bergsblogo

Jaungada novēlējumi

Posted on 9. janvārī, 2017.     2 komentāri

Jaunais gads ir laimīgi nosvinēts, un pēc divu nedēļu ēšanas un dzeršanas maratona esmu atgriezies Denverā apņēmības pilns vājēt, sportot un domāt pārsvarā labas domas. Ielidojām 1. janvārī, jo bērnam skola sākās jau 3. janvārī un ar skolu šeit jokoties nedrīkst. Uber šoferītis, vedot mūs mājās, apgalvoja, ka Denvera esot starp top ASV pilsētām, kurās prot svinēt Jauno gadu. Tā esot nolēmuši eksperti. Jautāju, kas tad tāds īpaši speciāls notiek Denveras Jaunajā gadā, un pēc īsas pauzes šoferis paziņoja, ka Denverā salūts tiekot šauts divas reizes – deviņos un pusnaktī. Un deviņos nevis tāpēc, ka daudzi gribētu sagaidīt jaungadu pēc Karakasas laika, bet tāpēc, lai bērni varētu izpriecāties par salūtu un nemocīties, gaidot pusnakti.

Skola Denverā ir uzmanību paģēroša. Ja tiek nokavēta kaut viena mācību stunda, nekavējoties saņemu zvanu, un robots sievietes balsī paziņo, ka tāds un tāds skolnieks nav bijis stundā bez attaisnojoša iemesla. Arī špikot un nodarboties ar plaģiātismu skolniekiem īsti prātā nenāk – ja noķer, tad izlidina no skolas, bet galvenais jau laikam ir tas, ka uzdotie apjomi ir izpildāmi un skolotāji tiek cienīti un respektēti. Pirms dažiem gadiem piedalījos Iespējamās misijas stundā vienā Latvijas mazpilsētas skolā. Toreiz mani pārsteidza, ka skolas mācību pārzine vaicāja, vai citi skolotāji drīkst sēdēt manā stundā un klausīties, ko es tur stāstīšu. Parasti skolotāji negribot, lai kāds klausās. Vai nu mazvērtības kompleksi, vai nav pieņemts, vai arī kaunīgums. Tad atcerējos, ka pirms gadiem desmit piedalījos nedēļu garā Harvardas universitātes seminārā par uzņēmējdarbības mācību priekšmeta mācīšanas metodiku MBA studentiem. Un viņu pasniedzēji (kuri mazliet atgādināja rokzvaigznes) izpildīja parauglekcijas un stāstīja, kā viņi māca. Katra viņu auditorija bija aprīkota ar ierakstu aparatūru un visas lekcijas tika filmētas. Tā bija pilnīgi pašsaprotama prakse jau 2007. gadā. Šodien, protams, katru mācību stundu varētu pārraidīt Facebook kanālā, vispār bez kādiem papildu izdevumiem. Daudzi teiks, ka bērni ir dažādi un arī vecāki ir dažādi un, ja visi varēs apskatīties un noklausīties, tad skolas un skolotāji nevarēs atkauties no īpatnējiem vecākiem, kuri kaut ko vēstīs un sludinās un protestēs, kas un kā viņu bērniem tiek mācīts. Vai arī pretēji – visi ieraudzīs, cik švaks līmenis valda klasēs. Arī Latvijas Ministru kabineta sēdes kādreiz tika translētas internetā, un vai tad tas ko daudz mainīja?

Cilvēki Amerikā tiek vērtēti daudz nesaudzīgāk, un no viņiem tiek prasīts profesionāls sniegums. Gan skolotāji skolā, gan apkalpojošais personāls restorānos, gan tie paši taksisti. Visiem ir asinīs būt laipniem un pieklājīgiem. Pavaicāt, kā klājas, vai nevajag kaut ko palīdzēt un novēlēt labu dienu. Protams, ne vienmēr un visur. Piemēram, valsts iestādēs serviss parasti ir draņķīgs, ilgi jāgaida rindās, klerki nelaipni, informācija ne pārāk labi sagatavota, bet tā jau ir gandrīz visur, kur valda bezpersoniskā valsts. Pilsētās, jo nabadzīgāka vide, jo serviss štruntīgāks un apkārtne nedrošāka.

Tajā pašā laikā cilvēki ASV izvairās vērtēt citu izskatu, uzskatus vai dzīvesveidu. Un būt bagātam skaitās labi. Reti tiek teikts, ka tas un tas jau ir sazadzies un tas jau skaidrs, no kurienes tā bagātība. Jo bagāti cilvēki var palīdzēt pārējiem kaut ko iemācīt un izmainīt. Tādēļ novēlu, lai Latvijai būtu daudz vairāk bagātu cilvēku un mēs vērtētu nevis cilvēkus, bet gan viņu profesionālos sniegumus.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kā atrast darbinieku Amerikā?

Posted on 19. decembrī, 2016.     3 komentāri

Mazliet vairāk nekā pirms gada es diezgan burtiski nokritu no gaisa Denverā ar uzdevumu attīstīt SAF biznesu ASV. Pēc deguna apsildīšanas sapratu, ka steidzami jāatrod jauni darbinieki, jo kantori nācās mazliet patīrīt un tīrīšanas rezultātā zaudēju arī tādus cilvēkus, kurus nemaz nevēlējos zaudēt.
Mana darba karjera Latvijā sākās 90. gadu sākumā. Lielisks laiks, kad vecā iekārta sabruka un jauniem zaļknābjiem visi ceļi bija vaļā. Bija tāda datoru firma Fortek, no kuras pumpurojās visdažādākie ar tehnoloģijām saistītie biznesi, arī SAF Tehnika. Sanāk, ka visu savu karjeru esmu aizvadījis ar Fortek saistītos uzņēmumos. Mana filozofija bija ļoti vienkārša — es aicināju strādāt cilvēkus, kurus pazinu, kuriem uzticējos un kuri man patika. Tā ir viena no lielākajām uzņēmējdarbības privilēģijām, ka vari izvēlēties, ar ko kopā strādāt. Darbā pavadām vismaz pusi nomoda dzīves. Tāpēc pats lielākais stulbums un noziedzība pret sevi ir šo laiku pavadīt ar cilvēkiem, kuri nepatīk. Latvijā tas man darbojās pavisam labi — savāc cilvēkus, kurus pazīsti no skolas, studijām, iepriekšējiem darbiem vai hobijiem. Esi godīgs, kultivē interesantu, foršu darba vidi, un viss notiek.
Svešā valstī ir citādi — nav jau to skolas biedru un pazīstamo cilvēku. Bet darbiniekus vajag. Un ātri.
Pirmie trīs mani ASV pieņemtie darbinieki bija tieši saistīti ar Denveras latviešu kopienu. Es aizgāju uz vietējo latviešu baznīcu, un pēc neilgas socializācijas man bija pirmais jaunais darbinieks, kurš atveda nākamo, kurš atkal atveda nākamo. Kā tādā ķekarā pie manis atnāca trīs cilvēki, kuri bija pazīstami jau sen un cits citam uzticējās. Ir grūti, ja cilvēkus vieno tikai darba pienākumu apraksts un vēlme nopelnīt dienišķo iztiku. Jābūt arī kopējām vērtībām un dziļākai uzticībai, jo tā visu padara daudz vienkāršāku — nevajag samocītus kontroles mehānismus, instrukcijas un noteikumus.
Man ir skeptiska attieksme pret personāla atlases kompānijām. Ir naivi cerēt, ka tās spēs atrisināt problēmas, kuras tu pats nespēj. Domāju, ka personāla atlases konsultantus var lietot tikai divos gadījumos. Pirmais — ja skaidri zini, ko tev vajag, bet konsultants tiek piesaistīts vai nu konfidencialitātes dēļ, vai tāpēc, ka tev nav resursu pašam veikt visu procesu. Otrs iemesls ir vēlme noņemt atbildību un piesegt pakaļu. Piemēram, vadošu darbinieku meklēšanā, kur publikai jāparāda, ka process ir caurskatāms un cilvēks pieņemts pēc spējām, nevis draugu būšanas. Diemžēl Latvijā bieži amatos liek draugus un radus pēc principa, ka lojalitāte ir svarīgāka par kompetenci un darba spējām.
Uz rekruteru grābekļa uzkāpu arī ASV. Rudenī mums savajadzējās klientu atbalsta inženieri. SAF bizness ir stipri tehnisks un specifisks. Denveras latviešu kopienā šādi speciālisti negadījās. Tāpēc aizgāju uz Colorado Technology Association. Viņi ieteica vietējo «galvu mednieku» kantori, kas protot sameklēt labus tehniskos speciālistus. Denveras centra pīrādziņu ēstuvē iepazināmies un salīgām. Maksa par atrašanu bija 20% no gada algas ar garantiju — ja kandidāts neder, tad meklēs, kamēr atrod īsto, vai atdos daļu naudas atpakaļ. Pirmais kandidāts bija ļoti runīgs, bet pēc mēneša ievērojām, ka viņš laiž gar ausīm aptuveni pusi no informācijas, turklāt darba laikā aktīvi tirgojas ar automašīnu rezerves daļām. Acīmredzot viņam bija savs mazais biznesiņš, kurš aizņēma krietnu daļu uzmanības. Pa starpu paspēju viņu aizsūtīt uz Latviju apmācībā. Vārdu sakot, izmaksās kopā ar algu, komandējumu un rekruteru honorāru saskrēja ap 20 tūkstošiem dolāru. Nākamais rekruteru atvestais — izbijis armijnieks, ļoti pieklājīgs un centīgs. Taču pēc divām nedēļām es no viņa saņēmu e-pastu (tajā laikā biju atvaļinājumā), ka viņš vairs nestrādās un kantora atslēga esot viņa galda augšējā atvilktnē. Pazuda bez paskaidrojumiem, neatvadījies no pārējiem kolēģiem.
Ievietoju darba sludinājumu Denveras Craigslist, uzrakstīju precīzu darba pienākumu un nepieciešamo kompetenču aprakstu. Craigslist var pirkt un pārdot visu, un vienkāršajiem darbiem šī ir populārākā sludinājumu vieta. Ielikām smuku bildi ar debesskrāpjiem, pievilcīgu kompānijas aprakstu un norādījām, ka maksāsim labu algu. Laba alga tehniķiem — tie ir 50 tūkstoši dolāru gadā. Arī darba sludinājums ir reklāma, šajā gadījumā kompānijai jāpārdod sevi. Sludinājums maksāja 140 dolāru. Pirmie pieteikumi sāka birt minūti pēc sludinājuma publicēšanas. Lielākā daļa no saņemtajiem pieteikumiem bija aptuveni tāda paša līmeņa, kā atrada rekruteris par 20% no gada algas. Nedēļas laikā savācās kādi 50 normālas kvalitātes kandidāti. Ticu, ka darbinieku noteikti atradīsim. Jā, ir liels darbs tos izskatīt, veikt sākotnējās intervijas pa telefonu un tad izveidot īso sarakstu ar cilvēkiem, kurus uzaicināt uz klātienes intervijām. Taču rūgtā pieredze mani māca, ka uzņēmējam pašam jāspēj atrast sev darbiniekus. Tikai tad, ja spēj to izdarīt pats, vari mēģināt strādāt ar konsultantiem. Un arī tikai ar tādiem, kurus pazīsti un kuriem uzticies. Citādi būs daudz jāmaksā, un laimīgs nebūs neviens.

Šis raksts pirmo reizi ir publicēts žurnāla IR Nauda 2016. gada augusta numurā!

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par uzticēšanos 2

Posted on 12. decembrī, 2016.     5 komentāri

Pagājušās nedēļas bloga ieraksts “Par uzticēšanos” bija vislasītākais un visvairāk komentētais ieraksts, kopš uzsāku šo rakstu sēriju 2015. gada vasarā! Manuprāt, tas liecina tikai par to, cik ļoti uzticēšanās tēma lasītājiem liekas svarīga. Citi teica, ka es dzīvojot zelta būrī, kur paciņas no durvju priekšas nezog, lai pamēģinot atstāt paciņas rajonos, kur Floridas vienkāršā tauta mitinās, un tamlīdzīgi. Citi atkal piekrita, ka Amerikā tiešām cilvēkam vairāk uzticoties nekā Latvijā, citi atkal mūsu uzticības trūkumu pamatoja ar vēsturisko bagāžu, garajiem apspiestības un okupācijas gadiem un tamlīdzīgiem argumentiem.

Cilvēki, kas daudz ceļojuši pa pasauli, saka, ka visgodīgākie un sirsnīgākie cilvēki esot tieši tie nabadzīgākie un vienkāršākie. Ka ļoti jauki un sirsnīgi ļaudis esot gan tālās Sibīrijas nomalēs, gan arī ārkārtīgi nabadzīgos Dienvidamerikas ciematos. Arī Bībelē taču ir rakstīts, ka vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Tāpēc neesmu pārliecināts, vai ir pareizi saistīt uzticēšanos ar cilvēka materiālo nodrošinājumu, tad jau iznāktu, ka bagātie ir tie visgodājamākie un uzticību pelnošākie cilvēki. Šajā blogā es rakstu par savu personīgo pieredzi un pārliecību. Un man personīgi patīk cilvēkiem uzticēties. Es daudz ātrāk tieku uz priekšu un arī labāk jūtos, ja uzticos, un es gribētu, lai Latvijā cilvēki cits citam uzticētos. Pat ja mani reizi par reizei piečakarē, tad tas ir nekas, salīdzinot ar daudzajām reizēm, kad es aiztaupu laiku, nervus un gūstu pozitīvas emocijas. Domāju, ka Latvija tikai iegūtu, ja kaut kur Satversmē uzreiz aiz Preambulas tiktu deklarēts princips “Mēs nemetam cilvēkus”.

Protams, viena lieta ir uzticēties, ka paciņu var atstāt pie mājas durvīm, vai meistars godprātīgi paveiks savu darbu, bez nepieciešamības viņam visu laiku skatīties uz nagiem un kotrolēt, vai visu dara pēc priekšrakstiem, vai izmanto labus materiālus, vai nenodarbojas ar pieskaitījumiem. Tad nākamais līmenis ir, vai es uzticos saviem priekšniekiem, saviem politiķiem, savām valsts iestādēm. Vai es uzticos savam padotajam, kurš sola izpildīt plānu un atnest peļņu? Un te rodas jautājums par profesionalitāti un par atbildīgu solījumu došanu un arī par veselo saprātu – saprast, kādi solījumi ir reāli un kādi – pasakas. Bet pasakām taču gribas ticēt, vai ne? Un ir tik patīkami arī stāstīt pasakas un gūt iepriecinājumu no bērnu mirdzošajām acīm. Nav jābūt nekādam ģēnijam, lai saprastu, ka ar uzticēšanos priekšniecībai un valdībai mums ir pilnīgā pakaļā. Pietiek tikai paskatīties uz valdības, uz parlamenta reitingiem, lai redzētu, ka tur nekādas uzticēšanās nav. Protams, jo augstāk barības ķēdē sēdi, jo grūtāk ir kādu neuzmest. Ja esmu autoservisa meistars un apsolu, ka kārtīgi saremontēšu mašīnu, bet jaunu detaļu vietā salieku daudz lētākas, lietotas, tad es esmu žuļiks. Šāda līmeņa uzticēšanās problēmu ļoti viegli risina rekomendācijas, it īpaši mūsdienu interneta laikmetā. Publiska, caurspīdīga rekomendāciju sistēma ātri vien izsijā žuļikus un neprašas. Savukārt valdības kolektīvais solījums “nepaaugstināt nodokļus” saduras ar gluži utilitāru “a naudu ta vajag”, vai solījumu paaugstināt algas, pensijas un pabalstus. Un tā nu sanāk, ka, jo augstāk indivīds sēž, jo lielāka iespēja, ka viņa dotie solījumi ir pretrunīgi un nav iespējams izpildīt vienu solījumu, neuzmetot kādus citus. Uber vai AirBnb atsauksmi dod gan klients par pakalpojuma sniedzēju, gan arī pakalpojuma sniedzējs par klientu, un šīs atsauksmes ietekmē gan pakalpojuma sniedzēja iespējas nākotnē atrast klientu, gan arī pakalpojuma pircēja iespējas saņemt pakalpojumu. Vai nebūtu pienācis laiks līdzīgu sistēmu arī ieviest darba vietās un politikā?

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par uzticēšanos

Posted on 5. decembrī, 2016.     13 komentāri

Arvien uzmācīgākās labdarības akcijas liecina par strauju Ziemassvētku tuvošanos. Dažādie mediju pasākumi, kuri izceļ cilvēku labos un varonīgos darbus, ļauj labdarības organizācijām savākt naudiņu un mēdijiem celt savus reitingus. Amerikāņu politiķu jājamzirdziņš ir veterānu aizstāvēšana, tā šajā sezonā ir plaši cilāta tēma. Nu un Trampa jājamzirdziņš ir iet un sarunāt ar kādiem tur kondicionieru ražotājiem, lai tie neaizvāc 1000 darbavietu uz Meksiku. Pat 100 – 200 darbavietu saglabāšana ir nacionālo mediju cienīga tēma. Kas ir Latvijas politiķu jājamzirdziņš, to es diemžēl no Denveras īsti nespēju sadzirdēt. Liekas – bilžu grāmatu izdošana, egles iedegšana, vai jūsmīga lāpu gājienu organizēšana.

Patīkami atšķirīga lieta Amerikas biznesā ir kopumā ļoti augstais uzticības līmenis, tas ir, cilvēki tic, ko viņiem saka vai apsola. Tam ir ļoti nozīmīgas sekas ikdienas dzīvē. Piemēram, tagad ir Ziemassvētku laiks, lielais smēliens tirgotājiem. Dāvanas tiek pirktas uz nebēdu. Kārtīga amerikāņa mājas pagrabs ir piekrāmēts līdz griestiem ar visiem labumiem, kurus viņš sapircis uz iepriekšējajiem Ziemassvētkiem. Pastnieki nosvīduši iznēsā amazonos, bestbajos un ebajos sapirktās kastītes. Vispārpieņemts paciņu piegādes veids ir vienkārši atstāt tās pie mājas vai dzīvokļa durvīm. Neviens nesatraucas par pavadzīmēm, parakstiem un tamlīdzīgām formalitātēm. Piegādātāji rēķinās ar to, ka kādu daļu no mantām nozags, vai tās vienkārši pazudīs. Bet tas nav nekāds “big deal”. Ja saņēmējs teiks, ka nav saņēmis, tad viņi bez tielēšanās atsūtīs vietā jaunu mantu.

Nesan nopirku lietotu automašīnu, jo Amerikā katram ģimenes loceklim vajag savu braucamo. Mans plāns iztikt ar vienu auto izrādījās iluzors. Aizeju pie automašīnu tirgotāja, saku, ka gribu noskatīto mašīnu aizvest uz citu servisu, lai uztaisītu ekspertīzi. Tirgotājs iedeva atslēgu un teica – brauc, tikai atved mašīnu līdz vakaram atpakaļ. Kad izlēmu pirkt – uzrakstīju čeku par pilnu auto cenu, tirgotājs sarakstīja papīrus un atdeva mašīnu. Nebija nekāda gaidīšana, kad nauda ienāks kontā vai baidīšanās, ka es varētu būt blēdis, kurš izsniedz čekus par neesošu naudu. Tajā pašā laikā lēmumus par aizdevumiem, līzingiem un kredītiem Amerikā pieņem, pamatojoties tikai uz visiem pieejamu indivīda kredītreitingu. Pamēģini noīrēt dzīvokli vai paprasīt bankā kredītkarti, ja tev nav normāls kredītreitings. Plaši izplatītas ir aplikācijas, kurās cilvēks var katru dienu sekot sava kredītreitinga izmaiņām un saņemt vērtīgus padomus tā uzlabošanai. Piemēram – paņem vēl vienu vai divas kredītkartes. Jo vairāk parāda, jo augstāks kredītreitings. Bet pieejamo kredītu neizmanto vairāk nekā 20% apmērā, jo lielāka izmantošana reitingu atkal samazina. Ironiski, ka viena no populārajām kredītreitinga pārbaudīšanas aplikācijām saucas “Credit Karma.”

Pagājušajā nedēļā potenciāls klients izlēma taisīt eksperimentus ar mūsu (SAF Tehnikas) aparatūru. Šim nolūkam viņam vajadzēja mēriekārtas vairāku desmitu tūkstošu vērtībā. Larijs dzīvo Losandželosā, mēs esam Denverā. Tuvu – nieka divu stundu lidojums. Tā Larijs sakrāmē savus loriņus kastēs un pa pastu aizsūta uz Denveru. Lieki piebilst, ka mums nav nekādu rakstisku līgumu vai vienošanās par materiālajām atbildībām vai ko tādu. Divas dienas notiek eksperimenti un mērīšanās, Larijs tā aizraujas un aizkavējas, ka viņam nākas pa galvu pa kaklu skriet uz lidostu, lai nenokavētu lidmašīnu. Mantas paliek izmētātas pa mūsu biroju un atvadoties mēs apsolam, ka visu sakrāmēsim viņa kastēs un aizsūtīsim atpakaļ uz Losandželosu. Apmēram tā Amerikā notiek sadarbība biznesu starpā – vairāk paļaujoties un sarunāto un uzticoties, nevis rakstot garus līgumus.

Latvijā mēs esam ļoti formāli un sliecīgi izdomāt garas, sarežģītas procedūras, bet ja kaut kas atgadās, tad tāpat vainīgo atrast nav iespējams, jo visiem pa riņķi ir kāda laba atruna, kas ļauj izšmaukt no bargā soda. Latvijā ir līdzīgi kā Krievijā – likumu bardzību kompensē to ievērošanas neobligātums. Savukārt Amerikā attiecības vairāk sakņojas fundamentālā ticībā, ka cilvēki ir godīgi. Manuprāt, daudz mazāks ļaunums ir, ja tevi vienā no simts reizēm apmāna, nekā dzīvot nemitīgās bailēs un stresā un pieņemt, ka katrs pretimnācējs ir potenciāls blēdis, tāpēc vai nu nevajag neko darīt, vai arī vajag no visām pusēm aizsegties ar papīru kalniem. Iedomājieties, kādu postu ekonomikas produktivitātei un mūsu labsajūtai nodara šis marasms.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par aģentiem

Posted on 28. novembrī, 2016.     1 komentārs

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera martā uzaicināja mani piedalīties konferencē par latviešu biznesu ASV. Izrādās, Latvijas eksports uz ASV vismaz divas reizes atpaliek no Lietuvas vai Igaunijas eksporta. Tātad ir, kur augt! Vēl interesanti, ka visām Baltijas valstīm ir kāds viens štats, ar kuru katrai ir vislielākais tirdzniecības apjoms. Piemēram, Latvijas rādītājus ļoti ietekmē Latvijas balzama  produkcijas eksports uz ASV.

Domāju, ka pazīstamākā Latvijas eksportprece ASV ir Stoli degvīns, kuru var redzēt katrā bārā vai alkohola veikalā.

Kāds no runātājiem konferencē stāstīja par parasto ASV iekarošanas ceļu. Vispirms aizbrauc uz trade show jeb nozares izstādi. Labāk brauc uz vienu un to pašu izstādi daudzas reizes, lai tavu seju iegaumē, nekā pārskrien vairākām pilsētām pa virsu. Nav jēgas viena brauciena laikā apceļot daudzas vietas, katrā uzkavējoties nepilnu dienu. Tas būtu apmēram tāpat kā staigāt pa bāriem, lai meklētu sievu.

Amerikā man partneri mācīja — lai iekļūtu kādā nozarē, nepieciešami trīs gadi. Tu pacietīgi braukā uz vienām un tām pašām izstādēm, ej uz pieņemšanām, sūti preču paraugus, iesaisties nelielos izmēģinājuma projektos. Un vienā brīdī tevi sāk sveicināt, telefons sāk zvanīt. Šāds trīs gadu cikls labi saskan ar pilnīgi jebkuru biznesu, kādā man ir iznācis iesaistīties. Protams, pastāv arī iespēja uzvarēt loterijā, bet 20 gadu laikā man nekad nav izdevies izveidot sekmīgu biznesu straujāk, un neesmu redzējis, ka kādam citam izdotos izveidot godīgu biznesu īsākā laikā.

Tātad tu gribi ieiet jaunā tirgū. Vispirms aizbrauc uz kādu izstādi apostīt gaisu. Ja izstāde liekas piemērota, nākamreiz izveido stendu kā pilnvērtīgs dalībnieks. Ņem vērā, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra atbalsta uzņēmēju dalību ārvalstu izstādēs, līdz ar to, ja nav slinkums rakstīt pieteikumus un pārskatus, ap 50% no dalības izmaksām var dabūt no valsts. Piedaloties izstādē, saproti, vai šeit ir pircēji un sadarbības partneri. Ja ir, jādomā par tālāko. Dārgais variants — dibināt savu uzņēmumu, meklēt darbiniekus, kārtot vīzas. Lētais — sākt ar aģentu.

SAF Tehnika dažādos tirgos strādā ar aģentiem. Arī ASV ienācām ar aģenta palīdzību. Tu piedalies izstādē, stāvi savā mazajā 10×10 pēdu stendiņā (jo parasti lielākam naudas nav, un to arī nevajag). Pie stenda pienāk uzvalkā ģērbies kungs, sāk uzdot dažādus ļoti ieinteresētus jautājumus. Sarunā pakāpeniski atklājas, ka kungam ir 30 gadu pieredze vajadzīgajā industrijā ASV. Viņš ir strādājis lielos amatos kompānijās, kuras ir vai nu tavi konkurenti, vai arī klienti, kuriem pārdot tu varētu tikai sapņot. SAF Tehnikai šādi klienti varētu būt T Mobile, AT&T, Sprint vai tamlīdzīgi giganti. Sarunas biedrs ar burvju mākslinieka vieglumu sāk vilkt no sava cilindra puķu pušķus, kuri pārvēršas baltos trusīšos un raibos papagaiļos. Tu esi saticis nopelniem bagātu nozares veterānu!

Nav vienas labas receptes sadarbībai ar aģentu. Cilvēki ir dažādi, un arī produkti ir dažādi, tūkstošiem faktoru var ietekmēt projekta veiksmi. Tomēr ir daži vienkārši, veselā saprāta diktēti principi, kuri veiksmes iespēju ievērojami palielina.

Cik iespējams, centies izvairīties no fiksētas atlīdzības maksāšanas, daudz labāk maksāt kādu procentu no produkta realizācijas. Vai komisija ir 3% vai 30%, ir atkarīgs no produkta veida, tava uzcenojuma, industrijas prakses. Parasti ir kāds kombinēts variants — daži tūkstoši dolāru mēnesī fiksēta samaksa un procents no realizācijas. Aģents, protams, prasīs iespējami lielu mēneša maksu uz iespējami ilgu periodu. Nekādā gadījumā nevienam nepiešķir ekskluzīvas tiesības. Gadījumā, ja no ekskluzivitātes nevar izvairīties, precīzi jāuzskaita klienti, uz kuriem tā attiecas, kā arī ekskluzivitātes pārtraukšanas nosacījumi. Piemēram, ja noteiktu laiku klients neko nav pircis. Svarīgi arī noteikt, ka eksluzivitāte piešķirta uz galīgu laika periodu, piemēram, 18 mēnešiem, maksimums uz 36 mēnešiem. Aģentiem ir jānorāda viņa mērķa klienti. Jānorāda arī klienti, kurus viņiem ir aizliegts aiztikt. Agri vai vēlu tirgū parādās «kanāla konflikti», un tu negribi, lai tos pašus klientus apstrādātu vairāki tavi aģenti, vai arī komisijas būtu jāmaksā vairākiem aģentiem par vienu un to pašu darījumu.

Tavās interesēs ir prasīt, lai aģents gatavo regulārus pārskatus, informē par visiem saviem kontaktiem, apgūst produktu. Lai ievērotu konfidencialitātes noteikums un nepārstāvētu konkurējošus ražotājus. Aģents savukārt centīsies tevi turēt tumsā, visu laiku atklāsies dažādas jaunas iespējas, kuras prasīs neplānotus un arvien augošus izdevumus. Parādīsies dažādas idejas, kas palīdzētu produktu pārdot. Svarīgi saprast, kad šīs idejas ir konstruktīvas un tiešām nepieciešamas, lai pārdotu, un kad tā ir tukša gaisa tricināšana, ar kuru aģents demonstrē savu kompetenci un pamato sliktos pārdošanas rezultātus. Cilvēka dabā ir vienmēr atrast vainīgos, tādēļ nepastāv tāds aģents, kurš godīgi atzītu savu nespēju vai neprasmi. Gluži otrādi, godājamais industrijas veterāns vienmēr mācēs pierādīt, kādēļ tavs produkts ir slikts vai tu pats — nekompetents.

Kādā brīdī aģentu skaits pieaug un sajūta ir kā stāvot izsalkušu kaķu bara priekšā. Viņi ņaud, glaužās gar kājām, cenšas uzlēkt uz galda un nočiept tavas pusdienas, bet nejaukākie un nekaunīgākie pietaisa tavas čības. Tādēļ iesaku veidot un kopt precīzu sistēmu aģentu atlasei un vadībai. Tas attiecas gan uz kritērijiem aģentu izvēlē, metodēm kā tos rekrutēt, kā apmācīt, kā motivēt. Arī visnešpetnāko kaķu baru ir iespējams savaldīt, viss atkarīgs no dresētāja mākslas un ieguldītā darba.

Šis raksts pirmo reizi ir publicēts žurnāla IR Nauda 2016. gada aprīļa numurā!

 Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par zelta torni un Latvijas dzimšanas dienu

Posted on 20. novembrī, 2016.     2 komentāri

Tramps savā zelta tornī rosās un ķibina kopā jauno valdību, kam visi Amerikā ar aizturētu elpu seko, komentē un apspriež. Trampisti saka, ka viss būs lieliski, kamēr liberāļi zīmē apokaliptisku pasaules gala ainu. Domāju, ka valdīt un noturēt varu Trampam būs stipri grūtāk, nekā uzvarēt vēlēšanās. Populistu problēma ir doto solījumu neizpildāmība. Tauta ātri zaudē ilūzijas un nākošajās vēlēšanās ievēl kādu citu. Tādēļ Trampam vienīgā iespēja, kā valdīt vairāk par vienu termiņu, ir mainīt spēles noteikumus un padarīt sevi par neizbalsojamu. Bet tam ir vajadzīgas baigās aknas, un jebkurā gadījumā spēle tomēr ir ļoti riskanta. Daži mīl Trampu salīdzināt ar Hitleru, bet man tomēr liekas, ka viņi ir pavisam atšķirīgi personāži. Hitleram bija sava saliedēta partija, fanātiski sekotāji, ideoloģija un paramilitāras organizācijas. Arī demokrātiskās institūcijas Vācijā bija ļoti vājas. Amerikā nākošos četrus gadus Trampu gaida visai nejauka vazāšanās pa tiesām un nemitīgas sabiedrisko attiecību krīzes. Viņa elektorāts – tie dusmīgie pusmūža baltie vīrieši, gaidīs, lai viņiem kaut kas dzīvē paliek labāk. Vecos laikos karavadoņi šo problēmu risināja tā, ka ļāva savam karaspēkam izlaupīt iekaroto pilsētu un iegūt vietējās sievietes, bet jebkādu dumpi apspieda ar zobenu un uguni. Grūti pateikt, vai kaut kas tāds ir iespējams Amerikā. Daudzās vietās pasaulē šie paņēmieni arī mūsdienās darbojas pavisam labi, piemēram, Donbasā vai Sīrijā, ļoti ceru, ka Latvija no kaut kā tāda būs pasargāta.

Tikmēr Latvijas dzimšanas diena ir nosvinēta godam, un no Denveras izskatās, ka Rīgas salūts izdevies krāšņāks nekā amerikāņu sarūpētais 4. jūlija Neatkarības dienā. Mūsdienu tehnoloģijas paver nebijušas iespējas dzīvot Amerikā, bet justies gandrīz kā Latvijā. Atliek tikai lasīt Delfus, piesekot tviterī attiecīgajiem viedokļu līderiem un katru dienu uzskaipot dažiem draugiem vai radiniekiem. Nopērkot labas izķirtspējas kameru ar mikrofonu, piemēram Logitech HD Pro Webcam C920 par $60, virtuālo realitāti var baudīt pavisam apmierinošā izšķirtspējā un skaņas kvalitātē. Var, piemēram, nolikt uz galda datoru un kopā ar tālajiem draugiem viņpus ekrāna baudīt ēdienu un atspirdzinošus dzērienus. Skaipā, starp citu, pavisam labi var saštepselēt kādus piecās dažādās vietās esošus korespondentus un uztaisīt kārtīgu virtuālo ballīti.

Šādā virtuālā pasaulē iespējams dzīvot ar pavisam minimālu saikni ar ārpusē valdošo realitāti. Savu fizisko ledusskapi var piebāzt ar šprotēm, krievu šķiņķi, leišu biezpienu un “Kārums” sieriņiem, kuri netālajā krievu bodē ir pieejami gluži plašā izvēlē. Arī rupjmaize, šnabis un melnais balzāms. Apaļīgas formas krievu vecmāmiņas tevi apkalpos gluži kā kādā krievu mazpilsētas veikalā, un lieki piebilst, ka visa komunikācija notiks skaidrā krievu valodā. Latviešu diemžēl ne, jo mūsu fiziskā koncentrācija šeit ir pārāk maza. Skatoties nākotnē, labi redzams, ka virtualizācijas tendence tikai pastiprināsies. Nākotnes ražotāji mums ausīs ieliks nemanāmus skaņu implantus, uz acīm uzliks brilles, kuras papildus fiziski redzamajām lietām projicēs vērtīgu informāciju, kura mūs padarīs vēl efektīvākus, palīdzēs pieņemt pareizus lēmumus, vai vismaz izklaidēs un palīdzēs uzveikt nogurdinošo un izmisīgo garlaicību, kura saēd mūsu dzīvi.

Diemžēl arī Amerikā, tāpat kā Latvijā, lielākā daļa cilvēku nevar atļauties pārlieku komfortabli dzīvot savā digitālajā burbulī, jo šādai dzīvei nepieciešams priekšnosacījums ir noteikta garuma skaitļu virknes digitālajā bankas kontā. Viss darbojas teicami līdz brīdim, kamēr bankas kredītkartē pietiek dolāri. Tajā brīdī, kad dolāri izbeidzas, viss pārsteidzošā ātrumā apstājas. Kādas divas reizes šeit esmu runājis ar darba meklētājiem, kuri uz jautājumu par dzīvesvietu ir atbildējuši, ka dzīvo savā automašīnā.

Lielāko pasaules problēmu atrisinās cilvēks, kurš atradīs veidu, kā nodarbināt dusmīgos, baltos vīriešus, pie tam tādā veidā, lai viņiem par darbu varētu labi samaksāt, lai darbs celtu viņu pašcieņu un lai tas būtu tik interesants, ka viņi šādu darbu arī gribētu darīt. Iedomājieties – nākotnē arvien vairāk visu varēs izdarīt roboti. Pakalpojumi kļūs labāki un lētāki, un vienkāršais darba darītājs šo pakalpojumu nodrošināšanai vairs nebūs vajadzīgs. Bet cilvēkiem vajadzēs naudu, lai kaut ko nopirktu, un arī kādu jēdzīgu nodarbošanos.

Kamēr lielākie domātāji cenšas šo vispasaules dilemmu atrisināt, man nekas cits neatliek kā kustināt rociņas un kājiņas un rūpēties par to, lai digitālajā bankas kontā cipari pieaugtu, jo citādi var iznākt pārvākties uz automašīnu vai arī dzīvot cerībā, ka tāds Tramps no sava zelta torņa atrisinās visas manas problēmas.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par maģisko gaismu

Posted on 14. novembrī, 2016.     1 komentārs

Sveiciens visiem Latvijā! Šobrīd sēžu mašīnā, esam atceļā no Albukerkes uz Denveru. Brīvdienās noorganizējās neliels roudtrips uz Rufusa Veinraita koncertu Albukerkē. Jau sen gribēju redzēt mākslinieku dzīvajā – pirms pāris gadiem viņš muzicēja Rīgā, tad uz koncertu netiku, vēlāk speciāli braucu uz Romu, kur koncerts tika atcelts, jo Rufusa lidmašīna aizkavējās laika apstākļu dēļ. Bet trīs lietas ir labas lietas, un ar trešo mēģinājumu man arī izdevās gan koncertu noskatīties, gan arī pēc koncerta rīkotajā pieņemšanā iedzert šampanieti un pastāvēt māksliniekam pavisam blakus. Rufusiņš gan bija bēdīgs, tāpat kā zālē esošā kulturālā publika, jo gandrīz visi bija atbalstījuši vēlēšanās Klintoni, un pāris dienas pēc vēlēšanām sajūta ir apmēram tāda, kā atmostoties ar briesmīgām paģirām. Rufuss no skatuves stāstīja par nesenu koncertu Aspenā, kur zālē sēdējusi Ivanka Trampa un par “bad vibe”, kuru radījuši šie cilvēki. Bet ir kā ir, un būs kā būs. Un koncerta beigās tikām pie Hallelujah, jo Veinraits ir ģimeniski saistīts ar Koenu, un, viņu godinot, šo dziesmu nodziedāja, kaut arī, kā pats atzina, bija nosolījies to nedziedāt, ja Klintone zaudēs.

Albukerke ir Ņūmeksikas jeb “Enchanted state” galvaspilsēta. Štatā dzīvo tikai 2 miljoni cilvēku, un tas visvairāk ir pazīstams ar savām mākslas tradīcijām. Kopš divdesmitā gadsimta sākuma Ņūmeksikā strādājuši slaveni ASV mākslinieki, bet Santa Fe joprojām ir apmēram jūdzi gara iela, kuras abās pusēs sabūvētas visdažādāko stilu mākslinieku galerijas. Varētu pat būt, ka tur ir vislielākā mākslas koncentrācija pasaulē.

Domāju, ka Latvijā ir diezgan daudzi seriāla “Braking Bad” cienītāji. Katrā ziņā es piederu šo fanu pulciņam. Aizraujošā seriāla darbība risinās Albukerkē un arī tā lielākā daļa ir filmēta šajā tuksneša un maģiskās gaismas pilsētā. Tagad tur turpina filmēt citu visai slavenu juristu seriālu “Better call Saul”. Amerikāņi ir ļoti servisa orientēta un praktiska tauta, tādēļ, ņemot vērā seriāla popularitāti, uzņēmīgi ļaudis piedāvā “Breaking Bad” tūri pa seriāla slavenākajām vietām. Ekskursijas vajadzībām iegādāts tādas pašas markas RV busiņš, kurš aprīkots kā narkotiku izgatavošanas laboratorija. Brauciena laikā tiek rādītas slavenākās epizodes no seriāla, kura filmēšanas vietas var aplūkot pa busiņa logu. Vienu vārdu sakot, sajūtas tiek atveidotas diezgan pilnīgi.

Jāpiebilst, ka Ņūmeksikā tiek uzņemtas daudzas filmas, jo štats piedāvā atmaksāt 30% no tajā iztērētajiem filmu uzņemšanas izdevumiem. Liekas, šī politika labi strādā komplektā ar mākslas tradīcijām, štatā esošo universitāti, kura gatavo kadrus filmu industrijai, un arī faktu, ka Kalifornija ir tuvu un izmaksas tajā ir briesmīgi augstas. Domāju, ka šeit būtu arī ko pamācīties Latvijas ekonomikas attīstītājiem – par to, ka izglītības sistēmai, imidžam, tradīcijām un biznesam ir jādarbojas saskaņā.

Bet ar mākslu vien nepietiek. Ņūmeksika ir pazīstama arī ar to, ka tajā tika izgatavota un izmēģināta pasaulē pirmā atombumba. Atombumbas muzeju gan apmeklēt neiznāca, jo dažās dienās visu paspēt nevar. Līdz ar to arī Latvijai papildus operas un koru dziedāšanas tradīcijām vajadzētu padomāt par kaut ko tehnoloģisku, ar ko iemantot pasaules slavu. Starp citu, pirms pāris nedēļām Denverā izmēģināja pirmo bezšoferu fūri – tā atveda alus kravu no Coors brūža Goldenā.

Pirms nedēļas sev solīju, ka par politiku un Trampu vairs nerakstīšu, jo cik tad var malt vienu un to pašu. Bet Donaldiņš pārsteidza, un par sevi tik viegli aizmirst neļauj. Nevar noliegt arī to, ka Tramps rukāja no sirds – pēdējās nedēļās viņš mauca pa 4-5 rallijiem dienā, kamēr Klintone knapi aizčāpoja uz vienu dienā un arī tad komplektā ar visādiem muzikantiem. Es esmu pussprādzis, ja man nedēļas laikā ir jāaizbrauc uz 3-4 pilsētām ASV, Tramps pamanījās aizskriet uz 20-25. Protams, privāta lidmašīna, helikopteri un visas pārējās labās lietas nodrošina kādu komforta līmeni, bet tomēr 70 gadu vecumā tas ir ļoti cienījams spars.

To, ka Trampam ir labas izredzes vinnēt, es rakstīju jau pirms nedēļas: https://bergsblogo.com/2016/11/06/par-nakotnes-paregosanu/

Šajā Trampa stāstā ir zināma analoģija ar ASV prezidentu Trumenu. Viņš bija kara laika viceprezidents, kurš tika par prezidentu pēc Ruzvelta nāves 1945. gadā. 1946. gada vēlēšanās arī visi pareģotāji prognozēja Trumena sagrāvi. Viņš bija sīkuzņēmējs no ASV dienvidiem, runāja un uzvedās drusku pāķiski, kas lika augsti izglītotajai elitei raukt degumus. Analoģija ar Trampu ir tāda, ka arī Trumens mauca ar priekšvēlēšanu vilcienu krustu šķērsu cauri visai Amerikai, viņš runāja ar mazo, vienkāršo cilvēku, un mazais cilvēks pavilkās un balsoja par viņu. Arī Trumena gadījumā nākošajā rītā pēc vēlēšanām daudzas avīzes sadrukāja pirmās lapas, kurās apsveica viņa oponentu ar uzvaru. Šeit gan arī analoģijas beidzas, jo Trumens bija demokrāts un tieši viņš iedibināja pēckara pasaules kārtību – ANO, NATO un Māršala plānu. Bet pasaulē, kā zināms, viss iet pa riņķi, un izskatās, ka Tramps būs tas, kurš šo kārtību nojauks, bet kādu viņš uzbūvēs, to mēs varēsim vērot, elpu aizturējuši.

Trampa ievēlēšana uzdod daudzus pavisam praktiskus jautājumus. Kas notiks ar darba vīzām un uzturēšanās atļaujām? Vai uzņēmējiem no ārzemēm tiks likti kādi jauni šķēršļi, ievedmuitas vai gluži vienkārši nacionālistisks sentiments? Galu galā – kas notiks ar dolāra kursu un ASV ekonomiku kopumā? Denveras sporta kluba ģērbtuvēs vietējais banķieris prognozēja, ka ekonomikai pēc Trampa ievēlēšanas vajadzētu iet uz augšu. Un ne tik daudz, ka banķieris bija nez kāds Trampa piekritējs, bet tādēļ, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem republikāņiem ir gan prezidents, gan Kongress, gan Senāts. Tas nozīmē, ka viņi savus plānus kādus pāris gadus varēs netraucēti realizēt, kamēr demokrāti jau ir sākuši iekšējās “razborkas”. Partijai būs jauna vadība, tiks izvērtētas kļūdas, domāts par jauniem virzieniem. Konkurence gan ekonomikā, gan politikā līdz šim ir nodrošinājusi Amerikas attīstību. Bez tam amerikāņi ir praktiska tauta, viņiem patīk “get things done”, un ar šo savu īpašību tā patīkami atšķiras no lielākās daļas citām pasaules valstīm.

Viena no man pārsteidzošākajām lietām šajās vēlēšanās bija milzīgais ātrums, ar kādu viss bija galā. Jau vēlēšanu vakarā ap deviņiem bija skaidrs, ka Klintonei ir beigas. Naktī Tramps pateica savu uzvaras runu, nākošajā dienā savu zaudējumu atzina Klintone, bet jau aiznākošajā dienā Obama pieņēma Trampu Baltajā namā un solīja visu atbalstu varas pārņemšanā. Tikmēr prese un sociālie tīkli ražo materiālus ar virsrakstiem “Kādēļ Tramps uzvarēja?”, bet sarūgtinātākie vēlētāji bloķē satiksmi Denveras un citu lielo ASV pilsētu centros.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Breaking Bad tūres busiņš apstājies pie Valtera automazgātuves un demonstrē zilos dūmus.

Par nākotnes pareģošanu

Posted on 6. novembrī, 2016.     4 komentāri

Rakstu šo tekstu sestdienas rītā, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām ir palikušas tikai trīs dienas. Šovakar Denverā viesojas Tramps, bet es iešu uz operu. Interesanti, vai, aizejot uz Trampa ralliju, man izdotos samainīt biļetes? Viegli nebūtu – kas gan ir Pučīni opera “Meitene no Rietumiem” (La Fanciulla del West) pret iespēju uzlādēt baterijas pūlī un korī kliegt “Build the Wall!”, “Drain the Swamp!” (labi rīmējas ar “Tramp”), “Make America Great Again”, “Lock her up!” Nespēju no galvas atcerēties nevienu Hilarijas kampaņas lozungu, bet redziet, cik daudz vērtīgas Trampa idejas atcerējos, rakstot tikai vienu šo teikumu. Liekas, ka abu sarīkojumu entuziasti pēc sava profila tomēr īpaši nepārklājas. Biļešu cenas gan ir aptuveni vienādas – Tramps pārdod 2 biļetes par 200 dolāriem, un operas biļetes atkarībā no vietas maksā līdzīgi. Kulturālu un politisku sarīkojumu apmeklēšana ASV ir dārga. Interesanti, ka, lai tiktu uz Trampa ralliju, biļetes jāpērk internetā un lai tiktu līdz pirkšanai, ir jānorāda visai sīka informācija – gan e-pasta adrese, gan mobilā telefona numurs. Šīs vēlēšanu kampaņas laikā kandidāti ir ieguvuši apjomīgas savu atbalstītāju datu bāzes, un gan jau komerciāli nadzīgais Tramps tās pratīs lietderīgi izmantot arī tad, ja vēlēšanās zaudēs, bet varbūt, ka tieši tad viņš šo informāciju pratīs izmantot īpaši sekmīgi.

Šo ASV vēlēšanu centrālā tēma nav kādas lielas idejas, bet nelāgs un prasts rasisms un ksenofobija. Jo es nespēju ieraudzīt neko citu, kas varētu vienot viņa atbalstītājus. Tradicionāli republikāņi ir reliģiozi, aizstāv indivīda brīvības, iestājas par maziem nodokļiem un pret valsts pārmērīgu iejaukšanos cilvēku dzīvē. Tramps runā par sienu celšanu, meksikāņu izvarotāju deportācijām un kādas mistiskas varenības atjaunošanu un tieši šo saukļu dēļ arī cilvēki uz viņu pavelkas – daļai liekas, ka, ja izdarīs kā pēc saukļiem, tad varēs idilliski praktizēt tās augstāk uzskaitītās vērtības, citi atkal dziļi sirdī ir pārliecināti, ka krāsainajiem ir jāierāda viņu vieta un sievišķiem jau arī vieta ir pie plīts. Diemžēl viņi nesaprot, ka, iedodot Trampam varu un cenšoties īstenot kaut daļu no viņa solījumiem, iestāsies tāds bardaks un jukas, ka dzīve pie Obamas liksies kā paradīze. Nesen izlasīju Ērika Larsona dokumentālo grāmatu “In the Garden of Beasts: Love, Terror, and an American Family in Hitler’s Berlin.” Un lai arī ASV nav trīsdesmito gadu Vācija, tomēr zināmas paralēles es ieraudzīt varu.

Aptaujas gan joptojām pareģo, ka uzvarēs Klintone. ASV politiskā sistēma un naudas daudzums, kāds tiek ieguldīts vēlēšanās, ļauj plaši izvērsties visdažādākajiem sabiedriskās domas izpētes ekspertiem, statistiķiem un “lielo datu” analītiķiem. Jau šodien zināms, ka vēlēšanās jau nobalsojuši stipri lielāks procents latīņamerikāņu, kas ir laba zīme Klintonei, bet daudz mazāks daudzums afroamerikāņu, kas atkal ir viņai slikta zīme. Trampa kampaņa apgalvo, ka esot liels daudzums “slēpto” Trampa atbalstītāju, kuri aptaujās kaunas atdzīties, ka viņi balsos par Trampu. To pašu apgalvo arī Klintones kampaņa – esot arī tādi, kuri kaunoties teikt, ka balsos par Klintoni. Un vēl jau arī ir Senāta un Kongresa vēlēšanas, kuru rezultāts ir gandrīz tikpat svarīgs kā prezidenta vēlēšanu rezultāts. Un vēl arī pieci ASV štati šajās vēlēšanās balso par marihuānas legalizāciju un marihuānas uzvaru vēlēšanās paredz gandrīz visi analītiķi un sabiedrības pētnieki. Lai jau tauta pīpē un necepās tik daudz.

Trešdienas rītā mēs ASV diezgan droši zināsim šo vēlēšanu rezultātu. Iespējams, tā būs Klintone, pirmā sieviete ASV prezidenta amatā. Viņai uzvaru paredz aptaujas un arī viņas vēlēšanu kampaņas budžets ir kādas četras reizes lielāks nekā Trampam. Viss tiek darīts profesionāli, pareizi un plānveidīgi. Klintoni atbalsta gan lielais bizness, gan intelektuāļi, gan arī gandrīz visi respektablie preses izdevumi.

Bet tikpat iespējams tas var būt arī Tramps – jo šis ir underdogu gads. Neviens nopietni neparedzēja Brexitu, bet tas notika. Arī Čikāgas beisbola komanda Cubs šajā nedēļā ieguva “Pasaules kausu”, tā noņemot 108 gadus ilgušo “lāstu”, jo pēdējo reizi viņi šo kausu ieguva 1908. gadā. Trampam ir mazāk naudas, bet viņš ir iekurinājis daudzu sirdīs liesmu. Un viņš mauc – iedomājieties nedēļām ilgi četri ralliji dienā, krustu šķērsu pa visu ASV. Tam vajag kārtīgas iekšas. Tāpēc neko droši pareģot nevar. Vienu gan es zinu pavisam noteikti – jau mirkli pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas parādīsies jūra ar ekspertiem, kuri vienā balsī kliegs “es jau teicu” un “tas taču bija acīmredzami”. Bet viens no lielākajam dzīves skaistumiem ir tas, ka dzīvojam uz priekšu, nevis atmuguriski, un nākotni mums zināt nav lemts. Un labi, ka tā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par “Skin in the Game”

Posted on 31. oktobrī, 2016.     1 komentārs

ASV vēlēšanas ir nonākušas finiša taisnē un patreiz atgādina kaut ko līdzīgu Anakina Skaivolkera sacensībām filmā “Star Wars: Episode I – The Phantom Menace”. Sacīkste mainās tik strauji un pavērsieni ir tik negaidīti, ka neņemos prognozēt šo vēlēšanu iznākumu. Ja tagad uzrakstīšu kaut ko par FIB izmeklēšanu Klintones e-pasta vēstuļu lietā, tad, visticamāk, rīt vai parīt jau būs kāds jauns notikums, kuru visi TV kanāli iztirzās dzīvajā, aizrīdamies un siekalas šļakstinādami. Runā, ka CNN, pateicoties Trampa fenomenam, esot nopelnījis 100 miljonus dolāru vairāk nekā parastā vēlēšanu gadā. Tamdēļ visi ilūziju pārdevēji ir ieinteresēti uzturēt spriedzi līdz pat 9. novembra rītam, lai runājošajām galvām TV ekrānos būtu iespēja analizēt katru pateikto teikumu un nākt klajā ar vispretrunīgākajiem notikumu skaidrojumiem, savukārt TV kanāli varētu gūt rekordlielus reklāmu ieņēmumus no kompānijām, kuras grib pārdot savas picas vai pretkrākšanas līdzekļus elpu aizturējušajai Amerikas tautai, vienalga vai tie būtu Trampa vai Klintones kvēlie atbalstītāji. Daudzi SAF Tehnika klienti ASV ir TV studijas, tāpēc fakts, ka šis ir rekordieņēmumu gads industrijai, ir pozitīvs arī mums un caur to kāda drupača no ASV vēlēšanu svētku galda nokļūst arī Latvijas valsts budžetā.

Šajā vēlēšanu gadā viena no ieteicamajām lasāmvielām ir Edward Bernays 1923. gadā sarakstītā grāmata Crystallizing Public Opinion. Izlasot šo grāmatu, saproti, ka publiskajā telpā nejaušas ziņas tāpat vien pašas no sevis nenonāk. Piemēram – ir paklīdušas baumas, ka kāds hotelis grasās pārtraukt savu darbību, un šo baumu dēļ samazinās klientu skaits. Risinājums – publiski paziņot, ka viesnīca slēdz līgumu uz 5 gadiem ar slavenu pavāru un no līguma slēgšanas uztaisīt šovu, kurš netiešā veidā pateiktu, ka runas par drīzu galu ir tikai tukšas baumas. Pateikt tieši nevar, jo tas publikai liks domāt pavisam pretējo. Kapu Tramvajs – piemērs nesenai Latvijas sabiedrisko attiecību kampaņai un gan jau, ka cīņa šeit ir starp nekustamo īpašumu attīstītājiem un, iespējams, starp dažādu projektu lobijiem, kuri pretendē uz pieejamo finansējumu, un, protams, iespēja paspārdīt Nilu arī daudziem ir patīkama.

Amerikā es bieži sadarbojos ar   konsultantiem un aģentiem, kuri piedāvā savus pakalpojumus, lai pārdotu SAF produktus. Tāpēc esmu pieradis uzklausīt stāstus par grandioziem projektiem, kurus sadarbības partneris varētu atnest, nepieciešams vien tāds nieks kā kādi divdesmit tūkstoši dolāri pētniecībai vai mūsu apmaksāts ceļojums, piemēram, uz Barselonas vispasaules mobilo tehnoloģiju izstādi, kurā būšot unikāla iespēja satikt visus pasaules mobilās industrijas vissvarīgākos viceprezidentus un šīs tikšanās tad vedīšot pie kādas lielas un pasakainas laimes.

Situācijās, kad kāds cenšas tevi pārliecināt par savu ideju, ir jāuzdod viens vienkāršs jautājums – no kā šī persona pārtiek un kas mainīsies viņa situācijā, ja notiksies tas, par ko šī persona tik ļoti iestājas. Visbiežāk izrādīsies, ka minētā persona iegūs kaut ko ļoti prozaisku – piemēram, minētos divdesmit tūkstošus dolārus vai ceļojumu uz Barselonu, bet tu attiecīgi no tā šķirsies. Tāpat arī ir vērtīgi padomāt, ar ko kādā debatē iesaistītie cilvēki riskē, ja lietas aizies vienā vai otrā virzienā. Nevajag ņemt nopietni “ekspertus”, kuri ne ar ko neriskē, bet vienīgi cer dabūt labi apmaksātu darbu, ja viņu bīdītais projekts izdosies, vai kas vienkārši “zīmējas”, lai uzturētu savu “eksperta” tēlu, kurš viņiem nodrošina šādu vai tādu iztikšanu vai pašapziņas līmeni.

ASV tauta tikmēr gatavojas Helovīniem, kuri ir vieni no iecienītākajiem un visplašāk šeit svinētajiem svētkiem. Nav nekāds pārsteigums, ka šogad populāri ir Hilarijas un Donalda ķēmu kostīmi, bet priekšpilsētu savrupmājas ir apvītas ar trekniem zirnekļu tīkliem, un mauriņi ir izrotāti ar glītām, uz izpārdošanām pirktām antīku kapakmeņu replikām.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Mafinu un čūsku indes pārdevējiem

Posted on 23. oktobrī, 2016.     5 komentāri

Pagājušo nedēļu pavadīju Čikāgā, kur piedalījos nelielā, bet ļoti interesantā izstādē un konferencē, kuru organizēja FIA – “Futures Industry Association” https://expo2016.fia.org. Kā var saprast no nosaukuma, pasākumā satikās specifiskas “finanšu instrumentu” nozares naudas cilvēki.

Čikāgā atrodas vairākas biržas, kurās tirgo “atvasinātos finanšu instrumentus” un citus brīnumus, kuru nosaukumi normālam cilvēkam Latvijā ir pasveši. SAF Tehnika šajā pasaulē ir nonākusi caur to, ka ražojam vienas no pasaulē ātrākajām mikroviļņu datu pārraides sistēmām, kuras šīs nozares spēlētāju konkurētspējai ir vitāli nepieciešamas. Katrā biznesa jomā unikālai informācijai ir cena, tikai šajā nozarē sacenšanās notiek par to, kura spēlētāja dators saņems informāciju mikrosekundi vai pat kādas 100 nanosekundes ātrāk, nekā konkurenta dators.

Mūsdienās lielu daļu no visiem akciju pirkšanas un pārdošanas darījumiem realizē datori. Nav vairs tie laiki, kad biržu tirgotāji klaigāja, vicinājās ar rokām un pirka un pārdeva savus vērtspapīrus lielos tirgošanās plačos. Analoģija ar citām jomām, kurās datori, roboti un mākslīgais intelekts aizstāj cilvēkus, ir acīmredzama. Vienīgie, bez kuriem nekādi neiztikt, ir frīkainā paskata pilsoņi, parasti ar labu matemātiķu vai programmētāju izglītību. Tipiski viņi strādā kopā ar pieredzējušiem biznesa cilvēkiem, kuri “var pateikt, ko vajag” un aizvest pie lielā un bagātā klienta, kuram iepārdot viņu radīto brīnumaino produktu.

Kā jau noprotams, tad idejas kā pelnīt naudu vērtspapīru tirgošanās jomā var būt visdaudzveidīgākās. Tādēļ arī liels daudzums izstādes dalībnieku piedāvāja savu “īpašo algoritmisko produktu”, vai savus “tirgu izpētes rezultātus”. Mākslinieciska izskata puisis no Izraēlas visur pičoja savu “automātisko investīciju sistēmu”, kuru Citibank jau paņēmusi izmēģinājumam un ja patiks, tad ieskrūvēs savā internetbankā un piedāvās visiem bankas investīciju produktu klientiem. Neviļus nāk prātā analoģijas par čusku indes vai mūžīgās jaunības eliksīru pārdevējiem, vai kādiem Renesanses laika afēristiem, kuri ceļoja pa Eiropas galmiem un piedāvāja karaļiem savas inovācijas. Piemēram, Fellīni filma “Kazanova” (http://www.imdb.com/title/tt0074291/?ref_=nv_sr_1) ir labs materiāls, lai saprastu šajā Čikāgas eklektiskajā pūlī valdošo noskaņu.

Pavisam eksotisks bija puisis vārdā Maikls, ar kuru iepazināmies pirmajā konferences vakarā, viesnīcas jumta bāra pieņemšanā. Vīrs bija neliela auguma, viņa ķermeņa forma atgādināja halloween ķirbi un pats viņš lepni teica, ka visi draugi viņu saucot par Mafinu. Mafins stāstīja, ka visu dzīvi esot pavadījis Čikāgā tirgojoties ar fjūčeriem un tirgotāju dzīve esot tik vētraina un grūti paredzama, ka izdzīvojot tikai stiprākie un nekaunīgākie. Piemēram, ja kaut kur parādoties ēdiens, tad visi Čikāgas tirgotāji tam metoties virsū kā izsalcis šakāļu bars, jo lēnākie un pieklājīgākie nomirstot badā. Jāpiebilst, ka visi stāsti tika bērti tādā tempā un ar tādu Čikāgas akcentu, ka arī klāt esošie amerikāņi apgalvoja, ka viņi saprotot labākajā gadījumā pusi no sacītā. Uz Mafina vizītkartes stāvēja rakstīts, ka viņš ir investīciju kompānijas prezidents un jau pašā pazīšanās sākumā viņš lepni paziņoja, ka iepazītināšot mūs ar visiem, kuri kaut ko šeit nozīmē. Tā nu nākošie divi vakari pagāja drudžainos pārskrējienos starp dažādiem krogiem un klubiem, kuros konferences dalībnieki rīkoja pieņemšanas. Tas nekas, ka mūsu vārdi nekur nefigurēja aicināto viesu sarakstos, jo Mafina šarmamam pretoties nespēja neviens, turklāt visur viņš mūs stādīja priekšā kā pasaulē labākos radio ražotājus un pretējā pusē neizbēgami bija kāds cits, “pasaulē labākais”, piemēram matemātiķis, vai kviešu fjūčeru tirgotājs.

Dūmakainajos klubos vairāki pilsoņi piedāvāja pirkt viņu konsultāciju pakalpojumus, kuri variēja no “digitālo marketinga kanālu” pārzināšanas, līdz solījumiem piesaistīt finansējumu, jo gan jau mums vajagot kādu pieklājīgu cilvēku, kurš var stādīt mūs priekšā Blackrock vai kādiem tik pat prominentiem naudas maisiem. Bet parunājot mazliet ilgāk, “konsultanti” atvērās tik tālu, ka bija gatavi nekavējoties nākt strādāt par viceprezidentiem pie “pasaulē labākajiem radio ražotājiem”, bet iedzerot vēl divas glāzes sāka lamāt Klintonus un lielīt Trampu. Esmu ievērojis, ka liela daļa Trampa atbalstītāju Amerikā ir dzīvē vīlušies lūzeri, kas man īsti neiet kopā ar Trampa “uzvarētāja” kultivēto tēlu.

Čikāgas FIA izstāde un konference notiek katru gadu un viena no tās īpašām iezīmēm ir fakts, ka ēdienu un alkoholiskos dzērienus visur izstādes hallēs izvieto jau no pusdienlaika. Tas, lai mūžam skrienošie un izsalkušie finanšu šakāļi būtu motivētāki izmest loku gar finanšu nozares čūsku indes tirgotāju stendiem.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com