Par sarunu festivāliem

Latvijā cilvēki arvien vairāk grib sarunāties, bet varbūt vēl vairāk viņi vēlas klausīties un izteikt viedokļus par citu runāto. To sapratu, gan šajā nedēļas nogalē piedaloties festivālā “Lampa”, gan arī izlasot pēdējo nedēļu žurnālus “IR”.

Uz Lampas skatuves es nokļuvu diezgan nejauši, kopā ar ievērojamiem Latvijas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves dalībniekiem, kas diskutēja par Latvijas nākotni pēc divdesmit pieciem gadiem. Šādā diskusijas formātā ir grūti pateikt kaut ko sakarīgu – vai nu saki līdz apnikumam nodrāztos, noklausītos stereotipus, vai arī atļaujies uzdot kādu provokatīvu jautājumu un tad ar interesi vēro, kādas reakcijas šie jautājumi izraisa publikā. Atrodoties uz skatuves, man galvā uzjundīja divas asociācijas, kuras laika ierobežotības un diskusijas formāta dēļ nevarēju pastāstīt “Lampā”, bet atļaušos izstāstīt šeit.

Reiz mežā dzīvoja pelēkās peles. Visi tām darīja pāri – gan lapsas, gan vanagi ēda pieaugušās peles un netaupīja arī mazos pelēnus. Dzīve kļuva tik skarba, ka peles pat pārstāja vairoties un nākotnē tām draudēja izmiršana. Tad peles sapulcējās, lai spriestu, ko darīt. Un tā viņas sprieda un strīdējās trīs dienas, izveidoja pat darba grupu. Un beigās nosprieda, ka jādodas pie meža gudrākā iemītnieka, pūces, un jālūdz, lai tā izdomā peļu izdzīvošanas stratēģiju. Domāts, darīts. Peļu darba grupa devās uz lielo ozolu, kura dobumā dzīvoja Pūce. Pieklauvēja, izstāstīja savu problēmu un lūdza, lai Pūce atrod risinājumu. Pūce, pie šādiem darbiem pieradusi, nosauca honorāru, noklausījās problēmu un aizgāja domāt. Pagāja noteiktais laiks, un peļu delegācija ieradās pēc risinājuma. Pieklauvēja. Pūce iznāca no dobuma, paņēma naudu un paziņoja: “ Peles, es ilgi un rūpīgi domāju par jūsu problēmu. Un mans padoms jums ir šāds: jums, peles, ir jākļūst līdzīgām ežiem. Jums ir jāizaudzē adatas. Tad ne lapsas, ne arī vanagi jums nevarēs nodarīt pāri un adatas jūs aizsargās arī no citiem ienaidniekiem.” Peļu darba grupa priecīgi cilpoja pie pārējām un aizgūtnēm izstāstīja Pūces padomu. Peles priecājās, līksmoja, līdz viena, skeptiskākā, pajautāja: “Bet kā mēs pie tām adatām tiksim, mums taču adatas neaug?”. Darba grupa uztraucās, bet nolēma, ka gan jau Pūcei ir risinājums. Un atkal viņas klaudzināja pie ozola dobuma, Pūce iznāca, un peles izklāstīja savas bažas par to, kā gan viņas, mazās un vārīgās, tiks pie adatām. Pūce noklausījās un iepīkusi atteica: “Peles, jūs man uzdodat nepareizu jautājumu. Mana specializācija ir stratēģija, bet, kā izaudzēt adatas, jau ir taktisks jautājums, un tas jums jāizdomā pašām.”

Otrs pastāsts ir par Ostapu Benderu, kurš kopā ar kolēģiem apciemoja Vasjuku ciematu Volgas krastā, sapulcināja vietējā šaha kluba aktīvistus un sastāstīja, ka ar nelielu finanšu ieguldījumu viņš varētu ciematu pārvērst par pasaules šaha galvaspilsētu Ņūvasjuki. Un, kad labu gribošie ciema iedzīvotāji sameta naudiņu, tad lielajam kombiatoram bija jābēg, jo šahu viņš nemaz neprata spēlēt, bet ēst gribējās ļoti.

Ap 2003. vai 2004. gadu man daudz laika iznāca pavadīt Lietuvā, jo atbildēju par vairāku Microlink meitas uzņēmumu pieskatīšanu šajā kaimiņu zemē. Atceros, ka tajā laikā par prezidentu Lietuvā bija ievēlēts tāds Pakss un bija iesācies milzu skandāls saistībā ar noklausītām sarunām, šaubīgiem sakariem ar Krievijas struktūrām, vai varbūt pat noziedzīgo pasauli. Un man bija milzīgs kauns un tāds kā žēlums par nabaga lietuviešiem. Jautāju sev, kad vienreiz tas beigsies. Šīs nemitīgās parlamenta izmeklēšanas komisijas, daudzie raksti presē. Likās, ka Lietuva ir paralizēta un apstājusies. Un man patiešām lepnums un sajūta, ka Latvijā nu gan lietas ir daudz labākā kārtībā. Tagad ir 2017. gads, un lasu, ka Lietuva ir apsteigusi Igauniju un sasniegusi 75% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kamēr pie mums Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 65% no ES vidējā. Tātad smagi atpaliekam. Un tagad tās publicētās Rīdzenes sarunas. Vai šis skandāls kaut ko mainīs, sapurinās? Vai jādodas pie gudrās pūces pēc padoma?

Es nedomāju, ka ir kāds jauns politisks spēks, vai kādi marsieši, kuri atbrauks un sakārtos Latviju. Mēs esam tādas pelēkas un raibas peles, kādas esam. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Latvijā runas par varas vertikālēm izsauc drebuļus un politekonomiskā vide izraisa riebumu. Valsts sakārtošanā ir jāsāk piedalīties arī tiem, kuriem ir resursi un ekonomiskā ietekme. Varbūt pienācis laiks jauniem spēles noteikumiem un jaunam sarunu festivālam?

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Viena doma par “Par sarunu festivāliem

  1. Fгeelancing also can end in an enormous “plus” regarding your income.

    As a substitute of gettіng to accept the рrecise
    salary that is provided bby thee one regulation firm that you simply work, үou may have qսite a lot of leeway
    in settіng your own pay rates. This issue can гesult in signifiⅽantly
    more cash for you.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s