A maka ta nav….

Nesen vajadzēja apciemot klientu Bostonas apkaimē. Lieta, ko aptver šeit visai ātri, ir attālumi. Denvera ir ASV viducī. Bostona austrumkrastā. Laika zonu starpība – 2 stundas. Laiks, lai aizlidotu – 3,5 līdz 4 stundas, atkarībā no vēja stipruma un virziena.

Tātad lai apciemotu šo klientu, jāparedz 2 dienas. Klients atrodas Bostonas piepilsētā: ap 100 km attālu. Līdz šim esmu kaut ko tirgojis tikai Baltijā, kur bija ok no rīta aizšaut uz Tallinu un vakarā atgriezties, paspējot satikt 3-4 klientus. Šeit viss ir savādāk – ceļojuma budžets būs kādi 1200 usd. Mēnesī nosvilināt 5-10k USD tikai biznesa tripos ir nieka lieta.

Izlidošana uz Bostonu ir plānota 1pm. No rīta saņemu prieka vēsti – United ir problēma ar IT sistēmu, tādēļ visi reisi ir “grounded”. Nezinu, lidošu vai nē. Ērti, ka United ir tik labs, ka pacietīgi sūta e-pastus ar informāciju – jūsu izlidošana ir pārcelta, jaunais laiks ir …. Beigās ar 3 stundu kavēšanos tomēr aizlidoju. Foršums lidojumiem ASV – lielākā daļa iekšējo reisu ir aprīkoti ar Wi Fi, samaksā 2$ par stundu un sērfo vesels, vai strādā kā es šobrīd. Jo rakstu patreiz lidojumā. Sliktums – gandrīz visi lidojumi, kuros man iznāca būt, kavējas. Pirms mēneša apbraukāju lielu daļu ASV klientus – pasākums aizņēma 2 pilnas nedēļas un kādus 10 lidojumus. Bet par to braucienu citreiz.

Tātad – nolaižos Bostonā ap 11 vakarā, priekš Road Warriors tas ir ierasti. Dodos uz Avis pēc vāģa. Esmu rezervējis kompaktklases auto – kantora nauda ir jātaupa. Nonāku pie lodziņa un poļu izcelsmes Avis klerks saka – vai jums bagāža liela, saku – tikai maza soma. Vai ceļojiet viens? Viens. Varu par šo pašu naudu iedot Mustang kabrioletu. Saku Ok – nekad ar tādu auto neesmu braucis. Žēl tikai, ka ir jau pusnakts, tumšs un ne velna nevar redzēt. Uzticamais Waze, nesaprotu, kā cilvēki atrada ceļu Amerikā barbariskajā pirms Waze laikmetā? Ņemot vērā 6 joslu ceļus, viaduktus, nepārtrauktos ceļu remontus, milzīgi blīvo un ātro transporta plūsmu. Nakts vidus, neko nevar redzēt un saprast. Atrast manu 100km tuvā miesta viesnīcu bez Waze nebūtu viegli. Starp citu, šo Google produktu ASV zina tikai retais.

Nonāko galā, atkrītu. Nākošais rīts – ierastais Skype ar Rīgu, jādodas tikties. Diena birojā – par iespaidiem ar Amerikāņu biznesa cilvēkiem uzrakstīšu citreiz. Katrā ziņā, jūtos pabarots un apčubināts. Diena paskrien – pievakare. Jāskrien uz lidmašīnu. Ir silts, saule. Beidzot varu nolaist jumtu, izbaudīt Mustangu. Amerikāņi priecājas par auto kā bērni. Brauciens atpakaļ uz lidostu – esmu ceļa karalis. Vāģis rūc un mati plīvo. Apsveru, vai moča vietā labāk nenopirkt kabrioletu.

Esmu pie lidostas, vēl tikai benzīns jāielej. Nododu auto – personāls izsaka izbrīnu, ka tik ātri to atdodu, saku, ka arī mani tas pārsteidz, bet varbūt atgriezīšos un un nopirkšu šo auto no Avis, jo tāda iespēja tiek reklamēta.

Visām pārbaudēm izskrienu cauri žigli. Pie geita izdomāju nopirkt žurnālu – HBR uz vāka intriģējoši apgalvo, ka personālvadībai ir pēdējais laiks mainīties. Mani interesē, kā un uz ko? Jāmaksā – taustos gar kabatām, somā. Maks ar visu naudu un kredītkartēm pazudis. Ar manu izklaidību un cauro galvu – šī lietu pieskatīšana ir tīrais lāsts. Pārdevēja, lādzīga meksikāniete, sāk uzdot uzvedinošus jautājumus. Kur pēdējo reizi maksāji par kaut ko? Bet protams, benzīntankā!! Tātad maks ir vai nu Mustangā vai benzīntankā. Atstāju savu somu veikalā pie līdzjūtīgās pārdevējas – viņa apsola sargāt. Jo laika ir maz… Apbrīnojami, kā garlaicība var vienā mirklī pārvērsties adrenalīna pilnā ekšenā. Ko tie cilvēki velkas, vai viņi nesaprot, ka jāsteidzas? Muļļas tādi! Aizskrienu uz Avis – kur Mustangs? Pēc īsas skaidrošanās man paziņo, ka maks ir atrasts, un man to atnes bez kādas birokrātijas. Vispār cilvēki Amerikā ir ļoti godīgi, vismaz cik man ar to iznākusi darīšana.

Skrienu cauri drošībai, aizskrienu līdz avīžu stendam pēc somas. Tur priekšā bariņš ar cilvēkiem, pēta manu somu.  Nabaga avīžniecei būšot nepatikšanas, jo svešas somas ņemt nedrīksot. Man to gan atdod bez pretenzijām, bet izpalīdzīgo darbinieci esmu ieberzis. Tagad lidoju mājās un šo atgadījumu pierakstu. Nezinu, kāda ir šī stāsta morāle? Laikam, ka jābūt uzmanīgam un lidostā nevajag atstāt mantas bez pieskatīšanas. Tas gan man uzreiz sauc atmiņā kādu gadījumu ar aizmirstu slēpju zābaku somu Rīgas lidostā un sekojošu specvienību izsaukumu…

2015-07-09 15.09.02 2015-07-09 15.42.51

Ierašanās Amerikā

Pēdējā nedēļa pirms izlidošanas pagāja saraustītā tusiņā, pēc principa, ka vēl jau jāsatiek daudzi draugi un paziņas.

Tusiņi mijās ar haotiskām baiļu lēkmēm. Pa galvu šaudījās visādi interesanti jautājumi. Piemēram, “Kam man tas vajadzīgs?”, “Vai es saprotu, ko es daru?” un tamlīdzīgi. Bet tā kā biju Normundam apsolījis, ka braukšu un rosīšos, tad atpakaļceļa jau arī vairs nebija.

Izlidoju uz Denveru 2015. gada 20. aprīlī, agri no rīta, ar dullu galvu, īsti neapzinoties, ko daru. Lidojums no Rīgas uz Denveru kopumā aizņem aptuveni 17-20 stundas atkarībā no pārlidojumu skaita un gaidīšanas ilguma tranzīta lidostās. Laika starpība starp Rīgu un Denveru ir precīzi 9 stundas. Tas nozīmē, ka izlidojot svētdienā, agrā rītā, Denverā būsi tajā pašā svētdienā, pievakarē. Pašlaik esmu nonācis pie secinājuma, ka visērtākais lidojums ir ar Lufthansa caur Frankfurti, kur tālāk no Frankfurtes tai pašai Lufthansa ir tiešais lidojums uz Denveru. Priekšrocība šādam maršrutam ir tikai viena pārsēšanās un tas, ka bagāžu iereģistrē līdz galam. Ja Amerikā ielidosi kaut kur ātrāk, tad imigrācijas kontrole būs jāiziet ielidošanas pilsētā, tur arī visticamāk jāizņem bagāža un tad jānodod vēlreiz līdz gala mērķim.

Kad lidoju uz Denveru pirmo reizi, neko no tā visa vēl nezināju – lidoju ar Air Baltic uz Parīzi un tad ar Air France uz Vašingtonu un tad tālāk ar Deltu uz Denveru. Jāsaka, ka nekas nevarētu būt stulbāks, kā starptkontinentālā lidojumā izmantot trīs aviokompānijas. Iespēja kaut kur visū iesprūst vai pazaudēt bagāžu ir ļoti augsta, nerunājot par nemitīgām bailēm nokavēt reisu tranzīta lidostās. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka pēc atlidošanas, savu bagāžu sagaidīju tikai pēc 2 dienām.

Pirmo braucienu uz Denveru es nebiju labi izplānojis. Viss notika improvizējot – ir biļete uz turieni un pēc pāris mēnešiem atpakaļ uz Rīgu. Latvijai ar ASV ir bezvīzu režīms – aizpildi internetā ESTA anketu, samaksā un brauc. Ja Latvijas pilsonis ar ESTA ir ielaists ASV, tas drīkst 90 nepārtrauktas dienas uzturēties ASV, pie nosacījuma, ja viņš nestrādā algotu darbu ASV un dara tikai ļoti ierobežotas ar savu darbu saistītas lietas – kā piedalās konferencēs vai tiekas ar klientiem. Līdz ar to – devos komandējumā pētīt situāciju. Apjausma par ASV imigrācijas dienestu īpatnībām un prasībām bija ļoti aptuvena. Pirms izlidošanas biju sarakstījies SAF North America vadītāju, biju sarunājis, ka viņš mani sagaidīs lidostā un man bija rezervēta viesnīca uz divām nedēļām. Denverā es nepazinu nevienu dzīvu dvēseli un man nebija ne mazākās nojausmas par vietu, kuru dodos apgūt.

Amerikas robežu šķērsoju bez problēmām un lidostā man sagaidīja mazliet iepīcis SAF ASV biroja vadītājs Daniels.

Pirmā asociācija izejot no lidostas – spilgta gaisma, kalni un plašums.

Mariott viesnīcu Cherry Creek rajonā sasniedzu bez problēmām, tikai somas bija palikušas kaut kur pusceļā.

Tās pašas dienas vakarā no Daniela uzzināju, ka Kolorado ir vislabākais alus ASV, ko arī labi degustējām netālu no visnīcas esošajā bārā 1000 Biers. Pēc garā lidojuma un izdzertajiem aliem aizmigt īpašas problēmas nebija.

Jack Swigert – Denverā dzimušais astronauts. Viņa tēls mani pavada un sagaida Denveras lidostā. Teiciens “Houston, we have a problem here” pieder viņam. To pateica, kad misijas uz Mēnesi laikā kosmosa kuģī uzsprāga skābekļa balons.

2015-05-22 18.53.36

Denveras plašumi – 300 saulainas dienas gadā

2015-05-28 17.19.35

Amerikas iekarošana – kāpēc tas viss?

2015. gads man iesākās ar lielām pārmaiņām. Biju spiests atstāt FMS – kompāniju, kurā nostrādāju  pēdējos 8  gadus, kurā izlēju daudz spaiņu savu un darbinieku sviedru un sadedzināju miljardiem nervu šūniņu, lai nodrošinātu pasākuma attīstībai nepieciešamo enerģiju.

2014. gada vidū mēs (FMS vecie īpašnieki) pārdevām savu FMS Norvēģu kompānijai Visma.  Kompāniju pārdošana ir visai nervoza padarīšana un ar retiem izņēmumiem nopirktās firmas menedžeriem ir jādodas meklēt jaunus apvāršņus. Labā lieta man  šajā situācijā bija tāda, ka FMSā es biju visai liels akcionārs, tādēļ vismaz par trūkumu žēloties nav pamata.

Tā rezultātā, 2015. gada  janvāra beigās es biju turīgs, stipri apbružāts, piekusis un ar daudz un dažādiem aizliegumiem (kādus parasti iestrādā uzņēmumu pārdošanas līgumos) apkarināts  uzņēmējs.  Vajadzēja izvēlēties, vai ceturto reizi atkārtot to pašu, ko biju jau trīs reizes darījis Latvijā (pārdot uzņēmumu, uzsākt jaunu, utt), vai arī mēģināt kaut ko citur un savādāku.

Tādēļ kā Dieva pirkstu uztvēru to, ka SAF Tehnikai  vajadzēja cilvēku, kurš pieskatītu un attīstītu tās ASV filiāli “SAF North America”. Mans apdomāšanās laiks bija  īss, un 20. aprīlī es izlidoju no Rīgas uz Denveru, lai izmēģinātu, kā ir taisīt biznesu svešā valstī un man nepazīstamā nozarē.

Šis blogs būs par to, kā ir latviešu uzņēmējam  rosīties  ASV.  Latvijā cilvēki ir pieraduši, ka dažādām ārzemju kompānijām pie mums ir filiāles, ir prestiži strādāt ārzemju uzņēmumos. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski, lai arī Latvijas uzņēmumi uzdrīkstētos darboties lielos tirgos. Īpaši tādos bagātos un lielos kā ASV. SAF Tehnika ir vieni no retajiem, kuri to dara. Ja vēlaties uzzināt ar ko mēs nodarbojamies, apskatiet mājas lapu  https://www.saftehnika.com.

