bergsblogo

Lasvegasa un Uber taksometri

Posted on 24. aprīlī, 2016.     1 komentārs

Neraugoties uz neganto sniega vētru, kura pagājušo svētdien piemeklēja Denveru, uz Lasvegasu tomēr sekmīgi aizlidojām un veiksmīgi piedalījāmies televīzijas un pārraides tehnoloģiju izstādē NAB show 2016. Mēs nebijām vienīgie, kuri nesa Latvijas vārdu šajā pasākumā. Dzimto valodu dzirdējām arī pie būdiņas ar uzrakstu Veset Nimbus. No latviešiem tas gan arī bija viss. Ja kāds mūsējais vēl tur klaiņoja, lai man piedod – neredzēju. Toties pie mūsu stendiņa pienāca SAF partneri un klienti no Austrālijas, Peru, Portugāles, Brazīlijas, nemaz nerunājot par amerikāņu klientiem. Vispār, izstāde pēc platības aizņēma 11 futbola laukumus. Izstādē piedalījās 1789 kompānijas, un tiem 11 futbola laukumiem izskrēja cauri 103 119 dalībnieki. Ja iepriekš jau neesi saorganizējis mītiņus un sastādījis sarakstu ar interesējošajiem stendiem, tad dalība šādā izstādē līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Industrijas veterāns Džons stāstīja, ka pirms divdesmit gadiem šovs bijis daudz grandiozāks – broadcasteriem bijuši pavisam citi budžeti un NAB šova balles esot bijušas, maigi sakot, ekstravagantas. “Tagad ir bada laiki,” dveš Džons, “turklāt skaties, tas sarūkošais piķis izsmērējas uz daudz vairāk mutēm. Jo tagad to krāmu ir daudz, un izvēles iespējas, kur tērēties, plašākas.” Senos laikos pircēji naudu neskaitījuši. “You could pack up and send them your boxes with bricks and they would happily take them.” Jāpiezīmē, ka vārdu “bricks” var tulkot gan kā “ķieģeļi”, gan arī kā “sūdi”. Tā nu pamazām apgūstu nozares vēsturi un mācos terminoloģiju angļu valodā.

Ja divos vārdos jāpasaka, kas izstādē bija vismanāmākais, tad tie bija droni, kuri visās malās plivinājās, apkarināti ar kamerām, un 4k izšķirtspējas tehnoloģijas. Visapkārt milzīgi ekrāni ar superlabas kvalitātes attēliem. Un tūkstošiem dažādu specializētu iekārtu un programmatūru. Kameras, roboti, gaismas, specefekti, satelīti, torņi un antenas.

Aizvadot nedēļu Lasvegasā, iedomājos par iepriekšējās paaudzes politiķi, kurš gribēja Rīgu pārvērst par maziņu Austrumeiropas Lasvegasu. Jauka vīzija – salā uz Daugavas sabūvējam kazino, uzceļam izstāžu kompleksus un nekavējoties kļūstam par pievilcīgu tusiņu vietu tuviem un tāliem viesiem. Par tiltu starp austrumiem un rietumiem. Pievilcīgi, vai ne? Vajag tikai pirmo pusmiljardu kaut kur sadabūt, un tad jau sniega bumba sāktu ripot.

No otras puses, runā, ka Lasvegasu kopā ar draudzīgajiem politiķiem uzcēluši bandīti un narkotirgoņi, jo kam gan citam būtu tāda nauda? Pilsēta gan dod darbu simtiem tūkstošu viesmīļu, pavāru, komediantu un krupjē, bet visādi citādi tā nav progresīva vai inovatīva vieta, drīzāk jau tāds liels zelta būris, viens vienīgs nebeidzams tingeltangelis. Pa kuru laiku lai tādā troksnī inovē un kādēļ tas būtu jādara? Vienīgi trūkums un liela, liela gribēšana var piespiest cilvēkus izdomāt kaut ko jaunu. Zīmīgi, ka Lasvegasa bija viena no pēdējām, kura atļāva Uber pasažieru pārvadājumus. Viss jau jauki sadalīts starp savām takšu firmām, priekš kam tur vēl kaut kāds Ubers? Un atļāva arī tikai tāpēc, ka visa Amerika to lieto, klienti pieraduši, un klientu ērtības svarīgākas par mazo takšu biznesiņu.

Latvija šādā ziņā ir interesanta vieta pa vidu. Mēs nespējam uzcelt Lasvegasu, jo tam esam pārāk mazi, ķildīgi un nestabili. Vienu vārdu sakot – demokrātiski. Tajā pašā laikā mēs nespējam arī atļaut Uberi, jo tam mūsu vara ir pārāk šaurredzīga, alkatīga un konservatīva. Un šī situācija, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstama, jo esam ne šis, ne tas. Un kamēr elite nevienosies, kādu valsti mēs gribam uzcelt – cilvēki pārcelsies uz anglijām, īrijām un amerikām. Jo tur tevi neviens nesver un nevērtē, sistēma ir godīgāka, bet sirds par apkārtējo bardaku sāp mazāk.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Wynn hotelis man liekas viens  no visgaumīgākajiem  Lasvegasā. To uzcēla 2005. gadā un tas izmaksāja 2,7 miljardus dolārus. Tātad Rīgas “Lasvegasas”  sniega bumbas ieripināšanai ar pusmiljardu nepietiks.

Denveras ekonomiskais brīnums

Posted on 16. aprīlī, 2016.     2 komentāri

Denveras klimatu varētu salīdzināt ar Latvijas hokeja līdzjutēju uzvedību pasaules čempionāta laikā. Eiforija mijas ar depresiju. Denverā vakar spīdēja saule un bija krietni virs 20 grādiem, šodien jau viss ir apmācies un drēgns, bet rīt sola pēdu dziļu sniegu. Savukārt visu nākamo nedēļu temperatūra būšot tā ap +25 – + 28. Tajā pašā laikā kalnos vēl ir sniegs, un cilvēki, kuri to nav visu ziemu atēdušies, brīvdienās pošas slēpot. Tā kā svētdien sola sniega vētru, tad īsti nezinu, vai aizlidošu, kā plānots, uz Lasvegasu, lai visu nākamo nedēļu piedalītos raidorganizāciju tehnoloģiju izstādē http://www.nabshow.com. SAF Tehnika ražo labu datu pārraides aparatūru, kuru izmanto “Broadcasteri” daudzās pasaules valstīs, un šajā izstādē piedalāmies ne pirmo reizi un, kā allaž, ceram uz lieliskiem rezultātiem.

Vēl man iznāca interesēties par Denveras skolām un veidu, kā tajās var iestāties. Tāpat kā Latvijā, arī Denverā ir publiskās un privātās skolas. Lai tiktu valsts skolā, bērnam ir jādzīvo attiecīgās skolas pieraksta rajonā. Privātajai skolai ir dziļi vienalga, kāda ir tava pieraksta adrese, bet labākajās nemaz nav brīvu vietu, neraugoties uz gada mācību maksu 25 tūkstošu dolāru apmērā. Amerikā ir gudrinieki, kuri apgalvo, ka, lai tiktu labajās valsts skolās, nemaz nav jādzīvo norādītajā rajonā, pietiekot tikai izkombinēt virtuālu adresi ar pareizo pasta indeksu. Citi atkal internetā raksta, ka šādi blēdīties nekādā ziņā nevajagot, jo varot sanākt lielas nepatikšanas. Cilvēki jau laikam visur domā, kā gūt savu labumiņu, mazliet apčakarējot sistēmu – gan Latvijā, gan Amerikā.

Internetā lasu, ka Latvijā jāsamazina skolu skaits gandrīz divas reizes, jo skolnieku skaits strauji rūk. Denverai atkal citas problēmas – pilsētā gadā iebrauc 100 000 jauni iedzīvotāji. Visur, kur vien paskaties, notiek celtniecība. Jaunas mājas, veikali, skolas un dzelzceļa līnijas. Nekustamo īpašumu cenas gada laikā ir pieaugušas par 10% un turpina kāpt. Interesanti, vai tas turpināsies bezgalīgi? Dažbrīd piezogas doma, ka īrēt taču ir stulbi – labāk nopirkt un priecīgi vērot, kā īpašuma vērtība katru gadu pieaug par 10%. Bet tad atkal atmiņā nāk 2007. gads Latvijā, un tā īsti nesaproti, vai pirkt, vai arī turpināt īrēt.

Interesanti, ka vēsturiski Denvera ir bijusi tipiska “boom & bust” pilsēta. Dzelzceļš, derīgie izrakteņi, lauksaimniecība un enerģētika. Visas šīs nozares attīstījušās cikliski, un uzplaukums mijies ar dziļu pagrimumu. Tikai pēdējos 15-20 gadus pilsētai ir izdevies pietiekami dažādot savu ekonomiku tā, ka tajā nozīmīgu lomu spēlē arī inovatīvās tehnoloģijas, ražošana, tūrisms, marihuāna un fakts, ka šeit joprojām ir zemas izmaksas. Pēkšņi šī vieta ir kļuvusi tāda “super-cool” un tai ir parādījies jaudīgs “mojo“. Ja ir interese, tad par Kolorado ekonomikas nozarēm variet vairāk lasīt šeit: http://www.advancecolorado.com/key-industries.

Domāju, ka Latvija varētu daudz mācīties no Kolorado štata. Galu galā arī mēs Eiropas savienībā esam jauka, patīkama zemo izmaksu zeme. Un mums ir “mojo“. Tātad varētu domāt, ko darīt, lai atgrieztos gan emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, gan iebrauktu kādi jauki un kulturāli eiropieši, piemēram franči vai zviedri, mācītos latviešu valodu un apmestos uz dzīvi Latvijā. Galu galā, Denverā ir pilns ar labā un ne tik labā angļu valodā runājošiem frančiem, zviedriem, latviešiem un krieviem.

Starp citu, šorīt piedzīvoju mērenu šoku. Skrēju rīta skrējienu gar Cherry creek strautu un pretī braucošais riteņbraucējs braši uzsauc latviski: “‘Čau, Jāni!” Kādu brīdi pilnīgi pazaudēju sajēgu, kur atrodos un kas ar mani runā, līdz aptvēru, ka tas ir Denverā dzīvojošs latviešu puisis, pārcēlies uz ASV pirms gadiem astoņiem.

Domāju, ka Latvijas valdības cilvēkiem tiešām būtu vērts pamācīties no Denveras – ko darīt, lai ekonomika aizietu uz augšu un lai mūsu valsts piedzīvotu uzplaukumu. Varbūt labs starta punkts būtu atvērt LIAA pārstāvniecību Denverā? Iegūtu Latvijas eksports uz ASV, varētu mācīties, pārņemt pieredzi un Denverā parādītos vēl jauni latvieši.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Nesen uzceltā Stapletona un šodienas pavasaris tajā.

Par papīriem un Trampa mikropeni

Posted on 11. aprīlī, 2016.     2 komentāri

Beidzot arī Denveru ir sasniedzis pavasaris. Par to liecina gan ziedošie ķirši un ābeles, gan gaisa temperatūra, kas pēcpusdienā jau stabili pārsniedz +20 grādus pēc Celsija, gan arī nevaldāmā kāre braukt ar motociklu vai velosipēdu un vispār – uzturēties ārā, priecāties un nopurināt ziemas putekļus un drupačas.

Nedēļas sākumā biju divu dienu komandējumā uz Sietlu. Tā ir liela pilsēta Amerikas ziemeļrietumos, Vašingtonas štata galvaspilsēta. Pazīstama kā Bila Geita dzimtā pilsēta. Starbucks, Amazon, T-Mobile un daudzi citi pazīstami biznesi dzīvo šeit. Kādreiz Sietlas apkaimē bija arī Boinga štābs, bet tagad viņi ir pārcēlušies uz Čikāgu. Aviācijas nozarē šajā štatā gan joprojām darbojas daudzi uzņēmumi.

No visām Amerikā redzētajām pilsētām Sietla man visvairāk atgādināja Latviju. Laikam tādēļ, ka bija vēss, lietains, ļoti zaļš un visapkārt daudz ūdens. Diemžēl mans ceļojumu režīms neļauj pārāk labi iepazīties ar dažādajām vietām, kuras apmeklēju. No rīta atlido, iečekojies viesnīcā, skrien uz sarunātajiem mītiņiem, vakarā vakariņas, atkrīti viesnīcā un nākamajā rītā jau brauc uz lidostu, lai dotos uz nākamo pilsētu. No pilsētas redzi pavisam maz, paliek vienīgi kaut kādas netveramas sajūtas un asociācijas. Tad lūk – Sietla man asociējās ar Latviju. Un vēl arī ar Mobiju Diku, kurš bija tik laipns, mazliet pasprauslāja un pat pavēra manā virzienā savu lielo aci.

Latvijā lielākā šīs nedēļas ziņa bija par publiskotajiem Panamas kompānijas Mossack Fonsecka papīriem. Amerikā šim notikumam tikpat kā nepievērš uzmanību. Tāpēc, ka tajos dokumentos nav atrodami slavenu amerikāņu vārdi. Viņi saka – jā, tur Putins apdāvinājis savus draugus, Porošenko, vēl kādi diktatori un Eiropas politiķi. Bet amerikāņu tur nav, tādēļ nekādas sensācijas nesanāk. Vai tos dokumentus nopludināja kāds tiešām godīgs cīnītājs par taisnību, vai krievu vai amerikāņu specdienesti, to mēs laikam neuzzināsim nekad, vai arī varēsim to skatīties pēc gadiem kādā aizraujošā spiegu filmā. Katrā ziņā šī noplūde ir daudz kaitīgāka demokrātisko valstu politiķiem, kuriem ir jāuztraucas par savu tēlu, vēlēšanu un referendumu iznākumiem. Bet no otras puses – demokrātija tomēr ir laba ar to, ka dažādi slīpi politikāņi nevar pārāk dziļi iesakņoties. Darbojas pašattīrīšanās mehānisms. Citi atkal saka, ka svarīgi ir nevis vārdi, kuri ir papīros, bet gan tie, kuri nav. Jo varbūt pie kāda ir tā papīru nepublicētā daļa, un tad jau sanāk pavisam skaista šantāža, vai ne?

Šonedēļ Amerikā daudz lielāka ziņa bija, ka Bērnijs Sanders uzvarējis Vaiomingā priekšvēlēšanās, un intrigas, kādas vērpj Republikāņu grandi, lai novērstu Trampa nominēšanu par partijas prezidenta kandidātu. Man grūti iedomāties, ka Latvijā varētu būt šāda ņemšanās un politiskā konkurence. Pārāk mazs mums tas pīļu dīķītis. Svarīgās lietas mūsu tēvoči nolemj klusos kabinetos vai zoodārzos, un pārsteigumi gadās reti. Amerikā cīņa un pārsteigumi ir gandrīz katrās vēlēšanās, jo šeit to tēvoču ir daudz vairāk. Galu galā arī Obama tika tur, kur tika, pateicoties tautas atbalstam un harizmai, nevis savas partijas mašinērijai.

Citi atkal priecājas par Trampa kailportretu ar mikropeni, kuru uzgleznoja māksliniece Ilma Gore, izklausās pavisam latviski, vai ne? Bildi variet aplūkot šeit: Mākslinieces mājas lapa, un kurš tagad ir aizceļojis uz kādu Londonas mākslas galeriju:  Ziņa par izstādi Londonā. Vienu vārdu sakot, pavasaris ir atnācis un dzīve sit augstu vilni!

Par nodokļiem un mākslīgo intelektu

Posted on 2. aprīlī, 2016.     8 komentāri

Šī nedēļa bija savāda. Pēc ilgāka pārtraukuma to pavadīju Denverā un nekur nebraucu. Izbaudīju vientulību un atpūtos no biežajiem viesiem un nepieciešamības socializēties. Parasti man patīk kompānijas un tusiņi, bet dažreiz uznāk sajūta, ka ir labi arī baudīt klusumu un vientulību. Interesantāka kompānija par sevi jau arī nemaz nevar būt, veltīju brīvo laiku grāmatām un komforta līmeņa paaugstināšanai dzīvoklī. Piemēram, ieviesu gaisa mitrinātāju, jo gaiss Denverā ir tik sauss, ka visu laiku jākasās. Atradu labu vietējo kafijas grauzdētavu. Izlasīju labas grāmatas. Sportoju. Iesniedzu savu pirmo ASV nodokļu maksātāja deklarāciju.

Par deklarācijas aizpildīšanas termiņa tuvumu liecina visai uzmācīgās radio reklāmas, kurās možās balsīs vīterojošie pieteicēji aicina pārliecināties, vai tavs grāmatvedis (viņi to sauc par CPA: Certified Public Accountant) tiešām specializējas uz nodokļu deklarācijām un, pats galvenais, ja IRS (Internal Revenue Service) klaudzinās pie tavām durvīm, vai deklarācijas aizpildītājs atrotīs piedurknes un metīsies aizstāvēt savu veikumu. Konkrētā radio reklāma izskan ar pilnīgi neatvairāmu “value proposition“, kas aicina potenciālo klientu atnest pagājušā gada deklarācijas sagatavošanas rēķinu un sola šajā gadā to pašu darbu paveikt tikai par pusi no iepriekšējā gadā samaksātās summas. Tā kā iepriekšējā gadā ASV es vēl deklarācijas negatavoju, tad arī rēķina, kuru būtu iespēja samazināt uz pusi, man nav. Pietrūkst nekaunības izmēģināt aiznest baltu lapu un prasīt, lai viņi pastrādā par nulles cenu. Reklāma mani sakūda tikai uz jautājumu savam Džefam, vai viņš būs gatavs cīnīties līdz galam, ja IRS mani mēģinās aiztikt. Džefs atbild, ka cīnīsies kā lauva, un tad es arī izlemju uzticēt savu nodokļu rēķināšanu viņam.

Visa nodokļu lieta sākas pavisam nevainīgi. Ir standarta gada atskaite, kuru darba devējs izsniedz savam darbiniekam, tajā uzskaitītas visas algā saņemtās bruto summas, samaksātie nodokļi u.tml. Līdzīgu atskaiti Latvijā darba devēji uz pieprasījumu dod saviem darbiniekiem, no Horizon to var izdrukāt ar vienu pogas spiedienu. ASV gadījumā tā pat nav jāprasa, varu ieiet savā darbinieka interneta portālā un šo atskaiti paņemt. ASV mēs esam mazs uzņēmums, algu aprēķinus un izmaksas mums nodrošina ārpakalpojuma sniedzējs, kura pienākumos ietilpst arī “salary slips” un citu darbiniekiem nepieciešamo atskaišu nodrošināšana “on-line” portālā. Problēmas ar deklarāciju sākas, kad uzzinu, ka ir jādeklarē arī pilnīgi visi bankas konti un to maksimālās vērtības pagājušā gada laikā, visi izsniegtie aizdevumi, uzņēmumos piederošās daļas un gūtie ienākumi visā pasaulē – algas, dividendes, un tamlīdzīgi. Pie tam ienākumu deklarācija ir jāiesniedz gan federālajam ienākumu dienestam IRS, gan arī Kolorado štata ienākumu dienestam, jo katrs no viņiem iekasē sava veida nodokļus. Grāmatveža Džefa veikums pēc mēnesi ilgas komunikācijas un dažādiem precizējumiem aizņem 70 lapas. Man nav ne mazāko cerību spēt pārbaudīt, cik pareizi viņš visu ir aprēķinājis un saskaitījis, bet gala atlikumā iznāk, ka man mazliet ir jāpiemaksā gan IRS, gan arī Kolorado štatam. Pašu 70 lapu biezo deklarāciju var iesniegt elektroniski un kā elektroniskais paraksts tiek izmantots Adobe Cloud nodrošinātais pakalpojums. Amerikā nav tāda “oficiālā valsts e-paraksta”, tā vietā viņi izmanto normālus, komerciālus pakalpojumu sniedzējus, domāju, ka arī Latvijā būtu jābeidz līdzekļu izšķiešana, būvējot visādas “valsts oficiālās e-pasta platformas” un tā vietā pilnīgi viss, ko var atdot, jāatdod privātajiem pakalpojumu sniedzējiem. Ticiet man, privāts uzņēmums vienmēr efektīvāk apsaimniekos līdzekļus un, galvenais, veidos produktus, kuri tiešām būs ērti un vajadzīgi, nevis ko kāds “eksperts” būs iespecificējis iepirkuma specenē.

Atgriežos pie Amerikas. Tātad deklarāciju var aizpildīt un iesniegt elektroniski, parakstot ar Adobe parakstu. Nodokļu samaksu gan visērtāk veikt, uzrakstot čeku un nosūtot to uz abiem nodokļu dienestiem pa pastu. Doma, ka deklarācija varētu jau būt aizpildīta vismaz ar tiem datiem, kuri jau ir valsts rīcībā, liekas kā nesasniedzams sapnis. Salīdzinot ar Ameriku, Latvija ar savu VID EDS izskatās kā ērtuma un vienkāršības paraugs.

Nesen ASV viesojās igaunijas premjers Taavi Roivas. Kā jau igaunis, viņš paspēja uzstāties dažādos televīzijas sarunu šovos un izreklamēt Igauniju kā progresīvu, jauneklīgu un ārkārtīgi “cool” vietu. Pastāstīja par bezmaksas pieejamo bezvadu internetu un on-line nodokļu deklarāciju aizpildīšanu. Intervētājs brīnījās, ka deklarācijas aizpildīšana aizņem tikai 5 minūtes, bet Roivas viņu izlaboja, ka 5 minūtes esot bijušas vajadzīgas senāk, tagad, pēc sistēmas uzlabošanas, deklarāciju varot aizpildīt 3 minūtēs. Interviju variet apskatīties šeit, vismaz no Amerikas saite darbojas: http://www.cc.com/shows/the-daily-show-with-trevor-noah/interviews/sbjjbj/exclusive-taavi-roivas-extended-interview

Kas atliek mums, latviešiem? Teikt, ka mums viss ir vēl labāk, tikai mēs neesam tādi lielībnieki un gaisa grāpšļi kā igauņi? It kā jau mēģinām, bet īsti neskan. Latvijā ir jāatrod kaut kāda sava, pasaulei interesanta tēma, kas sistemātiski jāstumj un jāpopularizē daudzu gadu garumā. Atceros, pirmā igauņu e-valdības sistēma tika izveidota 1998. gadā, tā bija pavisam elementāra dokumentu vadības sistēma, bet jaunums tajā laikā bija, ka viņi pasludināja, ka valdība esot pilnībā pārgājusi uz bezpapīru tehnoloģiju. Varbūt Latvijā ir laiks iecelt kādu ar mākslīgo intelektu apveltītu robotu par ministru, vai pieņemt likumu, ka viss valsts sektors pāriet uz pašbraucošajiem Google autiņiem?

Atvaļinājums Amerikā

Posted on 28. martā, 2016.     Komentējiet

Priecīgas Lieldienas jums visiem Latvijā! Amerikā cilvēki olas tik čakli nekrāso, bet mēs šo tradīciju kopsim arī šeit. Sēžu Wolf Creek (http://www.wolfcreekski.com) slēpošanas kūrorta kafenē un skatos, kā garmatains jaunietis basām kājām un līdz ceļgaliem uzlocītās biksēs izpilda dīvainus vingrojumus. Plati ieplestām kājām ietupies ceļos, viņš vicina rokas kā purvā iebridis stārķis. Rokas iet augšā un lejā, un izskatās, ka tās slīd gar neredzamām aizsargkarmas sienām. Pēc mirkļa viņam piebiedrojas vecāka izskata kungs un nu jau viņi abi izpilda dīvainas rituālas kustības, kurām neviens no pārējiem pusdienotājiem nepievērš ne mazāko uzmanību.

Amerika ir pilna ar dažādiem dīvaiņiem, un liekas, ka citādība šeit tiek uztvera kā kaut kas pats par sevi saprotams. Cilvēki šeit ir tik dažādi: resni, tievi, tetovēti, reliģiozi, ateisti, melni, aziātiski, kristieši, mormoņi un musulmaņi, bet pāri tam visam viņi ir amerikāņi, un dīvainā veidā tas satur šo zemi kopā. Skatos uz apkārtnei uzmanību nepievērsošo jaunekli, un nāk prātā vakardien skatītā filma “The End of Tour.” ( http://www.imdb.com/title/tt3416744/?ref_=nv_sr_1 ) Par līdzīga izskata garmatainu puisi David Foster Wallace, kurš sarakstījis “Infinete Jest,” vienu no ievērojamākajām pēdējo desmitgažu ASV grāmatām (https://en.wikipedia.org/wiki/Infinite_Jest ). Kaut kādas paralēles viņa grāmatā var sasaistīt ar Kurta Vonnegūta gabaliem, kaut kas varbūt ir sajūtams arī no Henrija Millera. Kultūra Amerikā nav tikai par burvjiem, raganām, Supermeniem un Betmeniem. Un tieši tāpēc man šī zeme tik ļoti patīk, ka tajā atrodamā daudzveidība ļauj vienmēr attīstīties, apaugļoties, atrast jaunas idejas un jaunus ceļus, kuri piešķir dzīvei jēgu un piepildījuma sajūtu.

Esam 7 stundu brauciena attālumā no Denveras, un šī ir pēdējā mūsu atvaļinājuma diena. Ceļā satiktie amerikāņi brīnās: “Jūs no Denveras? Šis laikam ir pats tālākais slēpošanas kūrorts, uz kuru vispār no Denveras var aizbraukt.” Tiešām, mašīnu stāvietā redz daudz lielos džipus ar Teksasas, Arizonas un Ohaio numuriem. Skatoties uz šīm mašīnām, pārņem tāds kā mazvērtības komplekss, jo ko nu mans mazais Pasātiņš var sacensties ar Ford Expedition vai vismaz Toyota Land Cruiser autiņiem. Vajadzēs nopietni pārdomāt manu eiropeisko pieticību, jo vairāk, ja pilna bāka benzīna maksā tikai nieka 50 dolāru, un kalni no mana dzīvokļa ir vien stundas brauciena attālumā. Nāk vasara, un jāsāk nopietni domāt par kalnu velosipēdiem, nakšņošanu teltīs un transporta līdzekli, kurā varēs sakrāmēt visu nepieciešamo inventāru un aizstūrēt pa stāvajiem ceļiem uz lāču, lapsu un bizonu apdzīvotajiem kalniem.

Wolf Creek ir slēpošanas kalns, kurš lepojas ar “visvairāk sniega Kolorado” un tiešām, patreiz ārā snieg tā, it kā debesīs būtu pārgriezts kāds milzīgs maiss un dažu stundu laikā visu apsedz vairākas pēdas biezs pūderis. Nekad vēl neesmu snovojis tik dziļā un svaigā pūderī, turklāt kalns ir pietiekami liels, lielāko daļu laika var snovot cēlā vienatnē. Katrs nobrauciens līdzinās mazam pārgājienam, jo tas, kas citos slēpošanas kūrortos ir stingri aizliegts, šeit ir apzīmēts ar norādēm “Extreme conditions and unmarked obstacles ahead.” Ja parastās trases liekas par vienkāršu, var kādu pusstundu paiet pa naža asmens kalna kori un nokļūt “Zirga pakava” nobraucienā, kur sniegs ir vēl svaigāks, nobrauciens stāvāks un sajūtas ekstrēmākas.

Mūsu šīs nedēļas mājiņa atrodas tuvējā miestā Pagosa Springs, kādas pusstundas brauciena attālumā no pacēlājiem. Vietējā bāra apmekētāji izskatās pēc ilggadīga un dabiska šīs iestādes inventāra. Bārā visi pīpē, nezinu kā kopumā nesmēķējošajā Amerikā tas ir iespējams, bet gan jau, ka Pagosa Springs valda savi likumi. Puiši izceļas ar zobu trūkumu, kovboju cepurēm un tādiem garšīgiem smiekliem par jokiem, kurus saprot tikai viņi paši. Ekrānā mirguļo Deivids Bovijs jaunībā, un iesilušie iezemieši sāk apspriest viņa izskatu un seksuālo orientāciju. “Nu jā, bagāts pediņš,” ir konsensusa viedoklis. Politiskās sarunās neiesaistos, bet domāju, ka šādā bārā sēž īstenais Trumpa elektorāts, kurš atceras cik zāle bija zaļa, cik lēts bija drinks un kādi labi darbi bija pieejami pirms 20 gadiem, bet tagad visus šos labumus viņiem ir nocēluši meksikāņu imigranti, ķīnieši un visa pārējā pasaule, ieskaitot liekēžus latviešus, kuri parazitē uz Amerikas rēķina, prasot aizsardzību un palīdzību. Pilsētiņā gan runā, ka pēdējā laikā dzīve ejot uz augšu – viesi braucot gan medīt, gan slēpot, gan dauzīties ar krosa močiem un kalnu divriteņiem, gan vienkārši sēdēt vietējos sēra avotos. Cauri Pagosa Springs tek San Juan upīte, kura vēlāk jau saplūst ar vareno Lielo Kanjonu izgrauzušo Kolorado upi. San Juan upē ietek daudzi karstie sēra avoti – gar upes krastiem ceļas balti tvaika garaiņi, bet pilsētas centrā ir sabūvētas SPA viesnīcas ar āra baseiniem un iekštelpās pieejamām dziednieciskām procedūrām. Pašā centrālajā viesnīcā ir 26 āra baseini, kuru temperatūra ir no 85 līdz 106 grādiem pēc Fārenheita, bet ja ar to vēl nepietiek, var atvēsināties garām plūstošajā upē.

Visas labās lietas reiz beidzas, un tā arī nākošajā nedēļā man jāuzrota piedurknes un jāķeras pie Amerikas biznesa vides tālākas iepazīšanas. Vienu no mūsu partneriem ir pārņēmusi banka, līdz ar to, lai atgūtu naudu par neapmaksātajiem rēķiniem, atkal nāksies iesaistīt mūsu labo draugu, Denveras juristu. Jo bez bankām un juristiem diemžēl pagaidām nevar iztikt nekur.

Var sēdēt karstajā baseinā un vērot kā plūst upe. Vai lasīt japāņu dzeju.

Normāli autiņi Amerikā izskatās šādi.

Wolf creek slēpošanas trase.

Par veselīgu dzīvesveidu

Posted on 20. martā, 2016.     3 komentāri

Sēžu lidmašīnā, lidoju no Reikjavikas uz Denveru. Icelandair nodrošina salīdzinoši lētu un ērtu savienojumu ar ASV. Izmantoju šo maršrutu jau otro reizi un arī otro reizi nospriežu, ka vajadzētu kādas pāris dienas aizkavēties Islandē un apskatīt šo izslavēto zemi – kalni, karstie avoti, zilās lagūnas, vulkāni un citi dabas brīnumi. Spriežot pēc Reikjavikas lidostas, nekāda šikā komforta zeme Islande nav – lidosta atgādina lielu, pieblīvētu šķūni. Tomēr nākamajā reizē es noteikti izmantošu iespēju dažas dienas šajā zemē uzkavēties.

Latvijā sabiju tikai desmit dienas, knapi aklimatizējos, kad jau bija jālido atpakaļ. Dzimtenē es cenšos pēc iespējas parūpēties par veselību, apmeklēju ģimenes ārstu, taisu analīzes un dažādus izmeklējumus. Interesanti, ka pacientam pašam Latvijā par ģimenes ārsta apmeklējumu ir jāmaksā tikai 1.43EUR, nezinu, cik daudz par mani saņem ģimenes ārsts, gan jau ne pārāk daudz, jo citādi taču nebūtu nepārtraukto kašķu starp ārstu biedrībām un veselības ministriju. Uz ASV fona arī pilnas maksas medicīniskie pakalpojumi pie mums nešķiet dārgi. Vienīgais, apmeklējot Latvijas medicīnas iestādes, gandrīz vienmēr komplektā ar padomu nāk arī rekomendācija kaut ko nopirkt. Piemēram, vēnu centrā pārbaudu kāju vēnas. Slēdziens – viss esot vislabākajā kārtībā. Seko ieteikums, ka, lidojot vai sportojot – būtu vēlams valkāt speciālās, vēnas veseļojošās zeķes. Nieka 40EUR par pāri. Arī pēc ģimenes ārsta apmeklējuma es parasti tieku aplaimots ar recepšu čupiņu, pēc kurām pirktās zāles maksā tos pašus 50-100EUR. Tāda sajūta, ka, ja par pašu pakalpojumu Latvijā nav iespējams paņemt atbilstošu samaksu, tad tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā tomēr kaut ko “iepārdot”.

Tagad pastāstīšu par ASV. Man ir paveicies, jo Amerikā vēl ne reizi nav bijusi vajadzība ne apmeklēt ārstu, ne arī pirkt kādas “prescription” zāles. Esmu tikai dzirdējis, ka izmaksas var būt pilnīgi astronomiskas. Nonāksi slimnīcā un mierīgi vari maksāt 5000 – 10 000$ par dienu. Tādēļ mans dāsnais darba devējs apmaksā ASV veselības apdrošināšanu. Pieticīga Anthem (tas ir apdrošinātāja vārds) polisīte maksā 600$ mēnesī. Ar šādu polisi man pašam jāsedz 30% no ārstēšanās izmaksām un “out of pocket” maksimālās izmaksas ir 4000$. Normāla ģimenes ārsta vizīte ASV maksā ap 150$, līdz ar to mans apdrošinātais 30% maksājums būtu 50$ par vienu ģimenes ārsta apmeklējumu. Salīdzinot ar Latviju, trīsdesmit reižu vairāk!

Vidējā darba alga Latvijā gadā ir 10 000EUR , kas ir 11 000USD. Vidējā darba alga ASV ir 52 000USD gadā. Līdz ar to var saprast, kādēļ visu veidu pakalpojumi Amerikā ir stipri vien dārgāki, vienkārši cilvēkiem ir jāvar samaksāt tās daudz lielākās algas.

Izmaksas laikam tomēr nav galvenais, kādēļ katru reizi Latvijā cenšos apmeklēt dakterus. Drīzāk jau tas ir tāds kā pieradums – labāk tomēr iet pie zināmā, latviešu valodā runājošā ārsta Rīgā, turklāt esmu vairāk nekā pārliecināts, ka saņemtā pakalpojuma kvalitāte visticamāk būs pat augstāka, nekā tā, kuru varu saņemt par “pieticīgo” ASV veselības apdrošināšanas polisīti, kura maksā tikai 600$ mēnesī.

Un vispār, vēl daudz labāk ir katru otro dienu noskriet kārtīgu krosiņu, vingrot, ēst liesu barību un dārgajiem ārstu kabinetiem mest līkumu.

Amerikāņiem patīk maziņi

Posted on 6. martā, 2016.     5 komentāri

Šonedēļ ASV publiskajā telpā jaukas Republikāņu debates. Marko Rubio stāsta, ka Trampam esot mazas rociņas un tas liecinot, ka kaut kas cits viņam arī esot niecīgs, savukārt Tramps atcērt, ka viņam tur viss ir kārtībā un sīkais Rubio esot nosvīdis slapjš zaķapastala, kurš tikai plakšķina ar savām lielajām ausīm.

Aptuveni ar šādām debatēm ASV mediji mūs aplaimo no rīta līdz vakaram. Kolorado Demokrātu saimē priekšvēlēšanu uzvaras laurus plūca Bārnijs Sanders, kandidāts, kurš atgādina liberālu augstskolas profesoru, kas runā par nevienlīdzības mazināšanu, nodokļu celšanu un lielo banku sadalīšanu daudzās mazās. Viņa runas ir iedvesmojošas, un daudziem intelektuāļiem Bārnijs ļoti patīk. Vienīgā nelaime, ka sociālisms spēj pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr nebeidzas “other people’s money”. Neraugoties uz Bārnija popularitāti, liekas, ka Klintone tomēr izplēsīs Demokrātu nomināciju, un visticamāk, finālā sacentīsies Klintone un Tramps. Būs jautri.

Amerikā no politikas šobrīd nav iespējams aizbēgt nekur – visi to apspriež, mediji pilni ar debatēm, kuras diemžēl ir zem jostas vietas līmeņa. Obama joprojām ir populārs, daudzi saka, ka viņš ieies vēsturē kā viens no izcilākajiem ASV prezidentiem. Cilvēki uzskata, ka viņa lielākais trūkums ir, ka Amerika ir palikusi vāja, un viņš ļauj par daudz sev kāpt uz galvas. Tādēļ, lai ko arī ievēlēs, nākamais prezidents būs kareivīgāks par Obamu. Vienīgais miermīlīgais kandidāts ir Bārnijs, bet kā jau rakstīju, viņa izredzes tikt ievēlētam ir maziņas.

Es savukārt šonedēļ vingrinos nelielā korporatīvā pasākumu organizēšanā klientiem un piegādātājiem. Esam noīrējuši viesnīcu kalnu kūrortā Brekenridžā. Tas ir jauks ciematiņš pusotras stundas brauciena attālumā no Denveras, ar visām iedomājamajām atrakcijām gan ziemas, gan arī vasaras atpūtai. Ja iznāk būt šajā pusē, varat droši izvēlēties Brekenridžu: http://www.breckenridge.com. Varu teikt tikai to labāko gan par kalnu, gan arī par servisa kvalitāti.

Amerika ir liela, cilvēki savu laiku plāno. Nauda ir ļoti svarīga, un laiks, kā zināms, ir nauda. Tāpēc ir prātīgi korporatīvos pasākumus plānot vismaz gadu uz priekšu. Es gan uzsāku darboties pirms 4 mēnešiem. Vajadzēja viesnīcu, dāvanas, transportu no lidostas uz miestu, semināru telpu, pārtiku, vakara izklaides un, protams, sakarīgu saturu semināriem, kā arī atbilstošus dalībniekus, lai no visas ņemšanās un izdevumiem būtu arī kāda paliekoša jēga.

Norēķināšanās notiek ar kredītkartēm, līdz ar to kompānijas kredītkarte ar palielu limitu ir ļoti noderīga. Mana organzēšanas secība bija tāda, ka vispirms atradu viesnīcu, kurā bija pietiekami daudz istabu un normāla semināru telpa. Novembra sākumā dažas dienas slēpoju Brekenridžā, un tad arī sapratu, ka šī būs laba vieta nelielam, ap 20 cilvēku pasākumam. Sāku runāties reģistratūrā ar Terēzi un viņa pastāstīja, ka regulāri rīkojot gan korporatīvos, gan vienkārši izklaides pasākumus grupām. Tie esot vai nu uzņēmumu pasākumi, vai “weddings” un “family re-unions”. Terēze man šķita uzticama un iepatikās, tāpēc arī izlēmu laimi tālāk nemeklēt un palikt pie viņas. Norezervēju vajadzīgo skaitu viesnīcas numuru un tālāk jau gāju pa Terēzes izlikto diedziņu. Barotājs – Bils strādā Brekenridžā jau 20 gadus un esot klājis galdus Terēzes kāzās. Alternatīva – Endrjū, kurš arī ir labs barotājs. Tādā garā arī aizpildīju visu savu programmu – pēc Terēzes ieteikumiem un pēc iespējas izskatot divas alternatīvas. Sarunāšana notiek tikai pa telefonu, un rezervācija un apmaksa, nosaucot kredītkartes numuru. Vēlāk jau pa e-pastu viņi atsūta rēķinus un kādus nebūt dokumenus, bet tas notiek tikai pēc telefona sarunas. Tā arī, paļaujoties uz vietējo rekomendācijām, es sakomplektēju visu pasākumu. Un viss izdevās teicami. Neviens nepiečakarēja, serviss visur bija lielisks. Mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti rūpējas, lai klients būtu laimīgs. Par barošanu atbildīgais Bils pats arī atveda visu sagatavoto pārtiku un vakarā bārā rūpējās, lai mūsu viesiem glāzes būtu pilnas. Jo tikai tā var savilkt galus – pats esi saimnieks un pats arī darbinieks, lielākā daļa mazo biznesu darbojas tā, ka īpašnieks arī ir vissmagāk strādājošais uzņēmuma darbinieks, nevis kaut kāds birojā sēdošs kundziņš, kurš nolīdzis baru ar darbiniekiem.

Ceturtdien no rīta viss notiek kā parasti. Semināra dalībnieki ir pabrokastojuši un sanākuši klausīties runas. Tiek ieslēgts mūsu Denveras “Craigs listā” par 250 dolāriem pirktais Hitachi projektors. Esmu lepns par taupīgo pirkumu, jo īrēt ir dārgi un arī jauns maksātu stipri dārgāk. Vērtīgais aparāts kādas trīs minūtes padarbojas, tad iedegas sarkanā lampiņa, kas siganlizē par pārkaršanu, un viss šovs izbeidzas. Laime, ka amerikāņi ir servisa orientēti. Par nieka 350 dolāriem izdodas atrast kompāniju, kura uz vienu dienu ir gatava izīrēt citu projektoru un atgādāt to uz viesnīcu 10 minūšu laikā. “Mazi” neplānoti izdevumi, un šovs var turpināties.

Sapulcināt vajadzīgos cilvēkus slēgtā pasākumā uz 3-4 dienām nav joka lieta. Neraugoties uz “Amazonu” uzvaras gājienu, bizness tomēr ir par rokas spiedieniem un skatīšanos acīs. Tā arī šajā reizē uzzinu, ka mūsu lielākais izplatītājs reizi gadā saviem klientiem un piegādātājiem rīko pasākumu uz kruīza kuģa. Tur tad arī varot satikt visus vajadzīgos cilvēkus un sarunāt interesējošās lietas.

Mēs Amerikā pagaidām esam maziņi, bet vairāki klienti man ir teikuši, ka tieši tāpēc viņi mūs izvēlējušies. Tāpat arī Denverā, sarunājot tikšanās vietu, man ir teikuši: “Labāk tiekamies tādā un tādā vietējā kafejnīcā. Starbakam tāpat dolāru pietiek.”

Mūsu nelielajā  Denveras birojā viesojas SAF Tehnika valdes priekšēdētājs Normunds Bergs. Drīz dosimies uz klientu pasākumu.

Kas Amerikā ir citādāk

Posted on 27. februārī, 2016.     2 komentāri

Sēžu lidmašīnā no Fīniksas uz Denveru. Bloga rakstīšana palīdz apkopot domas un īsināt laiku.

Fīniksa ir Arizonas štata galvaspilsēta, pašos Amerikas dienvidrietumos. Vasarā šeit mēdz būt +50 pēc Celsija. Pilsēta ir tuksnesī, tuvumā kalni, kuros ziemā sasnieg arī sniegs. Tagad gan Fīniksā dienā ir jauki silts +25 + 30 grādi.

SAF piedalījās liela vairumtirgotāja organizētā ikgadējā “bezvadu” industrijas ražotāju izstādē. Pasākums notiek pilsētas lielajā futbola stadionā. Kad amerikāņi runā par futbolu, tad ar to tiek domāts amerikāņu futbols, kas ir vairāk līdzīgs regbijam, un ir populārākais sporta veids Amerikā. Īpašā cieņā tas ir Denverā, jo mūsu komanda Broncos tikko uzvarēja Super Bowl un ir neapstrīdami pasaules čempioni.

Tātad izstāde, jeb kā amerikāņi to sauc, “šovs” notiek Fīniksas universtitātes futbola stadionā: https://en.wikipedia.org/wiki/University_of_Phoenix_Stadium. Vērts uzmest aci šīs stadiona Vikipēdijas lapai – par Amerikas mērogu liecina kaut vai tas, ka projekta izmaksas bijušas ap 500 miljoni ASV dolāru.

Šovs notiek futbola stadionā ne tikai tāpēc, ka tas ir milzīgs, bet arī tāpēc, ka tā ir ideāla “wireless industrijas” iespēju demonstrēšanas vieta. Vajadzīgi pamatīgi ieguldījumi, lai stadionā, kura ietilpība ir 78 000 cilvēku, normāli strādātu gan mobilie telefoni, gan wifi tīkli. Šādus produktus tad arī mūsu vairumtirgotājs pārdod. Interesanti, ka pie mūsu stenda piestāja apmeklētāji, kuri atcerējās un sveicināja Kristapu, kurš pirms pāris gadiem vadīja SAF ASV biroju, un turklāt izstāstīja daudz interesantu stāstu no nozares vēstures. Amerika ir liela zeme, bet pati nozare ir neliela, cilvēki cits citu pazīst un atceras. Tāpēc arī high tech nozarē vienīgā iespēja izsisties ir kaut ko ražojot globālajam vai vismaz kādam lielajam tirgum. Latvijas mazajā tirgū vietu ir pavisam maz.

Mana pirmā izstāžu pieredze Amerikā bija Lasvegasā ar FMS, kur Microstrategy partneru konferencēs mēģinājām pārdot papildus rīku, kuru bijām izveidojuši uz šīs platformas bāzes. Atceros, toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu pie mums nāca un interesējās puiši no Facebook, Google vai McDonalds. Tiesa, toreiz neko daudz nepārdevām, jo visa interese atslāba, kad uz jautājumu “Kurā štatā jums ir birojs?”, atbildējām, ka birojs ir Latvijā. Neiedziļinoties sīkumos, morāle ir tāda, ka, ja gribi tirgot Amerikā, tad kādam šeit ir jādzīvo. Šoreiz mierīgi klientiem stāstam, ka dzīvojam Denverā, un bizness var turpināties.

Viena no galvenajām profesionālo “šovu” sastāvdaļām ir sociālie pasākumi vakaros. Tad nogurušie dalībnieki staigā ar alus glāzēm rokās un paplašina savu paziņu loku. Sāku runāties ar atraktīvu puisi no Īrijas. Neliels kantoris, viens partneris Īrijā pieskata ražošanu, bet mans jauniegūtais paziņa jau piecus gadus sildās Kalifotnijas saulē un tirgo savas antenas un kabeļus amerikāņu policijai un citām “military” un “public safety” iestādēm. Komunicējot ar citu valstu cilvēkiem, vairs Amerikā nejūtos kā kaut kādas mazas un nenozīmīgas vietas pārstāvis, kurš runā ar gudrajiem, lielajiem brāļiem no Rietumiem. Amerikā visi ārzemnieki ir vienādi, un īrs draudzīgi saka: “Ā, Latvija, nu, mēs jau esam tikpat kā kaimiņi.” Sākam runāties par atšķirībām biznesā Amerikā un Eiropā. Amerikā ienākt tirgū ir vienkāršāk nekā citur. Nevienu īpaši neinteresē, no kurienes tu nāc. Ja produkts ir labs un cena arī laba, no tevis pirks. Eiropā ir daudz vairāk šķēršļu, draugu būšanu un vienkārši aizspriedumu. Savējie pērk no savējiem, svešos dzen projām, un tamlīdzīgi. Amerikā klienti ir pieraduši pie laba servisa un to arī uzstājīgi pieprasa. Laikam, “sense of urgency” šeit ir milzīga nozīme. Pats nez cik reižu esmu piedzīvojis, ka tiek sacelts pamatīgs tracis par piegādēm vai tehniskām problēmām. Ja vari visu izdarīt ātri, tu esi “awesome”, bet, ja viss aiziet garajā, pēc dažām dienām klientam vairs neko nevajag. Viņš tevi noraksta un dodas pie cita piegādātāja. Tāpēc ar 9 stundu laika starpību ir stipri problemātiski nodrošināt servisu no Latvijas. Kļūdas Amerikā piedotas netiek, un vienreiz vīlies klients parasti otro reizi neatgriežas. Vēl īru puisis saka, ka Amerikā, salīdzinot ar Eiropu, klienti maksā daudz kārtīgāk. Nu, varbūt vācieši vēl maksā laicīgi, bet citur Eiropā nekur laikā nemaksājot. Ja kāds Amerikā laikā nesamaksā, tas nozīmē, ka naudas patiešām nav, bet Eiropā nemaksā, tāpēc ka tādi tikumi.

Parunājamies par tehnoloģiju progresu un nākotni, kas mūs sagaida. Filadelfijā ir uzstādītas “gudrās miskastes”. Konteinerā iebūvēts sensors un atkritumu saspiedējs. Lai nodrošinātu energoneatkarību, tajā ievietota saules baterija un mobilajam tīklam pieslēgtā miskaste vienlaikus kalpo arī kā wifi bāzes stacija. Tā pati paziņo atkritumu savācējiem, kad jābrauc iztukšot. Ar šo tehnoloģiju Filadelfija gadā esot ietaupījusi 700 000 USD, tikai optimizējot miskastnieku maršrutus. Varu tikai iedomāties, ka arī Rīgas kungiem šāds projekts varētu ļoti patikt .

Nezinu, vai patiesība vai pasakas, bet šādi stāsti nozares šovos tiek pārstāstīti bieži. Vandālisms Amerikā esot daudz mazāks, Eiropā neviens īsti nevarot iedomāties, ka tādas gudrās miskastes stāvētu neskartas. Amerikā gan neviens tās neaiztiek un kā nu aiztiks – vīrs, kurš stāv izstādē blakus stendā, man lepni rāda mobilajā telefonā sava iespaidīgā ieroču arsenāla bildes. Tur ir gan pistoles, gan automātiskās šautenes un vēl nez kas. Ak, viņš brīvajā laikā noņemot stresu un braucot uz tuksnesi pašaudīties pa tukšām bundžām.

Ceļā uz lidostu prasu Uber taksistam, kas jauns Fīniksā. Ak, viņš atsaka – visi strādā kā traki. Jo – “no job – no money. No money – no honey.” Tāda ir Amerika.

Sapņu komanda piedalās izstādē Fīniksā.

Mazākā antena tajā mastā ir mūsējā. Fīniksa, lielākā ASV spāņu televīzijas tīkla studija.

Austrumkrastā  laiks nelāgs, bet Fīniksā ir mūžīgā vasara.