Par brīvo gribu, mazām kastītēm un viltīgām lapsām.

Nezinu, kā jums, bet man brīžiem ir sajūta, ka dzīve iet pa apli vai vismaz pa spirāli. Man ir draugs Mārtiņš, ar kuru mēdzam  iedzert un apspriest  brīvās gribas jautājumu. Reizēm debatēs nonākam līdz pavisam elegantiem un oriģināliem argumentiem un pierādījumiem, diemžēl tie nāk laukā tādā  fāzē, ka nākošajā rītā gandrīz neko no smalkajiem pierādījumiem vairs atcerēties nav iespējams. Filozofija ir gaisīga lieta, gandrīz vai kā pirmie pavasara saules stari.

Šādas domas mani pārņēma pagājušajā nedēļā, viesojoties Čikāgā, Dalasā un Hjūstonā. Jā, ģeogrāfija, attālumi un mērogi manā dzīvē ir palielinājušies, bet saturs, forma un tēmas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā gandrīz nav mainījušies. Viss grozās ap to, ka varētu pagatavot tādu vai citādu mazu elektronisku kastīti  vai uzprogrammēt kādu nebūt datorprogrammu, kas kādam  atvieglotu dzīvi vai ļautu labi nopelnīt. Saki vēl, ka cilvēkam ir brīvā griba. Daru, ko darīdams, mūku, kur mukdams, bet vienmēr nonāku atpakaļ pie mazajām kastītēm un datoriem.

Viena no kastīšu biznesa īpatnībām ir nepieciešamība dot pamēģināt. Tev ir kastīte, ko gribi pārdot. Parādās potenciāls klients vai tālākpārdevējs.  Kā zināms, pārdot kaut ko var vienīgi tad, ja tavs produkts spēj atrisināt kāda problēmu. Problēmu pasaulē ir miljoniem, viss triks ir atrast pietiekami daudz cilvēku ar vienādām problēmām, pie tam tādu, kuri gatavi maksāt par problēmas atrisināšanu pulka vairāk nekā tev maksā pagatavot produktu vai sniegt pakalpojumu. Izklausās jau vienkārši, bet ja tas tā būtu, tad visi būtu kā Bils Geits vai Stīvs Džobss.

Bet iesākumā tev ir kastīte, un klients saka, ka grib pamēģināt. Ja manta ir lēta, tad vienkārši iedod un skaties, kas notiks. Arī lielveikalos ir stendi, kuros piedāvā pagaršot jauno, gardo mērci vai nobaudīt pinģerotiņu konjaka. Mūsu biznesā diemžēl kastītes maksā tūkstošus vai desmitus tūkstošu. Klients jaunu produktu uz dullo pirkt negrib, bet, iedodot katram pamēģināt, pavisam viegli var nonākt situācijā, kad pa pasauli klaiņo un reizēm arī pazūd bez pēdām mantas desmitu un pat simtu tūkstošu vērtībā. Ja klients ir pazīstams, tad, protams, risks ir neliels, bet parasti problēmas sākas tieši ar jauniem un nepazīstamiem klientiem.

Nesen SAF Tehnika uzsāka jaunas produktu līnijas Aranet ražošanu. Tie ir bezvadu sensori, kuri mēra un ieraksta dažādus vides parametrus – temperatūru, gaisa mitrumu, gaismas intensitāti un tamlīdzīgi. Viens no daudzajiem šādu produktu pielietojumiem ir siltumnīcu automatizācijā. Interesanti, ka tieši pēdējos desmit gados pasaulē ļoti strauji attīstās siltumnīcu un tā saucamo vertikālo fermu tehnoloģijas. Tas ir, tiek veidotas audzētavas, kurās tiek pilnībā nodrošināta mākslīga vide – gaisma, apūdeņošana, temperatūra, barošana. Ar šādām metodēm var izaudzēt  simtiem un pat tūkstošiem reižu vairāk augu nekā piemājas dārziņā, turklāt neatkarīgi no gada laika un klimata. Tieši tamdēļ jau arī lielveikalos jebkurā gada mēnesī var nopirkt svaigus salātus, tomātus un garšaugus. Un ko gan ēdīs nākamie Marsa iekarotāji, kad Īlons Masks tos ar savām raķetēm būs nogādājis uz mums tuvāko  planētu, vai arī Zemes klimats būs tik tālu sagandēts, ka kaut kas augs tikai hermētiskās metāla kastēs?

Šādu jūsmīgu domu pārņemts, dodos apciemot Čikāgas pievārtē apmetušos vadošu ASV hortikultūras pionieri. Pirms pāris mēnešiem  sazinājāmies tīklos un viņš izteica vēlmi pamēģināt mūsu sensorus savās fermās. Es, saprotams, daudz nekavējos un ar lielu prieku aizsūtīju mantiņas iemēģināt un aizturētu elpu gaidīju vērtējumu, ieteikumus un pasūtījumus.

Roberts uzņem laipni – ilgi rāda slaidus un stāsta par sevi un saviem sasniegumiem. Kādus salātu audzēšanas šķūņus viņi projektē, kā eksperimentē ar receptēm un metodikām, kā viss ir izdomāts tā, lai maksimāli  efektīvi  izaudzētu mazos, gardos salātiņus. Viņa veidojums ir gluži kā tāds siltumnīcu makdonalds – process pārdomāts no augsnes sagatavošanas vienā galā līdz gatavās produkcijas savākšanai caur durvīm būves pretējā pusē. Turklāt Roberts vēl eksportē savu gudrību uz tālām aizjūras valstīm, un vadošo ASV augstskolu studenti dodas pie viņa praksē. Ar lepnumu viņš izrāda lillā krāsā izgaismotos plauktus, kur plastmasas vanniņās, apūdeņoti un mitra gaisa apvēdināti, dīgst asni, un rāda pateicīgo studentu uzgleznotos sienu gleznojumus ar dažādām simboliskām cilvēces ēdināšanas ainām.

Vienīgais, kas tikšanās laikā mani dara mazliet nemierīgu, ir tas, ka namatēvs visu laiku stāsta un liela savu biznesu, sakarus un ietekmi, bet pavisam maz ko vēlas dzirdēt par maniem sensoriem un to pielietojumu. Parasti tas ir labi, ja klients vēlas stāstīt par savu biznesu un savām problēmām – laba pārdevēja galvenais uzdevums ir klausīties, saprast un tad piedāvāt jēdzīgu, izmaksās paceļamu risinājumu, kurš tiešām problēmu atrisinās. Bet šeit es sajūtu ko nelāgu – Roberts nestāsta par savām problēmām, gluži otrādi, viņš lielās un cenšas atstāt iespaidu. Sava priekšnesuma noslēgumā draudzīgais agronoms man piedāvā izvēlēties – vai nu man jāmaksā kārtīga nauda par to, ka viņš manas mazās kastītes testēs un pārbaudīs, vai arī pateicībā par viņa ieguldīto laiku atsūtītās kastītes man viņam ir jāuzdāvina. Varianti izvēlēties tiek piedāvāti precīzi divi, bet tad arī tikšanās laiks ir beidzies – namatēvam ir jāsteidzas uz nākamo tikšanos, bet manas mantiņas ir izpakotas un iedarbinātas. Laika tās savākt vairs nav.

Sajūta pēc tikšanās ar Robertu ir kā Pinokio, jeb  padomju bērniem zināmākajam Buratino, kuram  viltīgā lapsa ieteica iestādīt zemē naudu un tad gaidīt, kad izaugs naudas koks. Esmu patērējis laiku, uzzinājis šo to jaunu par hortikultūru, guvis pieredzi un iestādījis zemē diezgan vērtīgas mantiņas. Mana viltīgā lapsa ir dabūjusi mantiņas, guvusi gandarījumu klausoties savā skanīgajā balsī, un prieku, ka aptinusi ap pirkstu vientiesi.

Mēdz teikt, ka pieredze ir kaut kas, ko mēs iegūstam tajos gadījumos, kad nedabūjam to, ko gribējām.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par Aranet lasiet šeit: http://www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Aranet___Solutions.png

One Comment on “Par brīvo gribu, mazām kastītēm un viltīgām lapsām.

  1. Šādas situācijas ir bieži dzirdētas, tieši vertikālo fermu industrijā. Tur valda lielas ilūzijas par šo nākotnes audzēšanas tehnoloģiju. Vertikālo fermu darboņiem ir grūti realizēt savus projektus dēļ milzīgajām investīcijām un zemo ROI. Ierasta prakse ir slēpt un sagrozīt reālos datos no realizētajiem projektiem. Tā nu šie izmanto jebkuru iespēju, lai bāztu batonus ausīs un piesaistītu $ no sadarbības partneriem.

    Like

Atbildēt uz Sandris Jermacans Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: