bergsblogo

Par lielu un mazu ASV uzņēmumu medīšanu

Posted on 20. martā, 2017.     1 komentārs

Šīs nedēļas eksperiments uzskatāmi pierādīja, ka žurnālistiem un ziņu pārdošanas organizācijām tīk publicēt negatīvas ziņas. Mans gluži nevainīgi iecerētais pagājušās nedēļas raksts piesaistīja kādas piecas reizes vairāk apmeklētāju nekā pārējie šīs sērijas raksti, kā to rāda Worldpress bloga platforma. Gan jau, ka arī Delfi savāca stipri vairāk klikšķu uz rakstiņa par “Neefektīvajiem latviešiem”. Saņēmu gan atbalstu un piekrišanu, gan arī pārmetumus par vaimanu kora balstīšanu un pat par politizēšanos. Katrs jau tajos tekstos ierauga un saprot kaut ko sev aktuālu un nebūt ne obligāti saskanošu ar maniem nodomiem. Protams, nekad jau arī nevar izslēgt kaut kādas zemapziņas vai kolektīvās apziņas iespraukšanos tādā raksta gabalā.

Paldies dievam, politikai es pievērsties netaisos, tāpēc arī šeit vienā mierā varu atļauties rakstīt, ko domāju, un pat vēl trakāk – mainīt savas domas kaut vai trīs reizes dienā. Un pagājušajā nedēļā man šķita, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar vadītājiem un vadības zinībām kā tādām, ka valda milzīga prokastinācija, slikta plānošana, slikta sadarbošanās, utt. Un tad vēl kaut kādi atpakaļrāpuļi uzbrūk teju vienīgajai jēdzīgajai vadītāju skolai Latvijā. Ar to es, protams, domāju Zviedrus. Nu labi, vēl arī RBS ir puslīdz jēdzīga, bet vairāk, jau, piedodiet, nekā laba mums tajā menedžmenta izglītībā nav. Un jābūt galīgi aptaurētiem, lai čakarētu to pašu mazumiņu, kas ir. Mums vajag vadītājus, kuri mierīgi paņems pie dziesmas zviedrus, norvēģus vai amerikāņus, nopirks viņu kompānijas, pelnīs lielu naudu un nodokļus maksās Latvijā. Nevis tādus, kuri, kūkumus uzmetuši, kaut ko latviski vai krieviski pa stūriem purpinās, jo citas valodas nezinās, un arī savas sajēgšanas un pašcieņas šiem nebūs. Bet toties skaļi un izjusti kliegs, ka ārzemniekus Latvijā laist iekšā nedrīkst, jo nacionālais kapitāls tak ir dikti labs un saudzējams. Bet nodokļus maksā tikai muļķi.

Šonedēļ esmu krietni izceļojies pa Bostonu un Ņujorku un skats uz dzīvi ir mazliet mainījies. Pirmdien Austrumkrastā plosījās sniega vētra un vēl otrdien daudzi lidmašīnu reisi bija atcelti. Cilvēki nīka lidostās un daudzas norunātās tikšanās izjuka. Tomēr trešdien laiks kaut cik nomierinājās, un es aizkratījos līdz Bostonai, kura bija iesnigusi sniega vaļņos un arī krietni sasalusi. Mani vēl arvien fascinē, kāda katastrofa amerikāņiem izveidojas, kad uzsnieg kāds maziņš sniedziņš. Jo ziemas riepas šeit nav obligātas pat tādā kalnu štatā kā Kolorādo. Brīva zeme, un katrs ir brīvs sisties un slidināties, kā vēlas.

Ikdienā ASV man iznāk darīšana ar divu veidu uzņēmumiem. Maziem vai vidējiem, kur varu runāties ar īpašniekiem, un lieliem, kur darbojas algots menedžments un saimnieki ir tālu vai pat nav nosakāmi. Kam, piemēram, pieder AT&T? Vai lielās televīzijas studijas? Neslēpšu, ka ar pirmā veida uzņēmumiem sadarboties ir daudz vienkāršāk un patīkamāk. Tur parasti viss ir gluži skaidrs un tiek pateikts tiešā, bravūrīgā tekstā. Šādi ģimenes uzņēmumi gadā apgroza līdz 50-100 miljoniem dolāru. Tā ir vislielākā ASV priekšrocība, ka tādi kantori viņiem ir. Ja vien iespējams, centieties sadarboties vidējiem, privātiem ģimenes uzņēmumiem, jo ar tiem viss notiks daudz vienkāršāk un saprotamāk. Ko norunāsiet, tiks pildīts. Viņi būs lojāli un savu reputāciju vērtēs augstu. Darījumu noslēgsiet ar rokas spiedienu, un nekādi uzvalkoti juristi jums smadzenes nečakarēs. Reti šādā uzņēmumā satiksi kādu biznesa skolas beidzēju. Drīzāk dieva doti vadītāji. Un līdz kādiem 100 darbiniekiem šāds menedžments ir vislabākais. Bez bulšita, bez smukiem vārdiem un ļoti mērķtiecīgi. Tādos uzņēmumos parasti strādā skolas biedri, studiju biedri, ģimenes locekļi. Pilnīgi normāli, ka uzņēmuma vadītāja dēls būs pārdevējs vai inženieris, bet sieva pieskatīs finanses vai marketingu.

Bet kādā brīdī tā ģimeniskā uzņēmuma īpašniekam sagribas baudīt Floridas saulīti. Vai arī dēli vai meitas izauguši par saimniekot nespējīgiem plānā galdiņa urbējiem. Un uzrodas šlipšotie biznesa skolu beidzēji. Piesaista lielo kapitālu un sapērk uzņēmumus. Un sāk menedžēt ar gudrajām menedžmenta metodēm. Brandingi, re-brandingi. Restrukturizācijas un uzņēmumu pārņemšanas. Finanšu inženērija. “Uz datiem balstītais” menedžments. Totālā kvalitāte un sešas sigmas. Šādi ir viņu ieroči varas pārņemšanai un noturēšanai. Līdzīgi kā marksisms – ļeņinisms un šķiru cīņa palīdzēja valdīt komunistiem. Un sākas politika un daudz bulšita.

Veidot biznesu ar šādiem zvēriem ir pavisam citādi kā ar vienkāršajiem un racionālajiem ģimenes uzņēmumiem. Varbūt līdzīgi kā pārdot valsts uzņēmumiem vai valsts iestādēm Latvijā. Kā tiek izlemts, ko viņi vispār pirks? Kas pieņem lēmumus? Pēc kādiem kritērijiem pieņem lēmumus? Un tur ir vajadzīgi gudrie loči, kuri prot izvadāt pa šādu uzņēmumu labirintiem. Un tādu gudru un ne tik gudru loču šeit ir pa pilnam. Un dažbrīd pat grūti pateikt, kuri ir īsti, kuri viltvārži. Bet laiks iet, un nauda kūst kā sniega čupas Bostonas saulē.

Daba ir radījusi visādus zvērus – gan prusakus, gan arī krokodilus. Un ēdami ir abi divi, vienīgi nomedīšanas metodes atšķiras. Un laikam jau vispareizāk ir saprast, kāds medījums tev vislabāk garšo, vai kādu tu spēj samedīt un tad nu trenēties un izkopt tās medīšanas metodes. Jo atceries, ka ne jau tu viens esi mežā tāds izsalcis, bet slikti mednieki parasti ilgi nedzīvo.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Neefektīvie latvieši

Posted on 13. martā, 2017.     16 komentāri

Vēl viena nedēļa, šoreiz Rīgā, ir aizlidojusi tā, it kā nemaz nebūtu bijusi. Es vienmēr bēdājos par to, ka laiks izslīd cauri pirktiem kā zīda lakats vai sliktākajā gadījumā kā smilšu graudi. Un to nav iespējams apturēt. Lai kā gribētos. Un katrā brīdī iepriekšējā diena liekas kā tāls sapnis, kas varbūt nemaz nav bijis. Un Elons Masks, kurš taisa Teslas auto un šauj kosmosā raķetes, apgalvo, ka esot ļoti liela iespēja, ka mēs visi dzīvojam datorsimulācijā un realitāte un laiks nemaz nepastāv. Bet tās jau tādas metafiziskas pārdomas. No sev iedalītās kārbiņas tāpat izkāpt nevar un tāpēc nemaz nav jāmēģina. Pat, ja īstenībā esi tikai ar brīvās gribas ilūziju apveltīta datorprogramma.

Gaidot lidojumu uz Stokholmu, manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā autors brīnījās, ka Latvijas visu uzņēmumu vidējā efektivitāte ir gandrīz divas reizes zemāka nekā ārzemniekiem piederošo Latvijas uzņēmumu efektivitāte. Citiem vārdiem, pēc pievienotā grafika (autortiesības pieder Lursoft) noprotams, ka ārzemnieki saimnieko daudz prasmīgāk, jo, nodarbinot tādu pašu daudzumu darbinieku, pamanās nopelnīt gandrīz divas reizes vairāk.

Protams, var diskutēt par datu ieguves metodiku un apstrīdēt šo datu pareizību. Mans informācijas avots ir viens tvīts un Lursoft veidots grafiks, bet tas saskan ar manī sen rūgušu pārliecību, ka Latvijā kopumā menedžmentam tiek pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Mums vajag, un mēs varam labāk!

Menedžments rūpējas par darbu organizēšanu, lai iecerētais tā gludi izdotos. Vispirms izdomāt, tad izplānot un tad kādiem novadīt un citiem atkal disciplinēti izpildīt. Saka, ka vācieši esot ļoti labi menedžeri, viņiem visur esot kārtība, un katrs zina savu vietu. Bet pie mums – vispirms tiek sabūvētas gaisa pilis, tad iesāk darīt ar domu, ka darba procesā gan jau kaut kā tiksim galā. Plānot mums riebjas principā, un dominē viedoklis, ka neko saplānot jau arī nevar, jo nākotne taču ir neparedzama, turklāt plāns kaut kādā veidā uzliek atbildību, jo, ja tas netiek izpildīts, tad kāds taču ir atbildīgs un, nedod dievs, pat vainīgs. Tādēļ labāk, ja plāna nav, vai tas ir bezjēdzīgs, toties visi ir milzīgi strādīgi un pašaizliedzīgi. Latvietis ir gatavs strādāt garas stundas, izdarīt, tad saprast, ka garām vai ka kāds piečakarējis, un viss jādara pa jaunu. Bet, tā kā esam tādi varoņi un entuziasti, kaut kā jau galā tiekam. Bet varbūt varētu labāk izdomāt, strādāt mazāk, bet izdarīt vairāk. Vai 50% no tā, ko darām, vispār nedarīt. Un dzīvot labāk. Šajā apciemojuma reizē īpaši ievēroju šejienes pelēkās, nodzītās sejas, kuras tādas ne tikai sliktā klimata dēļ, bet arī no garajām un ne pārāk efektīvajām darba stundām. Gaisa sildīšanas.

Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc ārzemniekiem ir tā augstā efektivitāte. Pirmkārt jau tas, ka viņi lielākoties eksportē, viņiem to darīt vieglāk, jo ir savi “gali” lielajos tirgos. Un eksportējošie uzņēmumi parasti strādā ar lielāku peļņu nekā sarūkošajā Latvijas tirgū strādājošie vietējie pakalpojumu sniedzēji. Ārzemniekiem šeit pieder maz “dzīvesstila” uzņēmumu. Ja viņiem ir uzņēmums, tad tā sūtība ir pelnīt, un visi darbi jānoorganizē tā, lai viss būtu maksimāli racionāli un efektīvi. Turklāt viņiem ir kapitāls, ko mūsējie mēģina aizstāt ar sakariem un sarunāšanu un, protams, padalīšanos.

Cits liels iemesls mūsu uzņēmumu zemajai efektivitātei ir korupcija. Laiks, kas aiziet shēmojot, kombinējot, nauda, kas tiek nozagta vai aiznesta uz partiju kasēm, vistiešākā veidā samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Ja labs vadītājs skaitās tāds, kurš sakārto projektus, tad kur vēl lai rastos laiks un prioritāte, lai labi organizētu darbus. Ne jau labi organizēts darbs šādā sistēmā ļauj veiksmīgi konkurēt.

Lursoft grafiku vēl vajadzētu papildināt ar ārzemju uzņēmumos samaksāto vidējo algu uz darbinieku un nomaksātajiem nodokļiem. Uzdrošinos prognozēt, ka secinājums veidotos visai skarbs. Ka daudz labāk būtu visus Latvijas uzņēmumus pārdot kādām ārzemju korporācijām. Jo izrādītos, ka ne tikai šo uzņēmumu efektivitāte ir augstāka, bet arī algas un samaksātie nodokļi šajos uzņēmumos ir lielāki. Un korupcija mazāka. Ir par ko padomāt.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Vispasaules Mobilo kongresu un konkurenci

Posted on 6. martā, 2017.     4 komentāri

Pagājušajā nedēļā Barselona bija pasaules mobilo viskautko galvaspilsēta, tajā notika “Mobile World Congress”, pasaulē lielāko mobilo tehnoloģiju izstāde. Astoņās hallēs vairāki tūkstoši dalībnieku, vairāk nekā simts tūkstoši apmeklētāju. Vārdu sakot, milzīgs pasākums, kuram visu gadu gatavojas gan ražotāji, gan nozares dalībnieki, gan Barselonas viesmīlības industrija, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī Barselonas slavenie kabatas zagļi, kuri, es domāju, ieradās uz pasākumu vismaz desmit tūkstošu sastāvā. Par viņiem rakstu, jo jau pirmajā konferences dienā, kas diezgan loģiski bija pirmdiena, es gandrīz šķīros no sava pulksteņa. Laipns puisis rīta pastaigas laikā gribēja parunāties un pastāstīt, kur atrodami labākie naktsklubi un smaržīgākā zāle, un sarunas laikā kaut kā nemanāmi mana pulksteņa sprādze atvērās, bet kaut kā dīvainā kārtā es tomēr paspēju to noķert, bet laipnais gids izgaisa, kā nebijis. Savukārt Barselonas centrā notika “pret kongresa” demonstrācija ar saukļiem “Atdodiet mums mūsu pilsētu” u.tml. Izrādās, Barselonā dzīvo diezgan daudz neprogresīvu indivīdu, kuriem nemaz nepatīk tūristu masas, jo viņiem ir sajūta, ka pamazām kļūst par šimpanzēm zoodārzā. Līdzīgi kā citiem Latvijā nepatīk Jūrmalas villas un Jaunā Viļņa publika. Tā ka nez vai Rīgai būtu labi kļūt par konferenču centru vai arī netik labi. Vai, kā jau parasti – vieniem tas būtu labi un citiem ne.

Par izstādi, un vai ir vērts uz turieni braukt. Galvenā sajūta, kas pārņem šādā vietā, ir tāds kā apjukums un varbūt pat panika. Par to, cik milzīgi daudz pasaulē ir visādu mantu un cik milzīgi daudz kompāniju viskautko dara, tāda sajūta, ka viss, ko iespējams izgudrot, ir jau izgudrots, un pasaulē nav nekādu jaunu ideju, kuras attīstīt. Un ka tik daudzi pūlas pievērst sev uzmanību un kliedz, lēkā, mirdzinās ar ugunīm un žvadzina zvārguļus, un tu saproti, ka četrās dienās nav iespējams ne visu apskatīt, ne arī lielāko daļu no apskatītā saprast. Līdz ar to sirsnīgs padoms mārketinga vadītājiem. Nekad nerakstiet izstādēs saukļus “Mēs darīsim jūs laimīgus” vai “Palīdzēsim ietaupīt pulka naudas”. Rakstiet maksimāli konkrēti, tā, lai jūsu potenciālais klients uzreiz saprot, ko jūs gribat. Varbūt pat vispirms paši izdomājat, ko jūs gribat. Reklamēt savu produktu? Atrast izplatītāju? Kādu investoru? Vai savu zīmolu? Vienalga, ko, bet ziniet, ko jūs gribiet. Un lieliem burtiem uzrakstiet to uz stenda. Aiztaupīsiet sev un apmeklētājiem laiku un varbūt arī, ka beigu beigās atradīsiet to, ko gribat. Es domāju, ka var apmeklēt izstādes ar mērķi “paskatīties, kas jauns tehnoloģijās”. Līdzīgi kā citiem patīk iet uz muzeju, izstādi vai kino. Pavadīt laiku, izklaidēties, paplašināt redzes loku. Interesanti, ka gandrīz visu lielo kompāniju stendi bija “slēgtie”, tajos varēja iekļūt tikai ar ielūgumu. Visjaukākais šajā ziņā bija kompānijas “Dolby Digital” stends. Liela kaste ar melnām, gaismu necaurlaidīgām sienām, vienā stūrītī mazas stikla durtiņas ar uzrakstu “Invitations Only”. Savi tempļi bija visiem lielajiem: “Ericsson”, “Huaway”, “Nokia”, “Google”, “Samsung”, “NEC”. Grandiozas halles, kuras apsargāja šo tempļu priesteri un atvēra durvis tikai izredzētajiem, kamēr vientiešiem bija izveidotas šo dievu ziedojumu vietas citās hallēs ar firmu jaunajiem, mirdzošajiem gadžetiem. Kalni ar telefoniem, planšetēm, robotiem, mākslīgo intelektu, virtuālo realitāti, “gudrajām” ierīcēm, kuras darīs mūs produktīvākus, gudrākus un savienotākus. Un tad, protams, visu izmēru stendi un visu specializāciju kompānijas. Sākot no paprāviem un pieklājīgiem, un beidzot ar stacijas tuneļa kioskus atgādinošiem. Un vesels žanrs bija “nacionālie” stendi, kuros attiecīgo valstu Attīstības aģentūras sapulcināja savus iesācējuzņēmumus, un kuri, protams, arī kalpoja par lielisku iemeslu bariņam ierēdņu apmeklēt viesmīlīgo Barselonu. Piemēram, nezināju, ka Alžīrijai ir savs mobilo telefonu ražošanas flagmanis, protams, stingri islāmisks. Nezkāpēc ar milzu stendu bija atkūlies Vjetnamas telekoms, kuram taču tiešām vienīgais iemesls tur atrasties bija atvest baru savu birokrātu uz uzdzīvi Barselonā. Starp citu, Latvijas nacionālo stendu nemanīju, bet mierinājumam varu teikt, ka arī igauņiem un lietuviešiem savu stendu nebija. Toties gan UK, gan skotiem, gan ziemeļīriem bija savi atsevišķi stendi. Laikam jau Breksita gaisotnē viņiem tika iedalīti ārkārtas līdzekļi valsts eksporta spēju veicināšanai.

Līdztekus tūristiem un kabatas zagļiem tādā konferencē klīst milzīgs bars ar nozares profesionāļiem. Pat ja nav sava stenda, tu vari visu nedēļu pavadīt, sēžot kādā no daudzajām kafejnīcām, gudru seju dzisinot muti, dzerot kafiju un izpildot kādus “speed dating” vingrinājumus. Profesionālis var sarunāt tikties ar savām kontaktpersonām, kuras normāli vienuviet nekad nesatikt. Un visi jau cer bīdīt lietas un atrast biznesu. Kādu naudas strautiņu. Tā pirmajā dienā Barselonā dzīvojošs vācu paziņa iepazīstina mani ar savu draugu no Lihtenšteinas, kurš ir telekomu konsultants, konsultē par uzņēmumu pārņemšanu, palīdz piesaistīt finansējumu darījumiem un vispār ir ļoti labi savienots Lihtenšteinā, kurā ir mazi nodokļi, daudz bagātu cilvēku un izprotoša firstistes administrācija. Pasēdējām ar citu amerikāņu paziņu, kuram ir ļoti perspektīvs startaps, kurš nešaubīgi pēc pāris gadiem būs miljardus vērts uzņēmums. Pēc pāris dienām lihtenšteinietis uzrodas hiperaktīvs ar ziņu, ka esot mazliet pagulējis, papētījis savus kontaktus, nozari un nācis pie atziņas, ka viņš būtu ideāls konsultants, lai bīdītu amerikāņa biznesu Eiropā. Saprotams, success fee only, jo mūsdienās par “biznesa attīstību” cerēt saņemt labu algu var tikai tādi veiksmīgie industrijas veterāni, kuriem izdodas apjāt kādas ļoti gribošas un bagātas indiešu vai ķīniešu korporācijas. Tā nu amerikānis salīgst ar jaunatrasto aģentu, kurš laimīgs dodas meklēt klientus, bet amerikānis dodas veidot savu vēl neeksistējošo produktu, kurš taču būs jāpiegādā, ja laimēsies atrast kādu maksājošu klientu.

Viena no šajā braucienā satiktajām spilgtākajām personībām bija kāds holandietis ar angoliešu un vēl nezcik raibām asinīm, kuru sastapām, skaļi sodoties par restorānu laupītājiem, pēc izputinošām vakariņām, kurās viņam atnests rēķins – par 12 garnelēm 180 eiro. Viņš atteicies maksāt un kliedzis: “Call police or fight with me!” Kā rezultātā ticis prom no restorāna, vispār nesamaksājis. Puisis bija kārtīgā kunga prātā un, protams, Mobilā kongresa apmeklētājs. Viņam piederot virs 1500 stendiem “visā pasaulē”, kuros viņš tirgojot visādus mobilos krāmus. Vadiņus, vāciņus, lādētājus. “Tikai vācu, lieliskas kvalitātes produkti.” Tie stendi esot salikti pa veikaliem, benzīntankiem, viesnīcām. Viņš daloties ar vietu īpašniekiem, bet nodrošinot pilnīgi visu sortimentu, cenas un “uzpildīšanu”. Un viņš esot ļoti bagāts. Nerakstīšu tagad šeit visus stāstus, kurus uzzinājām no jaunā paziņas, tie aizņemtu kārtīgu Čārlza Dikensa vai Viktora Igo romāna nodaļu. Pateikšu tikai, ka ar saviem stāstiem viņš mūs izklaidēja krietnu stundu, kuras lielāko daļu varēja smieties, pie zemes krītot. Un nav jau nekāda ģeniāla gudrība izdomāt un izveidot stendus, kuros tirgot mobilo telefonu vāciņus. Atšķirība laikam ir tajā, ka vieni par to tikai runā, bet citi ņem un izdara. Un, lai kaut ko tādu, vai pilnīgi jebko izdarītu, ir daudz jāstrādā, jāeksperimentē, jādomā un kārtīgi jāiespringst.

Vakarā pirms aizbraukšanas no Barselonas vēl iedzēru glāzi ar savu paziņu vācieti. Un viņš stāstīja, kā pirms vairākiem gadiem esot sācis dzīvi Berlīnē. Kur viņam nav bijis ne darba, ne arī draugu. Un tur viņš ātri iemācījies, kā ir aiziet uz kādu pasākumu un atrast darbu nākošajai dienai vai ideālā gadījumā nākošajam mēnesim. Jo, ja sēdēsi kautrīgs kaktiņā, tad paliksi bešā. Un katram šāda sevis pārdošanas pieredze būtu ļoti noderīga un attīstību veicinoša.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Laipni lūdzam Dolby stendā!

Huaway templis bija atsevišķas halles izmērā

Par kapkeikiem un assholiem

Posted on 13. februārī, 2017.     2 komentāri

Uz kruīza kuģa “Independence of the Seas” pavadītā nedēļa ir paskrējusi vēja spārniem. Aizbraucām no Fortlauderdāles garām Kubai līdz Haiti, Jamaikai un atpakaļ. Kuģis ar trīsarpus tūkstošiem pasažieru un mazliet virs tūkstoša apkalpojošā personāla pēc izmēra ir kā Latvijas vidēja izmēra pilsētiņa. Ar daudziem veikaliem, ēstuvēm, visplašākajām izklaides un sporta iespējām visām gaumēm. Protams, dzīve uz šāda kuģa ir stipri līdzīga dzīvei kādā Lasvegasas stripa viesnīcā. Ir gan kazino, gan teātri, bāri un diskotēkas. Sporta laukumi, klinšu kāpšanas sienas, mākslīgie sērfa viļņi, viss bērniem, veselīga dzīves veida cienītājiem, dzērājiem, tusētājiem, mākslas un parupju izpriecu cienītājiem un vienkārši rīmām. Ko var labi vērot daudzu pasažieru ķermeņa apveidos un manierēs. Viss uz kuģa tāds kā mākslīgs, bet arī labi izdomāts un pasniegts. Kuģis nestāv mierā ne mirkli. Piestāj, iepriekšējie pasažieri prom, un jaunā maiņa klāt. Pirms mums uz kuģa bija smagā metāla fanu festivāls. Kas izpaudās tā, ka atiešana aizkavējās, jo daudzi bija jānones no kuģa un šis tas bija arī izdemolēts. Piemēram, ienākot mūsu kajītē, konstatējām, ka grīda nez kāpēc ir slapja, un gandrīz uzskrējām virsū lielam industriālajam sildītājam, bet puvuma smaka izgaisa tikai pašās ceļojuma beigās. Uz lūgumu samainīt kajītes saņēmām atbildi, ka viss kuģis ir “fully booked”. Toties vienu vakaru mums atstiepa šampanieti, nākošajā vakarā zemenes šokolādē, bet vēl nākošajā divus spainīšus ar ledu. Tas laikam, lai baudu izstieptu trīs dienu garumā.

Amerikā liels kārums skaitās kapkeiki. Tiem nav nekāda sakara ar kapiem, tie ir tādi keksiņi, kuri ir apsmērēti un izdekorēti ar milzīgu daudzumu salda krēma. Parasti aicinoši ķīmiskās krāsās. Spilgti zilās, zaļās un rozā. Tā kā piektdien manam brālim bija dzimšanas diena, dodamies svētku kūkas meklējumos un iemaldāmies kapkeiku veikaliņā. Pēc neilgas sarunas ar pārdevēju noskaidrojam, ka viņa ir gatava pagatavot gigantisku kapkeiku ar apsveikuma uzrakstiem. Vēl pēc brīža dodos apsteidzošā uzbrukumā un prasu, no kurienes viņa ir un kā viņu sauc. Izrādās, ka Tamāra ir no Ukrainas. Darbs viņiem ir sešus mēnešus no vietas, bez brīvdienām. Tad divi mēneši atvaļinājums un atkal pusgadu jūrā. Maksājot jau labi, bet briesmīgi arī nogurstot un viņa nespējot vien sagaidīt, kad varēšot braukt mājās atvilkt elpu. Kuģa komanda atgādina Bābeles torni. Kapteinis un visi kapteiņa palīgi ir horvāti, šovbiznesa sadaļā pārsvarā amerikāņi. Virtuvē poļi, rumāņi, malaizieši. Apsardzē daudz indiešu. Droši vien Trampam būtu ko teikt par imigrantiem un darba atņemšanu amerikāņiem, bet uz kuģa likās, ka visi sadzīvo draudzīgi un saprotas labi. Tamāra saka, ka esot arī viens latvietis, strādājot kazino. Tā kā ar azartspēlēm neaizraujos, tad aizgāju uz kazino tikai vienu reizi, bet latvieti diemžēl nesatiku.

Ar Tamāru sākam apspriest kapkeika dizainu. Saku, ka vajadzētu ar torni un antenu, jo tas atbilst mūsu radio biznesa specifikai. Nu labi, tad taisīsim zilu kā zemeslodi un liksim zaļu saliņu. Es saku, ka uz saliņas tad liksim arī palmu. Un Tamāra aizraujas un sāk fantazēt, ko vēl varētu uztupināt viņas kūkai. Sarunas beigās aicina pieteikties viņas kapkeiku kursos, grupas esot pilnas jau vairākas dienas uz priekšu. Tā nu salīgstam, un nākošajā dienā gigantiskais kapkeiks ir gatavs un pat pārspēj mūsu cerības.

Izstādēm un konferencēm šāda kruīzkuģa vide ir ļoti piemērota. Neraugoties uz augstajām izmaksām, klienti jau brauciena vidū taujāja, vai nākamgad šāds pasākums atkal tiks rīkots un kad uz to varēs pieteikties. Visi grib izrauties no rutīnas un ikdienas un mazliet palutināt sevi un savus darba kolēģus. It kā Amerikā valda kapitālisms, bet tajā pašā laikā var redzēt arī ļoti sirsnīgas un ģimeniskas attiecības. Viens no mūsu labākajiem izplatītājiem ir vidēja izmēra ģimenes uzņēmums, kur visi darbinieki divas reizes nedēļā pusdienlaikā spēlē basketbolu un frīsbiju. Un viņu apgrozījums bez pārgudrām menedžmenta metodēm aug 20% gadā. Un darbinieki ir lojāli un lepni par savu uzņēmumu. Bet firmas prezidents pats būvē izstādes konstrukcijas un velk vadus, savukārt viņa sieva reģistrē dalībniekus un dara dažādus marketinga darbiņus. Un to, ka viņi spēlē to basketbolu, var tūlīt redzēt cilvēku sejās, savstarpējās attiecībās un valdošajā gaisotnē. Un kultūrā, kas saka: “We try to avoid assholes.”

Kuģis ir tāda interesanta padarīšana. Neitrālajos ūdeņos kapteinis uz kuģa ir kā dievs. Var laulāt, spriest tiesu, un visiem viņš ir jāklausa. Skatoties uz šo Latvijas pilsētas izmēra peldošo Bābeles torni, uzdodu sev jautājumu. Kas sanāktu, ja kuģa pasažieri kapteini un pārējo menedžmentu ievēlētu tiešās vēlēšanās? Vai šāds kuģis spētu darboties? Un vai ievēlētu prasmīgāko komandu vai arī to, kas solītu brīvpusdienas un kapkeikus katru dienu? Vai nav tā, ka Latvijā vēlētāji vispār neuzdod jautājumu, vai cilvēki, ko viņi ievēl, ir kompetenti un var izdarīt lietas, kuras jāizdara valsts funkcionēšanai. Mēs taču negribam, lai kuģi vai lidmašīnu, kurā esam, vada kāds, kurš to neprot darīt? Bet varbūt arī, ka nedēļa uz kruīza kuģa ir piesārņojusi mani ar kaitīgām vielām, un ir pienācis laiks kārtīgai detoksifikācijas tūrei.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kuģis

Kapkeiks

Par kuģiem un afēristiem

Posted on 6. februārī, 2017.     2 komentāri

Sēžu lidmašīnā no Denveras uz Maiami un klausos austiņās Beach Boys saulainās un bezbēdīgās dziesmas. Mūzika labi piestāv nākošās nedēļas plāniem pavadīt laiku uz kruīza kuģa, kurš kursēs no Fortlauderdāles uz Jamaiku un atpakaļ. Vakar noskatījāmies filmu par Bīčboju galveno džeku, kura pārsteidzošā kārtā bija ļoti skumja un depresīva. Grupas dziesmu autors bija pavisam traks, dzirdēja balsis, tēvs viņu čakarēja, izmantoja un tamlīdzīgi. Bet parasti jau viss ir citādi nekā izskatās. Arī feisbukā mēs lielākoties redzam smaidīgas ballīšu vai ceļojumu sejas vai arī noteiktas orientācijas ziņas, kuras manifestē to izplatošo cilvēku pārliecību vai ticību. Vai arī vairāk vai mazāk rafinētu vēlmi kaut ko notirgot. Vai vienkārši narcisismu, vai vēlmi izpausties. Kāds varētu izdomāt feisbuka un tvitera appu, kura pateiktu priekšā – šis tikai čakarē smadzenes, šī ir inde, šis grib iepārdot, bet šī tiešām ir īsta manta. Tādu ziņu lentas redaktoru. Bet varbūt cenzoru. Tad to appu varētu pārdot. Krieviem, ķīniešiem, Trampam vai Merkelei. Bet varbūt šāds apps jau sen ir uzrakstīts un mēs jau sen sēžam tajā filtrā. Katrs var izdomāt pats. Agrā jaunībā mana mīļākā filma bija Fellini “Kazanova”. Par afēristu, kurš klaiņoja pa Eiropas galmiem un mēģināja valdniekiem iepārdot visādus pekstiņus. Man liekas, ka tā tāda traki interesanta dzīve. Iesaku pamēģināt. Īpaši pēdējā laikā galmu sarodas arvien vairāk, valdīšana kļūst neordinārāka, un tā ir īstā augsne radošiem risinājumiem.

Industrijas izstādes uz kuģa ir brīnišķīga ideja. Kurš tad ir teicis, ka izstādēm un konferencēm ir jānotiek tikai Lasvegasā. Uz kuģa savāktajiem 300 klientiem nekur nebūs kur sprukt, bet mēs varēsim viņiem pastāstīt par SAF Tehnika lieliskajiem produktiem un tādā veidā veicināt mūsu dzimtenes ekonomiku. Es domāju, ka ekonomiski vispatriotiskā rīcība ir izdomāt un ražot produktus Latvijā, bet tirgot tos lielajās pasaules valstīs, tāpēc, jo vairāk ASV parādās censoņi no Latvijas, jo labāk. Ja vien viņi netaisās pazust ASV dzīlēs kā algots darba spēks. Tad tā ir Latvijai zudusi dvēsele, un vienīgais pienesums dzimtenei ir mājās aizsūtītā nauda. Kas arī nav slikti. Piemēram, Ozoliņš naudiņu nopelnīja Amerikā, bet Latvijā uztaisīja golfa klubu. Arī Porziņģim pavisam drīz būs laiks kaut ko uztaisīt, protams, lielāku un grandiozāku nekā Ozoliņam. Starp citu, Ozoliņu Denverā vēl arvien atceras, īpaši tāpēc, ka viņš spēlēja laikā, kad Avelanči izcīnīja Stenlija kausu. Tas notika labajos laikos, jo tagad viņiem iet švaki.

Svētdien vakarā notika Superbola spēle, kas ir gada lielākais ASV sporta notikums. Pilnīgi neticama spēle. Jaunanglijas “Patrioti” smagi zaudēja pēc pirmā puslaika, bet otrajā puslaikā atspēlējās un pagarinājumā uzvarēja Atlantas “Falkonus.” Gluži kā Tramps Hilariju.

Organizēt biznesu Latvijā un tirgot produktus visai pasaulei ir miljons reižu labāk nekā ļaut visādiem skandināviem taisīt savas programmētāju fermas un nosmelt visas labākās Latvijas smadzenes. Zinu to diezgan labi, jo esmu pabijis abās pusēs. Jā, Latvijai tiek normālas algas un nodokļi, bet tā vienalga ir resursu eksplutācija ar visai ierobežotu pievienoto vērtību. Vienīgais, kas attaisno šo fermu eksistenci, ir fakts, ka viņi iemāca noteiktu darba kultūru un vispār izglīto mūsu darba spēku. Dara to, ko Latvijas izglītības sistēma nespēj izdarīt. Un iedod drusku kontaktus un sajūtu, ka tavs tirgus ir visa pasaule un nevis dzimtā kūtiņa. Domāju, ka Latvija darītu dikti pareizi, ja visādos veidos atvieglotu programmētāju un visādu citu gudrinieku pārcelšanos uz darbu Latvijā. Vīzu programmas, darba atļaujas. Mēs varētu lieliski nosmelt smadzenes no ukraiņiem, baltkrieviem, krieviem, turkiem. Īpaši šajos juku laikos, kad Latvija varētu būt intelekta, kultūras un iecietības oāze. Tas būtu gudri, jo neliels skaits cilvēku maksātu lielus nodokļus un celtu vispārējo līmeni. Bet mazapmaksātie darbi lai paliek robotiem.

Tikmēr Amerikā tehnoloģiju firmas ir sastresojušās par paredzamajiem imigrācijas, darba vīzu ierobežojumiem, jo viņiem jau to smadzeņu jau tā katastrofāli trūkst. Bet tā varētu būtu mūsu izdevība. Vispār, pēc manām domām, divas lielākās ASV šizofrēnijas ir nelegālo imigrantu un ieroču jautājums. Tās ir tādas sasāpējušas un desmitgadēm nerisinātas problēmas, par kurām, mazliet iedziļinoties, var tikai brīnīties un plātīt rokas. Bet par šīm un vēl daudzām citām brīnumu lietām es uzrakstīšu kādā citā reizē.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lēdija Gaga uzstājas Superbola starpbrīdī!

Par Mērijas Džeinas dzimšanas dienu

Posted on 30. janvārī, 2017.     2 komentāri

Pēdējos divus gadus dzīvoju Denverā, kas atrodas kādas stundas brauciena attālumā no ASV labākajiem slēpošanas kūrortiem, tādēļ jau labu laiku plānoju uzrakstīt pāris rindiņu par šejienes ziemas priekiem.

Amerikāņi apgalvo, ka viņu Rokijos jeb Klinšu kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Liekas, daudz arī melots nebūs, vismaz šo pēdējo divu gadu laikā par sniega trūkumu žēloties nav bijis pamata. Slēpošanas sezona ilgst no novembra līdz pat aprīļa vidum. Salīdzinot ar Alpiem, Rokijos slēpošana notiek augstāk. Tipiski kalna apakša ir kādu 2500 – 2600 metru augstumā, un pacēlāji līdz virsotnēm uzbrauc 3200-3400 metru augstumā. Pārsteidz, ka, atšķirībā no Alpiem, Rokijos egles aug arī trīs tūkstošu metru augstumā, tāpēc daudzās vietās var labi izvizināties starp eglītēm.

Divas pazīstamākās slēpošanas vietas Denveras tuvumā ir Aspena un Veila. Par šīm vietējie mēdz teikt, ka miljonāri tajās vairs nevarot atļauties vasarnīcas, tagad tās pa kabatai esot tikai miljardieriem. Amerikāņiem padižoties ar mājiņu kalnos skaitās prestiži, un vienam otram vietējam latvietim arī ir sava kalnu villa, kuru viņš čaklā darbā vai veiksmīgā biznesā sarūpējis. Aspenā slēpot neesmu bijis, vien pāris reižu vasarā brīvdienās esmu tur ieskatījies. Veilā gan pāris dienas paslēpojām, un no visām tuvējām slēpošanas vietām man tur viss patika, izņemot cenas. Divu guļamistabu apartamenta īre uz divām brīvdienu naktīm izmaksāja 1100 dolārus. Lai dabūtu kādas sakarīgākas cenas, vietējie savas slēpošanas brīvdienas rezervē jau vasarā, kad kaut ko vēl var atrast par samērīgākām cenām, jo pēdējā brīža cipari ir diezgan skarbi. Trašu Veilā daudz, gan labi koptas, gan arī nekoptas bļodas pūdera cienītājiem. Pilsētiņā pilns ar glauniem veikaliem un pārlieku dārgiem restorāniem, bet kopumā šeit var atrast gan trases, gan arī izklaides katrai gaumei. Vienas dienas pacēlāja karte, ko pērc pie kases, maksā kaut kur starp 120-150 dolāriem (cenas kūrortos atšķirīgas), jāpiebilst, lielākā daļa vietējo pērk sezonas kartes par kādiem 500 dolāriem, atkarībā no tā, cik laicīgi tas abonements ir nopirkts. Sezonas biļete atmaksājas, ja gadā plāno pavadīt uz kalna vismaz piecas dienas. Šī cena esot tik pievilcīga, ka sportisti no Latvijas brauc uz šejieni trenēties, jo tas ir lētāk, nekā gādāt sezonas biļeti Alpu kūrortos.

Kas brauc slēpot uz Alpiem, zina turienes jautros krodziņus un valdošo bezbēdīgo atmosfēru. Cilvēki iedzer, priecājas un uz dienas beigām daudzās vietās jau dejo uz bāra letēm. Amerikā slēpošana ir nopietna padarīšana, un nekādas Alpu izvirtības šeit redzēt nevar. Nu varbūt dažviet ir pa kādam bāriņam, kur jau no rīta slēpotāji pļumpē Mimozas un Bladijmērijas, bet tas arī notiek kaut kā klusi un diskrēti.

Tiesa, šīs brīvdienas pavadīju Vinterparkā, kas ir apmēram stundas brauciena attālumā no Denveras. Maziņš ciematiņš, bet viņiem ir arī slēpotāju vilciens. Tā ir diezgan populāra lieta, jo sestdienas rītos un vakaros ceļā var iznākt pavadīt četras stundas, normālās pusotras stundas vietā. Sastrēgumi ir nejauki, tāpēc no Denveras slēpot ir jāizbrauc vai nu piektdienas vakarā vai sestdien kādos piecos no rīta. Nu un atpakaļ jābrauc vai nu svētdienas pusdienlaikā vai arī pavisam vēlu vakarā.

Vakar Vinterparkā svinēja Mērijas Džeinas dzimšanas dienu, kalna krodziņā spēlēja vietējā grupa, un Džeks Daniels cienāja visus slēpotājus ar savu dziru par baltu velti. Tāpēc teikt, ka Amerikā izpriecas uz kalna ir nūģiskas, tā pavisam droši nevar. Amerika ir kontrastu zeme, un šeit brīžam kaut kas izliekas vienādi, bet pēc brīža pavisam citādi. Mērija Džeina 30.-os gados bijusi pazīstama krogus dāma un dzelzceļnieku un raktuvju strādnieku iepriecinātāja, kura savu darbu darījusi tik labi, ka viņai kalnos uzdāvināts zemes gabaliņš. Tagad uz tā iekārtotas Vinterparka slēpošanas trases un katru gadu tiek svinēta Mērijas Džeinas dzimšanas diena. Interesanti, ka, lai arī nekādas dejas pa galdiem šeit nenotiek, ceļā no stāvvietas uz pacēlāju visapkārt vēdī tāds saldens marihuānas mākonis. Slengā Mērijas Džeinas vārds apzīmē marihuānu, bet vai tas apzīmējums ir izcēlies no šīs dāmas vārda, vai no kaut kā pavisam cita, to gan es nezinu.

Attieksme pret drošību Amerikāņiem ir pavisam īpatnēja. No vienas puses daudz kur tiek pacietīgi skaidroti drošības noteikumi, tirgotāji rūpējas, lai klients neapdedzinās ar kafiju, nenospiež kādu nepareizo pogu uz tostera mašīnas vai arī neiebāž pirkstu rozetē. Tajā pašā laikā kalnos viena laba daļa krēslu pacēlāju ir tādi, kuriem nav pat nolaižamās barjeras, vai arī, ja tā barjera ir, tad neviens to nenolaiž. Lielākajai daļai vietējo mājās ir vismaz pāris šaujamo, un viņi uzskata, ka nav nemaz tik slikta doma kādu šaujamo paķert kabatā uz saviesīgu pasākumu – ja nu uzrodas kāds terorists vai parasts burlaks?

Tikmēr Tramps izdevis pavēli par aizliegumu ielaist Amerikā iebraucējus no Irānas, Irākas, Sīrijas un vēl dažām valstīm. Atbalstītāji priecājas, jo Prezidents pilda solījumus. Pretinieki kliedz, protestē un demonstrē, un es esmu pārliecināts, ka tuvākos gadus man šeit garlaicīgi nebūs.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par inaugurāciju

Posted on 23. janvārī, 2017.     1 komentārs

Pagājušā gadā man tā apriebās priekšvēlēšanu kampaņas, ka nolēmu par politiku kādu brīdi nerakstīt. Taču Trampa inaugurācija piespieda šo apņemšanos mainīt. Televīzijas kanāli skaitīja un salīdzināja, cik lieli cilvēku pūļi piedalījušies Trampa inaugurācijas svinībās Vašingtonā, cik lieli bijuši Obamas inaugurācijā, un cik lieli nākošajā dienā, kad daudzās pasaules lielajās pilsētās notika sieviešu pret-Trampa demonstrācijas. Stāstīja, ka Klintonei mugurā bijusi baltas krāsas kleita, un ko tas nozīmē. Ka Trampa dēliņš Barrons ir neparasti garš saviem desmit gadiem, un viņš labi turējies.

Sadzīviskās situācijās sastaptie cilvēki Denverā mēdz aprunāties par Trampu. Parasti vecāka gada gājuma amerikāņi ir acīmredzami Trampa piekritēji, un nesenie iebraucēji, minoritātes vai tehnoloģiju nozares pārstāvji, ir kategoriski Trampa pretinieki. Parasti šīs sarunas beidzas ar “nu, jā, jādod viņam iespēja”. Vai arī: “iespējams, ekonomikai tas būs labi, jo Tramps taču ir uzņēmējs un arī Kongress un Senāts ir viņa pusē.” Bet šajos tekstos var apjaust arī tādu kā nedrošību un nepārliecību.

Tā attieksmes līnija iet līdz ar globalizāciju. Ja cilvēks uzskata, ka globalizācija viņam palīdz, tad viņš būs pret Trampu. Ja uzskata, ka globalizācija ir posts, kas aizskalo tradicionālās vērtības, nozog darbu un atnes bīstamus svešiniekus, tad cilvēks būs Trampa piekritējs. Pirms gadiem pieciem globalizācija bija tik pašsaprotama lieta, ka tās pretinieki likās kā jocīgi margināļi. Eiropas Savienība, paplašināšanās, vienotais tirgus. Miers un labklājība visai pasaulei. Tagad tas pendelis ir nosvārstījies pretējā virzienā. “Kā, vai tad tu savu māju pārvērtīsi par iebraucamo sētu? Kur katrs vazaņķis varēs nākt un ņemt, ko gribēs? Un vēl nākt ar savām pātaru grāmatām? Nekā. Durvis aizslēgsim un svešos atštaukāsim. Ja ne mēs viņus, tad viņi mūs!” Labā ziņa ir, ka šādai attieksmei būtu jāveicina latviešu atgriešanos tēvzemē, jo visi tie Anglijas, Vācijas un ASV latvieši jau tādi paši vazaņķi vien ir.

Savā inaugurācijas runā Tramps tā arī pateica, ka līdzšinējā kārtība ir bijusi asinspirts amerikāņu tautai un tagad “Amerika būs pirmajā vietā.” Domāju, ka viņš savus priekšvēlēšanu solījumus arī centīsies pildīt ļoti burtiski. Tas atkal mobilizēs “progresīvos”, globalizācijas piekritējus, ko var redzēt ASV ielās jau dienu pēc inaugurācijas. Vienu vārdu sakot, interesants laiks un grūti teikt, vai Tramps ir neliela atraudziņa neapturamajā vēstures gaitā, vai arī vēsture ir pagriezusies pavisam citā virzienā. Diez vai kāds 1914. gadā, kas arī pirmajā pusē bija lielisks gads globalizācijai un vispasaules tehnoloģiskajam progresam, varēja pateikt, ka sekos komunisma ideoloģijas uzplaukums, fašisms, pasaules kari un visi pārējie lielie sūdi, kuri mocīja cilvēci visu divdesmito gadsimtu.

Salīdzinot ar Latviju, ASV cilvēki ir daudz aktīvāki un vairāk iesaistījušies politikā. Viņi organizējas, iet ielās, ziedo, vāc ziedojumus un rosās. Liekas, ka tas arī padara ASV par tādu dinamisku valsti, kura ir spējusi uzplaukt un no visiem sūdiem izkārpīties. Latvijā attieksme pret politiku ir vairāk kā pret kādām sporta spēlēm. Iedzeram aliņu, pakritizējam spēlētājus un, ja nepatīk, izslēdzam televizoru. Un, kamēr paši daudz aktīvāk neiesaistīsimies, gan ar idejām, gan ar darbu, gan ar naudu, tikmēr nekas īpaši nemainīsies.

Tikmēr Denverā jau 111. gadu pēc kārtas notiek “National Western Stock Show” – gigantiska lopkopības izstāde un izsole. Kurā var nopirkt gan buļļus, gan bizonus, gan ponijus, gan visvisdažādākās lauksaimniecības iekārtas. Izsole, milzīgs cirks un izstāde, kas notiek divas nedēļas bez pārtraukuma. Varbūt kādam piedzīvojumu meklētājam no Latvijas ir vērts uz šejieni atkulties un mēģināt kaut ko notirgot. Jo tirgotāji jau ir cieņā visos laikos – ja arī sēta ir aizslēgta, tad eksotisku mantu atvedējiem un kumēdiņu rādītājiem tās durvis mēdz atvērt.

Par lopkopju izstādi var paskatīties šeit: http://www.nationalwestern.com/about/history/

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lopiņu izsole Stock šovā

Bloga autors. Foto: Valdis Zebauers

Par ugunsdzēsējiem

Posted on 16. janvārī, 2017.     1 komentārs

Amerikāņi ir apsēsti ar ugunsdzēsējiem un to lielajām, spīdīgajām mašīnām, kuras šeit brauc taurēdamas un mirdzēdamas. Pirms gadiem piecpadsmit man iznāca paceļot pa Ameriku kādā diezgan jautrā latviešu kompānijā. Viens no ceļojuma pieturas punktiem bija Lasvegasa, kur pavadījām aptuveni nedēļu. Nez kāpēc no tā ceļojuma visspilgtāk atceros pie New York, New York viesnīcas izveidoto piemiņas stūrīti varonīgajiem ugunsdzēsējiem. Mūsu ceļojums notika neilgi pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkā, un, dzēšot Dvīņu torņus, bojā aizgāja arī daudzi ugunsdzēsēji. Tā nu piemiņas stūrītī bija gan ziedi, gan fotogrāfijas, gan bezgala daudz Amerikas karodziņu un visādu citu priekšmetu, kuri pauda cieņu, mīlestību un pateicību. Par ugunsdzēsējiem atcerējos, jo pagājušajās brīvdienās mūsu namā izcēlās ugunsgrēks. Svētdienas pusdienlaikā piepeši sāka nešpetni gaudot signalizācijas sirēnas, tik nešpetni, ka nācās pamest dušu, uzvilkt, kas nu pa rokai pagadījās un doties laukā pagalmā. Tur jau pulcējās mūsu milzīgā īres nama iedzīvotāji. Vieni turēja rokā putnu būrīšus, citi kaķus, bet citi vienkārši stāvēja šortos, halātos vai T-kreklos. Pagalmā varēja labi redzēt arī visas jezgas cēloni. Kāda 2. stāva balkonā nelabi dūmoja un smirdēja puķu pods ar novītušu augu paliekām. No balkona griestiem jauki spricējās ūdens migliņa. Praktiski visas publiskās vietas un arī jaunākās mājas ir aprīkotas ar šādiem ūdens sprikstītājiem. Kaste uz balkona dūmoja, ūdens no griestiem sprikstēja, cilvēki ar interesi pulcējās pagalmā, daži fotografēja, daži filmēja. Aptuveni pēc 3 minūtēm ieradās četras ugunsdzēsēju mašīnas, un vīri ķiverēs metās ritināt šļūtenes un locīt trepes. Tikmēr kāds cilvēks ar kāju atspēra balkona durvis, iedarbināja mazo rokas ugunsdzēšamo aparātu un minūtes laikā dūmojošo puķu kasti nodzēsa. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm visas četras lielās mašīnas aizbrauca, sirēnas izbeidza gaudot, un cilvēki ar saviem kaķiem un papagaiļiem sāka piepildīt mūsu no ugunsnelaimes izglābto māju.

Pagājušajā vasarā pie mums viesojās SAF kolēģis Laimonis, kurš bija kvalificējies piedalīties Ledvilas ultramaratona sacensībās. Tās tādas nelielas skriešanās sacīkstītes, kur cilvēki noskrien pa kalniem aptuveni 160 kilometrus, bez pārtraukuma. Ledvila šādu sportistu aprindās ir iemantojusi kaut kādas ikonas statusu un katru gadu pulcina trakos, kuri grib pierādīt, ka cilvēka rumpis ir visai izturīgs veidojums un noteiktos apstākļos spēj uzveikt zirgus un stirnas. Laimonis ieradās pie mums kādu nedēļu pirms sacensību dienas, lai aklimatizētos un arī lai mazliet padarbotos SAF Denveras noliktavā. Tā kā SAFs apmaksāja Laimoņa braucienu, es izmantoju šo vizīti un palaidu savu noliktavas pārzini Dezirē atvaļinājumā. Laimoņa aklimatizācijas programmā ietilpa ikdienas skrējiens uz darbu, tas no manām mājām līdz ofisam ir kādi 20 kilometri. Nieka iesildīšanās cilvēkam, kurš pēc nedēļas grasās noskriet 160 kilometrus. Brīvdienās norunājām, ka kāpsim fortīnerī. Viena no Denveras vasaras izklaidēm ir kāpt tajās četrpadsmit tūkstošu pēdu virsotnēs, kas ir kādi 4200m virs jūras līmeņa. Diezgan pagrūts kāpiens pat pašās vieglākajās virsotnēs, galvenokārt jau augstuma dēļ. Ja neesi pieradis, tad tuvāk virsotnei katrs solis prasa nelielu uzvaru pār sevi. Tā nu mēs ar Vinetu lēni, savā tempā, čāpojam kalnā, kamēr brašais Laimonis aizskrien, jo viņa mērķis ir aklimatizēties un trenēties. Kaut kur pusceļā Laimonis skrien jau mums pretī, pa to laiku viņš ir paspējis uzskriet kalnā un nu skrien atpakaļ. Mēs samājamies un sarunājam, ka sazvanīsimies pie mašīnas. Stāvvietā vēl zona ir, bet kalnā nekur nekādas zonas nav. Vispār Amerikā laba zona mobilajam ir tikai pilsētās, kalnos lielākoties zonas nav. Tāpēc GPS iekārtas ar topogrāfiskajām kartēm ir ļoti noderīga lieta, ko paķert līdzi gan pastaigā, gan arī izbraucienā ar riteņiem.

Pēc kādām pāris stundām aizelsušies nokāpjam no kalna, bet stāvvietā Laimoņa nav, un arī sazvanīt viņu nevar. Nolemjam, ka droši vien viņš būs aizskrējis uz tuvējo ciematu, kas ir vēl kādus 10 kilometrus pa ceļu lejā. Iebraucam miestiņā, un tur arī beidzot viņu sazvanām. Izrādās, ka zemāk, skrienot no kalna, viņš ir nokritis un diezgan pamatīgi sadauzījies. Nobrāzis sānus, sasitis kāju, bet, tā kā kalnā jau nekā nav, tāds noskrējis līdz stāvvietai un izlēmis skriet tālāk līdz ciematam, kur meklēt dakterus. Ciematā viņam ieteikuši saukt ugunsdzēsējus, jo tie, atšķirībā no ātrās palīdzības un dakteriem, pirmo palīdzību sniedz bez maksas. Tā Laimonis bija šos izsaucis un iedraudzējies ar vietējiem ugunsdzēsējiem, kuri ne tikai apkopa viņa brūces, bet arī iedeva saites, plāksterus un burku ar ūdeņraža pārskābi, turklāt visu šo par baltu velti. Vēl čaļi bija pateikuši, ka Ledvilas sacīkstē viņi dežūrēšot medpunktā, tā ka, ja Laimonim būs kādas problēmas, tad taka pie ugunsdzēsējiem jau iestaigāta.

Nezinu, vai šāds serviss ir pieejams vienmēr un visur, bet tas, ka ugunsdzēsēji ASV atskrien ātri un ne tikai dzēš ugunsgrēkus, bet sniedz daudzus citus noderīgus pakalpojumus, izskaidro, kāpēc ugunsdzēsēji šeit ir tādā cieņā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Jaungada novēlējumi

Posted on 9. janvārī, 2017.     2 komentāri

Jaunais gads ir laimīgi nosvinēts, un pēc divu nedēļu ēšanas un dzeršanas maratona esmu atgriezies Denverā apņēmības pilns vājēt, sportot un domāt pārsvarā labas domas. Ielidojām 1. janvārī, jo bērnam skola sākās jau 3. janvārī un ar skolu šeit jokoties nedrīkst. Uber šoferītis, vedot mūs mājās, apgalvoja, ka Denvera esot starp top ASV pilsētām, kurās prot svinēt Jauno gadu. Tā esot nolēmuši eksperti. Jautāju, kas tad tāds īpaši speciāls notiek Denveras Jaunajā gadā, un pēc īsas pauzes šoferis paziņoja, ka Denverā salūts tiekot šauts divas reizes – deviņos un pusnaktī. Un deviņos nevis tāpēc, ka daudzi gribētu sagaidīt jaungadu pēc Karakasas laika, bet tāpēc, lai bērni varētu izpriecāties par salūtu un nemocīties, gaidot pusnakti.

Skola Denverā ir uzmanību paģēroša. Ja tiek nokavēta kaut viena mācību stunda, nekavējoties saņemu zvanu, un robots sievietes balsī paziņo, ka tāds un tāds skolnieks nav bijis stundā bez attaisnojoša iemesla. Arī špikot un nodarboties ar plaģiātismu skolniekiem īsti prātā nenāk – ja noķer, tad izlidina no skolas, bet galvenais jau laikam ir tas, ka uzdotie apjomi ir izpildāmi un skolotāji tiek cienīti un respektēti. Pirms dažiem gadiem piedalījos Iespējamās misijas stundā vienā Latvijas mazpilsētas skolā. Toreiz mani pārsteidza, ka skolas mācību pārzine vaicāja, vai citi skolotāji drīkst sēdēt manā stundā un klausīties, ko es tur stāstīšu. Parasti skolotāji negribot, lai kāds klausās. Vai nu mazvērtības kompleksi, vai nav pieņemts, vai arī kaunīgums. Tad atcerējos, ka pirms gadiem desmit piedalījos nedēļu garā Harvardas universitātes seminārā par uzņēmējdarbības mācību priekšmeta mācīšanas metodiku MBA studentiem. Un viņu pasniedzēji (kuri mazliet atgādināja rokzvaigznes) izpildīja parauglekcijas un stāstīja, kā viņi māca. Katra viņu auditorija bija aprīkota ar ierakstu aparatūru un visas lekcijas tika filmētas. Tā bija pilnīgi pašsaprotama prakse jau 2007. gadā. Šodien, protams, katru mācību stundu varētu pārraidīt Facebook kanālā, vispār bez kādiem papildu izdevumiem. Daudzi teiks, ka bērni ir dažādi un arī vecāki ir dažādi un, ja visi varēs apskatīties un noklausīties, tad skolas un skolotāji nevarēs atkauties no īpatnējiem vecākiem, kuri kaut ko vēstīs un sludinās un protestēs, kas un kā viņu bērniem tiek mācīts. Vai arī pretēji – visi ieraudzīs, cik švaks līmenis valda klasēs. Arī Latvijas Ministru kabineta sēdes kādreiz tika translētas internetā, un vai tad tas ko daudz mainīja?

Cilvēki Amerikā tiek vērtēti daudz nesaudzīgāk, un no viņiem tiek prasīts profesionāls sniegums. Gan skolotāji skolā, gan apkalpojošais personāls restorānos, gan tie paši taksisti. Visiem ir asinīs būt laipniem un pieklājīgiem. Pavaicāt, kā klājas, vai nevajag kaut ko palīdzēt un novēlēt labu dienu. Protams, ne vienmēr un visur. Piemēram, valsts iestādēs serviss parasti ir draņķīgs, ilgi jāgaida rindās, klerki nelaipni, informācija ne pārāk labi sagatavota, bet tā jau ir gandrīz visur, kur valda bezpersoniskā valsts. Pilsētās, jo nabadzīgāka vide, jo serviss štruntīgāks un apkārtne nedrošāka.

Tajā pašā laikā cilvēki ASV izvairās vērtēt citu izskatu, uzskatus vai dzīvesveidu. Un būt bagātam skaitās labi. Reti tiek teikts, ka tas un tas jau ir sazadzies un tas jau skaidrs, no kurienes tā bagātība. Jo bagāti cilvēki var palīdzēt pārējiem kaut ko iemācīt un izmainīt. Tādēļ novēlu, lai Latvijai būtu daudz vairāk bagātu cilvēku un mēs vērtētu nevis cilvēkus, bet gan viņu profesionālos sniegumus.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!