Par simpātijām šajās vēlēšanās

Jau ilgāku laiku mūsu mājās uz viesiem noraugās John Charbonneau darbs The Fowl News.

Pēdējās nedēļas dzīve manā informatīvajā burbulī rit saspringtā pirmsvēlēšanu gaisotnē. Gatavojamies vēlēšanām arī Denverā, mums būs savs iecirknis, un nākošajā dienā pēc vēlēšanām esmu jau ieplānojis nelielas svinības kopā ar tuvākajiem kolēģiem.

Savas politiskās simpātijas nekad neesmu slēpis – kopš divtūkstošo gadu sākuma katrās vēlēšanās esmu balsojis par Jauno Laiku, pēc tam par Vienotību, sekojot šim politiskajam spēkam visās tā metamorfozēs. Pēc uzskatiem esmu liberāls – ļaujiet man dzīvot un es ļaušu jums. Uzskatu, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un labklājība ir jānopelna sūrā darbā, nevis jāizķeksē kaut kur no tumbočkas. Vairāk par visu man politikā riebjas  skaļie “viss ir slikti” kliedzēji, kā arī tie, kuri savu popularitāti pelna, šķirojot  un naidojot cilvēkus, un savus atbalstītājus cenšas mobilizēt ar maršēšanu un trokšņainu ienaidnieku meklēšanu.

Tāpēc vēl pirms dažām nedēļām biju pilnīgi drošs, ka arī šajās vēlēšanās savu balsi atdošu Vienotībai, bet kādā svētdienas rītā pamodos ar domu: “Man ir jāpalīdz Agnesei Loginai.” Agnese ir mana dēla Kārļa klasesbiedrene un skolas laikā bija regulārs ciemiņš mūsu mājās Rīgā un Bērzciemā. Atceros mūsu utopiskos plānus pie vīna glāzes par Bērzciema kino festivālu, jo bez Kārļa mūs arī vieno patika pret labu kino un labu vīnu. Agnese ir arī ļoti talantīga, lieliski izglītota un strādīga jauniete, kas arī kalpoja par iemeslu šai manai svētdienas rīta idejai.

Agnese Logina balotējas partijas Progresīvie sarakstā, Rīgas vēlēšanu apgabalā. Tā kā ārzemju vēlētāji balsos tieši par Rīgas vēlēšanu apgabalu, arī man Denverā būs iespēja nobalsot par Progresīvajiem un Agnesi Loginu. Prātā jau dzirdu aizkaitinātu murdēšanu un vienu otru svilpienu – šī raksta dēļ droši vien pazaudēšu dažu labu simpatizētāju. Tomēr simpātijas pret Progresīvajiem nav uzpeldējušas pēkšņi un bez iemesla, viņu darbībai es sekoju jau ilgāku laiku. Un manu uzmanību ir piesaistījušas vairākas lietas:

  • Progresīvie ir partija, nevis amorfa partiju apvienība kā vairums citu līderos esošo vēlēšanu sarakstu, ieskaitot Vienotību;
  • Pārdaugavas Okupekļa demontāža nebūtu notikusi bez Progresīvo atbalsta Rīgas Domē, un dienā, kad tas krita, man acīs bija atvieglojuma asaras, un pārņēma sajūta, it kā smags akmens no sirds novēlies;
  • līdzšinējā darbība rāda, ka Progresīvie partiju veido uz drošiem un pārskatāmiem pamatiem, un tas vieš cerību, ka šīs partijas biedriem nebūs viegli nonākt kādu  šauru saimniecisko interešu ietekmē;
  • Progresīvo vadībā ir jauni un vispusīgi izglītoti cilvēki, kas, izskatās, ir gatavi smagi strādāt, lai Latvija kļūtu par labāku vietu mums un mūsu bērniem.

Protams, jāņem vērā, ka Progresīvie vēl ir salīdzinoši jauns spēks, tādēļ Vienotība, ticamākais, šajās vēlēšanās uzvarēs, varbūt pat ar rekordlielu balsu skaitu. Lielā mērā pateicoties Kariņam, Rinkēvičam, Dombrovskim un daudziem citiem šīs apvienības politiķiem, kurus patiesi cienu un atbalstu. 

Manuprāt, lai arī partija joprojām ir uz viļņa, daudzējādā ziņā Vienotība tomēr ir pārvērtusies par konjunktūras spēku, kuru biedriem pašu vara un karjera kļuvusi par pašmērķi līdz pat tādai pakāpei, ka brīžiem vairs nav iespējams atšķirt stabilitāti no stagnācijas. Vai patiešām Latvijā viss jau ir tik labi, ka stabilitātes vārdā progress vairs nav nepieciešams? Lai arī jauka un mīļa, Latvija tomēr joprojām ir viena no mazāk attīstītajām Eiropas Savienības valstīm, turklāt savā attīstībā atpaliekam pat no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm.

Nebrīnīšos un ļoti ceru, ka šajās vēlēšanās Progresīvie pārsteigs – ar minimālu budžetu, toties ar biedru entuziasmu un enerģijas pilnu kampaņu iegūs vairāk balsu, nekā šobrīd prognozē aptaujas. Turklāt man šķiet, ka ir pienācis laiks jaunajiem – Progresīvie ir Latvijas jaunais avangards, new cool.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

6 Comments on “Par simpātijām šajās vēlēšanās”

  1. Dažas lietas.

    Kur ir tas Bērzciema kinofestivāls?

    Acīmredzot turpat, kur Rīgas transporta komitejas priekšsēdētāja vietnieka solījumi uzlabot pilsētas ielu un transporta kvalitāti sabiedrības interesēs – ellē.

    Jo labiem nodomiem tas ceļš ir bruģēts uz elli, šajā gadījumā pilsētā – ar tukšiem solījumiem, kas pārvērtušies par faktisku tieši pienākumu neveikšanu, kā rezultātā transporta infrastruktūra, drošība (!!!!) ielās ir pamatoti zem katras kritikas.

    To izjūt daudzi, īpaši ģimenes, kurām ir pamatoti bail laist bērnus vienus pašus ielās, baidoties par to, vai bērni nonāks galamērķi veseli un neapdraudēti.

    Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko var vērot Stokholmā, Kopenhāgenā, Helsinkos un arī Oslo, kur vision zero ir reāli darbībā – Oslo jau vairāku gadu laikā ir panācis, ka ielās nav neviena bojāgājušā pilsētas ielās.

    Ko nevarētu teikt par mūsu pilsētu / statistika rāda, ka negadījumu skaits pieaug.

    Nupat jau 2+ gadus pilsētas tranporta komitejas vietniece ir pie stūres, bet situācija pasliktinās.

    Sakritība? Nedomāju gan.

    Kad esi Rīgā, Jāni, pamēģini mierīgi pāriet Raiņa bulvāri savā tradicionālajā gaitā pie Brīvības pieminekļa tajā stūrī, kur Vācijas vēstniecība.

    Pusē gājēju pārējas Tu ieraudzīsi, ka jau deg sarkanā gaisma, jo Tu vairs neesi jauns un nepārvietojies zibenīgi. Es šeit daudzus gadus vēroju, kā ģimenes ar bērniem, vecāki cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām tiek iedzīti stresā, ka nav spējuši šķērsot ielu 8 sekunžu laikā – kas ir nepietiekams laiks, lai to pārietu bez uztraukuma – uzspēsi vai nē.

    Tam pretī lieku Satekles /Elizabetes ielas krustojumu pie Origo – normāli 26 sekundes lai to šķērsotu – Tu netiec iedzīts stresā pārejot ielu – lai Tu būtu klibs, ar bērnu ratiņiem vai citādi lēnāks par spriganu sportistu.

    Jā – abas vietas ir noslogotas ar sabiedrisko transportu, kas ir karalis pilsētā, bet hey – vai iedzīt gājējus stresā ir tā Ziemeļvalstu labklājības vaduguns (ko gan viens no Progresīvo dibinātājām, pats dzīvojot Ziemeļvalstī, atdzīst, ka tā ir novecojusi ideja), kurā P grib mūs ievest? No transporta lietu atbildīgajiem tad es gaidu patiesu Ziemeļvalstu piedāvājumu – lieliskus veloceļus, cilvēkam drošu atrašanos pilsētā bez stresa un bailēm par veselību un dzīvību, autocentriskās domāšanas un rīcības maiņu uz tādu, kur centrā ir cilvēks, tā drošība. Un tad arī būs labklājība – rīcībā, nevis tukšos kārtējos solījumos.

    Un vispār – ja tā padomā? Kāpēc pilsētas transporta komitejas priekšsēdētāja vietniece balotējas Saeimas vēlēšanās? Rezervistu soliņš pārāk īss? Puskoka lekšana – nekas nav paveikts pilsētā, bet jau pošas prom uz Saeimu? Sasēdēt uz diviem krēsliem – to man šķiet īsti nevar. Vārdu sakot – šeit jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu, kas jau norāda uz to, ka pilsētas iedzīvotāju nākotnes labklājība tā īsti neiesākusies tiek ziedota uz personīgās politiskās karjeras altāra, patiesībā pasakot to, ka konkrētajam kandidātam īsti nerūp kas tai pilsētā būs – kaut vai plūdi, es tikmēr labāk Saeimā, lai nav jāpilda vēlētājiem dotie solījumi, tā arvien atliekot labklājību pilsētniekiem.

    Tāda bilde patiesībā.

    Tu, protams, vari balsot kā vēlies – neba tāpēc ir jākļūst naidīgiem, bet cita starpā piem. mārketingā balstīties uz personīgiem apsvērumiem ir tā saucamais – “nāves grēks”. Redzu to tieši šādi šobrīd. Ko tik mēs nepazīstam personīgi, bet tikai tāpēc dot priekšroku kādam, nevērtējot darbus, solīto un paveikto, neredzot kopējo ainu (no Denveras, pieņemu, ka ne visu var pamanīt – objektīvi), neiedziļinoties – tas būtu pārsteidzīgi pat biznesā, par politiku nerunājot. Varbūt ka Tevi uzjautrināja kāds raksts Rīgas Laikā par Rīgas domes aizkulisēm un tas lika pasmaidīt – gluži kā man, bet vai tas būtu iemesls personīgas simpātijas dēļ pievērt acis uz realitāti? Uzņēmumu šādā veidā nogremdētu viens divi. Vai to vajag novēlēt sabiedrībai? Šaubos.

    Taisnības labad jāsaka, ka P ir perspektīvs spēks, arī pats apdomāju, ka P un JV ir teju vienīgie jēgpilnie potenciālie izvēles elementi manā īssarakstā, bet ir jāskatās uz konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem darbiem. Tāpēc ja tomēr balsosi par P, izsvītro Rīgas domes transporta komitejas priekšsēdētāja vietnieci daudzu iemeslu dēļ, bet ievelc ķeksīti Jānim Meirānam, kurš patiesi izvirzījis cilvēka drošību uz ielām kā nr.1 risināmo prioritāti – pat neesot RD, jo viņš saprot, kas rūp sabiedrībai un kam jābūt prioritātei, lai cilvēki vēlētos atgriezties dzīvot pilsētā, vairotu tās labklājību un justos droši un labi. Tev bērni izauguši, bet tāpat grib justies droši ārpus mājas. Tu viņiem to vēli?

    Patīk

    • Pirms 3 gadiem aizvācos no Rīgas, jo neredzējām ar ģimeni vispār gaismu tajā pilsētā. Ārkārtas vēlēšanas tad bija vēl kristāla bumbā (fakts ka tādas vispār notiks). Un nenožēloju, ka aizvācos – jo tas būs ilgs laiks, kad Rīga kļūs kaut cik dzīvojama. Bet ārkārtas vēlēšanas bija kā malks svaiga gaisa daudziem – pēc desmitgadēm sapelējušā pagrabā – kopā ar zagļiem un autocentristiem. Skaidrs, ka nevar ne gadā, ne divos, ne četros savākt visu to, kas ielaists desmitgadēs (sevišķi jau Nila vadībā). Kas attiecas uz vienīgo komentētāju – vērts atgādināt, ka tieši Ķirsis no JV vada komiteju un tieši JV visbiežāk noairē JEBKĀDAS izmaiņas satiksmē vai transporta jomā kā tādas. Jo JV un arī pārējā RD establišmenta vienīgā politika – neaizkaitināt savu vēlētāju. Pilsēta?! – štrunts.

      Patīk

      • Paldies par atgādinājumu – kas ir kas Rīgas Domē. Es to zinu, bet nepārlecot tēmām – Jāņa blogs bija konkrēti par vienu personu, kura ir labs cilvēks.

        Labs cilvēks nav profesija un es ticu un zinu, ka gan bloga autors Jānis ir labs cilvēks (bet nemaz ne politiķis), gan pieļauju, ka arī komentāra autors Jānis ir labs cilvēks, bet atšķirība no slavētajiem ir vien tāda, ka abi Jāņi man nekad netika solījuši saldu dzīvi pilsētā un revolūciju noteiktā pārvaldes jomā.

        Ne tā revolūcija iestājusies, ne tos revolucionārus vairs dzird. Kuru gan interesē tieši kāpēc tas tā viss ir – vai tur nils vainīgs (ir, jā) vai ārgalis ar aksenoku un birku un bojāru. Visi viņi ir vainīgi, nenoliedzami. Bet tai pat laikā pavērojot Berlīnes, Parīzes, Milānas, Briseles, Ģentes un citu pilsētu operatīvās (arī C19 diktētāts) transformācijas satiksmes jomā – tieši radot veselīgas, ilgtspējīgas, pieejamas pārvietošanās alternatīvas un infrastruktūras risinājumus saviem iedzīvotājiem, pat negribēdams aizdomājies – hmm, citur var, bet mēs? Jo?

        Šādu jautājumu ir daudz un pat tikai nedaudz papētot, kā tas viss ir risināts, var pamanīt ka tas nav ne miljardu budžeta, bet vien mērķtiecības jautājums – ar vienkāršiem līdzekļiem panākot pārmaiņas, sajūtu, ka viss ir paveicams. Atdalīt velojoslas ar betona vai kompozīta vaļņiem. Rīgā esmu to manījis Brīvzemnieka, Altonavas vai Torņakalnā ielās uz tiltiem pār dzelceļu. Berlīnē puse pilsētas tā atrisināta. Un tie nav miljoni.

        Tās pašas apmales – uzmet aci piem. Kopenhāgenas risinājumam – mazliet asfalta un nav vairs iespēju sasist riteņa aploku uz apmales vai kājai aizķerties – var mierīgi ripināt pāri arī cilvēks ar īpašām vajadzībām, opis ar omi uz spieķiem, cilvēks ar staiguli un bērnu rati. It kā sīkumi, kas neprasa triljonus.

        Negribot iznāca iedziļināties šķietamos sīkumos, bet tie veido pieredzi. Gana jau ciešamies, gribētos arī kādreiz izbaudīt vienkārši.

        Ikdienā iznāk izripot pa pilsētu 25 km dažādos virzienos ar velo, esmu jau iemācījies teju visas bedres un caurumus, kuriem jāmet līkums, tā ka šī visa ir empīriska pieredze un sajūta. Un nupat biju Tallinā – ekkk.

        Un jā – par airiem. Te jau tieši ir tā lieta – kā vietnieks – Tu taču vari un spēj tos airus nolikt malā un argumentēti piedāvāt alternatīvas, tos B,C,D,E,F utt. risinājumus un plānus. Būt savas lietas, savu solījumu čempions tā teikt – nemest plinti krūmos, cīnīties līdz galam – īstā savu solījumu garā – progresīvi tā teikt. Bet pašlaik izskatās drīzāk regresīvi – nu tā ka nav redzams tas uzrāviens, drīzāk noslāpums – dažādu iemeslu dēļ.

        Pilsēta un mēs to neesam pelnījuši – tāpēc es cilvēcīgi saprotu, ka aizvākties ir risinājums – arī mani draugi ir pametuši pilsētu. Bet es vēl turos. Kaut kur klusībā deg tā liesmiņa, kas neļauj visu tā vienkārši pamest un padoties. Tāpēc ja balsot par P, tad + Meirānam, savukārt solītājiem un lēkšotājiem no domes uz Saeimu -, par nekonsekvenci un visu iepriekš minēto.

        Patīk

  2. Interesants blogs bija…
    Balsot par progresīvajiem ir balsot par kremļa līdzskrējējiem – kamēr jauno cilvēku idejas neatbrīvosies no pseidomarksistiskiem murgiem un partija neatbrīvosies no impēriskiem līdzskrējējiem, tikmēr jauno cilvēku iecerētais uz reālās zemes nenostāsies. Amerikā to nepamanīs, cietīs tikai cilvēki Latvijā, B. var mierīgi balsot par ko grib, brīva valsts, bet… AgneseL reiz bija gaiša meitene ar labām idejām. Ņenaševa joprojām ir saskaņas līdzskrējēja ar vecākiem – krievijas pilsoņiem un brāli impērisko propogandistu. Briesmīga tuvplānā, ar ārprātīgu tumsu galvā garākā sarunā. Citizen Bergam kino un vīna nekur nepietrūks – sapelnījis, toties tiem, kas Latvijā dara darbu parasto, ar Pro būs daudz nepatīkamu pārsteigumu.

    Patīk

  3. Arī es balsošu par Progresīvajiem. Tavi argumenti ir ļoti līdzīgi manējiem. Man vēl papildus ir pretkorupcijas uzstādījums, kuru viņi ir arī daļēji jau apliecinājuši ar Mārtiņa Kossoviča izlēmīgo rīcību.
    Pārliecība, ka jābalso par Progresīvajjiem gan nebija akmenscieta. Ir tur viņiem pāris biedri, kuri īsti vēl lielajai politikai nav gatavi un ir līdz mielēm kaitinoši. Bet šajā kontekstā man palīdzēja Jurģis Liepnieks ar padomu, ka partijās vajag fokusēties uz spējīgajiem cilvēkiem, kuri kautko var izdarīt, nevis skaļajiem, nespējīgajiem un kaitinošajiem. No šādas perspektīvas skatoties, balsošana par Progresīvajiem šķiet vēl labāka ideja, jo tur ir spējīgi cilvēki, kuri ir gatavi strādāt. Un varbūt pat vairāk, kā citās vecajās partijās.

    Patīk

  4. Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #217 (23.09.-29.09.) | BALTAIS RUNCIS

Atbildēt uz Janis Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: