Kādēļ vajadzīgi juristi
Posted on 13. martā, 2016. 3 komentāri
Gandrīz nedēļu jau esmu Rīgā. Pierašana pie Latvijas laika zonas prasa tikai kādas 2-3 dienas. Tik maz vajag, lai naktīs gulētu saldā, veselīgā miegā. Pie Amerikas laika nevaru pierast pat mēnesi – no rītiem pārāk agri mostos un hroniski neizguļos. Bet varbūt vainīgs arī augstums un pārāk sausais Denveras gaiss. Vai dzimtenes tālums. Gluži tāpat kā ar labo miegu, pierašana pie visa pārējā Rīgā man prasa tikai pāris dienu. Jā, ielas ir briesmīgā stāvoklī, ir bedres, caurumi. Nevienā pirmās vai pat otrās klases pasaules pilsētā tās nav tik nolaistas. Ko lai dara, acīmredzot pilsētas vadītājiem ir citas prioritātes. Dzimtā pilsēta ir un paliek dzimtā pilsēta, neraugoties uz tādiem sīkumiem. Gaiss šeit ir tik patīkams, ka elpojot vien jau var padzerties, nekur citur elpojot nav tik laba sajūta. To pašu varu arī teikt par gaismu – ja spīd saule, tad gaisma, īpaši no rītiem, ir brīnišķīga. Nemaz jau nerunājot par brīnišķīgajiem Latvijas draugiem, kuru satikšanai 10 dienu ir daudz par maz.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera mani uzaicināja piedalīties konferencē, kas bija veltīta Amerikas iekarošanai un LTRK un Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā parakstītajam sadarbības līgumam. Vairāk informācijas par šo notikumu var atrast viņu mājas lapā: http://www.chamber.lv/lv/jaunumi/ltrk_un_amerikas_tirdzniecibas_palata_latvija_aicina_uz_preses_brifingu_-485.
Konferences tēma – “Amerikas iekarošana”. Līdz ar to visi runātāji kaut kādā mērā saistīti ar to. Zināms, viens no lielākajiem iekarotājiem ir “Valmieras stikla šķiedra”, jo viņi tur ne tikai pārdod savu preci, bet ir arī atvēruši rūpnīcu. Un “Laima”, kuras nosaukums šobrīd ir neizrunājams, jo ir pārdota norvēģiem un cenšas savas konfektes pārdod visur, arī Amerikā. No saldumu ražotāju pārstāvošās kundzes uzzinu, ka dzimtenes saldumus var nopirkt Čikāgas “O’Harre” lidostā. Amerikā “Laimas” zefīrus pārdodot kā “European style, chocolate coated marshmallow”. Šādi viņi apsaukā mūsu jaukos zefīrus šokolādē. Mana īsā pieredze Amerikā liecina, ka marshmallow galvenokārt ēd piknikos, kur bērni uzdur tos uz kociņiem un cepina ugunskurā, kamēr no ārpuses paliek brūni, bet no iekšpuses – mīksti, staipīgi. Tad rokas lipīgas un cukura masa garšīgi salīp ap zobiem. Nezinātājiem paskaidrošu, ka marshmallow ir tradicionāls amerikāņu bērnu kārums. Cukura želatīna pika, kura necepta atgādina baltu dzēšgumiju un garšo vienkārši pēc cukura.
Uzzināju, ka Latvija eksportē uz ASV vismaz 2 x mazāk kā Lietuva un Igaunija, līdz ar to šajā jomā mums ir daudz kur augt. Jau iepriekšējos bloga ierakstos rakstīju, ka ASV tirgus ir ļoti liels un pragmatisks. Labu, konkurētspējīgu preci tajā tiešām var pārdot. Amerikā visi ciena dolāru, un tajā valda likuma spēks. Šie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kapitālisms labi funkcionētu. Nav nekādu desmitiem gadu velkošos tiesvedības un maksātnespējas administratoru triku, kuri Latviju padara par biznesam nedraudzīgu vietu. Bet to jau mēs labi zinām un daudzinām gadiem, tas ir tāpat kā ar aptaukošanos – zinām, ka būtu veselīgi trenēties un sakārtot organismu, bet visi tak savējie, un tie eklēriņi ir tik garšīgi.
No visām konferencē dzirdētajām prezentācijām man vislabāk atmiņā palicis Matīsa Kukaiņa, advokātu biroja “Spīgulis & Kukainis” pārstāvja, stāstītais. Viņam bija praktisks saraksts ar ieteikumiem, kas brašajiem Amerikas iekarotājiem būtu jāņem vērā. Uzreiz teikšu, ka sarakstiņš man patika, jo ietvēra sevī vismaz pusi no būtiskajiem jautājumiem, ar kuriem es šogad, sava pirmā gada laikā Amerikā, saskāros. Īpaši man patika advokāta izteiktā atziņa, ka klienta nopietnību vislabāk apliecinot advokātam iemaksātie 2000 USD “retainer”, iepriekšējs honorārs, kas nozīmējot, ka klients nav utu noēsts nabags vai bezcerīgs sīkstulis. Saņemot šādu “retainer”, pārliecinātais advokāts atvērs savu kontaktu grāmatu un mazliet padalīsies ar tajā ierakstītajiem vārdiem. Zinu, skan mazliet ironiski, bet sava taisnība Kukaiņa kungam noteikti ir.
Kad sāku strādāt Amerikā, pirmajā nedēļā visām mūsu kontaktpersonām izsūtīju e-pasta vēstuli, kurā iepazīstināju ar sevi un informēju, ka tagad es par visu atbildu. Atpakaļ saņēmu gan apsveikuma vēstules, gan piedāvājumus satikties kādā no tuvējiem “trade show”. Un aptuveni pēc nedēļas pienāca ierakstīta vēstule no kāda Kalifornijas juridiskā biroja, kurš sausā, bet draudīgā valodā mani informēja, ka viņa klientam ir nodarīts milzīgs posts, ko spēj labot tikai godīga nožēla un visai apaļa naudas summa. Uzreiz teikšu, ka vēstules forma un saturs manu darbošanās frekvenci kārtīgi palielināja. Vispār esmu ievērojis, ka visproduktīvāk es darbojos tad, kad pakaļa kārtīgi svilst.
Tā uz karstām pēdām es iepazinos ar ASV tiesību sistēmu un pavisam nejauši arī ar Denveras juristu Demonu. Kurš mani paglāba gan no Kalifornijas maitu lijām, gan arī palīdzēja piedzīt visai paprāvu parādiņu. Tagad viņš raksta man līgumus, “in – box warranties” un visādus citus tekstus tik apaļā valodā, kādā neviens jurists Latvijā nav spējīgs uzrakstīt. Turklāt dažkārt cienā mani arī ar kokteiļiem un izklaidē ar stāstiem par Ameriku. Cieniet Amerikas juristus un neskopojieties ar honorāriem – izvairīsieties no dažas labas problēmas, vai mazākais, – kaut ko iemācīsieties.
Amerikāņiem patīk maziņi
Posted on 6. martā, 2016. 5 komentāri
Šonedēļ ASV publiskajā telpā jaukas Republikāņu debates. Marko Rubio stāsta, ka Trampam esot mazas rociņas un tas liecinot, ka kaut kas cits viņam arī esot niecīgs, savukārt Tramps atcērt, ka viņam tur viss ir kārtībā un sīkais Rubio esot nosvīdis slapjš zaķapastala, kurš tikai plakšķina ar savām lielajām ausīm.
Aptuveni ar šādām debatēm ASV mediji mūs aplaimo no rīta līdz vakaram. Kolorado Demokrātu saimē priekšvēlēšanu uzvaras laurus plūca Bārnijs Sanders, kandidāts, kurš atgādina liberālu augstskolas profesoru, kas runā par nevienlīdzības mazināšanu, nodokļu celšanu un lielo banku sadalīšanu daudzās mazās. Viņa runas ir iedvesmojošas, un daudziem intelektuāļiem Bārnijs ļoti patīk. Vienīgā nelaime, ka sociālisms spēj pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr nebeidzas “other people’s money”. Neraugoties uz Bārnija popularitāti, liekas, ka Klintone tomēr izplēsīs Demokrātu nomināciju, un visticamāk, finālā sacentīsies Klintone un Tramps. Būs jautri.
Amerikā no politikas šobrīd nav iespējams aizbēgt nekur – visi to apspriež, mediji pilni ar debatēm, kuras diemžēl ir zem jostas vietas līmeņa. Obama joprojām ir populārs, daudzi saka, ka viņš ieies vēsturē kā viens no izcilākajiem ASV prezidentiem. Cilvēki uzskata, ka viņa lielākais trūkums ir, ka Amerika ir palikusi vāja, un viņš ļauj par daudz sev kāpt uz galvas. Tādēļ, lai ko arī ievēlēs, nākamais prezidents būs kareivīgāks par Obamu. Vienīgais miermīlīgais kandidāts ir Bārnijs, bet kā jau rakstīju, viņa izredzes tikt ievēlētam ir maziņas.
Es savukārt šonedēļ vingrinos nelielā korporatīvā pasākumu organizēšanā klientiem un piegādātājiem. Esam noīrējuši viesnīcu kalnu kūrortā Brekenridžā. Tas ir jauks ciematiņš pusotras stundas brauciena attālumā no Denveras, ar visām iedomājamajām atrakcijām gan ziemas, gan arī vasaras atpūtai. Ja iznāk būt šajā pusē, varat droši izvēlēties Brekenridžu: http://www.breckenridge.com. Varu teikt tikai to labāko gan par kalnu, gan arī par servisa kvalitāti.
Amerika ir liela, cilvēki savu laiku plāno. Nauda ir ļoti svarīga, un laiks, kā zināms, ir nauda. Tāpēc ir prātīgi korporatīvos pasākumus plānot vismaz gadu uz priekšu. Es gan uzsāku darboties pirms 4 mēnešiem. Vajadzēja viesnīcu, dāvanas, transportu no lidostas uz miestu, semināru telpu, pārtiku, vakara izklaides un, protams, sakarīgu saturu semināriem, kā arī atbilstošus dalībniekus, lai no visas ņemšanās un izdevumiem būtu arī kāda paliekoša jēga.
Norēķināšanās notiek ar kredītkartēm, līdz ar to kompānijas kredītkarte ar palielu limitu ir ļoti noderīga. Mana organzēšanas secība bija tāda, ka vispirms atradu viesnīcu, kurā bija pietiekami daudz istabu un normāla semināru telpa. Novembra sākumā dažas dienas slēpoju Brekenridžā, un tad arī sapratu, ka šī būs laba vieta nelielam, ap 20 cilvēku pasākumam. Sāku runāties reģistratūrā ar Terēzi un viņa pastāstīja, ka regulāri rīkojot gan korporatīvos, gan vienkārši izklaides pasākumus grupām. Tie esot vai nu uzņēmumu pasākumi, vai “weddings” un “family re-unions”. Terēze man šķita uzticama un iepatikās, tāpēc arī izlēmu laimi tālāk nemeklēt un palikt pie viņas. Norezervēju vajadzīgo skaitu viesnīcas numuru un tālāk jau gāju pa Terēzes izlikto diedziņu. Barotājs – Bils strādā Brekenridžā jau 20 gadus un esot klājis galdus Terēzes kāzās. Alternatīva – Endrjū, kurš arī ir labs barotājs. Tādā garā arī aizpildīju visu savu programmu – pēc Terēzes ieteikumiem un pēc iespējas izskatot divas alternatīvas. Sarunāšana notiek tikai pa telefonu, un rezervācija un apmaksa, nosaucot kredītkartes numuru. Vēlāk jau pa e-pastu viņi atsūta rēķinus un kādus nebūt dokumenus, bet tas notiek tikai pēc telefona sarunas. Tā arī, paļaujoties uz vietējo rekomendācijām, es sakomplektēju visu pasākumu. Un viss izdevās teicami. Neviens nepiečakarēja, serviss visur bija lielisks. Mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti rūpējas, lai klients būtu laimīgs. Par barošanu atbildīgais Bils pats arī atveda visu sagatavoto pārtiku un vakarā bārā rūpējās, lai mūsu viesiem glāzes būtu pilnas. Jo tikai tā var savilkt galus – pats esi saimnieks un pats arī darbinieks, lielākā daļa mazo biznesu darbojas tā, ka īpašnieks arī ir vissmagāk strādājošais uzņēmuma darbinieks, nevis kaut kāds birojā sēdošs kundziņš, kurš nolīdzis baru ar darbiniekiem.
Ceturtdien no rīta viss notiek kā parasti. Semināra dalībnieki ir pabrokastojuši un sanākuši klausīties runas. Tiek ieslēgts mūsu Denveras “Craigs listā” par 250 dolāriem pirktais Hitachi projektors. Esmu lepns par taupīgo pirkumu, jo īrēt ir dārgi un arī jauns maksātu stipri dārgāk. Vērtīgais aparāts kādas trīs minūtes padarbojas, tad iedegas sarkanā lampiņa, kas siganlizē par pārkaršanu, un viss šovs izbeidzas. Laime, ka amerikāņi ir servisa orientēti. Par nieka 350 dolāriem izdodas atrast kompāniju, kura uz vienu dienu ir gatava izīrēt citu projektoru un atgādāt to uz viesnīcu 10 minūšu laikā. “Mazi” neplānoti izdevumi, un šovs var turpināties.
Sapulcināt vajadzīgos cilvēkus slēgtā pasākumā uz 3-4 dienām nav joka lieta. Neraugoties uz “Amazonu” uzvaras gājienu, bizness tomēr ir par rokas spiedieniem un skatīšanos acīs. Tā arī šajā reizē uzzinu, ka mūsu lielākais izplatītājs reizi gadā saviem klientiem un piegādātājiem rīko pasākumu uz kruīza kuģa. Tur tad arī varot satikt visus vajadzīgos cilvēkus un sarunāt interesējošās lietas.
Mēs Amerikā pagaidām esam maziņi, bet vairāki klienti man ir teikuši, ka tieši tāpēc viņi mūs izvēlējušies. Tāpat arī Denverā, sarunājot tikšanās vietu, man ir teikuši: “Labāk tiekamies tādā un tādā vietējā kafejnīcā. Starbakam tāpat dolāru pietiek.”
Mūsu nelielajā Denveras birojā viesojas SAF Tehnika valdes priekšēdētājs Normunds Bergs. Drīz dosimies uz klientu pasākumu.
Kas Amerikā ir citādāk
Posted on 27. februārī, 2016. 2 komentāri
Sēžu lidmašīnā no Fīniksas uz Denveru. Bloga rakstīšana palīdz apkopot domas un īsināt laiku.
Fīniksa ir Arizonas štata galvaspilsēta, pašos Amerikas dienvidrietumos. Vasarā šeit mēdz būt +50 pēc Celsija. Pilsēta ir tuksnesī, tuvumā kalni, kuros ziemā sasnieg arī sniegs. Tagad gan Fīniksā dienā ir jauki silts +25 + 30 grādi.
SAF piedalījās liela vairumtirgotāja organizētā ikgadējā “bezvadu” industrijas ražotāju izstādē. Pasākums notiek pilsētas lielajā futbola stadionā. Kad amerikāņi runā par futbolu, tad ar to tiek domāts amerikāņu futbols, kas ir vairāk līdzīgs regbijam, un ir populārākais sporta veids Amerikā. Īpašā cieņā tas ir Denverā, jo mūsu komanda Broncos tikko uzvarēja Super Bowl un ir neapstrīdami pasaules čempioni.
Tātad izstāde, jeb kā amerikāņi to sauc, “šovs” notiek Fīniksas universtitātes futbola stadionā: https://en.wikipedia.org/wiki/University_of_Phoenix_Stadium. Vērts uzmest aci šīs stadiona Vikipēdijas lapai – par Amerikas mērogu liecina kaut vai tas, ka projekta izmaksas bijušas ap 500 miljoni ASV dolāru.
Šovs notiek futbola stadionā ne tikai tāpēc, ka tas ir milzīgs, bet arī tāpēc, ka tā ir ideāla “wireless industrijas” iespēju demonstrēšanas vieta. Vajadzīgi pamatīgi ieguldījumi, lai stadionā, kura ietilpība ir 78 000 cilvēku, normāli strādātu gan mobilie telefoni, gan wifi tīkli. Šādus produktus tad arī mūsu vairumtirgotājs pārdod. Interesanti, ka pie mūsu stenda piestāja apmeklētāji, kuri atcerējās un sveicināja Kristapu, kurš pirms pāris gadiem vadīja SAF ASV biroju, un turklāt izstāstīja daudz interesantu stāstu no nozares vēstures. Amerika ir liela zeme, bet pati nozare ir neliela, cilvēki cits citu pazīst un atceras. Tāpēc arī high tech nozarē vienīgā iespēja izsisties ir kaut ko ražojot globālajam vai vismaz kādam lielajam tirgum. Latvijas mazajā tirgū vietu ir pavisam maz.
Mana pirmā izstāžu pieredze Amerikā bija Lasvegasā ar FMS, kur Microstrategy partneru konferencēs mēģinājām pārdot papildus rīku, kuru bijām izveidojuši uz šīs platformas bāzes. Atceros, toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu pie mums nāca un interesējās puiši no Facebook, Google vai McDonalds. Tiesa, toreiz neko daudz nepārdevām, jo visa interese atslāba, kad uz jautājumu “Kurā štatā jums ir birojs?”, atbildējām, ka birojs ir Latvijā. Neiedziļinoties sīkumos, morāle ir tāda, ka, ja gribi tirgot Amerikā, tad kādam šeit ir jādzīvo. Šoreiz mierīgi klientiem stāstam, ka dzīvojam Denverā, un bizness var turpināties.
Viena no galvenajām profesionālo “šovu” sastāvdaļām ir sociālie pasākumi vakaros. Tad nogurušie dalībnieki staigā ar alus glāzēm rokās un paplašina savu paziņu loku. Sāku runāties ar atraktīvu puisi no Īrijas. Neliels kantoris, viens partneris Īrijā pieskata ražošanu, bet mans jauniegūtais paziņa jau piecus gadus sildās Kalifotnijas saulē un tirgo savas antenas un kabeļus amerikāņu policijai un citām “military” un “public safety” iestādēm. Komunicējot ar citu valstu cilvēkiem, vairs Amerikā nejūtos kā kaut kādas mazas un nenozīmīgas vietas pārstāvis, kurš runā ar gudrajiem, lielajiem brāļiem no Rietumiem. Amerikā visi ārzemnieki ir vienādi, un īrs draudzīgi saka: “Ā, Latvija, nu, mēs jau esam tikpat kā kaimiņi.” Sākam runāties par atšķirībām biznesā Amerikā un Eiropā. Amerikā ienākt tirgū ir vienkāršāk nekā citur. Nevienu īpaši neinteresē, no kurienes tu nāc. Ja produkts ir labs un cena arī laba, no tevis pirks. Eiropā ir daudz vairāk šķēršļu, draugu būšanu un vienkārši aizspriedumu. Savējie pērk no savējiem, svešos dzen projām, un tamlīdzīgi. Amerikā klienti ir pieraduši pie laba servisa un to arī uzstājīgi pieprasa. Laikam, “sense of urgency” šeit ir milzīga nozīme. Pats nez cik reižu esmu piedzīvojis, ka tiek sacelts pamatīgs tracis par piegādēm vai tehniskām problēmām. Ja vari visu izdarīt ātri, tu esi “awesome”, bet, ja viss aiziet garajā, pēc dažām dienām klientam vairs neko nevajag. Viņš tevi noraksta un dodas pie cita piegādātāja. Tāpēc ar 9 stundu laika starpību ir stipri problemātiski nodrošināt servisu no Latvijas. Kļūdas Amerikā piedotas netiek, un vienreiz vīlies klients parasti otro reizi neatgriežas. Vēl īru puisis saka, ka Amerikā, salīdzinot ar Eiropu, klienti maksā daudz kārtīgāk. Nu, varbūt vācieši vēl maksā laicīgi, bet citur Eiropā nekur laikā nemaksājot. Ja kāds Amerikā laikā nesamaksā, tas nozīmē, ka naudas patiešām nav, bet Eiropā nemaksā, tāpēc ka tādi tikumi.
Parunājamies par tehnoloģiju progresu un nākotni, kas mūs sagaida. Filadelfijā ir uzstādītas “gudrās miskastes”. Konteinerā iebūvēts sensors un atkritumu saspiedējs. Lai nodrošinātu energoneatkarību, tajā ievietota saules baterija un mobilajam tīklam pieslēgtā miskaste vienlaikus kalpo arī kā wifi bāzes stacija. Tā pati paziņo atkritumu savācējiem, kad jābrauc iztukšot. Ar šo tehnoloģiju Filadelfija gadā esot ietaupījusi 700 000 USD, tikai optimizējot miskastnieku maršrutus. Varu tikai iedomāties, ka arī Rīgas kungiem šāds projekts varētu ļoti patikt .
Nezinu, vai patiesība vai pasakas, bet šādi stāsti nozares šovos tiek pārstāstīti bieži. Vandālisms Amerikā esot daudz mazāks, Eiropā neviens īsti nevarot iedomāties, ka tādas gudrās miskastes stāvētu neskartas. Amerikā gan neviens tās neaiztiek un kā nu aiztiks – vīrs, kurš stāv izstādē blakus stendā, man lepni rāda mobilajā telefonā sava iespaidīgā ieroču arsenāla bildes. Tur ir gan pistoles, gan automātiskās šautenes un vēl nez kas. Ak, viņš brīvajā laikā noņemot stresu un braucot uz tuksnesi pašaudīties pa tukšām bundžām.
Ceļā uz lidostu prasu Uber taksistam, kas jauns Fīniksā. Ak, viņš atsaka – visi strādā kā traki. Jo – “no job – no money. No money – no honey.” Tāda ir Amerika.
Sapņu komanda piedalās izstādē Fīniksā.
Mazākā antena tajā mastā ir mūsējā. Fīniksa, lielākā ASV spāņu televīzijas tīkla studija.
Austrumkrastā laiks nelāgs, bet Fīniksā ir mūžīgā vasara.
Jaunas mantiņas jaunā smilšu kastē
Posted on 21. februārī, 2016. 2 komentāri
Pagājušā nedēļa paskrēja kā trakā karuselī – SAF Denveras birojā sāka strādāt jauni darbinieki, ciemos brauca biznesa partneri, un arī man bija jādodas pie klienta uz kaimiņu štatu Vaiomingu. Sajūta, kā piedaloties slaloma sacensībās – ātrums liels, vārti nāk cits pēc cita, un jādara viss, lai tos izbrauktu, bet tas prasa tādu koncentrēšanos un piepūli, ka nedēļas beigās gribas tikai gulēt, iztīrīt galvu un atgūt spēkus.
Pirms gadiem septiņiem kādu laiku spēlēju galda tenisu pie trenera Žeņas. Lielākajai daļai treneru ir grūti iztikt tikai ar pamatnodarbošanos, darbs ir sirdslieta. Lai savilktu galus, vajadzīgi blakus biznesi. Atmiņā aizķēries Žeņas stāsts jeb līdzība par jaunu biznesa uzsākšanu. Liekas, ka toreiz viņš tirgoja kaut kādas slimnīcu gultas vai automātiskos vārtus, bet tas nav arī tik būtiski.
Iedomājies, ka mēģini uzsākt jaunu lietu, vienalga, vai tā būtu jauna nozare, kurā esi nodomājis darboties, vai arī sveša valsts, kā manā gadījumā tā ir ASV. Tas ir tāpat kā bērnam pārcelties dzīvot uz jaunu vietu. Viņš iziet spēlēties jaunajā pagalmā. Un tur ir priekšā citi bērni. Viņi rotaļājas savās smilšu kastēs ar savām mantiņām. Un tad atnāk tas jauniņais. Sākumā viņu neviens negaida – aizdzen no smilšu kastes, atņem vai salauž rotaļlietas un, iespējams, arī iekausta vai izņirgā. Tas ir normāli, bērni tā dara un, tāpat kā pieaugušie, necieš svešos. Tu pārvari bailes, ej laukā spēlēties katru dienu, un pamazām tevi pieņem. Iespējams, tu sadraudzējies ar stiprāko pagalma puiku, un viņš kļūst par draugu un aizstāvi. Varbūt tu atnes kādu neredzētu mantiņu vai arī noorganizē kopīgu ābolu zagšanu no kaimiņu dārza. Lai nu kā, iespējams, ar laiku tu iedzīvojies, un pagalms tevi pieņem, kļūst par tavējo. Bet var arī būt, ka visi turpina tev darīt pāri, un vecākiem jāmeklē jauna dzīves vieta.
Lūk, biznesā ir precīzi tāpat – vai nu ar dūrēm, neredzētām mantiņām vai neatvairāmu smaidu, bet kaut kā ir jāizkaro vieta zem saules. Vai arī jāpako koferi un jādodas jauna pagalma meklējumos. Vai jāsamierinās, ka nekad nebūsi barvedis, un jāatrod kāds satrupējis celms, kurā paslēpties. Jāsamierinās, ka tevi izsmej un apbižo. Vai jākļūst par pagalma ākstu. Jāpienes lielajiem puikām ūdens. Vai beigu galā jāpiekauj pagalma barvedis un pašam jāpārņem vadība.
Rosoties biznesos, esmu dzirdējis daudz dažādu stāstu, bet nezin kāpēc man ir aizķērusies tieši Žeņas analoģija par jauna biznesa uzsākšanu un vietas atrašanu jaunā smilšu kastē, un es par to bieži domāju. Nezinu, kā šobrīd klājas galda tenisa trenerim Žeņam, bet, ja satieciet, noteikti viņu pasveiciniet.
Brauciens no Denveras uz Vaiomingas štata (https://en.wikipedia.org/wiki/Wyoming) pilsētu Džiletu (https://en.wikipedia.org/wiki/Gillette,_Wyoming) ilgst apmēram 6 stundas. Šis ir Amerikas visretāk apdzīvotais štats, kurā ir daudz ogļraktuvju un bizonu fermu. Tur atrodas arī slavenais Jeloustounas nacionālais parks.
Izbraucam no Denveras pievakarē un ap 11vakarā esam galā. Brauciens paiet kā meditatīvs sapnis. Denvera ir liela pilsēta, ceļš plats, mašīnu daudz. Pamazām ceļš paliek šaurāks, un arī mašīnas pazūd. Braucam pa līkumainu, pašauru ceļu, vienīgais, ko manām, ir tālumā esošo raktuvju gaismas un uz ceļa sašķaidīti mazāki vai lielāki dzīvnieciņi. Braucam, bet piepeši ceļa vidū guļ paliels lops, šķiet, kaza vai stirna. Laime, ka pagūstu paraut stūri, un ceļojums var turpināties.
Mans ceļa biedrs, viens no mūsu partneriem – pārdevējiem, stāsta, ka bērnībā kopā ar vecākiem aizbēdzis no Laosas (tur bijušas koncentrācijas nometnes un citas “jaukas lietas”). Nu ir ļoti veiksmīgi asimilējies Asian American. Pēc šī brauciena saprotu, ka nav īpašu atšķirību starp rasēm un tautībām. Viņš man atgādina pazīstamu puisi no Latvijas, vārdā Jānis – protams, ne pēc izskata.
Dodamies apraudzīt klientu, kurš savulaik daudz pircis, tad aizskrējis pie konkurenta un nu tā kā domā pie mums atgriezties. Jau Microlink laikos atklāju, ka kopīgi gari braucieni ir varen vērtīga lieta. Piecas stundas mašīnas šaurībā satuvina, un laiks ir pietiekams, lai sakaltu dažādus plānus, ja vien ir vēlme un galva strādā.
Klientu apciemojumi, vismaz mūsu industrijā, ir visai tipiski. Ja ej uz biroju no rīta, paņem līdzi bulciņas vai virtuļus (“America runs on Dunkins”). Mazajā sapulču istabiņā klients būs savācis bariņu darbinieku – ir atbraucis ražotājs, jāizrāda cieņa. Puses padarbosies ar PowerPoint, ēdīs virtuļus un stāstīs stāstus. Klients apgalvos, ka vajadzētu labāku cenu, stāstīs par iecerēm (parasti visai optimistiskām). Pēc tam parādīs torni vai aparatūras telpu. Tad pienāks lunch laiks, un visi dosies uz labāko vietējo ēstuvi, parasti tie ir 6-7 klienta darbinieki, un klients sagaida, ka ražotājs maltīti izmaksās. Satiekot klientu otro vai trešo reizi, vari jau uzskatīt, ka esat kļuvuši par labiem čomiem un pieņemt, ka spēlējaties vienā smilšu kastē.
Šis ir stāsts par mazajiem interneta servisu nodrošinātājiem, kuru firmās strādā 10 – 70 darbinieku, un pats saimnieks sēž pie pusdienu galda un pieņem lēmumus, no kā un ko pirkt. Savukārt, ja mēģināsi ko pārdot lielajām korporācijām – ar komitejām, struktūrām, iepirkumu procedūrām un t.m.l., – stāsts būs pavisam cits. Strādājam arī šajā virzienā, bet tas prasa citu pieeju un daudz lielāku pacietību.
Viss šī bloga arhīvs ir atrodams www.bergsblogo.com . Ja tev patika šis ieraksts, padalies ar draugiem!
Šajā tornī karājas 10 SAF radio, kuri nodrošina sakarus lielai daļai Vajomingas biznesa un valdības iestādēm.
Skats braucot mājās – bezgalīgi plašumi, bizonu bari un ik pa brīdim ogļu raktuvju melnumi.
Kā ceļot labāk.
Posted on 13. februārī, 2016. Komentējiet
Jau kādu laiku gribēju uzrakstīt blogu par ceļošanu. Sēžu United lidmašīnā, kas lido no Denveras uz Bostonu. Rīt pārlidošu uz Ņujorku, tāpēc šis liekas piemērots brīdis pakavēties pie ceļošanas tēmas.
Lielākā daļa manu braucienu ir saistīti ar biznesu, tāpēc par šo prieku maksā darba devējs. Ja daudz braukā apkārt, arī maksājumu un rēķinu ir daudz. Ja negribi pats maksāt, jāprot laicīgi atskaitīties. Līdz ar to, lai grāmatveži nesajuktu prātā, cenšoties piedzīt tēriņu atskaites, tēriņu uzskaite, čeku savākšana un nodošana “Road Warrioriem” ir paša labklājībai svarīga lieta. Iepriekš rakstīju, ka esmu startup, sekretāres man nav, braucieni jāorganizē pašam. Viens no ērtākajiem interneta servisiem ir Orbitz. Tas ļauj izveidot profilu, piesaistīt maksājumu kartes, ievadīt adresi, visas “frequent flyer” kartes un citu viesnīcu rezervēšanai un lidmašīnas biļešu pirkšanai nepieciešamo informāciju, tā ka lidmašīnas biļetes iegāde vai viesnīcas rezervācija tiešām ir salīdzinoši ātra, ļauj izvēlēties sakarīgas cenas un turklāt, pēc pasūtījuma veikšanas, uz e-pastu tiek atsūtīts maksājuma dokuments, kuru var ērti ierakstīt kā atsevišķu failu un pēcāk izmantot komandējumu atskaitēs. Lidojumu cenas var atšķirties pat 5-10 reizes, tāpēc vienmēr ir labi izmantot Orbitz, lai atrastu izdevīgāko variantu. Piemēram, ja gribu rīt lidot no Denveras uz Ņujorku, tad cena vienā virzienā būs $500-600, bet biļete pēc divām nedēļām uz Fīniksu abos virzienos maksā tikai smiekla $80. Normāla viesnīca maksā no $120-$220. Nomalē būs lētāk, Ņujorkā vai Bostonā dārgāk. Es domāju puslīdz labas 3-4 zvaigžņu viesnīcas. Orbitz vēl piedāvā jauku iespēju apskatīties citu ceļotāju atsauksmes un novērtējumu, kurš parasti arī atbilst patiesībai un ļauj izvairīties no prusaku apsēstiem slazdiem.
Daudz ceļojot ar lidmašīnām, diezgan ātri sakrājas lojalitātes punkti. Piemēram, aptuveni pusgadu ceļojot, esmu ticis līdz United Premier Silver klienta statusam. Tā ir liela lieta, jo dod divas būtiskas priekšrocības – “Priority access” iekāpšanu un vienu bezmaksas bagāžas vienību, kura normāli maksā $25 par lidojumu vienā virzienā. Prioritārā iekāpšana parasti nozīmē, ka tiec līdz geitam 20-30 minūtēs un bez lielas rindā stāvēšanas. “Boarding Group” 1 vai 2 nozīmē, ka lidmašīnā iekāpsi viens no pirmajiem. Amerikāņi ļauj ņemt līdzi lidmašīnā rokas somu un paliela izmēra čemodānu. Tāpēc plaukti virs sēdekļiem vienmēr ir pārbāzti, un visām somām vietas nepietiek. Viens no maniem labākajiem dzīvi atvieglojošajiem pirkumiem ir neliela izmēra ādas mugursoma. Tā negāžas, un to ir viegli novietot pie kājām, tāpēc piebāztie plaukti mani nemaz nesatrauc. Bez tam mugursoma ļauj staigāt ar brīvām rokām. Otrs labais pirkums ir mazais MacBook. Tā izmērs ļauj ērti strādāt lidmšīnas šaurībā, ko arī šobrīd, sēžot lidmašīnā Bostona – Ņujorka, daru. Ir divi veidi, kā lidojot izdodas īsināt laiku. Strādāt vai sarunāties ar blakussēdētājiem. Kuru no variantiem izvēlēties, ir atkarīgs no garastāvokļa un blakussēdētāja. Amerikāņiem gan runāties ļoti patīk, un iepazīšanās notiek viegli.
Vēl gandrīz visās ASV lidmašīnās ir Wi Fi. United par to prasa $3.99 par stundu, nav nemaz tik slikti.
Aviokompānijas Amerikā naski izmanto NPS (Net Promoters Score) metodi klientu apmierinātības noteikšanai. Pēc reisa, kas īpaši kavējies, saņemu kārtējo aptaujas anketu. Dusmās salieku visur “1” un uzrakstu, ka mūžā tādu draņķi kā United nevienam neieteikšu. Nākamajā dienā jālido uz Kaliforniju. Pirms lidojuma pienāk iepriecinoša e-pasta vēstule, ka esmu “upgreidots” uz “First Class”. Kā saka amerikāņi: “The squeaky wheel gets the grease.”
Esmu atradis ērtu metodi tēriņu uzskaitei. Dropbox esmu izveidojis folderus ar mēnešu nosaukumiem. Katru reizi, kad nopērku biļeti, rezervēju auto, braucu ar Uber vai tērējos restorānos, čeku saglabāju kā failu attiecīgā mēneša folderī. Ja čeks ir papīriņš, tad, saņemot to, nekavējoties nofotografēju. Telefona “camera roll” arī sinhronizējas ar Dropbox, tāpēc nekas nepazūd, un tiem papīriņiem tieku klāt no jebkura datora vai arī sava telefona. Mēneša beigās tikai atliek visus čekus saskaitīt Excel failā, pierakstīt pamatojumu, un atskaite gatava. Reti kad tas aizņem vairāk par pusstundu.
Atlidojot uz citu pilsētu, jāizvēlas pārvietošanās metodes. Ja jābrauc tālu – es teiktu, virs 50km, tad vērts īrēt auto. Ja autonomā esi jau reģistrēts klients, internetā var 10min laikā rezervēt mašīnu un ielidojot uzreiz doties pēc sagatavota auto, nav ne jāstāv rindās, ne ar kādu jāskaidrojas. Ja brauksi ar īrētu auto, tad svarīga ir navigācija, jo svešā pilsētā vienos naktī orientēties ir grūti. Tāpēc risinājums ir smartfons un Waze. Papildu priekšrocība, ka tas čakli ziņo par policijas posteņiem un dažādiem šķēršļiem ceļā. Īslaicīgi Amerikas apceļotāji var mierīgi nopirkt T-Mobile priekšapmaksas SIM karti par kādiem $40, tad 1GB datu limits un vietējais telefona numurs ceļošanu padara daudz ērtāku. Bez Amerikas telefona numura pat restorānu normāli nenorezervēsi, un vispār Amerikā gandrīz visas lietas tiek sarunātas pa telefonu. Bez sava numura būsi mēmais. Ja braucat kompānijā, tad apsverams variants ir SIM karti ielikt wi fi maršrutizētājā, un visiem kopā baudīt interneta pieslēgumu. Var jau, protams, arī telefonu iedarbināt “wifi hotspot režīmā”, un tad būs gan telefons, gan arī visi draugi varēs pieslēgties internetam. Izmantojot Waze navigācijai, iesaku atcerēties, ka telefonam vajadzīgs turētājs un USB lādētājs ar vadu, jo traki bīstami braukt, blenžot kaut kur uz sēdekļa nomestā ekrānā. Tiesa, telefona turētāju esmu aizmirsis vismaz divas reizes īres mašīnā (vienreiz arī maku ar visām kredītkartēm), tāpēc, kad vien iespējams, cenšos izmantot Uber pakalpojumus. Uber tevi atrod pēc telefona GPS lokalizācijas vietas. Grūtāk kaut ko aizmirst, nav jāstreso par navigāciju, nav jāmeklē un jāmaksā par stāvvietām, nav jāiepilda benzīns. Visbiežāk arī lētāk. Vienīgi nemēģiniet saukt Uber lielpilsētas centrā, kādos 11 vai 12 naktī, vietās, kur starp naktsdzīves centriem pārvietojas pūļi. Tad sava Uber atrašana atgādina kaut kādu vājprātīgu “aklo vistiņu” spēli.
Viesnīcas vēlams izvēlēties pēc novietojuma, citu lietotāju atsauksmēm un cenas. Kā jau minēju, ērti to darīt ar Orbitz. Citi saka, ka Airbnb esot vēl ērtāks un lētāks variants. Esmu šādi īrējis dzīvokļus uz nedēļu vai ilgāk. Ja ceļo ar ģimeni vai draugu kompāniju, tad Airbnb noteikti ir daudz labāks variants par viesnīcām, kuras tomēr ir bezpersoniskākas. Turklāt dzīvokļiem parasti ir komunikabli saimnieki, kuri viskautko izstāsta un iesaka.
Ja galamērķī nav zināms labs restorāns un neesi McDonalds vai Dunkin Donats (“America runs on Dunkin”) cienītājs, tad sakarīgu maltītes vietu vislabāk meklēt Tripadvisor vai Yelp. Uzliec savus kritērijus, un šie appi tevi aizvedīs uz vajadzīgo vietu vai palīdzēs to rezervēt. Sistēma, kad klients atstāj vērtējumu un savu komentāru, darbojas nevainojami. Starp citu, arī Uber pasažieris atstāj vērtējumu par šoferi un arī šoferis par pasažieri. Saki, ko gribi, bet konkurence un godīgs un visiem redzams vērtējums ir vislabākais motivators kvalitātes uzlabojumiem.
Vēl ceļojot jāpiedomā par apģērbu. Šodien Losandželosā ir +27 grādi, bet Ņujorkā -6. Noderīgi paņemt siltus apavus, cepuri, šallīti un cimdiņus. Ceļojot gadās sagrēkot un rīt tos Dunkin Donutus vai citus draņķus. Tad forši paņemt arī sporta drēbes, skrienamos apavus un izskriet vai aiziet uz sporta zāli. Labāk jau katru dienu.:)
Nezini, ko iesākt vakarā – Facebookā vari redzēt, kuri paziņas ir tuvumā. Bez tam cūka jau vienmēr dubļus atrod. Flash Seat aplikācija ļaus nopirkt biļeti uz kādu pasākumu. Piereģistrējies meet.com un ej uz dažādu interešu grupu tusiņiem. Gribi spēlēt futbolu vai galda tenisu – lūdzu. Varbūt iesaistīties vēstures mīļotāju interešu klubā? Nav problēmu. Amerikāņi ir mobila tauta, viegli maina pilsētas un tāpēc viss ir pakārtots iespējami ērtākai jaunās dzīves uzsākšanai.
Esmu tehnoloģiju cilvēks, tāpēc mani ceļošanas padomi tādi utilitāri tehniski. Citi noteikti varētu labi pastāstīt, kā vērot, krāt iespaidus vai izbaudīt vietas auru un enerģijas, atrast interesantas vietas vai cilvēkus. Kādreiz noteikti uzrakstīšu trako cilvēku atrašanas ceļvedi.
Ņujorkas Metropolitēna opera. Ceļojot jābauda arī kultūra.
Bally mugursoma ir viens no labākajiem ceļojumu pavadoņiem.
Ar dievu Bostona, ceļā uz Ņujorku. Nieka stundas lidojums.
Whoot whoot! Go Broncos!
Posted on 9. februārī, 2016. Komentējiet
Šonedēļ turpinu uzturēties Kolorado. Lielāko daļu nedēļas pavadu birojā, vienīgi nedēļas nogalē aizbraucam uz kalniem. Darbam birojā ir savas priekšrocības, jo aktīvi apgūstu vērtīgu leksiku. Piemēram, “Shoot from the hips” būtu “Vispirms dara, pēc tam domā”. Savukārt, ēdot no Latvijas atvesto vafeļu torti “Vāverīte”, apspriežam dažādās šī vārda nozīmes, līdz uzzinu, ka angliski vismaz kaut kādā nozīmē šo vārdiņu varētu tulkot arī kā “Beaver”. Tamdēļ arī Kolorādo populārais slēpošanas kūrorts Beavercreek dažā labā amerikānī izsauc smaidu.
Marta sākumā SAF rīko Amerikas partneru pasākumu Brekenridžā. Brekenridža ir tāds jauks slēpošanas ciemats, stundas brauciena attālumā no Denveras. Mārketinga menedžera man nav, tad nu pats dodos inspekcijas un organizēšanas braucienā. Kādas ir istabas? Ā – katrā istabā divas “queen size” gultas un atsevišķa virtuve. Telpa, kur notiks seminārs? Brokastis, kafijas pauzes? Kādas būs izklaides? Un tādā garā.
Savos Fortech, Microlink un FMS gados esmu organizējis un piedalījies tik daudz pasākumos, ka visa šī ņemšanās īpašas problēmas nerada. Viesnīcas darbiniece, vārdā Terēze, stāsta, ka viņi regulāri rīkojot gan korporatīvus, gan privātus saietus. Privātie esot “wedding” vai “family re-union”, korporatīvie – kompāniju saliedēšanas pasākumi, klientu tusiņi un tamlīdzīgi. Kuras grupas ir pašas briesmīgākās? Protams, koledžu studenti, jo viņi sadzeroties, sapīpējoties un tad darot visādas muļķības. Bet personāls protot gādāt par visiem klientiem tā, lai tie justos laimīgi un aprūpēti. Mans pasākums strauji tuvojas, un, cerams, viss izdosies, tik labi kā iecerēts.
Varbūt atkārtošos, bet man šķiet būtiski piezīmēt, ka sajūtas, par to kā iet darbā, šeit virzās pa ļoti lielas amplitūdas sinusoīdu. Ir nedēļas, kad viss ir ekstrēmi slikti, klienti sūdzas, neko nepārdodam, un liekas, ka esmu nožēlojams neveiksminieks, kurš neko nespēj izdarīt. Un tad atkal seko labās nedēļas, kad liekas, ka jūra ir līdz ceļiem, nāk lielie darījumi un vēl lielākas cerības nākotnē. Vakar izlasīju Bena Horovica citātu. Bens ir puisis, kura grāmatu es reklamēju iepriekšējās nedēļas blogā un kuru pēc tam daudzi apsprieda un komentēja latviskajā sociālo tīklu segmentā. Citāts skanēja aptuveni šādi: “Kad strādāju startupā, es gulēju kā bērns – modos ik pēc divām stundām un ikreiz pēc pamošanās nevaldāmi raudāju.” Nevaldāmi raudājis vēl neesmu, bet, pamostoties no rīta, galvā parasti maļas visādas SAF lietas. Es te strādāju stipri vairāk, nekā biju pieradis Latvijā.
Latvijā ir populāri pārspriedumi par to, kas jāmaina izglītības sistēmā, lai paliktu labāk. Tādas organizācijas kā “Iespējamā misija” cenšas, dara, un viņu darbam ir pavisam taustāms un izmērāms rezultāts. Tad nu viens aicinājums ir – atbalstiet šādas organizācijas, un kaut kas jau uz labo pusi mainīsies. Man nav viena padoma, ko darīt ar izglītības sistēmu, kuru tik izmisīgi pūlas reformēt, kopš skola vispār ir izgudrota. Varbūt jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ un jāpavēro, kas ir mainījies, salīdzinot ar to, kā bija pirms 10, 20 gadiem? Cilvēkiem ir tieksme ieciklēties uz sīkām detaļām, kaut kādām šī mirkļa problēmām. Kādu bildi redz muša, pastaigājoties pa gleznu? Vai tiešām “pedagogu atalgojuma modelis” ir tā panaceja, kura visu atrisinās? Tikai kam? Pedagogiem vai skolniekiem? Domāju, ka jāizmanto jebkāda iespēja mācīties, pastrādāt ārpusē. Jo tas bagātina, ļauj saprast, ka pasaule ir nesalīdzināmi daudzveidīgāka, nekā mēs to redzam savā mazajā ciematiņā. Tādēļ esmu bezgala pateicīgs saviem draugiem troļļiem, Airai un citiem par to, ka man radās iespēja dzīvot un strādāt ārpusē. Jo tas patiešām ir bezgala interesanti un iedvesmojoši, lai arī reizēm guļu kā bērns Bena Horovica pieminētajā startupā.
Man patika, kā Horovics runā par organizācijas struktūrām. Kādā brīdī tas startups tomēr izaug, un ir jāsāk veidot hierarhijas, citādi startupa vadonis kļūst par pudeles korķa šauro kakliņu, un šāda situācija parasti pie laba gala nenoved. Bena atdziņa par to, ka struktūra ir jāveido tā, lai kompānijā jebkurā brīdī notiktu komunikācija, man šķiet vislabākais kritērijs. Domāju, ka katrā tehnoloģiju kompānijā tiek lauzti šķēpi par to, kā pareizi organizēt piegādes, kur jāatrodas Produktu nodaļai, kādi resursi jāizmanto, utt. Vienas pareizās atbildes nav, bet zīmēt struktūru tikai tāpēc, ka Jānim vajag savu nodaļu, ko vadīt, vai arī Pēteris un Juris viens otru nevar ciest, ir stulbi. Lai arī kas tiktu sazīmēts, jārēķinās, ka komunikācija būs labāka vienas nodaļas vai vienam priekšniekam pakļautu nodaļu ietvaros, un ārpusē veidosies savstarpēja konkurence un komunikācija būs daudz sliktāka.
Es uzskatu, ka organizācijas struktūra laiku pa laikam ir jāpamaina, vadoties pēc principa, ka putras katls ir jāapmaisa, citādi tas var piedegt. Nav labi, ja menedžeri gadiem dara vienu un to pašu, jo iestājas rutīna un pārliecība, ka neko uzlabot vairs nevar, jo “pirms septiņiem gadiem jau tas tika darīts un nekas tur labs nesanāca.” Ir tāds labs Pētera Drukera teiciens: “Darba produktivitāte ir nevis strādnieka, bet gan menedžera atbildība.”
Tādas manas nedaudz saraustītās pārdomas pirms došanās ciemos, lai skatītos “Super Bowl” spēli. Jo amerikāņiem vēl bez darba ļoti svarīgs ir sports. Un šogad Denveras “Broncos” spēlē finālā! Whoot whoot! Go Broncos!
Zemsvītras piezīme.
Denveras “Broncos” saspringtā un interesantā spēlē uzvarēja Karolīnas “Panthers”. Amerikāņu futbols ir svarīgākais sporta veids ASV. Šī bija 50.-ā “Super Bowl” spēle ASV vēsturē, un trešā reize, kad Denveras komanda ieguva kausu. Šodien Denveras centrā ir gaidāma parāde un uzvarētāju godināšana, sagaida, ka tajā piedalīsies pat ap miljons cilvēku. Par parādi variet palasīt šeit: Par parādi Denverā
Start up cilvēki un korporāciju cilvēki
Posted on 31. janvārī, 2016. 5 komentāri
Šonedēļ apkārt nedauzos, rātni dzīvojos pa Denveru un risinu organizatoriskus biznesa jautājumus. Piemēram, darbinieku rekrutēšana. Latvijā man bija samērā viegli – sociālais kapitāls strādāja. Pietika palaist ziņu, un lieliski darbinieki ātri pieteicās paši. ASV mans sociālais kapitāls pagaidām ir ļoti niecīgs (bet ceru, ka progress ir). Līdz ar to atrast darbiniekus pats īsti nespēju, un caur Craigs list piesakās, maigi sakot, visai interesanti kadri. Līdz ar to izmēģinu headhunterus. Ar tiem ir līdzīgi kā Latvijā. Standarta fee ir 20% no gada algas. Sāk meklēt, pat neparakstot līgumus, mutiski sarunājot. Jau iepriekš rakstīju, ka Amerikā cilvēkiem uzticas daudz vairāk nekā Latvijā. Bet, ja tu viņu piečakarēsi, tad gan tiesāšanās var sanākt pa pirmo. Gada algas šeit iedalās aptuveni tā: cilvēks bez izglītības, vienkāršais darba rūķis ap 30k. Ar izglītību, vidējas kvalifikācijas biroja darbinieks ap 40-50k. Izglītotāks un ar pieredzi: 60-80k. Šajā kategorijā ietilpst arī normāli inženieri un tehniskie spečuki. Labs pārdevējs ar lielu pieredzi: ap 100-120k. Profesionāls uzņēmuma vadītājs: 250k. Amerikā ar algu no 80k un uz augšu dzīvot var gluži labi. Iznāca saskarsme ar diviem personāla meklētāju kantoriem – viens atnāca un pacienāja mani ar kafiju, īpašnieks Robs un dekoratīva meitene vārdā Ali, kas tika stādīta priekšā kā pārdevēja. Pavaicāju Ali, kāda ir viņas izglītība. Viņa saka, esot beigusi mākslas skolu. Prasīju, kādēļ tad viņa pie headhunteriem strādā, uz ko viņa atbild, ka ēst jau kaut ko vajagot. Tā nu Robs un Ali diezgan žigli sameklēja man cienīgu kandidātu uz Tech support vietu, bet pārdevējus viņi nemeklējot, vispār viņu specializācija esot programmētāji. Labs Java programmētājs ASV pelna ap 120k USD gadā, tāpēc nav brīnums, ka arī headhunterim patīk sameklēt šādi atalgotus darbiniekus. Headhunter pakalpojumos ietilpst arī “back ground check” – pārbauda, vai kandidāts nav bijis krimināli sodīts, narkomāns vai vienkārši traks. Šis, ticiet man, ir noderīgs pakalpojums.
Pārdevēju meklēšanai man iesaka headhunteri Evu. Eva man arī godīgi piezvana tajā pat dienā. Es saku, ka vajadzētu satikties, lai es labi varu paskaidrot, ko man vajag. Viņa sāk irgot un saka, ka patiesībā viņa esot Floridā, bet pārdevējus viens un divi varot atrast viskautkur. Man tas tomēr liekas kaut kā pavirši un aizdomīgi. Es skaidri iztēlojos, kādu cilvēku es meklēju, bet viņa par to pat nepainteresējas. Līdz ar to arī sadarbība mums neizveidojās. Bet, ja jums ir zināma kāda darbiniece Denverā, kura varētu būt drusku kā marketings (izstādes), drusku “Inside sales” un drusku vēl konkrēta produkta pārdošanas menedžere, tad droši padodiet man ziņu.
Amerikā es esmu startups – esam maz cilvēku, līdz ar to visiem ir jābūt elastīgiem, jāvalkā dažādas cepures, jāstrādā komandā. Ļoti striktu “job description” es neesmu spējīgs uzrakstīt, jo pēc pāris mēnešiem tas arī būs jau novecojis. Tāda ir start up specifika, un tas arī ir lielākais kaifs – savākt nelielu bariņu ar cilvēkiem, sākt kult virpuli, un pēkšņi lietas sāk notikt. Tā ir dīvaina sajūta, kad paņem cilvēkus, ir brīdis, kad liekas, ka nekas nenotiek. Jo startupos dzīvi nediktē ārēji notikumi, startupos no ārpuses nekas nenotiek, ir pašiem jālaužas uz āru kā tādam cālim no olas čaumalas. Tā laikam arī ir lielākā atšķirība no korporācijas, kur visu dzīvi diktē kaut kādi ritmiski, paredzamāki ārēji notikumi – klientu pieprasījumi, iekšējā birokrātija. Tāpēc korporācijā, lai cik arī liels būtu cilvēku skaits, visiem parasti vienmēr ir ko darīt, ir hierarhija, struktūra. Varas spēles. Kas pārvalda un interpretē informāciju, tam arī vairāk varas. Kas sēž apakšā un pie informācijas netiek, tas vientiesis. Start up visi zina visu vai gandrīz visu. Korporācijā informāciju kontrolē un dozē izredzēto kasta. Tāda, lūk, ir atšķirība. Esmu pabijis abās vietās, un kaut kā vienmēr man ir labi gājis startupos un ne labi korporācijās. Līdz ar to esmu sapratis, kur ir mana īstā vieta, un pie tās arī pieturēšos. Interesanti, ka Amerikā es pa pilnam redzu abu veidu iestādes un satieku daudzus gudrus, pārtikušus cilvēkus, kurus ne ar kādām lamatām neievilināsi korporācijā. Un otrādi. Bet ir jau arī startupi, kuri izaug līdz korporācijai, bet vadoņi paliek tie paši. Tas pats Google, Facebook un gandrīz visi harismātiskie Technology uzņēmumi. Hmm, gan jau līdz savai korporācijai vēl tikšu.
Mans pagājušās nedēļas prieks bija Ben Horowitz grāmata “The Hard Thing About Hard Things: Building a Business When There Are No Easy Answers”. Saite Amazonā ir šeit: Grāmata
Ja ir laiks, noteikti izlasiet. Gandrīz visu, ko viņš tur apraksta, esmu personīgi piedzīvojis, vienīgi tie cipariņi man bija pāris kārtu mazāki. Ļoti vērtīgas pārdomas, par to kā vadīt savu start up, kāda ir sajūta, to darot un kādas ir īstās problēmas, īstie jautājumi, uz kuriem tev jārod atbilde gadījumos, kad faktiskajā situācijā pieejamās informācijas apjoms ir tikai kādi 10% no tā, ko apraksta Harwarda biznesa skolas case studies.
Benzīna cena Denverā 0,56 eirocenti par litru. Var mierīgi pirkt lielu auto 🙂
Mūsdienu klaidoņi
Posted on 25. janvārī, 2016. 4 komentāri
Pagājušajā nedēļā Amerikas austrumkrasts piedzīvoja sniega vētru, kādu tas nebija pieredzējis vismaz pēdējos 70 gadus. Satiksme paralizēta Ņujorkā, Vašingtonā un citās lielajās pilsētās. Vietām sniega biezums sasniedz pat divus metrus. Laimīgā kārtā uz Ņujorku biju aizbraucis pirms nedēļas, un šī nedēļa tika pavadīta, apceļojot klientus un partnerus Kalifornijā. Siltās ziemas drēbes atstāju mājās, jo temperatūra šeit kā pavisam normālā Latvijas vasarā.
Klienti Amerikā novērtē, ja pie viņiem aizbrauc, un parasti pēc šādām vizītēm tālākā sadarbība attīstās daudz straujāk, arī es esmu ļoti ieinteresēts satikt un redzēt gan klientus, kuri izmanto mūsu dzelžus, gan arī partnerus, kuri tos pārdod. Ir starpība, vai spēlē zoli internetā vai visu nakti nosēdi kompānijā pie īsta kāršu galda. Nekas nevar aizstāt pāris stundu sarunu klātienē, protams, ja esi sagatavojies un zini, ko gribi panākt un ko grib tavs partneris. Atslēga jebkādai sekmīgai sadarbībai ir kopēju interešu atrašana un mērķtiecīga tālāka darbošanās, ko varētu salīdzināt arī ar virpuļa uzkulšanu. Starp citu, pats grūtākais jau arī pēc šādiem mītiņiem ir panākt, lai seko turpinājums, tālākie soļi, kas ved uz attīstību. Man ārkārtīgi patīk analoģija ar bumbas speršanu uz priekšu – satikāmies, sarunājām un aizspērām bumbu uz nākamo lauciņu. Bet varbūt drīzāk pat tas ir kā sist golfa bumbu uz nākamo bedrīti? Jo ar mazāk sitieniem salasi tās bedrītes, jo labāk. Bet atkal jābūt ļoti fokusētam – nedrīkst iegriezt vairāk virpuļu, nekā pēc tam ir laiks un resursi apstrādāt. Saka jau, ka veiksmīgi cilvēki prot pateikt “nē” lielākajai daļai iespēju, paņem tikai tās īstās, un arī noved tās līdz sekmīgam iznākumam. Es ienīstu tukšrunātājus, kuri paķer vienu, otru, trešo lietu, mūžīgi skrien pēc šī mirkļa gaišākajām maldugunīm, bet nav pacietīgi iesākto novest līdz galam. Citi gan atkal saka, ka īsteni startupi ātri sāk un arī ātri nofeilo. Ej nu saproti, kur slēpjas īstā patiesība.
Losandželosa ir TV, filmu un mediju pilsēta. Lai arī uz centru, kur tās betona flīzītes ar aktieru roku nospiedumiem, pat neaizbraucu, sajūta, ka esmu pasaules kino galvaspilsētā, ir uz katra stūra. Pilsētas ielās par to liecina gan nosauļotie un sakačātie cilvēki, gan daudzie dārgie sporta auto un kino tēmai veltītās reklāmas. Laimīgā kārtā viesnīcu biju paņēmis kādu pusjūdzi no okeāna un arī Santa Monica piepilsēta bija turpat aiz stūra. Īpašs kaifs bija no rīta izskrieties gar okeāna krastu un paēst brokastis smiltīm piebirušā meksikāņu uzkodu būdiņā. Tāpat kā pie mums Latvijā, tur vēl jo izteiktāk viss bija “organic”.
Viens no maniem LA mītiņiem bija saorganizēts “kopā strādāšanas” birojā. Tas ir tāds moderns ofiss, kur vari noīrēt darba vietu un nejusties kā vientuļais vilks. Visā Amerikā šādas vietas ir saaugušas kā sēnes pēc lietus. Minētajā LA kantorī “brīvais galds” maksā 500 USD mēnesī, bet, ja gribi īrēt konkrētu darba vietu, tā maksās jau 1500 USD mēnesī. Toties pretī iegūsti pieklājīgu ofisa adresi, iespēju tusēt, piedalīties sociālajā dzīvē un normālu biroja infrastruktūru – internetu, apspriežu telpas, utt. Parunājos ar pasākuma īpašnieku – izrādījās, ka viņam pieder vairāki šādi biroja pa visu Kaliforniju, un šis esot ļoti labs bizness. Zelta meklētāju nodrošināšana ar instrumentiem un drēbām var būt pat labāks bizness nekā pati zelta meklēšana.
Pēc 2 intensīvām dienām LA pārlidoju uz Sanfrancisko. Tur laiks, kā jau parasti, ir vēsāks un lietaināks. Mazāk acīs krīt filmu švauksti, toties vairāk var saost hipsterus, programmētājus un dažādus pasaules mainītājus. SF ir Uber dzimtene, tāpēc izlemju, ka auto neīrēšu, bet pārvietošos ar Uber. Pasaule strauji iet uz “sharing economy”, tāpēc SF Uber piedāvā pakalpojumu “Uber pool” – vari izsaukt taksi un pateikt, ka esi gatavs ar to dalīties ar kādu citu, kurš dodas tajā pašā virzienā. Attiecīgi mašīnu no lidostas līdz SF centram dalu ar vācu puisi, kurš tikko ielidojis no Minhenes un sodās par grūto dzīvi, jo viņa “girlfrend” dzīvojot šeit, un tā biežā braukāšana izmaksājot nesamērīgi dārgi. Toties mūsu “Uber pool” izmaksā vien nieka 20 dolārus. Katrā ziņā, gan no izmaksu, gan ērtības viedokļa pārvietoties ar “Uber” ir izdevīgāk nekā īrēt auto. Ja vien netaisies braukt simtiem jūdžu. Bet par ērtu ceļošanas mākslu uzrakstīšu atsevišķu blogu, jo tā ir dziļākas pārspriešanas vērta tēma.
Vai nav tā, ka cilvēki daudz mazāk sākuši lietot Facebook un Twitter? Vismaz man izskatās, ka oriģinālais saturs iet mazumā, cilvēki vairumā pārpublicē visādus propogandas sūdus, bet savas lietas patur pie sevis. Sanfrancisko man Facebook palīdzēja – vispirms pamanīju, ka sens, labs bijušais FMS darbinieks Raimonds S ir Sanfrancisko, un arī mans Microlink laika boss un cīņu biedrs Allans Martinsons dzīvojās tepat. Attiecīgi piektdienas vakara programma sastādījās ļoti viegli, kas gan noveda pie pamatīgām galvas sāpēm sestdienā.
Džeka Londona “Klaidoņu stāstos” grāmatas varoņi cits citam caur atstātiem uzrakstiem uz ūdens torņiem pie dzelzceļa stacijām sūtīja ziņas, bet tie, kuriem bija nepaveicies pazaudēt kādu locekli zem vilciena riteņiem, sēdēja ceļmalās, rādīja cits citam savus stumbeņus un stāstīja savus stāstus, kur un kādos apstākļos tie pazaudējuši locekļus. Līdzīgas sajūtas pārņem, satiekoties ar sen neredzētiem cilvēkiem svešās pilsētās. Serendipity.
San Francisco ar stāvajiem pauguriem un turpat esošo okeānu ir viena no manām mīļākajām ASV pilsētām.
LA ir skaistas smilšu pludmales un bezgalīgi velo celiņi. Ne jau par velti filmuzvaigznēm šeit patīk.
Svētdien no rīta atgriežoties Denverā nevar nepamanīt daudzos amerikāņu futbola fanus. Denveras “Broncos” uzvarēja pusfināla spēlē un februārī spēles Super Bowl. Visa Denvera līksmo!
Porziņģis rullē
Posted on 18. janvārī, 2016. 2 komentāri
Pagājušās nedēļas nogali pavadīju Ņujorkā kopā ar draugu. Plāns – apskatīt metropoli, aiziet uz Knicks spēli un klātienē redzēt slaveno Porziņģi. Tāpēc jau nākamajā rītā pēc ielidošanas Denverā sēdāmies vecajā labajā United Boingā un lidojām uz Newark International Airport, kas atrodas aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā no Manhetenas.
Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri saka, ka Ņujorka ir viņu mīļākā pilsēta. Tajā ir īpašā atmosfēra, sajūta, ka tā ir dzīva pilsēta ar savu pašapziņu, kaprīzēm un tradīcijām. Pilsēta, kura nekad neguļ, un kurā katrs var atrast kaut ko sev īpašu.
Mēs apmetāmies viesnīcā uz Brodvejas un 55. ielas stūra – daži kvartāli līdz Centrālparkam, daži līdz Taimskvēram. Turklāt mūsu mītnes jumta stāvā pa naktīm darbojās bārs un diskotēka. Varētu teikt, ka augstākās klases izpriecas bija pieejamas rokas stiepiena attālumā.
Noejam gar 5. avēnijas lepno veikalu skatlogiem, ja nauda nav ierobežojošs faktors, tad drēbes un dažādus citus ķinķus ir labi pirkt šeit. Arī pati iepirkšanās ir ērts un tīkams piedzīvojums. Ieejam Ņujorkas Trump Tower – tur var nofotografēties ar kartona Trampu un bārā iedzert Trampa vīnu vai viskiju. Pavaicājam tumšādainajai bārmenei, vai viņa balsos par Trampu. Viņa sāk smieties un atbild, ka laikam jau pienāktos teikt, ka balsos, bet…
Iepriekšējo reizi Ņujorkā biju 2011. gadā. Arī tagad ar bezmaksas prāmi uz Staten Island var nobraukt gar Brīvības statuju, metro tas pats, muzeji tie paši, daudzas teātra izrādes tās pašas. Pamanāmākā atšķirība ir pilsētā izbūvētie veloceliņi un ēku, muzeja un iepirkšanās centru komplekss, kas uztapis Dvīņu torņu vietā. Tātad – veloceliņi ir ne tikai Rīgā, bet arī satiksmes pārblīvētajā Manhetenā, un zaļais dzīves veids iet savu uzvaras gājienu.
New York Knicks un Milwaukee Bucks spēle pagājušās svētdienas vakarā notika Madison Square Garden. Tas varētu būt viens no pasaulē slavenākajiem stadioniem, šeit notiek hokejs, basketbols, koncerti un tamlīdzīgi pasākumi. Biļete uz spēli maksāja 130USD, un zāle bija gandrīz pilna. Un jā, Kristaps Porziņģis patiešām ir slavens. Katrā Manhetenas sporta preču veikalā Knicks krekliņi ar 6. numuru un uzrakstu “Porzingis” ir nolikti priekšplānā, arī līdzjutēji visvairāk bija ģērbušies Porziņģa krekliņos un visādos veidos pauda viņam savu atbalstu. Knicks tajā spēlē uzvarēja ar 100 pret 88, tapēc vēl jo vairāk bija iemesls pēc spēles kārtīgi nosvinēt uzvaru. Kristapam ir tikai 20 gadi, tātad visdrīzāk viņu gaida vismaz 10 gadu žilbinoša karjera NBA. Pat Denveras sporta klubā mans skvoša partneris zināja pateikt: “Tu esi no Latvijas, tā tak tā pati valstiņa, no kuras tas slavenais Porziņģis nāk…” Sports Amerikā ir liela lieta, svarīgāka nekā Latvijā. Lai arī Denverā visi jūk prātā par vietējo amerikāņu futbola komandu Broncos, es tomēr nopirku “NBA pass” uz Kincks spēlēm un tagad tās skatos savā Apple TV.
Kaut kā nav iznākusi neviena bilde no spēles, bet starpbrīžos glītas meitenes ar tādiem lielgabaliem šāva publikai krekliņus. Baskatebols ir šovs.
NYC skatoties no Centrālparka. Lietus mūs kārtīgi saslapināja.
Novēlējums Mērkaķa gadā
Posted on 10. janvārī, 2016. 6 komentāri
Rīgā 4 no rīta, ielas piesnigušas, ārā auksts. Pusaizmidzis taksists aizmeimuro uz agro Frankfurtes reisu. Frankfurtes lidostā jānīkst kādas piecas stundas līdz Denveras reisam. Tradicinālā lidostas kafenē dabonamā Minhenes Weißwurst ir apēsta, un laiks pildīt vecajā gadā dotos solījumus un turpināt rakstīt blogu.
Lidojums no Frankfurtes uz Denveru ilgst gandrīz 10 stundas. Lidmašīna pārbāzta, lielais Boing 747. Kaut kur pie Islandes salonā sākas jezga – skraida stjuartes ar ugunsdzēšanajiem aparātiem, lidmašīna sasveras uz sāniem un sāk samazināt augstumu. Pēc trīs izdzertām asiņainajām mērijām, fonā ļerošajām James Bond filmām viss šis liekas kā kārtējā epizode no bojevika. “We all gonna die”, bubina amerikāņu puisis blakus krēslā. Atslābinos un domāju, ka ietekmēt šeit tāpat neko nevaru, tāpēc ir kā ir, un būs kā būs. Tomēr pēc 10 minūšu jezgas lidmašīna pārtrauc samazināt augstumu, un pilots paziņo, ka ugusngrēks ir apdzēsts un lidmašīna turpina ceļu uz Denveru.
Trijās nedēļās svētku laikā, dzīvojot pa Latviju, iznāca satikt un apskriet daudzus jaukus, pazīstamus cilvēkus. Dzīve Latvijā ir brīnišķīga – izskatās, ka naudas cilvēkiem ir palicis drusku vairāk, svētku galdi bagātīgāki un konfekšu papīrīši spožāki. Bangojošajā pasaules okeānā Latvija izskatās kā tāda miera osta. Nokrita valdība? Nu, nekas jau traks nav. Beļģija dzīvojusi bez valdības vairāk nekā gadu, un nekas slikts viņiem nav noticis. Neviena jauna valdība tāpat pārāk daudz no iepriekšējās neatšķiras, un apritē esošo cilvēku ir smieklīgi maz.
Tas, ka Irānā dedzina Saūda Arābijas vēstniecību un Saūda Arābija izraida visus Irānas diplomātus, mūs neskar, jo Tuvie Austrumi ir tālu. Ziemeļkoreja saka, ka izmēģinājusi ūdeņraža bumbu un varot to palaist no zemūdenes. Ziņas no Krievijas ar katru mirkli kļūst arvien sirreālākas – tas arī liekas tālu un uz mums neattiecas. Jo mēs maziņi, gan jau Eiropas Savienība un NATO mūs pasargās un, vispār, jāsteidz apgūt jaunie Eiropas fondi, jo tie būs pieejami tikai līdz 2020. gadam. Kas būs pēc tam, neviens nezina, bet līdz tam jau arī ļoti tālu. Brīžiem mani pārņem tādas dīvainas domas – diez, kā Latvijā jutās Benjamiņa kundze un viņas draugi 1938. gadā? Ar kādām domām viņi sagaidīja jauno, 1939. gadu? Var jau būt, ka tās tādas stulbas domas, ka tagad situācija ir pavisam cita, jo mūs sargā NATO un Eiropas Savienība. Organizācijas, kuras ir uzbūvētas pēc kara, balstoties uz liberālajām vērtībām, kuras tagad skaļi aprej arvien lielāks ļaužu pulks Latvijā, man par nožēlu, arī labi pazīstami un Latvijā cienīti cilvēki. “Velcomeri”, “Liberasti” – hmmm, liekas gan, ka alternatīva ir nometnes, cilvēku diskriminācija pēc tautības, reliģijas vai kāda cita “taga”. Tāpēc pa galvu šaudās 1938. gads un viss, kas sekoja pēc tam. Jo, pēc manām domām, Latvija kā valsts pastāv tikai tādēļ, ka pēc 2. Pasaules kara Eiropā un ASV uzvarēja liberālās vērtības, un, protams, tāpēc, ka mēs gribējām savu valsti.
Latvijā satiktie cilvēki teica apmēram tā: “Naudas projektiem pietiek, konkurence nav pārāk liela un vispār, kopš zināmām pārmaiņām Jāņa karjerā, dzīve IT nozarē Latvijā ir kļuvusi garlaicīgāka”. Īsti noticēt tam es, protams, nevaru, jo pateicoties dažādiem fizikas un cilvēku dzīves likumiem, vieta nekad nepaliek tukša. Ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni kapi, to labi katram atcerēties, kad lepnības velns pārlieku uzkarsē smadzenes.
Lai arī esmu Amerikā, tomēr par Latviju visu laiku domāju. No vienas puses – daudzi kliedz un vaimanā, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi sīva un jauniem uzņēmējiem kaut ko nopelnīt ir grūti. No otras puses, citi eksperti apgalvo, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi maza, līdz ar to uzņēmumi nav konkurētspējīgi, produktivitāte zema un cenas nesamērīgi augstas. Konkursos uzvar vieni un tie paši, katrā nozarē ir mazie draugu klubiņi, kas visus labumiņus sadala. Tad kā īsti ir – Latvijā ir liela konkurence vai maza?
Amerikā arī ir līdzīgi – lai kaut ko pārdotu valdībai vai lielam mobilajam operatoram, ir vajadzīgi gadi un mērķtiecīgs darbs / investīcijas. Iezemieši saka, ka jebkurā vertikālē ir jāpavada kādi trīs gadi, tad tu nonāc apritē, telefons sāk zvanīt un kaut kas sāk notikt. Galvenā atšķirība ar Latviju ir, ka jebkurš maziņš tirgus segments, īpaši jau patērētāju tirgū, ir tik liels, ka tavs labais produkts var aiziet, un pat bez galiem un sakariem tu vari palikt bagāts un tikt saulītē. Latvijā šāda iespēja gandrīz nepastāv – resnais tirgus gals ir pārāk maziņš priekš nopietnajiem starptautiskajiem spēlētājiem, daži vietējie to ir aizņēmuši un jaunajiem īpaši iespēju tur ielīst nav, jo viņi ir pārāk maziņi. Vieglāk ieņemamās vai jaunās tirgus nišas ir par mazu, lai jaunas kompānijas izaugtu un kaut kas prātīgs sanāktu.
Tāpēc vienīgā iespēja ir taisīt “startupu”, iet uz lielajiem tirgiem un īpaši necerēt, ka Latvijā iespējams nopelnīt lielu naudu, cilvēku šeit nav daudz, pirktspēja maza, un cīņa pie esošajām silēm ir sīva un ne pārāk tīra.
Visiem kolēģiem Latvijā novēlu – pārvariet slinkumu un pamēģiniet kaut ko uztaisīt un pārdot ārzemēs, 2020. gads atskries drīz, un dzīve pēc fondiem ir miglā tīta.
Tā izskatījās lidojuma maršruts ekrānā uz priekšējā sēdekļa atzveltnes.
Un šī ir pati lidmašīna pēc nosēšanās Denverā. Lufthansa tālajiem lidojumiem izmanto jaunas un ērtas lidmašīnas.
Jaunākie komentāri