Rakstīšu no savām tīri subjektīvajām pozīcijām, bet ceru, ka Latvijā cilvēkiem tas būs noderīgi un interesanti.  Iespēju robežās centīšos rakstīt katru nedēļu.

SAF NA komanda 2015. gada aprīlī

2015-04-21 09.46.04

Kādēļ Amerikāņi tirinās?

Strādājot Amerikā novēroju dīvainu parādību. Pēc īsa tur nostrādāta laika kļūstu pastiprināti jūtīgs – gribas rakstīt garus, dusmīgus vai reizēm asarainus e-pastus. Viss tracina, pat mazākais nieks spēj izsist no līdzsvara un izraisīt emociju lavīnas.

Savukārt mātes kompānijas darbinieku lūgumi rakstīt izdevumu atskaites vai pildīt kādus citus administratīvus darbus izraisa dusmas. Ko viņi piesienas? Atkal kaut kas jāpilda? Atkal preci atsūtīja ne to! Neko viņi nevar uztaisīt!

Man pašam liekas, ka vismaz darba situācijās esmu visai nosvērts un mierīgs. Mani ir grūti izsist no līdsvara, psihot nemēdzu. Tādēļ šīs savas sajūtas norakstīju uz to, ka SAFā strādāju nesen, vēl daudz ko nezinu. Amerikā man viss jauns un aklimatizācija Denverā arī varētu atstāt kādu iespaidu uz emocionālo līdzsvaru. Tomēr, 1600m virs jūras līmeņa, pārtika cita un arī viesuļvētras ir bieži.

Tikko 2 nedēļas pavadīju Latvijā, strādāju mātes kompānijas birojā. Viss mierīgi – cilvēki strādā. Visi laipni, izpalīdzīgi un čakli. Tāda laba, rāma sajūta. Stresa nav. Sāku runāties ar Latvijas kolēģiem, viņi saka: ” Jā, jā, Tavi priekšteči arī trakoja, bija tādi jūtīgi. Kad atbrauca uz Latviju – nomierinājās, viss labi, tiklīdz atgriezās Amerikā, pagāja dažas nedēļas un atkal viss vecajās sliedēs.”

Tajā brīdī es sapratu, kādēļ mans priekšgājējs Daniels tik ļoti gribēja braukt uz Latviju. Neviens īsti nesaprata, kas viņam te būtu meklējams, pats amerikānis, darba pienākumi Amerikā, bet viņš kā uzburts, visu laiku prasījās uz Rīgu. Tagad man ir skaidrs, ka viņam tā bija iespēja nomierināties un atgūt līdzsvaru.

Amerikā viss ir daudz melnbaltāks, nekā Latvijā. Klienti sagaida labu servisu, viņi pieprasa labu servisu. Tādēļ darba diena šeit paiet tādā sajūtā, ka virsū gāžas milzīga lavīna. Visu laiku kādam kaut ko vajag. Un viņš to pieprasa. Sagaida tūlītēju reakciju. Mūsu šeit ir maz. Kad Amerikas klientiem visu vajag, tajā laikā Latvijā ir nakts un visi guļ. Tāpēc sajūta ir kā mazai skaidiņai bangojošā okeānā. Jo Latvija varbūt nemaz neeksistē, tā ir tikai mirāža, kaut kur tālu un nereāli. Un pēc īsa brīža Tu nemanot sāc uzvesties tāpat kā Tavi klienti – es visu gribu tūlīt, es gribu lai pret mani izturās kā pret Klientu. Un ja tas ne vienmēr tā notiek … seko rekacija.

Amerikā laba darba organizācija, plānošana un fokusēšanās ir vēl daudzkārt būtiskāka nekā Latvijā. Jo iespēju ir daudz, izmaksas arī ir ļoti augstas. Kļūdas cena ir milzīga. Laika ir maz. Visi skrien un dolārs šeit ir daudz svarīgāks nekā Latvijā.

Rakstu šīs rindas lidostā. Nedēļa Latvijā nomierināja. Viss ir forši. Tikai nesaprotu, kādēļ mans pārdošanas vadītājs Denverā raksta man tādus garus un neiecietīgus e-pastus???? Vajadzēs aizsūtīt uz pāris nedēļām uz Latviju.

%d bloggers like this: