bergsblogo

Kāpēc latviešiem neiet

Posted on 10. oktobrī, 2016.     3 komentāri

Šī nudien ir iespaidiem un notikumiem bagāta nedēļa! ASV Austrumkrastā turpina pieņemties spēkā viesuļvētra Metjū, un vairākiem miljoniem Floridas un Dienvidkarolīnas iedzīvotāju tiek silti ieteikts pamest mājokļus un ņemt kājas pār pleciem. Viesuļvētras, sniega vētras un zemestrīces ASV piemeklē gandrīz katru gadu un arī Kolorādo štats, kurā es mitinos, nav nekāds izņēmums. Laiku pa laikam vietējā apziņošanas sistēma, nelabi pīkstēdama, mobilajā telefonā izmet lodziņā ierāmētus paziņojumus par viesuļvētras tuvošanos un iesaka tuvumā dzīvojošajiem slēpties patvertnēs. Patvertnes parasti ir izvietotas tualetēs, jo amerikāņi savas mājas paraduši būvēt no papīra, un tad nu mazmājiņa ir visdrošāk nostiprinātā telpa. Tagad es labāk saprotu, kāpēc Amerikā grāmata un filma “Oza pilsētas burvis” ir tik populāra; darbība taču sākas ar viesuli un kādas mazas meitenes aizpūšanu uz pasaku valstību.

Arī privātajā frontē nedēļa visai bagātīga. Viena no foršākajām izklaidēm Denveras apkaimē ir braukāšanās ar kalnu velosipēdiem. Trases šeit ir visdažādākās, sākot ar līdzenām un rāmām un beidzot ar stāvām, akmeņainām un stipri ekstrēmām. Šī ir atrakcija, kuru noteikti varu ieteikt mūsu štata viesiem. Braukšana ar kalnu divriteņiem ir kas tāds, ko Latvijā tik labi baudīt nevar, bet, kad vienreiz izmēģini, tad gribas braukt vēl un vēl. Vienīgi mana šīs nedēļas vizināšanās beidzās ar visai nepatīkamu kritienu, kā rezultātā celis ir stipri jēls un strutojošs. Šo rakstu nevis, lai pažēlotos, bet lai ieķeksētu karodziņu – kad pēc gadiem šo tekstu pārlasīšu, labāk šo nedēļu atcerēšos.

Par ASV politiku pat baidos kaut ko rakstīt, jo otrās prezidentu kandidātu debates plānotas šīs svētdienas pēcpusdienā, bet es blogu esmu iesācis rakstīt piektdienā. Tā ir laba atslodze no nemitīgas sēdēšanas Skype telekonferencēs vai vārīšanās pa telefonu angļu valodā. Esmu nonācis pat tik tālu, ka daļa sapņu rādās angliski. Tad nu šis blogs ir tāda kā nabas saite ar Latviju. Bet par politiku. Šodienas ziņās griežas kārtējā kompromātu porcija par to, ko Tramps savas karjeras laikā ir teicis par sievietēm, un Vikilīks kārtējo demokrātu e-pastu vēstuļu publiskojumi. Amerikas un Krievijas nepārtrauktā attiecību pasliktināšanās, kas izpaužas gan militārās demonstrācijās, gan arī abpusējās verbālās caurejās.

Uz visa šī fona liekas, ka arī Latvijā nevienam nav garlaicīgi. Notikumi Jūrmalā, Jūļa atklāsmes un topošās grāmatas piesaukšana atdzīvina rāmo latvju purvu. Jau kādu laiku internetā un mēdijos tiek apspriests fakts, ka ārzemju investīcijas Latvijā esot samazinājušās trīs reizes un kā valdībai vajadzētu uz to reaģēt. Domāju, tas nav nekāds īpašais brīnums. Jebkurš investors iegulda, jo grib nopelnīt. Pie tam iegulda vietās, kur var cerēt nopelnīt vairāk, bet risks pazaudēt ir mazāks. Ģeopolitiskais risks pēdējo gadu laikā ir pieaudzis – Krievijas rīcība ir agresīva, Eiropas Savienība kļuvusi vājāka un ASV vēlēšanu iznākums nav skaidrs. Juku laikos cilvēki nesteidzas ieguldīt savu naudu ilgos projektos. Pērk zeltu vai gluži pretēji – notriec naudu šodien. Piemēram, The Economist ziņo, ka luksusa jahtu nozarē esot liels uzplaukums.

Esmu diezgan drošs, ka ārzemju investīcijas apmēram tādā pašā apjomā ir samazinājušās arī Lietuvā un Igaunijā, jo risks ir pieaudzis un citur pelnīt drošāk, tāpēc pārlieku pārmest mūsu valdībai laikam nebūtu pamats.

Protams, ir vairākas lietas, kuras var darīt, lai investīcijas palielinātu. To vidū, pati būtiskākā, ko valdības Latvijā ilgstoši nedara mums visiem par sliktu, ir rūpēties par to, lai spēles noteikumi būtu visiem vienādi un godīgi, jo kurš tad pie pilna prāta esošs ārzemju investors gribēs nākt ar savu naudu, ja zinās, ka ir liela iespēja, ka vietējie viņu pa taciņu iemānīs purvā un tad ļaus nogrimt akacī. Bet neviens nenogrims, ja kāds vietējais zinātājs pratīs cauri purvam izvest. Uz to taču balstās visa neatkarības gadu polituzņēmēju prasme. Par to gan līdz apnikumam jau ir runāts un acīmredzot nav arī tik slikti, lai tauta saņemtos kaut ko mainīt.

Otra acīmredzamā lieta ir visiem spēkiem atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Tie parasti ir produktīvāki, pelnošāki un caurmērā maksā lielākas algas saviem darbiniekiem. Šie uzņēmumi arī daudz vairāk investē savā attīstībā, jo galu galā, valsts ekonomikai jau ir vienalga, vai investīcijas nāk no ārpuses, vai no pašu uzņēmumiem. Interesanti arī būtu papētīt, kādi investori stāv aiz Kipras vai citām statistikā uzrādīto valstu investīcijām. Katrā ziņā valsts interesēs ir, lai būtu daudz spēcīgu, eksportējošu uzņēmumu, jo tie rada rosību un šķiet interesanti arī ārzemju investoriem.

Valsti varētu salīdzināt ar restorānu. Ir tādi kā Vincents vai Bibliotēka Nr 1, kur cilvēki rezervē galdiņus laicīgi, jo zina, ka tur labi apkalpos un garšīgi pabaros, un ir arī tādi, kur ilgi jāgaida, kamēr ēdienu vispār atnes, atnestais ēdiens ir negaršīgs un beigās vēl zupā peld mati. Interesanti, ka tajos štruntīgajos restorānos arī darbinieki ir nelaimīgi, algas mazas un kadru mainība liela, bet bārmenis kā tāds polārlācis būvē no ledus sev māju.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par sienām, skaistuma karalieni un politisko porno

Posted on 2. oktobrī, 2016.     4 komentāri

Amerikā vēlēšanu vājprāts turpina pieņemties spēkā, un šīs nedēļas politiskā tēma ir Trampa publiskā apsaukāšanās ar bijušo Miss Universe Alicia Machado, kura apgalvoja, ka Tramps viņu nosaucis par resnu cūku un visādi pazemojis, uz ko Tramps atbildēja, ka viņa bijusi vissliktākā Miss Universe, kāda viņam bijusi, un sāka zīmīgi runāt par porno filmām, kurās šī skaistule esot iemūžināta. Šī ņemšanās ir tik smieklīga, ka šķiet, Tramps speciāli grib zaudēt, tikai vēlētāji nekādi negrib viņam to atļaut.

Sadzīviskās situācijās, piemēram, sporta klubā, man gadās sarunāties ar amerikāņiem par politiku un vēlēšanām. Viņi bieži prasa, ko domāju par Trampu un es parasti atbildu, ja viņu ievēlēs, tad mani no Amerikas patrieks, jo tāds pus-imigrants vien šeit esmu. Tad sarunu biedri drusku samulst un atbild, ka mani jau projām Tramps nedzīšot, jo tieši šādus imigrantus viņš gaidot ar atplestām rokām. Tā nu sirdī es gribu viņiem teikt, ka tiešām ir jābūt pilnīgi aptaurētiem, lai prezidenta amatā ievēlētu klaunu un muldoņu, bet kožu mēlē un izlīdzos ar samierniecisku vervelēšanu, jo skaidri redzu, ka savi 50% amerikāņu atbalsta Trampu, lai kādas arī muļķības viņš gvelztu. Tā kā mani skvoša oponenti ir baltie pusmūža vīrieši, tad šajā grupā Trampa fani ir vismaz 66%. Tā ir demokrātijas ēnas puse, ka kādā brīdī vēlētāji zaudē spēju domāt. Nezinu, kā tur bija senajā Grieķijā vai Romā, bet gan jau, ka vēsturnieki pateiks, ka bija reizes, kad ievēlēja kādu no labas ģimenes nākušu zirgu vai pilsētas klaunu.

No šīs nedēļas Klintones un Trampa debates man visvairāk atmiņā palika mirklis, kad Klintone skatījās ekrānā un teica visiem klausītājiem Amerikā un pārējā pasaulē, ka Amerikas vārds kaut ko nozīmē, ka uz to var paļauties. Tas tika teikts kontekstā ar NATO 5. pantu un kontrastā Trampa pozai, ka visiem, kuri gribēs ASV aizstāvību, par to būs kārtīgi jāmaksā. Ja nemaksās, ko prasa, tad lai vaino paši sevi.

Es varu saskatīt analoģijas Klintones nepopularitātei un, piemēram, Vienotības zemajiem reitingiem Latvijā. Cilvēkiem ir apnikuši gludi sasukātie un pareizi runājošie profesionālie politiķi. Latvijas vistuvākais analogs Klintonei ir Sarmīte Ēlerte. Protams, ASV politiķiem ir cits līmenis, cita nauda. Šajās vēlēšanās prezidenta kandidātu budžeti tuvojas miljardam dolāru, bet tendence, manuprāt, ir tā pati. Gudras, teicamnieciskas un intelektuālas sievietes daudziem vēlētājiem nepatīk. Palaidnīgi skolnieki diez vai ievēlētu par savu vadoni skolas bargo učeni. It īpaši laikos, kad arī ļoti gudri cilvēki ir atklājuši, ka patiesība slēpjas sienu sliešanā, svešo apkarošanā, bet sievietēm vieta ir pie plīts sārtvaidzīgu bērnu pulciņa vidū. Ir jau arī sava taisnība tiem, kuri saka, ka profesionālie eksperti un politiķi ir jādzen pupās, jo viņiem nav “skin in the game.” Tā ir sena diskusija, kam ticēt vairāk – skolotiem baltrocīšiem vai kārtīgiem praktiķiem, un pēdējā laikā šī diskusija ir nosliekusies uz to pusi, kuri māk visnekaunīgāk solīt.

Mans šīs nedēļas jaukākais atklājums ir Discovery seriāls “Harley and The Davidsons.” Tā ietekmē visu nedēļu braukāju tikai ar motociklu. Divdesmitā gadsimta sākumā automašīnas un motocikli bija kaut kas līdzīgs datoriem, robotiem un mākslīgajam intelektam mūsdienās. Un katrā laikmetā ir traki cilvēki, kuri cīnās un ņemās, līdz pasaule kļūst citāda. Tāpēc aicinu pārtaukt ņemties ar sienām, bet paskatīties tām pāri, jo pasaule nekad neatgriezīsies pagātnē un sienām, ticiet man, nav nākotnes.

Es savukārt šajā svētdienā skatīšos filmu “The Wall” – “Siena”, jo ar to es esmu uzaudzis, tāpat kā daudzi cilvēki no manas paaudzes. Liekas, ka ir pienācis pēdējais laiks tai noslaucīt putekļus.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par tirgošanās paradoksiem un stikloto Toronto

Posted on 26. septembrī, 2016.     4 komentāri

Pusnedēļa Toronto aizkrējusi nemanot, un pašreiz lidinos mājup uz Denveru. Toronto ir brīnišķīga pilsēta. Īpaši patika gan centrā sabūvētie stikla torņi, gan daudzie parki un smalkie pieminekļi. Tik spīdīgus stikla torņus šādā skaitā neesmu redzējis nevienā citā pasaules pilsētā, turklāt naktī ar gaišajiem logiem tie izskatās pavisam citādi nekā dienā saules apspīdēti. Vēl – vecās mājas, vieglā, drusku dekadentiskā sajūta, kuru pastiprina centrā jūtamais marihuānas aromāts. Kanāda būs pirmā attīstītā valsts pasaulē, kura nacionālā līmenī legalizēs marihuānu jau tuvākajā laikā, bet reālajā dzīvē tā jau ir tikpat kā legāla. Citi varbūt teiks, ka Kanāda personificē liberālos, izvirtušos rietumus un šādam pasaules uzskatam un dzīvesveidam nav nākotnes. Pagaidām gan nekas neliecina par norietu vai kādām sociālām vai ekonomiskām problēmām tuvā nākotnē.

Šādi īsi braucieni un klientu apmeklējumu mani ļoti motivē. Klienti Ziemeļamerikā novērtē, ja ražotājs viņus apciemo un, satiekoties otro vai trešo reizi, tu jau jūties kā viņu vecs čoms. Tas ir paradokss mūsdienu interneta tirgošanās laikmetā. Jā, šodien daudz preču tiek pirktas bezpersoniski, internetā, un pārdotas, izmantojot zīmolu spēku, bet joprojām lielākā daļa biznesa, kurā uzņēmums pārdod uzņēmumam, notiek, balstoties uz kontaktiem, attiecībām un reputāciju. Īpaši jau telekomunikāciju klienti sagaida, ka viņi varēs piezvanīt konkrētam cilvēkam un tā atbildes reakcijas laiks nepārsniegs stundu. Protams, internetam un automatizācijai arī šajās attiecībās ir nozīmīga loma, jo tie padara transakcijas lētākas un pārskatāmākas. Pārdevēji šādā modelī ir vairāk tie, kuri uzbūvē attiecības, saslēdz vajadzīgās pārmijas, lai preču vagoni maksimāli automātiski ceļotu vajadzīgajos maršrutos. Iedomājieties, ka jebkam, ko radījis cilvēks, aizmugurē stāv kāds pārdevējs, kurš ir domājis, cīnījies un centies, lai notiktu tā, kā ir noticis un par to saņēmis sūri grūti nopelnīto komisiju. Amerikas pārdevējiem, viņu darba kultūrai un dzīvesveidam es plānoju veltīt pavisam atsevišķu bloga ierakstu, jo šīs būtnes ļoti kontrastē ar Latvijā sastopamajiem, un noteikti ir pelnījuši vismaz atsevišķu eseju.

Toronto esmu izbaudījis kopālietošanas ekonomikas priekšrocības pilnā apjomā. Lietoju Uber automašīnas un maksāju par transportu ne vairāk par pusi no normālo takšu cenas. Dzīvoklis stikla tornī Spadina avēnijā, tikai kvartāla attālumā no ezera, izmaksāja mazāk par vienu trešo daļu no cenas, ko maksātu par viesnīcu. Turklāt sava virtuve un veļas mazgājamā mašīna ir liela priekšrocība, īpaši, ja patīk no rītiem paskriet un pēc tam staigāt tīrās drēbēs. Mazliet gan izbrīnīja izīrētāja Dāvida uzstājīgie atgādinājumi, lai turoties “low key” un mājas menedžmentam acīs nerādoties, jo kādi iepriekšējie klienti esot sacēluši kārtīgu traci, slikti uzvedušies un pat skraidījuši pliki pa koridoriem un liftiem. Tā nu uzdodu sev jautājumu, vai Dāvids maz ir šī dzīvokļa īpašnieks, varbūt tikai apakšīrnieks, un kā vispār būt drošam, vai uzturies noīrētajā dzīvoklī legāli. Protams, šādas detaļas piešķir ceļojumam tādu kā piedzīvojuma garšu. Un galu galā gan Uber, gan visās citās koplietošanas platformās neviens nav anonīms – gan pakalpojuma sniedzējam, gan klientam ir īsts profils, identifikācijas dokumentu kopijas un kas būtiskākais – iepriekšējo klientu sniegtās atsauksmes un reitingi. Līdz ar to kopējā servisa kvalitāte un drošība ir augstāka nekā veclaicīgajiem servisa sniegšanas veidiem. Turklāt norēķini ir tikai un vienīgi elektroniski, un nav nekādu problēmu rēķinus piestādīt darba devējam vai vēl labāk – uzreiz maksāt ar uzņēmuma kredītkarti. Liekas, ka nākamais solis koplietošanas platformām būtu vakariņas pie kāda mājās, par to samaksājot vien kādu kripatu no restorāna cenas, gan jau, ka šāds serviss eksistē, tikai nav tik iecienīts kā iepriekš minētie.

Atšķirībā no ASV, Kanādā Tramps ir briesmīgi nepopulārs, satiktie kanādieši viņu izsmēja un teica, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā viņiem nākšoties būvēt sienu ar ASV, lai nodrošinātos pret imigrantu pūļiem, kuri tad gribēšot bēgt no ASV uz Kanādu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par par politisko stāvokli ASV, hokeju un dalīšanās ekonomiku Toronto

Posted on 19. septembrī, 2016.     Komentējiet

Denverā ir svētdienas pievakare, viena no jaukajām atvasaras dienām, kad debesis ir zilas, saule spīd un gaiss uzsilst līdz kādiem trīsdesmit grādiem. ASV šī nedēļa nebija pārāk jauka – bumbas sprādziens Manhetenā, sadurti cilvēki Minesotas lielveikalā, un tikai 50 dienas atlikušas līdz prezidenta vēlēšanām. Patreiz Tramps ir izvirzījies vadībā, vēlēšanu iznākums ir pilnīgi un galīgi neparedzams un liekas, ka šādi sprādzieni un duršanas tikai uzlabo Trampa izredzes, jo viņš taču vispirms sasauks ģenerāļus un liks viņiem izstrādāt plānu, kā trīsdesmit dienās uzveikt visus teroristus un tad uzcels brīnišķīgo sienu, kura paglābs amerikāņus no visiem noziedzniekiem, bandītiem un citiem mošķiem, turklāt atdos amerikāņu izvārgušajai vidusšķirai labi apmaksātos darbus, kurus patreiz nozog visādi imigrantu draņķi. Apmēram tā. Hilarijas plaušu karsonis nekādi viņas ievēlēšanas izredzēm nepalīdz, jo kam ir vajadzīgs slimīgs prezidents, turklāt laikā, kad nepieciešama enerģiska rīcība? Šobrīd visas aptaujas uzrāda tik tuvus rezultātus, ka ārkārtīgi grūti paredzēt tālāko notikumu attīstību. Pirmās debates prezidenta amata kandidātiem ir plānotas 26. septembrī, kopā būs trīs prezidenta kandidātu debates un vienas vice-prezidenta amata kandidātu debates. Pēc šiem šoviem droši vien aina mazliet noskaidrosies vai gluži pretēji – galvas visiem būs saputrotas pilnīgi un galīgi.

Bet ko tur daudz uzraukties par lielajām pasaules problēmām. “Ir, kā ir, un būs, kā būs,” teica mamma galvenajam varonim zviedru komēdijfilmā “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda.” Manas šīs nedēļas praktiskās problēmas bija saplānot ceļojumu uz Toronto. SAF kanādiešu partneris tā sapriecājās par vienu nelielu piekāpšanos mūsu tirdznieciskajās attiecībās, ka novēlēja, lai Latvijas izlase Pasaules kausa turnīrā ieņemtu otro vietu, protams, aiz Kanādas. Diemžēl prieki izrādījās īsi, jo atklājās, ka tajā Pasaules kausā Latvijas komada nemaz nespēlē, bet kopā ar pierastajām, stipro hokeja valstu komandām kā Zviedrija, Somija, Čehija, ASV, Kanāda, spēlē arī Eiropas komanda un Ziemeļamerikas komada. Katrā ziņā Eiropas komandā neviens spēlētājs no Latvijas nespēlē. Šajās dienās Toronto norisinās Pasaules kauss, un tas varētu būt iemesls, kādēļ pilsētas centrā nevienā viesnīcā nevarēja atrast brīvus numurus. Pareizāk sakot, varēja atrast vai nu numurus tādās vietās kā Trump Tower vai Four Seasons par nieka 700 USD vai vairāk par vienu numuru par nakti, vai arī hosteļos par 50 USD par nakti. Neviens no šiem variantiem man īsti pie sirds negāja, katrā ziņā nakšņošanu Trampa tornī noteikti neatbalstītu SAF’s, ne jau politisku, bet finansiālu apsvērumu dēļ, savukārt piecdesmitdolāru hostelī palikt nebūtu cienīgi kaut vai uzņēmuma prestiža dēļ.

Nebraucu jau arī es uz Toronto skatīties hokeju, bet kaut ko pārdot, lai mazliet uzlabotu Latvijas tirdzniecības bilanci. Bet kaut ko zināt par hokeju, futbolu vai kādu citu sporta veidu nemaz nenāk par sliktu. Runāt tikai par darbu, produktiem, pirkšanu un pārdošanu ir sliktais tonis. Ir nepieciešamas sarunu tēmas vakariņu laikā vai sēžot bārā. Sports ir viena no labākajām tēmām, jo gandrīz katrs Amerikā fano par kādu sporta veidu. Protams, vislabāk ir atklāt, ka esi ar kādu gājis vienā skolā, dzīvojis vienā pilsētā un fano par to pašu sporta veidu. Tādam kā man šādas ekstras nespīd, tāpēc jāizdomā temati par sportu, makšķerēšanu, ceļojumiem vai robotiem. Vai jāiegaumē vismaz pāris pikantu anekdošu. Esmu gan ievērojis, ka pajēlie jociņi, kuri liek krieviem vai baltiešiem smieties, krītot pie zemes, amerikāņus labākajā gadījumā var atstāt pilnīgi vienaldzīgus vai sliktākajā gadījumā – neizpratnē blisinot acis. Par šo domājot, prātā nāk filma par kazahu žurnālistu Boratu, kura man liek smieties vēderu turēdamam, bet Amerikā īpaši populāra nav. Tāpēc varu tikai aicināt cienījamos vecākus Latvijā – sūtiet savus bērnus skolās un augstskolās ārzemēs, vēlams lielās, bagātās zemēs, jo tikai šādi viņi sapratīs šo valstu kultūras un spēs vērpt izklaidējošas runas, satiekoties ar lielo valstu iezemiešiem.

Hoteļu dilemmas risināšanā man talkā nāca dalīšanās ekonomika. AirBnb piedāvāja “studio” apartamentu pašā Toronto centrā, kura izīrēšana uz piecām dienām izmaksā aptuveni trešdaļu no summas, par kādu es varēju dabūt viesnīcu lidostas tuvumā. Vienu vārdu sakot – ja kompānija, kura sastāv no diviem vai vairāk cilvēkiem, grib palikt svešā pilsētā trīs vai vairāk dienas, tad AirBnb īrēts dzīvoklis vienmēr būs nesalīdzināmi izdevīgāks un labāks darījums. Jau dzirdu, kā piktie viesnīcnieki murdošā korī sāk pātarot par drošību, garantijām un labu servisu, bet teikšu godīgi, līdz šim mana pieredze ar kopālietošanas platformām ir tāda, ka tas ir lētāk un kvalitatīvāk. Vienīgi žēl, ka šīs platformas ir uzcēluši un visu peļņu savāc ASV kapitālisti. Varbūt vienīgi Ķīnā ir stipri platformu konkurenti, bet visā pārējā pasaulē dominē tikai un vienīgi amerikāņi.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par robotiem un mākslīgo intelektu, kuri izglābs Latviju

Posted on 11. septembrī, 2016.     2 komentāri

Ir pagājis apaļš gads, kopš pirmo reizi kā SAF North America pārstāvis piedalījos CTIA izstādē Lasvegasā. CTIA nozīmē “Cellular Telephone Industries Association.” Es pats šodien ar interesi izlasīju, ko par CTIA rakstīju pirms gada: https://bergsblogo.com/2015/09/15/lasvegasa-deja-vu/.

Pamanāmākais šajā apmeklējuma reizē ir, ka uz Stripa tiek būvētas vairākas jaunas, lielas viesnīcas un redzams, ka pilsētai klājas ļoti labi. Vēl šīs reizes atklājums ir viesnīca Vdara, kas ir salīdzinoši nedārga, ultra moderna, atrodas uz Stripa pie Cosmopolitain viesnīcas un pats lieliskākais, ka tajā nav kazino. Ja brauc strādāt, tad piepīpētie un cilvēku pilnie kazino ātri sāk krist uz nerviem.

Šī gada izstādes devīze ir Everything wireless, bet fokuss no dzelžu un infrastruktūras risinājumu ražotājiem ir pārvirzījies uz divām galvenajām tēmām: visādi sīki gadžeti ap mobilajiem telefoniem, kā paši telefoni, pulksteņi, virtuālās realitātes uzpurņi un tamlīdzīgi krāmi, un – Internet of Things, jeb IoT kā to ērti saīsina industrijas eksperti. Šis termins ietver sevī gan pašas “gudrās” ierīces, gan arī ļoti daudz software. No programmēšanas un programmētājiem nevar tikt vaļā nekur, un ļoti uzkrītoši redzams, ka ASV lielie operatori, kā T-Mobile, AT&T un Verizon arvien vairāk pārvēršas par programmēšanas un projektu vadības kompānijām.

Mobilais telefons gandrīz katram mūsu planētas iedzīvotājam ir pārdots, bet tāpēc jau nozares izaugsme apstāties nevar. Tādēļ nākamais solis ir ielikt SIM karti arī katrā fiziskā priekšmetā un iemācīt tos savā starpā sarunāties. Ja pagājušajā gadā tas bija tikai mazliet un ne tik uzkrītoši, tad šogad visi lielie operatori savos stendos runāja tikai un vienīgi par IoT. Gudrās pilsētas – visi luksofori, apgaismes stabi, atkritumu konteineri un novērošanas kameras ir pieslēgti tīklam, nepārtraukti raida informāciju par apkārtni un savu stāvokli. Dati tiek uzkrāti operatoru mākoņos, kur tos skatās un pēta mākslīga intelekta programmatūras, ekspertu sistēmas un tamlīdzīgi mošķi, kuri tad sūta attiecīgajiem dienestiem dažādus trauksmes ziņojumus un pieņem tajā mirklī nepieciešamos lēmumus. Reja Bredberija “Marsiešu hronikās” aprakstītās vīzijas sāk materializēties reālajā dzīvē.

Kastes ar austerēm tiek aprīkotas ar sensoriem, kuri kontrolē temperatūru, kastes novietojuma leņķi un austeru svaiguma pakāpi no ieguves vietas līdz resorāna galdiņam un rūpējas par to, lai amerikāņu patērētāja muti kārums sasniegtu svaigs un pareizā kondīcijā. Atsevišķs liels fokuss ir arī ap lauksaimniecības automatizāciju, piemēram, sensori kontrolē augsnes sausumu, klimatiskos apstākļus un citus parametrus un sūta lauksaimniekam instrukcijas, kad un cik ir jālaista vai jāveic kādas citas manipulācijas. Protams, lai šo nodrošinātu, ir jāuzlabo infrastruktūra, tādēļ visi aktīvi runā par jaunās paaudzes 5G tīkliem, kuri nodrošinās vismaz 10x lielākus datu pārraides ātrumus, bet tam, protams, vajadzēs daudz vairāk bāzes staciju un visu citu datu pārraižu un IT tehnoloģiju. Līdz ar to industrija gatavojas jaunam investīciju vilnim un tas, protams, visus sajūsmina. Izstādē ir skaidri pamanāms, kā labi koptie amerikāņu menedžeri ar spoži izbalinātajiem zobiem nēsājas no mītiņa uz mītiņu un spino cits citam savus stāstus. Interesanti, ka pāris tiešām sekmīgu un bagātu cilvēku, ar kuriem iznāca aprunāties, izskatījās ārēji visnecilākie un stāstus nevērpa nemaz.

Lielākais labums no šādu izstāžu apmeklējuma ir iespēja dažās dienās satikt ļoti daudz vajadzīgu cilvēku. Kas notiek stendos, ir stipri otršķirīgi, būtiski ir tieši saprast, ko tu gribi satikt un atrast veidu, kā šīs tikšanās noorganizēt. Tā nakstsklubā satieku vienu no saviem partneriem, kurš pļāpā ar kādu puisi un saka – iepazīsties, šis ir Simons, mans draugs no kompānijas ABC, bet Simons stāsta, ka dzimis Izraēlā, bet pēdējos 10 gadus dzīvojoties pa ASV, un Asads piebalso, esot no Pakistānas, bet nu jau daudz vairāk amerikānis. Zīmīgi, ka vizuāli abus vīriņus varētu noturēt par dvīņu brāļiem.

Šādas konferences un izstādes ir labs veids, kā mazliet izkāpt no ikdienas pienākumu jezgas un paskatīties uz lietām no malas. ASV problēma ir katru mēnesi radīt aptuveni 100 000 jaunas darba vietas, tas ir viņu darba spēka pieaugums dzimstības un migrācijas dēļ. Tajā pašā laikā viss tiek automatizēts uz nebēdu – roboti, lietu internets un tamlīdzīgi. Īstermiņā tehnoloģijas samazina darba vietu skaitu, bet atkal ilgākā termiņā tās samazina visu produktu un pakalpojumu cenas, kas rada lielāku pieprasījumu un līdz ar to arī jaunas darba vietas.

Latvijā situācija ir sarežģītāka – cilvēku skaits arvien samazinās zemās dzimstības un negatīvās migrācijas dēļ. Līdz ar to, lai uzturētu esošo dzīves līmeni, ir nepieciešama kārtīga modernizācija. Īpaši jau Nacionālajai apvienībai būtu jāiestājas par valstisku modernizāciju un robotizāciju, jo vīzija, ka visu darbu mūsu zemē dara roboti, bet tiesu spriež un valsti vada godīgs, neuzpērkams mākslīgais intelekts, kamēr tautieši kopj un attīsta latvisko dzīvesziņu, taču ir ļoti vilinoša, vai ne?

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par būvēšanos Rīgā un Denverā

Posted on 5. septembrī, 2016.     13 komentāri

Desmit dienas Rīgā paskrēja vēja spārniem un tagad jau esmu atpakaļ Denverā. Pārmaiņas pēc nerakstu lidmašīnā, bet gan sēžot savā viesistabas dīvānā. Kā parasts, pirmā nedēļa šajā dīķa pusē paiet, cīnoties ar miegu agri vakaros, mošanos ap 3 naktī, kad celties vēl par agru, bet aizmigt vairs nav iespējams. Vienīgā recepte, ko esmu atradis, ir kārtīgi sportot pirms gulēšanas un, naktī pamostoties, iedzert miega zāles. Šādi rīkojoties, džetlegs pāriet aptuveni nedēļas laikā un arī dienā galva strādā normāli, nav tā pretīgā neizgulēšanās un noguruma sajūta.

Esmu jau iepriekš rakstījis, ka Denvera ir “boom city”. Šeit gadā iebrauc ap 100 000 jauni iedzīvotāji, un pašlaik Denverā kopā ar piepilsētām dzīvo ap 3 miljoni iedzīvotāju. Pēc “Business Insider” veidotā ASV pilsētu reitinga Denvera ir dzīvošanai vislabākā pilsēta ASV. Saite uz labāko pilsētu reitingu ir šeit: http://www.businessinsider.com/us-news-best-places-to-live-in-america-2016-3/#50-columbus-ohio-1. Denverā ir gan sakārtota transporta sistēma, gan kalni, gan augoša ekonomika. Vienu vārdu sakot, var gan pelnīt, gan arī labi atpūsties. Un ir arī strauji augoša marihuānas industrija, kas nerada īpašas problēmas ne iedzīvotāju veselībai, ne arī kriminogēnajai situācijai. Politiski Kolorādo štats ir “swing state”, tas nozīmē, ka šeit aptuveni vienāds skaits iedzīvotāju balso par republikāņiem un demokrātiem.

Viens no Denveras valdīšanas lepnuma objektiem ir vietējā “light rails” transporta sistēma. Tas ir kaut kas pa vidu starp tramvaju un dzelzceļu un savieno pilsētas centru ar lielākajām priekšpilsētām un lidostu. Denverā ievācos pirms aptuveni pusotra gada un tad vēl nebija uzbūvēta dzelzceļa līnija ne uz lidostu, ne arī uz rajonu, kur atrodas SAF Tehnikas birojs. SAF Tehnika īrē biroju un noliktavu Auroras priekšpilsētā, kur vēsturiski ir liela meksikāņu un afroamerikāņu koncentrācija, bet nesen šeit uzbūvēts milzīgs Kolorādo universitātes hospitālis, aptuveni kā 100 Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi, nu un arī budžets un budžeta pārtēriņi atbilstoši. Līdz ar to vide ap mūsu biroju ir visai eklektiska – mazas vecas mājiņas ar dzelzs restēm uz logiem mijas ar ultra modernām slimnīcu būvēm un tām piegulošām iepirkšanās ielām, turpat kaimiņos arī Denveras cietums ar lielu darbinieku autostāvvietu un ceļa zīmēm, kuras nekādā gadījumā nerekomendē uzņemt balsotājus. Vēl iesāņus – garlaicīgās, plakanās biroju un noliktavu celtnes, kurās mitinās visi iedomājamie mazie biznesi. Sākot no kosmētikas preču noliktavām un beidzot ar tarakānu un citu kaitēkļu iznīdēšanas firmām. Un visam pa vidu – pļavas, pa kurām skraida truši un alas rok prēriju suņi, tādi mazi susliki ar tireklīgām astītēm ritenī, kuri veido milzīgus alu labirintus un savā starpā sazinās, spalgi pīkstot.

Bet, turpinot par dzelceļu – aptuveni pirms gada, gar lielo ielu, kura piegulst SAF birojam, sāka būvēt jaunu dzelzeļa līniju. Ir pagājis nepilns gads, un tā jau ir pabeigta – sliedes, dzelzceļa stacijas, pārvadi. Viss ir uzbūvēts. To pašu varu arī teikt par visa cita veida celtniecību. Pilsētā gadā ievācas 100 000 cilvēku, tāpēc ir jāuzbūvē daudz. Un celtniecības temps ir acīmredzams. Paiet daži mēneši un vietā, kur skraidelēja prērijsuņi, jau slejas rindu mājas, vai ir uzbūvēts kārtējais velo celiņš. Uz šo skatoties, neviļus nākas salīdzināt ar Latviju. Jo atbraucu uz šejieni kādas reizes četras vai piecas gadā. Tātad bieži, bet arī pietiekami reti, lai redzētu pārmaiņas. Es redzu, Rīgā gan viss mainās 10x lēnāk kā Denverā. Vienīgā pamanāmā jaunbūve centrā ir tā kroplā māja uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, kurai garām ejot, gribas pievērt acis. Nu un nebeidzamie ielu remonti, īpaši jau Barona ielas. Šajā augustā Rīgā man visa šī ielu remonta darba organizācija likās tik apšaubāma un ielās esošā darba drošība tik diletantiska, ka varam būt tikai laimīgi, ka kāds traktors neuzbrauca mašīnai vai ceļu rullis kādam strādniekam.

Citādi Latvija izskatās pēc sakārtotas un pārtikušas Rietumu valstiņas. Ne tikai Rīgā, bet arī ārpusē kūsājošie ceļu remonti un sakopšanas darbi skaidri signalizē par pašvaldību vēlēšanu tuvumu un arī, iespējams, kādu Eiropas fondu atvēršanos. Vienīgais, ko gribētu novēlēt, ir parūpēties arī par kārtīgu plānošanu un projektu vadību, kas acīmredzami ir visu Latvijas projektu vājākā vieta. Pārāk bieži mūsu ierēdņi un viņus pieskatošie politiķi un politiķus pieskatošie krustēvi uzskata, ka projekts ir realizēts mirklī, kad noslēgts līgums ar laimīgo konkursa uzvarētāju un atsistas visas IUB sūdzības, bet, tā kā konkursa nolikumi ir saķīmiķoti tā, lai uzvarētu tie, kuriem jāuzvar, tad pēc līguma noslēgšanas arī daudz neko no projekta realizētāja paprasīt nevar, jo nečakarēsi jau savējo, turklāt jānopelna jau arī kaut kas ir.

Diemžēl es nevaru iedot recepti, kā to vērst pa labu, jo šī saimniekošana ir dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrības kultūrā. Tas ir apmēram tāpat kā mājas, kur kāpņu telpas ir piečurātas un liftā sadedzinātas stāvu pogas. Var jau izdot likumu vai normatīvo aktu, bet no tā parasti šīs kāpņu telpas skaistākas nekļūst.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Vecās Auroras mājeles.

Prērijsuņu pļaviņa.

SAF North America pieticīgais birojs.

Jaunuzbūvētā Auroras dzelzceļa līnija

Par Dienvidkarolīnas gardajiem siera salātiem

Posted on 8. augustā, 2016.     2 komentāri

Visa šī nedēļa pagāja pilnīgi trakā skrējienā starp dažādām austrumkrasta pilsētām, un arī šīs rindas es rakstu ierasti, United lidmašīnā, 10 000m augstumā. Ceļojumu iesāku otrdienā un jau ceturtdien jutos tik saburzīts un noguris, ka spēju domāt tikai pat to, kā brīvdienās izgulēšos, nekur neiešu un lielus cilvēku pulkus nesatikšu. Interesanti, ka ceļojot pilnīgi mainās laika izjūta, ar prātu saprotu, ka esmu prom no mājām tikai dažas dienas, bet sajūta tāda, it kā būtu pagājis ļoti ilgs laiks.

Parasti labi saplānotā ceļojumā viss ir izdomāts precīzi pa minūtei. Ielidot vēlams ne vēlāk par astoņiem vakarā, automašīnai ir jābūt norezervētai jau iepriekš, turklāt Hertz saviem pastāvīgajiem klientiem piedāvā jauku pakalpojumu, – atsūta uz e-pastu automašīnas stāvvietas numuru, un atliek tikai doties pa taisno uz garāžu savākt mašīnu un ārā braucot parādīt savu ID. Tad, protams, arī laicīgi jārezervē viesnīca un jāpaskatās, cik tālu tā ir no autonomas un no nākamās dienas tikšanās vietas. Tāpat jānovērtē, cikos nākošajā dienā jābeidz mītiņošanās, lai mierīgi paspētu aizbraukt uz lidostu, sapildīt benzīnu, atdot mašīnu un doties uz nākošo lidojumu. Ja viss iet kā pa diedziņu, tad katru dienu līdz kādiem diviem vai trijiem pēcpusdienā var mītiņot ar klientu un skalot smadzenes viņu darbiniekiem, pēc tam rāmi doties uz lidostu, pārlidot uz nākošo pilsētu un ap deviņiem vai desmitiem rātni iekrist gultā. Nākošā dienā paspēt noskriet vai aiziet uz sporta zāli un uz desmitiem no rīta jau būt nākošajā mītiņrūmā. Tā tam teorētiski vajadzētu izskatīties, ja viss iet kā pa diedziņu. Bet pa diedziņu jau nekad neiet.

Šonedēļ viena no manām pieturas pilsētām bija Šarlote, šarmanta pilsēta Dienvidkarolīnas štatā. Sarunāju nakšņot nevis viesnīcā, bet pie viena šajā gadā iegūta laba paziņas mājās. Māja pie ezera, ar savu laivu piestātni un vīna pagrabu ar pāris tūkstošu pudeļu krājumu. Trīs suņi. Tā kā ierodos vēlu, viesmīlīgais mājas tēvs ir sarūpējis lieliskas uzkodas un īpašo, tikai Ziemeļkarolīnai raksturīgo uzkodu – siera salātus. Tiek apliecināts, ka tas ir pilnīgi unikāls ēdiens, kuru nekur citur kā šajā Dienvidu štatā dabūt nevar. Liels ir mana drauga pārsteigums, kad pilnu muti remdēju izsalkumu ar siera salātiem un stāstu, ka tādus mierīgi var nopirkt Latvijā jebkurā Rimi un tie garšo precīzi kā Latvijas ierastie siera salāti – siers, majonēze, burkāni, ķiploki. Nu labi, unikālajiem Amerikas salātiem vēl bija kāda pikantāka garšviela piešauta klāt. Bet kopā ar pagraba vīnu tie harmonēja pilnīgi lieliski. Viss jau būtu labi ar vīnu, bet namatēvs kolekcionē arī šņabi, un tāpēc vajadzēja degustēt no kādām 4-5 dažādām pudelēm. Visas vakarēšanas rezultāts – nākošā dienā smagas galvassāpes, sports izpaliek un turklāt galva sāp vēl arī aiznākamajā dienā. Tā, ka padoms vienkāršs – alkohols ir inde, nedzeriet. Bet no otras puses, vakars paskrēja vēja spārniem un arī iegūtā informācija bija tāda, kādu skaidrā nekad neuzzināsi.

Bet šādi kļūmīgi uzsāktais ceļojums arī nākošajā dienā turpinājās kļūmīgi. Lai arī ārkārtīgi draudzīgo klientu Šarlotē pametu tā, lai lidostā ierastos divas ar pusi stundas pirms reisa, notikā tā, ka kāds krāns, tas ir auto, ko izmanto celtniecībā, bija saplēsis elektrības vadus un uz centrālā ceļa, kas veda uz maģistrāli, nedarbojās luksofori un policistu, kas regulē satiksmi, nepietika, un tāpēc ceļš bija slēgts. Un mans brauciens plānoto 30 minūšu vietā ilga divas stundas. Tik vien paspēju, kā pa galvu pa kaklu ieskriet lidmašīnā.

Nākošais pieturas punkts bija lieliskie Viskonsinas štata lauki, pilni ar govīm un ābeļu dārziem. Bet lidojums no Šarlotes uz Milvokiem, kas ir Viskonsīnas štata galvaspilsēta, noritēja caur Čikāgu. Un Čikāgā ielidojot, sākās vētra un reiss uz manu galapunktu tika aizkavēts. Pie tam tā, ka ne atcelts, bet tā, ka jebkurā mirklī ar piecu minūšu gatavību viņi varot aizlidot, bet vai aizlidos vispār, neviens pateikt nevar. Šajā brīdī uzzināju, ka no Čikāgas līdz Milvokiem ir tikai pusotras stundas brauciens ar autobusu, bet ar Uber uz turieni var nokļūt par 100 dolāriem. Bet soma iesprostota lidmašīnas bagāžas nodalījumā, un lidmašīna var pacelties jebkurā mirklī. Tā, nīkstot pie izlidošanas trapa, iepazinos ar zobārstu Bilu, kurš cerēja nokļūt Milvokos uz zobārstu kongresu. Viņš man izstāstīja visu par savu pilsētu Indianapolisu un zobārstu darba kreņķiem, bet es viņam parādīju Latviju gūgle kartē un izstāstīju, kāda lieliska zeme ir Latvija. Nebijām vēl paspējuši savus stāstus pabeigt, kad pilots ziņoja, ka esot parādījies neliels “logs” starp diviem vētras mākoņiem, un tagad viņš mūs žigli aizlidināšot uz Milvokiem.

Tā Milvokos nonācu drusku pēc pusnakts, plānotā agrā vakara vietā arī nākošo dienu turpināju vēl saburzītāks un vēl sāpošāku galvu. Toties atcerējos, ka Milvokos ražo Harley-Davidson motociklus un tur ir arī liels muzejs, līdz kuram paguvu aizskriet un kādas trīsdesmit minūtes to apskatīt, bet tad jau bija jānesas uz Denveras reisu, kurš par lielu brīnumu izlidoja laikā un arī laikā nolaidās Denverā. Nākamajā dienā, braucot gar Denveras lielo konferenču centru, novēroju lielus cilvēku pūļus un uzraksti vēstīja, ka tur notiek ASV psihiatru asociācijas kongress. Nodomāju, ka nav nekāds brīnums, ka ASV šī profesija ir tik daudzskaitlīga un, tā turpinot, droši vien kļūšu par viņu klientu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Šādi izskatījās pie HD muzeja ieejas. Kara laikā viņi, protams, ražoja kara močus.

Tramps Denverā un latvieši burbulī

Posted on 1. augustā, 2016.     2 komentāri

Sveicieni visiem Latvijā! Dzirdu, ka izrakņātās ielas Rīgā sagādā lielas rūpes, kas krietni apgrūtina pārvietošanos pa pilsētu. Tas varētu būt labs pamudinājums doties uz laukiem un baudīt vasaras atvaļinājumus. Latvieši tomēr ir laimīgi ar savām 4 atvaļinājuma nedēļām, jo vairums ASV darbaļaužu ir spiesti samierināties ar tikai divām brīvām nedēļām gadā.

ASV šajā nedēļā no politikas nebija iespējams paglābties nekur. Nedēļu pēc Republikāņu partijas saieta Filadelfijā notika Demokrātu partijas konvents. Abos konventos pirmajā dienā notika nelielas jukas, un daži sarūgtināti delegāti mēģināja izkliegt savu sāpi, ka viņu kandidāts nav nominēts. Bet abos gadījumos renegāti tika paņemti ar masu un dumpis uz kuģa novērsts. Bet ar to arī konventu līdzības beidzās, un klausītājs no malas nekādi nevarētu noticēt, ka pasākumos runā par vienu un to pašu valsti. Pēc manām domām, Demokrātu pasākums bija daudz labāk organizēts, runas saturīgākas un runātāji cienīgāki – visi vēl dzīvie iepriekšējie Demokrātu prezidenti, Obama un daudzi citi. Daudz asarainu runu, sakāpinātu emociju, bungu rībināšanas un konkurentu skarbas kritizēšanas. Interesanti, ka Demokrāti ir nocēluši Republikāņiem patriotisma kārti. Zāle ik pēc brīža skandēja “USA, USA, USA!”, runāja par konstitūciju, vērtībām un ASV īpašo vietu pasaulē. Kaut kas tāds senāk esot bijis iespējams tikai Republikāņu saietos.   Nākamies trīs mēneši rādīs, vai demokrātiem izdosies savākties vai tomēr “dusmīgie, baltie vīrieši” gūs virsroku un izmēģinās sapni par Laimes Lāci, kurš viens pats spēj atrisināt visas problēmas. Ceru, ka ASV sistēma ir pietiekami spēcīga, lai to pārdzīvotu, jo vājākās valstīs pēc šāda Lāča ievēlēšanas neko atpakaļ atgriezt vairs nevar, jādzīvo Lāča migā, kamēr tas atstiepj kājas un arī tad nereti valdīšanu pārņem kādi mazie lācēni.

Amerikas latviešu sabiedrība vēlēšanu sakarā ir stipri sadalīta. Tie, kuri ir dzimuši Amerikā un būtu pieskaitāmi pie “dusmīgajiem baltajiem”, absolūtā vairākumā atbalsta Trampu, jo viņiem riebjas Obama, kuru viņi sauc par LBT – “Little Brown Turd”, un Klintone viņu ieskatā ir vēl astoņi gadi tāpat kā pie Obamas. Tā kā viņiem īsti nav ar ko salīdzināt, ka var arī būt sliktāk, tad pēc viņu sajūtām sliktāk kā ar Obamu vispār būt nevar. Un viņi kā tādi spožas lampas apstulbinātas mušas lido lāča migas virzienā.

Kurš no kandidātiem vairāk aizstāvēs vai neaizstāvēs Latviju, viņiem ir lielā mērā vienalga, jo Latvija ir tālu un arī ir vairāk tāds sapņu burbulis, nevis kaut kas dzīvs un reāls. Cilvēki, kuri atbraukuši nesen,  pārsvarā atbalsta Demokrātus, jo sevi vairāk asociē ar imigrantiem, kuriem labvēlīgāki ir Demokrāti.

Vakar pie mums Denverā bija ieradies Tramps. Viņš uzstājās aviācijas muzejā. Ja esiet Denverā, noteikti aizejiet, tajā ir daudz spārnotu dzelžu: http://wingsmuseum.org. Muzejs ir visai netālu no mana dzīvokļa, tāpēc es uzkāpu uz velosipēda un aizbraucu pasmelties iespaidus. Varēja redzēt visai raibu sabiedrību – baikerus, kārtīgos amerikāņu večus, vecākus cilvēkus. Ielas vidū stāvēja bariņš ar anti – Trampa protestētājiem, kuri izkliedza saukļus “United not divided”, un visu šo cirku uzraudzīja Denveras policijas velopulks. Pasākumā nopērkamie tēkrekli kaut kādā mērā atgādināja Gustava Kluča mākslas estētiku – ļoti ekspresīvi propagandas plakāti. Bet kopumā noskaņa bija tāda amerikāniski pieklājīga un smaidīga, jo šeit neviens nesaka, ko patiesībā domā, viss tiek apkaisīts ar cukurotajiem smaidiem un pieklājības frāzēm.

Priekšā trīs mēneši karstu debašu un lielu emociju. Ņemot vērā milzīgo kompromitējošo materiālu daudzumu, dīvainajām hakeru aktivitātēm, situācija var mainīties tikpat strauji kā hokejā, un vēlēšanu iznākums galīgi nav paredzams.

Klintones un Trampa meitas Čelsija un Ivanka ir labas draudzenes un vēl tagad apgalvo, ka politika viņu draudzību nesabojāšot, lai arī abas ir ļoti aktīvi iesaistījušās priekšvēlēšanu kampaņās. Zinot šādus faktus, grūti saprast, kuri ir tie autsaideri un kuri insaideri, un nepamet sajūta, ka procesus ietekmē lietas, par kurām mums, vienkāršajiem cilvēkiem, ir stipri maza nojausma.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par riņķa laukumu

Posted on 25. jūlijā, 2016.     5 komentāri

Šajā nedēļā ASV bija grūti izvairīties no Republikāņu partijas konventa un Donalda Trampa.

Galvenā ziņa, ko viņi vēstīja, bija, ka ASV viss ir galīgā pakaļā, no visām pusēm uzbrūk, īstos amerikāņus apbižo un piesmej, un vienīgais, kurš zina, kā to bēdu leju vērst par labu, ir Tramps. Ja Trampu ievēlēs, tad ASV atkal būs dižena, citādi bēdu leja turpināsies un būs tikai sliktāk.

Bija arī daži jauki skandāli – Teds Krūzs nedeva savu svētību Trampam, lai arī bija solījis, un Trampa sieva Melānija bija smēlusies savas runas citātus no Obamas sievas Mišelas runas līdzīgā pasākumā 2008. gadā. Mēdiji Melānijas runu dēvēja par plaģiātismu. ASV ir daži izklaidējoši joku šovi, es dažreiz paskatos tādu “The Late Show with Stephen Colbert”, tad nu par Melāniju viņiem bija šāds sižetiņš: https://www.youtube.com/watch?v=Wh1wctQNKRM. Kongresa sakarā šis arī bija manas nedēļas jaukākais brīdis.

Pateicoties tehnoloģiju nodrošinātajam informācijas aprites ātrumam un pieejamībai, katastrofāli degradējies zinātnes un izglītotu cilvēku prestižs. Katrs idiots var uztaisīt savu blogu, ja vien viņš ir kaut mazliet izklaidējošs, vai kaut kā citādi prot sevi mārketēt, cilvēki pavelkās un pavisam nekritiski tic visam, kas tiem tiek stāstīts. Tas ir tāds dīvains paradokss – mūsdienu tehnoloģiju progress ir sasniegts, pateicoties zinātnei, zinātne var attīstīties tikai tad, ja cilvēkiem piemīt kritiskā domāšana, bet progresa rezultātā vairojas stulbums un nekritiska domāšana.

Vēl šajā nedēļā es izklaidējos ar darbinieku intervēšanu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka izmantot rekrūterus ir pats nožēlojamākais, ko uzņēmējs var pasākt. To var darīt vienīgi gadījumos, ja pilnīgi precīzi zini, ko gribi atrast un spēj nodefinēt ļoti skaidru darba uzdevumu un soli pa solim atsekot uzdevuma izpildi. Citādi viņi tevi čakarēs kā muļķi un, kas pats skumjākais, pilnīgi noteikti nesameklēs tādu darbinieku kā vajadzīgs.

Uzkāpjot uz rekruteru grābekļa, esam pazaudējuši kādus trīs mēnešus, krietnu naudas summu un sapratuši, ka vadītāja spēja pašam atrast nepieciešamos darbiniekus ir viena no viņa galvenajām funkcijām. Ja tu to pats neproti, tad neviens cits tavā vietā to neizdarīs un, visticamāk, tad arī tu pats neesi savā vietā un bosiem lemt – vai pašiem meklēt tavu aizstājēju vai piesaistīt vislabāko personāla atlases konsultantu.

Bruņojušies ar šo atziņu, Denveras kreigslistā (tas ir kaut kas līdzīgs SM Reklāma Latvijā) ieliekam darba sludinājumu un sākam vētīt saņemtos pieteikumus. Vispār, ja meklējiet darbu Denverā, vēl variet pagūt pieteikties: http://denver.craigslist.org/tch/5671758670.html. Uz atraktīvu sludinājumu ar labu algu un glītu bildi ar debesskrāpjiem atsaucās apmēram 50 interesenti. No tiem aptuveni 15 ir tādi, kuru CV liekas pietiekami atbilstošs, lai sarīkotu telefona interviju, no nointervētajiem 15 apmēram 5 cilvēkus uzaicinām uz biroju, lai iepazītos klātienē. Lai viss būtu pareizi, man ir uzrakstīti arī telefona intervijas jautājumi, kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem un sniegtās atbildes tiek ieprotokolētas. Mēs meklējam inžinieri ar tehnisku izglītību un iepriekšēju darba pieredzi. Viens no telefona intervijas jautājumiem, kas tiek pietaupīts pašām sarunas beigām, skan: “Pasaki, kāds ir laukums riņķim, kura diametrs ir 20 pēdas?” No intervētajiem 15 kandidātiem formulu zināja, liekas, tikai divi cilvēki, pie tam tie bija ar vispieticīgākajiem CV.

Klātienē uzaicinātajiem cilvēkiem, kuriem ir garu gadu pieredze un dažādi profesionāli sertifikāti sarunas beigās dodam vienkāršu testiņu par tīklu tehnoloģiju pamatiem. Līdz šim vēl neviens no pārbaudītajiem nav spējis uzrādīt labāku par 40% pareizu atbilžu rezultātu. Toties cilvēki lasa fantāzijas žanra literatūru, ķer pokemonus, spēlē datorspēles un lasa blogus.

Nezinu, varbūt, ka tas ir cilvēka cieņu pazemojoši uzdot šādus jautājumus cilvēkiem, kuri izmisīgi grib atrast labu darbu, bet novērotais rezultāts lieliski ilustrē pasauli, kurā dzīvojam.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Pokemoni uzbrūk

Posted on 18. jūlijā, 2016.     1 komentārs

SAF Tehnika Amerikas birojs atrodas Denveras piepilsētā Aurorā, kur daudzas noliktavas un plati ceļi, pa kuriem lielās fūres var ērti atvest un aizvest preci. Tā kā Denvera pēdējos gados ļoti strauji attīstās, tad tuvumā visai eklektiski sadzīvo mazas noplukušas mājiņas ar metāla restēm uz logiem, moderni iepirkšanās centri un jaunbūvēti dzīvojamie rajoni. Aurorā ir gan Denveras cietums, gan arī milzīgs Kolorado universitātes medicīnas centrs.

Pagājušajā vasarā biju ieviesis tradīciju pēc pusdienām ieiet kādā no kaimiņu birojiem, vienkārši, lai iepazītos. Tā atklāju, ka kaimiņos pa labi mitinās “Ageless Aesthetics“, kas tirgojas ar kādu īpaši smalku kosmētiku no Anglijas. Bizness laikam pārāk labi negāja, jo tagad jau biroju remontē un kaimiņa smalkais Mercedes džips kādu laiku vairs nav manīts. Vēl mūsu kompleksā mitinās insektu iznīdētāji, kopieru un printeru tirgotāji, ceļu remonta mašīnu pārdevēji un dažādi citi neliela un vidēja izmēra uzņēmumi, kurus visus vieno nepieciešamība pēc noliktavas un vēlme nemaksāt pārāk augstu īres maksu.

“He is there, he is there, I got him, little bastard!” aiz sienas skan uzbudinātas balsis. Sienas amerikāņu birojos ir plānas, tādēļ atliek vienīgi klausīties vai uzgriezt skaļāk mūziku. Denveru ir pārņēmis pokemonu ķeršanas drudzis. Cilvēki staigā pa ielām un parkiem, un iebāzuši degunus savos mobilajos telefonos, spēlē jauno Pokemon Go spēli. Mērķis ir atrast un noķert pokemonus, šim mērķim jāizmanto dažādi virtuālie rīki, kurus var vai nu nopirkt vai nopelnīt spēlējot. Spēlētāji var apvienoties komandās un izdomāt kopīgas stratēģijas, lai noķertu vairāk pokemonu. Denveras vietējā televīzija ziņo, ka šīs svētdienas pēcpusdienā interesenti var pulcēties pilsētas parkā, lai kopīgi ķertu mošķus. Jauns puisis televīzijas ziņu pārraidē tiek stādīts priekšā kā Denveras kopīgās spēlēšanas organizators. Viņš entuziastiski paziņo: “Beidzot ir kaut kas, kas mūs visus vieno! Nāc uz parku, iepazīsies ar jauniem draugiem un labi pavadīsi laiku!” Pakļaujoties visai šai ažiotāžai, pagājušajā nedēļā novilku spēlīti, kura man iedeva dažas bezmaksas pokemonu ķeršanas bumbas. Tūlīt arī telefona ekrānā ieraudzīju, ka patiesībā turpat manā birojā zem novusa galda sēž žurkveidīgs pokemons, kuru veiksmīgi noķēru. Pārsteigtie kolēģi droši vien kārtējo reizi pārliecinājās, ka esmu nedaudz jucis, jo, turot telefonu acu priekšā, līdu zem novusa galda un drudžaini spaidīju telefonu. Šodien gan secinu, ka, lai turpinātu spēli, man jāiepērk ieroči, kas maksā pavisam reālus dolārus. Vēl var iet uz īpašajām ieroču iegūšanas vietām, bet samaksājot jebkurš pie sevis šādu vietu var ieviest. Piemēram, stūra picu bodīte vai bārs. Tā nu jauns masu produkts ir gaisā – kas liek staigāt pa fizisko pasauli, bet redzēt tajā lietas, kuras sistēma liek tev redzēt. Un uzvesties saskaņā ar šīs virtuālās realitātes likumiem. Īstenībā labs turpinājums manam iepriekšējam blogam par robotiem. Jo arī pokemoni un virtuālā realitāte ir šīs jaunās robotu pasaules kārtējā izpausme. Loģiski, ka nākošais solis ir brilles, lai nebūtu jāblenž telefonā, kas, piekritīsiet, tomēr ir tizli un bīstami, un tad jau neliela mikroshēma galvā, lai nebūtu jāsatraucas par akumulatoriem un lādēšanu, jo cilvēka rumpis taču spēj saražot ļoti daudz enerģijas no organiskiem produktiem.

Par jauno apsēstību runā visi Amerikas televīzijas kanāli un raksta praktiski visi rakstošie mēdiji. Amerikā šobrīd ažiotāža ap pokemonu ir salīdzināma ar uztraukumu par apvērsumu Turcijā vai Nicas slepkavnieku. Arī Rīgas Pašvaldības policija ir publicējusi instrukcijas, kā droši spēlēt pokemonu spēli, jo, blenžot telefonā un klausot telefona dotajām komandām, ir viegli nokrist no klints, paskriet zem mašīnas vai iemaldīties ļaunprāšu sagatavotās lamatās. Galu galā sistēmu droši vien iespējams arī uzlauzt un sākt sūtīt lietotāju miljoniem dažādas interesantas instrukcijas. Tas viss kaut kādā mērā arī atgādina pasakas par burvju stabulīti vai sirēnu dziesmām. Tagad tik sāksies lielā sacenšanās starp šādu rīku izgatavotājiem un virtuālā realitāte aizies meinstrīmā.

Nezinu, vai konkrētā pokemonu ažiotāža ir uz pāris nedēļām vai gadiem. Šī laikam ir pirmā tik masveidīgā izpausme jaunajam laikmetam, kad datori, roboti un tehnoloģijas saplūst ar fizisko realitāti. Katrā ziņā Nintendo kompānijas biržas vērtība nedēļas laikā pieauga par 11 miljardiem dolāru. Tātad nauda šajā visā ir un turklāt liela, tātad turpinājumi sekos.

P.S. Tālajā 2007. gadā, kad vēl strādāju FMS-ā, viens no mūsu Horizon klientiem bija Latvijas Robežsardze. Bija notikusi liela bēda – nobrucis serveris ar visiem grāmatvedības datiem. Tā laika robežsargu vadītājs ģenerālis Gunārs Dāboliņš teica apmēram tā: “Jūs, datoristi, variet man te stāstīt visādus pekstiņus, tāpat zinu, kad sāksies īstie sūdi, nekādi jūsu tīkli vairs nedarbosies un karu vinnēs tie, kuri mācēs labāk signalizēt ar sarkanajiem un zaļajiem karodziņiem.” Sekojot šim ieteikumam, ņemšu mugursomu un došos svētdien kalnos, kur nav ne interneta, ne arī pokemonu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com