margaritas (tikai beigās pamanot, ka viena glāze maksā 20 USD), tad Helsinki, un tad jau arī pavisam tūlīt Rīga ir klāt. Pus-apdulluši izvelkamies pie bagāžas lentas – visādu izmēru, krāsu un formu bagāžas aizslīd mums garām un … mūsējās, gaidītās, ar mīlestību pakotās, nav. Manā pusgada klaidoņa dzīves laikā šī ir ceturtā reize, kad bagāža aizkavējas. Līdz šim tā vienmēr ir atradusies, bet šobrīd vienīgais, ko redzam – ka somas ir izkrautas Čikāgā.

Stikla griesti.

Denvera ir novietota pašā Amerikas viducī. No ziemeļiem uz dienvidiem valsti šķērso i25 ceļš, pa to pirms nedēļas braucām Meksikas virzienā. Šajās brīvdienās izlēmām braukt pa i70 uz Rietumiem. I70 šķērso Ameriku gandrīz visā garumā: https://en.wikipedia.org/wiki/Interstate_70 , un īpaši posms no Denveras līdz Jūtas štata robežai tiek uzskatīts par inženieru brīnumdarbu. Tā nu kāpām uz moča un laidām cauri kalniem, garām Veilas, Kīstonas un Aspenas slēpošanas kūrortiem līdz pat piedzīvojumu meklētēju pilsētelei Moab, kura atrodas netālu no Kolorādo upes un kurai visapkārt ir sarkani kanjoni, sālsezeri un dažādi mūsu acij neparasti dabas veidojumi. Moab: https://en.wikipedia.org/wiki/Moab,_Utah dzīvo ap 5000 patstāvīgo iedzīvotāju, bet gada laikā uz to atbrauc vairāk par miljonu piedzīvojumu meklētāju. Ar lielajiem pikapiem, piekabēm ar močiem, riteņiem, džipiem un visdažādākajiem bezceļa transporta līdzekļiem, ar kādiem var izbraukt tikai Amerikā.

Attālums no Denveras līdz Moab ir 570km, raiti braucot, kādās 6 stundās to var pieveikt. Vienīgi Denveras tuvumā ceļš tiek nemitīgi remontēts, līdz ar to jārēķinās ar vairāku stundu nīkšanu sastrēgumos. Ar moci tas ir pavisam nepatīkami. Amerikāņi ir likumpaklausīgi – starp mašīnu rindām neviens mocis nelien, un arī braukšana pa servisa joslu izpelnās visai nosodošus skatienus.

Braukt 6-7 stundas ar moci ir visai meditatīvs pasākums. Ātrums uz trases ir kādi 110 – 130 km/h (70-80 mi/h); ja sākumā līkumi, daudzās joslas un blīvā kustība šķiet bailīga, tad pēc dažām stundām uz ceļa tas liekas pierasti un pavisam normāli. Turklāt blīva satiksme ir tikai ap pilsētām, kuras mūsu ceļā ir tikai 2 – Denvera un Grand Junction. Starp citu, viens no labākajiem restorāniem, kādā esmu ēdis Amerikā, gadījās tieši Grand Junction. Ja gadās braukt cauri, noteikti sameklējiet Bin 707 Foodbar un pamēģiniet “Crumble Pie”.

Tātad – braucu ar moci un meditēju. Lielāko daļu savas karjeras esmu strādājis un arī darīšana man visvairāk ir bijusi ar “inženieriskiem” uzņēmumiem. Arī šeit, Amerikā, mūsu klienti ir kārtīgi sakarnieki. Pat tādi, kur saimnieks pats ar džipu ved iekārtas uz torni, rāpjas augšā un skrūvē mūsu šķīvjus masta galā. Vienu vārdu sakot – praktiski cilvēki. Ir arī uzņēmumi, kuri kādreiz, savos ziedu laikos, ir apgrozījuši miljardus, tad vide ir mainījusies, uzņēmumi pārdoti, restrukturizēti, apvienoti, bet vecie inženieri sirmām galvām var stundām runāt par vecajiem labajiem laikiem. Jo inženieri ir kā kaķi – mājas maina nelabprāt, un ir pārliecināti, ka saimnieks ir, lai kalpotu viņiem, un nevis otrādi. Tas ir – saimnieki mājai mainās, bet kaķi paliek.

Strādājot ilgu laiku inženieriskos uzņēmumos, esmu novērojis dažas tipiskas parādības. Inženieriem daudz labāk patīk risināt tehniskas problēmas, nekā komunicēt ar cilvēkiem. Nu varbūt vienīgi ar sev līdzīgiem, lai salīdzinātos. Līdz ar to visai izplatīts ir uzskats, ka “klients ir nekompetents”, un vērojama pārliecība, ka “tas jau tāpat bija jāzina.”

Inženieriem ļoti nepatīk pieņemt lēmumus, ja visu nevar ļoti precīzi izmērīt un izanalizēt. Jo kā gan tu vari kaut ko aprēķināt un uzzīmēt, ja puse no izejas parametriem nav zināmi?

Biznesā viss ir pretēji – informācijas nekad nav pietiekami, lēmumi jāpieņem ātri un jānodrošina disciplīna, lai tie arī tiktu izpildīti, jo zināms, ka “vision without execution is hallucination”.

Šie faktori, manuprāt, arī nosaka to, ka tipiski inženieru uzņēmumi ir vāji komunikācijā un plānošanā. Bet, ja inženieri ir labi, tad šos trūkumus kompensē produkti, kuri darbojas labi.

Arī Apple pirmsākumos bija divi Stīvi – viens, kurš prata uztaisīt, un otrs, kuram padevās to pasākumu saorganizēt un nopārdot. Un tas arī ir galvenais veiksmes faktors – labi inženieri apvienojumā ar labiem organizatoriem. Ja šādu apvienojumu izdodas panākt, tad nekādi stikla griesti vairs netraucē un pasākums aizrullē.

Šodien nogāju gar Apple Store Cherry Creek – stāvēja paprāva rindiņa ar jaunā iPhone 6s kārotājiem, lai nopirktu, vajadzēja pierakstīties. Un niķīgie amerikāņi pacietīgi gaidīja rindā, lai tiktu pie kārotā gadžeta.

Sireālās ainavas  Arches National park pie Moab pilsētiņas.

2015-09-26 18.49.26 2015-09-26 08.51.28

2015-09-26 10.55.56

Tā viņi moka tur nabaga džipus.

2015-09-26 18.03.05

Skype Down

Pagājušajās brīvdienās mēs ar Vinetu ceļojām – aizbraucām uz kaimiņu štatu New Mexico un brīvdienas pavadījām Taosā un Santa Fe. Tādēļ mans plāns bija rakstīt šo blogu par šīm pārsteidzošajām un pilnigi neamerikāniskajām vietām. Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara.

Mani darba dienu rīti Denverā ir ļoti pakārtoti regulārajiem Skype mītiņiem ar kolēģiem Latvijā. Mums ar Latviju ir 9 stundu atšķirība. Tas nozīmē, ka pats populārākais laiks, lai ar kādu vai kādiem pulcētos, ir 7 un 8 no rīta, jeb 4 un 5 pēcpusdienā Rīgā. Tādēļ ikdiena izskatās aptuveni šādi – pamostos ap 6 no rīta. Apskatos telefonā – pa nakti sabiruši apmēram 40-50 e-pasti. No tiem kādi 3-4 ir būtiski, pārējie kā fona troksnis. Ja esmu pamodies pirms 6, man ir divas iespējas – vai nu eju skriet vai vingrot, kas ir labi, jo tad visu dienu jūtos žirgts, vai arī sāku aktīvi komunicēt un atbildēt uz e-pastiem, kas ir slikti, jo tad visu dienu jūtos sagumzīts un saguris. Tā kā mītiņi ir 7os, tad parasti pirms tiem pa galvu pa kaklu eju dušā, vāru kafiju un cenšos uzspēt paēst brokastis. Tāpēc nebrīnieties, ka Skype sesijās izskatos nedaudz aizelsies.

Kopumā, laikam ejot, tendence ir mosties aizvien vēlāk, tātad, nosveros no veselīgāka dzīves veida uz neveselīgāku. Aktīvā, lietišķā kominikācija ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 rītā, tad Latvijā darba diena beidzas, un es labākā gadījumā varu pārķert kādu draudziņu jau vakara noskaņās – t.i. ne pārāk nopietnu labākajā gadījumā, vai dienas sagruzītu tipiskajā gadījumā.

Bet atgriežoties pie komunikācijas – šis rīts bija šokējošs ar to, ka Skype bija uzkāries. Nestrādāja. Iegooglēju “skype down” un tieku aizsūtīts uz vietni http://heartbeat.skype.com. Mani pārņem lepnums redzot, ka puisis, kurš visai pasaulei stāsta, kas par bēdām un ka problēmas nav skārušas “Skype for Business” lietotājus, saucas Leonas Sendrauskas. Galu gala, mana vecmāmiņa bija migrante, kura labākas dzīves meklējumos, no Druskeninkai 30-os gados parcēlās uz Latviju. Bet lepnums par Skype runasvīra tautību neatsver vilšanos par izpostīto rītu, jo pirmdienas regulārais mītiņš iespējams tikai Skype – tur piedalās bariņš cilvēku, tiek izmantotas HD kameras, kas klātbūtnes efektu ievērojami pastiprina. Divas citas ieplānotās darba intervijas izdevās saglābt, vienu pārceļot uz Viber un otru uz WhatsUpp. Šeit uzskatāmi pierādās daudzu platformu izmantošanas priekšrocības. It īpaši, ja šo platformu izmantošana neko nemaksā. Te gan mazliet pārspīlēju, jo tieši nelaimīgajam Skype maksāju naudiņu par iespēju zvanīt no Skype uz “parastajiem” telefona numuriem. Tā tomēr ir tāda ērta un stipri lētāka alternatīva, nekā maksāt alkatīgajiem telefonu operatoriem. Turklāt Skype 3G un LTE mobiljos tīklos funkcionē pavisam labi. Nav nekādu problēmu, braucot uz darbu, no Skype piezvanīt uz kādu Latvijas numuru un visu ceļu tarkšķēt, kaut vai, lai īsinātu laiku, ko arī parasti daru tajās reizēs, kad uz darbu braucu ar mašīnu, nevis moci.

Šī rīta atgadījums manī modināja tādas eksistenciālas pārdomas par to, cik ļoti viss ir mainījies, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem vai senāk. Mans vectēvs savu dzīvi pēc kara nodzīvoja Kanādā. Saziņas veidi tad bija 2 – vēstules un apciemojumi. Vēstules no/līdz vectēvam ceļoja kādu mēnesi. Un vēl viņš reizi divos vai trijos gados brauca ciemos. Tā arī pa lielam bija visa saziņa. Un cilvēki dzīvoja, sazinājās, priecājās un bēdājās un daudz labāk integrējās vietējā sabiedrībā. Kur es patiesībā esmu, pateicoties šīm tehnoloģijām – Denverā? Latvijā? Bet varbūt kādā virtuālā Facebook ziņu lentā? Lai nu kā tas arī būtu, mēs ar saviem radio linkiem, datorprogrammām un ieguldījumiem tehnoloģiju uzņēmumos esam tie, kas šādu pasauli ir padarījuši iespējamu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet katrā ziņā nevajadzētu brīnīties par to, ka Sīrijas bēgļiem ir mobilie telefoni un ka arī viņi dzīvo kaut kādā savā realitātē.

Santa Fe ir lieliska uzdzīves vieta cilvēkiem, kuri visu dzīvē jau sasnieguši

2015-09-19 18.04.25

New Mexico bezgalīgais ceļš.

2015-09-19 09.08.13

Tilts pār Rio Grande. Pirms lekt – varbūt piezvani?

2015-09-19 12.54.28

%d bloggers like this: