bergsblogo

Roboti nāk

Posted on 11. jūlijā, 2016.     1 komentārs

Denverā ielidoju pagājušajā svētdienā ap deviņiem vakarā. Kādā no blogiem jau rakstīju, ka maija beigās izvācos no iepriešējā dzīvokļa, mantiņas atstāju noliktavā sakrāmētas kastēs un jūniju pavadīju Latvijā, izbaudot Latvijas garšas un smaržas. Savukārt jauno dzīvokli noīrēju tikai no 1. jūlija – tomēr sanāk vairāku tūkstošu ekonomija, dzīvokļu īre šeit ir ļoti dārga. Jaunais dzīvoklis ir pilnīgi jauns un bez mēbelēm, tāpēc biju maijā nopircis visu nepieciešamo ar norādījumiem, ka mēbeles ir jāpiegādā un jāuzstāda 2. jūlijā, jo pats atbraucu dienu vēlāk. Lai cik arī tas pārsteidzoši izklausītos, svētdienas vakarā dzīvoklis mani sagaidīja ar visām mēbelēm, un atlika tikai ieslēgt dzesēšanas sistēmu un doties pie miera. Dzesēšanas sitēma noderēja, jo Denverā šajās nedēļās temperatūra pēcpusdienās uzsilst līdz kādiem 37 grādiem.

Vakar man uzstādīja mājas internetu no Comcast. Pasūtīšana un norēķins, protams, notiek internetā. Klientam piedāvā izvēlēties produktu, uzstādīšanas laiku 2 stundu “logā”, un meistars arī ierodas precīzi atzīmētajā laikā. Apmēram 20 minūtes pabakstījās, un viss sāka darboties. Tāpēc šo blogu rakstu jau savā jaunajā mājas kabinetā, pieslēdzies pie vakar uzstādītā interneta. Aptuveni trīs stundas pēc interneta uzstādīšanas man zvana nepazīstams numurs no Hatboro, Pensilvānijas, un robots laipnā balsī aicina novērtēt sniegtā servisa kvalitāti un jautā, vai es viņus ieteikšot draugiem, varbūtības skalā no 1-10. Diemžēl Comcast robots ir ļoti ziņkārīgs un uzdod nevis vienu, bet veselu virkni jautājumu, kuriem katra atbilde ir jābaksta telefonā. Tā kā robotiskā saruna notiek laikā, kad lielveikalā krāmēju ratiņos vakariņas, tad mana pacietība izsīkst pēc kādām 3 minūtēm un es vienkārši nolieku klausuli. Visas lielās kompānijas Amerikā savus pakalpojumus ir standartizējušas un robotizējušas ar domu, ka cilvēkiem ir jābūt lētiem un viegli maināmiem, bet servisam un klientu atpakaļsaitei maksimāli caurspīdīgai. Tas labi darbojas, kamēr kaut kas nesaiet šķērsām un viss notiek saskaņā ar izdomāto skriptu. Ja plates celiņš pārlec, tad vai nu ieslēdzas nākošais klientu servisa līmenis, vai arī tevi kā klientu “pasūta.”

Visa nedēļa pagāja, galvenokārt pārvedot un izpakojot kastes ar mantām un pērkot trūkstošo. Dažbrīd liekas, ka mantas tomēr ļoti apgrūtina – katra jauna lieta, ko nopērc, prasa laiku un uzmanību. Vai nu jāapgūst, kā jauno gadžetu lietot, vai arī, kas vēl ļaunāk, tas prasa regulāru apkopi un uzmanību. Mūsdienās visi ražotāji ir kļuvuši ļoti viltīgi un visu laiku gudro, kā piespiest tevi kaut kur reģistrēties, iziet regulāras apkopes, pirkt produkta uzlabojumus un paplašinājumus. Atslēgas vārds modernajā biznesā ir “reccuring revenue.” Pie velna, varbūt labāk dzīvot pavisam askētiski un nekļūt par visu šo lietu vergu. Tā vien gribas iegrimt H.D. Toro grāmatā “Voldena, jeb dzīve mežā” un doties tuvējos kalnos un tur arī apmesties uz dzīvi. Toro, starp citu bija amerikānis, un Amerika, kā mēs zinām, ir kontrastu zeme, te mīt gan pasaules labākie roboti, gan kvēlākie piekritēji dzīvei mežā. Tā kā gabals ir sarakstīts sen, tad to par baltu velti var lasīt jebkurš, kam ir piekļuve internetam un dators: http://www.gutenberg.org/ebooks/205. Atdzīstu, ka šis padoms gan ir drusku ironisks, jo tad, kad nonāksim mežā, tur nekāds internets un datori nebūs. Tā ka savā ziņā šī ir pēdējā grāmata, kuru vajag izlasīt.

Amerikas publiskajā telpā šajā nedēļā dominēja refleksijas par diviem gadījumiem, kad policisti nošāva melnādainus pilsoņus. Daudzās Amerikas pilsētās organizācijas “Black lives matter” rīkoja demonstrācijas, arī pie mums Denverā tāda bija. Vienā šādā demonstrācijā Dallasā kāds pilsonis iebarikādējās auto stāvvietā ar kārtīgu ieroču arsenālu un sāka metodiski apšaut policistus. Piecus viņam arī izdevās nošaut, bet vēl seši vai septiņi tika savainoti. Puisis bija atvaļinājies armijnieks, dienējis Afganistānā un ar ieročiem acīmredzot prata apieties labi. Viņam esot riebušies policisti un nebeidzamā vardarbība, tāpēc viņš izlēmis rīkoties.

Obama pat pārtrauca savu vizīti NATO samitā Varšavā, lai steigtos uz Dallasu. Un tad vēl tam visam pa virsu Tramps, Klintone un patiešām pretīgā Amerikas priekšvēlēšanu retorika. Politiskajās reklāmās galvenokārt dominē anti-reklāmu klipi, kuros tiek tiešām skarbi aplikti oponenti. Latvijai šajā ziņā vēl ir kur augt. To visu skatoties, domas par Toro un mežu kļūst vēl pievilcīgākas.

Starp citu, policistu slepkavu nogalināja robots, kurš bija aprīkots ar speciālu ūdens lielgabalu, kas ūdens strūklu spēj izšaut daudz ātrāk nekā lido lodes. Poliči aizsūtīja robotu, kurš nonesa sienu, aiz kuras slēpās slepkavnieks, un beigas viņam bija. Tagad Amerikā daži jau sāk spriest, vai ASV Konstitūcijas slavenais papildinājums, kurš katram pilsonim ļauj turēt ieročus, attiecas arī uz bruņotajiem robotiem? Galu galā, katrs pilsonis taču varētu iegādāties arī kaujas robotu, pat vairākus. Vismaz Amerikas Konstitūcijai nekādu iebildumu nav.

To, ka robotiem piederēs nākotne, es zinu jau no bērnības. Tāpēc labāk beigšu nīkt pie datora un došos uz Best Buy veikalu, tas man ir pavisam tuvu. Nopirkšu iRobot putekļu sūcēju, esot pavisam labs, jo māju pašam tīrīt riebjas. Turklāt Best Buy šodien ir fenomenālā izpārdošana, kad daudz ko var nopirkt par puscenu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Vēl taču 4. jūlijā  bija ASV Netkarības diena!

Šādi izskatījās jaunajā dzīvoklī ievākšanās dienā.

Anglija ir aizslēgta un tā atslēg’ nolauzta.

Posted on 4. jūlijā, 2016.     2 komentāri

Lidoju United lidmašīnā no Londonas uz Vašingtonu. Izveidojies reflekss, ka vislabāk rakstīt es varu apstākļos, kad esmu iesprostots noslēgtajā lidmašīnas bundžā. Iekšējā sajūta ziņo, ka pienācis laiks pārstrādāt uzsūktos iespaidus un nosūtīt atpakaļ Visumā, ko arī pacietīgi daru.

Trīs nedēļas esmu pavadījis Latvijā un neseno nedēļas nogali Londonā. Laiks Londonā bija ideāls, lai savām acīm ieraudzītu, kāda ir noskaņa britu galvaspilsētā tikai dažas dienas pēc Brexit referenduma.

Cilvēki uzvedās apmēram kā pēc kāda tuvinieka nāves vai kārtīga dzertiņa nākošajā dienā. Tādi kā samulsuši, drusku sakaunējušies, likās, ka attieksme ir, ka par mirušajiem runā vai nu labu, vai arī neko. It kā tāda Eiropas Savienība nemaz neeksistētu. Es neredzēju pilnīgi nevienu Eiropas Savienības karogu, visur plivinājās tikai viņu Jūnion Džeki. Bet arī prieku par iespēju izrauties brīvībā no Eiropas apspiestības nejutu. Drīzāk tāds kā mulsums un neizpratne, kas vispār ir noticis un kas tagad būs, tāda apjukusi pamošanās pēc murgaina miega… Premjers atkāpies un arī izstāšanās kampaņas vadoņi noslēpušies un nemaz neraujas pie vadības ruļļiem. Varu tikai iztēloties tos zoodārzus un “Country Clubus”, pa kuriem spieto elites pārstāvji un mēģina vienoties par tālāko rīcību un saķibināt rīcībspējīgu valdību. Liekas, ka neviens negaidīja šādu referenduma rezultātu un tāpēc nekādu plānu arī nebija. Daži vadošie politiķi izdomāja mazliet padedzināt kūlu, un nu uguns iemetusies arī tuvējā mežiņā, bet apdzēšanai plāna nav un arī ūdens pumpis ir saplīsis.

Angļu presē liels sašutums par bezatbildīgajiem politiķiem un tiek attīstītas visdažādākās teorijas par to, kas notiks tālāk. Vienoto tirgu pazaudēt negrib neviens, bet robežas aizvērt tā kā grib gan. Tajā pat laikā prominenti izstāšanās atbalstītāji tagad saka, ka robežas gan kontrolēs, bet imigrācija pārskatāmā laikā samazināta netiks, jo kas tad strādās, ja nelaidīs valstī tos imigrantus? The Telegraph pat uzzīmēja smuku karikatūru, kurā attēlots ielas slaucītājs un cīsiņu cepējs, abi arābiska paskata. Paraksts apakšā vēstīja “Anglijai ir vajadzīgi imigranti, kuri darīs darbus, kurus angļi paši negrib vai nevar. Piemēram, premjerministra vai opozīcijas līdera darbus.” Humors angļiem, kā vienmēr, līmenī, un tieši tāpēc šī nācija nepazudīs.

Pastaigājoties pa te lietainajām, te saulainajām Londonas ielām, latviešu valodu var dzirdēt ļoti bieži. Nesalīdzināmi biežāk nekā Denverā. Kā jau īsti latvieši, provokācijām nepadodamies un cītīgi izliekamies, ka nesaprotam nevienu viņu sacīto vārdu. Tomēr paši iekrītam, jo, runājot latviski, noslēpties Londonā nevar. Melnīgsnēja apkalpotāja libāniešu ēstuvē mums priecīga prasa, vai esam latvieši un ko daram Londonā. Viņa esot bulgāriete, bet draugs no Siguldas, esot iepazinušies internetā. Meitene drusku neticīgi noskatās un šūpo galvu, kad sakam, ka esam tikai tūristi, Londonā uz dažām dienām. Nu, nu – tādu tūristu šeit tūkstošiem, un neviens mājās netaisās.

Kā jau metropolē, Londonā katru dienu notiek tik daudz! Teātri, koncerti, muzeji, ballītes, sacensības – visneiedomājamākās iespējas. Tiem cilvēkiem, kuri šeit iesākuši dzīvot, nav nemaz daudz iemeslu, lai atgrieztos Latvijā. Daudziem jauniešiem draugi ir izklīduši pa pasauli un, iespējams, ka Anglijā pat ir plašākas iespējas socializēties, nekā dzimtenē, arī Facebooks un Draugiem taču darbojas. Darbu Anglijā atrast ir vieglāk un par to maksā vairāk, kāpēc vispār satraukties par Latviju?

Pirms pāris nedēļām Rīgā ar draugu ieklīdu taizemiešu restorānā uz Dzirnavu ielas. Esot atvēries pirms dažiem mēnešiem. Mūs apkalpoja ēstuves saimnieks, īstens taizemietis, sarkanās biksēs. Viņam piederot divi restorāni Tokijā nu un esot nolēmis, ka vajadzīga arī bāzes vieta Eiropā. “Bet kāpēc Rīga?” ar neizpratni jautājam. Rīga esot ļoti patīkama pilsēta, pēc Āzijas un Londonas pārbāztības šeit varot atpūtināt acis. Saimniekam gribējies bāzes vietu Eiropā. Taizemiešu restorānu starpā konkurence Rīgā nav liela. Turklāt arī izmaksas esot vismaz divas reizes zemākas nekā Londonā, cilvēki Latvijā esot ļoti jauki, vienīgi esot jāpierod, jo sākumā viņi izliekoties ļoti lieli un dusmīgi, un tas mazajiem taizemiešiem šķietot bīstami, bet pēc neilga laika pierodot un viss esot kārtībā.

Diezgan negaidīta iespēja palīdzēt Eiropai un cerams, ka Latvijai, ir pavērusies mūsu bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim. Nezinu, vai Eiropas banku uzraudzības komisāra portfeli viņam iedevuši tikai paturēt, vai arī ļaus arī labu gabalu nest. Bet būtu pavisam interesanti, ja uz Rīgu varētu pārcelt Eiropas Savienības banku regulatoru, kurš šobrīd mitinās Londonā. Tas nekas, ka Rīgā trūkst labas starptautiskas skolas un visādas citādas infrastruktūras. Sabūvēsim. Bet pāris lieli debesskrāpji, kas pilni ar uzvalkos ģērbtiem klerkiem, starptautisku banku filiāles, lobistu armijas, finanšu forumi mūsu viesnīcu, golfa klubu, nekustamo īpašumu un dārgo restorānu nozarēm pat ļoti nāktu par labu. Arī taizemiešu restorānu nozares uzņēmējs tad būtu pacēlis kreiceni.

Prasīju kādam latviešu uzņēmējam un labam draugam, lai palīdz atrast darbu Rīgā jaunietim ar labu ārzemju izglītību. “Tikai neceri, ka varēšu maksāt tās Londonas algas, šeit ir Latvija un manas iespējas ir pavisam citas.” Man tomēr ir aizdomas, ka ar vienu vienīgu patriotismu vai tikumīgiem izglītības standartiem mēs jauniešus dzimtenē nenoturēsim un uz mājām neatsauksim. Vajadzēs arī normāli maksāt.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par Rīgas stāstiem

Posted on 20. jūnijā, 2016.     Komentējiet

Esmu jau trešo nedēļu Latvijā, un šajā laikā viens aplis apiets, katru dienu satiekot kādu no plašā paziņu loka. Daži nāk un jautā par ASV skolām un augstskolām, jo grib uz turieni sūtīt mācīties savus bērnus, citi atkal interesējās par iespēju braukt un strādāt, saņemt vīzu vai zaļo karti. Kādas ir algas, cik maksā veselības apdrošināšana, pārtika un izpriecas? Par šīm tēmām arī cenšos rakstīt savos blogos un ceru, ka tie palīdz ne tikai man saprast, kas notiek Amerikā, Latvijā un pasaulē. Latvijā rakstīt blogu ir daudz grūtāk nekā ASV, jo tuvums pamatīgi sašaurina skatu leņķi. Lai labāk saprastu notiekošo, vajag kaut kur aizbraukt, ja ne uz ārzemēm, tad vismaz uz laukiem. Citādi vērojumi sanāk kā tādai mušai, kas pastaigājas pa gleznu.

Pagājušās nedēļas lielais notikums Rīgas intelektuāļu dzīvē bija TEDx konference, ja neesiet par to dzirdējuši, iepētiet viņu mājas lapu: http://2016.tedxriga.com. TED atšifrējas kā “Tehnoloģijas, izglītība un dizains”. Rīgā šādas konferences tiek rīkotas jau piekto gadu pēc kārtas, un viss organizatoru kodols grozās ap SSE Rīga augstskolas absolventiem, pasniedzējiem un studentiem. Runātāji – organizatoru sameklēti cilvēki, kuri uzstājas ar “savas dzīves runu”, lai “rādītu pasaulei ideju spēku”. Iepriekšējo gadu runas varat atrast konferences mājas lapas arhīvu sadaļā, bet šī gada uzstāšanās gan jau parādīsies tuvāko mēnešu laikā.

Cilvēki no mērkaķiem atšķiroties tieši ar savu spēju stāstīt stāstus un tiem ticēt. Mērkaķi to nevar un tāpēc nespēj saorganizēt vairāk nekā 50 indivīdu baru. Cilvēki, pateicoties stāstiem, var saorganzēties tautās, partijās, reliģijās un fanātiskos futbola fanu klubos, kuri apvieno daudzus tūkstošus vai pat miljonus indivīdus. Galu galā arī tas, ka ir tāda nauda, ir tikai stāsts, kuram tic gandrīz visi pasaules cilvēki, neraugoties uz to, ka šos papīrīšus vai cipariņus datora ekrānos nevar ne ēst, ne arī dzert. Arī tas, ka ir Latvija vai Eiropas Savienība, ir tikai stāsti. Tikai daudzi cilvēki tiem tic, ir gatavi cīnīties, upurēties, ziedot vai apmaiņā pret naudas stāstu dot pavisam taustāmas un reālas lietas. Tāpēc pret idejām un stāstiem ir jāizturas ļoti nopietni.

TEDx Rīga konferences apmeklējums bija lieliska iespēja pagājušo piektdienu pavadīt kinoteātra Splendid Palace apkārtnē un šajā laikā parunāties ar krietnu duci pazīstamiem cilvēkiem. Turklāt arī ar alu tur cienāja par velti, jo viens no sponsoriem bija Aldaris. Šis, apvienojumā ar dažiem patiešām interesantiem stāstiem, piemēram, par putnu bioloģiju vai mākslīgo intelektu, pagājušo piektdienu padarīja par vienu no manām jaukākajām šī gada jūnija dienām.

TED konferences visā pasaulē notiek vienādā formātā, turklāt angļu valodā, kas ļauj atnākt uz konferenci jebkur pasaulē un visu saprast tikpat labi kā Rīgā. Vai arī tikpat slikti, atkarībā no angļu valodas saprašanas līmeņa. Katrā sevi cienošā pilsētā var atrast TEDx konferenci. Intereses pēc google meklētājā ierakstu “TEDx Denver.” Nekavējoties izbirst viņu mājas lapa: http://www.tedxmilehigh.com. Ar nelielām skumjām redzu, ka pasākums notiks 25. jūnijā, tātad es uz to aiziet nevarēšu, jo vēl uzturēšos dzimtenē. Bet zinu, ka, ja kādā citā pasaules pilsētā aiziešu uz TEDx, noteikti tur satikšu interesantus cilvēkus un lieliski pavadīšu laiku.

Kāds bloga lasītājs ierosināja, lai veltu atsevišķu rakstu par Amerikā sastaptajiem trakajiem. Tos arī plānoju nākošajā nedēļā aprakstīt, bet ja vēlies ierosināt kādu sev interesējošu tēmu, tad droši ej uz bloga mājas lapu un raksti savu ierosinājumu komentāros. Mājas lapas adrese ir: http://www.bergsblogo.com

Par Latvijas garšu un smaržu.

Posted on 13. jūnijā, 2016.     2 komentāri

Latvijā ēdienam daudz labāka garša, gaiss smaržo, naktīs var izgulēties un vispār, jau pēc 24 stundām šeit Amerika izliekas kā tāla un ne visai reāla mirāža. Nu ko tie amerikāņi zvanās vakarā, sākot no pieciem vai sešiem, kad par darbu nemaz vairs negribas domāt un kur nu vēl iedziļināties, pacietīgi uzklausīt, vai pat kaut ko izdarīt. Vakarā izdarīt jau arī īsti neko nevar, jo Eiropā gan piegādātāji, gan arī pašu darbinieki jau izklīduši ielās un nemaz negaida kādus ar darbu saistītus zvanus. Šī iemesla dēļ nav reāli taisīt biznesu ar Ameriku, tur neesot uz vietas. Ar e-pasta vēstulēm neko daudz nokārtot nevar, ir jāzvana, jārunā, jābrauc un jāsatiekas.

Sākumā mani pārsteidza, kāpēc amerikāņi tik vienaldzīgi izturas pret Latvijas kārumiem, kā maizi, medu vai kaņepju sviestu. Pašam jau arī Amerikā šie produkti tik labi vairs negaršo. Toties pazīstama austrāļu ģimene jūsmo par kaut kādiem īpašajiem pīrāgiem, kas man šķiet vienkārši pretīgi, mīklas pikās iecepti cīsiņi. Viņi pat ir gatavi braukt gandrīz 100 kilometrus uz īsto bulku ceptuvi, jo tikai tur tos prot pagatavot īsti un pareizi.

Pie Latvijas laika zonas es pierodu burtiski dažu dienu laikā un vienmēr naktīs guļu nevainojami. Amerikas paziņas saka, ka viņi ātri pierod pie savas laika zonas, bet šeit, Eiropā, gulēšana sagādājot vienas mokas. Tad pār mani nāca ģeniāla atklāsme: katram savs. Ja esi dzimis Latvijā, tad šejienes ēdiens un laiks būs tīkams un ērts, bet tas nepavisam nenozīmē, ka kāds amerikānis vai austrālis to pratīs novērtēt un otrādi – kas viņiem šķiet foršs, mani var atstāt pilnīgi vienaldzīgu. Ar šo faktu vienkārši ir jāsamierinās un nav nekādas vajadzības kādam censties iestāstīt, kas ir labi un kas nē. Amerikā un kapitālismā kopumā šo problēmu lieliski risina nauda. Ja kādam kaut kas liekas labs, viņš par to ir gatavs samaksāt un par to, kas atstāj vienaldzīgu, nemaksā. Pārliecināšanas mehānismi ir reklāma un sabiedriskās attiecības. Šis princips labi darbojas gan attiecībā uz precēm, gan cilvēkiem, gan arī valstīm.

Dzīvojot Latvijā, pārāk daudzi cilvēki ir sliecīgi bēdāties un gausties, cik šeit viss ir slikti. Daži dzīvo dārgās mājās un vismaz četras reizes gadā apmeklē eksotiskas valstis, bet gaužas vēl sirsnīgāk nekā trūcīgie. Veselības aprūpe sagrauta, politiķi zog, ministrs, draņķis tāds, lien pie daktera bez rindas un vēl melo. Līšanu bez rindas viņam noteikti piedotu, bet klaji politiķa meli mūsdienās Latvijā vairs cauri neiet. Baidos, ka šis atgadījums latviešu vēlmi gausties tikai pavairos, lai gan varētu priecāties – demokrātija pie mums darbojas. Šodien CNN ziņās izlasīju, ka ASV tiek tiesāts Alabamas parlamenta priekšsēdētājs (House Speaker) Maiks Hubbards. Viņš izspiedis no uzņēmējiem 600k naudiņas un vēl pārkāpis visādas ētikas normas. Ironiski, ka ievēlēts kā reizi ar saukļiem, ka pret šādām lietām jācīnās, un cēlis ētikas latiņu jaunos augstumos. Tā jau nereti ir – kas pret kaut ko ļoti publiski cīnās, tas, visticamāk, arī sevī nes to ļaunuma sēklu. Ja lasiet angliski, tad šeit ir raksts: http://edition.cnn.com/2016/06/11/us/alabama-house-speaker-convicted/index.html

Kā redziet, Amerikā viss, par ko raud mūsu tautieši, arī ir. Ziņās regulāri stāsta par korupciju, blēdīgiem politiķiem, uzņēmējiem, krāpniekiem, mafiju un bandītiem. Amerikāņu filmās nekas daudz pārspīlēts nav – tur tiešām skrien, šauj, dzīvo vislielākie nelielši un arī vislielākie ideālisti. Tādi ārprāti kā svētdien Orlando naktsklubā pastrādātais, varbūt mazākā mērogā, notiek pietiekami bieži. Mēs Latvijā esam laimīgi, jo tauta šeit nav bruņota un arī teroristi mūs vēl nav sasnieguši.

Šeit neticams, bet patiess stāsts par to, kā lietas tika kārtotas Kentuki štatā astoņdesmito gadu vidū un šis tas arī par Lasvegasu: https://www.amazon.com/Bluegrass-Conspiracy-Inside-Story-Murder-ebook/dp/B01CKHIJDU/ref=sr_1_1?s=books&ie=UTF8&qid=1465656147&sr=1-1&keywords=blue+grass+conspiracy

Būtiskākā atšķirība ar Latviju ir, ka ASV tiesas darbojas daudz ātrāk un efektīvāk un neliešus un nelaimes putnus regulāri sēdina cietumos vai vismaz padzen no amatiem. Latvijā – ne nu regulāri un ne arī sēdina. Vēl arī palīdz fakts, ka federālās iestādes nepakļaujas savējo klubiņiem štatos. Ir FIB, federālās tiesas un tamlīdzīgas institūcijas. Pēc analoģijas varētu sākt domāt par Eiropas Savienības KNAB vai līdzīgas ķecerīgas domas, kuras, protams, tiks kaislīgi noraidītas, pamatojoties uz valsts suverenitāti, nacionālo interešu aizstāvību un tamlīdzīgiem argumentiem.

Jauki, ka Amerikā vairums cilvēki ir pozitīvi. Daži tic Dievam, citi atkal konstitūcijai, ģimenei, daudz mazāk saviem politiķiem, taču gandrīz visi ir patrioti un mīl savu valsti, ko arī novēlu mums Latvijā.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par tarakāniem un atomkaru.

Posted on 6. jūnijā, 2016.     3 komentāri

Sēžu lidmašīnā Vašingtona – Frankfurte un dodos uz mēnesi apciemot Latviju. Tik ilgi pēdējā gada laikā Latvijā uzkavējies neesmu, tādēļ sajūtas ir īpašas. Lidmašīna pilna ar indiešiem un šoreiz pārmaiņas pēc arī ar brēcošiem zīdaiņiem. Tiklīdz viens apklust, tā pretējā pusē sāk taurēt cits. Šādi ceļojot par bērnu draugu kļūt nevar. Vienīgais, kas glābj – divas vīna glāzes, divas konjaka glāzes, uzliktas austiņas, kuras atskaņo meditatīvu mūziku, un iegrimšana jaunā bloga rakstīšanā. Tas palīdz izveidot norobežojošu burbuli un izolē no salona trakomājas.

Pametu Denveru kā bomzis – no vecā dzīvokļa šorīt izvācos, bet jauno dzīvokli īrēšu no 1. jūlija, visa pa gadu sakrātā iedzīve samesta kastēs un nolikta SAF noliktavas tālākajā kaktā. Var tikai pabrīnīties, cik daudz krāmu sakrājas gada laikā. Atceros slaveno citātu no “Trīs vīri laivā” par to, kas īsti šajā dzīvē ir svarīgs. Pateikšu priekšā, ka ne jau mantu daudzums.

Interesanti, vai visi saorganizētie piegādātāji spēs savest mēbeles un uzstādīt tā, lai ielidojot jūlija pirmajās dienās es nokļūtu pilnībā aprīkotā dzīvoklī? Būs interesants tests amerikāņu servisa spējām un manam organizatora talantam. Vispār, dzīvokļu īre Amerikā ir pretīga padarīšana. Tev visur prasa kredītreitingus, depozītus, apdrošināšanas polises, Xcel Energy kontus un ko tikai vēl. Liek parakstīt 20 lapu līgumu, kurā izīrētājam ir visas tiesības un tev nekādas. Jāreģistrējas kādos četros portālos (mājas portāls, elektrības kompānijas, auto stāvvietas portāls, paciņu saņemšanas portāls, interneta pakalpojumu sniedzēja portāls). Droši vien, ka kaut ko šajā sarakstā piemirsu pieminēt. Dulls var palikt, lai atcerētos visas adreses, login vārdus un paroles. Turklāt katrs šis portāls grib paņemt kādu naudiņu pie reģistrēšanas un tad kaut ko arī katru mēnesi. Bet daži vēl grib pārbaudīt tavu kredīreitingu un pārdomāt, vai vispār sieties ar tevi. Vienu vārdu sakot, dārgi un čakarīgi.

Visu gadu esmu strādājis, lai SAFam ASV uzbūvētu efektīvu komandu. Tādu, kas spēj pacelt ar katru dienu vairāk. Janvāra beigu blogā: Janvāra blogs es lielīju Bena Horovica grāmatu par startupiem. Tajā viņš saka, ka ir cilvēki, kuri ir labi direktori servisa kompānijām un tad atkal tādi, kuri ir labi “software kompānijām”. T.i., dažādu veida biznesiem piemēroti atšķirīgi savi cilvēki. Lieliem valsts uzņēmumiem sava tipa cilvēki, ministrēšanai savi un lattelekomiem atkal citādi. Iznāk gluži kā dabā – ir lauvas, lapsas, lāči un viltīgie bruņrupuči. Un, dabiski, arī tarakāni, tādi, kuri pārdzīvos atomkaru.

Par sevi esmu sapratis, ka mana specialitāte ir uzņēmumi, kuri ir straujas augšanas stadijā. Kantorīši no 1-200 darbiniekiem būtu mans “sweet spot”. Ja vajag kaut kur iegriezt virpuli, nosvilināt kaudzi naudas un uzbūvēt kaut ko interesantu, varat droši griezties pie manis. Apstākļi, kad viss tikai veidojas un visās malās stirkš vīles – ja vienā stūrī ir sakārtots, tad otrā jau vīles plīst. Un visu laiku ir viegls haoss un visi kaut kur skrien. Un vadītājs ir ugunsdzēsējs, jo kaut kur deg visu laiku. Un attiecības ir dziļi neformālas. Un cilvēki neskaita darba stundas, bet dara to, kas ir jādara un nelasa savus darba pienākumu aprakstus, jo tie tāpat mainās katrus pāris mēnešus.

Amerikā esmu sastapis visdažādākos vadītājus un uzņēmējus. Gan tādus, kuri uzskatīja, ka pārdevēja efektivitāti raksturo tas, cik tikšanās dienas laikā viņš spēj sarunāt. Un saviem darbiniekiem viņš lika ģērbties mazliet noplukušākās drēbēs, lai pats varētu izcelties uz viņu fona un katrs uzreiz redzētu, kurš tajā kantorī ir galvenais. Gan arī pilnīgi “boot strapojošus” uzņēmējus, kuri paši ir gan vadītāji, gan darītāji. Sametuši visu savu naudu un mauc pa 15 stundām dienā un cieši tic, ka šodien ieguldītie 100 000 ASV dolāri pēc diviem gadiem būs vismaz 8 miljoni.

Biznesā kaut ko var sasniegt tikai tad, ja esi pilnīgi iekšā, laiku neskaiti un dari ar pilnu atdevi. Domāju, ka tas ir tāpat kā sportā – pie rezultāta tiek tikai tie, kuri sevi nežēlo. “Lai paliktu uz vietas, tev jāskrien cik spēj, bet lai tiktu mazliet uz priekšu, jāskrien vēl divreiz ātrāk!”. Tas citāts no “Alises Brīnumzemē.”

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Velbeks un Kanāda.

Posted on 29. maija, 2016.     Komentējiet

Pagājušajā nedēļā izlasīju Velbeka jauno romānu “Pakļaušanās.” Pēdējās trīs nedēļas mājās sanāca būt labākajā gadījumā 4 dienas, un lidojot laiks jāīsina. Grāmata ir par tuvu nākotni, kad Francijā par prezidentu ievēlēts musulmanis, Sorbonas universitāte pārdēvēta par “Islamisko” un franču intelektuāļi (kā pats Velbeks) steidz pieņemt islamticību un apņemt 15-gadīgas sievas. Sieviešu izglītošana un nodarbinātība ir stingri ierobežota, kas nācis par labu bezdarba mazināšanai, un arī dzimstības rādītāji strauji uzlabojas. Vienu vārdu sakot – aktuāla nākotne, zinot, ka Imants Kalniņš katru dienu 4 stundas mācās arābu valodu, mūsu līderi izsaka viedokļus, kurus vēl pirms 5 gadiem varētu uzskatīt par odioziem. Kopš Renesanses pasaule ir strauji attīstījusies, balstoties uz cilvēku ticību zinātnei, progresam un ekonomikas izaugsmei. Šķiet, ka šobrīd notiek pavērsiens, kad centrāla kļūst cīņa par dzīvesdziņu un tikumību.

Lai piedod mans labais draugs N., kurš ir liels Velbeka cienītājs, bet man šī grāmata, tāpat kā visa pārējā Velbeka daiļrade, izraisa riebumu, laikam šis ir precīzākais manu sajūtu raksturojums. Galvenokārt jau tādēļ, ka ir tik bezcerīgi pesimistiska un depresīva. No otras puses, tā rosina domāt un raisa diskusijas, tātad ir pietiekami vērtīga, lai to izlasītu.

Šajā nedēļā biznesa darīšanas man lika doties uz Kanādu. “Kanāda nav ASV, Kanāda ir maza valsts – tikai 35 miljoni, tāpēc neceri, ka mēs tur daudz pārdosim,” daudzināja mans partneris. Klausoties partnera stāstu, iekodu mēlē un nepateicu, no cik lielas valsts nāku es pats, un ka pat tādā mazā valstī kā Latvija, čakli rosoties, iztiku var nopelnīt pavisam labi.

Šis ir mans otrais Kanādas apciemojums, iepriekšējo reizi tur biju 1989. gadā, tā bija pirmā reize, kad vispār tiku ārpus PSRS. Kanādā visus pēckara gadus dzīvoja mans vectēvs Boris Bergs. Pirmo reizi apmeklējot rietumu valsti, iespaidi bija visspilgtākie, tas bija kā svaiga gaisa malks, kas ietekmēja manus uzskatus par sabiedrību, toleranci un vienkārši labi organizētu valsti. Protams, arī šeit netrūkst savas problēmas, jo nekas jau uz šīs pasaules nav pilnīgs.

Iebraucot Kanādā, ievēroju vairākas lietas. Vispirms jau robežkontrole ir patīkami līdzīga Eiropas valstu robežkontrolei. Dokumentu pārbaude notiek ātri un kulturāli. Kontrastam – ASV parasti ir jāstāv garās rindās, robežas šķērsošana ir stresaina un nepatīkama procedūra. Ja lidojiet no Toronto uz ASV, tad atcerieties, ka ASV robežas kontrole notiek Toronto pusē un, ņemot vērā milzīgās rindas, lidostā vēlams ierasties kādas 3 stundas pirms izlidošanas, vai arī, ja nonākiet tur tranzītā, drošāk izvēlēties lidojumus ar vismaz 3 stundu atstarpi.

Bet atpakaļ pie Kanādas. Sajūta te ir daudz mierīgāka, dzīve plūst lēnāk, cilvēki pieklājīgāki. Amerikāņi joko, ka kanādieti var atšķirt pēc tā, cik reizes sarunā viņš pasaka sorry un please. Kanādieši atbild, ka amerikāņiem neesot ko lekties, ka 1812. gadā viņi esot uzvarējuši ASV karā, nodedzinājuši Balto namu, un kopš tā laika jeņķi pie viņiem vairs nelienot. Tāpat kā latvieši stāsta anekdotes par igauņiem, līdzīgi ir arī ar amerikāņiem un kanādiešiem. Vēl – Kanādā viss ir dārgāks. Jo tā taču ir maza valsts un kaut kā man likās, ka sajutu izteiktu protekcionisma smaciņu. Tādu kā – “Aizsargāsim savu tirgu, ASV korporācijas iekšā nelaidīsim.” Vai arī, runājot par kādu veiksmīgu uzņēmumu: “Viņu peļņa ir tik liela, pateicoties gudrajai stratēģijai. Viņi ārkārtīgi veiksmīgi prot izmantot valsts finansējumu un uzturēt labas attiecības ar politiķiem.” Kaut kur dzirdētas notis, vai ne?

Vienā no apciemotajiem kantoriem 19 no 20 darbiniekiem bija arābi. Sākotnēji šī uzņēmuma īpašnieki bijuši no Ēģiptes. Kopš tā laika saimieki ir nomainījušies 2 reizes, bet arābi ir palikuši. Biznesiem ir tieksme grupēties pēc tautības, jo tā cilvēkiem vieglāk komunicēt, saprast citam citu un jauni darbinieki arī parasti tiek atrasti ar esošo darbinieku rekomendāciju palīdzību.

Vēl vērts pieminēt patreizējo premjeru Džastinu Trudo (https://en.wikipedia.org/wiki/Justin_Trudeau ). Pēc izskata viņš atgādina filmu zvaigzni un nepārtraukti gozējas vietējo ziņu kanālos. Cilvēku viedoklis gan ir pretrunīgs – vieni jūsmo par viņa ideālistiskajām idejām un labo izskatu, citi saka, ka būs interesanti redzēt, kas no visa sasolītā arī materializēsies reālos rezultātos.

Lai arī ASV ekonomika ir desmit reizes lielāka, ar Kanādu noteikti ir vērts strādāt, jo tās attīstības līmenis ir ļoti augsts, cenas arī ir augstas un konkurences līmenis tirgū zemāks, līdz ar to latviešiem visplašākās iespējas izpausties.

Nolaižoties Toronto var labi redzēt pilsētas centrālo daļu.

New Brunswick province Kanādas pašos ziemeļaustrumos. Atlantijas okeāns, garšīgas zivis un maz cilvēki. 

Par Havaju salām, psihologiem un trakajiem.

Posted on 23. maija, 2016.     2 komentāri

Denveras lidostā ievēroju vīru ar makšķeri. “Vai uz Havajām?” jautāju. “Nē, uz Aļasku,” atbild raibajā aizsargtērpā ģērbies onka. Lielākā daļa amerikāņu nekad nav bijuši ārpus savas valsts, ja ir, tad varbūt vienīgi Meksikā. Nav jau arī viņiem īpašas vajadzības triekties uz ārzemēm – savā zemē viņi var izbaudīt visas iespējamās klimata zonas un vislielāko dabas dažādību. Iekšzemes lidojumi ASV ir stipri lētāki nekā starptautiskie, bet serviss, kā minēju iepriekšējā blogā, ir vislabākais.

Aloha! Dzīvojot Latvijā, brauciens uz Klusā okeāna eksotiskajām salām šķita pārāk tāls un dārgs. Amerikāņiem Havaju salas ir 50. štats un tikai nieka 5 stundu lidojuma attālumā no Losandželosas. Šo iemeslu dēļ nepavisam nebēdājos par to, ka noslēdzošais izmēģinājuma projekta posms ar lielo klientu notiek Honolulu. Varu pat atzīties, ka labprāt to pagarinātu par kādām 2-3 nedēļām. Diemžēl salās uzkavējos tikai 3 dienas un šīs rindas rakstu lidmašīnā, jau lidojot atpakaļ uz Denveru.

Par Havaju salām varētu rakstīt garus un krāšņus aprakstus, ko šī bloga formāts īsti nepieļauj. Tādēļ uzrakstīšu tikai dažus atslēgas vārdus. Tātad – sērfošana, makšķerēšana, dzīvajā izpildītas smeldzīgas dziesmas, niršana, lielie bruņurupuči, vaļi, svaigi eksotiskie augļi, daudzas aziātu kāzas, labs seafood, mūžīgā ballīte, Pearl Harbour un amerikāņu serviss. Jau pirmajā dienā klienta birojā mūs pārņēma tāda kā sapņaina sajūta, un visi lietišķie nodomi kaut kur pagaisa sarunās par sērfošanu, vietējiem aliem un citām jaukām lietām, bet nogurdinošie izmēģinājumi tika saīsināti un ietaupītais laiks tika lietderīgi izmantots vietējā “Brewerie Pub”.

Ceļā uz Havaju salām man atgadījās neliels piedzīvojums, kurš izkristalizēja jau sen gruzdošu atdziņu, ka gada laikā Amerikā esmu sastapis vairāk trakos nekā desmit gados Latvijā. Trakums šeit ir daudzveidīgs un izsmalcināts, un tālāk minētais ir tikai viens neliels piemērs. Es pat varētu rakstīt atsevišķu blogu “Par trakumu”, vienīgais, kas mani no tā attur, ir ierobežotais laiks un tēmas delikātums.

Tātad sēžu lidmašīnā no Denveras uz Honolulu. Īsi pirms pacelšanās pie manis pienāk stjuarte un aicina pārsēsties uz biznesa klases sēdvietu. Esmu ļoti taupīgs un par SAF akcionāru naudu lidoju tikai ekonomiskajā klasē. Bet gada laikā esmu sakrājis pietiekami daudz bonusa punktu, kuri dod dažas patīkamas priekšrocības. Piemēram, visai biežus “upgreidus” uz biznesa klasi. Priecīgs dodos uz mazo paradīzi, kur lielo ādas krēslu var izlaist gandrīz pilnīgi guļus un kur alkohols tiek liets bez ierobežojumiem. Kā jau Amerikā pieņemts, sāku sarunu ar blakussēdētāju, kura rādās patīkama kundze labākajos gados. Noklausos gan par viņas nodarbošanos, gan par to, ka viņai pieder divas mājas Havaju salās, apskatu viņas telefonā gan māju, gan baseinu un pat vīra fotogrāfijas. Lidmašīna pa tam jau labu laiku kā lido, esam gardi paēduši, tiekam apčubināti visjaukākajā veidā un tukšojam jau kādu trešo džinu ar toniku. Pēkšņi mana jaukā blakus sēdētāja izķeksē MacBook datoru un sāk kaut ko drudžaini rakstīt. Lidmašīnā grūti neiemest aci blakus sēdētāja datora ekrānā. Par lielu pārsteigumu pamanu, ka tiek rakstīta sūdzība United kompānijas prezidentam. Sūdzība ir par seksismu apkalpojošā personāla uzvedībā, jo mani stjuarte esot apkalpojusi daudz labāk, pievērsusi vairāk uzmanības, vairāk smaidījusi un izturējusies daudz jaukāk. Varbūt esmu biezādains, varbūt vienkārši neaptēsts, bet nekādu seksismu apkalpošanā nemanīju. Vairāku stundu garumā tapušais darbs aizņem 4 lapaspuses, tajās visos sīkumos aprakstīts lidojums, atsauce uz kādu jau 2012. gadā aviokompānijai rakstītu sūdzību, uz kuru viņa esot saņēmusi pienācīgu atbildi un cerot uz tūlītēju rīcību un atbildi arī šajā gadījumā. Sūdzībā pieminēts, ka pēc aizrādījuma izteikšanas stjuarte esot sarunājusies ar pārējiem aviokompānijas darbiniekiem un tā zīmīgi uz viņu skatījusies. Tuvojoties lidojuma noslēgumam, mana kaimiņiene tika aplēkāta no visām pusēm un viņai pat tika atnesta apsveikuma kartiņa ar smukiem lācīšiem, kuru bija parakstījuši visi kabīnes stjuarti. Par ko viņa manāmi atmaiga, aizvēra savu datoru un sāka ar mani runāties, it kā nekādas četru lapu sūdzības vispār nebūtu bijis un it kā viņa pat nenojaustu, ka, sēžot blakus, ir grūti neredzēt visu šo scēnu.

Izkāpjot no lidmašīnas, es piegāju pie nabaga stjuartes, iedevu savu vizītkarti un teicu, ka, ja par viņu sūdzēsies, esmu gatavs liecināt, ka pēc 3 džiniem ar toniku veselais saprāts manu kaimiņieni bija pametis, bet varbūt, ka tāds viņai nekad arī nav bijis. Varētu jau šķist, ka šāds notikums ir tīrais sīkums, bet sūdzībnieces nodarbošanās bija “Forensic psychologist”, viņa man stātīja, ka bieži tiekot pieaicināta armijas personāla tiesās, kas saistītas ar izvarošanām un dažādiem citiem noziegumiem. Armijnieki jau ir diezgan orientēti iekulties dažādās nepatikšanās. Uz viņas ekspertīzes pamata tiesas pieņem lēmumus par cilvēku vainu vai nevainību. Protams, vai tā tiešām bija viņas nodarbošanās vai tikai fantāzijas auglis, es arī īsti drošs būt nevaru, jo gadās jau, ka cilvēki sastāsta vistīrākos pekstiņus.

Nevaru pateikt kādu vienu konkrētu šī stāsta morāli, bet pārdomas ir vairākas. Gan par to, ka būtu labs pētījums par cilvēkiem, kuri regulāri lido biznesa klasē. Vai par to, cik normāli un morāli noturīgi ir psihologi, tiesneši, skolotāji, ārsti – cilvēki, kuri zina, kā ir pareizi un māk autoritatīvi pamācīt, nosvērt un novērtēt mūs, parastos mirstīgos.

Par servisu Amerikā.

Posted on 15. maija, 2016.     7 komentāri

Kamēr Latvijā bango nevaldāms prieks par boksera Maira panākumiem, mūsu hokejistu izmocīto uzvaru pār kazahiem un pat Ukrainas uzvaru Eirovīzijā, Amerikā par šiem notikumiem nerunā. Nu labi, Eirovīziju vēl pārspriež, bet ne boksa maču vai pasaules čempionātu hokejā. Pilnīgs klusums. Tāpēc aprakstīt, kā Amerika uztver šos priecīgos notikumus, es nevaru un atliek pievērsties citām tēmām.

Iepriekšējā blogā rakstīju, ka līdz jūnija sākumam, lai apciemotu lielā klienta iecirkņus, gandrīz visu laiku pavadīšu ceļā. Pagājušajā nedēļā izskrēju caur Sandjego un Fīniksai. Tik vien paguvu ievērot, ka pirmajā bija vēss, ūdens okeānā pavisam auksts, pašā okeāna krastā saceltas biezas villas, bet otrajā gandrīz +40° karstums, sausums un trīsmetrīgi kaktusi.

ASV ir pasaulē lielākais patērētāju tirgus, un konkurence tajā ir visai skarba. Tāpēc tiek uzskatīts, ka Amerikā kompānijas nodrošina pasaulē labāko klientu servisu. Nodzīvojis šeit gadu, varu tam tikai piekrist. Ērti ir, ka gandrīz visu var nokārtot internetā vai pa telefonu. Gribi piereģistrēt jaunu auto, samaksāt nodokļus un saņemt auto numuru? Nebrauc uz kantori, nestāvi rindā. Piezvani, samaksā ar kredītkarti un numuru tev atsūtīs pa pastu. Tikko sapirku mēbeles jaunajam dzīvoklim. Negāju uz Ikea, jo gandrīz par to pašu cenu var nopirkt labas mēbeles veikalā Scandinavian Design. Tikai nav jāgrūstās, nav pašam jāiet uz noliktavu, utt. Arī kvalitāte šķita labāka. Staigājam pa viņu milzīgo, trīsstāvīgo veikalu. Pārdevēja jauka, staigā līdz un visu pieraksta, iesaka. Kad mantas izvēlētas, vienojamies par piegādes un uzstādīšanas datumu. Maksājot izrādās, ka kredītkartes dienas limits neļauj visu pirkumu apmaksāt. Nav problēmu – paņemsim šodien maksimālo limitu un atlikumu noņemsim nākošajā dienā. Viena no ASV klientu servisa ērtībām slēpjas faktā, ka samaksa ar kredītkartēm notiek daudz vieglāk – visur pa telefonu var nosaukt kredītkartes numuru, un ar to pietiek, lai samaksātu. Amerikāņi uzskata, ka samaksas ērtība ir būtiskāka par krāpniecības risku. Eiropā visur ieviestas papildu aizsardzības metodes, kodu kalkulatori, PIN kodi. Amerikā pietiek pavicināt gaisā karti, un viss notiek. Tikai Lasvegasā visur pie maksāšanas prasa parādīt arī ID. Acīmredzot tur ir pārāk daudz zagtu kredītkaršu. Apģērba tīrīšana – es sametu savus kreklus maisā, kuram ir birka ar manu adresi un klienta numuru. Maisu iemetu savas īres mājas pirmā stāva šim nolūkam paredzētā “caurumā”. Pēc trīs dienām saņemu kreklus atpakaļ izgludinātus un uz pakaramajiem. Nav nekur jāiet, nekas nav jāspaida vai kādam jāstāsta. Pie apģērbu tīrītāja ir konts un tam piesaistīta kredītkarte. Viņš pats visu saskaita un paņem naudiņu. Ēdiens – varu pasūtīt ēdienu no kādiem 100 tuvējiem restorāniem, visu pasūtīto līdz dzīvokļa durvīm nogādās kādās 40 minūtēs. Tas pats attiecas uz jebkādiem pirkumiem. Principā Amerikā var visu nopirkt un nokārtot, neizejot pa dzīvokļa durvīm. Tikai vajadzīgs tāds nieks kā pietiekams konta atlikums. Bet kontam jābūt ASV bankā un arī kredītkartei jābūt izdotai Amerikā. Vispār jau pietiek arī ar debetkarti. Debetkarti dabūt ir vienkārši, kredītkarti ne tik vienkārši, kāds laiks ir jānodzīvo, jābūt kredītvēsturei, utt.

Pašlaik mani vecāki apceļo Ameriku – tāds neliels trīs nedēļu road trip ar nomas auto. Trešajā dienā pēc starta no Denveras viņi apmetušies pilsētelē Flagstafa, Arizonā, netālu no Lielā Kanjona. Naudu taupot, nakšņo motelī Wonderland. Pavēlu vakarā kāds brašulis, acīmredzot sarijies ugunsūdeni, nolemj mazliet pabraukāties pa stāvvietu. Un nones manu vecāku nomas mašīnai aizmugurējo daļu. Un aizbēg. Varētu domāt, ka ceļojums ar to arī būs galā. Jo ar mašīnu tālāk braukt nav iespējams. Mani vecāki Amerikā ir pirmo reizi, un viņu angļu valodas zināšanas ir pieticīgas. Bet nē – nākošajā dienā Hertz atsūta transportētāju, sadauzītā mašīna kopā ar vecākiem tiek nogādāta Fīniksā, tur viņiem tiek izsniegta jauna mašīna, un ceļojums var turpināties. Piebildīšu, ka mans tēvs brauc ar rokas vadību un arī tas Hertzam pārāk liekas problēmas nesagādā. Turklāt viss augstāk minētais notika svētdienā.

Cita lieta ir tāda, ka amerikāņi visu dara ātri un pavirši. Sagatavotie dokumenti ir jāpārlasa, jo vismaz 30% gadījumu tajos ir kļūdas. Piemēram, banka mierīgi ieraksta nepareizu adresi. Vai auto pārdevējs noformē mašīnu nevis uz kompāniju, bet uz klientu kā privātpersonu. Vai apdrošināšanas aģents norāda gan nepareizu objekta adresi, gan apdrošināto vārdus. Tas ir normāli, tā notiek visu laiku, un visbiežāk arī šādu kļūdu labošana īpašas problēmas nesagādā.

Serviss Amerikā ir labs tik ilgi, kamēr viss notiek pēc precīzi izdomātā skripta, ja notiek kāda atkāpe no scenārija, tad iestājas problēmas. Un čakarēties ar klienta problēmām Amerikā reti kurš grib. Jo laiks ir nauda, un naudu šeit pielūdz.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Sandjēgo bija vēsi, bet okeāna piekrastes mazpilsētas atgādināja Jūrmalu.

Fīniksa – mazliet jāiepēta, kā izskatās radio viļņu spektrs šādu torņu pakājē. 

Bez torņiem un radio sakariem mūsdienās neiztiek neviena pilsēta.