Kā ceļot labāk.
Posted on 13. februārī, 2016. Komentējiet
Jau kādu laiku gribēju uzrakstīt blogu par ceļošanu. Sēžu United lidmašīnā, kas lido no Denveras uz Bostonu. Rīt pārlidošu uz Ņujorku, tāpēc šis liekas piemērots brīdis pakavēties pie ceļošanas tēmas.
Lielākā daļa manu braucienu ir saistīti ar biznesu, tāpēc par šo prieku maksā darba devējs. Ja daudz braukā apkārt, arī maksājumu un rēķinu ir daudz. Ja negribi pats maksāt, jāprot laicīgi atskaitīties. Līdz ar to, lai grāmatveži nesajuktu prātā, cenšoties piedzīt tēriņu atskaites, tēriņu uzskaite, čeku savākšana un nodošana “Road Warrioriem” ir paša labklājībai svarīga lieta. Iepriekš rakstīju, ka esmu startup, sekretāres man nav, braucieni jāorganizē pašam. Viens no ērtākajiem interneta servisiem ir Orbitz. Tas ļauj izveidot profilu, piesaistīt maksājumu kartes, ievadīt adresi, visas “frequent flyer” kartes un citu viesnīcu rezervēšanai un lidmašīnas biļešu pirkšanai nepieciešamo informāciju, tā ka lidmašīnas biļetes iegāde vai viesnīcas rezervācija tiešām ir salīdzinoši ātra, ļauj izvēlēties sakarīgas cenas un turklāt, pēc pasūtījuma veikšanas, uz e-pastu tiek atsūtīts maksājuma dokuments, kuru var ērti ierakstīt kā atsevišķu failu un pēcāk izmantot komandējumu atskaitēs. Lidojumu cenas var atšķirties pat 5-10 reizes, tāpēc vienmēr ir labi izmantot Orbitz, lai atrastu izdevīgāko variantu. Piemēram, ja gribu rīt lidot no Denveras uz Ņujorku, tad cena vienā virzienā būs $500-600, bet biļete pēc divām nedēļām uz Fīniksu abos virzienos maksā tikai smiekla $80. Normāla viesnīca maksā no $120-$220. Nomalē būs lētāk, Ņujorkā vai Bostonā dārgāk. Es domāju puslīdz labas 3-4 zvaigžņu viesnīcas. Orbitz vēl piedāvā jauku iespēju apskatīties citu ceļotāju atsauksmes un novērtējumu, kurš parasti arī atbilst patiesībai un ļauj izvairīties no prusaku apsēstiem slazdiem.
Daudz ceļojot ar lidmašīnām, diezgan ātri sakrājas lojalitātes punkti. Piemēram, aptuveni pusgadu ceļojot, esmu ticis līdz United Premier Silver klienta statusam. Tā ir liela lieta, jo dod divas būtiskas priekšrocības – “Priority access” iekāpšanu un vienu bezmaksas bagāžas vienību, kura normāli maksā $25 par lidojumu vienā virzienā. Prioritārā iekāpšana parasti nozīmē, ka tiec līdz geitam 20-30 minūtēs un bez lielas rindā stāvēšanas. “Boarding Group” 1 vai 2 nozīmē, ka lidmašīnā iekāpsi viens no pirmajiem. Amerikāņi ļauj ņemt līdzi lidmašīnā rokas somu un paliela izmēra čemodānu. Tāpēc plaukti virs sēdekļiem vienmēr ir pārbāzti, un visām somām vietas nepietiek. Viens no maniem labākajiem dzīvi atvieglojošajiem pirkumiem ir neliela izmēra ādas mugursoma. Tā negāžas, un to ir viegli novietot pie kājām, tāpēc piebāztie plaukti mani nemaz nesatrauc. Bez tam mugursoma ļauj staigāt ar brīvām rokām. Otrs labais pirkums ir mazais MacBook. Tā izmērs ļauj ērti strādāt lidmšīnas šaurībā, ko arī šobrīd, sēžot lidmašīnā Bostona – Ņujorka, daru. Ir divi veidi, kā lidojot izdodas īsināt laiku. Strādāt vai sarunāties ar blakussēdētājiem. Kuru no variantiem izvēlēties, ir atkarīgs no garastāvokļa un blakussēdētāja. Amerikāņiem gan runāties ļoti patīk, un iepazīšanās notiek viegli.
Vēl gandrīz visās ASV lidmašīnās ir Wi Fi. United par to prasa $3.99 par stundu, nav nemaz tik slikti.
Aviokompānijas Amerikā naski izmanto NPS (Net Promoters Score) metodi klientu apmierinātības noteikšanai. Pēc reisa, kas īpaši kavējies, saņemu kārtējo aptaujas anketu. Dusmās salieku visur “1” un uzrakstu, ka mūžā tādu draņķi kā United nevienam neieteikšu. Nākamajā dienā jālido uz Kaliforniju. Pirms lidojuma pienāk iepriecinoša e-pasta vēstule, ka esmu “upgreidots” uz “First Class”. Kā saka amerikāņi: “The squeaky wheel gets the grease.”
Esmu atradis ērtu metodi tēriņu uzskaitei. Dropbox esmu izveidojis folderus ar mēnešu nosaukumiem. Katru reizi, kad nopērku biļeti, rezervēju auto, braucu ar Uber vai tērējos restorānos, čeku saglabāju kā failu attiecīgā mēneša folderī. Ja čeks ir papīriņš, tad, saņemot to, nekavējoties nofotografēju. Telefona “camera roll” arī sinhronizējas ar Dropbox, tāpēc nekas nepazūd, un tiem papīriņiem tieku klāt no jebkura datora vai arī sava telefona. Mēneša beigās tikai atliek visus čekus saskaitīt Excel failā, pierakstīt pamatojumu, un atskaite gatava. Reti kad tas aizņem vairāk par pusstundu.
Atlidojot uz citu pilsētu, jāizvēlas pārvietošanās metodes. Ja jābrauc tālu – es teiktu, virs 50km, tad vērts īrēt auto. Ja autonomā esi jau reģistrēts klients, internetā var 10min laikā rezervēt mašīnu un ielidojot uzreiz doties pēc sagatavota auto, nav ne jāstāv rindās, ne ar kādu jāskaidrojas. Ja brauksi ar īrētu auto, tad svarīga ir navigācija, jo svešā pilsētā vienos naktī orientēties ir grūti. Tāpēc risinājums ir smartfons un Waze. Papildu priekšrocība, ka tas čakli ziņo par policijas posteņiem un dažādiem šķēršļiem ceļā. Īslaicīgi Amerikas apceļotāji var mierīgi nopirkt T-Mobile priekšapmaksas SIM karti par kādiem $40, tad 1GB datu limits un vietējais telefona numurs ceļošanu padara daudz ērtāku. Bez Amerikas telefona numura pat restorānu normāli nenorezervēsi, un vispār Amerikā gandrīz visas lietas tiek sarunātas pa telefonu. Bez sava numura būsi mēmais. Ja braucat kompānijā, tad apsverams variants ir SIM karti ielikt wi fi maršrutizētājā, un visiem kopā baudīt interneta pieslēgumu. Var jau, protams, arī telefonu iedarbināt “wifi hotspot režīmā”, un tad būs gan telefons, gan arī visi draugi varēs pieslēgties internetam. Izmantojot Waze navigācijai, iesaku atcerēties, ka telefonam vajadzīgs turētājs un USB lādētājs ar vadu, jo traki bīstami braukt, blenžot kaut kur uz sēdekļa nomestā ekrānā. Tiesa, telefona turētāju esmu aizmirsis vismaz divas reizes īres mašīnā (vienreiz arī maku ar visām kredītkartēm), tāpēc, kad vien iespējams, cenšos izmantot Uber pakalpojumus. Uber tevi atrod pēc telefona GPS lokalizācijas vietas. Grūtāk kaut ko aizmirst, nav jāstreso par navigāciju, nav jāmeklē un jāmaksā par stāvvietām, nav jāiepilda benzīns. Visbiežāk arī lētāk. Vienīgi nemēģiniet saukt Uber lielpilsētas centrā, kādos 11 vai 12 naktī, vietās, kur starp naktsdzīves centriem pārvietojas pūļi. Tad sava Uber atrašana atgādina kaut kādu vājprātīgu “aklo vistiņu” spēli.
Viesnīcas vēlams izvēlēties pēc novietojuma, citu lietotāju atsauksmēm un cenas. Kā jau minēju, ērti to darīt ar Orbitz. Citi saka, ka Airbnb esot vēl ērtāks un lētāks variants. Esmu šādi īrējis dzīvokļus uz nedēļu vai ilgāk. Ja ceļo ar ģimeni vai draugu kompāniju, tad Airbnb noteikti ir daudz labāks variants par viesnīcām, kuras tomēr ir bezpersoniskākas. Turklāt dzīvokļiem parasti ir komunikabli saimnieki, kuri viskautko izstāsta un iesaka.
Ja galamērķī nav zināms labs restorāns un neesi McDonalds vai Dunkin Donats (“America runs on Dunkin”) cienītājs, tad sakarīgu maltītes vietu vislabāk meklēt Tripadvisor vai Yelp. Uzliec savus kritērijus, un šie appi tevi aizvedīs uz vajadzīgo vietu vai palīdzēs to rezervēt. Sistēma, kad klients atstāj vērtējumu un savu komentāru, darbojas nevainojami. Starp citu, arī Uber pasažieris atstāj vērtējumu par šoferi un arī šoferis par pasažieri. Saki, ko gribi, bet konkurence un godīgs un visiem redzams vērtējums ir vislabākais motivators kvalitātes uzlabojumiem.
Vēl ceļojot jāpiedomā par apģērbu. Šodien Losandželosā ir +27 grādi, bet Ņujorkā -6. Noderīgi paņemt siltus apavus, cepuri, šallīti un cimdiņus. Ceļojot gadās sagrēkot un rīt tos Dunkin Donutus vai citus draņķus. Tad forši paņemt arī sporta drēbes, skrienamos apavus un izskriet vai aiziet uz sporta zāli. Labāk jau katru dienu.:)
Nezini, ko iesākt vakarā – Facebookā vari redzēt, kuri paziņas ir tuvumā. Bez tam cūka jau vienmēr dubļus atrod. Flash Seat aplikācija ļaus nopirkt biļeti uz kādu pasākumu. Piereģistrējies meet.com un ej uz dažādu interešu grupu tusiņiem. Gribi spēlēt futbolu vai galda tenisu – lūdzu. Varbūt iesaistīties vēstures mīļotāju interešu klubā? Nav problēmu. Amerikāņi ir mobila tauta, viegli maina pilsētas un tāpēc viss ir pakārtots iespējami ērtākai jaunās dzīves uzsākšanai.
Esmu tehnoloģiju cilvēks, tāpēc mani ceļošanas padomi tādi utilitāri tehniski. Citi noteikti varētu labi pastāstīt, kā vērot, krāt iespaidus vai izbaudīt vietas auru un enerģijas, atrast interesantas vietas vai cilvēkus. Kādreiz noteikti uzrakstīšu trako cilvēku atrašanas ceļvedi.
Ņujorkas Metropolitēna opera. Ceļojot jābauda arī kultūra.
Bally mugursoma ir viens no labākajiem ceļojumu pavadoņiem.
Ar dievu Bostona, ceļā uz Ņujorku. Nieka stundas lidojums.
Whoot whoot! Go Broncos!
Posted on 9. februārī, 2016. Komentējiet
Šonedēļ turpinu uzturēties Kolorado. Lielāko daļu nedēļas pavadu birojā, vienīgi nedēļas nogalē aizbraucam uz kalniem. Darbam birojā ir savas priekšrocības, jo aktīvi apgūstu vērtīgu leksiku. Piemēram, “Shoot from the hips” būtu “Vispirms dara, pēc tam domā”. Savukārt, ēdot no Latvijas atvesto vafeļu torti “Vāverīte”, apspriežam dažādās šī vārda nozīmes, līdz uzzinu, ka angliski vismaz kaut kādā nozīmē šo vārdiņu varētu tulkot arī kā “Beaver”. Tamdēļ arī Kolorādo populārais slēpošanas kūrorts Beavercreek dažā labā amerikānī izsauc smaidu.
Marta sākumā SAF rīko Amerikas partneru pasākumu Brekenridžā. Brekenridža ir tāds jauks slēpošanas ciemats, stundas brauciena attālumā no Denveras. Mārketinga menedžera man nav, tad nu pats dodos inspekcijas un organizēšanas braucienā. Kādas ir istabas? Ā – katrā istabā divas “queen size” gultas un atsevišķa virtuve. Telpa, kur notiks seminārs? Brokastis, kafijas pauzes? Kādas būs izklaides? Un tādā garā.
Savos Fortech, Microlink un FMS gados esmu organizējis un piedalījies tik daudz pasākumos, ka visa šī ņemšanās īpašas problēmas nerada. Viesnīcas darbiniece, vārdā Terēze, stāsta, ka viņi regulāri rīkojot gan korporatīvus, gan privātus saietus. Privātie esot “wedding” vai “family re-union”, korporatīvie – kompāniju saliedēšanas pasākumi, klientu tusiņi un tamlīdzīgi. Kuras grupas ir pašas briesmīgākās? Protams, koledžu studenti, jo viņi sadzeroties, sapīpējoties un tad darot visādas muļķības. Bet personāls protot gādāt par visiem klientiem tā, lai tie justos laimīgi un aprūpēti. Mans pasākums strauji tuvojas, un, cerams, viss izdosies, tik labi kā iecerēts.
Varbūt atkārtošos, bet man šķiet būtiski piezīmēt, ka sajūtas, par to kā iet darbā, šeit virzās pa ļoti lielas amplitūdas sinusoīdu. Ir nedēļas, kad viss ir ekstrēmi slikti, klienti sūdzas, neko nepārdodam, un liekas, ka esmu nožēlojams neveiksminieks, kurš neko nespēj izdarīt. Un tad atkal seko labās nedēļas, kad liekas, ka jūra ir līdz ceļiem, nāk lielie darījumi un vēl lielākas cerības nākotnē. Vakar izlasīju Bena Horovica citātu. Bens ir puisis, kura grāmatu es reklamēju iepriekšējās nedēļas blogā un kuru pēc tam daudzi apsprieda un komentēja latviskajā sociālo tīklu segmentā. Citāts skanēja aptuveni šādi: “Kad strādāju startupā, es gulēju kā bērns – modos ik pēc divām stundām un ikreiz pēc pamošanās nevaldāmi raudāju.” Nevaldāmi raudājis vēl neesmu, bet, pamostoties no rīta, galvā parasti maļas visādas SAF lietas. Es te strādāju stipri vairāk, nekā biju pieradis Latvijā.
Latvijā ir populāri pārspriedumi par to, kas jāmaina izglītības sistēmā, lai paliktu labāk. Tādas organizācijas kā “Iespējamā misija” cenšas, dara, un viņu darbam ir pavisam taustāms un izmērāms rezultāts. Tad nu viens aicinājums ir – atbalstiet šādas organizācijas, un kaut kas jau uz labo pusi mainīsies. Man nav viena padoma, ko darīt ar izglītības sistēmu, kuru tik izmisīgi pūlas reformēt, kopš skola vispār ir izgudrota. Varbūt jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ un jāpavēro, kas ir mainījies, salīdzinot ar to, kā bija pirms 10, 20 gadiem? Cilvēkiem ir tieksme ieciklēties uz sīkām detaļām, kaut kādām šī mirkļa problēmām. Kādu bildi redz muša, pastaigājoties pa gleznu? Vai tiešām “pedagogu atalgojuma modelis” ir tā panaceja, kura visu atrisinās? Tikai kam? Pedagogiem vai skolniekiem? Domāju, ka jāizmanto jebkāda iespēja mācīties, pastrādāt ārpusē. Jo tas bagātina, ļauj saprast, ka pasaule ir nesalīdzināmi daudzveidīgāka, nekā mēs to redzam savā mazajā ciematiņā. Tādēļ esmu bezgala pateicīgs saviem draugiem troļļiem, Airai un citiem par to, ka man radās iespēja dzīvot un strādāt ārpusē. Jo tas patiešām ir bezgala interesanti un iedvesmojoši, lai arī reizēm guļu kā bērns Bena Horovica pieminētajā startupā.
Man patika, kā Horovics runā par organizācijas struktūrām. Kādā brīdī tas startups tomēr izaug, un ir jāsāk veidot hierarhijas, citādi startupa vadonis kļūst par pudeles korķa šauro kakliņu, un šāda situācija parasti pie laba gala nenoved. Bena atdziņa par to, ka struktūra ir jāveido tā, lai kompānijā jebkurā brīdī notiktu komunikācija, man šķiet vislabākais kritērijs. Domāju, ka katrā tehnoloģiju kompānijā tiek lauzti šķēpi par to, kā pareizi organizēt piegādes, kur jāatrodas Produktu nodaļai, kādi resursi jāizmanto, utt. Vienas pareizās atbildes nav, bet zīmēt struktūru tikai tāpēc, ka Jānim vajag savu nodaļu, ko vadīt, vai arī Pēteris un Juris viens otru nevar ciest, ir stulbi. Lai arī kas tiktu sazīmēts, jārēķinās, ka komunikācija būs labāka vienas nodaļas vai vienam priekšniekam pakļautu nodaļu ietvaros, un ārpusē veidosies savstarpēja konkurence un komunikācija būs daudz sliktāka.
Es uzskatu, ka organizācijas struktūra laiku pa laikam ir jāpamaina, vadoties pēc principa, ka putras katls ir jāapmaisa, citādi tas var piedegt. Nav labi, ja menedžeri gadiem dara vienu un to pašu, jo iestājas rutīna un pārliecība, ka neko uzlabot vairs nevar, jo “pirms septiņiem gadiem jau tas tika darīts un nekas tur labs nesanāca.” Ir tāds labs Pētera Drukera teiciens: “Darba produktivitāte ir nevis strādnieka, bet gan menedžera atbildība.”
Tādas manas nedaudz saraustītās pārdomas pirms došanās ciemos, lai skatītos “Super Bowl” spēli. Jo amerikāņiem vēl bez darba ļoti svarīgs ir sports. Un šogad Denveras “Broncos” spēlē finālā! Whoot whoot! Go Broncos!
Zemsvītras piezīme.
Denveras “Broncos” saspringtā un interesantā spēlē uzvarēja Karolīnas “Panthers”. Amerikāņu futbols ir svarīgākais sporta veids ASV. Šī bija 50.-ā “Super Bowl” spēle ASV vēsturē, un trešā reize, kad Denveras komanda ieguva kausu. Šodien Denveras centrā ir gaidāma parāde un uzvarētāju godināšana, sagaida, ka tajā piedalīsies pat ap miljons cilvēku. Par parādi variet palasīt šeit: Par parādi Denverā
Start up cilvēki un korporāciju cilvēki
Posted on 31. janvārī, 2016. 5 komentāri
Šonedēļ apkārt nedauzos, rātni dzīvojos pa Denveru un risinu organizatoriskus biznesa jautājumus. Piemēram, darbinieku rekrutēšana. Latvijā man bija samērā viegli – sociālais kapitāls strādāja. Pietika palaist ziņu, un lieliski darbinieki ātri pieteicās paši. ASV mans sociālais kapitāls pagaidām ir ļoti niecīgs (bet ceru, ka progress ir). Līdz ar to atrast darbiniekus pats īsti nespēju, un caur Craigs list piesakās, maigi sakot, visai interesanti kadri. Līdz ar to izmēģinu headhunterus. Ar tiem ir līdzīgi kā Latvijā. Standarta fee ir 20% no gada algas. Sāk meklēt, pat neparakstot līgumus, mutiski sarunājot. Jau iepriekš rakstīju, ka Amerikā cilvēkiem uzticas daudz vairāk nekā Latvijā. Bet, ja tu viņu piečakarēsi, tad gan tiesāšanās var sanākt pa pirmo. Gada algas šeit iedalās aptuveni tā: cilvēks bez izglītības, vienkāršais darba rūķis ap 30k. Ar izglītību, vidējas kvalifikācijas biroja darbinieks ap 40-50k. Izglītotāks un ar pieredzi: 60-80k. Šajā kategorijā ietilpst arī normāli inženieri un tehniskie spečuki. Labs pārdevējs ar lielu pieredzi: ap 100-120k. Profesionāls uzņēmuma vadītājs: 250k. Amerikā ar algu no 80k un uz augšu dzīvot var gluži labi. Iznāca saskarsme ar diviem personāla meklētāju kantoriem – viens atnāca un pacienāja mani ar kafiju, īpašnieks Robs un dekoratīva meitene vārdā Ali, kas tika stādīta priekšā kā pārdevēja. Pavaicāju Ali, kāda ir viņas izglītība. Viņa saka, esot beigusi mākslas skolu. Prasīju, kādēļ tad viņa pie headhunteriem strādā, uz ko viņa atbild, ka ēst jau kaut ko vajagot. Tā nu Robs un Ali diezgan žigli sameklēja man cienīgu kandidātu uz Tech support vietu, bet pārdevējus viņi nemeklējot, vispār viņu specializācija esot programmētāji. Labs Java programmētājs ASV pelna ap 120k USD gadā, tāpēc nav brīnums, ka arī headhunterim patīk sameklēt šādi atalgotus darbiniekus. Headhunter pakalpojumos ietilpst arī “back ground check” – pārbauda, vai kandidāts nav bijis krimināli sodīts, narkomāns vai vienkārši traks. Šis, ticiet man, ir noderīgs pakalpojums.
Pārdevēju meklēšanai man iesaka headhunteri Evu. Eva man arī godīgi piezvana tajā pat dienā. Es saku, ka vajadzētu satikties, lai es labi varu paskaidrot, ko man vajag. Viņa sāk irgot un saka, ka patiesībā viņa esot Floridā, bet pārdevējus viens un divi varot atrast viskautkur. Man tas tomēr liekas kaut kā pavirši un aizdomīgi. Es skaidri iztēlojos, kādu cilvēku es meklēju, bet viņa par to pat nepainteresējas. Līdz ar to arī sadarbība mums neizveidojās. Bet, ja jums ir zināma kāda darbiniece Denverā, kura varētu būt drusku kā marketings (izstādes), drusku “Inside sales” un drusku vēl konkrēta produkta pārdošanas menedžere, tad droši padodiet man ziņu.
Amerikā es esmu startups – esam maz cilvēku, līdz ar to visiem ir jābūt elastīgiem, jāvalkā dažādas cepures, jāstrādā komandā. Ļoti striktu “job description” es neesmu spējīgs uzrakstīt, jo pēc pāris mēnešiem tas arī būs jau novecojis. Tāda ir start up specifika, un tas arī ir lielākais kaifs – savākt nelielu bariņu ar cilvēkiem, sākt kult virpuli, un pēkšņi lietas sāk notikt. Tā ir dīvaina sajūta, kad paņem cilvēkus, ir brīdis, kad liekas, ka nekas nenotiek. Jo startupos dzīvi nediktē ārēji notikumi, startupos no ārpuses nekas nenotiek, ir pašiem jālaužas uz āru kā tādam cālim no olas čaumalas. Tā laikam arī ir lielākā atšķirība no korporācijas, kur visu dzīvi diktē kaut kādi ritmiski, paredzamāki ārēji notikumi – klientu pieprasījumi, iekšējā birokrātija. Tāpēc korporācijā, lai cik arī liels būtu cilvēku skaits, visiem parasti vienmēr ir ko darīt, ir hierarhija, struktūra. Varas spēles. Kas pārvalda un interpretē informāciju, tam arī vairāk varas. Kas sēž apakšā un pie informācijas netiek, tas vientiesis. Start up visi zina visu vai gandrīz visu. Korporācijā informāciju kontrolē un dozē izredzēto kasta. Tāda, lūk, ir atšķirība. Esmu pabijis abās vietās, un kaut kā vienmēr man ir labi gājis startupos un ne labi korporācijās. Līdz ar to esmu sapratis, kur ir mana īstā vieta, un pie tās arī pieturēšos. Interesanti, ka Amerikā es pa pilnam redzu abu veidu iestādes un satieku daudzus gudrus, pārtikušus cilvēkus, kurus ne ar kādām lamatām neievilināsi korporācijā. Un otrādi. Bet ir jau arī startupi, kuri izaug līdz korporācijai, bet vadoņi paliek tie paši. Tas pats Google, Facebook un gandrīz visi harismātiskie Technology uzņēmumi. Hmm, gan jau līdz savai korporācijai vēl tikšu.
Mans pagājušās nedēļas prieks bija Ben Horowitz grāmata “The Hard Thing About Hard Things: Building a Business When There Are No Easy Answers”. Saite Amazonā ir šeit: Grāmata
Ja ir laiks, noteikti izlasiet. Gandrīz visu, ko viņš tur apraksta, esmu personīgi piedzīvojis, vienīgi tie cipariņi man bija pāris kārtu mazāki. Ļoti vērtīgas pārdomas, par to kā vadīt savu start up, kāda ir sajūta, to darot un kādas ir īstās problēmas, īstie jautājumi, uz kuriem tev jārod atbilde gadījumos, kad faktiskajā situācijā pieejamās informācijas apjoms ir tikai kādi 10% no tā, ko apraksta Harwarda biznesa skolas case studies.
Benzīna cena Denverā 0,56 eirocenti par litru. Var mierīgi pirkt lielu auto 🙂
Mūsdienu klaidoņi
Posted on 25. janvārī, 2016. 4 komentāri
Pagājušajā nedēļā Amerikas austrumkrasts piedzīvoja sniega vētru, kādu tas nebija pieredzējis vismaz pēdējos 70 gadus. Satiksme paralizēta Ņujorkā, Vašingtonā un citās lielajās pilsētās. Vietām sniega biezums sasniedz pat divus metrus. Laimīgā kārtā uz Ņujorku biju aizbraucis pirms nedēļas, un šī nedēļa tika pavadīta, apceļojot klientus un partnerus Kalifornijā. Siltās ziemas drēbes atstāju mājās, jo temperatūra šeit kā pavisam normālā Latvijas vasarā.
Klienti Amerikā novērtē, ja pie viņiem aizbrauc, un parasti pēc šādām vizītēm tālākā sadarbība attīstās daudz straujāk, arī es esmu ļoti ieinteresēts satikt un redzēt gan klientus, kuri izmanto mūsu dzelžus, gan arī partnerus, kuri tos pārdod. Ir starpība, vai spēlē zoli internetā vai visu nakti nosēdi kompānijā pie īsta kāršu galda. Nekas nevar aizstāt pāris stundu sarunu klātienē, protams, ja esi sagatavojies un zini, ko gribi panākt un ko grib tavs partneris. Atslēga jebkādai sekmīgai sadarbībai ir kopēju interešu atrašana un mērķtiecīga tālāka darbošanās, ko varētu salīdzināt arī ar virpuļa uzkulšanu. Starp citu, pats grūtākais jau arī pēc šādiem mītiņiem ir panākt, lai seko turpinājums, tālākie soļi, kas ved uz attīstību. Man ārkārtīgi patīk analoģija ar bumbas speršanu uz priekšu – satikāmies, sarunājām un aizspērām bumbu uz nākamo lauciņu. Bet varbūt drīzāk pat tas ir kā sist golfa bumbu uz nākamo bedrīti? Jo ar mazāk sitieniem salasi tās bedrītes, jo labāk. Bet atkal jābūt ļoti fokusētam – nedrīkst iegriezt vairāk virpuļu, nekā pēc tam ir laiks un resursi apstrādāt. Saka jau, ka veiksmīgi cilvēki prot pateikt “nē” lielākajai daļai iespēju, paņem tikai tās īstās, un arī noved tās līdz sekmīgam iznākumam. Es ienīstu tukšrunātājus, kuri paķer vienu, otru, trešo lietu, mūžīgi skrien pēc šī mirkļa gaišākajām maldugunīm, bet nav pacietīgi iesākto novest līdz galam. Citi gan atkal saka, ka īsteni startupi ātri sāk un arī ātri nofeilo. Ej nu saproti, kur slēpjas īstā patiesība.
Losandželosa ir TV, filmu un mediju pilsēta. Lai arī uz centru, kur tās betona flīzītes ar aktieru roku nospiedumiem, pat neaizbraucu, sajūta, ka esmu pasaules kino galvaspilsētā, ir uz katra stūra. Pilsētas ielās par to liecina gan nosauļotie un sakačātie cilvēki, gan daudzie dārgie sporta auto un kino tēmai veltītās reklāmas. Laimīgā kārtā viesnīcu biju paņēmis kādu pusjūdzi no okeāna un arī Santa Monica piepilsēta bija turpat aiz stūra. Īpašs kaifs bija no rīta izskrieties gar okeāna krastu un paēst brokastis smiltīm piebirušā meksikāņu uzkodu būdiņā. Tāpat kā pie mums Latvijā, tur vēl jo izteiktāk viss bija “organic”.
Viens no maniem LA mītiņiem bija saorganizēts “kopā strādāšanas” birojā. Tas ir tāds moderns ofiss, kur vari noīrēt darba vietu un nejusties kā vientuļais vilks. Visā Amerikā šādas vietas ir saaugušas kā sēnes pēc lietus. Minētajā LA kantorī “brīvais galds” maksā 500 USD mēnesī, bet, ja gribi īrēt konkrētu darba vietu, tā maksās jau 1500 USD mēnesī. Toties pretī iegūsti pieklājīgu ofisa adresi, iespēju tusēt, piedalīties sociālajā dzīvē un normālu biroja infrastruktūru – internetu, apspriežu telpas, utt. Parunājos ar pasākuma īpašnieku – izrādījās, ka viņam pieder vairāki šādi biroja pa visu Kaliforniju, un šis esot ļoti labs bizness. Zelta meklētāju nodrošināšana ar instrumentiem un drēbām var būt pat labāks bizness nekā pati zelta meklēšana.
Pēc 2 intensīvām dienām LA pārlidoju uz Sanfrancisko. Tur laiks, kā jau parasti, ir vēsāks un lietaināks. Mazāk acīs krīt filmu švauksti, toties vairāk var saost hipsterus, programmētājus un dažādus pasaules mainītājus. SF ir Uber dzimtene, tāpēc izlemju, ka auto neīrēšu, bet pārvietošos ar Uber. Pasaule strauji iet uz “sharing economy”, tāpēc SF Uber piedāvā pakalpojumu “Uber pool” – vari izsaukt taksi un pateikt, ka esi gatavs ar to dalīties ar kādu citu, kurš dodas tajā pašā virzienā. Attiecīgi mašīnu no lidostas līdz SF centram dalu ar vācu puisi, kurš tikko ielidojis no Minhenes un sodās par grūto dzīvi, jo viņa “girlfrend” dzīvojot šeit, un tā biežā braukāšana izmaksājot nesamērīgi dārgi. Toties mūsu “Uber pool” izmaksā vien nieka 20 dolārus. Katrā ziņā, gan no izmaksu, gan ērtības viedokļa pārvietoties ar “Uber” ir izdevīgāk nekā īrēt auto. Ja vien netaisies braukt simtiem jūdžu. Bet par ērtu ceļošanas mākslu uzrakstīšu atsevišķu blogu, jo tā ir dziļākas pārspriešanas vērta tēma.
Vai nav tā, ka cilvēki daudz mazāk sākuši lietot Facebook un Twitter? Vismaz man izskatās, ka oriģinālais saturs iet mazumā, cilvēki vairumā pārpublicē visādus propogandas sūdus, bet savas lietas patur pie sevis. Sanfrancisko man Facebook palīdzēja – vispirms pamanīju, ka sens, labs bijušais FMS darbinieks Raimonds S ir Sanfrancisko, un arī mans Microlink laika boss un cīņu biedrs Allans Martinsons dzīvojās tepat. Attiecīgi piektdienas vakara programma sastādījās ļoti viegli, kas gan noveda pie pamatīgām galvas sāpēm sestdienā.
Džeka Londona “Klaidoņu stāstos” grāmatas varoņi cits citam caur atstātiem uzrakstiem uz ūdens torņiem pie dzelzceļa stacijām sūtīja ziņas, bet tie, kuriem bija nepaveicies pazaudēt kādu locekli zem vilciena riteņiem, sēdēja ceļmalās, rādīja cits citam savus stumbeņus un stāstīja savus stāstus, kur un kādos apstākļos tie pazaudējuši locekļus. Līdzīgas sajūtas pārņem, satiekoties ar sen neredzētiem cilvēkiem svešās pilsētās. Serendipity.
San Francisco ar stāvajiem pauguriem un turpat esošo okeānu ir viena no manām mīļākajām ASV pilsētām.
LA ir skaistas smilšu pludmales un bezgalīgi velo celiņi. Ne jau par velti filmuzvaigznēm šeit patīk.
Svētdien no rīta atgriežoties Denverā nevar nepamanīt daudzos amerikāņu futbola fanus. Denveras “Broncos” uzvarēja pusfināla spēlē un februārī spēles Super Bowl. Visa Denvera līksmo!
Porziņģis rullē
Posted on 18. janvārī, 2016. 2 komentāri
Pagājušās nedēļas nogali pavadīju Ņujorkā kopā ar draugu. Plāns – apskatīt metropoli, aiziet uz Knicks spēli un klātienē redzēt slaveno Porziņģi. Tāpēc jau nākamajā rītā pēc ielidošanas Denverā sēdāmies vecajā labajā United Boingā un lidojām uz Newark International Airport, kas atrodas aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā no Manhetenas.
Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri saka, ka Ņujorka ir viņu mīļākā pilsēta. Tajā ir īpašā atmosfēra, sajūta, ka tā ir dzīva pilsēta ar savu pašapziņu, kaprīzēm un tradīcijām. Pilsēta, kura nekad neguļ, un kurā katrs var atrast kaut ko sev īpašu.
Mēs apmetāmies viesnīcā uz Brodvejas un 55. ielas stūra – daži kvartāli līdz Centrālparkam, daži līdz Taimskvēram. Turklāt mūsu mītnes jumta stāvā pa naktīm darbojās bārs un diskotēka. Varētu teikt, ka augstākās klases izpriecas bija pieejamas rokas stiepiena attālumā.
Noejam gar 5. avēnijas lepno veikalu skatlogiem, ja nauda nav ierobežojošs faktors, tad drēbes un dažādus citus ķinķus ir labi pirkt šeit. Arī pati iepirkšanās ir ērts un tīkams piedzīvojums. Ieejam Ņujorkas Trump Tower – tur var nofotografēties ar kartona Trampu un bārā iedzert Trampa vīnu vai viskiju. Pavaicājam tumšādainajai bārmenei, vai viņa balsos par Trampu. Viņa sāk smieties un atbild, ka laikam jau pienāktos teikt, ka balsos, bet…
Iepriekšējo reizi Ņujorkā biju 2011. gadā. Arī tagad ar bezmaksas prāmi uz Staten Island var nobraukt gar Brīvības statuju, metro tas pats, muzeji tie paši, daudzas teātra izrādes tās pašas. Pamanāmākā atšķirība ir pilsētā izbūvētie veloceliņi un ēku, muzeja un iepirkšanās centru komplekss, kas uztapis Dvīņu torņu vietā. Tātad – veloceliņi ir ne tikai Rīgā, bet arī satiksmes pārblīvētajā Manhetenā, un zaļais dzīves veids iet savu uzvaras gājienu.
New York Knicks un Milwaukee Bucks spēle pagājušās svētdienas vakarā notika Madison Square Garden. Tas varētu būt viens no pasaulē slavenākajiem stadioniem, šeit notiek hokejs, basketbols, koncerti un tamlīdzīgi pasākumi. Biļete uz spēli maksāja 130USD, un zāle bija gandrīz pilna. Un jā, Kristaps Porziņģis patiešām ir slavens. Katrā Manhetenas sporta preču veikalā Knicks krekliņi ar 6. numuru un uzrakstu “Porzingis” ir nolikti priekšplānā, arī līdzjutēji visvairāk bija ģērbušies Porziņģa krekliņos un visādos veidos pauda viņam savu atbalstu. Knicks tajā spēlē uzvarēja ar 100 pret 88, tapēc vēl jo vairāk bija iemesls pēc spēles kārtīgi nosvinēt uzvaru. Kristapam ir tikai 20 gadi, tātad visdrīzāk viņu gaida vismaz 10 gadu žilbinoša karjera NBA. Pat Denveras sporta klubā mans skvoša partneris zināja pateikt: “Tu esi no Latvijas, tā tak tā pati valstiņa, no kuras tas slavenais Porziņģis nāk…” Sports Amerikā ir liela lieta, svarīgāka nekā Latvijā. Lai arī Denverā visi jūk prātā par vietējo amerikāņu futbola komandu Broncos, es tomēr nopirku “NBA pass” uz Kincks spēlēm un tagad tās skatos savā Apple TV.
Kaut kā nav iznākusi neviena bilde no spēles, bet starpbrīžos glītas meitenes ar tādiem lielgabaliem šāva publikai krekliņus. Baskatebols ir šovs.
NYC skatoties no Centrālparka. Lietus mūs kārtīgi saslapināja.
Novēlējums Mērkaķa gadā
Posted on 10. janvārī, 2016. 6 komentāri
Rīgā 4 no rīta, ielas piesnigušas, ārā auksts. Pusaizmidzis taksists aizmeimuro uz agro Frankfurtes reisu. Frankfurtes lidostā jānīkst kādas piecas stundas līdz Denveras reisam. Tradicinālā lidostas kafenē dabonamā Minhenes Weißwurst ir apēsta, un laiks pildīt vecajā gadā dotos solījumus un turpināt rakstīt blogu.
Lidojums no Frankfurtes uz Denveru ilgst gandrīz 10 stundas. Lidmašīna pārbāzta, lielais Boing 747. Kaut kur pie Islandes salonā sākas jezga – skraida stjuartes ar ugunsdzēšanajiem aparātiem, lidmašīna sasveras uz sāniem un sāk samazināt augstumu. Pēc trīs izdzertām asiņainajām mērijām, fonā ļerošajām James Bond filmām viss šis liekas kā kārtējā epizode no bojevika. “We all gonna die”, bubina amerikāņu puisis blakus krēslā. Atslābinos un domāju, ka ietekmēt šeit tāpat neko nevaru, tāpēc ir kā ir, un būs kā būs. Tomēr pēc 10 minūšu jezgas lidmašīna pārtrauc samazināt augstumu, un pilots paziņo, ka ugusngrēks ir apdzēsts un lidmašīna turpina ceļu uz Denveru.
Trijās nedēļās svētku laikā, dzīvojot pa Latviju, iznāca satikt un apskriet daudzus jaukus, pazīstamus cilvēkus. Dzīve Latvijā ir brīnišķīga – izskatās, ka naudas cilvēkiem ir palicis drusku vairāk, svētku galdi bagātīgāki un konfekšu papīrīši spožāki. Bangojošajā pasaules okeānā Latvija izskatās kā tāda miera osta. Nokrita valdība? Nu, nekas jau traks nav. Beļģija dzīvojusi bez valdības vairāk nekā gadu, un nekas slikts viņiem nav noticis. Neviena jauna valdība tāpat pārāk daudz no iepriekšējās neatšķiras, un apritē esošo cilvēku ir smieklīgi maz.
Tas, ka Irānā dedzina Saūda Arābijas vēstniecību un Saūda Arābija izraida visus Irānas diplomātus, mūs neskar, jo Tuvie Austrumi ir tālu. Ziemeļkoreja saka, ka izmēģinājusi ūdeņraža bumbu un varot to palaist no zemūdenes. Ziņas no Krievijas ar katru mirkli kļūst arvien sirreālākas – tas arī liekas tālu un uz mums neattiecas. Jo mēs maziņi, gan jau Eiropas Savienība un NATO mūs pasargās un, vispār, jāsteidz apgūt jaunie Eiropas fondi, jo tie būs pieejami tikai līdz 2020. gadam. Kas būs pēc tam, neviens nezina, bet līdz tam jau arī ļoti tālu. Brīžiem mani pārņem tādas dīvainas domas – diez, kā Latvijā jutās Benjamiņa kundze un viņas draugi 1938. gadā? Ar kādām domām viņi sagaidīja jauno, 1939. gadu? Var jau būt, ka tās tādas stulbas domas, ka tagad situācija ir pavisam cita, jo mūs sargā NATO un Eiropas Savienība. Organizācijas, kuras ir uzbūvētas pēc kara, balstoties uz liberālajām vērtībām, kuras tagad skaļi aprej arvien lielāks ļaužu pulks Latvijā, man par nožēlu, arī labi pazīstami un Latvijā cienīti cilvēki. “Velcomeri”, “Liberasti” – hmmm, liekas gan, ka alternatīva ir nometnes, cilvēku diskriminācija pēc tautības, reliģijas vai kāda cita “taga”. Tāpēc pa galvu šaudās 1938. gads un viss, kas sekoja pēc tam. Jo, pēc manām domām, Latvija kā valsts pastāv tikai tādēļ, ka pēc 2. Pasaules kara Eiropā un ASV uzvarēja liberālās vērtības, un, protams, tāpēc, ka mēs gribējām savu valsti.
Latvijā satiktie cilvēki teica apmēram tā: “Naudas projektiem pietiek, konkurence nav pārāk liela un vispār, kopš zināmām pārmaiņām Jāņa karjerā, dzīve IT nozarē Latvijā ir kļuvusi garlaicīgāka”. Īsti noticēt tam es, protams, nevaru, jo pateicoties dažādiem fizikas un cilvēku dzīves likumiem, vieta nekad nepaliek tukša. Ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni kapi, to labi katram atcerēties, kad lepnības velns pārlieku uzkarsē smadzenes.
Lai arī esmu Amerikā, tomēr par Latviju visu laiku domāju. No vienas puses – daudzi kliedz un vaimanā, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi sīva un jauniem uzņēmējiem kaut ko nopelnīt ir grūti. No otras puses, citi eksperti apgalvo, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi maza, līdz ar to uzņēmumi nav konkurētspējīgi, produktivitāte zema un cenas nesamērīgi augstas. Konkursos uzvar vieni un tie paši, katrā nozarē ir mazie draugu klubiņi, kas visus labumiņus sadala. Tad kā īsti ir – Latvijā ir liela konkurence vai maza?
Amerikā arī ir līdzīgi – lai kaut ko pārdotu valdībai vai lielam mobilajam operatoram, ir vajadzīgi gadi un mērķtiecīgs darbs / investīcijas. Iezemieši saka, ka jebkurā vertikālē ir jāpavada kādi trīs gadi, tad tu nonāc apritē, telefons sāk zvanīt un kaut kas sāk notikt. Galvenā atšķirība ar Latviju ir, ka jebkurš maziņš tirgus segments, īpaši jau patērētāju tirgū, ir tik liels, ka tavs labais produkts var aiziet, un pat bez galiem un sakariem tu vari palikt bagāts un tikt saulītē. Latvijā šāda iespēja gandrīz nepastāv – resnais tirgus gals ir pārāk maziņš priekš nopietnajiem starptautiskajiem spēlētājiem, daži vietējie to ir aizņēmuši un jaunajiem īpaši iespēju tur ielīst nav, jo viņi ir pārāk maziņi. Vieglāk ieņemamās vai jaunās tirgus nišas ir par mazu, lai jaunas kompānijas izaugtu un kaut kas prātīgs sanāktu.
Tāpēc vienīgā iespēja ir taisīt “startupu”, iet uz lielajiem tirgiem un īpaši necerēt, ka Latvijā iespējams nopelnīt lielu naudu, cilvēku šeit nav daudz, pirktspēja maza, un cīņa pie esošajām silēm ir sīva un ne pārāk tīra.
Visiem kolēģiem Latvijā novēlu – pārvariet slinkumu un pamēģiniet kaut ko uztaisīt un pārdot ārzemēs, 2020. gads atskries drīz, un dzīve pēc fondiem ir miglā tīta.
Tā izskatījās lidojuma maršruts ekrānā uz priekšējā sēdekļa atzveltnes.
Un šī ir pati lidmašīna pēc nosēšanās Denverā. Lufthansa tālajiem lidojumiem izmanto jaunas un ērtas lidmašīnas.
Kad parādās māju sajūta
Posted on 14. decembrī, 2015. 1 komentārs
Šis ir noslēdzošais 2015. gada blogs. Trešdien lidoju uz pāris nedēļām uz mājām un ņemu brīvdienas gan no Amerikas, gan arī no bloga. Ja būs, ko rakstīt, tad nākošajā gadā apņemos turpināt rakstīt, tāpat kā sportot vismaz 4x nedēļā, nepīpēt (vismaz tabaku) un domāt galvenokārt labas domas.
Kādu laiku ievēroju sevī vairākas jaunas lietas. Sākumā man Denveras ielas, skats, ko redzēju, citas mašīnas likās kaut kas īpašs, izraisīja adrenalīna pieplūdumu. Tagad esmu apradis. Rokas pašas automātiski stūrē, transporta plūsma liekas vienkārša un saprotama. 6 joslu šosejas, viadukti, lielie iepirkšanās centri. Tas taču ir pavisam normāli. Vajag nopirkt stāvlampu un akumulatora lādētāju mocim? “One click” order un pēc 2 dienām to visu atnes uz mājām. Ja uznāk dzīves apnikums, dzīvokli varu vispār neatstāt – visu, ko vajag, atnesīs. Gan paiku, gan visdažādākos krāmus. Lēti. Jau teicu, ka krāmi šeit ir lēti, jebkādi pakalpojumi ļoti dārgi.
Vēl sāku ievērot, ar kādu smagu akcentu angliski runā pilsoņi no Latvijas. Nu šausmīgi – amerikāņi taču “r” izrunā pavisam savādāk, nemaz nerunājot par “th” vai skanīgo “t”. Un runājot, skaņas rodas mutē, vaigos, nevis kaut kur kakla dziļumā. Tāpēc arī saka, ka amerikāņi esot skaļi.
Parādās dažādi vietējie paziņas, ar kuriem var uzspēlēt sporta spēles, pasēdēt bārā un parunāt par visu un neko.
Mājās ledusskapis ar divām durvīm un ledus mašīnu liekas normāls. Piens un citi produkti stāv pāris nedēļas, bet netīros traukus mazgājam tikai trauķenē. Veļas mašīna ir vismaz 2 x lielāka kā Rīgā. Izmazgātās drēbes žāvēju tik pat gigantiskā žāvētājā.
Sāc saprast, ko runā veikalos un kafejnīcās. Ir pašsaprotami liftā apjautāties kāda līdzbraucējiem diena, papriecāties par skaisto sunīti un neizbēgami novēlēt arī svešiem cilvēkiem visu to labāko.
Dusmīgi ķērkt uz pārdevēju, ja kaut kas nav pa prātam. Un lielākoties arī panākt savu. Jo klientam vienmēr ir taisnība. Bez lielas ņemšanās saņemt naudu no tirgotāja par nesaņemtu sūtījumu (pēc tam tikai atklājot, ka sūtījums ir saņemts, vienkārši iemests un aizmirsts moča somā).
Ejot pa Denveru, pavisam parasti šķiet bieži sastopamie veikali ar tādiem zaļiem krustiem un uzrakstiem “Dispensary”. Pie ieejas paprasa ID, bet tad acīm paveras visplašākais marihuānas produktu klāsts. Tīra zāle? Kādi 15 veidi. Gribi satītu jointu – nav problēmu. Varbūt konfektes vai citus kulināros produktus? Negribi, lai smird – nopērc vaporaizeri, un kaimiņi vai darba kolēģi neko nesaodīs. Vai pēc acīm ievēros kādas izmaiņas, tas ir cits jautājums. Vienu vārdu sakot, marihuāna šeit ir legāla, industrija plaukst, produktu klāsts kā jau Amerikā – plašs un visu laiku attīstās. Neviens tam vairs nepievērš īpašu uzmanību. Ielās narkomānus īpaši vairāk kā citās pilsētās nemana. Nu jā, ir tādi saules brāļi uz 16th Mall Street un gar Cherry Creek, bet kopumā nekaitīgi. Vienīgi jāuzmanās – ja izbrauksi ārpus Kolorado štata robežas ar zāli somā, kaimiņu štatā tevi var mierīgi noķert un iesēdināt cietumā uz ilgiem gadiem. Tāda kā šizofrēnija – kas kaut kur ir atļauts, citur ir krimināls un sodāms.
Labi, ar šo arī likšu punktu savam šī gada noslēdzošajam blogam. Novēlu jums visiem radošu, progresa un piedzīvojumiem pilnu nākošo gadu. Nestāvēt uz vietas, attīstīt sevi un visu sev apkārt.
Breckenridge ar teicamu pūderi ir 1:30h attālumā, kā Žagarkalns no Rīgas
Novusa galds birojā arī veicina māju sajūtu
Parade of Lights
Posted on 7. decembrī, 2015. Komentējiet
Beidzot arī Denverā esmu sajutis Ziemassvētku tuvumu. Atšķirībā no Latvijas šeit dienas ir garākas un pārsvarā tās ir saulainas. Par Ziemassvētku tuvumu liecina izgaismotie koki, dažādie tematiskie rotājumi un veikalu reklāmas. Pilsētā tiek rīkoti saieti, balles un tusiņi. Liekas, ka posms starp Thanksgiving un Jauno gadu ir tāda liela ballēšanās un izēšanās.
Vakar un aizvakar Denveras centrā notika “Parade of Lights”. Domāju, ka arī Rīgā šādu pasākumu varētu sarīkot pavisam labi. Zinot Nila Ušakova patiku rīkot svētkus un masu pasākumus, brīnos, ka šāda tradīcija nav iesākta jau pirms daudz gadiem. Bet labāk vēlu nekā nekad.
Dalībnieki Denveras gaismas parādē bija pilsētas redzamākie uzņēmumi un iestādes. Nezinu, kā viņi atlasa dalībniekus, bet gan jau, ka visi gribētāji var netraucēti pieteikties. Parādes dalībnieki maršēja attiecīgas mūzikas pavadībā, gandrīz visi bija izrotāti ar mirdzošām lampiņām. Daudzi bija aprīkojuši transporta līdzekļus, sabūvējuši platformas un saģērbušies kostīmos, cik nu fantāzija un budžets atļāvis. No gājiena dalībniekiem atceros policistus – Rīgas variantā tā būtu Nila pašvaldības policija. Protams, ugunsdzēsējus. Excel Energy, mūsu gadījumā tas būtu Latvenergo, bija satērpis meitenes laumiņu kostīmos ar spāru spārniem, uzbliezuši lielu platformu ar visādiem zaļumiem un dižojās ar “Clean Energy” lozungiem. Denveras lielais mēbeļu tirgotājs Jake Jabs, kura uzņēmumu American Furniture Warehouse pēdējos gados ir krietni paplucinājusi IKEA, stiepa piepūstu lielu baltu hēlija tīģeri. Ne jau Jake, bet viņa uzņēmuma darbinieki, protams. Maršā piedalījās Colorado University, Denver Water, Denever International Airport un daudzi citi lielāki un mazāki kantori. Lidosta stūma finiera lidmašīnu, ūdenim bija liela mirdzoša ūdens muca un tādā garā. Rīgas analogos uzņēmumus varat viegli sasaistīt. Un man liekas – tas būtu forši. Vēl viena atrakcija rīdziniekiem un uzņēmumiem iespēja savi parādīt un papriecāties par sevi un citiem.
Denverā parāde gāja kādu labu stundu. Skatītāju ielu malās bija daudz, ļoti daudz bērnu, kuriem parādes dalībnieki ar lielu entuziasmu “deva pieci” un izkliedza visādus uzmundrinošus saukļus.
Es parādi sagaidīju piektdienas vakarā, Denver Athletic club, kuri nodrošināja iespēju paēst svētku vakariņas un iesildīties, gaidot garām ejošo parādi.
Denver Athletic club aizņem kārtīgus 5 stāvus, tur ir telpas sportošanai, Ball room lieliem pasākumiem, restorāns, bārs, biljarda un kāršu galdi, boulings. Ir tādi kluba biedri, kuri nepavisam nesporto, bet atrod iespēju labi pavadīt laiku DACā ēdot, dzerot, spēlējot kārtis un tāpat tusējot. Klubā pulcējas arī Denver Petrolium club, šeit var sastapt dažādus bagātus pilsētas onkuļus. Vēl vairāk gan te var satapt dažādus servisa industriju pārstāvjus un naudas pārvaldītājus, kuri paši šeit medī bagātos onkuļus, mēģina iepazīties un tad piedāvāt savus pakalpojumus. Bet tāda jau ir dzīve, it īpaši pie kapitālisma – mēs medījam un arī mūs medī.
Piezvani man
Posted on 30. novembrī, 2015. 5 komentāri
Pagājušā nedēļa paskrēja Pateicības dienas ietekmē – tas nozīmē – bizness praktiski apstājās, jo daudzi nedēļu ņēma brīvu un brauca apciemot radus. Arī mēs strādājām tikai līdz trešdienai, un tad pienāca jaukā, garā nedēļas nogale, kuras centrālais notikums bija lielā izēšanās draugu un ģimenes lokā. Jo Pateicības diena ir ģimeniski svētki, kad pie viena galda sasēžas visas paaudzes. Varbūt kaut kas līdzīgs Ziemassvētku vakariņām Latvijā. Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tiem laikiem, kad Eiropā vajātie ticīgie izcēlās kaut kur Amerikas austrumkrastā, kur skarbos apstākļos pavadīja pirmo gadu. Izdzīvot viņiem esot palīdzējuši vietējie indiāņi. Svētceļnieki sākuši svinēt Pateicības dienu, kad bija gadu tur izdzīvojuši un viņiem ēdamais jau bijis tik daudz, ka varējuši sarīkot kārtīgu ballīti. Katrā ziņā visa svētku jēga ir pateikties Dievam un visiem, kuri ir palīdzējuši izdzīvot. Es Amerikā vēl neesmu nodzīvojis gadu, tādēļ Pateicības dienu svinu mazliet tādā kā avansā.
Padomju gados un arī pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas mūsu ģimenei daudz palīdzēja mana vecmāmiņa Lauma Berga. Viņa bija sakņu veikala vadītāja. Karjeru tirdzniecībā kaut kad sešdesmitajos gados uzsāka kā zārku veikala vadītāja, tādēļ labi zināja, ka vasarās pieprasītāki ir baltie zārki, jo cilvēki vairāk slīkst vai nositas. Vēlāk viņa pārmetās uz dārzeņu tirgošanu, un šī nodarbe gluži labi spēja uzturēt mūsu ģimeni visus liesos padomju gadus. Lauma nomira pirms 2 gadiem, vien daži gadi pietrūka, lai viņa sasniegtu 100 gadu vecumu (ko viņa allaž gribēja izpildīt).
Par Laumu atcerējos tādēļ, ka līdz 14 gadu vecumam es gulēju ar viņu vienā istabā, jo citur mūsu mājās vietas īsti nebija. No rītiem es modos, klausoties kā viņa apzvana sakņu piegādes bāzes, pūloties sarunāt, lai viņai tiktu tā labā prece. Tie bija deficīta laiki, kad veikalos normāli nekā nebija un bija vajadzīgas izcilas komunikācijas iemaņas un labas attiecības, lai kaut ko dabūtu. Tajā laikā tas man briesmīgi krita uz nerviem – vai tiešām visas šīs garās un teatrālās runas (viņa runāja teatrālā balsī) ir vajadzīgas tādā rīta agrumā?
Biznesa asinsrite ir laba komunikācija. Ja komanda savā starpā nesazinās, tad ir ļoti daudz pārpratumu, izniekotu resursu, neizmantotu iespēju, konfliktu, sarūgtinājumu un divos naktī rakstītu garu e-pastu vismaz uz 2 lapas pusēm. Katrs dara kaut ko savā nodabā, un – tavā sakņu veikalā ir tikai puspuvuši kartupeļi.
Denvera. Darba dienas vienmēr sākas ar skype 7am – tad Latvijā ir jau 4 pēcpusdienā. Parasti manas skype aktivitātes ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 am. Tad jau Latvijā darba diena beidzas un var pieslēgties Amerikai. Varētu jautāt – vai tad nepietiek ar e-pastiem? Asinhronā komunikācija un iespēja pārprast e-pastu padara par nejauku laika zagli. Daudz ātrāk ir piezvanīt un sarunāt un tad jau norunāto piefiksēt rakstiski e-pastā. E-pasts ir labs, lai pasūtītu konkrētas lietas, sūtītu atskaites, prasītu kaut ko pilnīgi konkrētu, saņemtu apstiprinājumus. E-pasts ir slikts, lai kaut ko kopīgi izdomātu, lai paskaidrotu iemeslus, kāpēc tu kaut ko gribi, vai, lai noskaidrotu, ko grib otra sarunā iesaistītā puse.
Esmu sapratis, ka, lai kaut kas notiktu, ar cilvēkiem ir jārunā. Piemēram, vairāki no mūsu klientiem šeit ir biržas kompānijas. Tuvojas gada beigas, un viņi ļoti streso (10x vairāk kā esmu redzējis stresojam Latvijā), lai paspētu saņemt preci no mums un paspētu to atkraut saviem klientiem. Lai saprastu, ko tas sastresotais biržas klients īsti grib, man nepietika ar nedēļu garu saraksti un vairākām telefona sarunām pa vidu. Mani mierina vienīgi tas, ka kolēģi Latvijā, kuri tajās piedalījās, arī nesaprata klienta vajadzību. Un tikai pēc pusstundu garas sarunas es beidzot sapratu, ko un kāpēc tas klients grib un ka patiesībā mēs to viņa gribēšanu arī varam viegli apmierināt. Kas rezultējās palielā papildu pasūtījumā.
Amerikā cilvēki slikti komunicē e-pastos un īsziņās. Tāpēc nevajag apvainoties, ja tev uz tiem neatbild. Vienkārši jāņem rokā telefons, jāzvana un jārunā. Vēl pie labā toņa pieder norunāt laiku, kad to “call” vislabāk sarīkot. Un tam gan var izmantot e-pastu.
Te mans “avansā” baudītais tītars, kura gatavošanā arī pats piedalījos.
Ziemas pelde
Posted on 23. novembrī, 2015. Komentējiet
Kamēr Latvijā visi sociālajos tīklos ievieto un apjūsmo apsarmojušu stiebru attēlus, arī Denverā beidzot ir atnākusi ziema. Nedēļas sākumā uzsniga un bija kādi -4 pēc Celsija. Tāpat kā Latvijā, varbūt vienīgi amerikāniski izjustāk, tika pasludināts, ka ceļi ir ļoti bīstami, ziema ir pārsteigusi cilvēkus nesagatavotus un tāpēc vēlams no mājas ārā nebraukt. Tajā dienā uz darbu aizbraucu 10 minūtes īsākā laikā nekā parasti, jo uz ceļa bija manāmi mazāk mašīnas – daudzi tiešām baidījās iziet no mājām. Šodien pusdienlaikā Denverā bija jau +15 pēc Celsija (nespēju piešauties pie tiem Fārenheitiem) un no sniega vairs nav ne vēsts.
Nedēļas vidū nolēmu iemēģināt kā Klinšu kalnos jūtas mans vecais, labais Burton dēlis – pirmās slēpošanas trases atvērās jau pirms nedēļām trim. Šonedēļ kalnos daudz sniga un nupat jau visi galvenie centri ir vaļā. Esmu iegādājies slēpošanas sezonas abonentu, ko sauc par Epic Ski pass – Kolorado iedzīvotājam tas maksā aptuveni 700 dolārus un, prinicipā, nodrošina gandrīz neierobrežotu slēpošanu visā apkaimē. Tāpēc skaidrs, ka šoziem es dēļošu bieži. Vietējie gan sūdzās, ka cenas esot ļoti augstas, vecajos labajos laikos slēpošana bijusi daudz pieejamāka.
No šīs nedēļas trešdienas paņēmām viesnīcu tādā slēpošanas miestā http://www.breckenridge.com , tas ir kādu pusotru stundu no Denveras. Viesnīcas divvietīgais numurs maksāja 230USD par dienu. Domāju, ka ar Airbnb var sameklēt arī lētākas naktsmājas, bet viesnīca bija gluži OK un tajā divstāvīgajā numurā mierīgi varētu palikt arī 4 cilvēki. Līdz pacēlājam bija jāiet 3 minūtes, līdz pilsētiņas centram 10 minūtes. Slēpošanas autobusi pārvadā cilvēkus bez maksas. Pilsētas galvenā gājēju iela pilna ar foršiem bāriem, veikaliem un restorāniem. Ja sanāk tur būt, noteikti vakarā ejiet iedzert uz bāru Apres – viņi dod 30 šķirnes izlejamā alus un atmosfēra ir ļoti piemērota tādai tīkamai iedzeršanai un vietējo tenku noskaidrošanai. Turklāt viņiem bija pavisam lieliski Kolorado viskiji – Breckenridge burbons un tāds “291” viskijs, kas patiešām bija gardum gards dzēriens. To bāru pat zināja veikala pārdevējs 20km attālajā Frisko. Bez labā bāra vēl acīs krita kuplās, labi barotās lapsas, kuras kā tādas rudas bultas šaudījās pāri ceļam un atpakaļ. Lāci gan nevienu nesastapām, varbūt tāpēc, ka pārāk īsu laiku tur sabijām. Vēl – gandrīz visi ciemati ir vismaz 3km augstu, līdz ar to naktīs īsti nevarēju pagulēt, mocījos ar elpas trūkmu. Slēpošana notiek kādos 3500 – 3900 metros, kāds laiciņš ir jāierēķina uz aklimatizēšanos. Sniegs ir mīksts un pūkains, Rocky kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Trases ir labi koptas un serviss ir labāks, nekā Alpos, nu, varbūt Šveicē tas ir tik pat labs. Vienīgi, atšķirībā no Alpiem, nekāda pļēgurošana pie trasēm novietotos krogos šeit nenotiek un arī pa bāru letēm neviens nedanco, bet paēst var nedārgi un garšīgi un apkalpošana ir ļoti draudzīga.
Denverā es dzīvoju pašā pilsētas centrā, 37. stāvā. No balkona redzu gan pilsētu, gan apsnigušos kalnus. Mājai ir savs sociālais portāls, kur var komunicēt ar kaimiņiem un uzzināt, ka ir pienākusi paciņa, vai ka mājas komiteja rīko īrnieku sanāksmi. Tad nu šajā trešdienā, kad bijām jau kalnos, saņēmu ziņu, ka notikusi katastrofa – mājas 12. stāvā ir saplīsis maģistrālais ūdensvads un nopludinājis visus stāvus uz leju. Dzīvokļi ir līdz 9. stāvam, zemāk ir stāvvietas. Četros mājas stāvos ir izpostīti gandrīz visi dzīvokļi. Viena dzīvokļa cena ir ap 500k – 800k USD, tad nu variet parēķināt nodarīto skādi. Pirmajās dienās nedarbojās neviens lifts, tagad jau palaiduši vienu. Praktiski tas nozīmē, ka uz savu 37. stāvu pārvietojos kājām J. Šo notikumu sakarā atcerējos, ka uzreiz pēc ievākšanās pirmais apdrošinātājs mani “pasūtīja”, teikdams, ka šajā mājā dzīvokļi mēdzot applūst, tāpēc viņi šeit neko neapdrošinās. Pēc īres līguma, man bija jāiegādājas tā saucamā “Tenants insurance”, kuru otrais uzrunātais apdrošinātāju kantoris bez īpašām iebildēm par 130USD gadā arī pārdeva. Par laimi, man nekas applūdis nav, tāpēc nav jānoskaidro kā praktiski tā apdrošināšana strādā.
Vispār, mājokļa īrēšana Amerikā ir atsevišķa stāsta vērta tēma. Viens no maniem lielākajiem aplauzieniem pašā sākumā bija, kad smalkā Cherrycreek īres nama pārvaldnieks mani vienkārši pasūtīja, viņu neinteresēja pat iespēja, ka es par īri samaksātu visu gadu uz priekšu. Arī līgumus viņiem patīk rakstīt biezus, sistēma un likumi ir veidoti, lai aizsargātu namīpašnieku īntereses un nabaga iebraucējam tikt pie dzīvokļa nav vienkārši. Bet par šo es varbūt uzraksīšu kādā citā reizē.
Patīk man vecie plakāti!
Sestdien bija vienkārši superīga slēpošana, tikai no rīta mazliet pavēsi, ap -15.
Meitene Apres bārā par viskiju zināja daudz :)!
Šādi izskatās mans nabaga applūdušais nams.
bergsblogo 
Jaunākie komentāri